VIŅA BĒRNĪBA
Viņu nodod zīdītājai
Kad mūsu māte Āmina paņēma klēpī savu gaismas pilno bērniņu, viņa it kā aizmirsa sāpes par sava vīra hazrat Abdullāha nāvi. Pēc tam, kad māte bija zīdījusi mūsu kungu Pravieti deviņas dienas, dažas dienas zīdītājas pienākumus pildīja Abū Lahaba kalpone (džārija) Suvaiba Hatun. Suvaiba Hatun jau agrāk bija zīdījusi hazrat Hamzu, bet vēlāk – Abū Salamu. Hāfizs ibn Džazarī stāsta: „Kāds redzēja Abū Lahabu sapnī un jautāja, kā viņam klājas. Viņš atbildēja: ‚Es ciešu kapa sodu. Taču katru gadu rabī al-avvala mēneša divpadsmitajā naktī mans sods kļūst vieglāks. Es atveldzējos, sūkdams vēsu ūdeni, kas tek starp maniem diviem pirkstiem. Tajā naktī, kad pasaulē nāca Allāha Sūtnis, mana kalpone vārdā Suvaiba man paziņoja šo priecīgo vēsti. Es no prieka viņu atbrīvoju un pavēlēju viņai kļūt par viņa zīdītāju. Tāpēc šajās naktīs mans sods kļūst vieglāks.’” Tajā laikā Mekas ļaudīm bija paraža nodot savus bērnus zīdītājai. Bērni, kurus sūtīja uz tuvējām augstienēm, kur bija tīrs gaiss un labs dzeramais ūdens, kādu laiku dzīvoja pie savām zīdītājām. Iemesls tam bija Mekas karstais klimats. Katru gadu šajā nolūkā uz Meku ieradās daudz sieviešu. Katra no viņām paņēma zīdīšanai pa bērnam un aizgāja. Kad viņas, izaudzinājušas bērnus, nodeva tos atpakaļ, viņas saņēma lielu samaksu un daudz dāvanu. Arī gadā, kad piedzima mūsu kungs Pravietis, uz Meku, gribēdamas kļūt par zīdītājām, ieradās daudzas sievietes no Banū Sada cilts, kas dzīvoja augstienēs. Katra no viņām jau bija paņēmusi zīdīšanai pa bērnam. Banū Sada cilts starp Mekas apkārtnes ciltīm bija ļoti slavena ar savu godu, devību, vīrišķību, pazemību un pareizo arābu valodu. Kuraiša cilts dižciltīgie visbiežāk vēlējās nodot savus bērnus tieši šai ciltij. Tajā gadā Banū Sada cilts zemē valdīja smags sausums un bads. Halīma Hatun no šīs cilts par šo stāvokli stāsta šādi: „Tajā gadā es staigāju pa laukiem un vācu zāli un pateicos Visvarenajam Allāham, ka to atradu. Dažreiz pagāja pat trīs dienas, bet es neko neliku mutē. Tādā stāvoklī man piedzima bērns. No vienas puses – bads, no otras – dzemdību grūtības. Bija brīži, kad no bada es nespēju atšķirt zemi no debesīm un nakti no dienas. Kādu nakti es aizmigu klajā tuksnesī. Sapnī kāds mani iegremdēja ūdenī, baltākā par pienu, un teica: ‚Dzer no šī ūdens!’ Es dzēru, līdz biju padzērusies. Tad viņš mani atkal piespieda dzert. Es dzēru un dzēru – tas bija saldāks par medu. ‚Lai tev ir daudz piena, ak, Halīma! Vai tu mani pazīsti?’ viņš jautāja. Kad teicu, ka nepazīstu, viņš sacīja: ‚Es esmu tā slava (hamd) un pateicība, ko tu izteici savās grūtībās. Ak, Halīma! Ej uz Meku. Tur tev par draugu kļūs kāda „Gaisma”, un tu tiksi piepildīta ar svētību. Bet šo sapni nevienam nestāsti!’ Kad pamodos, es atradu savas krūtis pilnas ar pienu un redzēju, ka grūtības un bads mani ir atstājuši.” Tā kā tajā gadā bija bads, uz Meku bija ieradies vairāk zīdītāju nekā citos gados, lai par samaksu zīdītu bērnus un tā tiktu pāri grūtībām.
„Mēs neesam radīti tam, lai spēlētos” Svētais hadīss
Sada dēlu tuksnesis
Visas steidzās dabūt bagātu ģimeņu bērnus. Sievietes, kas bija ieradušās steigā, katra jau bija paņēmusi pa bērnam. Taču, tā kā mūsu kungs Pravietis bija bārenis, viņas, domādamas, ka nesaņems lielu samaksu, nevēlējās ņemt viņu. Starp šīm sievietēm bija arī Halīma Hatun, kas bija pazīstama ar savu šķīstību, tīrību, hilmu, tas ir, lēnprātību, kautrību un labo raksturu. Tā kā dzīvnieks, uz kura viņi jāja, bija vārgs, viņi ieradās Mekā vēlu. Taču šī kavēšanās kļuva par iemeslu, ka viņi ieguva vairāk, nekā meklēja. Staigādami ar vīru pa Meku, viņi redzēja, ka bagāto ģimeņu bērni jau ir paņemti. Bet atgriezties tukšām rokām viņi arī negribēja. Viņu vienīgā vēlēšanās bija atgriezties ar bērnu.
