NOSACĪJUMI, LAI BŪTU PATIESS MUSULMANIS

Vārds „islāms” arābu valodā nozīmē „nodot savu nafsu, pakļauties, sasniegt glābšanu”, un tas nozīmē arī „miers”. Imāms Azams (rahimahullahu taala) to definēja kā „nodošanos un pakļaušanos Visvarenā Allāha pavēlēm”.

No tā pats par sevi kļūst skaidrs, kādam jābūt labam musulmanim. Mūsu zinātnieki īpašības, kam jāpiemīt musulmanim, ir izskaidrojuši šādi: labs musulmanis vispirms ir tīrs gan miesā, gan dvēselē.

Visvarenais Allāhs dažādās Svētā Korāna vietās saka: „Es mīlu tos, kas ir tīri!” Musulmaņi neiet mošejās un mājās ar apaviem. Viņu paklāji un grīdas ir bez putekļiem un tīri. Katra musulmaņa mājā ir mazgāšanās telpa. Viņi paši, viņu veļa un ēdiens vienmēr ir tīri. Tāpēc pie viņiem nav mikrobu un slimību.

Patiess musulmanis prot sargāt savu veselību. Viņš nelieto alkoholiskus dzērienus, kas ir harāmi un ir sava veida inde. Viņš neēd cūkgaļu, kas ir ļoti bīstama un ir pasludināta par harāmu.

Mūsu Pravietis (sallallahu alaihi va sallam) dažādos veidos slavēja medicīnas zināšanas. Piemēram: „Zināšanas ir divējas: zināšanas par ķermeni un zināšanas par reliģiju.” Tas ir, sacīdams, ka no visām zinātnēm visvajadzīgākās ir reliģijas zināšanas, kas sargā dvēseli, un veselības zināšanas, kas sargā ķermeni, viņš pavēlēja vispirms rūpēties, lai dvēsele un ķermenis būtu moži. Islāms pavēl zināšanas par ķermeni apgūt pirms reliģijas zināšanām. Jo visu labo var darīt tikai tad, ja ķermenis ir vesels. Mūsu kungs Pravietis bija uzrakstījis vēstuli Bizantijas imperatoram Hēraklijam, aicinot viņu pieņemt islāmu. Hēraklijs atbildēja uz vēstuli un atsūtīja daudz dāvanu. Viena no tām bija ārsts. Atbraucis ārsts teica: „Mans kungs! Imperators mani atsūtīja jums kalpot. Es bez maksas ārstēšu jūsu slimniekus!” Mūsu kungs Pravietis to pieņēma. Pēc viņa pavēles ārstam iedeva māju. Katru dienu viņam nesa gardu ēdienu un dzērienus. Pagāja dienas un mēneši. Pie ārsta neatnāca neviens musulmanis. Ārsts nokaunējās, ieradās pie Pravieša un, lūgdams atļauju aizbraukt, teica: „Mans kungs! Es atbraucu šurp kalpot. Līdz šai dienai neviens slimnieks nav atnācis. Es sēdēju bez darba, ēdu, dzēru un atpūtos. Tagad es vēlētos doties prom.” Mūsu mīļais Pravietis atbildēja: „Dari, kā zini. Ja paliksi ilgāk, musulmaņu pienākums ir kalpot viesim un viņu cienāt. Bet, ja aizbrauksi, laimīgu ceļu! Tikai zini: pat ja tu šeit paliktu gadiem, pie tevis neviens neatnāktu. Jo mani ashābi neslimo! Islāma reliģija ir parādījusi ceļu, kā neslimot. Mani ashābi ļoti rūpējas par tīrību. Viņi neko neēd, kamēr nav izsalkuši, un pieceļas no galda, vēl nepaēduši līdz sātam.”

Ar to nav teikts, ka musulmanis nekad neslimo. Taču musulmanis, kas rūpējas par savu veselību un tīrību, ilgi paliek vesels. Viņš tik viegli nesaslimst. Nāve ir patiesība. Neviens nevar izbēgt no nāves, un katrs nomirs no kādas slimības. Bet saglabāt veselību līdz tam laikam var, tikai ievērojot to, ko pavēl islāms, un rūpējoties par tīrību. Kā labs musulmanis rūpējas par ķermeņa tīrību, tā viņš ļoti rūpējas arī par dvēseles tīrību. Mūsu Pravietis teica: „Es esmu sūtīts, lai pilnveidotu labās īpašības un izplatītu pasaulē skaistus tikumus.” Kādā svētajā hadīsā ir teikts: „Visaugstākā ticība jūsu vidū ir tam, kura tikumi (ahlāks) ir visskaistākie.” Pat ticību mēra ar tikumiem.

