VIŅA JAUNĪBA UN LAULĪBA

Viņa jaunība

Muhameds alaihis-salam, kas visādā ziņā bija visaugstākais no cilvēkiem, jau jaunībā Mekas ļaudīm patika daudz vairāk nekā viņa vienaudži. Viņu mīlēja par viņa labo raksturu, par to, ka viņš izturējās pret cilvēkiem nepieredzēti labi, par mierīgumu, lēnprātību un citām izcilām īpašībām. Cilvēki apbrīnoja viņu par šīm īpašībām. Pārsteidzošā patiesīguma un uzticamības dēļ, ko viņi viņā redzēja, Mekas ļaudis deva viņam iesauku „al-Amīns”, tas ir, „tas, kuram vienmēr var uzticēties”. Ar šo vārdu viņš kļuva slavens jau jaunībā.

Mūsu Pravieša jaunības gados arābi dzīvoja dziļā Džāhilijas laikmetā. Elku pielūgsme, alkohols, azartspēles, netiklība, augļošana un daudzi citi neglīti darbi bija viņu vidū plaši izplatīti. Muhameds alaihis-salam ārkārtīgi ienīda šo viņu samaitāto dzīvi un vienmēr turējās tālu no visiem viņu ļaunajiem darbiem. Visi Mekas ļaudis to par viņu zināja un brīnījās. Tā kā viņš stipri ienīda elkus, viņš nekad tiem netuvojās. Viņš nekad neēda gaļu no dzīvniekiem, kas bija upurēti elkiem. Bērnībā un jaunībā viņš ganīja savas aitas Džijāda kalnā un tā apkārtnē un tā pelnīja sev iztiku. Tādējādi viņš turējās tālu no sabiedrības, kas bija galēji samaitāta. Reiz viņš teica cildenajiem ashābiem: „Nav neviena pravieša, kas nebūtu ganījis aitas.” Kad viņi jautāja: „Ak, Allāha Sūtni! Vai arī tu ganīji?”, viņš atbildēja: „Jā, arī es ganīju.”

Kad mūsu mīļajam Pravietim bija apmēram divdesmit gadu, Mekā kārtība bija pilnīgi sabrukusi. Netaisnība bija ārkārtīgi izplatījusies, un vairs nebija nekādas mantas, dzīvības un goda drošības. Mekas vietējie iedzīvotāji darīja pāri un apspieda svešiniekus, kas ieradās tirgoties un apmeklēt Kabu. Tiem, kam bija nodarīta netaisnība, nebija kur vērsties, lai atgūtu savas tiesības. Šajā laikā kāda jemeniešu tirgotāja, kas bija ieradies Mekā tirgoties, preces ar varu atņēma un piesavinājās kāds Mekas iedzīvotājs vārdā Āss ibn Vāils. Pēc šī notikuma jemenietis uzkāpa Abū Kubaisa kalnā un, skaļi saukdams, lūdza cilšu palīdzību, lai atgūtu savas tiesības. Pēc šādiem notikumiem, kas liecināja, ka netaisnība sasniegusi galējo robežu, Hāšima dēlu, Zuhras dēlu un citu cilšu ievērojamākie vīri sapulcējās Abdullāha ibn Džudāna mājā. Viņi nolēma, ka nevienam – ne vietējam, ne svešiniekam – netiks nodarīta apspiešana un netaisnība, ka viņi novērsīs apspiešanu un atgūs tiesības tiem, kam nodarīts pāri. Šim nolūkam viņi nodibināja taisnīguma savienību.1

Šo savienību, kurā mūsu mīļais Pravietis iestājās jaunībā un kuras dibināšanā viņam arī bija liela loma, nosauca par Hilf al-fudūl.

Agrāk līdzīgu savienību bija nodibinājuši divi cilvēki vārdā Fadls un viens vārdā Fudails. Šo nosaukumu deva, atsaucoties uz savienību, ko viņi bija nodibinājuši agrāk.

„Lūk, Muhamedu alaihis-salam, kura pilnību apliecina visa pasaule, viņa ārkārtīgā godīguma un uzticības dēļ pat viņa lielākie ienaidnieki, nevaldāmie neticīgie, sauca par Muhamedu al-Amīnu (Muhamedu, kuram var uzticēties)” Hüseyin Hilmi bin Sa’îd (rahmatullahi alaih)

Slaveni gadatirgi un tirgi Arābijā un tās apkārtnē

Katrs saņem, kas viņam lemts,
Svešinieku bez daļas neatstāj.
Ko lai dara Ajūbī dvēsele,
Ja viņa mīļotais nav priecīgs?
Mans valdniek, Habīb al-Kibrijā,
Tavs vaigs ir zāles pret katru sāpi.
Kā gan var būt tev uzticīgs,
Ja mīlētājs neatdod dvēseli?

