RELIĢISKIE PIENĀKUMI PRET MIRUŠO

Kas jādara, kad parādās nāves pazīmes

Pazīmes, ka nāve tuvojas, ir tas, ka pēdas kļūst ļenganas un izstiepjas, deguns saliecas un deniņi iekrīt. Šādu slimnieku noguldina uz labajiem sāniem un pagriež viņa seju pret kiblu. Šādi noguldīt ir sunna. Ir atļauts noguldīt arī uz muguras ar kājām pret kiblu. Tagad to dara šādi. Taču zem galvas kaut ko paliek. Tad seja būs vērsta pret kiblu. Ja tas ir grūti, ir atļauts noguldīt arī tā, kā ērtāk. Mācot (talkīns) tauhīda vārdus (kalimat at-tauhīd), labi ir sacīt arī „Muhammadun Rasulullah”. Nāves pazīmes ir sastingšana, atdzišana un smaka. Ja nāve ir konstatēta jau pirms šīm pazīmēm [ka elpošana ir apstājusies, var redzēt pēc tā, ka pie mutes turēts spogulis neaizsvīst, bet ka sirds ir apstājusies – pēc pulsa], ir sunna aizvērt mirušajam acis un piesiet zodu.

Kas jādara pēc nāves

Ir sunna aizvērt mirušajam acis un piesiet zodu. Zodu ar platu auduma gabalu piesien pāri galvai. Aizverot acis, ir sunna sacīt „Bismillah va ala millati Rasulillah” un lasīt tai paredzēto lūgšanu. Pirms ķermenis ir atdzisis, ir sunna saliekt un iztaisnot pirkstus, elkoņus un ceļgalus un atstāt rokas un kājas taisnas. Tā viņu ir viegli nomazgāt un ietīt līķautā. Pirms atdzišanas viņam novelk drēbes un apsedz ar platu, vieglu palagu. Vienu palaga galu pabāž zem galvas, otru – zem kājām. Uz vēdera, virs palaga vai zem tā, noliek kaut ko [nazi vai citu dzelzs priekšmetu], lai ķermenis neuzpūstos. Ieteicams, lai tas būtu smagāks par simt gramiem. Mazgāt, ietīt līķautā, veikt bēru namazu (džanāzu) un apglabāt mirušo ir fard kifāja (kolektīvs pienākums). Tas ir, kad to izdara vajadzīgais cilvēku skaits, citiem tas vairs nav fards. Mazgāt drīkst arī bērns. Ja nav sieviešu, vīrietis nevar mazgāt sievieti. Taču, kad mirusī ir apsegta no galvas līdz kājām, viņas radinieks, bet, ja radinieku nav, kāds cits, aptinis ap roku audumu un pabāzis roku zem pārsega, veic viņai tajamumu. Jo mirušā avrats ir tāds pats kā dzīvā avrats. Arī pieskarties vietai, uz kuru skatīties ir harāms, ir harāms. Labāk ir iemācīt bērnam un likt viņam mazgāt. Hanafītu madhabā sievieti nevar mazgāt un viņai nevar pieskarties viņas vīrs. Jo, kad sieva nomirst, laulība (nikāhs) tūlīt izbeidzas. Skatīties uz viņu ir atļauts. Pārējos trīs madhabos vīram ir atļauts mazgāt sievu. Sievai mazgāt vīru ir atļauts arī hanafītu madhabā. Jo pēc vīra nāves laulība turpinās, līdz beidzas idda [četri mēneši un desmit dienas]. Sievieti nevar mazgāt vīrietis, un vīrieti – sieviete. Viņi, aptinuši ap roku audumu, veic tajamumu. Vīrietis, kas veic tajamumu, nevar skatīties uz svešas sievietes rokām. Ja viņa ir radiniece, roku audumā tīt nav vajadzīgs. Jo uz mahram radinieces rokām un seju skatīties un tām pieskarties ir atļauts. Ja atrasta tikai cilvēka galva vai puse ķermeņa, to nemazgā un par to neveic bēru namazu. To apglabā tādu, kāda tā ir. Ja atrasta vairāk nekā puse ķermeņa, pat bez galvas, vai puse ķermeņa ar galvu, to mazgā un par to veic bēru namazu. Tam, kas mazgās mirušo, ir mustahabs vispirms pašam veikt guslu. Ir makrūhs, ja mazgā džunubs vai sieviete menstruāciju laikā. Ūdens, ar kuru mazgāts mirušais, kļūst par mā al-mustamal (izlietotu ūdeni). Tas ir nešķīsts (nadžis), netīrs. Tādēļ mazgātājiem jāuzmanās, lai tas neuzšļakstītu uz viņiem, un jāapsien gurnauts. Pēc mazgāšanas mirušais kļūst tīrs. Mazgāšanas vietā neieiet neviens cits kā vien mazgātājs un palīgs. Mazgātājiem jābūt uzticamiem cilvēkiem. Mazgātājs stāsta par laimes pazīmēm, ko redz uz mirušā, bet nestāsta par nelaimes pazīmēm. Viņš neatklāj mirušā trūkumus. Aizbildnis (valī) drīkst ieiet. Mūsu kungu Allāha Sūtni (sallallahu alaihi va sallam) mazgāja Abāsa dēls Fadls un Alī (radijallahu anhum). Usāma (radijallahu anhu) lēja ūdeni. Abāss (radijallahu anhu) nāca un gāja. Tas, kas sagādā sāpes dzīvajam, sagādā tās arī mirušajam. Tādēļ mirušo nemazgā ar ļoti aukstu un ļoti karstu ūdeni. [Lai viņš nesāktu smirdēt, viņu neliek arī saldētavā. Lai viņš nesāktu smirdēt, viņš ātri jāapglabā, nevis jātur, gaidot, kamēr atbrauks ceļinieki.] Mazgāt ar Zamzama ūdeni nav atļauts.

