KAD VIŅŠ PAGODINĀJA PASAULI AR SAVU ATNĀKŠANU (VIŅA DZIMŠANA)

Mana umma, mana umma

Laimīgākā no mātēm, kurai tika dots visaugstākais no visiem godiem, hazrat Āmina par savu grūtniecību stāsta šādi: „Dienās, kad nēsāju zem sirds šo vadoni, es neizjutu ne sāpes, ne ciešanas. Es pat nejutu, ka esmu grūtniece. Taču kādu dienu, kad bija pagājuši seši mēneši, starp miegu un nomodu kāds man jautāja: ‚Vai tu zini, ko tu nēsā zem sirds?’ Kad atbildēju: ‚Nezinu,’ viņš paziņoja: ‚Zini, ka tu nēsā pēdējo no praviešiem!’ Kad tuvojās dzemdības, tas pats cilvēks atkal atnāca un teica: ‚Ak, Āmina! Kad bērns piedzims, dod viņam vārdu Muhameds.’ Citā nostāstā ir teikts: ‚Ak, Āmina! Kad bērns piedzims, dod viņam vārdu Ahmeds!’”

Mūsu māte hazrat Āmina par dzemdību brīdi stāsta šādi: „Kad pienāca dzemdību brīdis, es izdzirdēju varenu skaņu. Mani sāka kratīt drebuļi. Tad es ieraudzīju baltu putnu; tas atlidoja un noglāstīja mani ar spārnu. No bailēm un drebuļiem nepalika ne pēdas. Tajā brīdī man uznāca tādas slāpes, it kā es degtu karstumā. Sev blakus es ieraudzīju bļodiņu ar šerbetu, baltu kā piens. Man to deva padzerties. Es izdzēru; tas bija saldāks par medu un vēss. Slāpes bija pārgājušas. Tad es ieraudzīju lielu gaismu; mana māja tā piepildījās ar gaismu, ka es vairs neredzēju neko citu kā vien šo gaismu.

Kas vēlas glābties no uguns,
Lai ar mīlestību un dedzību saka as-salat!
Assalatu vassalamu alaika, jā Rasulallah!
Assalatu vassalamu alaika, jā Habiballah!
Assalatu vassalamu alaika, jā Nur al-Aršillah.

„Es esmu Visvarenā Allāha Habībs, Viņa mīļotais. Es esmu praviešu vadonis. Es to nesaku, lai lielītos” Svētais hadīss

Māja, kurā dzima mūsu kungs Pravietis, atradās 300–400 metru uz ziemeļaustrumiem no Kabas un piederēja viņa vecvectēvam Hāšimam ibn Abd Manāfam.

Hidžras laikā mūsu kungs Pravietis šo svētīto māju nodeva Akīlam ibn Abī Tālibam. Akīla mazbērni to pārdeva Muhamedam ibn Jūsufam as-Sakafī.

Vēlāk šo svētīto māju nopirka Hāruna ar-Rašīda māte Haizurāna Hatun un pārvērta to par mošeju.

Šo mošeju sargāja Abāsīdi un mameluki, un arī Osmaņu laikā tā tika rūpīgi uzturēta. Sultāns Sulaimāns Kanūnī (Likumdevējs) lika mošeju uzcelt no jauna.

Vēstures gaitā šī mošeja daudzkārt tika atjaunota.

1924. gadā šo mošeju nojauca. Māja, ko šeit 1950. gadā lika uzcelt šeihs Abāss Katāns, kopš 1959. gada tiek izmantota kā Mekas publiskā bibliotēka.

Tajā pašā brīdī es ieraudzīju daudz sieviešu, kas mani apstāja un man kalpoja. Viņas bija gara auguma, un viņu sejas mirdzēja kā saule. Viņas līdzinājās Abd Manāfa cilts meitām. Es brīnījos, ka viņas tik pēkšņi parādījās. Viena no viņām teica: ‚Es esmu faraona sieva Āsija!’ Otra teica: ‚Bet es esmu Marjama bint Imrāna, un šīs ir Paradīzes hūrijas2.’

