SEKOT MUHAMEDAM ALAIHIS-SALAM

Sekot Muhamedam alaihis-salam, tas ir, līdzināties viņam, nozīmē iet pa ceļu, pa kuru viņš gāja. Viņa ceļš ir ceļš, ko rāda Svētais Korāns. Šo ceļu sauc par Dīn al-Islām (islāma reliģija). Lai sekotu viņam, vispirms ir jātic un labi jāapgūst islāms, pēc tam jāpilda fardi un jāizvairās no harāma, un tad jāpilda sunnas un jāizvairās no makrūhiem. Pēc tam ir jācenšas sekot viņam arī tajā, kas ir mubāhs (atļauts). Ticēt nozīmē sākt viņam sekot un ieiet pa laimes durvīm.

Visvarenais Allāhs sūtīja viņu aicināt uz laimi visus pasaules cilvēkus un sūras Saba 28. ājatā pēc nozīmes teica: „Ak, Mans mīļais Pravieti! Es sūtu tevi, lai tu visiem pasaules cilvēkiem nestu priecīgo vēsti par mūžīgo laimi un rādītu viņiem šīs laimes ceļu.”

Piemēram, ja cilvēks, kas viņam seko, dienas vidū mazliet pasnauž, tas ir daudzkārt vērtīgāk nekā daudzas naktis pavadīt pielūgsmē, viņam nesekojot. Jo „kailūla”, tas ir, mazliet pagulēt pirms pusdienlaika, bija viņa svētītais ieradums. Tāpat negavēt svētku (īds) dienā, bet ēst un dzert, jo tā pavēl viņa reliģija, ir vērtīgāk nekā gadiem ilgs gavēnis, kas reliģijā nav paredzēts. Zakāts, kas dots nabagam pēc viņa reliģijas pavēles, ir pārāks un vērtīgāks par kalna lieluma zelta žēlastības dāvanu, kas dota pēc paša vēlēšanās.

Hazrat Umars kādu rītu pēc rīta namaza, ko veica kopā ar draudzi (džamāts), palūkojās uz draudzi un, neredzēdams kādu cilvēku, jautāja par viņu. Ashābi teica: „Viņš naktīs līdz pat rītam pielūdz Allāhu. Varbūt tagad viņu ir pievārējis miegs.” Ticīgo valdnieks (Amīr al-mūminīn) teica: „Būtu labāk, ja viņš būtu gulējis visu nakti un rīta namazu veicis kopā ar draudzi.”

Tie, kas, nesekojot islāmam, cieš grūtības un cīnās ar sevi, gan notrulina savu nafsu, taču tas ir bezvērtīgi un niecīgi, jo viņi to nedara saskaņā ar islāmu. Pat ja viņi par šīm pūlēm saņem kādu algu, viņiem rokā nonāk tikai daži pasaulīgi labumi. Bet kāda gan ir visas pasaules vērtība un nozīme, lai dažām tās drupačām būtu kāda vērtība? Šie cilvēki līdzinās tiem, kas dara zemus darbus: viņi strādā un nogurst vairāk par visiem, bet viņu alga, salīdzinot ar paveikto darbu, ir mazāka par visu citu algu. Turpretī tie, kas seko islāmam, ir kā juvelieri, kas strādā ar smalkiem dārgakmeņiem un vērtīgiem dimantiem. Viņu darba ir maz, bet peļņa – ļoti liela. Dažkārt viena viņu darba stunda dod simtiem tūkstošu gadu peļņu. Iemesls ir tāds, ka darbs, kas atbilst islāmam, Visaugstākajam Allāham ir pieņemams, Viņš ar to ir apmierināts, tāpēc tas Viņam ļoti patīk. To, ka tas tā ir, Viņš ir paziņojis daudzās savas Grāmatas vietās.

Piemēram, sūras Āl Imrān 31. ājatā Viņš pēc nozīmes saka:

„Ak, Mans mīļais Pravieti! Saki viņiem: ‚Ja jūs mīlat Visvareno Allāhu un vēlaties, lai arī Visvarenais Allāhs jūs mīlētu, sekojiet man! Visvarenais Allāhs mīl tos, kas seko man.’”