Šī savienība novērsa netaisnību un atjaunoja Mekā sagrauto kārtību. Tās ietekme saglabājās ilgi. Pēc tam, kad viņam tika paziņots, ka viņš ir pravietis, mūsu kungs Allāha Sūtnis par to pastāstīja cildenajiem ashābiem un teica: „Arī es piedalījos zvērestā, kas tika dots Abdullāha ibn Džudāna mājā. Man šis zvērests ir mīļāks par sarkanspalvainiem kamieļiem (bagātību). Ja arī tagad mani aicinātu uz šādu sapulci, es atsauktos.”2

Viņa nodarbošanās ar tirdzniecību

Mekas ļaudis jau sen nodarbojās ar tirdzniecību un tā pelnīja sev iztiku. Arī mūsu kunga Pravieša (sallallahu alaihi va sallam) tēvocis Abū Tālibs nodarbojās ar tirdzniecību. Kad mūsu mīļajam Pravietim bija apmēram divdesmit pieci gadi, iztikas grūtības Mekā bija ļoti pieaugušas. Tāpēc Mekas ļaudis sagatavoja lielu tirdzniecības karavānu, kurai bija jādodas uz Damasku. Šajās dienās Abū Tālibs atnāca pie mūsu kunga Allāha Sūtņa un teica: „Ak, mans godājamais brāļadēls! Nabadzība ir sasniegusi galējo robežu. Šie pēdējie gadi, ko pavadījām badā un cīņā par iztiku, mums neko neatstāja rokās. Lūk, kuraišu karavāna ir sagatavota un drīz dosies uz Damasku. Arī Hadīdža Hatun sūtīs ar karavānu preces. Viņa noteikti meklē uzticamus cilvēkus, kas šo darbu veiktu. Viņai noteikti ir vajadzīgs tik uzticams, šķīsts un uzticīgs cilvēks kā tu. Būtu labi, ja mēs aizietu, aprunātos ar viņu un panāktu, ka tu brauc kā viņas pilnvarotais. Bez šaubām, viņa izvēlēsies tevi, nevis citus. Patiesību sakot, es negribu, ka tu brauc uz Damasku, jo baidos, ka tur ebreji tev nodarīs ļaunu. Bet citas izejas es neatrodu.” Mūsu kungs Pravietis viņam teica: „Dari, kā tu vēlies.”

Hazrat Hadīdža bija dāma, kas Arābijā bija ļoti slavena ar savu skaistumu, bagātību, prātu, šķīstību, kautrību un labajām manierēm. Tāpēc no visām pusēm bija daudz vīru, kas tīkoja pēc viņas un gribēja viņu precēt. Taču kāda redzēta sapņa dēļ viņa nevienam no viņiem nebija izrādījusi labvēlību. Sapnī mēness bija nolaidies no debesīm un ienācis viņas klēpī; mēness gaisma bija izplūdusi no viņas paduses un izgaismojusi visu pasauli. No rīta viņa pastāstīja šo sapni savam radiniekam Varakam ibn Naufalam. Varaka teica: „Pēdējo laiku Pravietis ir nācis pasaulē. Viņš tevi apprecēs, un tavā laikā viņam tiks sūtīta atklāsme3. Viņa reliģijas gaisma piepildīs pasauli. Tu būsi pirmā, kas pieņems ticību. Šis Pravietis būs no kuraišiem, no Hāšima dēliem.”

Hazrat Hadīdža ļoti priecājās par šo atbildi un sāka gaidīt šī Pravieša atnākšanu.

Hazrat Hadīdža nodarbojās ar tirdzniecību un slēdza kopdarbības līgumus ar tiem, ar kuriem vienojās. Abū Tālibs izstāstīja mūsu mātei hazrat Hadīdžai, kā lietas stāv. Tad hazrat Hadīdža ielūdza mūsu kungu Allāha Sūtni savā mājā, lai viņu satiktu un aprunātos ar viņu.

Kad mūsu kungs ieradās, viņa izrādīja viņam lielu godu un cieņu. Viņu sajūsmināja mūsu kunga Pravieša smalkjūtība un viņa skaidrais, tīrais vaigs. Viņa teica mūsu kungam Allāha Sūtnim: „Es zinu, ka tu esi patiesīgs, uzticams, drošs un labsirdīgs. Par šo darbu es tev došu vairākkārt lielāku samaksu, nekā jebkad esmu devusi kādam citam…” Kad bija pārrunāts arī samaksas apmērs, mūsu māte hazrat Hadīdža iedeva Allāha Sūtnim drēbes, kas viņam būtu vajadzīgas šajā darbā, un ar mierīgu sirdi pavadīja viņu no savas mājas. Turklāt viņa iedeva Maisaram citas dārgas drēbes, kuras Allāha Sūtnim bija jāvalkā ceļā.

