GAVĒŠANA

Gavēņa fardi

Gavēnim ir trīs fardi: 1. Izteikt nodomu (nijats). 2. Izteikt nodomu laikā starp tā pirmo un pēdējo brīdi. 3. Laikā no fadžr as-sādik, tas ir, rītausmas, līdz saules rietam [tas ir, šariata dienā] atturēties no tā, kas lauž gavēni.

Četru madhabu zinātnieki vienprātīgi paziņo, ka gavēnis sākas, kad baltums, ko sauc par fadžr as-sādik, iemirdzas kādā redzamās horizonta līnijas punktā. Grāmatā Multakā ir teikts: „Gavēnis ir atturēšanās no ēšanas, dzeršanas un dzimumattiecībām no rītausmas līdz saules rietam. Ir fards arī laikā no iepriekšējās dienas saules rieta līdz gavēņa dienas dahva al-kubrā1 ar sirdi izteikt nodomu ramadāna gavēnim. Ja līdz dahvas laikam viņš nav ēdis un dzēris, viņš izsaka nodomu un gavē. Pēc dahvas laika nodoms nav derīgs. Izsakot nodomu pirms rītausmas, saka: ‚Es nodomāju rīt gavēt.’ Izsakot nodomu pēc rītausmas, saka: ‚Es nodomāju šodien gavēt.’ Tāds pats nodoma laiks ir arī solījuma gavēnim, kas solīts noteiktā dienā, un nāfila gavēnim. Katrai dienai jāizsaka atsevišķs nodoms.”

Kas lauž gavēni

Ja ramadāna mēnesī, zinādams, ka gavē, un izteicis nodomu pirms rītausmas, cilvēks apēd vai izdzer kaut ko derīgu, tas ir, caur muti ievada kuņģī to, ko parasti lieto kā barību vai zāles vai kas sniedz baudu un patiku, vai arī ja viņam ir dzimumattiecības – aktīvi vai pasīvi, gavēnis tiek lauzts, un nepieciešams gan kazā, gan kafārats.2 Saskaņā ar šo definīciju smēķēšana lauž gavēni. Nepieciešams gan kazā, gan kafārats. Jo cietās un šķidrās daļiņas, kas ir dūmos, kopā ar siekalām nonāk kuņģī. Ja pēc kaut kā tāda, par ko labi zināms, ka tas nelauž gavēni, piemēram, asins nolaišanas ar bundžām (hidžāma) vai aprunāšanas, viņš, domādams, ka gavēnis ir lauzts, apzināti ēd, gavēnis tiek lauzts, un nepieciešams kazā un kafārats. Ja tas, kas ramadānā nav izteicis nodomu pirms rītausmas, līdz dahvai izdara kaut ko tādu, kas lauž gavēni, pēc divu imāmu domām nepieciešams gan kazā, gan kafārats. Jo, lai gan bija iespēja gavēt, izsakot nodomu, viņš šo iespēju ir palaidis garām. Turpretī pēc imāma Azama domām nepieciešams tikai kazā. Ja viņš ēd un dzer pēc dahvas laika, pēc visu trīs imāmu domām kafārats nav nepieciešams. Kafārata sods ir atmaksa par to, ka saplēsts svētītā ramadāna mēneša cieņas un goda priekškars. Pēc imāma Azama domām tas ir sods par to, ka apzināti lauzts ramadāna gavēnis, kas ir sahīhs visos četros madhabos. Šāfiītu madhabā nodoms pirms rītausmas ir nosacījums. Tādēļ arī hanafīti, kas nav izteikuši nodomu pirms rītausmas vai kas gavēni lauzuši piespiesti vai attaisnojoša iemesla dēļ, pēc imāma Azama domām kafāratu neveic. Ja lauž kazā, solījuma vai nāfila gavēni, kafāratu neveic. Ja kāds kādā ramadāna dienā lauž gavēni, izdarot kaut ko tādu, par ko nepieciešams kazā, un citā dienā apzināti to izdara atkal, nepieciešams arī kafārats.

