NAMAZA VEIKŠANA

Namaza nozīme

Namazs ir vislielākā, vissvarīgākā un visskaistākā pavēle, ko Visvarenais Allāhs mūsu mīļā Pravieša dēļ ir dāvājis ticīgajiem. Namazs ir reliģijas balsts. Kas savu namazu veic pastāvīgi, pareizi un pilnīgi, tas ir uzcēlis savu reliģiju un uztur islāma ēku. Kas namazu neveic, tas ir sagrāvis savu reliģiju un islāma ēku. Mūsu Pravietis (sallallahu alaihi va sallam) teica: „Mūsu reliģijas galva ir namazs.” Tāpat kā nav cilvēka bez galvas, nav arī reliģijas bez namaza.

Namazs islāma reliģijā ir pirmā pavēle, kas pēc ticības tika padarīta par fardu. Visvarenais Allāhs padarīja namazu par fardu, lai Viņa kalpi pielūgtu vienīgi Viņu. Svētajā Korānā vairāk nekā simt svētajos ājatos ir teikts: „Veiciet namazu!” Svētajā hadīsā ir teikts: „Visvarenais Allāhs ir padarījis par fardu katru dienu veikt piecus namazus. Visvarenais Allāhs ir apsolījis ievest Paradīzē to, kurš, tos vērtēdams un ievērodams to nosacījumus, katru dienu veic piecus namazus.”

Namazs ir visvērtīgākā no visām pielūgsmēm, kuras mūsu reliģijā ir pavēlēts veikt. Kādā svētajā hadīsā ir teikts: „Kas neveic namazu, tam nav daļas islāmā!” Un vēl kādā svētajā hadīsā ir teikts: „Atšķirība, kas šķir ticīgo no neticīgā, ir namazs.” Tas ir, ticīgais veic namazu, neticīgais to neveic.

Veikt namazu nozīmē domāt par Visvarenā Allāha diženumu un saprast savu niecību Viņa priekšā. Kas to saprot, tas vienmēr dara labu. Ļaunu viņš nespēj darīt. Tā cilvēka sirds, kurš katru dienu piecas reizes apzinās, ka stāv sava Kunga priekšā, piepildās ar patiesumu (ihlāss). Katra kustība, ko namazā pavēlēts veikt, dod labumu sirdij un ķermenim. Namaza veikšana kopīgi (džamāts) mošejās vieno musulmaņu sirdis. Tā rada mīlestību viņu starpā. Viņi saprot, ka ir brāļi. Vecākie kļūst žēlsirdīgi pret jaunākajiem, un jaunākie – godbijīgi pret vecākajiem. Bagātie palīdz nabagiem, un stiprie – vājajiem. Kad veselie neredz slimos mošejā, viņi tos apmeklē mājās. Viņi sacenšas, lai saņemtu priecīgo vēsti, kas ir svētajā hadīsā: „Tam, kas steidzas palīgā savam brālim ticībā, palīgs ir Visvarenais Allāhs.”

Namazs attur cilvēkus no neglītā, ļaunā un aizliegtā. Tas kļūst par grēku izpirkšanu. Svētajā hadīsā ir teikts: „Pieci namazi ir kā upe, kas tek gar kāda no jums durvīm. Tāpat kā uz cilvēka, kurš katru dienu piecas reizes ieiet šajā upē un nomazgājas, nepaliktu netīrumu, arī tiem, kas veic piecus namazus, tiek piedoti mazie grēki.” Pēc ticības Visvarenajam Allāham un Viņa Sūtnim namazs ir augstākais no visiem darbiem un pielūgsmēm. Tāpēc namazi jāveic, ievērojot to fardus, vādžibus, sunnas un mustahabus. Mūsu Pravietis (sallallahu alaihi va sallam) kādā savā svētajā hadīsā teica: „Ak, mana umma un mani ashābi! Namazs, kura izpildē viss tiek pilnīgi ievērots, ir augstākais no visiem darbiem, kas tīkami Visvarenajam Allāham. Tas ir praviešu sunna. Tas ir tas, ko mīl eņģeļi. Tas ir dievatziņas (marifats), zemes un debesu gaisma. Tas ir ķermeņa spēks. Tas ir iztikas svētība. Tas ir līdzeklis, lai lūgšana tiktu pieņemta. Tas ir aizlūdzējs pie Malak al-mauta [t. i., Nāves eņģeļa]. Tas ir gaisma kapā un atbilde Munkaram un Nakīram. Tas ir ēna virs cilvēka Augšāmcelšanās dienā. Tas ir aizsegs starp viņu un Elles uguni. Tas ļauj pāriet pāri Sirāta tiltam kā zibenim. Tas ir Paradīzes atslēga. Tas ir kronis viņa galvā Paradīzē. Visvarenais Allāhs nav devis ticīgajiem neko svarīgāku par namazu. Ja būtu pielūgsme, kas augstāka par namazu, Viņš vispirms būtu devis ticīgajiem to. Jo daži eņģeļi pastāvīgi atrodas kijāmā (stāvus), daži – rukū, daži – sadždā, bet daži – tašahudā. To visu Viņš apvienoja vienā namaza rakatā un dāvāja ticīgajiem. Jo namazs ir ticības galva, reliģijas balsts, islāma kavls [vārds] un ticīgo mirādžs. Tas ir debesu gaisma un glābējs no Elles.”