„Ja musulmanis pelna halālu, nav atkarīgs ne no viena un palīdz saviem kaimiņiem un radiniekiem, Augšāmcelšanās dienā viņš būs spožs un gaismas pilns kā mēness četrpadsmitajā naktī” Svētais hadīss

Mūsu māte hazrat Hadīdža bija uzzinājusi pēdējā pravieša zīmes no sava tēvoča dēla Varakas ibn Naufala, kas bija izglītots kristietis. Tāpēc šīs mūsu kunga Allāha Sūtņa vizītes laikā viņa bija pazinusi viņā pravieša īpašības. Tādēļ viņa teica savam vergam vārdā Maisara: „Kad karavāna atstās Meku, iedod kamieļa pavadu Muhamedam alaihis-salam rokā, lai Mekas ļaudis nesāktu nekādas tenkas. Kad būsiet attālinājušies no pilsētas un tā pazudīs no skata, apģērb viņu šajās dārgajās drēbēs.”

Tad viņa skaistāko no saviem kamieļiem izrotāja tā, kā pienākas sultāniem, un teica Maisaram: „Ar lielu godbijību nosēdini viņu uz šī kamieļa, ņem pavadu savā rokā un uzskati sevi par šī cēlā vīra kalpu! Neko nedari bez viņa atļaujas un nežēlo savu dzīvību, lai viņu sargātu un pasargātu no briesmām! Vietās, uz kurām dosieties, ilgi neuzkavējieties un ātri atgriezieties, lai mums nebūtu jākaunas Hāšima dēlu priekšā. Ja tu izpildīsi visu burtiski tā, kā es teicu, es tevi atbrīvošu un došu tev tik daudz mantas, cik vēlēsies.”

Karavāna bija sagatavota. Mekas ļaudis lielos pūļos sapulcējās, lai atvadītos no saviem tuviniekiem. Tur bija arī mūsu mīļā Pravieša radinieki, viņa tēvoči un Hāšima dēlu vecākie. Kad mūsu Pravieša tēva māsa ieraudzīja Visvarenā Allāha Sūtni (sallallahu alaihi va sallam) kalpa drēbēs un ar kamieļa pavadu rokā, viņai saļodzījās ceļi. Viņa raudāja un vaimanāja. Nopūzdamās un liedama asaras, viņa izteica savas sāpes: „Ak, Abdulmutalib! Ak, diženais vīrs, kas izraka Zamzama aku! Ak, Abdullāh! Celieties no saviem kapiem, pagrieziet galvas šurp un paskatieties, kādā stāvoklī ir šis svētītais!” Arī Abū Tālibu bija pārņēmušas tās pašas jūtas. No mūsu kunga Allāha Sūtņa svētītajām acīm, kas redzēja Patiesību, kā pērles ritēja asaras, un viņš teica: „Nekad mani neaizmirstiet. Pieminiet, ka svešumā es ciešu bēdas un rūpes.” Visi, kas dzirdēja šos vārdus, raudāja. Arī eņģeļi debesīs dalījās šajā stāvoklī un teica: „Ak, mūsu Kungs! Šis ir Muhameds alaihis-salam, ko Tu esi padarījis par savu habību (mīļoto) un kam esi dāvājis visaugstāko pakāpi. Kāda ir šī stāvokļa gudrība (hikmats)?” Visvarenais Allāhs viņiem teica: „Jā, viņš ir Mans Habībs. Bet jūs nevarat zināt mīlestības noslēpumu. Jūs nevarat izprast noslēpumus starp mīlēto un mīlētāju. Šo pakāpi neviens nezina. Par šo slēpto lietu neviens neko nesaprot.”

Kad karavāna beidzot devās ceļā un Meka vairs nebija redzama, Maisara pēc saņemtā rīkojuma apģērba mūsu mīļo Pravieti dārgajās drēbēs. Viņš nosēdināja Pravieti uz kamieļa, kas bija pārklāts ar dažādiem audumiem un ļoti skaisti izrotāts. Pavadu viņš paņēma savā rokā.

Šajā ceļojumā karavānas ļaudis redzēja, ka līdz pat ceļojuma beigām virs mūsu mīļā Pravieša, kas sūtīts kā žēlastība pasaulēm, kopā ar viņu pārvietojās mākonis, kas meta viņam ēnu, un divi eņģeļi putnu izskatā.4

Divi kamieļi bija tā noguruši, ka vairs nespēja iet, un atpalika no karavānas. Kad viņš ar savu svētīto roku pārvilka pār to kājām, kamieļi pēkšņi paātrināja gaitu. Redzēdami šo un daudz citu viņa brīnumu, karavānas ļaudis viņu ārkārtīgi iemīlēja un saprata, ka viņa gods būs ļoti augsts.