Beidzot viņi sastapa cieņu raisošu vīru ar ļoti mīlīgu seju. Tas bija Mekas vadonis Abdulmutalibs. Uzzinājis, ko viņi vēlas, viņš teica, lai viņi paņem viņa mazdēlu, jo tādējādi viņi iegūs lielu labklājību un laimi. Abdulmutaliba sirsnība un tuvums viņus pievilka. Viņi tūlīt pieņēma viņa piedāvājumu. Tad sirmais vectēvs aizveda Halīmu Hatun uz hazrat Āminas māju.
Halīma Hatun stāsta: „Kad piegāju pie bērna gultiņas, viņš, autiņos ietīts, saldi gulēja uz zaļa zīda segas, un apkārt plūda muskusa smarža. Es apbrīnā sastingu un vienā mirklī tā viņu iemīlēju, ka mana sirds negribēja viņu modināt. Kad uzliku roku viņam uz krūtīm, viņš pamodās, paskatījās uz mani un pasmaidīja. Šis smaids mani tā savaldzināja, ka es aizmirsu pati sevi. Tad, domādama, ka viņa māte varbūt neatdos man tik skaistu un svētītu bērnu, es apsedzu viņa seju un tūlīt paņēmu viņu klēpī. Es devu viņam savu labo krūti, un viņš sāka zīst. Devu kreiso – viņš nezīda. Abdulmutalibs pagriezās pret mani un teica: ‚Priecīga vēsts tev: starp sievietēm nav bijis nevienas, kas būtu saņēmusi tādu dāvanu kā tu!’1
Atdevusi man savu mīļo bērniņu, Āmina Hatun teica: ‚Ak, Halīma, pirms trim dienām es dzirdēju balsi, kas teica: „Sieviete, kas zīdīs tavu dēlu, ir no Banū Sada cilts, no Abū Zuvaiba dzimtas.”’ Tad es atbildēju: ‚Es esmu no Banū Sada cilts, un mana tēva kunja ir Abū Zuvaibs.’”
Halīma Hatun stāstīja arī šādi: „Āmina Hatun man pastāstīja vēl daudz notikumu un deva padomus. Bet es viņai pastāstīju par sapni, ko biju redzējusi pirms ierašanās Mekā, un par balsīm, kas ceļā skanēja no labās un kreisās puses: ‚Priecīga vēsts tev, ak, Halīma! Tev būs lemts zīdīt to gaismu, kas apžilbina acis un izgaismo pasaules!’”
Halīma Hatun saka: „Es paņēmu Muhamedu alaihis-salam un aizgāju no hazrat Āminas mājas. Atnācu pie sava vīra. Arī viņš, paskatījies uz bērna seju manā klēpī, bija sajūsmā un teica: ‚Ak, Halīma, līdz šai dienai es neesmu redzējis tik skaistu seju!’ Bet, ieraudzījis svētību, ko saņēmām, tiklīdz paņēmām viņu pie sevis, viņš teica: ‚Ak, Halīma! Zini, ka tu esi paņēmusi ļoti svētītu un augsti vērtīgu bērnu.’ Es atbildēju: ‚Es zvēru pie Allāha, tieši to es arī vēlējos, un mana vēlēšanās piepildījās.’”
No brīža, kad Halīma Hatun ar vīru, paņēmuši Muhamedu alaihis-salam, devās ceļā no Mekas, viņi sāka saņemt viņa svētību. Viņu vārgais ēzelis, kas nespēja ātri iet, nu bija kļuvis par tīrasiņu arābu zirgu. Lai gan karavāna, ar kuru viņi bija atnākuši, bija devusies ceļā agrāk un bija tālu priekšā, viņi to panāca un atstāja aiz sevis. Ieradušies Banū Sada zemē, viņi ieguva nepieredzētu pārpilnību un svētību. Viņu dzīvnieku, kas iepriekš deva maz piena, tesmeņi bija pilni līdz malām. To redzot, kaimiņi brīnījās un skaidri saprata, ka tas notiek bērna dēļ, ko viņi bija paņēmuši zīdīt. Mūsu kungs Pravietis zīda savas zīdītājas Halīmas Hatun labo krūti, bet kreiso nezīda.
„Neviens no maniem senčiem nav piekopis netiklību. Visvarenais Allāhs mani atveda pasaulē no šķīstiem, labiem tēviem un tīrām mātēm” Svētais hadīss
To viņš atstāja savam piena brālim. Divu mēnešu vecumā viņš sāka rāpot. Trīs mēnešus vecs viņš stāvēja kājās, bet četru mēnešu vecumā staigāja, turēdamies pie sienas. Piecu mēnešu vecumā viņš staigāja, sešu mēnešu vecumā sāka ātri iet. Septiņu mēnešu vecumā viņš varēja aiziet visur. Astoņu mēnešu vecumā viņš runāja saprotami, bet deviņu mēnešu vecumā – pavisam skaidri. Desmit mēnešu vecumā viņš sāka šaut ar loku.