Dvēseles tīrība musulmanim ir pats galvenais. Kas melo, krāpjas, maldina cilvēkus, apspiež, dara netaisnību, nepalīdz saviem ticības brāļiem, lielās un domā tikai par savu labumu, nevar tikt uzskatīts par patiesu musulmani, lai cik daudz viņš pielūgtu Allāhu. Sūras al-Māūn pirmajos trīs ājatos pēc nozīmes ir teikts: „Ak, Mans Sūtni! Vai tu redzēji to, kas noliedz Augšāmcelšanās dienu, sāpina bāreni un atņem viņam viņa tiesības, nepabaro nabagu un neskubina arī citus darīt nabagam labu?” Šādu cilvēku pielūgsme netiek pieņemta. Islāma reliģijā izvairīšanās no aizliegumiem ir svarīgāka par pavēļu pildīšanu. Patiess musulmanis vispirms ir pilnīgs un nevainojams cilvēks. Viņa seja ir smaidīga, valoda – laipna, un viņš runā patiesību. Viņš nezina, kas ir dusmas.

Mūsu kungs Allāha Sūtnis (sallallahu taala alaihi va sallam) teica: „Kam ir dots maigums, tam ir doti šīs pasaules un mūžīgās pasaules labumi.”

Musulmanis ir ārkārtīgi pazemīgs. Viņš uzklausa ikvienu, kas pie viņa vēršas, un, cik var, palīdz. Musulmanis ir cienīgs un pieklājīgs. Viņš mīl savu ģimeni un savu dzimteni. Svētajā hadīsā ir teikts: „Mīlestība pret dzimteni nāk no ticības.”

Visvarenais Allāhs Svētajā Korānā šādi izskaidro, kādiem jābūt Viņa kalpiem. Sūras al-Furkān 63.–69. ājatu cildenā nozīme ir šāda: „Rahmāna (tas ir, Visvarenā Allāha, kas ir ļoti žēlsirdīgs pret saviem kalpiem) (tikumīgie) kalpi staigā pa zemi pazemīgi un cienīgi. Kad nezinātāji viņus aizskar, viņi tiem atbild ar labiem vārdiem, piemēram, (veselību un mieru jums), un ar taisnīgumu un laipnību izvairās no grēka. Viņi pavada naktis, sava Kunga dēļ veikdami sadždu un stāvēdami (veikdami namazu) (un slavēdami Viņu). Viņi saka: ‚Mūsu Kungs! Novērs no mums Elles sodu! Patiesi, tās sods ir ilgstošs un sāpīgs. Tā neapšaubāmi ir slikta vieta un slikta mītne.’ Kad viņi tērē, viņi nav ne izšķērdīgi, ne skopi, viņi ietur vidusceļu starp abiem un nevienam neatņem viņa tiesības. Viņi nepielīdzina Visvarenajam Allāham nevienu. Viņi nenogalina nevienu dzīvību, ko Visvarenais Allāhs ir pasludinājis par neaizskaramu (harāmu). (Viņi soda tikai vainīgos.) Viņi nepārkāpj laulību.” Un 72.–74. ājatā: „Viņi neliecina nepatiesi. Viņi izvairās no nederīgām un kaitīgām lietām. Ja viņi nejauši iesaistās kādā nederīgā un kaitīgā vai ar pūlēm veicamā darbā, viņi novēršas un cienīgi aiziet. Kad viņiem atgādina Visvarenā Allāha ājatus, viņi neizliekas neredzam un nedzirdam kā akli un kurli. Viņi lūdz: ‚Ak, mūsu Kungs! Dāvā mums no mūsu sievām un bērniem krietnus ļaudis, kas būtu mūsu acu prieks (un kļūtu par mūsu labajiem mantiniekiem)! Dari mūs par vadītājiem tiem, kas sargās pretoties Visvarenajam Allāham!’”

Turklāt sūras as-Saff 2. un 3. ājatu nozīme ir šāda: „Ak, jūs, kas ticat! Kāpēc jūs sakāt to, ko nedarāt? Tas, ka jūs sakāt, ka esat izdarījuši to, ko neesat darījuši, izraisa lielas dusmas Allāha priekšā.” Tas rāda, ka apsolīt darīt to, ko cilvēks nespēj izdarīt, vai solīt to, ko viņš nespēj izpildīt, padara viņu Allāha priekšā par sliktu cilvēku.

