NETICĪBA (KUFRS)

Dažas lietas, kas ir neticības cēlonis

1. Ir neticība teikt: „Visvarenais Allāhs skatās uz mums no Arša vai no debesīm.” Jo Visvarenais Allāhs ir brīvs no atrašanās kādā vietā. Par Viņu nevar teikt, ka Viņš ir uz zemes vai debesīs, apakšā vai augšā, labajā vai kreisajā pusē. 2. Ir neticība teikt: „Visvarenais Allāhs dara tev netaisnību tāpat, kā tu darīji netaisnību man.” Jo Visvarenais Allāhs nav netaisns. Viņš nedara netaisnību saviem kalpiem. Vārdu „netaisnība” par Visvareno Allāhu nelieto. 3. Ir neticība par kādu musulmani teikt: „Manās acīs viņš ir kā ebrejs.” 4. Ir neticība melīgiem vārdiem piebilst: „Visvarenais Allāhs zina, ka tā ir taisnība.” 5. Ir neticība teikt vārdus, kas pazemo eņģeļus.

6. Ir neticība teikt vārdus, kas pazemo Svēto Korānu vai kaut vienu tā burtu, vai neticēt kaut vienam tā burtam. 7. Ir neticība lasīt Svēto Korānu, dziedāt ilāhī (garīgās dziesmas), saukt azānu vai lasīt mavlidu mūzikas instrumentu pavadījumā. 8. Ir neticība teikt vārdus, kas pazemo praviešus. 9. Ir neticība par cilvēku, kas dara daudz laba, teikt: „Viņš ir labāks par pravieti.” 10. Ja kāds apgalvo, ka ir pravietis, par neticīgajiem kļūst gan viņš pats, gan tie, kas viņam tic.

11. Ir neticība ņirgāties par to, kas notiks mūžīgajā pasaulē (āhiratā), un ir neticība neticēt mokām kapā un Augšāmcelšanās dienā (sakot, ka tās neatbilst prātam un zinātnei).

12. Ir neticība neticēt, ka ticīgie Paradīzē redzēs Visvareno Allāhu.

13. Ir neticība nemīlēt kādu no labi zināmajām sunnām.

14. Ir neticība neticēt islāma zināšanām vai nicināt islāma zināšanas un reliģijas zinātniekus. 15. Kas vēlas kļūt par neticīgo, kļūst par tādu tajā pašā brīdī, kad to nodomā.

16. Kas, zinot, ka tie izraisa neticību, pēc savas gribas izrunā neticības vārdus, kļūst par neticīgo. Ja viņš tos izrunā, nezinot, ka tie izraisa neticību, pēc vairuma zinātnieku domām viņš tik un tā kļūst par neticīgo. 17. Kas apjož ap vidukli priesteru jostu, ko sauc par zunnāru, vai valkā kaut ko, kas raksturīgs neticībai, kļūst par neticīgo. Arī tirgotājam ir neticība to lietot, pat atrodoties neticīgo zemē (dār al-harb). Arī lietot šīs lietas jokojot vai lai sasmīdinātu citus ir neticības cēlonis.

18. Kad neticīgie svin savus svētkus, pildīt reliģiskos rituālus, ko viņi veic šajā īpašajā dienā, ved uz neticību. Tāpat uz neticību ved arī dāvināt viņiem dāvanas, kas raksturīgas tieši šiem reliģiskajiem svētkiem. 19. Nosaukt musulmani par neticīgo, lai nopeltu viņa slikto raksturu, nav neticība. Taču tā ir neticība, ja to saka, vēloties, lai šis musulmanis būtu neticīgs. 20. Ja meitene, kurai bērnībā ir noslēgts nikāhs (laulības līgums), sasniegusi saprātu un dzimumgatavību, nezina, kas ir ticība (imāns) un islāms, jautāta nespēj tos izskaidrot vai tiem netic, viņa vairs nav sava vīra sieva. Viņa pati kļūst par atkritēju (murtadu). Tas pats attiecas arī uz zēniem.

21. Ja kāds netaisnīgi sit vai nogalina citu cilvēku, ir neticība teikt šim netaisnajam: „Labi izdarīji. Viņš to bija pelnījis!”

22. Ir neticība neņemt nopietni islāma pavēles. Piemēram, ir neticība neveikt namazu, negavēt vai nedot zakātu, neticot, ka tas ir pienākums, un uzskatot to par niecīgu. 23. Ir neticība zaudēt cerību uz Allāha žēlastību. 24. Naudu, mantu vai lietas, kas pašas par sevi nav aizliegtas (harāms), bet kļūst aizliegtas kāda ārēja iemesla dēļ, sauc par harām li-gairihi; tās ir, piemēram, zagtas lietas vai lietas, kas iegūtas aizliegtā veidā. Ja tās aiz nezināšanas nosauc par atļautām (halāls), tā nav neticība. Tādas lietas kā maita, cūkgaļa un vīns, kas ir aizliegtas pašas par sevi, sauc par harām li-ainihi. Saukt tās par halālām ir neticība. 25. Ir neticība saukt par halālu jebkuru grēku, par kuru ir droši zināms, ka tas ir harāms.

