PRIECĪGĀS VĒSTIS
Par to, ka nāks mūsu mīļais Pravietis Muhameds alaihis-salam, kopš Ādama alaihis-salam tika paziņots ikvienam pravietim un viņu ummām; kad tuvojās viņa dzimšana, daudzi notikumi, kam bija jānotiek, tika iepriekš pasludināti kā priecīgas vēstis.
Patiesajā Taurātā1, kas tika atklāts Mūsam2** alaihis-salam un vēlāk sagrozīts, ir rakstīts:**
„Viņš ir tik svētīts cilvēks, ka viņa centieni ir augsti, bet palīdzība – bagātīga. Viņš ir nabago mīļotais un bagāto ārsts. Viņš ir skaistākais no skaistajiem, šķīstākais no šķīstajiem. Sarunā viņš ir maigs, dalot – taisnīgs, visās darīšanās – godīgs. Pret neticīgajiem viņš ir stingrs un bargs. Vecajiem viņš izrāda cieņu, bet jaunākajiem – gādību un žēlsirdību. Viņš ir pateicīgs arī par mazumu. Viņš žēlo gūstekņus. Viņa seja vienmēr ir smaidīga. Viņa smiekli ir smaids; viņš nesmejas skaļi. Viņš ir ummī: lai gan viņš neko nav lasījis un rakstījis, viņam viss ir darīts zināms. Viņš ir Visvarenā Allāha sūtnis. Viņam nav ļauna rakstura un cietas sirds. Viņš nekliedz skaļi tirgos un laukumos. Viņa umma ir labu tikumu ļaudis. Augstās vietās viņi piesauc Visvarenā Allāha vārdu. Viņu muedzini no minaretiem aicina ļaudis uz namazu (rituālo lūgšanu). Viņi veic namazu, iepriekš veikuši abdestu (rituālo mazgāšanos). Namazā viņi izlīdzina rindas un stāv vienā līnijā. Naktīs viņu slavinājumu balsis skan kā bišu dūkoņa. Viņš dzims Mekā. Viss no Medīnas līdz Damaskai būs viņa pārvaldībā. Viņa vārds ir Muhameds, un Es viņam devu vārdu Mutavakils. Es viņu neņemšu prom no pasaules, kamēr viņš nebūs atcēlis sagrozītās reliģijas un izplatījis un nostiprinājis patieso reliģiju. Viņš aicinās ļaudis pie Patiesības; ar viņa svētību neredzīgas acis atvērsies un redzēs, nedzirdīgas ausis dzirdēs. No sirdīm aizies nevērība…”3
Patiesajā Zabūrā4, kas tika atklāts Dāvūdam5** alaihis-salam un vēlāk sagrozīts, ir rakstīts:**
„Viņš ir cilvēks ar atvērtu roku, tas ir, devīgs. Viņš nekad nedusmojas. Viņš ir ļoti lēnprātīgs. Viņa seja ir skaista un gaismas pilna, vārdi – saldi. Viņš ir cilvēku ārsts. Viņš daudz raud un maz smejas. Viņš maz guļ un daudz domā. Viņa augums ir jauks un skaists. Viņa vārdi iekaro sirdis un pievelk dvēseles… Ak, Mans Habīb! Izvelc centības zobenu un ar visu savu spēku varonības laukā atriebies neticīgajiem.