Tajā brīdī es ieraudzīju arī baltu, garu zīda audumu, kas stiepās no debesīm līdz zemei. Tika teikts: ‚Apsedziet viņu no cilvēku acīm.’ Tajā pašā brīdī parādījās putnu bars. To knābji bija no smaragda, bet spārni – no rubīna. No bailēm es biju nosvīdusi, un no krītošajām sviedru lāsēm izplatījās muskusa smarža. Kamēr biju šādā stāvoklī, man no acīm tika noņemts priekškars. Es redzēju visu zemi no austrumiem līdz rietumiem. Visapkārt man bija eņģeļi.

Tiklīdz Muhameds alaihis-salam piedzima, viņš nolika savu svētīto galvu sadždā (klanīšanās līdz zemei) un pacēla rādītājpirkstu. Tad no debesīm nolaidās balts mākonītis un ietina viņu. Es izdzirdēju balsi, kas teica: ‚Nēsājiet viņu visur, no rietumiem līdz austrumiem. Nēsājiet viņu, lai visa pasaule ieraudzītu viņu – viņa vārdu, viņa augumu un viņa īpašības. Lai visi zina, ka viņa vārds ir Māhī, tas ir, ka ar viņu Visvarenais Allāhs iznīcina širka (elkdievības) pēdas.’

Arī šis mākonis pazuda, un es ieraudzīju Muhamedu (sallallahu alaihi va sallam), ietītu baltā vilnas audumā. Tajā pašā brīdī atnāca trīs cilvēki, kuru sejas mirdzēja kā saule. Vienam rokā bija sudraba krūze, otram – smaragda bļoda, bet trešajam – zīda audums. No krūzes it kā pilēja muskuss. Viņi ielika manu svētīto dēlu bļodā. Nomazgājuši viņa svētīto galvu un kājas, viņi ietina viņu zīdā. Pēc tam viņi ieziedza viņa svētīto galvu ar smaržām, ievilka viņa svētītajās acīs surmu (acu tušu) un pazuda.”

No debesīm rindu rindām nolaidās eņģeļi,
Kā ap Kabu, tā ap manu māju tie veica tavāfu.
Bariem vien ienāca Paradīzes hūrijas,
No viņu seju gaismas mana māja kļuva gaiša.
Gaisā tika uzklāts klājiens,
Tā vārds bija Sundus, un to uzklāja eņģelis.
Es tūdaļ paliku izbrīnā,
Kad to visu skaidri ieraudzīju.
Pēkšņi siena pašķīrās,
Un man parādījās trīs Paradīzes hūrijas.
Daži saka, ka no šīm trim daiļavām
Viena bija mēnesvaidzīgā Āsija.
Otra nepārprotami bija Marjama Hatun,
Trešā – kāda hūrija, daiļa skatienam.
Šīs trīs mēnessejas nāca ar laipnību
Un tajā pašā brīdī mani sveicināja ar salāmu.
Tās apsēdās man visapkārt
Un cita citai vēstīja priecīgo vēsti par Mustafu.

Kad piedzima Muhameds alaihis-salam, pie mūsu mātes hazrat Āminas bija Abdurahmāna ibn Aufa māte Šifā Hatun, Usmāna ibn Abul Āsa māte Fātima Hatun un mūsu Pravieša tēva māsa Safija Hatun. Arī viņas par gaismu, ko redzēja, un par citiem notikumiem pastāstīja šādi:

Šifā Hatun stāsta: „Tajā naktī es biju pie Āminas kā palīdze. Tiklīdz Muhameds alaihis-salam piedzima, es dzirdēju, kā viņš lūdz un lūdzas. No neredzamās pasaules atskanēja: ‚Jarhamuka Rabbuka.’ Tad uzplaiksnīja gaisma, kas spīdēja tik spoži, ka bija redzams viss no austrumiem līdz rietumiem…” Šifā Hatun, kas bija lieciniece arī daudziem citiem notikumiem, ir teikusi: „Kad viņam tika paziņots, ka viņš ir pravietis, es bez jebkādām šaubām biju viena no pirmajām, kas pieņēma ticību.”