26. Pazemot vai izsmiet to, ko islāms vērtē, piemēram, azānu, mošejas un fikha grāmatas, arī ir neticība. 27. Ir neticība veikt namazu, zinot, ka esi bez abdesta. 28. Ir neticība apzināti veikt namazu citā virzienā, nevis pret kiblu. Kas saka, ka namazs nav jāveic, pagriežoties pret kiblu, kļūst par neticīgo. 29. Ja kāds bez iemesla izjūt naidu pret islāma zinātnieku vai viņu lamā, ir jābaidās, ka viņš ir kritis neticībā. 30. Ja cilvēks kādam, kuru nemīl, saka: „Tava seja man ir kā nāves eņģeļa seja”, viņš, kā zinātnieki ir teikuši, kļūst par neticīgo. Jo nāves eņģelis (Azrāīls alaihis-salam) ir dižens eņģelis.

„Visvarenais Allāhs nepiedod tiem, kas Viņam pielīdzina citus, tas ir, neticīgajiem, bet grēkus, kas nav širks, tas ir, neticība, Viņš piedod” An-Nisā: 116

31. Ir neticība vēlēties, lai tas, kas ir harāms katrā reliģijā, piemēram, laulības pārkāpšana (zinā), sodomija, procenti (faizs) un meli, būtu halāls, lai arī pats varētu to darīt. 32. Kas neatzīst, ka Muhameds alaihis-salam ir pēdējo laiku Pravietis, kļūst par neticīgo. 33. Ja kāds ģērbjas zīdā un cits viņam saka: „Lai tas tev ir svētīts!”, ir jābaidās, ka viņš ir kritis neticībā.

34. Kas apvaino tafsīra un fikha grāmatas, tās nemīl un par tām nievājoši runā, kļūst par neticīgo. 35. Kas saka: „Tu esi pilnīgi kails kā Džibrīla teļš”, kļūst par neticīgo. Tā ir nelaime – ņirgāšanās par eņģeli. 36. Kas saka: „Pravietis alaihis-salatu vas-salam bija melns”, kļūst par neticīgo. 37. Kas saka: „Neveikt namazu ir laba lieta”, kļūst par neticīgo. Ja kāds kādam saka: „Nāc, veic namazu!” un tas atbild: „Veikt namazu man ir grūti”, tas, kā zinātnieki ir teikuši, kļūst par neticīgo. 38. Kas sauc Allāhu par „tēvu”, kļūst par neticīgo. 39. Ja kāds saka: „Allāha Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) pēc ēšanas aplaizīja savu svētīto pirkstu” un cits saka: „Tā ir neaudzinātība”, šis otrais kļūst par neticīgo. 40. Kas skaidro Svēto Korānu ar savu prātu, kļūst par neticīgo.

41. Lentes un plates, kurās ir ierakstīts Svētais Korāns, ir tikpat vērtīgas kā Mushaf aš-šarīf (Korāna eksemplārs). Arī izrādīt tām necieņu ir neticība. 42. Iet pie zīlniekiem, kas pazīstas ar džiniem, pie tiem, kas skatās zvaigžņu grāmatās un atbild uz visu, ko viņiem jautā, vai pie burvjiem un ticēt tam, ko viņi saka un dara, – pat ja tas dažreiz piepildās – nozīmē ticēt, ka kāds cits, nevis Visvarenais Allāhs, zina visu un var izdarīt visu, ko vēlas. Tā ir neticība. (Neticēt zinātnes atziņām nav tas pats.) 43. Ir neticība atstāt sunnu, uzskatot to par niecīgu un nepiešķirot tai nozīmi. 44. Kas saka: „Burvis ar savu burvību noteikti izdara visu, ko vēlas. Burvība noteikti iedarbojas” un tam tic, kļūst par neticīgo.

45. Ja musulmanis tam, kas viņu sauc par neticīgo, atbild, piekrītot, piemēram: „Jā, kungs”, viņš arī kļūst par neticīgo. 46. Ir neticība teikt, ka ir halāls precēt sievieti, ar kuru laulība ir harāma.