Ar skaistu valodu izplati Manu slavu un godu visur. Visu neticīgo galvas noliecīsies tavu brīnumdarīgo roku priekšā…”
Patiesajā Indžīlā6, kas tika atklāts Īsam7** alaihis-salam un vēlāk sagrozīts, ir rakstīts:**
„Ak, mans Kungs! Dari mani par vienu no Muhameda alaihis-salam ummas” Mūsa alaihis-salam
„Viņš daudz neēd un nav skops. Viņš nekrāpj, nevienu nenopeļ un nekad nesteidzas. Viņš neatriebjas savas personas dēļ. Viņš nav slinks. Viņš nevienu neaprunā…”
Kad kāds zīlnieks jautāja Īsam alaihis-salam, kāds ir tā Pravieša vārds, kuram jānāk, un kādas ir viņa atnākšanas zīmes, Īsa alaihis-salam teica:
„Sūtņa vārds ir apbrīnojami skaists. Kad Visvarenais Allāhs radīja viņa dvēseli, Viņš deva viņam šo vārdu, ievietoja viņu savā debešķīgajā krāšņumā un teica: ‚Gaidi, ak, Ahmed! Tevis dēļ Es radīju Paradīzi, pasauli un daudzas radības. Es tās tev dāvinu. Kas tevi vērtēs, to Es vērtēšu. Kas tevi nolādēs (lamās), tas tiks Manis nolādēts. Es sūtīšu tevi pasaulē kā savu Sūtni un glābēju. Tavi vārdi būs tīra patiesība. Zeme un debesis var izzust, bet tavs ceļš paliks mūžīgi.’ Viņa svētais vārds ir Ahmeds.” Tad ļaudis, kas bija sapulcējušies ap Īsu alaihis-salam, pacēla balsis un sauca: „Ak, Ahmed! Nāc ātrāk, lai glābtu pasauli!”
Īsa alaihis-salam daudz lūdza, lai kļūtu par Muhameda alaihis-salam ummas locekli – viņa, par kuru vēstīts pat tagadējos Evaņģēlijos, kuru kristieši sauc par „Paraklētu”, tulkojot – par „Iepriecinātāju”, un kurš ir vienīgais īstais Iepriecinātājs. Tuvu pasaules galam Visvarenais Allāhs viņu atkal nolaidīs uz zemes. Tad Īsa alaihis-salam rīkosies saskaņā ar Muhameda alaihis-salam reliģiju: viņš sauks par halālu to, ko Muhameds alaihis-salam sauca par halālu, un par harāmu – to, ko viņš sauca par harāmu. Paraklēts nozīmē Ahmeds. Bet Ahmeds ir viens no Muhameda alaihis-salam vārdiem.
Tālāk Indžīlā ir rakstīts:
„Ja būtu atnācis tas Munhamannā, kuram jānāk no Kunga, tas Rūh al-kuds, kuram jānāk no Kunga, viņš būtu liecinājis par mani. Arī jūs liecināt, jo jau sen esat kopā ar mani. To es jums teicu, lai jūs nešaubītos un nepakluptu.” Vārds Munhamannā sīriešu valodā nozīmē Muhameds.8
Nezināšanas laikmets (Džāhilija)
Pirms piedzima Visuma lepnums, mūsu kungs Pravietis, visa pasaule garīgā ziņā bija iegrimusi briesmīgā tumsā (zulmats). Cilvēki bija bezgalīgi izlaidušies; Visvarenā Allāha sūtītās reliģijas bija aizmirstas; dievišķo likumu vietu bija ieņēmušas pašu cilvēku izdomātas idejas un domas. Visas radības smagi cieta no cilvēku mežonības un nežēlības.
Visās pasaules tautās Visvarenais Allāhs bija aizmirsts; ticība tauhīdam (Allāha vienotībai), kas ir miera, laimes un prieka avots, bija izzudusi. Neticības (kufrs) vētra bija izrāvusi no sirdīm ticību (imāns), un sirdīs ticības Visvarenajam Allāham vietā bija iesakņojusies elku pielūgšana.
Mūsa alaihis-salam atnestā reliģija bija aizmirsta, Taurāts – sagrozīts. Israēla bērni bija sanaidojušies savā starpā. Arī Īsa alaihis-salam atnestā reliģija (nasrānija) bija pilnīgi sagrozīta, un tai vairs nebija nekā kopīga ar reliģiju. Bija pieņemta trīsvienība, tas ir, triju dievu ideja. Īstais Indžīls bija pazudis; priesteri to bija mainījuši pēc saviem ieskatiem. Neviena no abām grāmatām vairs nebija Allāha vārds (kalāms). Ēģiptē valdīja sagrozītā Taurāta likums, Bizantijā – pārveidotā nasrānija, tas ir, kristietība. Irānā pielūdza uguni; uguns pielūdzēju uguns nebija nodzēsta jau veselus tūkstoš gadus. Ķīnā un Indijā valdīja izdomātas reliģijas, piemēram, konfuciānisms un budisms.