„Es zvēru pie Visvarenā Allāha: kamēr cilvēks nevēlas savam ticības brālim to, ko vēlas sev, viņa ticība nav pilnīga” Svētais hadīss

Patiess musulmanis ārkārtīgi ciena savu reliģiju, savu māti un tēvu, savu skolotāju, savu priekšnieku, valsts vadītājus un likumus. Viņš nenodarbojas ar nevajadzīgām lietām. Viņš nodarbojas tikai ar to, kas ir noderīgs. Viņš nespēlē azartspēles. Viņš netērē savu laiku velti.

Patiess musulmanis veic savu pielūgsmi. Viņš atdod savu pateicības parādu Visvarenajam Allāham. Pielūgsmi neveic tikai pa vārdam vai tikai tāpēc, lai tiktu vaļā no pienākuma. Pielūgsme ir jāveic, lai iemantotu Visvarenā Allāha labvēlību. Baidīties no Visvarenā Allāha nozīmē ļoti Viņu mīlēt. Kā cilvēks nevēlas apbēdināt kādu, ko ļoti mīl, un baidās viņu apbēdināt, tā arī pielūgsme Visvarenajam Allāham ir jāveic tā, lai tā pierādītu mūsu mīlestību pret Viņu. Dāvanas, ko Visvarenais Allāhs mums ir devis, ir tik lielas, ka mēs varam par tām atlīdzināt, tikai ļoti Viņu mīlot un no visas sirds Viņu pielūdzot.

Šī pielūgsme ir dažāda veida. Daļa no tās ir starp Visvareno Allāhu un kalpu. Tiem, kas pielūgsmē Viņam pieļauj nepilnības, Visvarenais Allāhs, iespējams, piedos. Arī ievērot citu tiesības ir pielūgsme. Bet tiem, kas dara citiem ļaunu un uz kuriem gulstas citu tiesības, Viņš nekad nepiedos, kamēr viņiem nebūs piedevuši šo tiesību īpašnieki. Svētajos hadīsos ir teikts:

„Kas nav žēlsirdīgs pret cilvēkiem, pret to nav žēlsirdīgs Visvarenais Allāhs.”

„Palīdziet gan apspiedējam, gan apspiestajam, neļaujot notikt netaisnībai.”

„Ja no naudas, kas samaksāta par nopirktu kreklu, deviņas desmitdaļas ir halālas un viena desmitdaļa – harāma, Visvarenais Allāhs nepieņem namazu, kas veikts šajā kreklā.”

„Musulmanis ir musulmaņa brālis. Viņš nedara viņam netaisnību. Viņš steidzas viņam palīgā. Viņš neskatās uz viņu no augšas un neuzskata viņu par zemāku par sevi. Kaitēt viņa asinīm, mantai, šķīstībai un godam ir harāms.”

„Es zvēru pie Visvarenā Allāha: kamēr cilvēks nevēlas savam ticības brālim to, ko vēlas, lai darītu viņam pašam, viņa ticība nav pilnīga.”

„Es zvēru pie Allāha: tam, kura kaimiņš nav drošs no viņa ļaunuma, nav ticības (tas ir, viņš nav patiess ticīgais).”

Lai šajā pasaulē sasniegtu laimi, labumus un mieru un mūžīgajā pasaulē glābtos no mokām, ir jādara divas lietas.

Pirmā ir pildīt Visvarenā Allāha pavēles. Otrā ir izvairīties no tā, ko Viņš ir aizliedzis. Otrā ir svarīgāka un noderīgāka par pirmo. Lai pilnībā izpildītu pienākumu izvairīties no aizliegumiem, nedrīkst pārspīlēt ar to, kas ir mubāhs, tas ir, atļauts, un iziet ārpus tā, kas ir nepieciešams. Jo tas, kas pārspīlē ar mubāhu, sāk darīt apšaubāmo, bet apšaubāmais ir tuvu harāmam: pārmērība mubāha darīšanā ievelk cilvēku harāmā. Cilvēka nafss ir alkatīgs kā lops. Kas staigā pa bezdibeņa malu, var tajā iekrist. Islāma zinātnieki ir teikuši: „Kad grēcinieki pazemīgi noliec galvu, tas ir tīkamāk, nekā kad pavēļu pildītāji lielās.”