Halīma Hatun stāstīja: „Kad viņš sāka runāt, viņa pirmie vārdi bija: ‚La ilaha illallahu vallahu akbar. Valhamdu lillahi Rabbil-alamin.’ Kopš tās dienas viņš ne pēc kā nestiepa roku, nepieminējis Visvarenā Allāha vārdu. Ar kreiso roku viņš nekad neko neēda. Kad viņš sāka staigāt, viņš turējās tālu no vietām, kur rotaļājās bērni, un teica viņiem: ‚Mēs neesam radīti tam.’ Katru dienu viņu apņēma gaisma, līdzīga saules gaismai, un atkal atkāpās. Viņš runāja ar mēnesi, un, kad viņš uz to norādīja, mēness kustējās.”
Sausuma dēļ viņi nonāca lielās grūtībās un kādā reizē izgāja lūgt lietu. Viņi paņēma līdzi Muhamedu alaihis-salam un, lūdzot Allāhu viņa dēļ, saņēma bagātīgu lietu un svētību. Halīma Hatun stāsta: „Kad Muhamedam alaihis-salam palika divi gadi, es viņu atšķīru no krūts. Tad mēs ar vīru devāmies uz Meku, lai viņu atdotu mātei. Taču mēs bijām saņēmuši tik daudz viņa svētības, ka mums bija ļoti grūti šķirties no viņa un vairs neredzēt viņa svētīto seju. Es pastāstīju viņa mātei, kāds viņš ir. Āmina Hatun teica: ‚Manam dēlam ir augsts gods.’ Es teicu: ‚Es zvēru pie Allāha, neesmu redzējusi nevienu svētītāku par viņu.’ Pēc tam, atradusi daudz ieganstu, es lūdzu Āminu Hatun, lai viņš vēl kādu laiku paliktu pie mums. Viņa mūs neatraidīja un atļāva viņam palikt pie mums. Mēs ar viņu atgriezāmies savā ciltī. Tā mūsu māja piepildījās ar svētību, un mūsu manta, īpašums un gods vairojās. Mēs saņēmām neskaitāmas dāvanas.”2
Mākonis virs viņa svētītās galvas
Halīma Hatun stāstīja: „Kādu dienu Sarvar al-ālam (sallallahu alaihi va sallam) man jautāja: ‚Dienā es neredzu savus brāļus un māsas. Kāpēc tā?’ Es atbildēju: ‚Viņi iet ganīt aitas. Mājās viņi pārnāk tikai naktī.’ Tad viņš teica: ‚Sūti mani kopā ar viņiem. Arī es gribu ganīt aitas.’ Es izdomāju daudz ieganstu un aizbildinājumu. Beigās, lai viņš būtu apmierināts, es teicu: ‚Labi.’
Nākamajā dienā es sasukāju viņa svētītos matus, saģērbu viņu un aizsūtīju kopā ar piena brāļiem un māsām.
Dažas dienas viņš gāja kopā ar viņiem. Kādu dienu, kad viņa piena māsa Šaima atnāca no laukiem, es jautāju: ‚Kur ir mans dēls Muhameds, manu acu gaisma?’ Viņa atbildēja: ‚Tuksnesī.’ Kad jautāju: ‚Kā mans sirdsmīļais panes šo karstumu?’, Šaima atbildēja: ‚Ak, māmiņ! Viņam nekas nevar kaitēt. Jo virs viņa svētītās galvas ir mākonis, kas nepārtraukti pārvietojas kopā ar viņu un sargā viņu no saules karstuma.’ Kad es teicu: ‚Ko tu runā? Vai tas, ko tu stāsti, tiešām ir patiesība?’, viņa zvērēja. Tikai tad es nomierinājos.
Viņa svētīto krūšu pāršķelšana (Šakk as-sadr)
Arī kādu pusdienlaiku pie manis atnāca viņa piena brālis Damra un teica: ‚Māmiņ! Ātri skrien!… Mēs ar savu kuraišu brāli ganījām aitas. Pēkšņi atnāca trīs zaļās drēbēs tērpti cilvēki. Viņi paņēma manu brāli no mums un aizveda kalna galā. Viņi noguldīja viņu uz muguras un ar nazi pāršķēla viņam vēderu. Kad es nācu tev to pateikt, viņi vēl bija tur. Es nezinu, vai mans brālis ir dzīvs vai nav.’ Turpinājumu Halīma Hatun stāstīja šādi: Mani pārņēma šausmas. Mēs steigšus devāmies turp un ieraudzījām viņu. Es tūlīt noskūpstīju viņa svētīto seju un galvu un jautāju: ‚Ak, manu acu gaisma! Ak, mans dēls, kas esi žēlastība pasaulēm! Kas tas ir? Kas ar tevi noticis? Kas tev nodarīja pāri?’