Sekot Muhamedam alaihis-salam nozīmē augstu vērtēt islāma noteikumus (Ahkām al-islāmija) un pildīt tos ar prieku un mīlestību, uzskatīt par diženām un godāt viņa pavēles un to, ko islāms vērtē un tur augstu, kā arī tā zinātniekus un krietnos ļaudis, un censties izplatīt viņa reliģiju. Bet tos, kas negrib sekot viņa reliģijai, kam tā nepatīk un kas par to neliekas ne zinis, – uzskatīt par zemiem.

„Ak, Mans mīļais Pravieti! Es sūtu tevi, lai tu visiem pasaules cilvēkiem nestu priecīgo vēsti par mūžīgo laimi un rādītu viņiem šīs laimes ceļu” Saba: 28

Visaugstākais Allāhs nemīl un neatzīst neko, kas neatbilst islāmam. Vai par to, kas nav mīlēts un atzīts, var dot savābu? Gluži pretēji, tas kļūst par soda iemeslu. Abu pasauļu laimi var sasniegt tikai un vienīgi sekojot Muhamedam alaihis-salam, kas ir šīs pasaules un mūžīgās pasaules valdnieks. Lai sekotu viņam, ir jātic, jāapgūst islāma noteikumi (Ahkām al-islāmija) un tie pienācīgi jāpilda. Glābties no Elles mūžīgajā pasaulē ir lemts tikai tiem, kas seko Muhamedam alaihis-salam. Visi labie darbi, visi atklājumi, visi stāvokļi un visas zinātnes, kas iegūtas šajā pasaulē, mūžīgajā pasaulē noderēs ar nosacījumu, ka cilvēks ir uz mūsu kunga Allāha Sūtņa (sallallahu alaihi va sallam) ceļa. Citādi katrs labais darbs, ko dara tie, kas neseko Visvarenā Allāha Pravietim, paliek šajā pasaulē un kļūst par iemeslu, kāpēc viņu mūžīgā pasaule tiek izpostīta. Tas ir, tas, kas izskatās pēc laba darba, nav nekas cits kā istidrādžs (maldinoša labklājība). Lai pilnīgi un nevainojami sekotu Muhamedam alaihis-salam, viņš ir jāmīl pilnīgi un nevainojami. Pilnīgas un nobriedušas mīlestības pazīme ir turēties tālu no viņa ienaidniekiem un nemīlēt tos, kam viņš nepatīk. Mīlestībā nav vietas izdabāšanai, tas ir, vaļībai. Mīlētāji ir kā apmāti ar savu mīļoto un ne mirkli neatkāpjas no viņa pavēlēm. Viņi nevar būt kopā ar tiem, kas viņam pretojas. Mīlestība pret divām pretējām lietām nevar mājot vienā sirdī. Tas ir, divu pretstatu apvienošana (džam az-ziddain) nav iespējama. Šīs pasaules dāvanas ir pārejošas un maldinošas. Tas, kas šodien ir rokā, rīt piederēs citam. Bet tas, kas tiks iegūts mūžīgajā pasaulē, ir bezgalīgs un tiek nopelnīts, vēl esot šajā pasaulē. Ja šīs dažas dzīves dienas tiek pavadītas, sekojot Muhamedam alaihis-salam, kas ir visvērtīgākais cilvēks šajā un mūžīgajā pasaulē, var cerēt uz mūžīgo laimi un bezgalīgu glābšanu un atpestīšanu. Citādi, kamēr viņam neseko, viss ir nekas. Kamēr viņam neseko, katrs izdarītais labums un labais darbs paliek šeit, un mūžīgajā pasaulē rokā nenonāk nekas. Pat mazākā kripatiņa no sekošanas viņam daudzkārt pārspēj visas šīs pasaules dāvanas un visu mūžīgās pasaules laimi. Cilvēces tikums un gods ir sekot viņam. Lai sekotu Allāha Sūtnim, musulmaņiem pamatnosacījums ir piederēt pie viena no četriem patiesajiem Ahl as-Sunna madhabiem. Ir fards ticēt mūsu kungam Pravietim, atzīt par patiesu to, ko viņš atnesa, mīlēt viņu un paklausīt viņam, pieņemt viņa padomus un izrādīt viņam godu un cieņu. Par to Visvarenais Allāhs pēc nozīmes saka: „Tad ticiet Visvarenajam Allāham un Viņa Sūtnim, kas ir Viņa ummī nabī, un sekojiet viņam, lai jūs atrastu vadību un pareizo ceļu.”1 Un: „Kas netic Visvarenajam Allāham un Viņa Pravietim, (lai zina,) ka Mēs neticīgajiem patiešām esam sagatavojuši trakojošu (šausmīgu un baismīgu) uguni.”2 Jahja ibn Muhameds ibn Abdullāhs, Muhameds ibn Ibrāhīms ibn Saīds, Umaija ibn Bustāns un Muhameds ibn Ibrāhīms ibn Saīds vēsta, ka Abū Huraira (radijallahu anhu) no Allāha Sūtņa (sallallahu alaihi va sallam) ir nodevis šo svēto hadīsu. Mūsu kungs Allāha Sūtnis teica: „Man ir pavēlēts karot ar cilvēkiem, līdz viņi apliecinās, ka nav cita dieva kā vien Allāhs, un noticēs man un tam, ko es atnesu (islāmam). Kad viņi to izdarīs (noticēs), viņi glābs no manis savu mantu un dzīvību, izņemot to, kas ir islāma tiesība (tas ir, ja musulmanis ir izdarījis grēku, viņam tiek piemērots islāma noteiktais sods). Bet viņu norēķins paliek Allāham.”3