Arī izvairīšanās no grēkiem ir divējāda: pirmā ir izvairīties no aizliegumiem, kas saistīti ar Visvarenā Allāha tiesībām. Otrā ir izvairīties no aizliegumiem, kuros iesaistītas kalpu (cilvēku) tiesības. Otrā ir svarīgāka. Jo Visvarenajam Allāham nekas nav vajadzīgs, un Viņš ir ļoti žēlsirdīgs. Bet cilvēkiem ļoti daudz kā vajag, un viņi ir skopi. Mūsu kungs Allāha Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) saka:

„Tas, uz kuru gulstas citu cilvēku tiesības un kas ir aizskāris radību mantu un godu, lai pirms nāves izlīgst un atlīdzina! Lai viņš neiet uz mūžīgās pasaules dienu, kurā nauda un manta vairs neder, ar citu tiesībām uz sevis! Tajā dienā pielūgsme, ko viņš veica pasaulē, tiks atdota tiesību īpašniekam. Ja viņam nav pielūgsmes vai tā beidzas, tiesību īpašnieka grēki tiks uzkrauti viņam.” Reiz Allāha Sūtnis jautāja tiem, kas bija pie viņa: „Vai jūs zināt, kas ir bankrotējis?” Viņi teica: „Tas, kuram beigusies nauda un kapitāls.” Viņš teica: „Ziniet, ka bankrotējis ir tas, kas pasaulē veica namazu, gavēja un deva zakātu, bet lamāja ļaudis, aprunāja viņus, apēda citu mantu, atņēma dzīvību, sita un ievainoja. Mūžīgajā pasaulē viņa savābi tiks atdoti tiesību īpašniekiem, un, kad savābi beigsies, tiesību īpašnieku grēki tiks uzkrauti viņam, un viņš tiks iemests Ellē.”

Hazrat Muhameds Masūms al-Fārūkī Sarhindī grāmatas Maktūbāt 2. sējuma 110. vēstulē raksta kādam no saviem skolniekiem: „Kad izdarīts grēks, tas tūlīt jānožēlo (jāveic tauba). Slepena grēka nožēlai jābūt slepenai, atklāti izdarīta grēka nožēlai – atklātai. Nožēlu nedrīkst atlikt. Eņģeļi Kirāman kātibīn grēku nepieraksta uzreiz. Ja grēks tiek nožēlots, tas vispār netiek pierakstīts. Ja netiek nožēlots, viņi to pieraksta. Džafars ibn Sinans (kuddisa sirruh) teica: ‚Nenožēlot grēku ir sliktāk nekā izdarīt grēku.’ Bet kas grēku nav nožēlojis tūlīt, lai to nožēlo pirms nāves. Nedrīkst atteikties no dievbijīgās piesardzības (vara) un takvā. Takvā nozīmē nedarīt to, kas ir atklāti aizliegts (harāms), bet piesardzība – nedarīt to, kas ir apšaubāms. Izvairīties no aizliegtā ir noderīgāk nekā darīt pavēlēto. Mūsu dižie ļaudis ir teikuši: ‚Labu dara gan labie, gan ļaunie. Bet no grēkiem izvairās tikai sidīki – labie…’ Svētajā hadīsā ir teikts: ‚Tie, kas Augšāmcelšanās dienā nonāks Visvarenā Allāha priekšā, ir piesardzības un atturības (zuhda) ļaudis.’ (Zuhds nozīmē izvairīties no pasaulīgām lietām, kas nav vajadzīgas, pat ja tās ir halālas.) Citā svētajā hadīsā ir teikts: ‚Piesardzīgā cilvēka namazs tiek pieņemts’, bet vēl citā: ‚Būt kopā ar piesardzīgo ir pielūgsme. Runāt ar viņu ir tikpat liels savābs kā dot žēlastības dāvanu.’ Lietās, par kurām šaubies, prasi padomu savai sirdij! Nedari to, no kā tava sirds notrīs! Neseko savam nafsam!”