„Augšāmcelšanās dienā, kad visi klusēs, es runāšu. Kad neviens nespēs pakustēties, es būšu viņu aizlūdzējs” Svētais hadīss

Visas radības piepildījās ar prieku,
Bēdas aizgāja, pasaule atdzīvojās no jauna.
Visas pasaules daļiņas sauca,
Cita citu saukdamas, teica: Sveicināts!
Sveicināts, ak, diženais Sultān, sveicināts,
Sveicināts, ak, atziņas avot, sveicināts.
Sveicināts, ak, Korāna noslēpum, sveicināts,
Sveicināts, ak, sāpju dziedinātāj, sveicināts.
Sveicināts, ak, skaistuma dārza lakstīgala,
Sveicināts, ak, Varenības Īpašnieka tuvais draugs.
Sveicināts, ak, Allāha mēness un saule,
Sveicināts, ak, tu, kas neesi šķirts no Patiesības.
Sveicināts, ak, grēcīgās ummas patvērum, sveicināts,
Sveicināts, ak, bezpalīdzīgo patvērum, sveicināts.
Sveicināts, ak, Halīla acu gaisma,
Sveicināts, ak, Džalīla īstais mīļotais.
Sveicināts, ak, žēlastība pasaulēm,
Sveicināts, tu, kas esi grēcinieku aizlūdzējs.
Sveicināts, ak, abu pasauļu padišah,
Tevis dēļ tapa viss esošais un visa telpa.

Safija Hatun stāstīja šādi: „Kad piedzima Muhameds alaihis-salam, visu apkārt pārklāja gaisma. Tiklīdz viņš piedzima, viņš veica sadždu, tad pacēla savu svētīto galvu un skaidrā valodā teica: ‚La ilaha illallah, inni rasulullah.’ Kad gribēju viņu nomazgāt, atskanēja balss: ‚Mēs viņu atsūtījām jau nomazgātu.’ Mēs redzējām, ka viņa nabassaite jau ir nogriezta un viņš ir apgraizīts. Tiklīdz piedzima, viņš veica sadždu. Tajā brīdī viņš klusā balsī kaut ko teica. Es pieliku ausi pie viņa svētītās mutes; viņš teica: ‚Ummati, ummati!’ (Mana umma, mana umma!)”3

Tā, pagriezies pret Baitullāhu, tas Sūtnis
Pieskārās ar seju zemei un veica sadždu.
Galvu sadždā turēdams, viņš ar mēli Allāhu slavēja,
Un, pirkstu pacēlis, apliecināja Viņa vienotību.
Viņš saka: „Ak, mans Kungs, pret Tevi vēršu savu seju,
Ak, Allāh, dāvā man manu ummu.”
No visas sirds savu cerību vērsis uz Allāhu,
Viņš teica: „Mana umma, ak, mana umma!”

Kad piedzima mūsu mīļais Pravietis, viņa vectēvs Abdulmutalibs atradās pie svētās Kabas, lūdzās Visvarenajam Allāham un lūdza Viņu. Priecīgo vēsti par dzimšanu viņš saņēma šādi:

Pēkšņi Kaba veica sadždu Makām Ibrāhīma virzienā un atkal atgriezās iepriekšējā stāvoklī. Abdulmutalibs dzirdēja, kā Kaba skaidrā valodā teica: „Allahu akbar! Muhameda (sallallahu alaihi va sallam) balss attīrīs mani no elkiem.” Tajā brīdī elks Hubals nokrita uz sejas. Atskanēja sauciens: „Āminai piedzima dēls. Muhameds (sallallahu alaihi va sallam) izvedīs ļaudis no maldu tumsas pareizā ceļa gaismā. Visaugstākais Allāhs sūtīja viņu kā pravieti cilvēkiem un džiniem. Ak, eņģeļi, esiet liecinieki, ka viņam ir dotas visu dārgumu atslēgas. Neaizmirstiet viņa dzimšanas dienu; lai šī diena ir jūsu svētki līdz Augšāmcelšanās dienai (kijāmats).” Izdzirdējis šos vārdus, Abdulmutalibs no izbrīna zaudēja valodu. „Vai tik es nesapņoju?” viņš sacīja un pielika roku pie krūtīm. Tad viņš izdzirdēja vēl kādu saucienu: „Ak, kuraišu valdniek, kas tevi biedē?” Viņam nebija spēka atbildēt.