„Mirstiet, pirms nomirstat. Pārbaudiet paši sevi, pirms jūs tiekat saukti pie atbildības!” Svētais hadīss

Mirušā mazgāšana

Ap serīru, tas ir, mazgāšanas dēli, vispirms aizdedzina bahūru, trīs reizes to apnes apkārt un kvēpina. Var arī piecas reizes. Bahūrs ir augs. Ar to sajauc agarkoka skaidas un storaksa koka sveķus, liek to traukā uz uguns, un mazgāšanas dēli tur dūmos, kas ceļas. Serīram jābūt nabas augstumā un nedaudz slīpam. Sagatavo ūdeni, kas vārīts ar ciedra lapām vai ziepjusakni un atdzesēts līdz remdenam, vai ūdeni, kurā ielikts balts, smaržīgs kampars. Ūdens nedrīkst būt ļoti karsts, un tam jābūt sāļam. Vēss un sāļš ūdens aizkavē trūdēšanu. Mazgājot mirušo, ir sunna izteikt nodomu. Bez nodoma mirušais gan kļūst tīrs, taču fards netiek izpildīts. Apsegto mirušo noguldina uz kvēpinātā serīra uz muguras vai tā, kā ērtāk. Viņu mazgā, kad vieta starp nabu un ceļgaliem ir apsegta. Jo sievietes avrata vietas citu sieviešu priekšā ir tādas pašas kā vīrieša avrata vietas citu vīriešu priekšā. Uz serīra ir sunna noguldīt pret kiblu. Mirušajam, pat ja tas ir bērns, vispirms veic abdestu. Taču ūdeni mutē un degunā nelej, bet tos iztīra ar audumu. Ja ūdens iekļūst mutē, tas kļūst par iemeslu ātrākai trūdēšanai. Vispirms mazgā seju. Pēc tam mazgā rokas, galvai, ausīm un pakausim veic mashu (pārvelk ar mitru roku) un mazgā kājas. Galvu un bārdu mazgā ar altejas sakni (hatmī) vai ziepēm. Pēc tam viņu pagriež uz kreisajiem sāniem un mazgā, lejot ūdeni uz labajiem sāniem. Ūdenim jātek līdz pat tām vietām, kas pieskaras mazgāšanas dēlim. Tā viņu mazgā, trīs reizes uzlejot ūdeni. Pēc tam tādā pašā veidā viņu noguldina uz labajiem sāniem un mazgā, trīs reizes lejot ūdeni uz kreiso pusi no pleca līdz pēdai. Pēc tam viņu pussēdus pieceļ un viegli piespiež vēderu. Ja kaut kas iznāk, to nomazgā [tas ir, aizvāc, uzlejot ūdeni]. Pēc tam viņu noguldina uz kreisajiem sāniem un atkal mazgā labo pusi [tas ir, lej ūdeni no pleca līdz pēdai]. Tā viņš ir nomazgāts saskaņā ar sunnu, tas ir, trīs reizes. Ja pēc mazgāšanas iznāk kaut kas, kas lauž abdestu, viņu atkārtoti nemazgā un abdestu atkārtoti neveic. Ja izkrīt mati, tos ieliek līķautā. Ir sunna apglabāt arī dzīva cilvēka nagus, matus un zobus. Pēc mazgāšanas viņu uz mazgāšanas dēļa nosusina ar audumu. Matos un bārdā ieliek smaržvielu maisījumu, ko sauc par hanūtu, vai kamparu. Likt safrānu ir makrūhs. Uz locekļiem, ar kuriem viņš veica sadždu [uz pieres, deguna, ceļgaliem, roku un kāju pirkstiem], uzliek ar kamparu apkaisītu vati. Ir atļauts ielikt vati mutē, nāsīs, ausu atverēs un uz acīm. Arī noslīkušo mazgā trīs reizes vai ar mazgāšanas nodomu trīs reizes pakustina ūdenī. Arī lietū samirkušo mazgā.