Viņš atbildēja: ‚Kad izgāju no mājas, es ieraudzīju divus cilvēkus zaļās drēbēs. Vienam rokā bija sudraba krūze, otram – zaļa smaragda bļoda. Bļoda bija pilna ar kaut ko baltāku par sniegu. Viņi aizveda mani kalna galā. Viens no viņiem mani noguldīja uz muguras. Kamēr es skatījos, viņš pāršķēla manas krūtis līdz nabai. Es nejutu nekādas sāpes. Viņi iebāza roku un izņēma visu, kas bija iekšā. Viņi to nomazgāja ar to balto un ielika atpakaļ. Tad viens teica otram: „Celies, tagad es izpildīšu savu uzdevumu,” un, iebāzis roku, izņēma manu sirdi. Viņš to pāršķēla divās daļās, izņēma no tās kaut ko melnu un aizmeta. Un viņš teica: „Tā bija šaitāna daļa tavā ķermenī. Mēs to izņēmām un aizmetām. Ak, Visvarenā Allāha mīļotais! Mēs tevi pasargājām no vasvasas3** un šaitāna viltības.” Tad viņi piepildīja manu sirdi ar kaut ko maigu un mīkstu, kas viņiem bija līdzi. Viņi to aizzīmogoja ar gaismas zīmogu. Šī zīmoga vēsumu es joprojām jūtu visos savos locekļos. Kad viens no viņiem uzlika roku uz pāršķeltās vietas, mana brūce sadzija. Tad viņi mani nosvēra pret desmit manas ummas cilvēkiem – es izrādījos smagāks. Nosvēra pret tūkstoš cilvēku – es atkal izrādījos smagāks. Tad viens no viņiem teica otram: „Pietiek viņu svērt. Es zvēru pie Allāha: pat ja tu viņu svērtu pret visu viņa ummu, viņš būtu smagāks.” Tad katrs no viņiem noskūpstīja manu roku un seju, un viņi mani atstāja šeit un aizgāja.’** Pāršķeltās vietas zīme bija redzama uz viņa svētītajām krūtīm.”4
Šo notikumu, kas notika ar mūsu mīļo Pravieti un par kuru vēstīts Svētā Korāna sūras al-Inširāh pirmajā svētajā ājatā, sauc par „Šakk as-sadr”, tas ir, viņa krūšu pāršķelšanu.
Pēc tam, kad Muhamedam alaihis-salam tika paziņots, ka viņš ir pravietis, daži no cildenajiem ashābiem teica: „Ak, Allāha Sūtni! Vai tu mums pastāstītu par sevi?” Viņš atbildēja: „Es esmu sava senča Ibrāhīma lūgšana. Es esmu sava brāļa Īsas priecīgā vēsts!
Bet es esmu savas mātes sapnis. Kad viņa mani nēsāja zem sirds, viņa redzēja, ka no viņas iziet gaisma, kas izgaismoja Šāmas pilis… Mani zīdīja un audzināja Sada ibn Bakra dēlu vidū.”
Kad viņam bija pagājuši četri gadi, Halīma Hatun aizveda viņu uz Meku un atdeva viņa mātei. Viņa vectēvs Abdulmutalibs apdāvināja Halīmu Hatun ar ļoti bagātīgām dāvanām un parādīja viņai lielu labvēlību. Atstājusi viņu Mekā, Halīma Hatun šķiršanās sāpes izteica šādiem vārdiem: „It kā mana dvēsele un mana sirds būtu palikušas kopā ar viņu.”
„Kamēr es zīdīju Muhamedu (sallallahu alaihi va sallam), es biju ar viņu bezgala apmierināta. Viņš nekad neko nenosmērēja. Viņš urinēja vienreiz dienā un vienreiz naktī un pēc tam vairs neurinēja līdz tam pašam laikam” Halīma Hatun
Viņa godājamās mātes nāve
Mūsu mīļais Pravietis (sallallahu alaihi va sallam) līdz sešu gadu vecumam auga pie savas mātes Mekā. Kad viņam bija seši gadi, viņa māte kopā ar viņu un kalponi (džārija) vārdā Umm Aiman devās uz Medīnu, lai apmeklētu radiniekus un viņa tēva Abdullāha kapu.
Tur viņi palika mēnesi. Mūsu kungs Pravietis Medīnā iemācījās peldēt dīķī, kas piederēja Nadžāra dēliem. Tajā laikā kāds ebreju zinātnieks ievēroja viņā pravieša zīmes. Viņš pienāca klāt un jautāja viņa vārdu. Kad bērns atbildēja: „Ahmeds,” zinātnieks iesaucās: „Šis bērns būs pēdējo laiku Pravietis!” Arī daži citi ebreju zinātnieki, kas tur bija, bija ievērojuši viņā pravieša zīmi un savā starpā runāja, ka viņš kļūs par pravieti.
Umm Aiman, izdzirdējusi šos viņu vārdus, pastāstīja par to mūsu mātei hazrat Āminai, un svētītā māte, baidīdamās, ka viņam var nodarīt ļaunu, paņēma viņu un devās ceļā atpakaļ uz Meku. Kad viņi nonāca vietā, ko sauc par Abvā, mūsu māte hazrat Āmina saslima. Slimība pastiprinājās, un viņa bieži zaudēja samaņu.