„Gudrība (hikma) sastāv no desmit daļām. Deviņas no tām ir nošķirtībā (uzlā). Viena – mazrunībā” Svētais hadīss

Svētajos hadīsos ir teikts: „Darbs, kas dod nafsam mieru un sirdij atvieglojumu, ir labs darbs. Darbs, kas uzkurina nafsu un satrauc sirdi, ir grēks.” „Halāls ir skaidri zināms, un arī harāms ir paziņots. Izvairieties no apšaubāmā. Dariet to, ko zināt bez šaubām!” Šie svētie hadīsi rāda, ka to, par ko ir šaubas un kas spiež sirdi, nevajag darīt. Bet darīt to, par ko nav šaubu, ir atļauts. Kādā svētajā hadīsā ir teikts: „Tas, ko Visvarenais Allāhs Svētajā Korānā ir pasludinājis par halālu, ir halāls. To, ko Viņš Svētajā Korānā nav paziņojis, Viņš piedod.” Saskaroties ar kaut ko apšaubāmu, ir jāuzliek roka uz sirds. Ja sirds nesāk sisties straujāk, to var darīt. Ja tā sāk sisties daudz straujāk, to nevajag darīt. Svētajā hadīsā ir teikts: „Uzliec roku uz krūtīm! Pie halāla sirds ir mierīga. Pie harāma tā strauji sitas. Ja tev rodas šaubas, nedari! Nedari, pat ja reliģijas vīri dotu fatvu!”

Kam ir ticība, tas izvairās no mazajiem grēkiem, lai neiekristu lielajos. Visa sava pielūgsme un labie darbi ir jāuzskata par nepilnīgiem. Ir jādomā, ka neesi pilnībā izpildījis Visvarenā Allāha pavēles. Abū Muhameds Abdullāhs ibn Manāzils (kuddisa sirruh) teica: „Visvarenais Allāhs paziņoja dažādus pielūgsmes veidus. Viņš pavēlēja pacietību, patiesīgumu, namazu, gavēni un piedošanas lūgšanu (istigfāru) rītausmas stundās. Istigfāru Viņš minēja pašu pēdējo. Tādējādi kalpam kļuva nepieciešams uzskatīt savu pielūgsmi un labos darbus par nepilnīgiem un par tiem visiem lūgt piedošanu un žēlastību.”

Džafars ibn Sinans teica: „Ja tie, kas pielūdz un dara labu, uzskata sevi par pārākiem par grēciniekiem, tas ir sliktāk par grēcinieku grēkiem.”

Hazrat Alī Murtaišs pēc svētā ramadāna divdesmitās dienas pārtrauca itikāfu (nošķiršanos mošejā) un izgāja no mošejas. Kad viņam jautāja: „Kāpēc tu izgāji?”, viņš atbildēja: „Kad redzēju, ka hāfizi lasa ar dziedājumu un ar to lielās, es nespēju palikt iekšā.”

Ir jāstrādā, lai halālā ceļā nopelnītu iztiku sev un savai ģimenei. Šim nolūkam ir jānodarbojas ar tirdzniecību un amatniecību. Salaf as-sālihīn (rahmatullahi taala alaihim adžmain) vienmēr tā strādāja un pelnīja. Ir ļoti daudz svēto hadīsu, kas vēsta par savābu par halālu peļņu. Kad hazrat Muhamedam ibn Sālimam jautāja: „Vai mums strādāt un pelnīt vai tikai pielūgt un paļauties uz Visvareno Allāhu (tavakuls)?”, viņš atbildēja: „Tavakuls ir Allāha Sūtņa stāvoklis (hāls), bet strādāt un pelnīt ir viņa (sallallahu alaihi va sallam) sunna. Strādājiet un paļaujieties uz Visvareno Allāhu!”

Abū Muhameds ibn Manāzils teica: „Strādāt un paļauties uz Visvareno Allāhu ir labāk nekā kaut kur noslēgties un tikai pielūgt.” Ēdot un dzerot, ir jāievēro mērenība. Nevajag ēst tik daudz, ka kļūsti gauss. Bet nevajag arī tik stingri ievērot diētu, ka vairs nespēj pielūgt. Viens no diženajiem avlija Šāhs Nakšibands (kuddisa sirruh) teica: „Labi ēd un labi strādā!” Īsi sakot, viss, kas palīdz pielūgt un darīt labu, ir labs un svētīts. Katrā labā darbā ir jāpievērš uzmanība nodomam. Ja nodoms nav labs, šo darbu nevajag darīt.

Ir jāturas tālu (uzla) no tiem, kas neseko islāmam, kas dara bidatus un grēkus, un nevajag ar viņiem satikties. Svētajā hadīsā ir teikts: „Gudrība (hikma) sastāv no desmit daļām. Deviņas no tām ir nošķirtībā. Viena – mazrunībā.”