„Mirušais kapā ir kā cilvēks, kas grimst jūrā; viņš allaž gaida lūgšanu no sava tēva, savas mātes, sava brāļa un savu draugu” Svētais hadīss

Vīrieša ietīšana līķautā

Ir sunna, ka vīrieša līķauts sastāv no trim daļām. Stambulā ir paraža līķautam pirkt vīriešiem septiņus metrus, sievietēm – astoņus metrus batista. Platums ir 130–140 centimetri. 1. Izārs: tas ir no galvas līdz kājām. Tā platums ir lielāks par vienu metru. 2. Kamīss [garš krekls, līdzīgs tērpam]: tā garums ir divreiz lielāks par garumu no pleciem līdz kājām. Šo garumu pa vidu pārloka uz pusēm un locījuma vietā izgriež taisnu atveri, kas ir tik liela, lai izietu galva. Piedurkņu un apakšmalas vietas negriež. 3. Lifāfa: tā sniedzas pāri galvai un kājām un ir platāka. Galus virs galvas un zem kājām savelk un sasien ar auduma strēmeli. Hazrat imāms Rabbānī saka, ka līķauts, kas sastāv no vairāk nekā trim daļām, ir bidats. Pirms līķautu ieliek zārkā, labi ir katru tā daļu kvēpināt atsevišķi. Ir noderīgi darināt līķautu no taisnīgo (sālihu) un avlija veļas un drēbēm vai ielikt tās līķautā, uz mirušā sejas vai krūtīm. Zārkā vispirms izklāj lifāfu. Pēc tam virs tās izklāj izāru. Arī kamīsu ieliek zārkā. Pēc tam apkārt zārkam trīs vai piecas reizes apnes bahūru. Uz visām trim līķauta daļām uzkaisa hanūtu. Kad mirušais ir nosusināts, kamīsu izņem no zārka, uzvelk viņam pār galvu un izstiepj līdz kājām – pusi priekšā, pusi aizmugurē. Ar Basmalu viņu zārkā noguldina uz izāra. Vispirms pār mirušo pārloka izāra kreiso pusi, pēc tam labo. Tāpat pārloka arī lifāfu. Tas ir, labo malu pārloka pār kreiso.