Arābijas ļaudis bija vēl vairāk apmulsuši un nomaldījušies. Kabā al-Muazzama, ko Visvarenais Allāhs tik ļoti vērtē, viņi bija salikuši trīssimt sešdesmit (360) elkus. Kaba al-Muazzama bija tāda paša lieluma atveidojums „Bait al-Mamūr”, ko Aršā apmeklē eņģeļi. To, kurš izturējās pret Kabu necienīgi, Cildenais Allāhs ļoti īsā laikā iznīcināja.
Arī Džurhuma cilts bija aizgājusi pārāk tālu netiklībā un izvirtībā. Viņu valdnieks, redzēdams šīs cilts ļoti necienīgo un zemisko rīcību, viņus brīdināja: „Ak, Džurhuma ļaudis! Ievērojiet Visvarenā Allāha svēto teritoriju (Harām aš-šarīf) un tās drošību un atjēdzieties! Jūs zināt, kas notika ar pirms jums dzīvojušo praviešu Hūda, Sāliha un Šuaiba (alaihimus-salam) ummām un kā tās tika iznīcinātas. Mudiniet cits citu darīt labu un atturiet cits citu no ļaunā. Nepaļaujieties uz savu īslaicīgo spēku un neļaujieties maldiem. Sargieties Mekā novērsties no Patiesības un darīt netaisnību, jo netaisnība ved cilvēkus bojāejā. Es zvēru pie Visvarenā Allāha: nekad nav bijis tā, ka kāds dzīvotu šajā apgabalā, darītu netaisnību un novērstos no Patiesības, bet Visvarenais Allāhs nebūtu iznīdējis viņu dzimtu, izravējis viņu saknes un viņu vietā atvedis citu tautu. Mekas ļaudīm, kas turpina savu izvirtību un novēršas no Patiesības, šeit nav paliekamas vietas. Jūs zināt, kas notika ar Tasma, Džadīsa un Amālikas ļaudīm, kas dzīvoja šajā apgabalā pirms jums, dzīvoja ilgāk par jums, bija stiprāki par jums, daudzskaitlīgāki un bagātāki par jums. Tas, ka viņi nicināja šo svēto teritoriju, novērsās no Patiesības un iegrima netaisnībā, bija iemesls, kāpēc viņi tika izdzīti no šīs svētītās vietas. Jūs droši vien esat redzējuši un dzirdējuši, kā Visvarenais Allāhs dažus no viņiem izdzina, uzsūtot viņiem mazas skudras, citus – ar badu, bet vēl citus – ar zobenu!”
Taču viņi neklausīja. Galu galā Visvarenais Allāhs viņu izvirtības dēļ izputināja arī viņus… Tieši tādā laikā svētītajā Mekā, zemes centrā, neticība (kufrs) plūda kā straume, un Baitullāhs bija piebāzts ar simtiem elku, piemēram, Lātu, Uzu un Manātu. Netaisnība sasniedza augstāko robežu, bet amoralitāte tika uzskatīta par lepnuma iemeslu. Reliģiskā, garīgā, sociālā un politiskā ziņā Arābija bija iegrimusi vispārējā tumsā, pilnīgā nezināšanā, izlaidībā, nevaldāmībā un maldos. Šajā laikā, ko sauc par nezināšanas laikmetu (Džāhilija), cilvēki pārsvarā dzīvoja nomadu dzīvi un bija sadalījušies ciltīs. Nezināšanas laikmets bija tumsas (zulmats) pilns laiks. Arābu ciltis, kas pastāvīgi savā starpā karoja, uzskatīja uzbrukumus un laupīšanu par iztikas avotu. Arābijā, kas sastāvēja no ciltīm, kurās bija izplatījusies netaisnība un laupīšana, nebija arī nekādas politiskas iekārtas vai sociālas kārtības. Turklāt bez jebkādiem ierobežojumiem bija izplatījies alkohols, azartspēles, netiklība, zādzības, netaisnība, meli un viss, ko vien var saukt par amoralitāti. Netaisnība bija visnežēlīgākais un šausminošākais līdzeklis, ko stiprais izmantoja pret vājo. Sievietes pirka un pārdeva kā vienkāršu preci. Daži uzskatīja meitas piedzimšanu par nelaimi un kaunu. Šis briesmīgais uzskats bija aizgājis tik tālu, ka mazas meitenes viņi dzīvas guldīja smiltīs izraktās bedrēs un, nemaz neklausoties, kā tās apķeras viņiem ap kaklu un žēli kliedz: „Tētīt! Tētīt!”, apbēra tās ar zemi un atstāja mirt. Par šo rīcību viņus nemaz nemocīja sirdsapziņa – gluži otrādi, viņi to uzskatīja par varonību. Īsi sakot, tā laika cilvēku vidū tādas skaistas īpašības kā līdzjūtība, žēlsirdība, labestība un taisnīgums šķita izzudušas.