Kādu dienu hazrat Alī (radijallahu anhu un karramallahu vadžhah) bija nokavējis pēcpusdienas namazu. Bēdās viņš metās lejā no pakalna. Viņš vaidēja, raudāja un vaimanāja. Kad mūsu Pravietis Muhameds Mustafa (sallallahu alaihi va sallam) uzzināja par viņa stāvokli, viņš kopā ar saviem ashābiem atnāca pie hazrat Alī (radijallahu anhu). Ieraugot viņa stāvokli, sāka raudāt arī mūsu Pravietis, Visuma valdnieks (sallallahu alaihi va sallam). Pravietis lūdza Allāhu. Saule atkal pacēlās. Mūsu kungs Allāha Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) teica: „Ak, Alī! Pacel galvu, saule vēl ir redzama.” Hazrat Alī (radijallahu anhu) par to ļoti priecājās un veica savu namazu. Hazrat Abū Bakru as-Sidīku (radijallahu anhu), kurš kādu nakti bija daudz veicis pielūgsmi, nakts beigās pārņēma miegs. Vitra namaza laiks pagāja. Rīta namaza laikā viņš sekoja mūsu kungam Pravietim, pienāca pie viņa mošejas durvīs un sāka vaimanāt. Raudādams viņš lūdzās: „Ak, Allāha Sūtni! Nāc man palīgā, mana vitra namaza laiks ir pagājis!” Arī mūsu kungs Allāha Sūtnis sāka raudāt. Tad atnāca Džibrīls (alaihis-salam) un teica: „Ak, Allāha Sūtni! Saki Sidīkam, ka Visvarenais Allāhs viņam ir piedevis.” Vienu no lielākajiem avlija, Bājazīdu Bistāmī (kuddisa sirruh), kādu nakti pārņēma miegs, un viņš nepamodās uz rīta namazu. Viņš tā raudāja un vaidēja, ka izdzirdēja balsi: „Ak, Bājazīd! Šo tavu kļūdu Es esmu piedevis. Šīs raudāšanas svētības dēļ Es tev papildus devu septiņdesmit tūkstoš namazu savābu.” Pēc dažiem mēnešiem viņu atkal pārņēma miegs. Atnāca šaitāns un, satvēris viņu aiz svētītās kājas, pamodināja. Viņš teica: „Celies, tavs namaza laiks tūlīt pāries!” Hazrat Bājazīds Bistāmī teica: „Ak, nolādētais! Kā tu vari darīt ko tādu? Tu taču gribi, lai visi nokavētu savu namazu un palaistu garām tā laiku. Kāpēc tu mani pamodināji?” Šaitāns atbildēja: „Tajā dienā, kad tu nokavēji rīta namazu, tu ar savu raudāšanu biji ieguvis septiņdesmit tūkstoš namazu savābu. Šodien, to atcerēdamies, es tevi pamodināju, lai tu iegūtu tikai viena namaza savābu un nesaņemtu septiņdesmit tūkstoš namazu savābu!”

„Kas neveic namazu, tam nav daļas islāmā!” Svētais hadīss

Lielais valī hazrat Džunaids Bagdādī teica: „Viena šīs pasaules stunda ir labāka par tūkstoš kijāmata gadiem. Jo šajā vienā stundā var izdarīt krietnu, pieņemtu darbu, bet tajos tūkstoš gados nevar izdarīt neko.” Allāha Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) teica: „Kas apzināti savieno vienu namazu ar nākamo namazu, tas Ellē degs astoņdesmit hukbas.” Viena hukba ir astoņdesmit mūžīgās pasaules gadu. Viena mūžīgās pasaules diena ir tūkstoš šīs pasaules gadu. Tātad, ak, mans brāli ticībā! Nepavadi savu laiku tukšās, nederīgās lietās. Zini sava laika vērtību. Velti savu laiku vislabākajām lietām. Mūsu mīļais Pravietis teica: „Lielākā no nelaimēm ir pavadīt laiku nederīgās lietās!” Veic savus namazus to laikā, lai Augšāmcelšanās dienā tu nenožēlotu un saņemtu ļoti lielu savābu! Svētajā hadīsā ir teikts: „Kas namazu neveic tā laikā, atstādams to kazā, un nomirst, pirms to izpildījis, tā kapā no Elles tiks atvērti septiņdesmit logi, un viņš cietīs mokas līdz pat Augšāmcelšanās dienai.”

Kas apzināti neveic namazu tā laikā, t. i., kurš neskumst par to, ka, namaza laikam paejot, nav veicis namazu, tas iziet no reliģijas vai, mirstot, aiziet bez ticības. Kas tad notiks ar tiem, kuriem namazs pat neienāk prātā, kuri neatzīst namazu par pienākumu? Visu četru madhabu zinātnieki vienprātīgi ir paziņojuši, ka tie, kas namazam nepiešķir nozīmi un neatzīst to par pienākumu, kļūst par murtadiem (atkritējiem), t. i., par neticīgajiem. Arī hazrat Abdulganī Nābulusī grāmatas „al-Hadīka an-nadija” nodaļā „Mēles nelaimes” ir rakstīts, ka tas, kurš apzināti neveic namazu, nedomā to izpildīt kā kazā un nebaidās, ka par to cietīs sodu, kļūst par murtadu, t. i., par neticīgo.

Kam namazs ir fards

Namaza veikšana ir fards katram musulmanim, vīrietim un sievietei, kas ir saprātīgs un sasniedzis dzimumgatavību. Lai namazs būtu fards, ir trīs nosacījumi:

1. Būt musulmanim. 2. Būt saprātīgam. 3. Būt sasniegušam dzimumgatavību.

Mūsu reliģijā mazi bērni, kuri nav saprātīgi un nav sasnieguši dzimumgatavības (bulūgs) vecumu, nav atbildīgi par namaza veikšanu. Taču vecākiem ir jāmāca saviem bērniem reliģijas zināšanas un jāradina viņi veikt pielūgsmi. Mūsu Pravietis (sallallahu alaihi va sallam) teica: „Jūs visi esat kā ganāmpulka gani! Tāpat kā gans sargā savu ganāmpulku, arī jums jāsargā no Elles tie, kas ir jūsu mājās un jūsu pakļautībā! Jums viņiem jāmāca islāms! Ja jūs to nemācīsiet, jūs būsiet atbildīgi.” Kādā citā svētajā hadīsā viņš teica: „Visi bērni nāk pasaulē piemēroti un gatavi islāmam. Vēlāk viņu mātes un tēvi viņus padara par kristiešiem, ebrejiem un bezdievjiem.” Tātad katra musulmaņa pirmais pienākums ir mācīt saviem bērniem islāmu, Svētā Korāna lasīšanu, namaza veikšanu, ticības un islāma nosacījumus. Vecākiem, kas vēlas, lai viņu bērns būtu musulmanis un šajā pasaulē un mūžīgajā pasaulē rastu mieru un labklājību, vispirms jāizpilda šis savs pienākums. Bērnu, kuram nav dotas islāma zināšanas un labi tikumi (ahlāks), ātri apmāna ļaudis, kas iet ļaunu ceļu. Viņš kļūst kaitīgs saviem vecākiem, savai valstij un tautai.

Šeit mēs jautājumus par namazu esam izklāstījuši pēc hanafītu madhaba, ņemot tos no šī madhaba lielo zinātnieku grāmatām un vienkāršojot.

Namazi, kurus musulmaņiem pavēlēts veikt, iedalās trīs grupās: farda, vādžiba un nāfila (brīvprātīgie) namazi. 1. Farda namazi: piecu ikdienas namazu fardi, piektdienas namaza (džuma) divu rakatu fards un bēru namazs (džanāza) ir farda namazi. (Bēru namazs ir fard al-kifāja.) 2. Vādžiba namazi: vitra namazs, svētku namazi, ar solījumu (nazrs) apsolīts namazs un iesākti, bet pusceļā pārtraukti nāfila namazi. Arī kazā palikušu vitra namazu ir vādžibs izpildīt kā kazā.