Sievietes ietīšana līķautā

Ir sunna, ka sievietes līķauts sastāv no piecām daļām: kamīss, izārs, lifāfa, himārs un krūšu drāna. Himārs ir galvas lakats, apmēram septiņdesmit piecus centimetrus garš. Tā gali nokarājas uz sejas, ap galvu to neaptin. Krūšu drāna ir no pleciem līdz ceļgaliem. Zārkā vispirms izklāj lifāfu. Pēc tam virs tās izklāj izāru. Arī kamīsu ieliek zārkā. Pirms izāra vai pēc tā izklāj krūšu drānu. Kad sievietes kamīss ir aizlocīts, viņas matus sadala divās daļās un no abām pusēm noliek uz krūtīm virs kamīsa. Virs matiem uzliek himāru, un pār to pārloka izāru. Pirms izāra vai pēc tā aptin krūšu drānu. Pēc tam pārloka lifāfu. Lifāfas galvas un kāju galus un vidu [tas ir, kuņģa augstumā] aptin ar auduma strēmeli un sasien. Lielu zēnu ietin kā vīrieti. Lielu meiteni ietin kā sievieti. Mazu zēnu ietin vienas daļas līķautā, mazu meiteni – divu daļu līķautā. Nedzīvi dzimušu bērnu, izmestu augli un cilvēka ķermeņa daļu [piemēram, roku] līķautā netin, bet ietin auduma gabalā un apglabā. Zārkam jābūt no dēļiem, kas savienoti bez naglām. Pēc īsas lūgšanas un pēc tam, kad klātesošie ir atteikušies no savām tiesībām pret mirušo, viņu aiznes uz musallā un veic bēru namazu.

Kapu apmeklēšana un Svētā Korāna lasīšana

Grāmatas Širat al-islām beigās ir teikts, ka kapu apmeklēšana ir sunna. [Kapus apmeklē reizi nedēļā vai vismaz svētkos. Apmeklējums ceturtdienā, piektdienā vai sestdienā dod lielāku savābu.] Apmeklētājs, domādams par to, ka mirušais trūd, gūst mācību. Usmāns (radijallahu anhu), ejot garām kapam, ļoti raudāja, un viņa bārda kļuva slapja. Arī mirušais gūst labumu no lūgšanas, ko par viņu lūdz. Allāha Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) apmeklēja savu radinieku un savu ashābu (radijallahu taala anhum) kapus. Pēc sveiciena un lūgšanas apsēžas pretī kapam ar muguru pret kiblu. Berzēt rokas un seju gar kapu un skūpstīt zemi ir kristiešu paraža. Atļauts ir skūpstīt tikai mātes un tēva kapa zemi.

Svētajos hadīsos ir teikts:

„Ja kāds aiziet pie paziņas kapa un sveicina, mirušais viņu pazīst un atbild uz viņa sveicienu.” „Ja kāds, apmeklējot ticīgā kapu, saka: ‚Allahumma inni asaluka bi-hakki Muhammadin va ali Muhammadin an la tuazziba hazal-majit’, mirušā mokas tiek atceltas.” „Tam, kas katru piektdienu apmeklē savu vecāku vai viena no viņiem kapu, tiek piedots.”

Labāk ir nedoties uz tālām zemēm tikai tādēļ, lai apmeklētu dižu personu kapus, bet apmeklēt tos, kad tur dodas kādās citās darīšanās. Tikai došanās apmeklēt mūsu kungu Pravieti (alaihis-salatu vas-salam) ir savābs. Tas, kas apmeklē praviešus (alaihimus-salam) un avlija (alaihimur-rahma), gūst labumu no viņu svētītajām dvēselēm. Viņa sirds tiek attīrīta tik lielā mērā, cik liela ir viņa mīlestība un pieķeršanās viņiem. Ja mauzolejos kāds grēko, piemēram, ja tur nāk arī neapsegtas sievietes, apmeklējumu nevajag pārtraukt; ja nevar viņus atturēt, tas jānicina ar sirdi. Tāpat ir jāiet uz ticīgā bērēm, pat ja tur ir sievietes un tiek dziedātas dziesmas un ilāhī (garīgās dziesmas) un teiktas runas. Pie kapa vai citā vietā jālasa Svētais Korāns, tā savābs jādāvā mirušajiem un jālūdz par viņiem. Jo uz vietu, kur lasa Svēto Korānu, nolaižas žēlastība un svētība. Lūgšana, ko tur lūdz, tiek pieņemta.