47. Ja kāds dod žēlastības dāvanu (sadaka) no mantas, kas ir neapšaubāmi harāma, un cer par to saņemt savābu (atlīdzību), un nabags, kas to saņem, zinot, ka tā ir no harāma, saka devējam: „Lai Allāhs ir ar tevi apmierināts!” un devējs vai kāds cits saka: „Āmen”, viņi visi kļūst par neticīgajiem.

48. Ir neticība saukt par „Radītāju” kādu citu, nevis Visvareno Allāhu, lai kādā nolūkā tas tiktu darīts. 49. Ja apzināti saka „Abdulkoidur” vārda „Abdulkādir” vietā, tā ir neticība. Tāpat ir, ja saka „Abduluzeiz” vārda „Abdulazīz” vietā, „Memo” – vārda „Muhammad” vietā, „Hasso” – vārda „Hasan” vietā un „Ibo” – vārda „Ibrāhīm” vietā. Daži amatnieki, tā kā tie ir viņu pašu vārdi, reklāmas nolūkā raksta šos svētītos vārdus uz apaviem un čībām, un tie, kas tos pērk, tos apauj un tā min šos vārdus kājām. Ir jābaidās, ka gan tie, kas šos vārdus raksta, gan tie, kas uz tiem kāpj, zaudēs ticību. 50. Ir neticība teikt: „Mēs nojaucam mauzolejus, jo baidāmies, ka nezinātāji uzskatīs avlija (Allāha draugus) par radītājiem.” 51. Ir neticība nolikt uz grīdas papīru, segu vai lūgšanu paklājiņu, uz kura ir uzraksts vai pat tikai viens burts (proti, ieklāt vai lietot to, lai pazemotu). 52. Ir neticība teikt: „Abū Bakram as-Sidīkam un Umaram al-Farūkam (radijallahu taala anhuma) nebija tiesību uz kalifātu.” 53. Kas kļūst par iemeslu, ka kāds cits, it īpaši viņa paša bērns, kļūst par neticīgo, pats kļūst par neticīgo. 54. Ir neticība arī izrādīt necieņu pret Svētā Korāna precīzo atveidojumu, kas skan radio vai skaļrunī, pat ja dzirdamā skaņa nav pats Svētais Korāns, bet gan magnētiskas svārstības.

55. Ir neticība nemīlēt kādu darbu, kas ir sunna. Ir neticība nepiešķirt sunnai nozīmi. 56. Apglabāt mirušo zemē ir fards. Kas no šī pienākuma izvairās, nepiešķirot tam nozīmi, un, atsaucoties uz zinātni un tehniku, saka: „Apglabāt mirušos ir atpalicība. Labāk ir tos sadedzināt, kā to dara budisti, brahmani un neticīgie komunisti”, zaudē ticību un kļūst par atkritēju (murtadu). 57. Teikt „Tezveren dede” (ātri dodošais vectēvs) ir ļoti neglīti un ved uz neticību. (Tā mēdz teikt par mirušiem avlija.) 58. Ir neticība teikt, ka laulības pārkāpšana (zinā) un sodomija ir atļautas. 59. Ir neticība nepiešķirt nozīmi harāmam, kas ir paziņots ar nasu (tas ir, ar ājatu un hadīsu) un ar idžmā (vienprātību).

60. Pastāvīgi darīt lielos grēkus un spītīgi tajos turpināt ievelk neticībā. Ir neticība nepiešķirt nozīmi namazam. 61. Ir neticība ar mēli vai sirdi noliegt kādu no Visvarenā Allāha draugiem (valī), vienalga, vai tas ir dzīvs vai miris. 62. Ir neticība izjust naidu pret avlija un pret zinātniekiem, kas rīkojas saskaņā ar savām zināšanām. 63. Ir neticība teikt, ka avlija piemīt ismats (bezgrēcīgums). (Ismats piemīt tikai praviešiem.)

64. Ir neticība ticēt, ka kāds notikums ir noticis pats par sevi, un teikt, ka dzīvnieki ir pārvērtušies no vienšūņiem par augstāk attīstītām būtnēm, vieni par otriem un beidzot par cilvēku.