„Kad pienāk ramadāna mēnesis, tiek atvērti Paradīzes vārti, tiek aizvērti Elles vārti un šaitāni tiek sasieti” Svētais hadīss

Ja gavēnis tiek lauzts kļūdas pēc, piemēram, ja, veicot abdestu, rīklē iekļūst ūdens, vai ja kāds viņu piespiež lauzt gavēni, ja viņš veic klizmu (ihtikāns), ja ievelk degunā šķidras zāles, odekolonu vai dūmus [cita cilvēka smēķētas cigaretes dūmus] vai ja kvēpina agarkoku (ūdu) vai ambru un ievelk tā dūmus, ja iepilina zāles ausī, ja zāles, kas uzliktas uz ādas brūces, iekļūst iekšā [un ja zāles ievada ar šļirci], ja norij kaut ko tādu, kas nav ne zāles, ne barība, piemēram, papīru, akmeni, metāla gabaliņu, vati, zāli, nevārītu rīsu, prosas vai lēcu graudu, ja, piespiežoties, izvemj pilnu muti, ja tas, kam asiņo zobs, norij tikai asinis vai asinis, kas sajauktas ar tikpat daudz siekalām, ja viņš ēd, nezinādams, ka ir uzaususi rītausma, ja lauž gavēni, domādams, ka saule ir norietējusi, ja, aizmirsis, ka gavē, viņš ir ēdis un tad, domādams, ka gavēnis ir lauzts, apzināti turpina ēst, ja guļošajam ielej mutē ūdeni vai ar viņu veic dzimumaktu, ja viņš gavē, neizteicis nodomu, vai ja ramadānā viņš līdz rītam nav izteicis nodomu un pēc tam, pat ja nodomu izteicis, negavē pēc dahvas, tas ir, pēc pusrīta namaza laika, – visos šajos gadījumos gavēnis ir lauzts, un pēc svētkiem par katru dienu jāatgavē (kazā) tikai viena diena. Kafārats nav nepieciešams. Ja rīklē iekļūst lietus vai sniegs, tiek lauzts gan gavēnis, gan namazs. Nepieciešams kazā. Ja, apskaujot, glāstot un skūpstot, viņš kļūst par džunubu (rituāli nešķīstu), gavēnis tiek lauzts, un nepieciešams kazā. Ja viņš nekļūst par džunubu, gavēnis netiek lauzts. Ja viņš apzināti norij to, kas kopš nakts palicis starp zobiem, un tas ir zirņa lielumā, gavēnis tiek lauzts, un nepieciešams kazā. Ja tas ir mazāks par zirni, gavēnis netiek lauzts.

Ja tas, kas, aizmirsis, ka gavē, ir ēdis, zinādams, ka gavēnis no tā nav lauzts, tomēr atkal ēd vai dzer, nepieciešams kazā un kafārats.

Grāmatā Multakā un visās grāmatās ir teikts: „Ja zāles, kas uzliktas uz brūces galvā vai ķermenī, iesūcas smadzenēs vai gremošanas ceļos, gavēnis tiek lauzts. Nepieciešams tikai kazā.” Multakā komentārā ir rakstīts: „Imāms Azams saka, ka barība, iesūcoties caur brūci, lauž gavēni. Bet divi imāmi teica, ka nelauž. Jo viņi teica, ka gavēni lauž tas, kas iekļūst caur ķermeņa dabiskajām atverēm.” Tahtāvī savā Marākil-falāh komentārā to labi izskaidro. Viņš saka: „Ja ir zināms, ka zāles, kas uzliktas uz brūces galvā vai ķermenī, vienalga, šķidras vai cietas, ir nonākušas smadzenēs un gremošanas ceļā, gavēnis tiek lauzts. Ja nav labi zināms, ka tās ir nonākušas iekšā, un zāles ir šķidras, imāms Azams teica, ka gavēnis tiek lauzts. Bet divi imāmi teica, ka tad, ja nav labi zināms, ka tās ir nonākušas iekšā, gavēnis netiek lauzts. Ja zāles, par kurām nav labi zināms, ka tās ir iesūkušās, ir cietas, visi trīs imāmi teica, ka gavēnis netiek lauzts.” No tā saprotams, ka visi trīs imāmi ir teikuši: zāles, par kurām labi zināms, ka tās ir iesūkušās, vienalga, cietas vai šķidras, lauž gavēni. No šejienes arī saprotams, ka vakcīnas un zāļu injekcijas, ko ar šļirci ievada zem ādas vai muskulī rokā, kājā vai jebkurā citā vietā, lauž gavēni.

