DZĪVE ĀHIRATĀ

Dzīve āhiratā sākas ar nāvi

Nomirt nenozīmē izzust. Tas ir notikums, kas neiznīcina esamību. Nāve ir dvēseles saiknes ar ķermeni beigas. Tā ir dvēseles atdalīšanās no ķermeņa. Nāve ir cilvēka pāreja no viena stāvokļa citā. Tā ir pārcelšanās no vienas mājas uz citu. Umars ibn Abdulazīzs (rahmatullahi alaih) teica: „Jūs esat radīti tikai mūžībai, bezgalībai! Taču jūs pārceļaties no vienas mājas uz citu!” Nāve ticīgajam ir dāvana, žēlastība. Tiem, kam ir grēki, tā ir nelaime. Nabagiem tā ir atvieglojums, bagātajiem – mokas. Prāts ir Visvarenā Allāha dāvana. Cilvēks negrib nāvi. Taču nāve ir labāka par fitnu. Cilvēks mīl dzīvot. Taču nāve viņam ir labāka. Taisnīgs ticīgais ar nāvi atbrīvojas no šīs pasaules ciešanām un noguruma. Ticīgā dvēseles atdalīšanās no ķermeņa ir kā gūstekņa atbrīvošana no cietuma. Kad ticīgais ir nomiris, viņš negrib atgriezties šajā pasaulē. Tikai šahīdi grib atgriezties pasaulē, lai vēlreiz kļūtu par šahīdiem. Pasaules labums ir zudis. Palikušas ir tās bēdas. Tādēļ nāve ir dāvana ikvienam musulmanim. Cilvēka reliģiju sargā tikai viņa kaps. Pirmais gods, kas tiks parādīts ticīgajiem, ir prieks nāves brīdī. Ticīgo nomierina tikai satikšanās ar Visvareno Allāhu. Katram ticīgajam nāve ir labāka par dzīvi. Arī neticīgajiem nāve ir noderīga.

Par musulmaņu sieviešu nāvi

Ja sieviete mirst pēcdzemdību asiņošanas (nifās) laikā, grūtniecības laikā, no mēra vai iekšējām sāpēm vai arī bez neviena no šiem iemesliem, bet viņa nekad nav rādījusies svešiem vīriešiem neapsegta un viņas vīrs ir ar viņu apmierināts, tad nāves brīdī pie viņas nāk Paradīzes eņģeļi, nostājas rindās viņas priekšā, ar godu un cieņu viņu sveicina un saka: „Ak, Visvarenā Allāha mīļā kalpone, šahīde, nāc ārā, ko tu dari šīs pasaules pilī? Visvarenais Allāhs ir apmierināts ar tevi, šo tavu slimību Viņš ir padarījis par iemeslu, lai piedotu tev grēkus, Viņš tev ir dāvājis Paradīzi, nāc un nodod to, kas tev uzticēts!” Šī sieviete, ieraudzījusi šo pakāpi, grib atdot savu dvēseli, taču paskatās apkārt un saka: „Lai Viņš piedod un apžēlo tos, kas bija ar mani draudzīgi, tad es to nodošu.” Eņģeļi viņas lūgumu nodod Cildenajam Allāham. Tad atskan Godības uzruna: „Pie Manas Godības, Es esmu uzklausījis visas savas kalpones lūgšanas.” Arī eņģeļi viņai pasludina prieka vēsti. Pēc tam nāves eņģelis atnāk kopā ar simt divdesmit žēlastības eņģeļiem. Viņu seju gaisma sniedzas līdz Aršam, viņiem galvā ir kroņi, mugurā gaismas tērpi, kājās zelta tupeles, un viņiem ir zaļi spārni.

Rokās turēdami Paradīzes augļus, kas smaržo kā muskuss, viņi nāk, ar godu un cieņu viņu sveicina un saka: „Hallāk al-ālam (pasaules Radītājs) sūta tev sveicienu, dāvā tev Paradīzi, padara tevi par sava Habība Muhameda alaihis-salam kaimiņieni un par hazrat Āišas biedreni.”