Skatīdamās uz savu mīļo dēlu Muhamedu alaihis-salam, kas stāvēja pie viņas galvgaļa, viņa teica: „Ak, dēls tam, kurš ar Visvarenā Allāha žēlastību un palīdzību par simt kamieļiem tika izglābts no briesmīgās nāves bultas! Lai Visvarenais Allāhs dara tevi svētītu. Ja tas, ko redzēju sapnī, piepildīsies, tad Visvarenais Allāhs, kam pieder varenība un bagātīga devība, tevi sūtīs, lai tu paziņotu Ādama bērniem, kas ir halāls (atļautais) un kas – harāms (aizliegtais). Cildenais Allāhs tevi pasargās un aizstāvēs no elkiem un elku pielūgsmes, kas līdz ar tautām turpinās no seniem laikiem,” un viņa noskaitīja šīs rindas:
Novecos, kas jauns, un mirs, kas dzīvs,
Izsīks, kā ir daudz; vai kāds paliek jauns?
Arī es miršu; mana vienīgā atšķirība ir šī:
Tevi esmu dzemdējusi es, un tas ir mans gods.
Aiz sevis es atstāju labu bērnu,
Es aizveru acis ar mierīgu sirdi.
Mans vārds vienmēr paliks uz mēlēm,
Mīlestība pret tevi vienmēr dzīvos sirdīs.
Tad viņa nomira. Viņu apglabāja turpat. Kad mūsu māte Āmina nomira, viņai bija divdesmit gadu. Umm Aiman paņēma pasauļu valdnieku pie sevis un pēc dažu dienu ceļojuma atveda viņu uz Meku un nodeva viņa vectēvam Abdulmutalibam.5
Viņa māte un tēvs bija ticīgie (mūmini)
Mūsu kunga Habīb al-akram (sallallahu alaihi va sallam) tēvs un māte sekoja Ibrāhīma alaihis-salam6 reliģijai. Tas ir, viņi bija ticīgie. Islāma zinātnieki ir paziņojuši, ka viņi sekoja Ibrāhīma alaihis-salam reliģijai un ka pēc tam, kad Muhamedam alaihis-salam tika paziņots, ka viņš ir pravietis, viņi tika atdzīvināti, lai piederētu viņa ummai, dzirdēja un izrunāja ticības apliecinājuma vārdus (Kalima aš-šahāda) un tādējādi kļuva arī par šīs ummas locekļiem.7
Pie sava svētītā vectēva
Muhameds alaihis-salam līdz astoņu gadu vecumam auga pie sava vectēva. Viņa vectēvs Abdulmutalibs bija Mekā mīlēts cilvēks, kas pārzināja dažādas lietas; viņš bija cieņu raisošs, pacietīgs, tikumīgs, godīgs, vīrišķīgs un devīgs. Viņš paēdināja nabagus un pat deva barību izsalkušiem un izslāpušiem dzīvniekiem.
Viņš ticēja Visvarenajam Allāham un mūžīgajai pasaulei (āhirats). Viņš izvairījās no ļaunuma un turējās tālu no visām Džāhilijas laikmeta neglītajām paražām. Mekā viņš nepieļāva apspiešanu un netaisnību un viesmīlīgi uzņēma atnākušos viesus. Viņam bija paradums ramadāna mēnesī doties vientulībā uz Hirā kalnu. Abdulmutalibs, kas mīlēja bērnus un bija līdzjūtības pilns, spieda savu mīļo mazdēlu pie krūtīm un ne dienu, ne nakti nelaida viņu no sevis. Viņš izrādīja mazdēlam lielu mīlestību un maigumu. Kabas ēnā viņš sēdēja kopā ar viņu uz sava spilvena, kas bija paredzēts tikai viņam, un tiem, kas gribēja to liegt, teica: „Atstājiet manu dēlu, viņa gods ir augsts.”8 Viņš neatlaidīgi piekodināja mūsu kunga Pravieša auklei Umm Aiman labi par viņu rūpēties un teica: „Labi rūpējies par manu dēlu. Grāmatas ļaudis par manu dēlu saka, ka viņš būs šīs ummas pravietis.” Umm Aiman ir teikusi: „Viņa bērnībā es nekad neredzēju, ka viņš sūdzētos ne par izsalkumu, ne par slāpēm. No rīta viņš iedzēra malku Zamzama ūdens. Kad gribējām viņam dot ēst, viņš teica: ‚Negribu, esmu paēdis.’”
Kad Abdulmutalibs gulēja vai bija viens savā istabā, viņš nevienu citu, izņemot mazdēlu, pie sevis neielaida. Viņš to maigi spieda pie krūtīm, glāstīja un ārkārtīgi priecājās par viņa vārdiem un rīcību. Pie galda viņš ņēma zēnu pie sevis, sēdināja sev klēpī, deva viņam ēst labāko un gardāko ēdienu un nesēdās pie galda, kamēr zēns nebija atnācis. Viņš redzēja par viņu daudz sapņu un bija liecinieks daudziem notikumiem.