Ar šādiem cilvēkiem ir jātiekas tikai tik daudz, cik nepieciešams. Laiks izpriecām ir pēc nāves. Ir jātiekas ar krietniem, tīriem musulmaņiem (rahmatullahi taala alaihim adžmain), jābūt viņiem noderīgam un jāgūst labums no viņiem. Laiku nedrīkst šķiest nevajadzīgām, nederīgām runām.

Ikvienam – labam un sliktam – ir jārāda smaidīga seja. Nedrīkst celt nesaskaņas (fitnu) un iegūt ienaidniekus. Ir jāseko Hāfiza Šīrāzī vārdiem: „Draugiem jāsaka taisnība, bet ar ienaidniekiem jāapietas ar smaidīgu seju un laipnu vārdu.” Tiem, kas lūdz piedošanu, ir jāpiedod. Pret visiem ir jāizturas ar labu sirdi. Nevienam nedrīkst runāt pretī un ne ar vienu strīdēties. Ar visiem ir jārunā maigi, nevis skarbi.

Šaihs Abdullāhs Bajals (kuddisa sirruh) teica: „Tasavufs nav namazs, gavēnis un pielūgsme naktīs. To darīt ir katra cilvēka kā kalpa pienākums. Tasavufs ir nesāpināt cilvēkus. Kas to ir sasniedzis, ir sasniedzis mērķi.”

Kad hazrat Muhamedam ibn Sālimam jautāja, kā avlija atšķirt no citiem cilvēkiem, viņš atbildēja: „Viņus var pazīt pēc tā, ka viņu vārdi ir maigi, raksturs – skaists un seja – smaidīga, ka viņu labdarība ir bagātīga, ka, runājot, viņi neiebilst, ka piedod tiem, kas lūdz piedošanu, un ir žēlsirdīgi pret visiem.”

Abū Ahmeds Makkarī teica: „Futuvva (dižsirdība) nozīmē darīt labu tam, uz kuru esi apvainojies, dāvināt tam, kuru nemīli, un būt smaidīgam pret to, kas tevi apgrūtina.”

Ir maz jārunā, maz jāguļ un maz jāsmejas. Skaļi smiekli aptumšo sirdi. Ir jāstrādā, bet atlīdzība par to jāgaida no Visvarenā Allāha. Ir jāizjūt prieks, pildot Viņa pavēles. Kad paļaujies tikai uz Viņu, Viņš dāvā visu, ko vēlies. Svētajā hadīsā ir teikts: „Visvarenais Allāhs tam, kas paļaujas tikai uz Viņu, dod visu, ko viņš vēlas, un visus cilvēkus padara par viņa palīgiem.”

Jahja ibn Muāzs ar-Rāzī teica: „Cik tu mīli Visvareno Allāhu, tik visi mīl tevi. Cik tu bīsties Visvarenā Allāha, tik visi bīstas tevis. Cik tu kalpo Visvarenajam Allāham, tik visi kļūst par taviem palīgiem. Nedzenies pēc sava labuma!”

Abū Muhameds Abdullāhs Rāšī (rahmatullahi taala alaih) teica: „Lielākais aizkars starp Visvareno Allāhu un cilvēku ir tas, ka cilvēks domā par savu nafsu un paļaujas uz kalpu, kas ir tikpat nevarīgs kā viņš pats. Ir jādomā, kā iegūt Visvarenā Allāha mīlestību, nevis cilvēku mīlestību.” Pret sievu un bērniem ir jābūt laipnam un smaidīgam. Starp viņiem ir jāuzturas tik daudz, lai izpildītu viņu tiesības. Bet nedrīkst pie viņiem pieķerties tik ļoti, ka novēršas no Visvarenā Allāha.

Reliģijas lietās nedrīkst prasīt padomu nezinošiem un grēcīgiem reliģijas vīriem. Nedrīkst būt kopā ar tiem, kas ir pieķērušies pasaulei. Visā ir jāseko sunnai un jāizvairās no bidata. Priecīgos brīžos nedrīkst iziet ārpus islāma robežām, bet grūtos brīžos – zaudēt cerību uz Visvareno Allāhu. Nedrīkst aizmirst, ka līdzās katrai grūtībai ir atvieglojums. Priekā un bēdās stāvoklim nav jāmainās, pārpilnībā un trūkumā ir jāpaliek tādam pašam. Pat trūkumā ir jājūtas mierīgi, bet pārpilnībā – nemierīgi. Notikumu maiņai nav jāmaina cilvēks.