Ieradušies vietā, ko sauc par Busrā, viņi atkal apmetās netālu no turienes klostera. Mūks Bahīra, kas no daudzajām redzētajām zīmēm bija sapratis un teicis, ka viņš būs pēdējais pravietis, bija miris, un viņa vietā bija stājies cits, vārdā Nastūra. Mūks Nastūra, vērodams kuraišu karavānu, kas bija apmetusies pie klostera, ieraudzīja, ka kāds apsēdās zem tuvumā augoša nokaltuša koka un ka koks tajā pašā brīdī sazaļoja. Tad viņš jautāja Maisaram: „Kas ir tas vīrs zem šī koka?” Maisara atbildēja: „Tas ir viens no Kuraiša cilts, no Harāma ļaudīm.” Mūks teica: „Līdz šim zem šī koka nav sēdējis neviens cits kā vien pravieši.” Pēc tam viņš jautāja: „Vai viņa acīs ir kāds sarkanums?” Maisara atbildēja: „Jā, ir, un tas nekad no viņa acīm nepazūd.” Tad Nastūra teica: „Es zvēru pie Visvarenā Allāha, kas atklāja Indžīlu Īsam alaihis-salam: šis vīrs būs pēdējais pravietis. Kaut es sagaidītu laiku, kad viņam tiks pavēlēts būt pravietim!”

Kad Muhameds alaihis-salam Busrā tirgū pārdeva Hadīdžas Hatun preces, kāds ebrejs, kas ar viņu kaulējās, tā kā neticēja viņam, teica: „Nozvēri pie elkiem, kurus sauc par Lātu un Uzu, tad es noticēšu.” Muhameds alaihis-salam atbildēja: „Es nekad nezvērēšu pie šiem elkiem! Ejot tiem garām, es novēršu seju uz otru pusi.” Ebrejs, ieraudzījis viņā arī citas zīmes, teica: „Tev taisnība. Es zvēru pie Allāha, šis vīrs būs pravietis.” Un viņš izteica savu apbrīnu, sacīdams: „Mūsu zinātnieki ir atraduši viņa aprakstu grāmatās.”

Maisara visu, ko redzēja mūsu kungā Allāha Sūtnī un ko par viņu dzirdēja, iegravēja savā prātā, un viņa apbrīna pret viņu arvien pieauga. Maisaras sirdī bija dzimusi liela mīlestība pret pasauļu valdnieku. Tagad viņš kalpoja viņam ar prieku un godbijību un ar lielu mīlestību izpildīja viņa vismazāko mājienu. Līdzi paņemtās preces tika pārdotas, un mūsu kunga Pravieša svētības dēļ tirdzniecība deva vairākkārt lielāku peļņu nekā parasti. Karavāna devās atpakaļceļā. Kad viņi nonāca vietā, ko sauc par Marr az-Zahrān, Maisara ieteica mūsu mīļajam Pravietim aiznest uz Meku priecīgo vēsti. Mūsu kungs piekrita, atstāja karavānu un paskubināja savu kamieli Mekas virzienā.

Nafīsa bint Munijas Hatun stāstīja: „Tuvojās laiks, kad bija jāatgriežas karavānai. Katru dienu Hadīdža Hatun ar savām kalponēm uzkāpa uz savas mājas jumta un gaidīja karavānu. Tieši kādā šādā dienā es biju pie Hadīdžas. Pēkšņi tālumā parādījās kāds jātnieks uz kamieļa. Virs viņa mākonis un divi eņģeļi putnu izskatā meta viņam ēnu, un gaisma mūsu Pravieša svētītajā pierē mirdzēja kā mēness. Hadīdža Hatun saprata, kas ir atbraucējs, un viņai kļuva viegli ap sirdi. Taču viņa izlikās nezinām un jautāja: ‚Kas gan varētu atbraukt tik karstā dienā?’ Kalpones teica: ‚Šis atbraucējs līdzinās Muhamedam (alaihis-salam),’ un brīnījās par to, ko redzēja.”

Drīz vien mūsu kungs Cildenākais Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) ieradās mūsu mātes Hadīdžas namā un izstāstīja, kā gājis. Ar atnesto priecīgo vēsti viņš viņu ļoti iepriecināja.

Pēc kāda laika karavāna ienāca Mekā. Maisara mūsu mātei hazrat Hadīdžai sīki izstāstīja, kā ceļojuma laikā mūsu kungam Pravietim tika mesta ēna, kādus vārdus bija teicis mūks Nastūra, kā vārgie kamieļi pēkšņi paātrināja gaitu, un daudzas citas līdzīgas neparastas lietas, ko viņš bija redzējis. Viņš slavēja mūsu kungu Pravieti, cik vien viņa mēle spēja. Hazrat Hadīdža šīs lietas jau zināja, bet šie vārdi palielināja viņas pārliecību (jakīns). Viņa piekodināja Maisaram: „Nevienam nestāsti to, ko redzēji!”5

„Es nekad nezvērēšu pie šiem elkiem! Ejot tiem garām, es novēršu seju uz otru pusi” Svētais hadīss

Mūsu māte Hadīdža devās pie Varakas ibn Naufala, lai pastāstītu, ko bija dzirdējusi. Varaka ar lielu apbrīnu noklausījās notikušo un teica: „Ak, Hadīdža, ja tas, ko tu izstāstīji, ir patiesība, Muhameds alaihis-salam būs šīs ummas pravietis.”