Šī ticīgā sieviete dzird šos vārdus, no viņas acīm tiek noņemts plīvurs, un viņa redz ticīgās sievietes un tās, kas ir grēcinieces un tiek mocītas, un lūdz: „Piedod viņām grēkus, mans Kungs!” No Godības Kunga atskan uzruna: „Ak, Mana kalpone! Es esmu piepildījis visas tavas vēlmes. Nodod to, kas tev uzticēts; Mana Habība sieva un meita tevi gaida.” Tiklīdz viņa dzird šo uzrunu, viņas dvēsele notrīc, kājas raustās un viņu oblej sviedri, un, kad viņa jau ir gatava atdot dvēseli, atnāk divi eņģeļi. Rokās viņiem ir uguns nūjas, viens nostājas viņai labajā pusē, otrs – kreisajā. Tad pieskrien nolādētais šaitāns un saka: „Lai gan no šīs mums nav nekāda labuma, ļaujiet man tomēr paskatīties!” Viņš nāk ar dārgakmeņu bļodu, kurā ir ledains ūdens, un parāda viņai ūdeni. Eņģeļi, ieraudzījuši šo ļaundari, sit viņu ar nūjām, kas viņiem rokās, saplēš bļodu, ko viņš tur rokā, un aizdzen viņu. Šī musulmaņu sieviete to redz un pasmaida. Pēc tam hūrijas viņai dod dārgakmeņu kausā Kausara dzērienu, un viņa dzer. No Paradīzes dzēriena saldmes viņas dvēsele palecas un pieķeras kausam, un nāves eņģelis paņem viņas dvēseli no kausa. Eņģeļi sauc viens otram: „Inna lillahi va inna ilaihi radžiun” (Patiesi, mēs piederam Allāham, un pie Viņa mēs atgriezīsimies). Viņi paņem dvēseli, parāda tai debesis, aizved to uz Paradīzi, parāda tās vietu tur un tūlīt atkal atnes pie mirušās galvgaļa. Kad viņai novelk drēbes un atraisa matus, dvēsele tūlīt nāk pie sava ķermeņa galvgaļa un saka: „Ak, mazgātāj! Esi saudzīgs! Jo no Azrāīla nagiem tas ir guvis nāvīgu brūci. Un mans ķermenis ir ļoti cietis un satricināts.” Kad ķermeni noliek uz mazgāšanas dēļa, dvēsele atkal nāk un saka: „Nesildi ūdeni pārāk karstu! Mans ķermenis ir ļoti vājš. Ātrāk atbrīvojiet mani no savām rokām, lai es rastu mieru!” Kad ķermeni nomazgā un ietin līķautā, dvēsele brīdi pagaida, atkal sauc un saka: „Šī ir pēdējā reize, kad redzu šo pasauli. Ļaujiet man redzēt savus radus un tuviniekus, un lai arī viņi redz mani un gūst mācību. Tā kā arī viņi drīz mirs tāpat kā es, lai viņi pēc manis neraud un nevaimanā. Lai viņi mani neaizmirst un vienmēr piemin, lasot Svēto Korānu. Lai viņi nestrīdas savā starpā par manu mantojumu, lai es kapā netiktu mocīta. Lai viņi mani atceras arī piektdienās un svētkos.”

Kad pēc tam ķermeni noliek uz musallā (bēru namaza vietas), dvēsele atkal sauc: „Palieciet sveiki, mans dēls un mana meita, mana māte un mans tēvs! Nav tādas šķiršanās dienas kā šī. Mūsu ilgas un tikšanās ir atliktas līdz Augšāmcelšanās dienai. Ardievu jums, kas pēc manis lejat asaras!”

Kad namazs ir veikts un viņu paceļ uz pleciem, dvēsele atkal sauc un saka: „Nesiet mani lēnām! Ja jūsu nolūks ir savābs, nesagādājiet man ciešanas! Lai es varētu aiznest Visvarenajam Allāham savu apmierinātību ar jums!”

Kad viņu noliek kapa malā, dvēsele atkal sauc un saka: „Paskatieties uz manu stāvokli un gūstiet mācību! Tagad jūs noliksiet mani tumšā vietā un aiziesiet. Es palikšu kopā ar saviem darbiem. Redzot šos brīžus, neļaujieties pievilties neuzticīgās, melīgās pasaules viltībai!”