3. Nāfila namazi: piecu ikdienas namazu sunnas, tarāvīha namazs un namazi, ko veic ar nodomu iegūt savābu, piemēram, tahadžuda, tahijat al-masdžid, išrāka, duhā, avvābīn, istihāras un tasbīha namazi, ir nāfila namazi. Tas ir, to veikšana nav pavēlēta. Tam, kuram nav farda un vādžiba namazu parāda, tiek dots savābs arī par nāfila pielūgsmēm.

Pieci ikdienas namazi

Mūsu Pravietis Muhameds alaihis-salam teica: „Visvarenais Allāhs ir padarījis saviem kalpiem par fardu katru dienu piecas reizes veikt namazu. Tiem, kas labi veic abdestu, veic šos piecus namazus to laikā un labi veic savus rukū un sadždas, Visvarenais Allāhs piedod un tos apžēlo.”

Pieci ikdienas namazi kopā ir četrdesmit rakati. No tiem septiņpadsmit rakati ir fards, trīs rakati – vādžibs, bet divdesmit rakati – sunna. Proti: 1. Rīta namazs ir četri rakati. Vispirms veic divu rakatu sunnu, pēc tam divu rakatu fardu. Šī sunna ir ļoti stipra. Ir arī tādi, kas to sauc par vādžibu. 2. Pusdienas namazs ir desmit rakati. Vispirms veic četru rakatu pirmo sunnu, pēc tam četru rakatu fardu, bet pēc farda – divu rakatu pēdējo sunnu.

3. Pēcpusdienas namazs ir astoņi rakati. Vispirms veic četru rakatu sunnu, pēc tam četru rakatu fardu.

4. Vakara namazs ir pieci rakati. Vispirms veic trīs rakatu fardu, pēc tam divu rakatu sunnu. 5. Nakts namazs ir trīspadsmit rakati. Vispirms veic četru rakatu sunnu, pēc tam četru rakatu fardu, tad divu rakatu pēdējo sunnu un pēc tam trīs rakatu vitra namazu.

Namaza fardi

Fards ir Visvarenā Allāha nepārprotama pavēle, ka kaut kas jāizdara. Kamēr pielūgsmes fardi nav izpildīti, šī pielūgsme nav derīga (sahīh), pareiza. Veicot namazu, ir fards izpildīt divpadsmit nosacījumus. No šiem fardiem septiņi ir ārpus namaza, bet pieci – tā iekšienē. Ārējos fardus sauc par šartiem (nosacījumiem). Iekšējos sauc par rukniem. [Daži zinātnieki ir teikuši, ka tahrīmas takbīrs ir namaza iekšienē. Pēc viņu domām, gan namaza šartu, gan ruknu ir pa sešiem.] Tas, ka namazam ir tik daudz nosacījumu, rāda, ka namazs ir liela lieta un vissvarīgākā no pielūgsmēm. Ja tiem pievieno vēl arī tā vādžibus, sunnas, mustahabus, makrūhus un mufsidus, kļūst saprotams, kā kalpam jāstāv sava Kunga priekšā un kā viņam tur pienākas atrasties. Kalpi ir bezspēcīgas, vājas, nožēlojamas radības. Ar katru elpas vilcienu viņiem ir vajadzīgs Visvarenais Allāhs, kas viņus radījis. Namazs ir pielūgsme, kas kalpam liek apzināties savu bezspēcību.

„Kas namazu neveic tā laikā, atstādams to kazā, un nomirst, pirms to izpildījis, tā kapā no Elles tiks atvērti septiņdesmit logi, un viņš cietīs mokas līdz pat Augšāmcelšanās dienai” Svētais hadīss

A) Namaza šarti (nosacījumi)

Fardi ārpus namaza, t. i., tā šarti, ir septiņi. Tie ir:

1. Tahāra no hadasa

Tam, kuram nav abdesta, jāveic abdests, bet tam, kurš ir džunubs, jāveic gusls.

Kā veic abdestu pēc hanafītu madhaba

Lai veiktu abdestu saskaņā ar sunnu: 1. Sākot abdestu, rokas trīs reizes nomazgā līdz plaukstu locītavām. 2. Ar labo roku trīs reizes ielej mutē ūdeni. 3. Ar labo roku trīs reizes ievelk degunā ūdeni un ar kreiso roku izšņauc degunu. 4. Ieņemot plaukstās ūdeni, (trīs reizes) mazgā seju no pieres līdz zoda apakšai un līdz deniņiem. Seju vienreiz nomazgāt ir fards. Kad mazgā seju, ar sirdi izdara nodomu (nijats). 5. Ar kreiso roku (trīs reizes) mazgā labo roku līdz elkonim. 6. Ar labo roku (trīs reizes) mazgā kreiso roku, ieskaitot elkoni. Abas rokas kopā ar elkoņiem vienreiz nomazgāt ir fards. 7. Pēc abu roku nomazgāšanas plaukstas atkal samitrina un ar šo mitrumu veic galvas mashu (pārvilkšanu ar mitru roku), kas ir fards. Pēc tam veic ausu un skausta mashu. Lai šos pēdējos trīs veiktu kopā, abas plaukstas samitrina, abās rokās trīs blakus esošos tievos pirkstus saliek kopā un abas plaukstas uzliek uz galvas tā, lai pirkstu iekšpuse atrastos galvas priekšā, matu sākumā. Abu roku šo trīs pirkstu galiem jāsaskaras. Īkšķi, rādītājpirksti un plaukstu iekšpuses ir gaisā un galvai nepieskaras. Abas rokas velk atpakaļ, un ar trim pirkstiem katrā rokā izdara galvas mashu. Kad rokas sasniedz matu malu pakausī, trīs pirksti atraujas no galvas, abu plaukstu iekšpuses piespiež pie matiem galvas sānos un, velkot no aizmugures uz priekšu, izdara galvas sānu mashu. Pēc tam rādītājpirkstus ieliek ausu iekšpusē, bet īkšķu iekšpusi – aiz ausīm un, velkot no augšas uz leju, izdara ausu mashu. Tad pārējo trīs pirkstu ārpusi uzliek uz skausta un, velkot no skausta vidus uz abām pusēm, izdara skausta mashu. [Šādi veikt galvas mashu mālikītu madhabā ir fards.] 8. Pēc skausta masha mazgā kājas: vispirms (trīs reizes) mazgā labo kāju kopā ar potīti, ar kreisās rokas mazo pirkstiņu izbraucot starp kāju pirkstiem, sākot no mazā pirkstiņa līdz īkšķim. Pēc tam (trīs reizes) mazgā kreiso kāju kopā ar potīti, šoreiz izbraucot starp kāju pirkstiem no īkšķa uz mazo pirkstiņu, atkal ar kreisās rokas mazo pirkstiņu. Šādi abas kājas kopā ar abu pušu potīšu kauliem vienreiz nomazgāt ir fards.