„Kas paklausa man, tas paklausa Visvarenajam Allāham. Kas man nepaklausa, tas nepaklausa Visvarenajam Allāham” Svētais hadīss

„Kas paklausa man, tas paklausa Visvarenajam Allāham. Kas man nepaklausa, tas nepaklausa Visvarenajam Allāham. Kas paklausa manai pavēlei, tas paklausa man, un kas nepaklausa manām pavēlēm, tas nepaklausa man.”

„Tā cilvēka stāvoklis, kas man paklausa un seko tam, ko es atnesu, un tā, kas man nepaklausa un tur par meliem to, ko es atnesu, līdzinās tāda cilvēka stāvoklim, kurš uzcēla māju, (lai sarīkotu ļaudīm lielisku mielastu) sagatavoja gardus un dažādus ēdienus un uzdeva kādam aicināt ļaudis uz mielastu. Kas atsaucas aicinājumam, ieiet mājā un ēd sagatavotos ēdienus, cik vēlas. Bet kas aicinājumam neatsaucas, nevar ieiet mājā un nevar ēst sagatavotos ēdienus. Māja ir Paradīze (kas sagatavota dievbijīgajiem, kuri atsaucās Allāha Sūtņa aicinājumam). Aicinātājs (pie Visvarenā Allāha un Viņa dāvanu pilnās Paradīzes) ir Muhameds (alaihis-salam). Kas nepaklausa Muhamedam (alaihis-salam), tas nepaklausa Visvarenajam Allāham. Muhameds (alaihis-salam) ir tas, kas nošķir cilvēkus – ticīgos, kuri atzīst viņu par patiesu, un neticīgos, kuri viņu tur par meli.”

„Turieties pie manas sunnas un pēc manis – pie Hulafā ar-rāšidīn (pareizi vadīto kalifu) sunnas. Turieties pie tās no visa spēka un rūpīgi. Izvairieties no tā, kas (reliģijā) ieviests vēlāk (tā, kā nav Svētajā Korānā, sunnā, idžmā al-umma un kijās al-fukahā).

Jo viss, kas (reliģijā) ieviests vēlāk, ir bidats. Bet katrs bidats ir maldi.”4

Svētajā hadīsā, ko par sekošanu Allāha Sūtnim nodeva Anass ibn Māliks, mūsu Pravietis (sallallahu alaihi va sallam) teica: „Kas atdzīvina manu sunnu (to izplata, pats saskaņā ar to rīkodamies), tas atdzīvina mani (paaugstina manu godu un dara zināmu manu pavēli). Un kas atdzīvina mani, tas būs kopā ar mani Paradīzē.”