Kad mūsu kungam Pravietim bija 12 gadu, viņš kopā ar tēvoci Abū Tālibu tirdzniecības nolūkā devās līdz Busrā, 17 gadu vecumā kopā ar tēvoci Zubairu – uz Jemenu, 20 gadu vecumā kopā ar hazrat Abū Bakru – uz Damasku, bet 25 gadu vecumā, lai pārdotu mūsu mātes hazrat Hadīdžas preces, atkal uz Damasku.6 Pavisam viņš ceļoja četras reizes. Bez šiem ceļojumiem viņš nekur citur nebrauca.

Viņa laulība ar mūsu māti hazrat Hadīdžu

Mūsu māte hazrat Hadīdža pēc Varakas ibn Naufala priecīgās vēsts, redzēdama arī mūsu mīļā Pravieša skaistās īpašības, vēlējās kļūt par viņa sievu un iegūt godu viņam kalpot. To nojautusi, Nafīsa bint Munijas uzņēmās būt par starpnieci. Šajā nolūkā viņa ieradās pie Cildenākā Sūtņa un jautāja: „Ak, Muhamed! Kas tevi attur no precēšanās?” Mūsu Pravietis atbildēja: „Man nav pietiekami daudz naudas, lai apprecētos.” Nafīsa Hatun teica: „Ak, Muhamed! Ja tu vēlies apprecēt šķīstu un cēlu dāmu, kurai ir gan bagātība, gan skaistums, es esmu gatava tev kalpot.” Mūsu mīļais Pravietis jautāja: „Kas ir šī dāma?” Viņa atbildēja: „Tā ir Hadīdža bint Huvailida.” Kad mūsu kungs Allāha Sūtnis jautāja: „Kas šajā lietā būs starpnieks?”, viņa teica: „To izdarīšu es,” un aizgāja no viņa. Viņa devās pie hazrat Hadīdžas un pavēstīja priecīgo ziņu. Hazrat Hadīdža aicināja savus radiniekus Amru ibn Asadu un Varaku ibn Naufalu un visu izskaidroja. Turklāt viņa nosūtīja ziņu mūsu kungam Allāha Sūtnim un ielūdza viņu ierasties noteiktā stundā. Abū Tālibs un viņa brāļi sagatavojās un devās kopā ar mūsu kungu Pravieti.

Mūsu māte hazrat Hadīdža izrotāja un izgreznoja savu māju. Pateicībā par šo dienu viņa uzdāvināja visas savas rotaslietas saviem kalpiem. Pēc tam viņa tos atbrīvoja. Mūsu kungs Allāha Sūtnis kopā ar saviem tēvočiem ieradās mūsu mātes Hadīdžas mājā. Abū Tālibs teica: „Slava mūsu Radītājam, kurš mūs ir padarījis par Ibrāhīma alaihis-salam pēcnācējiem un Ismāīla alaihis-salam dzimtas locekļiem. Viņš mūs ir padarījis par Baitullāha sargiem. Viņš mums ir dāvājis to svētīto namu, kas ir cilvēku kibla un ap kuru veic tavāfu pasaules, un svēto teritoriju (Harām aš-šarīf), ko Viņš sargā no visa ļaunā. Mana brāļa Abdullāha dēls Muhameds ir tāds cilvēks, ka pārspēj ikvienu kuraišu, ar kuru vien viņu salīdzinātu. Tiesa, viņam ir maz mantas, taču mantai nav jāpiešķir nozīme. Jo manta ir kā ēna; tā iet no rokas rokā un pazūd. Mana brāļadēla gods un pārākums jums visiem ir zināms. Tagad viņš lūdz Hadīdžas bint Huvailida roku. Cik lielu mahru7 jūs vēlaties, lai es dotu no savas mantas? Es zvēru, ka Muhameda pakāpe būs augsta.” Varaka ibn Naufals apstiprināja šos vārdus.

Hazrat Hadīdžas tēvocis Amrs ibn Asads teica: „Esiet liecinieki, ka es Hadīdžu bint Huvailida devu par sievu Muhamedam alaihis-salam.” Tā tika noslēgts laulības līgums (nikāhs). Saskaņā ar vienu nostāstu mahrs bija 400 miskālu zelta, saskaņā ar citu – pieci simti dirhēmu, bet saskaņā ar vēl citu – 20 kamieļu.8

Kāzu mielastam Abū Tālibs nokāva kamieli un sarīkoja tādu mielastu, kādu līdz tai dienai neviens nebija redzējis. Laulība notika. Mūsu māte hazrat Hadīdža visu savu mantu uzdāvināja mūsu kungam Pravietim un teica: „Visa šī manta pieder tavai cēlajai personai. Bet man esi vajadzīgs tu, un es esmu tev pateicības parādā.”