Kādā svētajā hadīsā ir teikts: „Kas pēc abdesta veikšanas vienreiz nolasa ‚Inna anzalnahu’, t. i., sūru al-Kadr, to Visvarenais Allāhs ieraksta starp patiesīgajiem (sidīki). Ja viņš to nolasa divreiz, Viņš viņu ieraksta starp šahīdiem. Ja nolasa trīsreiz, viņš tiks augšāmcelts kopā ar praviešiem.”

Vēl kādā svētajā hadīsā ir teikts: „Kas pēc abdesta veikšanas desmit reizes sūta man salāt un salām, tā bēdas Visvarenais Allāhs aizdzen, viņu iepriecina un pieņem viņa lūgšanu.”

Kas lauž abdestu

Abdestu lauž septiņas lietas, un tās ir šādas:

1. Viss, kas iziet no priekšējās un pakaļējās atveres. 2. Nešķīstas lietas, kas iziet no mutes: a) vemšana, ja vemj pilnu muti; b) spļaujot, ja asiņu ir vairāk nekā siekalu. 3. Tas, kas iziet no ādas: a) asinis, strutas un dzeltenais šķidrums, ja tie izplūst paši; b) ja augoņa vai brūces asinis vai dzelteno šķidrumu uzsūc ar vati. 4. Miegs: ja guļ, atgulies uz sāna vai atspiedies uz elkoņa vai pret kaut ko, abdests tiek lauzts. 5. Ģībonis, ārprāts, epilepsijas lēkme vai tik liels reibums, ka ejot cilvēks streipuļo, lauž abdestu. 6. Skaļi smiekli namazā, kurā ir rukū un sadždas, lauž gan namazu, gan abdestu. Taču bērnam abdests netiek lauzts.

Smaidīšana namazā nelauž ne namazu, ne abdestu. Ja smieklus dzird blakus esošie, to sauc par skaļiem smiekliem (kahkaha). Ja cilvēks pats tos nedzird, to sauc par smaidu (tabasums). 7. Mubāšarat fāhiša, t. i., kad kails vīrietis un kaila sieviete berzējas ar kauna vietām, lauž abdestu gan vīrietim, gan sievietei. Ja cilvēks zina, ka ir veicis abdestu, bet pēc tam šaubās, vai tas nav lauzts, tiek uzskatīts, ka viņam ir abdests. Ja viņš zina, ka viņa abdests ir lauzts, bet pēc tam šaubās, vai ir veicis abdestu, viņam abdests ir jāveic.

Gusls (pilnā mazgāšanās)

Lai namazs būtu derīgs (sahīh), t. i., pareizs, abdestam un guslam jābūt pareiziem. Katrai sievietei un katram vīrietim, kas ir džunubs, un sievietēm, kas atbrīvojušās no mēnešreizēm (haids) un pēcdzemdību asiņošanas (nifās), ir fards veikt guslu, kad namaza laika beigās paliek tik daudz laika, lai varētu veikt šo namazu. Par džunubu kļūst dzimumakta un sēklas izplūdes miegā dēļ. Mūsu Pravietis (sallallahu alaihi va sallam) saka: „Tam, kurš ceļas, lai veiktu guslu, tiek dots tik daudz savāba, cik matu ir uz viņa ķermeņa [t. i., ļoti daudz], un tikpat daudz viņa grēku tiek piedots. Viņa pakāpe Paradīzē paceļas. Savābs, kas viņam tiks dots par viņa guslu, būs labāks par visu, kas ir pasaulē. Visvarenais Allāhs saka eņģeļiem: ‚Paraugieties uz šo Manu kalpu! Viņš naktī bez kūtruma ceļas un, domādams par Manu pavēli, veic guslu, lai attīrītos no džanābas. Esiet liecinieki, ka Es šim savam kalpam esmu piedevis grēkus un viņu apžēlojis.’”

„Visi bērni nāk pasaulē piemēroti un gatavi islāmam. Vēlāk viņu mātes un tēvi viņus padara par kristiešiem, ebrejiem un bezdievjiem” Svētais hadīss

Gusla fardi

Pēc hanafītu madhaba guslam ir trīs fardi: 1. Izskalot mutes iekšpusi. Ja mutē paliek nesamitrināta vieta kaut vai adatas gala lielumā vai ja netiek samitrināta zobu virsma un zobu dobumi, gusls nav derīgs.

2. Izskalot degunu. Ja ūdens nenokļūst zem deguna sakaltušajiem netīrumiem un zem sakošļātās maizes mutē, gusls nav derīgs.

Hanbalītu madhabā mutes un deguna skalošana ir fards gan abdestā, gan guslā. Šāfiītu, mālikītu un hanbalītu madhabā, veicot guslu, arī nodoms ir fards.

3. Nomazgāt katru ķermeņa vietu. Ir fards nomazgāt nabas iekšpusi, ūsas, uzacis un bārdu, ādu zem tām un galvas matus. Ja uz nagiem, lūpām, plakstiņiem vai jebkurā citā ķermeņa vietā ir vielas, kas nelaiž cauri ūdeni [ja uz nagiem ir nagu laka], gusls nav uzskatāms par veiktu.

Kā veic guslu

Pēc hanafītu madhaba guslu saskaņā ar sunnu veic šādi:

1. Vispirms, pat ja tās ir tīras, jānomazgā abas rokas un kauna vietas un tās ķermeņa vietas, uz kurām ir nešķīstība (nadžāsa).

2. Pēc tam jāveic pilns namaza abdests un, mazgājot seju, jāizdara gusla nodoms. Ja ūdens zem kājām nekrājas, jānomazgā arī kājas.

3. Pēc tam uz visa ķermeņa trīs reizes jāuzlej ūdens: vispirms trīs reizes uz galvas, pēc tam uz labā pleca, pēc tam uz kreisā pleca. Katrā uzliešanas reizē šai pusei pilnībā jāsamirkst. Pirmajā uzliešanas reizē ķermenis jāpaberzē. Ja guslā uz vienas ķermeņa daļas uzlietais ūdens notek uz citām daļām, arī tās kļūst tīras, jo guslā viss ķermenis tiek uzskatīts par vienu daļu. Ja, veicot abdestu, ar ūdeni, kas uzliets uz vienas ķermeņa daļas, samirkst cita daļa, tā netiek uzskatīta par nomazgātu. Kad gusls pabeigts, atkārtoti veikt abdestu ir makrūhs. Taču, ja gusla laikā namaza abdests tiek lauzts, tas jāveic vēlreiz.