Kad viņš tuvojās Āminas mājai, viņš ieraudzīja uz mājas jumta putnu. Tas bija izpletis spārnus pār māju un to apsedzis. Mekas kalni mirdzēja no tā gaismas. Balts mākonis meta ēnu pār māju. Divi eņģeļi, kas stāvēja pie durvīm, neļāva viņam ieiet iekšā. Viņš domāja: „Kas tas ir, vai tik es nesapņoju?” Tajā brīdī viņam nāsīs iesitās muskusa smarža, kas plūda no iekšienes.

Abdulmutalibs, kas dienā, kad piedzima Muhameds alaihis-salam, redzēja daudzus notikumus, ļoti priecājās par šo labo vēsti un teica: „Šim manam dēlam būs ļoti augsts gods un slava.”4

Lai nosvinētu tik lielu laimi, Abdulmutalibs, sākot no septītās dienas pēc dzimšanas, trīs dienas cienāja Mekas ļaudis. Turklāt viņš visos pilsētas kvartālos kāva kamieļus, lai no tiem labumu gūtu gan cilvēki, gan dzīvnieki.5 Tiem, kas mielasta laikā jautāja, kādu vārdu viņš devis bērnam, viņš atbildēja: „Es devu viņam vārdu MUHAMEDS (sallallahu alaihi va sallam).” Tiem, kas jautāja, kāpēc viņš nav devis bērnam kāda senča vārdu, viņš atbildēja: „Tāpēc, ka es vēlējos, lai Visvarenais Allāhs un cilvēki viņu slavē un cildina.”6 Citā nostāstā ir teikts, ka vārdu „Muhameds” viņam devusi Āmina Hatun.

Ak, tu, kura saules vaigs ir kā spožs pilnmēness,
Ak, tu, visu kritušo balsts.
Ak, tu, sirdsbēdu zāles,
Ak, tu, visu radību sultāns.
Tu esi visu praviešu sultāns,
Allāha draugu (avlija) un izredzēto (asfija) acu gaisma.
Ak, tu, kas pēdējais sēdi sūtniecības tronī,
Ak, tu, kas esi praviešu zīmogs.

„Augšāmcelšanās dienā es esmu praviešu imāms un runātājs (hatībs) un visu viņu aizlūdzējs. Es to nesaku, lai lielītos” Svētais hadīss

Kad tava gaisma izgaismoja pasauli,
Tavs rožu vaigs pārvērta pasauli rožudārzā.
Nezināšanas un maldu tumsa izgaisa,
Atziņas dārzs sasniedza pilnību.
Ak, Habībullāh, nāc mums palīgā
Un pēdējā elpas vilcienā iepriecini mūs ar savu vaigu.

Svarīgi notikumi naktī, kad piedzima Allāha Sūtnis

Gan pirms mūsu kunga Cildenākā Sūtņa (sallallahu alaihi va sallam) dzimšanas, gan tās laikā atgadījās daudz notikumu, kas bija zīme, ka viņš pagodinās pasauli ar savu atnākšanu. Tā laika slaveni cilvēki jau pirms mūsu kunga Pravieša dzimšanas bija redzējuši sapņus. Kad viņi lūdza zīlniekus un tā laika slavenus zinātniekus iztulkot savus sapņus, tie teica, ka sapņi „norāda uz Muhameda alaihis-salam atnākšanu”.

Mūsu mīļā Pravieša vectēvs Abdulmutalibs stāstīja: „Reiz es biju aizmidzis. Pamodos, dziļi satraukts no sapņa, ko biju redzējis. Gribēju tūlīt aiziet pie kāda zīlnieka un lūgt, lai viņš to iztulko. Kad nonācu pie viņa, viņš paskatījās man sejā un teica: ‚Ak, kuraišu vadoni! Kas ar tevi noticis? Tava seja izskatās pavisam citāda. Vai tevi tādu darījis kāds svarīgs notikums?’ Es atbildēju: ‚Jā, es redzēju šausmīgu sapni, ko vēl nevienam neesmu izstāstījis.’ Tad es apsēdos viņam blakus un sāku stāstīt:

‚Šonakt sapnī es redzēju ļoti lielu koku. Viens tā gals sniedzās debesīs, bet zari izpletās uz austrumiem un rietumiem. No šī koka staroja tāda gaisma, ka saule tai blakus šķistu blāva.