Visu laulības dzīvi mūsu māte hazrat Hadīdža vienmēr kalpoja mūsu Pravietim Muhamedam alaihis-salam un bija viņa palīdze. Šī mūsu kunga Pravieša laulība ilga divdesmit piecus gadus, līdz mūsu mātes Hadīdžas nāvei. Piecpadsmit no šiem gadiem bija pirms bisas, bet desmit – pēc bisas (pēc tam, kad viņam tika paziņots, ka viņš ir pravietis). Kamēr dzīva bija viņa pirmā sieva hazrat Hadīdža, mūsu Pravietis Muhameds alaihis-salam neapprecēja nevienu citu. Viņam bija seši bērni – divi zēni un četras meitenes. Tie bija Kāsims, Zainaba, Rukaija, Umm Kulsūm, Fātima un Abdullāhs (Taijibs jeb Tāhirs). No hazrat Mārijas, ar kuru viņš apprecējās savas pravieša misijas laikā, viņam piedzima arī dēls vārdā Ibrāhīms. No citām sievām viņam bērnu nebija. Zainaba bija vecākā no viņa meitām. Jaunākā meita Fātima bija tēvam vismīļākā. Viņa piedzima trīspadsmit gadus pirms hidžras. Viņa dēli nomira mazi, un arī visas viņa meitas, izņemot hazrat Fātimu, nomira pirms viņa. Arī mūsu māte Fātima nomira sešus mēnešus pēc mūsu kunga Pravieša. Mūsu mīļā Pravieša Muhameda alaihis-salam dzimta turpinājās ar hazrat Fātimas bērniem.9

Arī pēc laulībām ar mūsu māti Hadīdžu mūsu kungs Cildenākais Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) turpināja nodarboties ar tirdzniecību. No savas peļņas viņi uzņēma viesus un palīdzēja bāreņiem un nabagiem.

Zaids ibn Hārisa

Kad Zaids ibn Hārisa bija bērns, viņš kopā ar savu māti Sudu bija devies apciemot radiniekus. Tajā laikā viņiem uzbruka kāda cita cilts. Zaidu sagūstīja. Viņu atveda uz Meku, uz gadatirgu, ko sauc par Sūk Ukāz, un izlika pārdošanā. Hazrat Hadīdžas brāļadēls Hakīms ibn Hizāms nopirka Zaidu par 400 dirhēmiem. Hakīms ibn Hizāms uzdāvināja Zaidu ibn Hārisu savai tēva māsai hazrat Hadīdžai, bet viņa – mūsu kungam Pravietim. Mūsu kungs Pravietis tūlīt viņu atbrīvoja, bet paturēja pie sevis. Jo atbrīvotajam Zaidam ibn Hārisam ne tikai nebija kur iet, bet arī nebija neviena, kas par viņu rūpētos labāk nekā Allāha Sūtnis. Un viņš labprāt palika pie Allāha Sūtņa.

Mūsu kungs Pravietis jau pirms tam, kad viņam tika paziņots, ka viņš ir pravietis, bija radīts, lai pilnveidotu visu veidu labos tikumus – redzamus un neredzamus, zināmus un nezināmus –, tādus kā taisnīgums, godīgums, žēlsirdība, mīlestība pret cilvēkiem, laipnība, cēlsirdība, devība, uzticība dotajam vārdam, uzticētā sargāšana, izpalīdzība, pašaizliedzība, uzticamība, apspiesto, nevarīgo un nabago aizstāvēšana, mīlestība pret bērniem un rūpes par tiem, krietnums, patiesīgums, smalkjūtība, pazemība, mērenība, prasme labi vadīt cilvēkus, drosme un varonība. Visādā ziņā viņš ir pārāks par visām radībām, kas ir nākušas un nāks pasaulē, un viņš bija ieguvis visu cilvēku uzticību un saņēmis iesauku „al-Amīns”. Tās labās izturēšanās dēļ, ko Zaids ibn Hārisa no viņa pieredzēja, Zaids mīlēja viņu vairāk nekā savu tēvu un māti un nekad negribēja no viņa šķirties.