Reiz Mekā bija sausums un bads. Kāda redzēta sapņa dēļ Abdulmutalibs paņēma Muhamedu alaihis-salam aiz rokas, uzkāpa Abū Kubaisa kalnā un lūdza: „Ak, Allāh, šī bērna dēļ iepriecini mūs ar svētītu lietu!” Viņa lūgšana tika pieņemta, un lija bagātīgs lietus. Tā laika dzejnieki par šo notikumu rakstīja dzejoļus.
Mūks no Nadžrānas
Kādu dienu, kad Abdulmutalibs sēdēja pie Kabas, pie viņa pienāca kāds mūks no Nadžrānas un sāka ar viņu sarunu. Kādā brīdī viņš teica: „Mēs esam lasījuši, ka grāmatās ir aprakstītas tā pravieša īpašības, kuram kā pēdējam jānāk no Ismāīla dēliem. Šī vieta, tas ir, Meka, ir viņa dzimšanas vieta. Viņa īpašības ir tādas un tādas!” Un viņš sāka tās uzskaitīt vienu pēc otras. Tajā brīdī pie viņiem pienāca mūsu mīļais Pravietis. Mūks no Nadžrānas sāka viņu uzmanīgi vērot, tad pienāca tuvāk, paskatījās viņa acīs, uz muguru un kājām un satraukti teica:
„Cildenais Allāhs tevi pasargās un aizstāvēs no elkiem un elku pielūgsmes, kas līdz ar tautām turpinās no seniem laikiem” Āmina Hatun
„Tas ir viņš. Vai šis bērns ir no tavas dzimtas?” Kad Abdulmutalibs atbildēja: „Viņš ir mans dēls!”, mūks no Nadžrānas teica: „Saskaņā ar to, ko esam lasījuši grāmatās, viņa tēvam nevajadzētu būt dzīvam!” Abdulmutalibs teica: „Viņš ir mana dēla dēls. Viņa tēvs nomira, kad viņš vēl nebija dzimis un viņa māte bija grūtniece.” Tad mūks teica: „Tagad tu teici patiesību.” Tad Abdulmutalibs teica saviem dēliem: „Klausieties, kas tiek teikts par jūsu brāļa dēlu, uzmaniet un labi sargājiet viņu.”
Viņa svētītā vectēva nāve
Kad Abdulmutaliba nāve bija tuvu, viņš sasauca savus dēlus un teica: „Ir pienācis laiks man pārcelties no šīs pasaules uz mūžīgo pasauli. Mana vienīgā doma ir šis bārenis. Kaut mans mūžs būtu garš un es varētu ar mīlestību turpināt šo kalpošanu! Bet ko lai dara? Mūža nepietiks. Tagad mana sirds un mēle deg šo ilgu ugunī. Es gribu šo pērli uzticēt vienam no jums. Kurš no jums pienācīgi ievēros viņa tiesības un nepieļaus nekādu vainu, viņam kalpojot?” Abū Lahabs nometās ceļos un teica: „Ak, arābu valdniek! Ja tev prātā ir kāds, kam gribi nodot šo uzticēto dārgumu, tad labi; ja ne, šo kalpošanu uzņemšos es.” Abdulmutalibs viņam teica: „Tev ir daudz mantas. Bet tu esi cietsirdīgs, un tavas žēlsirdības ir maz. Bāreņa sirds ir ievainota un trausla. Tā viegli salūzt.” Arī daži citi viņa dēli atkārtoja to pašu vēlēšanos. Abdulmutalibs, nosaukdams katra īpašības, nevienu nepieņēma. Kad pienāca Abū Tāliba kārta, viņš teica: „Es to vēlos vairāk par viņiem visiem. Bet nebūtu pareizi izvirzīties priekšā, kamēr ir vecākie. Man ir maz mantas, bet mana uzticība ir lielāka nekā maniem brāļiem.” Abdulmutalibs teica: „Tu runā patiesību. Šīs kalpošanas cienīgs esi tu. Taču es visās lietās ar viņu apspriežos un rīkojos pēc viņa vēlēšanās. Un katru reizi nonāku pie pareizā iznākuma. Par šo jautājumu es apspriedīšos ar viņu. Kuru no jums viņš izvēlēsies, to pieņemšu arī es.”
Tad viņš pagriezās pret mūsu mīļo Pravieti un jautāja: „Ak, manu acu gaisma! Ilgodamies pēc tevis, es dodos uz mūžīgo pasauli. Kuru no šiem saviem tēvočiem tu izvēlies?”