„Strādājiet šai pasaulei tik daudz, cik ilgi jūs šeit paliksiet, un āhiratam – tik daudz, cik ilgi jūs tur paliksiet!” Svētais hadīss

Kad viņu ieliek kapā, dvēsele nāk pie galvgaļa. Nekādā ziņā nevienu mirušo nedrīkst atstāt bez talkīna. [Pēc apbedīšanas ir sunna, ka kāds taisnīgs cilvēks veic talkīnu (pamācīšanu). Vahabīti netic, ka talkīns ir sunna. Viņi saka, ka tas ir bidats. Viņi saka, ka mirušais nedzird un nevar neko sajust. Ahl as-Sunna zinātnieki (rahimahumullahu taala), sarakstot dažādas grāmatas, ir pierādījuši, ka talkīns ir sunna.] Pēc Visvarenā Allāha pavēles mirusī kapā pamostas kā no miega un redz, ka ir tumšā vietā. Viņa sauc savu kalpu un kalponi vai to, kas viņai vienmēr palīdzēja, un saka: „Atnesiet man sveci!” Neatskan ne skaņas, ne balss. Kaps pāršķeļas, un parādās divi jautātāji eņģeļi [Munkars un Nakīrs]. No viņu mutēm šaujas liesmas, bet no nāsīm nāk melni dūmi. Šādi viņi pienāk pie viņas un saka: „Man rabbuka va ma dinuka va man nabijjuka”, tas ir: „Kas ir tavs Kungs, kāda ir tava reliģija un kas ir tavs pravietis?” Ja viņa uz tiem atbild pareizi, eņģeļi viņai pasludina prieka vēsti par Visaugstākā Allāha žēlastību pret viņu un aiziet. Tajā pašā brīdī kapa labajā pusē atveras logs, un no tā iznāk kāds ar seju kā mēness un pienāk pie viņas. Šī ticīgā sieviete paskatās uz viņu un nopriecājas. Viņa jautā: „Kas tu esi?” Viņš atbild: „Es esmu radīts no tavas pacietības un pateicības pasaulē. Līdz Augšāmcelšanās dienai es būšu tavs ceļabiedrs.”

Par neticīgo nāvi

Kad jāmirst neticīgajam, atkritējam (murtadam), muļķim, kuram nepatīk islāms, kurš Svēto Korānu sauc par „tuksneša likumu”, kuram tā trūkst zināšanu un tikumu, ka viņš Muhamedu alaihis-salam, visaugstāko un godājamāko no cilvēkiem, praviešu valdnieku, (lai Allāhs pasargā!) sauc par „kamieļu ganu”, kurš ir tik zemu nokritis, ka saka, ka reliģijas nav vajadzīgas, jo nespēj savā bezdvēseles, maitas kastei līdzīgajā, ļaunajā galvā aptvert islāmu – cilvēcei mieru un laimi nesošo zināšanu, tikumu, tīrības, veselības un taisnīguma avotu, kas izstaro gaismu civilizācijai, – un kurš savas pavadas ir atdevis savas iekāres (nafsa) rokās, no viņa acīm tiek pacelts plīvurs. Viņam tiek parādīta Paradīze. Skaists eņģelis viņam saka: „Ak, neticīgais! Tu zemiskais, kas musulmaņus sauci par ‚atpalikušiem’, bet tos, kas skrien pakaļ savām iekārēm un samin tikumības principus, – par ‚apgaismotiem, progresīviem’! Tu biji uz maldu ceļa. Tev nepatika islāma reliģija, kas ir patiesība. Uz šo Paradīzi ies tie, kas tic zināšanām, ko Muhameds alaihis-salam atnesa no Visvarenā Allāha, un izrāda tām cieņu.” Viņš redz Paradīzes labumus. Arī Paradīzes hūrijas saka: „Tie, kas ir ticējuši, izglābjas no Visvarenā Allāha soda.” Pēc brīža šaitāns parādās priestera izskatā. „Ak, tu, tāds un tāds, tāda un tāda dēls! Tie, kas atnāca, meloja. Visi labumi, ko tu redzēji, būs tavi,” viņš saka. Pēc tam viņam tiek parādīta Elle. Tur ir uguns kalni, skorpioni un simtkāji, lieli kā mūļi. Viņš redz mokas, par kurām paziņots svētajos hadīsos. Elles soda eņģeļi, kurus sauc par Zabānijām, sit ar uguns nūjām. No viņu mutēm šaujas liesmas. Viņi ir gari kā minareti, viņu zobi ir kā vērša ragi. Viņi rūc kā pērkons. Neticīgais trīc no viņu balsīm un pagriež seju pret šaitānu. Šaitāns no bailēm neiztur un bēg. Eņģeļi viņu satver un nosviež zemē. Viņi pienāk pie neticīgā un saka: „Ak, islāma ienaidniek! Pasaulē tu neticēji Allāha Sūtnim (sallallahu taala alaihi va sallam). Tagad tu neticēji arī eņģeļiem, tu atkal ļāvies pievilties nolādētajam šaitānam.”