„Ak, mans Kungs! Es lūdzu Tev ticību, kuras gals nav neticība!” Svētais hadīss

65. Ir neticība veikt neticīgo pielūgsmes rituālus kā pielūgsmi, piemēram, mošejās spēlēt tādus instrumentus kā ērģeles un zvanus, ko viņi spēlē savās baznīcās, vai bez galējas nepieciešamības un piespiešanas (darūras) lietot to, ko islāms uzskata par neticības pazīmēm. 66. Tos, kas lamā cildenos ashābus, sauc par mulhidiem. Mulhids ir neticīgais. 67. Ir neticība godāt krustu, zvaigzni, sauli, govi vai kādu citu lietu vai attēla un statujas attēloto, ticot, ka tiem piemīt dievišķas īpašības, piemēram, ka tie rada, ko grib, dara visu, ko vēlas, vai dziedina slimos. 68. Kas apmelo hazrat Āišu (saka, ka viņa bijusi netikla) vai netic, ka viņas tēvs bija ashābs, kļūst par neticīgo. 69. Arī tas, ka Īsa alaihis-salam nonāks no debesīm, ir zināšana, kas obligāti jāzina. Kas tam netic, kļūst par neticīgo. 70. Ir neticība saukt par neticīgo cilvēku, kuram Svētajā Korānā vai svētajā hadīsā ir dota priecīgā vēsts par Paradīzi. 71. Musulmanei iziet uz ielas ar nesegtu galvu, rokām un kājām un rādīt tās vīriešiem ir harāms un grēks. Ja viņa tam nepiešķir nozīmi un par to neliekas ne zinis, viņa zaudē ticību un kļūst par neticīgo. 72. Kas netic eņģeļu un džinu esamībai, kļūst par neticīgo.

73. Ja kāds musulmanim saka: „Ak, neticīgais!” (vai sauc musulmani par masonu vai komunistu) un uzskata viņu par neticīgo, viņš pats kļūst par neticīgo. 74. Precīzs praviešu skaits nav zināms. Nosaukt kādu noteiktu skaitu var nozīmēt padarīt par pravieti to, kas nav pravietis, vai neatzīt par pravieti to, kas ir pravietis. Tā ir neticība. Jo neatzīt vienu pravieti nozīmē neatzīt nevienu no viņiem. Šajā jautājumā islāma zinātnieki ir teikuši, ka praviešu bija vairāk nekā simt divdesmit četri tūkstoši. Ja musulmanis, vīrietis vai sieviete, apzināti (bez draudiem, pēc savas gribas) nopietni vai jokojot, lai sasmīdinātu, saka vārdus vai dara darbu, par ko zinātnieki vienprātīgi ir paziņojuši, ka tas izraisa neticību, un zina, ka tas izraisa neticību, viņš zaudē ticību, pat ja nedomā par tā nozīmi. Viņš kļūst par atkritēju (murtadu). Viņa iepriekšējās pielūgsmes savābi zūd. Ja viņš nožēlo grēku (veic taubu), tie neatgriežas. Ja viņš ir bagāts, viņam no jauna jādodas hadžā. Lai nožēlotu grēku, nepietiek tikai izrunāt Kalima aš-šahāda (ticības apliecinājumu). Ir jānožēlo arī tas, kas izraisīja neticību. (Islāmā viņam jāieiet pa tām pašām durvīm, pa kurām viņš no tā izgāja.) Nezināšana musulmanim nav attaisnojums, bet liels grēks. Jo katram musulmanim ir fards apgūt to, kas jāzina ikvienam. Ja cilvēks vārdus, kas izraisa neticību, pasaka kļūdas pēc, pārteikdamies vai tos kaut kā skaidrodams (tāvīls), viņa ticība un nikāhs nesabojājas. Tomēr arī tad ir labi veikt taubu un istigfāru, tas ir, atjaunot ticību (tadždīd al-īmān).

Kā neticīgais, izrunājot kalima at-tauhīd, kļūst par ticīgo, tā arī ticīgais var kļūt par neticīgo, pasakot vienu vārdu. Katram musulmanim katru rītu un vakaru ir jālasa šī ticības lūgšana, tā nožēlojot grēkus un atjaunojot savu ticību un nikāhu:

„Allahumma inni auzu bika min an ušrika bika šaian va ana alamu va astagfiruka lima la alamu innaka anta allamul-gujub.”

„Allahumma inni uridu an udžaddidal imana van-nikaha tadždidan bi-kavli La ilaha illallah Muhammadun Rasulullah.”

Kaut es, meklēdams un meklēdams, atrastu tavas pēdas
un piespiestu savu vaigu tavu pēdu putekļiem!
Kaut Patiesība man ļautu ieraudzīt tavu vaigu –
ak, Muhamed, mana dvēsele ilgojas pēc tevis.
Kaut būtu svētīts ceļojums un es varētu doties
un uz Kabas ceļiem iegrimt smiltīs!
Kaut reizi sapnī es skatītu tavu skaisto vaigu –
ak, Muhamed, mana dvēsele ilgojas pēc tevis.
Manā sirdī vairs nav ne kripatiņas viltus,
ar patiesu sirdi es esmu nācis uz šo patieso ceļu
kopā ar Abū Bakru, Umaru un Usmānu –
ak, Muhamed, mana dvēsele ilgojas pēc tevis.

„Atjaunojiet ticību, sakot La ilaha illallah!” Svētais hadīss