Mūsu kungs Pravietis tajā brīdī piecēlās, apkampa Abū Tālibu ap kaklu un apsēdās viņam klēpī. Tad Abdulmutalibam kļuva daudz vieglāk ap sirdi, un viņš teica: „Slava (hamd) Visvarenajam Allāham! Tieši to es arī vēlējos.” Tad viņš pagriezās pret Abū Tālibu un teica: „Ak, Abū Tālib! Šī pērle nav pieredzējusi tēva un mātes maigumu. Tāpēc rūpējies par viņu un sargā viņu kā acuraugu. Es tevi uzskatu par pārāku par citiem saviem bērniem. Šo lielo un ļoti dārgo uzticēto mantu es nododu tev. Jo tev ar viņa tēvu ir viena māte. Sargā viņu kā sevi pašu. Vai tu pieņem šo manu pēdējo gribu?” Kad viņš atbildēja:
„Jā, pieņemu,” Abdulmutalibs apskāva mūsu mīļo Pravieti, noskūpstīja viņa svētīto galvu un seju un ieelpoja viņa smaržu. Tad viņš teica: „Esiet visi liecinieki, ka es nekad neesmu ieelpojis jaukāku smaržu par šo un nekad neesmu redzējis skaistāku seju par šo.”9
Abū Tāliba aizbildniecībā
Pēc vectēva nāves Visuma valdnieks (sallallahu alaihi va sallam) no astoņu gadu vecuma sāka dzīvot pie sava tēvoča Abū Tāliba un auga viņa aizbildniecībā. Abū Tālibs tolaik, tāpat kā viņa tēvs Abdulmutalibs, bija viens no ievērojamākajiem kuraišiem Mekā – mīlēts, cienīts cilvēks, kura vārdā klausījās. Arī viņš izrādīja mūsu kungam Pravietim lielu mīlestību un maigumu. Viņš mīlēja brāļadēlu vairāk nekā savus bērnus, bez viņa negāja gulēt un nekur negāja un teica viņam: „Tu nes lielu labumu, tu esi ļoti svētīts!” Abū Tālibs nesāka ēst, kamēr zēns nebija izstiepis roku; viņš vēlējās, lai brāļadēls sāk pirmais. Dažreiz viņš lika viņam klāt atsevišķu galdu. Kad zēns no rīta pamodās, citi redzēja, ka viņa seja mirdz kā mēness un mati ir sasukāti. Abū Tālibam nebija daudz mantas, bet ģimene bija liela. Kad viņš ņēma savā aizbildniecībā mūsu kungu Cildenāko Sūtni (sallallahu alaihi va sallam), viņš ieguva pārpilnību un svētību. Kad Mekā sausuma dēļ ļaudis nonāca grūtībās, Abū Tālibs aizveda viņu pie Kabas un lūdza Allāhu. Viņa svētības dēļ lija bagātīgs lietus. Viņi tika glābti no sausuma un bada.10
No Gāliba dzimtas nāks pravietis,
Starp Zamzamu un Hadžaru viņš stāvēs.
Kopā ar visiem pilsētas ļaudīm palīdziet viņam,
Ak, Āmira dēli, laime būs palīdzēt viņam.
„Ir pienācis laiks man pārcelties no šīs pasaules uz mūžīgo pasauli. Mana vienīgā doma ir šis bārenis. Kaut mans mūžs būtu garš un es varētu ar mīlestību turpināt šo kalpošanu! Bet ko lai dara? Mūža nepietiks. Tagad mana sirds un mēle deg šo ilgu ugunī” Abdulmutalibs
Ceļojums no Mekas uz Busrā
Mūks Bahīra
Kad mūsu mīļajam Pravietim bija apmēram divpadsmit gadu, viņš kādu dienu redzēja, ka Abū Tālibs gatavojas tirdzniecības ceļojumam. Sapratis, ka Abū Tālibs negrib viņu ņemt līdzi, viņš noskuma un teica Abū Tālibam: „Pie kā tu mani atstāj šajā pilsētā? Man nav ne tēva, ne kāda, kas mani žēlotu!…” Šie vārdi Abū Tālibu dziļi aizkustināja, un viņš nolēma ņemt brāļadēlu līdzi. Pēc ilga ceļojuma tirdzniecības karavāna apmetās Busrā netālu no kāda kristiešu klostera.11
Šajā klosterī dzīvoja mūks vārdā Bahīra. Šim izglītotajam mūkam, kas agrāk bija bijis ebreju zinātnieks, bet vēlāk kļuvis par kristieti, bija grāmata, kas tika nodota no rokas rokā un glabāta slepenībā, un pēc tās viņš atbildēja uz jautājumiem, ko viņam uzdeva. Lai gan iepriekšējos gados kuraišu karavāna bija šeit daudzkārt gājusi cauri, viņš par to nekad nebija interesējies. Katru rītu viņš uzkāpa uz klostera jumta, skatījās virzienā, no kura nāca karavānas, un it kā meklēdams ziņkārīgi kaut ko gaidīja. Šoreiz ar mūku Bahīru kaut kas notika: satraukumā satrūcies, viņš pielēca no savas vietas. Jo, kad tālumā parādījās kuraišu karavāna, viņš pamanīja, ka virs tās līdzi karavānai slīd arī mākonis. Šis mākonis meta ēnu pār mūsu kungu Pravieti. Kad karavāna apmetās, Bahīra redzēja arī to, ka koka zari, zem kura bija apsēdies mūsu kungs Habīb al-akram, noliecās pār viņu, un viņa satraukums vēl vairāk pieauga. Viņš tūlīt lika klāt galdus. Tad viņš aizsūtīja cilvēku un ielūdza uz maltīti visus kuraišu karavānas ļaudis. Karavānas ļaudis, atstājuši mūsu mīļo Pravieti pie savām mantām, devās pie mūka. Bahīra uzmanīgi paskatījās uz atnākušajiem un jautāja: „Ak, kuraiši, vai starp jums ir kāds, kas nav atnācis uz maltīti?” Viņi atbildēja: „Jā, ir viens.” Jo, lai gan kuraiši bija atnākuši, mākonis joprojām bija tur. To redzēdams, viņš bija sapratis, ka kāds palicis pie karavānas. Mūks Bahīra uzstājīgi lūdza, lai atnāktu arī viņš. Tiklīdz zēns atnāca, Bahīra sāka viņu uzmanīgi vērot un pētīt. Viņš jautāja Abū Tālibam: „Vai šis bērns ir no tavas dzimtas?” Abū Tālibs atbildēja: „Viņš ir mans dēls.” Bahīra teica: „Grāmatās ir rakstīts, ka šī bērna tēvs nebūs dzīvs; viņš nav tavs dēls.” Šoreiz Abū Tālibs atbildēja: „Viņš ir mana brāļa dēls.” Uz Bahīras jautājumu: „Kas notika ar viņa tēvu?” viņš atbildēja: „Viņa tēvs nomira neilgi pirms viņa dzimšanas.” Bahīra teica: „Tu teici patiesību. Bet kas notika ar viņa māti?” Abū Tālibs atbildēja: „Arī viņa nomira.” „Tu teici patiesību,” sacīja Bahīra, pagriezās pret mūsu kungu Pravieti un lika viņam zvērēt pie elkiem. Mūsu mīļais Pravietis teica Bahīram: „Neliec man zvērēt pie elku vārdiem. Pasaulē man nav lielāka ienaidnieka par tiem. Es tos ienīstu.”