„Es jums nesu priecīgu vēsti par Sūtni vārdā Ahmeds, kas nāks pēc manis” Īsa alaihis-salam
Tomēr tajā laikā arābu vidū bija kaut kas ievērības cienīgs: literatūra, daiļrunība un valodas skaidrība bija ļoti augstu vērtētas un bija sasniegušas virsotni. Viņi piešķīra lielu nozīmi dzejniekiem un dzejai un uzskatīja to par lielu lepnuma avotu. Spēcīgs dzejnieks iemantoja cieņu gan sev, gan savai ciltij. Noteiktos laikos tika rīkoti gadatirgi, kuros notika dzejas un daiļrunības sacensības. Uzvarētāju dzejoļi vai runas tika piekārti pie Kabas sienas. Septiņus slavenākos dzejoļus, kas Džāhilijas laikā tika piekārti pie Kabas sienas, sauca par „Muallakāt as-saba”, tas ir, „Septiņi piekārtie”.
Tajā laikā Arābijas ļaudis bija sašķelti arī ticības ziņā. Daži bija pilnīgi bez ticības un neatzina neko citu kā vien šīs pasaules dzīvi. Citi ticēja Visvarenajam Allāham un Pastarajai dienai, taču neatzina, ka no cilvēku vidus var nākt pravietis. Vēl citi ticēja Visvarenajam Allāham, bet neticēja mūžīgajai pasaulei. Vēl kāda liela daļa no viņiem pielīdzināja Visvarenajam Allāham elkus un pielūdza tos. Katram elku pielūdzējam mājās bija elks.
Pasaule bija tik ļoti satumsusi un visu bija tik ļoti pārņēmusi tumsa, ka cilvēki bija pārstājuši ticēt Visvarenajam Allāham, visa Radītājam, un pielūgt Viņu. Apmulsumā viņi kā „dievus” pielūdza Visumā notiekošās parādības un Cildenā Allāha radītās lietas, it īpaši pašu rokām no akmens un koka izgrebtus elkus.
Bez visiem šiem bija arī ticīgie ar pareizu ticību, kas sekoja hazrat Ibrāhīma vēstītajai reliģijai un kurus sauca vārdā „hanīfi”. Viņi ticēja Visvarenajam Allāham un turējās tālu no elkiem. Mūsu kunga Pravieša tēvs Abdullāhs, viņa vectēvs Abdulmutalibs, viņa māte un vēl daži citi sekoja Ibrāhīma alaihis-salam reliģijai.
Izņemot ticīgos hanīfus, visas pārējās grupas gāja maldu ceļu un bija iegrimušas lielā tumsā.