„Visa šī manta pieder tavai cēlajai personai. Bet man esi vajadzīgs tu, un es esmu tev pateicības parādā” Hadīdža al-Kubrā (radijallahu anha)

Viņa māte un tēvs nezināja, kur viņu dēls aizvests un kas ar viņu noticis. Tēvs Hārisa dega ilgās pēc dēla un, klejodams no zemes uz zemi, meklēja viņu. Saviem radiniekiem un paziņām, kas no Jemenas devās uz dažādām zemēm, viņš stingri piekodināja atnest viņam kādu ziņu par dēlu Zaidu, un, dzejas rindas skaitīdams, lēja asaras:

Es raudāju par savu Zaidu – nezinu, kas ar viņu noticis.
Vai viņš ir dzīvs, vai viņu ir ķērusi nāve?
Veltīgi par viņu nejautā, ak, mana sirds!
Tu nevari zināt, vai viņa kaps ir līdzenumā vai stāvā kalnā.
Cits dzejolis, kurā viņš izteica ilgas pēc dēla, skan šādi:
Mans Zaid, mans bērns! Ak, kaut es zinātu, ka aizgājušais atgriezīsies!
Es zvēru pie Allāha, negribu, lai atgrieztos kāds cits, nevis tu.
Es pieminu viņu, kad pūš vējš, kad vien ieraugu kādu bērnu,
Un saule, lecot ik rītu, man atgādina tevi.
Vaimanas, tūkstošiem vaimanu par manu sirds daļiņu,
Uz sava lopa jādams, es viņu meklēju, lai gan esmu salauzts.
Ne es, ne mans jājamais nepazīstam ne apnikumu, ne nogurumu,
Kamēr vēl ir cerība, ka mans dēls atradīsies un nostāsies man priekšā.
Lai cik cerība cilvēku maldinātu, beigu beigās tā ir iznīcīga.
Mani dēli! Kais, Amr, Jazīd, Džabal – mans Zaids ir jums uzticēts.

Beidzot, vēl pirms islāma atnākšanas, daži Banū Kalba cilts ļaudis, kas bija ieradušies apmeklēt Kabu, ieraudzīja un pazina hazrat Zaidu. Hazrat Zaids viņiem teica: „Es zinu, ka mana ģimene vaimanā un žēlojas par mani; aiznesiet viņiem šīs rindas,” un noskaitīja šādu dzejoli:

Mana sirds deg; esmu tālu no savām mājām,
Bet esmu Kabas kaimiņš, lai arī tālu no mātes un tēva.
Lai bēdas nededzina jūsu sirdis,
Lai jūsu vaimanas par mani nepaceļas līdz pat Aršam.
Slava Kungam (Maulā), es esmu tādās mājās,
Ka par godu un labumu, ko pieredzu, es vienmēr lūdzu Allāhu.

Izdzirdējis šo ziņu, Hārisa ļoti priecājās. Viņš tūlīt kopā ar savu brāli Kabu, paņēmis līdzi daudz naudas, ieradās Mekā. Nonācis Mekā, viņš uzzināja, kur ir mūsu Pravieša māja, nostājās viņa priekšā un teica: „Ak, kuraišu tautas valdniek, ak, Abdulmutaliba mazdēls, ak, Hāšima dzimtas dēls! Tu esi svētās teritorijas (Harām aš-šarīf) kaimiņš. Tu viesmīlīgi uzņem viesus, dari labu gūstekņiem un atbrīvo tos no gūsta. Lai mūsu dēls, kas ir tavs vergs, tiktu brīvs, mēs tev dosim tik daudz naudas, cik vien vēlēsies. Atlaid viņu brīvībā, lūdzu, neatraidi šo mūsu lūgumu!” Mūsu Pravietis (sallallahu alaihi va sallam) teica: „Pasauksim Zaidu un pateiksim viņam, kā ir. Atlaidīsim viņu brīvībā. Ja viņš izvēlēsies iet pie jums, jūs varat viņu paņemt un aizvest, nemaksājot nekādu naudu. Bet, ja viņš izvēlēsies mani un gribēs palikt pie manis, es zvēru pie Allāha, ka to, kurš izvēlas mani, es nevienam neatdodu; viņš paliks pie manis.”

Hārisa un viņa brālis bija ļoti apmierināti ar šo mūsu kunga Pravieša atbildi un teica: „Tu pret mums izturējies ļoti taisnīgi un godīgi.”

Tad mūsu kungs Pravietis pasauca Zaidu pie sevis un jautāja viņam: „Vai tu viņus pazīsti?” Viņš atbildēja: „Jā, viens ir mans tēvs, otrs – mans tēvocis.” Tad mūsu kungs teica: „Ak, Zaid! Tu zini, kas es esmu; tu redzēji manas rūpes un žēlsirdību pret tevi un to, kā es pret tevi izturos. Viņi ir atnākuši tevi paņemt. Tāpēc vai nu izvēlies mani un paliec pie manis, vai izvēlies viņus un ej.”

Viņa tēvs un tēvocis gaidīja, ka nu viņš izvēlēsies viņus un viņi varēs Zaidu aizvest. Zaids teica: „Es nevienu neizvēlēšos tavā vietā. Tu man esi gan tēvoča, gan tēva vietā. Es gribu palikt pie tevis.”