Tad Bahīra lika viņam zvērēt pie Visvarenā Allāha un jautāja: „Vai tu guli?” Viņš atbildēja: „Manas acis guļ, bet mana sirds neguļ.”
Bahīra uzdeva vēl daudz jautājumu un saņēma atbildes. Atbildes pilnīgi saskanēja ar grāmatām, ko viņš bija lasījis agrāk. Tad viņš paskatījās mūsu mīļā Pravieša svētītajās acīs un jautāja Abū Tālibam:
„Es apliecinu, ka tu esi Visvarenā Allāha Sūtnis!… Lūk, pasauļu valdnieks… Lūk, pasauļu Kunga Sūtnis… Lūk, lielais Pravietis, ko Visvarenais Allāhs sūtījis kā žēlastību pasaulēm!” Mūks Bahīra
– „Vai šis sarkanums vienmēr paliek viņa svētītajās acīs?”
– „Jā,” viņš atbildēja, „mēs nekad neesam redzējuši, ka tas pazustu.”
Redzēdams, ka arī šī zīme sakrīt, Bahīra vēlējās redzēt pravieša zīmogu (Muhr an-nubuvva), lai viņa sirds iegūtu pilnīgu pārliecību (jakīns). Taču mūsu kungs Pravietis (sallallahu alaihi va sallam) savas cēlās kautrības dēļ negribēja atsegt savu svētīto muguru.
Taču viņa tēvocis teica: „Ak, manu acu gaisma! Izpildi arī šo viņa vēlēšanos!” Tad mūsu kungs Pravietis atsedza savu svētīto muguru, un Bahīra, nespēdams vien beigt, sajūsmā aplūkoja Muhr an-nubuvva visā tā skaistumā. Satraukumā viņš to skūpstīja, un no viņa acīm straumēm plūda asaras. Tad viņš teica:
– „Es apliecinu, ka tu esi Visvarenā Allāha Sūtnis!” Un vēl skaļāk viņš teica: „Lūk, pasauļu valdnieks… Lūk, pasauļu Kunga Sūtnis… Lūk, lielais Pravietis, ko Visvarenais Allāhs sūtījis kā žēlastību pasaulēm…”
Kuraiši, kas tur bija, brīnījās un teica: „Cik augstu šis mūks vērtē Muhamedu!”
Tad Bahīra pagriezās pret Abū Tālibu un teica:
– „Tas ir pēdējais un cēlākais no visiem praviešiem. Viņa reliģija izplatīsies pa visu zemi un atcels visas iepriekšējās reliģijas. Neved šo bērnu uz Damasku. Jo Israēla bērni ir viņa ienaidnieki. Es baidos, ka viņi nodarīs ļaunu viņa svētītajam ķermenim. Par viņu ir noslēgtas daudzas derības un doti daudzi solījumi.”
Abū Tālibs jautāja:
– „Kādas ir šīs derības un solījumi?” Bahīra atbildēja:
– „Visvarenais Allāhs no visiem praviešiem un visbeidzot no Īsas alaihis-salam ir ņēmis solījumu, ka viņi paziņos savām ummām, ka nāks pēdējo laiku Pravietis.”
Izdzirdējis šos Bahīras vārdus, Abū Tālibs atteicās no ceļojuma uz Damasku. Viņš pārdeva savas preces Busrā un atgriezās Mekā.12 Tas, ko viņš bija dzirdējis no Bahīras, visu mūžu skanēja Abū Tālibam ausīs. Viņš mūsu kungu Pravieti iemīlēja vēl vairāk. Līdz pat savai nāvei viņš viņu sargāja un palīdzēja viņam visās viņa lietās.