Svarīgs paskaidrojums tiem, kam ir plombēti vai kronēti zobi

Hanafītu madhabā, ja netiek samitrinātas spraugas starp zobiem un zobu dobumi, gusls nav pilnīgs. Tāpēc, kad zobi ir pārklāti ar kronīšiem vai plombēti, gusls nav derīgs (sahīh). Cilvēks netiek vaļā no džanābas stāvokļa. Ja ūdens nenokļūst zem kronīšiem un plombām, kas izgatavotas no zelta, sudraba un citām vielām, kuras nav nešķīstas, gusls pēc visu hanafītu madhaba zinātnieku domām nav derīgs. Tam, kurš savā madhabā nespēj izpildīt kādu fardu, tikai šī farda izpildīšanai ir jāseko (jāveic taklīds) citam madhabam. Taču, to darot, viņam jāizpilda arī tā madhaba, kuram viņš seko, nosacījumi, kas attiecas uz abdestu. Mālikītu vai šāfiītu madhabā mutes iekšpuses izskalošana guslā nav fards.

Lai hanafītu madhaba cilvēks, kuram ir kronīši vai plombas, sekotu mālikītu madhabam [vai šāfiītu madhabam], pietiek, ka viņš, veicot guslu un abdestu un izdarot namaza nodomu, atceras, ka seko imāmam Mālikam [vai imāmam Šāfiī]. Tas ir, tam, kurš, sākot guslu, savā sirdī izsaka vārdus „Es nodomāju veikt guslu un sekot mālikītu [vai šāfiītu] madhabam”, gusls ir derīgs.

Kad hanafītu madhaba cilvēks, kuram mutē ir kronīši vai plombas, šādi izdara nodomu, viņa gusls, t. i., pilnā mazgāšanās, ir derīgs. Viņš atbrīvojas no džanābas un kļūst tīrs. Kad viņš seko mālikītu [vai šāfiītu] madhabam, derīgi kļūst arī viņa abdests un namazi. Viņš var būt imāms arī tiem, kam nav kronīšu vai plombu.

Gusla fardi pārējos trīs madhabos

Mālikītu madhabā:

1. Nijats

2. Dalks

3. Muvālāts

4. Izbraucīt ar pirkstiem matus un bārdu

5. Nomazgāt katru ķermeņa vietu

Šāfiītu madhabā:

1. Nijats

2. Nomazgāt katru ķermeņa vietu. [Kad saka, ka šāfiītu madhabā gusla fardi ir trīs, ar to saprot nešķīstības notīrīšanu no ķermeņa. Tā kā, nomazgājot ķermeni, tiek notīrīta arī nešķīstība, nav nekā slikta teikt, ka gusla fardi ir divi.]

Hanbalītu madhabā: gusla fards ir viens – nomazgāt visu ķermeni. Tas ir gusla rukns, t. i., fards gusla iekšienē. Sākot guslu, ir fards arī izdarīt nodomu un izrunāt basmalu. Tā kā mutes un deguna iekšpuse tiek uzskatīta par ķermeņa ārpusi, arī tās izskalot ir fards.

1. Izdarīt nodomu

2. Izrunāt basmalu

3. Izskalot mutes iekšpusi

4. Izskalot deguna iekšpusi

5. Nomazgāt katru ķermeņa vietu

Abdesta fardi pārējos trīs madhabos

Mālikītu madhabā:

1. Nijats

2. Nomazgāt seju

3. Nomazgāt abas rokas

„Tam, kurš ceļas, lai veiktu guslu, tiek dots tik daudz savāba, cik matu ir uz viņa ķermeņa [t. i., ļoti daudz], un tikpat daudz viņa grēku tiek piedots. Viņa pakāpe Paradīzē paceļas” Svētais hadīss

4. Veikt visas galvas mashu [āda un mati ausu ļipiņu augstumā pieder pie galvas]. 5. Nomazgāt abas kājas. 6. Muvālāts [bez pārtraukuma mazgāt ķermeņa daļas citu pēc citas]

7. Dalks [mazgājamās vietas berzēšana]

Šāfiītu madhabā:

1. Nijats

2. Nomazgāt seju

3. Nomazgāt abas rokas

4. Veikt nelielas galvas daļas mashu

5. Nomazgāt abas kājas

6. Tartībs [mazgāšana pēc kārtas]

Hanbalītu madhabā:

1. Nijats

2. Izrunāt basmalu

3. Nomazgāt seju

4. Izskalot muti

5. Izskalot degunu

6. Nomazgāt abas rokas

7. Veikt visas galvas mashu [ausis pieder pie galvas]

8. Nomazgāt abas kājas

9. Tartībs. 10. Muvālāts

Tajamums

Tajamums nozīmē attīrīšanos ar zemi. Ja abdesta vai gusla veikšanai nav ūdens vai ja ūdens ir, bet to nav iespējams izmantot, tajamumu veic ar kaut ko tīru, kas ir no zemes veida, piemēram, ar tīru zemi, smiltīm, kaļķi vai akmeni. Hanafītu madhabā tajamumu var veikt arī pirms namaza laika iestāšanās. Pārējos trīs madhabos pirms laika iestāšanās tas nav pieļaujams.

Tajamuma fardi

Tajamumam ir trīs fardi: 1. Izdarīt nodomu. 2. Pārvilkt abu plaukstu iekšpusi pa tīru zemi un veikt visas sejas mashu. 3. Uzsist ar plaukstām pa tīru zemi un veikt vispirms labās, pēc tam kreisās rokas mashu. Ir arī tādi, kas saka, ka tajamumam ir divi fardi: otro un trešo fardu viņi uzskata par vienu fardu. Abi veidi ir pareizi.

Tajamums abdesta vietā un tajamums gusla vietā ir vienāds.

Kā veic tajamumu

1. Vispirms izdara nodomu attīrīties no džanābas vai no abdesta neesamības. Lai ar tajamumu varētu veikt namazu, nepietiek izdarīt nodomu tikai veikt tajamumu. Ir jāizdara nodoms veikt tajamumu kaut kam, kas ir pielūgsme, piemēram, lai veiktu bēru namazu vai tilāvata sadždu, vai abdesta vietā, vai gusla vietā. Izdarot tajamuma nodomu, nav jāšķir abdests no gusla. Ar nodomu abdesta vietā cilvēks kļūst tīrs arī no džanābas. Ar tajamumu, kas veikts ar nodomu attīrīties no džanābas, var veikt namazu. Otrs tajamums abdesta vietā nav vajadzīgs.

2. Atrotījis piedurknes virs elkoņiem, abu plaukstu iekšpusi pārvelk pa tīru zemi, akmeni vai ar zemi vai kaļķi apmestu sienu un ar abām plaukstām vienreiz veic sejas mashu, t. i., pārbrauc pār to tā, lai pieskartos vismaz trīs pirksti. Ja roka nepieskaras sejai kaut vai adatas gala lielā vietā, tajamums nav veikts. Lai pilnīgi veiktu sejas mashu, plaukstas – atvērtas, ar cieši kopā saliktiem četriem pirkstiem, abu roku garāko pirkstu galiem saskaroties – uzliek pie matu robežas un lēnām velk lejup uz zodu. Pirkstiem horizontālā stāvoklī labi jāpārbrauc pāri pierei, plakstiņiem, abām deguna pusēm, lūpām un zoda sejas daļai. Tajā pašā laikā plaukstu iekšpuses pārbrauc pāri vaigiem.