Viņa tēvs un tēvocis bija pilnīgi apstulbuši. Tēvs, sadusmojies, teica Zaidam: „Kauns tev! Tātad tu verdzību izvēlies brīvības, savas mātes, tēva un tēvoča vietā!” Zaids atbildēja tēvam: „Tētiņ, es no šī cilvēka esmu pieredzējis tādas rūpes un tādu izturēšanos, ka nevaru nevienu izvēlēties viņa vietā.”

Mūsu kungs Pravietis ļoti mīlēja Zaidu. Redzēdams šo viņa uzticību un mīlestību, viņš aizveda viņu uz Hidžru pie Kabas al-Muazzama un, uzrunādams klātesošos, teica: „Esiet liecinieki, ka Zaids ir mans dēls. Viņš ir mans mantinieks, un es esmu viņa mantinieks.” To redzot, Zaida tēva un tēvoča dusmas pārgāja. Priecīgi viņi atgriezās savā zemē. Pēc tam cildenie ashābi sāka saukt Zaidu par Zaidu ibn Muhamedu (Muhameda dēlu Zaidu). Vēlāk Visvarenais Allāhs atcēla adopciju ar pavēlēm sūras al-Ahzāb 5. ājatā: „Sauciet savus bērnus viņu tēvu vārdā, tā ir taisnīgāk Allāha priekšā” un 40. ājatā: „Muhameds (alaihis-salam) nav tēvs nevienam no jūsu vīriešiem (arī ne Zaidam)”. Tad hazrat Zaidu sāka saukt viņa tēva vārdā, tas ir, „Hārisas dēls Zaids” (Zaids ibn Hārisa).10

Šķīrējtiesnesis Kabas strīdā

Kad mūsu kungam Allāha Sūtnim bija apmēram trīsdesmit pieci gadi, viņš bija šķīrējtiesnesis strīdā par Kabu. Tolaik lietusgāzes un plūdi bija stipri izpostījuši Kabas sienas. Turklāt kāds ugunsgrēks bija Kabu sabojājis.11 Ēku vajadzēja uzcelt no jauna. Tāpēc Kuraiša cilts nojauca Kabu līdz pamatiem, ko bija licis Ibrāhīms alaihis-salam, un sāka to celt no jauna. Piešķīruši katrai ciltij pa daļai, viņi cēla sienas. Ciltis, zinādamas, ka tas ir liels gods, nespēja vienoties, kurš ieliks vietā akmeni Hadžar al-Asvad. Tā kā katra cilts gribēja iegūt šo godu, starp tām izcēlās liela nesaskaņa. Abd ad-Dāra dēli nozvērējās: „Ja šo darbu darīs kāds cits, nevis mēs, mēs izliesim asinis.” Šīs nesaskaņas dēļ, kas ilga četras piecas dienas, gandrīz tika izlietas asinis.

„Es nevienu neizvēlēšos tavā vietā. Tu man esi gan tēvoča, gan tēva vietā. Es gribu palikt pie tevis” Zaids ibn Hārisa (radijallahu anhu)

Tā bija pirmdiena. Abdulmutaliba tēvocis no mātes puses, sirms vīrs vārdā Huzaifa ibn Mugīra, norādīja uz Banū Šaibas vārtiem, kas veda uz Kabu, un teica: „Ak, kuraiši! To, kurš pirmais ienāks pa šiem vārtiem, iecieliet par šķīrējtiesnesi savā starpā, lai viņš izšķirtu lietu, par kuru jūs nevarat vienoties.” Klātesošie pieņēma šo priekšlikumu un, skatīdamies uz Banū Šaibas vārtiem, sāka gaidīt to, kurš ienāks pirmais un šajā vissaspīlētākajā brīdī atrisinās lietu. Beidzot viņi ieraudzīja, ka pa vārtiem nāk Muhameds alaihis-salam, kura krietnumu un cēlo tikumību viņi ļoti augstu vērtēja un kuru viņi sauca par al-Amīnu, tas ir, par to, kuram vienmēr var uzticēties. Viņi teica: „Lūk, al-Amīns! Mēs piekrītam viņa spriedumam.”

Kad lieta tika izskaidrota mūsu mīļajam Pravietim Muhamedam alaihis-salam, viņš novilka savu mēteli (hirka) un izklāja to uz zemes. Viņš nolika Hadžar al-Asvad uz sava svētītā mēteļa un teica: „Lai no katras cilts viens cilvēks satver to aiz viena stūra.” Tā viņš lika viņiem pacelt akmeni līdz vietai, kur tas bija jāieliek.

Pēc tam viņš pats paņēma akmeni klēpī un ar savām cēlajām rokām ielika to vietā. Ciltis, redzēdamas, ka ir novērsta liela sadursme, kas jau gandrīz bija sākusies, bija apmierinātas ar šo risinājumu. Tās turpināja celtniecību no vietas, kur bija apstājušās, un pabeidza sienas.12