Viņam ap kaklu uzliek uguns ķēdes, viņa kājas pārliec pār galvu, labo roku iebāž kreisajos sānos, kreiso – labajos un izvelk caur muguru. Svētais ājats vēsta par šo stāvokli.1 Viņš kliedz un sauc savus pasaules glaimotājus. Zabānijas atbild: „Ak, neticīgais, ak, muļķi, kas izsmēji musulmaņus! Lūgšanās laiks ir pagājis. Tagad vairs netiek pieņemta ne ticība, ne lūgšana. Ir pienācis laiks izciest sodu par tavu neticību (kufrs).” Viņi izrauj viņa mēli caur pakausi. Viņi izdur viņa acis. Sagādājot daudzveidīgas, ļoti sāpīgas mokas, viņi paņem viņa ļauno dvēseli un iemet to Ellē.

Lai Visvarenais Allāhs dāvā mums atdot dvēseli Muhameda alaihis-salam reliģijā un ar tādu ticību, kāda rakstīta to Ahl as-Sunna zinātnieku grāmatās, kas diženā Pravieša reliģiju mums ir pareizi nodevuši! Āmen.

Visiem ticīgajiem – gan grēcīgajiem, gan bezgrēcīgajiem – būs kapa iztaujāšana. Tikai tiem no viņiem, kuriem grēki netiek piedoti, un visiem neticīgajiem būs arī kapa mokas. Tie, kas starp musulmaņiem nēsā tenkas, un tie, kas tualetē apšļaksta sevi ar urīnu, kapā tiks mocīti. [Kapa mokas būs ne tikai dvēselei, bet gan dvēselei, gan ķermenim. Nevajag censties ar prātu atrisināt to, ko prāts nespēj aptvert.]

Ja šis cilvēks ir miris bez ticības, viņš ar smagām mokām tiks mocīts līdz Sapulcēšanās dienai [un pēc tam mūžīgi Ellē].

„Cilvēki guļ; kad viņi nomirst, viņi pamostas” Svētais hadīss

Mēs nespējam izteikt viņa patieso vērtību,
tāpēc mums labāk klusēt nekā slavēt.
Ziniet: mūsu kungs Pravietis ir kā saule,
no viņa gaismu gūst sūtņu zvaigznes.
Allāhs viņu radīja, izgreznodams viņu ar tikumiem,
ar labu raksturu un smaidīgu seju Viņš rotāja viņa būtību.
Maigs viņš ir radīts, kā roze un zieds,
mirdzošs un cēls kā četrpadsmitās nakts mēness.
Nepagurstoša kā laiks ir šī nabī centība un dedzība,
viņa dāsnuma priekšā okeāni ir tikai lāse.
Zemes, kas apskauj viņa svētīto ķermeni,
smarža, ticiet, ir jauka kā muskuss un ambra.
Laimīgi tie, kas šo zemi ir smaržojuši un skūpstījuši
un šo svētīto smaržu ievilkuši krūtīs.
Visu cilvēku, gan arābu, gan nearābu,
valdnieks viņš ir un arī pasaules gods.
Viņš aizliedz ļaunu un pavēl labu,
viņa pavēles un aizliegumi ir dievišķa pavēle.
Kasīda al-Burda