„Kam ir liela ģimene un maz iztikas, kas labi veic savus namazus un neaprunā citus, tas Augšāmcelšanās dienā būs kopā ar mani” Svētais hadīss

Nevajag skatīties uz citu trūkumiem, bet jāredz savi trūkumi. Nevajag uzskatīt sevi par pārāku ne par vienu musulmani. Katrs musulmanis ir jātur augstāk par sevi. Jātic, ka laimi var sasniegt ar katra musulmaņa lūgšanu. Pret tiem, kam ir tiesības uz tevi, jāizturas kā kalpam. Svētajā hadīsā ir teikts: „Tā musulmaņa ticība ir pilnīga, kas dara trīs lietas: kalpo savai ģimenei, sēž kopā ar nabagiem (nevis ar ubagiem) un ēd kopā ar savu kalpu.” Svētajā Korānā ir paziņots, ka šīs trīs lietas ir ticīgo pazīmes. Ir jāapgūst Salaf as-sālihīn dzīvesveids un jācenšas būt līdzīgam viņiem. Nevienu nedrīkst aprunāt, un tas, kas aprunā, ir jāaptur. (Ja par cilvēku aiz muguras saka kaut ko, kas viņu sāpinātu, ja viņš to dzirdētu, un tā ir patiesība, tā ir gība (aprunāšana). Ja tie ir meli, tā ir apmelošana. Abi ir lieli grēki.) Ir jāiegūst ieradums veikt amr bil-marūf un nahj an al-munkar.

Svētajā hadīsā ir teikts: „Kam ir liela ģimene un maz iztikas, kas labi veic savus namazus un neaprunā citus, tas Augšāmcelšanās dienā būs kopā ar mani.” Musulmanis apmierina sava brāļa musulmaņa vajadzības un iepriecina viņu. Tā mūsu kungs Pravietis teica: „Musulmanis ir musulmaņa brālis. Viņi cits citu nesāpina un nebēdina. Ja kāds palīdz savam ticības brālim kādā lietā, Visvarenais Allāhs atvieglo viņa paša lietu. Ja kāds novērš musulmaņa grūtības un iepriecina viņu, Visvarenais Allāhs viņu izglābs no grūtībām Augšāmcelšanās dienas visgrūtākajos brīžos. Ja kāds apsedz musulmaņa trūkumu un kļūdu, Visvarenais Allāhs Augšāmcelšanās dienā apsegs viņa trūkumus.” „Kas kļūst par sava ticības brāļa palīgu, tam par palīgu kļūst Visvarenais Allāhs.”

„Visvarenais Allāhs dažus no saviem kalpiem ir radījis tam, lai tie apmierinātu kalpu vajadzības un būtu viņu palīgi. Tie, kam ir vajadzība, vēršas pie šiem (kalpiem). Viņiem mūžīgajā pasaulē nebūs jābaidās no soda.”

„Ja kāds dodas paveikt kādu sava ticības brāļa darbu, ik solī viņam tiek piedoti daudzi grēki un dots septiņdesmit savābu. Tā tas turpinās, līdz darbs ir pabeigts. Kad darbs ir paveikts, viņam tiek piedoti visi grēki. Ja viņš mirst, šo darbu darīdams, viņš bez nopratināšanas ieiet Paradīzē.”

„Ja kāds dodas pie valdības vīriem un pūlas, lai viņa ticības brālis atgūtu mieru vai atbrīvotos no grūtībām, Visvarenais Allāhs Augšāmcelšanās dienā, kad uz Sirāta tilta visiem slīd kājas, palīdzēs viņam ātri pāriet pāri.”

„Būt smaidīgam pret savu ticības brāli, mācīt viņam labas lietas, atturēt viņu no ļauna, rādīt ceļu svešiniekiem, kas meklē kādu vietu, tīrīt ielu no akmeņiem, ērkšķiem, kauliem un līdzīgām kaitīgām, neglītām un netīrām lietām, dot citiem ūdeni – tas viss ir žēlastības dāvana (sadaka)” Svētais hadīss

„Visvarenajam Allāham vistīkamākais darbs ir iepriecināt ticīgo, dodot viņam apģērbu vai pabarojot, vai apmierinot kādu citu viņa vajadzību.”