3. Abas plaukstas atkal pārvelk pa zemi un, sasitot tās vienu pret otru, nokrata putekļus un zemi. Pēc tam vispirms ar kreisās rokas četru pirkstu iekšpusi pārbrauc pār labās rokas apakšpusi no pirkstu galiem līdz elkonim, tad ar kreiso plaukstu – pār rokas iekšpusi no elkoņa līdz plaukstai, un pēc tam ar kreisā īkšķa iekšpusi – pār labā īkšķa ārpusi. Gredzens jānovelk. Pēc tam tāpat ar labo roku pārbrauc pār kreiso roku. Plaukstas jāpārvelk pa zemi, bet nav nepieciešams, lai zeme un putekļi paliktu uz rokām.

Kas lauž tajamumu

Kad izzūd attaisnojošais iemesls (uzrs), kura dēļ tajamums bija nepieciešams, kad atrod ūdeni un tajos gadījumos, kas lauž abdestu un guslu, tiek lauzts arī tajamums.

Sieviešu mēnešreižu (haids) un pēcdzemdību asiņošanas (nifās) stāvoklis

Haids ir asinis, kas nāk no veselas meitenes, kurai apritējuši astoņi gadi un sācies devītais, vai no sievietes, kad kopš viņas iepriekšējo mēnešreižu pēdējās minūtes pagājušas piecpadsmit dienas, un kas turpinās vismaz trīs dienas. Jebkuras krāsas izdalījumus, izņemot baltos, un arī duļķainus sauc par haida asinīm. Kad meitenei sākas haids, viņa sasniedz dzimumgatavību, tiek uzskatīta par sievieti un kļūst atbildīga par reliģijas pavēlēm un aizliegumiem. Dienu skaitu no brīža, kad parādās asinis, līdz dienai, kad tās beidzas, sauc par ādata laiku. Šis laiks ir vismaz 3 un ne vairāk kā 10 dienas. Katrai sievietei jāzina sava ādata dienu un stundu skaits. Meitenei, kurai apritējuši pilni astoņi gadi, viņas mātei, bet, ja mātes nav, – vecmāmiņām, vecākajām māsām, tēva un mātes māsām ir fards iemācīt zināšanas par haidu un nifās.

„Lai lūgšanas un istigfārs tiktu pieņemti, jāveic namazi, jāsargās no harāmiem un tie jāizsaka ar abdestu. Izteikt istigfāru un lūgšanas ar abdestu ir mustahabs” Se‘âdet-i Ebediyye

Nifās nozīmē pēcdzemdību asiņošanu. Tās ir asinis, kas nāk no sievietes pēc dzemdībām. Šīm asinīm nav minimālā ilguma. Kad asinis beidzas, tūlīt jāveic gusls. Maksimālais ilgums ir 40 dienas. Kad pagājušas 40 dienas, sieviete veic guslu un sāk veikt namazu, pat ja asinis nav beigušās. Asinis, kas nāk pēc 40 dienām, ir istihāza, t. i., uzrs.

Sievietēm jāiegaumē arī savas nifās dienas. Asinis, kas ilgst mazāk par 3 dienām, t. i., kaut vai par piecām minūtēm mazāk par septiņdesmit divām stundām; tai, kurai haids tikko sācies, – asinis, kas ilgst vairāk par 10 dienām; tām, kurām tas nav jauns, – asinis, kas pārsniedz viņu ādatu un pārsniedz arī desmit dienas; kā arī asinis, kas nāk grūtniecei, sievietei, kas vecāka par 55 gadiem (ājisa), un meitenei, kas jaunāka par deviņiem gadiem, – nav haids.

Tās sauc par istihāzu [uzra asinīm]. Šīs asinis ir slimības pazīme. Ja tās tek ilgi, tas ir bīstami, un jāvēršas pie ārsta. Sieviete istihāzas dienās ir kā cilvēks, kuram bieži asiņo deguns; šādā stāvoklī viņa var veikt namazu un gavēt. Haida un nifās stāvoklī sieviete nevar veikt namazu un nevar gavēt. Viņa nevar veikt tilāvata un pateicības sadždu. Viņa nedrīkst pieskarties Svētajam Korānam [svētajam mushafam], ieiet lielajā vai mazajā mošejā, veikt tavāfu ap Kabu un būt dzimumattiecībās. Kad viņa kļūst tīra, viņa izpilda nokavētos gavēņus kā kazā, bet namazus kā kazā neizpilda. Džunubs vai tas, kuram nav abdesta, izdzirdējis sadždas ājatu, pēc attīrīšanās veic tilāvata sadždu. Taču sievietei, kas to dzirdējusi haida vai nifās [pēcdzemdību] stāvoklī, tilāvata sadžda nav jāveic arī pēc attīrīšanās.

Sievietei jāpaziņo vīram, ka viņai sācies haids. Mūsu Pravietis (sallallahu alaihi va sallam) teica: „Sieviete, kas slēpj no sava vīra haida sākumu un beigas, ir nolādēta.” Kad haids un nifās beidzas, tūlīt veikt guslu un nomazgāties ir Visvarenā Allāha pavēle, t. i., fards.

Haids un nifās mālikītu madhabā

Mālikītu madhabā sarkanas, dzeltenas vai duļķainas asinis, kas bez iemesla tek no priekšpuses meitenei, kurai apritējuši deviņi gadi, sauc par haida asinīm. Tiklīdz tās sāk tecēt, tas ir haids. Ja tās turpinās, tas, kas ir mazāk par 15 dienām, ir ādats, bet kas vairāk, ir istihāza. Ja nākamajā mēnesī viņas ādats mainās, haids ir garākais no viņas ādatiem plus 3 dienas. Kas pārsniedz to un kas pārsniedz 15 dienas, ir istihāza. Ja kursufs (vates tampons) ir sauss vai mitrs no balta šķidruma, ir saprotams, ka haids beidzies. Asinis, kas nāk pēc 70 gadu vecuma, nav haids, bet istihāza. Ja asinis turpinās ar pārtraukumiem, dienas, kad tās nav, tiek uzskatītas par tīrām. Tīrības minimālais ilgums ir 15 dienas. Asinis, kas nāk, pirms pagājušas 15 dienas, ir istihāza. Šādam tīrības laikam nav robežas. Ja asinis beidzas un sākas pēc 15 dienām, tas ir haids. Asinis, kas nāk pirms dzemdībām, ir haids. Asinis, kas nāk, kad bērnu izņem, pāršķeļot vēderu, nav nifās. Nifās maksimālais ilgums ir 60 dienas. Ja asinis apstājas uz 15 dienām, sieviete kļūst tāhira (tīra). Asinis, kas nāk pēc tam, ir haids.