Kas nelauž gavēni

Ja svētajā ramadānā vai kazā, kafārata, solījuma un nāfila gavēnī cilvēks, aizmirsis, ka gavē, ēd, dzer vai veic dzimumaktu, ja gavējot miegā kļūst par džunubu, ja nomodā, skatoties, kļūst par džunubu, ja iesmērējas ar joda tinktūru vai eļļu, ja lieto surmu [pat ja to krāsa vai smarža ir jūtama siekalās vai urīnā], ja skūpsta ar iekāri, ja aprunā citus, ja viņam nolaiž asinis ar bundžām, ja negribot izvemj pilnu muti, ja, piespiežoties, izvemj nedaudz, ja ausī iekļūst ūdens, ja caur muti vai degunu rīklē iekļūst putekļi, dūmi vai muša [ja ar skābekļa balonu tiek pievadīts mākslīgs gaiss, ja nav iespējams izvairīties no tā, ka citu smēķēto cigarešu dūmi iekļūst mutē un degunā], ja pēc mutes izskalošanas mutē palikušo mitrumu norij kopā ar siekalām, ja iepilina zāles acī vai ieliek zoba dobumā, pat ja to garša ir jūtama rīklē, – nekas no tā nelauž gavēni.

[Grāmatas al-Bahr ar-rāik autors (rahmatullahi taala alaih) saka: „Mute dažkārt tiek uzskatīta par ķermeņa iekšieni. Tādēļ, ja gavētājs norij savas siekalas, gavēnis netiek lauzts. Tas ir tāpat kā tad, kad netīrumi cilvēka iekšienē pāriet no kuņģa zarnās. Asinis, kas no brūces mutē, pēc zoba izraušanas, no injekcijas vietas vai no kuņģa nonāk mutē, nelauž ne abdestu, ne gavēni. Ja šīs asinis izspļauj vai norij un siekalu ir vairāk nekā asiņu, tas ir, ja tās ir dzeltenā krāsā, tie arī netiek lauzti. Tāpat ir, kad citas lietas no kuņģa nonāk mutē: abdests un gavēnis netiek lauzti. Ja tās iznāk no mutes ārā pilnas mutes daudzumā, tiek lauzti abi. Mutes iekšpuse dažkārt ir kā ķermeņa ārpuse. Ja ņem mutē ūdeni, gavēnis netiek lauzts.” Tāpat rakstīts arī grāmatā al-Džauhara. Kā redzams, ja, izraujot zobu, nāk daudz asiņu un viņš tās izspļauj, gavēnis netiek lauzts. Ja viņš negavē un tās norij, abdests netiek lauzts. Ja asiņu ir mazāk nekā siekalu, netiek lauzts ne viens, ne otrs.