Brīžiem tas bija redzams, brīžiem pazuda no acīm. Cilvēki bija pievērsušies tam. Ik brīdi tā gaisma pieauga. Daži no Kuraiša cilts ķērās pie tā zariem, bet citi mēģināja koku nocirst. Kāds jauneklis neļāva to darīt tiem, kas gribēja to nocirst. Viņam bija ļoti skaista seja – tādu seju es līdz šim nekad nebiju redzējis. Turklāt no viņa ķermeņa apkārt plūda patīkamas smaržas. Es izstiepu roku, lai satvertu kādu koka zaru, bet nespēju to aizsniegt.’

Kad biju beidzis stāstīt savu sapni, zīlnieka seja pārvērtās.

Viņš kļuva bāls. Tad viņš teica: ‚Tev no tā nav daļas!’ Es jautāju: ‚Kam tad ir daļa?’ Viņš atbildēja: ‚Tiem, kas turas pie šī koka zariem,’ un turpināja: ‚No taviem pēcnācējiem nāks pravietis; viņš valdīs pār visu, un cilvēki pieņems viņa reliģiju.’ Tad viņš pagriezās pret manu dēlu Abū Tālibu, kas bija kopā ar mani, un teica: ‚Šis droši vien būs viņa tēvocis.’” Abū Tālibs pastāstīja par šo notikumu mūsu kungam Pravietim, kad viņam tika paziņots, ka viņš ir pravietis, un teica: „Tas koks ir Abul Kāsims, al-Amīns Muhameds alaihis-salam.”

Naktī, kad mūsu mīļais Pravietis Muhameds alaihis-salam nāca pasaulē, uzlēca kāda zvaigzne. To ieraudzījuši, ebreju zinātnieki saprata, ka ir piedzimis Muhameds alaihis-salam.

Viens no cildenajiem ashābiem, Hasāns ibn Sābits, stāsta: „Man bija astoņi gadi. Kādu rītu kāds ebrejs skrēja, kliegdams: ‚Ei, ebreji!’ Ebreji sapulcējās ap viņu un jautāja: ‚Kas noticis, kāpēc tu tā kliedz?’ Tad viņš atbildēja: ‚Ziniet, ka šonakt uzlēca Ahmeda zvaigzne! Ahmeds šonakt nāca pasaulē…’”

Naktī, kad piedzima mūsu kungs Cildenākais Sūtnis, visi Kabas elki nogāzās zemē uz sejas.

Urva ibn az-Zubairs stāsta: „Kādai kuraišu grupai bija elks. Reizi gadā viņi veica ap to tavāfu (apgāja to riņķī), kāva kamieļus un dzēra vīnu. Arī kādā šādā dienā, atnākuši pie elka, viņi to atrada nogāzušos uz sejas. Viņi to piecēla, bet tas atkal apgāzās. Tas atkārtojās trīs reizes. Kad viņi to atkal uzstādīja un labi atbalstīja no visām pusēm, atskanēja balss: ‚Ir piedzimis kāds, kura dēļ sakustējās visa zeme. Visi elki, cik vien to ir, ir sagāzušies. Ķēniņu sirdis drebēja no bailēm!’” Šis notikums sakrita tieši ar nakti, kad piedzima Muhameds alaihis-salam.

Madāinas pilsētā sagruva četrpadsmit Irānas šaha (kisrā) pils torņi. Šahs un viņa ļaudis, kas tajā naktī pamodās no dārdiem un šausmās, lika iztulkot briesmīgos sapņus, ko bija redzējuši daži viņu augstmaņi, un saprata, ka tā ir zīme kaut kam lielam.

Visslavenākie zīlnieki šos sapņus iztulkoja šādi: „Tie vēsta, ka Šāma, Tigra, Eifrata, Irāka un Irāna kļūs par islāma īpašumu.”