Haids un nifās šāfiītu madhabā

Haida minimālais ilgums ir 1 diena, maksimālais – 15 dienas. Ja tas ilgst vairāk par 15 dienām, tā ir istihāza [uzrs]. Tīrības laiks ir 15 dienas.

Ja asinis nāk, pirms pagājušas 15 dienas, tas nav haids, tā ir istihāza. Asinis, kas nāk meitenei, kas jaunāka par 9 gadiem, un ājisai [pēc 60 gadu vecuma], nav haids, bet uzrs.

Nifās maksimālais ilgums ir 60 dienas. Minimālajam ilgumam robežas nav. Asinis, kas nāk grūtniecei, ir haids. Ja tīrības dienu starp nifās asiņošanām ir mazāk par 15, tās tiek uzskatītas par nifās. Ja starp nifās asinīm ir 15 vai vairāk tīrības dienu, tas nozīmē, ka nifās ir beidzies; 60 dienas gaidīt nav vajadzīgs. Ja asinis nāk 15 vai vairāk dienas pēc attīrīšanās, tās nav nifās, bet haida asinis.

Haids un nifās hanbalītu madhabā

Haida minimālais ilgums ir 1 diena, maksimālais – 15 dienas. Ja tas ilgst vairāk par 15 dienām, tā ir istihāza [uzrs]. Lai varētu būt otrs haids, starplaikā jāpaiet vismaz 13 dienām. Ja asinis nāk, pirms pagājušas 13 dienas, tas nav haids, tā ir istihāza. Asinis, kas nāk meitenei, kas jaunāka par 9 gadiem, un ājisai [pēc 50 gadu vecuma], nav haids, bet uzrs.

Asinis, kas nāk grūtniecei, nav haids, tā ir istihāza. Nifās maksimālais ilgums, tāpat kā hanafītu madhabā, ir 40 dienas. Minimālajam ilgumam robežas nav. Nifās laikā dienas, kad asinis nenāk, ir tīras: viņa veic guslu un izpilda visas savas pielūgsmes. Dienās, kad asinis nāk, viņa atstāj namazu un gavēni. Tā turpinās līdz 40 dienām.

2. Tahāra no nadžāsas

Uz ķermeņa, drēbēm un vietā, kur veiks namazu, nedrīkst būt nešķīstības (nadžāsa), netīrumu. Galvas lakats, cepure, turbāns, mesti (ādas zeķes) un nālini (koka tupeles) arī tiek uzskatīti par apģērbu. Ap kaklu aptītas šalles nokarenā daļa, tā kā tā kustas kopā ar namaza veicēju, tiek uzskatīta par apģērbu, un, ja šī daļa nav tīra, namazs netiek pieņemts. Ja paklājiņa vieta, uz kuras stāv un kur noliek galvu, ir tīra, namazs tiek pieņemts, pat ja citā tā vietā ir nešķīstība. Jo paklājiņš, atšķirībā no šalles, nav piestiprināts pie ķermeņa. Taču namazs tam, kurš nes urīnu aizvērtā pudelē, nav pieļaujams. Jo pudele nav vieta, kur urīns veidojas. [No tā saprotams, ka nav pieļaujams veikt namazu, ja kabatā ir aizvērta odekolona, spirta vai joda tinktūras pudelīte vai aizvērtā kārbā asiņains kabatlakats vai nešķīsts auduma gabals.] Vietām, kur stāv abas kājas un kur veic sadždu, jābūt tīrām. Namazs uz auduma, stikla vai neilona, kas pārklāts pār nešķīstību, tiek pieņemts. Ja sadždā drēbju stūri pieskaras sausai nešķīstībai, tas nekaitē.

„Sieviete, kas slēpj no sava vīra haida sākumu un beigas, ir nolādēta” Svētais hadīss

Istindžā, istibrā un istinkā

Zināmo vietu (priekšpuses un pakaļpuses) tīrīšanu, kad no tām izgājusi nešķīstība, sauc par istindžā.

Istibrā ir laika pavadīšana pēc urinēšanas – staigājot vai citādi –, līdz urīnpūslis vairs nav mitrs. Istinkā ir sirds pārliecība, ka urīnceļā nav palicis urīns vai uz ķermeņa nav palikusi nešķīstība.

Sievietes istibrā neveic. Vīriešiem ir vādžibs veikt istibrā, t. i., neatstāt urīnceļā pilienus, staigājot, klepojot vai atguļoties uz kreisā sāna. Kamēr nav pārliecības, ka urīna pilienu nav palicis, abdestu nevajag veikt. Ja izsūcas viens piliens, tiek lauzts abdests un arī drēbes kļūst netīras. Ja uz apakšveļas izsūcas mazāk par plaukstas iekšpuses lielumu, namazs, kas veikts ar šo abdestu, ir makrūhs. Ja izsūcas vairāk, namazs netiek pieņemts. Tiem, kam istibrā sagādā grūtības, jāieliek urīnizvadkanāla atverē miežagrauda lieluma augu vates dakts. Vate uzsūc urīnu, kas izsūcas. Tikai vates gals nedrīkst palikt ārpusē.

3. Satr al-avrat (kauna vietu apsegšana)

Vietas, kuras cilvēkam atsegt un rādīt citiem un uz kurām citiem skatīties ir harāms, sauc par avrata vietām. Vīriešu avrata vieta ir no nabas līdz ceļgalu apakšai. Ceļgals ir avrats. Namazs, kas veikts, kad šīs vietas ir atsegtas, netiek pieņemts. Vīriešiem, veicot namazu, ir sunna apsegt arī citas ķermeņa daļas (rokas, galvu) un (uzvilkt zeķes). Veikt namazu, kad šīs vietas ir atsegtas, viņiem ir makrūhs. Visos četros madhabos sievietēm avrats ir viss, izņemot plaukstu iekšpusi un seju, arī roku virspuse, mati un pēdas. Tāpēc sievietes sauc par „avrats”. Šīs vietas apsegt viņām ir fards. Ja jebkuras avrata daļas ceturtdaļa paliek atsegta viena rukna laikā, namazs tiek sabojāts. Ja atsedzas mazāk, tas netiek sabojāts, bet namazs kļūst makrūhs. Plāns audums, caur kuru redzama apsegtās ķermeņa daļas forma vai krāsa, ir tas pats, kas nekas.

Sievietēm ārpus namaza, kad viņas ir vienas, ir fards apsegt vietu starp ceļgaliem un nabu, vādžibs – apsegt muguru un vēderu, bet ādābs – apsegt pārējās vietas.