Zulumāts un Āb al-hajāt (dzīvības ūdens)
Abū Mudžāhids Envers ibn Nāzifs rahmatullahi alaih teica: „Āb al-hajāt atrodas zulumātā.” Āb al-hajāt ir dzīvības ūdens, kas iedzērušo dara nemirstīgu, bet zulumāts nozīmē tumsu. Tiek pieņemts, ka šis ūdens atrodas neskartos mežos, starp savvaļas zvēriem, piķa melnā tumsā, mežu dziļumos.
Sasniegt šo ūdeni ir gandrīz neiespējami. Tiek stāstīts, ka tas, kurš pārvar šos grūtos šķēršļus un sasniedz ūdeni, nemirs. Arī Ahl as-Sunna ticība ir kā dzīvības ūdens, kas it kā atrodas aiz Kāfa kalna, neskarto mežu visattālākajā nostūrī. Tie, kas iedzer lāsi no šī mūžībā plūstošā ūdens, iegūs mūžīgas dāvanas.
Hazrat Huseins Hilmī ibn Saīds kuddisa sirruh teica: „Kas no tā iedzer kaut lāsi, tam vairs nav nāves; Paradīzē viņu gaida mūžīga dzīve. Āb al-hajāt ir tur, kur ir slikti, samaitāti cilvēki, bidati (jauninājumi reliģijā) un neticība.”
Nāk Visuma Sultāns
Pasaule bija skumja, radības bija skumjas, sirdis bija skumjas, un sejas bija aizmirsušas smaidīt. Cilvēkiem, kurus Visvarenais Allāhs bija radījis pārākus par citām radībām, bija vajadzīgs varonis, kas kļūtu par iemeslu viņu glābšanai no Elles. Līdz viņa dzimšanai bija atlicis pavisam maz laika. Pasaule gatavojās sagaidīt tās gaismas īpašnieku, kas kopš Ādama alaihis-salam līdz šai dienai bija gājusi no šķīstām pierēm uz šķīstām pierēm. Nāca Nesalīdzināmais Cilvēks, kurš cilvēkiem un džiniem parādīs mūžīgo laimi! Nāca līdzjūtības un žēlsirdības avots, Diženais Cilvēks, kas izdaiļots ar sava Kunga tikumiem!
Nāca Makām al-Mahmūd īpašnieks, visu aizlūdzēju kronis! Nāca Visuma skolotājs, visu esošo būtība, cilvēku valdnieks! Nāca Sapulcēšanās dienas glābējs, praviešu sultāns! Nāca Visvarenā Allāha Habībs, Viņa mīļotais, tas, kura dēļ mēs esam radīti, mūsu mīļais Pravietis, kas ir žēlastība pasaulēm! Nāca mūsu kungs Pravietis, hazrat Muhameds Mustafa (sallallahu alaihi va sallam)…
Teica: neviens dēls kā tavējais
Kopš pasaules radīšanas nav nācis.
Tik cēlu vērtību kā tavs dēls
Nevienai mātei nav devis Cildenais.
Ak, Āmina, tu esi atradusi lielu laimi,
No tevis dzims tas, kam skaists raksturs.
Tas, kas nāk, ir slēpto zināšanu sultāns,
Tas, kas nāk, ir tauhīda un gudrības avots.
Viens viņa vārds ir Mahmūds, otrs – Ahmeds,
Viņa esamība ir žēlastība visai pasaulei.
Mīlestībā pret to, kas nāk, griežas debesu velve,
Cilvēki un eņģeļi ilgojas redzēt viņa seju.
„Augšāmcelšanās dienā es esmu visu pirmo un pēdējo saijids. Es saku patiesību, es nelielos” Svētais hadīss
Meka al-Mukarrama apgabals
Atlidoja balts putns, spārniem vēdot,
Un tūdaļ stipri noglāstīja manu muguru.
Tajā stundā dzima Reliģijas Sultāns,
Debesis un zeme iegrima gaismā.
Kas vēlas glābties no uguns,
Lai ar mīlestību un dedzību saka as-salat!
Assalatu vassalamu alaika, jā Rasulallah!
Assalatu vassalamu alaika, jā Habiballah!
Assalatu vassalamu alaika, jā Saijidal-avvalina val-ahirin.