„Es esmu nācis pasaulē no labākajiem un izredzētākajiem cilvēkiem, kas dzīvoja katrā gadsimtā un katrā laikā” Svētais hadīss

Meka al-Mukarrama un tās apkārtne

Tajā pašā naktī pēkšņi nodzisa arī madžūsu, tas ir, uguns pielūdzēju, milzīgie ugunskuri, kas bija deguši tūkstoš gadus. Viņi pierakstīja datumu, kad uguns nodzisa; tā bija tā pati nakts, kad sagruva šaha pils torņi.

Arī toreiz par svētu uzskatītajā Sāvas ezerā tajā naktī vienā mirklī atkāpās ūdens, un ezers izžuva.

Šāmas pusē Samāvas upes ieleja, kurā tūkstoš gadus nebija tecējis ūdens un kas bija izžuvusi, tajā naktī piepildījās, un upe sāka plūst, izkāpdama no krastiem.

Kopš nakts, kad piedzima Muhameds alaihis-salam, šaitāni un džini vairs nevarēja kuraišu zīlniekiem vēstīt par notikumiem. Zīlēšana beidzās…

Naktī, kad piedzima mūsu kungs Habīb al-akram, un arī vēlāk bez šiem līdz tam neredzētajiem notikumiem atgadījās vēl daudzi citi. Tas viss bija zīme, ka ir piedzimis pēdējais Pravietis Muhameds alaihis-salam.7

Mavlida nakts

Nakti, kad piedzima mūsu kungs Pravietis (sallallahu alaihi va sallam), sauc par Mavlida nakti. Mavlids nozīmē „dzimšanas laiks”.

Pēc Kadra nakts tā ir visvērtīgākā nakts, un tiem, kas šajā naktī priecājas, ka piedzima mūsu mīļais Pravietis, tiek piedots.

Šajā naktī lasīt, klausīties un mācīties par to, kas tika redzēts mūsu kunga Pravieša dzimšanas brīdī, un par viņa brīnumiem (mudžizas) nes lielu atlīdzību (savābs). Mūsu mīļais Pravietis arī pats par tiem stāstīja.

Arī cildenie ashābi šajā naktī pulcējās kopā, pieminēja šo dienu, lasīja un stāstīja par to.

Musulmaņi visā pasaulē katru gadu rabī al-avvala mēneša 12. nakti svin kā Mavlida kandilu (svētnakti). Visur, lasot mavlida kasīdas, piemin Visuma Sultānu.

Katra pravieša umma sava pravieša dzimšanas dienu ir padarījusi par svētkiem. Arī šī diena ir musulmaņu svētki, līksmes un prieka diena.

„Slavēt mani [lasīt mavlidu un ilāhī dziesmas] ir pielūgsme (ibādats). Pielūgsme, sitot tamburīnu [spēlējot mūzikas instrumentus], izklaides un spēļu vidū nav atļauta” Svētais hadīss

Āmina Hatun ir viņa māte,
No šīs pērļu gliemežnīcas dzima tā pērle.
Tajā rabī al-avvala mēnesī,
Divpadsmitajā naktī, naktī uz pirmdienu,
Tajā naktī, kad dzima labākais no cilvēkiem,
Viņa māte redzēja tik daudz brīnumu.
Habība māte teica: es redzēju
Brīnišķīgu gaismu – saule ap to riņķoja kā naktstauriņš.
Pēkšņi no manas mājas izšāvās zibens, un līdz pat debesīm pasaule piepildījās ar gaismu.
Debesis atvērās, un tumsa izzuda,
Es redzēju trīs eņģeļus ar trim gaismām rokās.
Viens stāvēja austrumos, otrs – rietumos,
Bet trešais – uz Kabas jumta.
Pēkšņi Kaba ierunājās
Un teica, ka šonakt dzimusi pasaules saule.
Ak, Allāh, Muhameda dēļ,
Ahmeda, aizlūguma avota, dēļ
Lai tas Palīgs ir apmierināts ar viņa ummu,
Rahmatullahi alaihim adžmain.
Assalatu vassalamu alaika, jā Rasulallah!
Assalatu vassalamu alaika, jā Habiballah!
Assalatu vassalamu alaika, jā Nur al-Aršillah!
Süleyman Çelebi