„Tam, kas katru piektdienu apmeklē savu vecāku vai viena no viņiem kapu, tiek piedots” Svētais hadīss

Grāmatā Džilā al-kulūb ir teikts: cilvēks, kas atnāk uz kapsētu, stāvus saka: „Assalamu alaikum, jā ahla dar al-kaum al-muminin! Inna inšallahu an karibin bikum lahikun.” Pēc tam viņš ar Basmalu vienpadsmit reizes lasa sūru al-Ihlās un vienu reizi sūru al-Fātiha. Pēc tam jālasa šī lūgšana: „Allahumma Rabbal-adžsad al-balijah, val-izamin nahiratillati haradžat minad-dunja va hija bika muminatun, adhil alaiha rauhan min indika va salaman minni.” Pienākot pie kapa, viņš tuvojas no mirušā labās puses [kapa kiblas puses] un no kāju puses. Viņš sveicina. Stāvot, tupus vai sēžot viņš lasa sūras al-Bakara sākumu un beigas, svēto sūru Jāsīn, sūras Tabārak, at-Takāsur, svēto al-Ihlās un al-Fātiha un to savābu dāvā mirušajam. Grāmatā Kitāb al-fikh ala al-mazāhib al-arbaa ir teikts: „Apmeklēt kapus, lai gūtu mācību no mirušā un domātu par āhiratu, vīriešiem ir sunna. Apmeklē ikvienu kapu, tuvu un tālu. Īpaši ir sunna doties tālu, lai apmeklētu taisnīgos (sālihus) un avlija (rahimahumullahu taala). Apmeklēt Allāha Sūtņa (sallallahu alaihi va sallam) svētīto kapu ir viena no vērtīgākajām pielūgsmēm. Arī vecākām sievietēm ir atļauts apmeklēt kapus, ja viņas ir apsegtas. Apmeklējot nav atļauts veikt tavāfu ap kapu, skūpstīt akmeni un zemi un lūgt no mirušā to, ko viņš nespēj izdarīt.” No avlija (rahimahumullahu taala) lūdz, lai viņi aizlūgtu, lūgtu par lūdzēju un kļūtu par līdzekli, lai Visvarenais Allāhs dāvātu lūgto.

Šis Sarvars ir tāds mūsu Kunga kalps,
ka ik briesmu brīdī cer uz viņa aizlūgumu.
Viņš ir tāds Sūtnis, kas aicina cilvēkus
pielūgt Allāhu, – tad sekojiet viņam patiesi!
Kā tas, kas pieķēries stiprai virvei, kas nekad netrūkst,
tas jūtas drošībā un rod mieru.
Ak, Allāh, ļauj arī pār viņa ģimeni un ashābiem
un ahl at-takvā, kas viņiem seko,
žēlastības mākoņiem allaž līt,
lai lēnprātīgie un cēlie kalpi sasniegtu Tavu žēlastību.
Ak, mans Kungs, kamēr pūš rīta vējš,
kamēr bāna koka zari šūpojas rīta vējā,
kamēr karavānas vadītājs ar savām saldajām dziesmām
iededzina savos kamieļos mīlestību,
sūti žēlastības mākoni Visuma lepnumam, viņa ģimenei un ashābiem
un tiem, kas viņiem seko.
Kasīda al-Burda

Makām Ibrāhīm Klints ar Ibrāhīma alaihis-salam svētīto pēdas nospiedumu, ko viņš, celdams Kabu, izmantoja kā sastatnes un kāpšļa akmeni un kur viņš izpildīja savu aicinājuma pienākumu. Šī klints kā Ibrāhīma alaihis-salam brīnums, līdzīgi liftam, cēlās līdz vēlamajam augstumam un nolaidās lejā un palīdzēja celt ēku. Maksūra, kurā atradās šis svētītais akmens, saūdu Faisala laikā tika aizvākta un nojaukta, un tās vietā novietots tagadējais sešstūrainais stikla aizsargs, bet virspuse pilnībā atsegta.