Mūsu kungs Pravietis teica Bilālam ibn Hārisam: „Ja kāds islāmā ievieš sunnat al-hasana (labu ieradumu), viņš saņem par to savābu un savābus to, kas to dara. Ja kāds islāmā ievieš sunnat as-saija (sliktu ieradumu), viņam tiek dots tā grēks un to grēki, kas to dara.”5

Hazrat Umars ibn Abdulazīzs teica: „Mūsu kungs Allāha Sūtnis atvēra skaistu ceļu. Pēc viņa ceļus atvēra viņa kalifi. Rīkoties saskaņā ar Allāha Sūtņa sunnu un viņa pēcteču kalifu sunnām nozīmē rīkoties saskaņā ar Visvarenā Allāha Grāmatu. Paklausīt Visvarenajam Allāham un mūsu kungam Pravietim nozīmē stiprināt Visvarenā Allāha reliģiju. Nevienam nav tiesību sabojāt vai mainīt islāmu.” Arī rīkoties pēc to vārdiem, kas pretojas sunnai, nav atļauts. Tie, kas seko mūsu kunga Pravieša un cildeno ashābu sunnām, ir sasnieguši pareizo vadību. Kas no viņiem lūdz palīdzību, tas to saņem. Kas pretojas svētītajām sunnām un nerīkojas saskaņā ar tām, ir izvēlējies citu ceļu nekā to, pa kuru iet musulmaņi. Visvarenais Allāhs liek šādam cilvēkam darīt ļaunus darbus un iemet viņu Ellē. Bet Elle ir vissliktākā no visām galamērķa vietām.

Hazrat Ahmeds ibn Hanbals teica: „Kādu dienu es biju kopā ar ļaužu pulku. Viņi pilnīgi izģērbās un iegāja ūdenī. Bet es, sekojot svētajam hadīsam ‚Kas tic Visvarenajam Allāham un Pastarajai dienai, lai neieiet pirtī (neapsedzis savu avratu)’, neizģērbos. Tajā naktī sapnī kāds man teica: ‚Ak, Ahmed! Priecīga vēsts tev! Visvarenais Allāhs tev ir piedevis, jo tu sekoji Allāha Sūtņa sunnai. Viņš tevi ir padarījis par imāmu. Ļaudis sekos tev.’ Kad es jautāju: ‚Kas tu esi?’, viņš atbildēja: ‚Es esmu Džibrīls.’” Kas visos savos darbos neseko Allāha Sūtnim (sallallahu alaihi va sallam), nevar būt ticīgais. Ja viņš nemīl Allāha Sūtni vairāk par savu dzīvību, viņa ticība nav pilnīga. Allāha Sūtnis ir visu cilvēku un džinu pravietis.

Ikvienai tautai jebkurā gadsimtā sekot viņam ir vādžibs. Katram ticīgajam ir jāpalīdz viņa reliģijai, jāpieņem viņa skaistie tikumi, bieži jāsauc viņa svētītais vārds, izrunājot un dzirdot viņa vārdu, ar cieņu un mīlestību jāsaka salāt un salām, jāilgojas redzēt viņa svētīto vaigu un jāmīl un jāgodā Svētais Korāns un reliģija, ko viņš atnesa.

Viņš nerunāja no kaislībām – katrs viņa tīrais vārds bija atklāsme,
viņš bija gudrības pērļu pilns okeāns, šis devības avots.
Viņa miesa bija starp ļaudīm, bet sirds – vienatnē ar Draugu,
ik brīdi daudzībā viņš atrada vienotību, šis devības avots.
Lai salāt un salām ir viņam, viņa ģimenei un pavadoņiem,
jo viņš tos padarīja par saviem draugiem, šis devības avots.
Nāc, ak, Hakī, aizmirsti ļaudis, mācies tikumus no Patiesības Mīļotā,
jo skaisto raksturu viņš saņēma no Patiesības kā dāvanu, šis devības avots.
İbrâhim Hakkı Erzurûmî

„Visvarenais Allāhs visvairāk mīl to, kas mācās savu reliģiju un māca to citiem. Mācieties savu reliģiju no islāma zinātnieku mutes!” Svētais hadīss

Medīna al-Munavvara [1890]