„Kad kāds izdara labu ticīgajam, Visvarenais Allāhs rada eņģeli. Šis eņģelis nepārtraukti pielūdz Allāhu. Viņa pielūgsmes savābi tiek doti šim cilvēkam. Kad šis cilvēks nomirst un tiek ielikts kapā, eņģelis ieradīsies pie viņa kapa gaišs un mīlīgs. Ieraudzījis eņģeli, cilvēks izjutīs atvieglojumu un prieku un jautās: ‚Kas tu esi?’ Eņģelis atbildēs: ‚Es esmu tas labums, ko tu izdarīji tādam un tādam cilvēkam, un tas prieks, ko tu ieliki viņa sirdī. Visvarenais Allāhs mani sūtīja, lai šodien tevi iepriecinātu, aizlūgtu par tevi un parādītu tev tavu vietu Paradīzē.’”

„Pateicoties labam raksturam, cilvēks sasniedz Paradīzes augstākās pakāpes. (Brīvprātīgā) pielūgsme nespēj cilvēku novest līdz šīm pakāpēm. Slikts raksturs ievelk cilvēku Elles visdziļākajās bedrēs.” „Tam, kas sveicina (ar salām) smaidot, tiek dots tāds pats savābs, kādu saņem tie, kas dod žēlastības dāvanu.”

„Paradīzē ir tādas pilis, ka tas, kas tajās atrodas, redz katru vietu, ko vēlas, un parādās katrā vietā, kur vēlas.” Kad Abū Māliks al-Ašarī jautāja: „Kam tiks dotas šādas pilis?”, mūsu kungs Pravietis atbildēja: „Tās tiks dotas tiem, kas runā laipni, ir devīgi un, kad visi guļ, domā par Visvarenā Allāha esamību un diženumu un lūdz Viņu.”

Patiess musulmanis netic māņticībām. Viņš nepiešķir nozīmi burvestībām, nelaimes zīmēm, zīlēšanai, buramvārdiem, amuletiem, kuros rakstīts kas cits, nevis Svētais Korāns, zilajām amuletu pērlītēm, pareģošanai un līdzīgām lietām, ne arī tam, ka tās noteikti iedarbosies, ne sveču dedzināšanai uz kapiem, ne stiepļu un diegu siešanai, un neļaujas apmānīties krāpniekiem, kas apgalvo, ka viņiem piemīt karāmats (brīnumdarība). Lielākā daļa šo maldīgo un aplamo lietu patiesībā ir pārņemtas no citām reliģijām. Tiem, kas no dažiem reliģijas vīriem gaida „karāmatu”, dižais islāma zinātnieks imāms Rabbānī (rahimahullahu taala) saka: „Cilvēki gaida no reliģijas vīriem karāmatu. Dažiem no viņiem karāmata nav, bet viņi ir tuvāk Visvarenajam Allāham nekā citi. Lielākais karāmats ir apgūt islāmu un spēt dzīvot saskaņā ar to.”

Svētajā Korānā ir pavēlēts vienmēr runāt ar cilvēkiem laipniem vārdiem un ar sapratni, pat ja viņi pieder pie citas reliģijas. Fikha grāmatās ir rakstīts, ka sāpināt nemusulmaņa sirdi, acīs saucot viņu par neticīgo vai bezdievi, ir grēks un ka tas, kas tā saka, ir jāsoda. Mērķis ir visiem izskaidrot islāma reliģijas diženumu. Arī šis džihāds notiek tikai ar laipnu vārdu, pacietību, zināšanām un ticību. Kas grib kādu par kaut ko pārliecināt, tam vispirms pašam tajā jātic. Bet ticīgais nekad nezaudē pacietību, un viņam nav grūti izskaidrot to, kam viņš tic. Nav nevienas citas reliģijas, kas būtu tik skaidra un loģiska kā islāma reliģija. Var viegli pierādīt, ka šī reliģija ir vienīgā patiesā reliģija. Īsi sakot, patiess musulmanis ir pilnīgs cilvēks, kam piemīt visas labās īpašības, kas ir cienīgs, ar stingru raksturu, tīrs miesā un dvēselē un visādā ziņā uzticības cienīgs. Ja visi cilvēki pieņemtu islāma reliģiju, pasaulē nepaliktu ne ļaunuma, ne krāpšanas, ne kara, ne vardarbības, ne apspiešanas. Tāpēc visu musulmaņu pienākums ir censties būt pilnīgiem un nevainojamiem musulmaņiem un izplatīt islāmu visā pasaulē, izskaidrojot tā būtību un smalkumus.