Grāmatā Fatāvā-ji Hindija ir teikts: „Lai gan klizmas (ihtikāns) [lavementa] veikšana un eļļas iepilināšana ausī lauž gavēni, kafārats nav nepieciešams. Ja ūdeni vai eļļu ielej dzimumloceklī, tas gavēni nelauž, pat ja nonāk urīnpūslī. Ja ielej sievietes dzimumorgānā, tas lauž. Ja mitru vai eļļainu pirkstu ievada anālajā atverē vai sievietes dzimumorgānā, tas lauž. Ja pirksts ir sauss, tas nelauž. Ja, mazgājoties pēc dabisko vajadzību nokārtošanas, ūdens iekļūst anālajā atverē, tas lauž.”] Ēdiena garšas pamēģināšana, to nenorijot, tīras, tas ir, dabiskā stāvoklī esošas košļājamās sveķu gumijas košļāšana, skūpstīšana, kad ir šaubas, ka var kļūt par džunubu, un mazgāšanās, lai atvēsinātos, lai gan nelauž gavēni, tomēr ir tanzīhī makrūhs. Surmas un ūsu eļļas lietošana un ziedu, muskusa un odekolona ošņāšana ne tikai nelauž gavēni, bet arī nav makrūhs. Tāpat kā surmas un ūsu eļļas lietošana rotāšanās nolūkā ir makrūhs, arī ziedu nēsāšana rokā vai pie apkakles ir makrūhs. Putekļainu vai dūmainu lietu ošņāšana un košļājamās gumijas ar piedevām, piemēram, ar cukuru, košļāšana lauž gavēni. Misvāks (zobu tīrīšanas kociņš) un asins nolaišana ar bundžām nav makrūhs.

Ja kāds svētajā ramadānā apzināti lauž gavēni, kuram viņš ir izteicis nodomu pirms imsāka laika, nepieciešams gan kafārats, gan kazā.

Nāfila un kazā gavēņos kafārata nav.

Kafāratam gavē sešdesmit dienas pēc kārtas, neskaitot ramadāna dienas un piecas dienas, kurās gavēt ir harāms. Pēc tam viņš atsevišķi gavē kazā gavēni tik dienas, cik dienas viņš ir lauzis gavēni. [Gavēt Ramadāna svētku pirmajā dienā un četrās Upurēšanas svētku dienās ir harāms.] Ja viņš to nespēj, viņš sešdesmit nabagus vienu dienu vai vienu nabagu sešdesmit dienas divreiz paēdina līdz sātam. Vai arī katram no viņiem dod mantu fitras apmērā. Vienas dienas kazā gavēnim gavē vienu dienu. Ja kāds saka: „Ja ir ramadāns, es izsaku nodomu, ja nav – esmu bez nodoma,” gavēt ar šādu nodomu nekādi nav atļauts. Tiem, kas ramadānu sāk nevis, ieraugot debesīs jauno mēnesi, bet pēc iepriekš sagatavotiem kalendāriem, pēc svētkiem divas dienas jāgavē ar kazā nodomu. Kā aprēķināt dienu, kurā sākas svētais ramadāns, ir plaši aprakstīts grāmatā Se‘âdet-i Ebediyye.

Ibn Ābidīns (rahimahullahu taala) saka: „Mākoņainā laikā, pat ja ir atskanējis azāns, nedrīkst veikt iftāru (pārtraukt gavēni), kamēr nav pārliecības, ka saule ir norietējusi. Ja iftāru veic, pirms ir parādījusies lielākā daļa zvaigžņu, ir izpildīts tadžīls (steigšanās ar iftāru), kas ir mustahabs. Kad kādā vietā, redzot saules rietu, veic iftāru, tas, kas atrodas augstā vietā, piemēram, minaretā, neveic iftāru, kamēr nav sapratis, ka saule ir norietējusi arī viņam. Tāpat ir ar rīta namazu un sahūru.”

„Gavēnis ir vairogs, kas sargā ticīgo no Elles” Svētais hadīss

Ak, praviešu vadoni,
ak, avlija ceļvedi,
pasauļu Pravieti,
Ahlan va sahlan marhaba.
Tu esi dvēseļu mīļotais,
tu esi siržu pavēle,
abu pasauļu sultāns,
Ahlan va sahlan marhaba.
Tu esi Allāha mīļotais,
neatstāj mūs bez aizlūguma,
Ahmeds, Muhameds, Mustafa,
Ahlan va sahlan marhaba.
Jūnuss saka patiesu vārdu,
pie tava sliekšņa viņš noliec vaigu,
Sapulcēšanās dienā viņš mūs gaida,
Ahlan va sahlan marhaba.