4. Istikbāl al-kibla (pagriešanās pret kiblu)

Tas nozīmē veikt namazu, pagriezies pret Kabu. Kabas ēkas, kas atrodas Mekas pilsētā, virzienu sauc par kiblu. Agrāk kibla bija Jeruzaleme. Septiņpadsmit mēnešus pēc hidžras, šabāna mēneša vidū, otrdienā, tika pavēlēts pagriezties pret Kabu.

Kibla nav Kabas ēka, bet tās zemes gabals. Tas ir, visa telpa no zemes līdz Aršam ir kibla. Tāpēc jūras un aku dzīlēs, augstos kalnos un lidmašīnās namazu veic šajā virzienā. Ja aptuveni 45 grādu leņķis starp redzes nervu krustvirzieniem sakrīt ar Kabu, namazs ir derīgs.

5. Laiks

Cildenākais Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) kādā svētajā hadīsā teica: „Džibrīls (alaihis-salam) pie Kabas durvīm divas dienas bija mans imāms. Mēs abi veicām rīta namazu, kad ausa fadžrs (rītausma), pusdienas namazu – kad saule atkāpās no zenīta, pēcpusdienas namazu – kad katras lietas ēna bija tās garumā, vakara namazu – kad saule rietēja [kad pazuda tās augšējā mala], un nakts namazu – kad satumsa vakarblāzma. Otrajā dienā rīta namazu veicām, kad bija kļuvis gaišs, pusdienas namazu – kad katras lietas ēna bija divreiz garāka par pašu lietu, pēcpusdienas namazu – tūlīt pēc tam, vakara namazu – gavēņa pārtraukšanas laikā, bet nakts namazu – kad bija pagājusi trešdaļa nakts. Tad viņš teica: ‚Ak, Muhamed! Tie ir tavi un agrāko praviešu namaza laiki. Lai tava umma katru no pieciem namaziem veic starp šiem diviem laikiem, kuros mēs tos veicām.’”

No šejienes arī ir saprotams, ka namazu, ko pavēlēts veikt katru dienu, ir pieci. Rīta namaza laiks: no fadžra iestāšanās, t. i., no brīža, kad austrumos sāk parādīties baltums, līdz saullēktam.

Pusdienas namaza laiks: sākas no brīža, kad priekšmetu ēnas, saīsinājušās, sāk pagarināties, un turpinās, līdz ēna pagarinās par vienu priekšmeta garumu.

Pēcpusdienas namaza laiks: sākas, kad beidzas pusdienas namaza laiks, un turpinās līdz saules pazušanai.

Taču, kad saule kļuvusi dzeltena, t. i., kad tā tuvojas horizonta līnijai šķēpa garuma attālumā, t. i., kad līdz vakaram palikušas 40 minūtes, veikt jebkuru namazu ir harāms. Tas ir, tik ilgi atlikt pēcpusdienas namazu ir harāms. Taču, ja pēcpusdienas namazs nav veikts, tas jāveic, pirms saule noriet.

Vakara namaza laiks: sākas pēc saules pazušanas un turpinās, līdz satumst vakarblāzma, t. i., līdz rietumos izzūd sārtums. Nakts namaza laiks: sākas, kad beidzies vakara namaza laiks, un turpinās līdz fadžra iebālēšanai. Bez attaisnojoša iemesla atlikt nakts namazu uz laiku pēc šariata pusnakts ir makrūhs.

Veikt namazus pirms to laika un pēc tā ir harāms. Tas ir smags grēks. Sienas kalendāros, ko sagatavojis laikraksts „Türkiye”, namaza un imsāka laiki ir norādīti pareizi.

„Visvērtīgākā no pielūgsmēm ir namazs, ko veic tā laika sākumā” Svētais hadīss

Karāhata laiki

Ir trīs laiki, kad veikt namazu ir tahrīmī makrūhs, t. i., harāms. Fardi, kas iesākti šajos trijos laikos, nav derīgi (sahīh). Tie ir: kad saule lec, kad tā riet un kad ir dienas vidus. Šajos trijos laikos nav pieļaujams arī iepriekš sagatavota mirušā bēru namazs, tilāvata sadžda un sahva sadžda. Saulei rietot, var veikt tikai tās pašas dienas pēcpusdienas namazu.

Azāns un ikāmats

Azāns nozīmē paziņot visiem. Vīriešiem saukt azānu uz pieciem ikdienas namaziem un kazā namaziem, kā arī piektdienas namazā hatība priekšā ir sunna muakkada. Sievietēm saukt azānu un ikāmatu ir makrūhs. Azānu sauc no augstas vietas, lai paziņotu citiem par laiku. Saucot azānu, ir mustahabs pacelt abas rokas un ielikt pa vienam pirkstam abu ausu atverēs. Saukt ikāmatu ir cildenāk nekā saukt azānu. Azānu un ikāmatu sauc, pagriezies pret kiblu. To laikā nerunā un neatbild uz sveicienu. Azāna vārdi: Allahu akbar (4 reizes) Ašhadu an la ilaha illallah (2 reizes)

Ašhadu anna Muhammadan Rasulullah (2 reizes)

Hajja alas-salah (2 reizes)

Hajja alal-falah (2 reizes)

Allahu akbar (2 reizes)

La ilaha illallah (1 reizi)

Tikai rīta azānā pēc „Hajja alal-falah” divreiz saka (As-salatu hairun minan-naum). Ikāmatā līdzās visiem azāna vārdiem pēc „Hajja alal-falah” divreiz saka (Kad kamatis-salah).

6. Nijats

Nijatu (nodomu) izdara, izrunājot iftitāha (atvēršanas) takbīru. Izdarīt namaza nodomu nozīmē sirdī apzināties tā nosaukumu, laiku, kiblu un to, ka seko imāmam.

Nodoms, kas izdarīts pēc iftitāha takbīra, nav derīgs, un šis namazs netiek pieņemts. Izdarot nodomu farda un vādžiba namazos, jāzina, kurš fards un kurš vādžibs tas ir. Rakatu skaita nodoms nav vajadzīgs. Veicot sunnu, pietiek ar nodomu „veikt namazu”. Bēru namazam nodomu izdara šādi: „Es nodomāju veikt namazu Allāha dēļ, salavātu mūsu kungam Pravietim un lūgšanu par mirušo; es sekoju klātesošajam imāmam.”

„Bargs sods ir tiem, kas veic namazu nevērīgi (gaflats), nepiešķirdami tam nozīmi, kas cilvēku priekšā savus namazus veic liekulīgi un izrādīšanās dēļ, bet vienatnē tos atstāj” Al-Māūn: 4–6

Nav nosacījums, lai imāms izdarītu nodomu būt par imāmu vīriešiem. Taču, ja imāms neizdara nodomu: „Esmu imāms klātesošajam džamātam”, viņš nesaņem kopīgā namaza savābu. Ja viņš izdara nodomu būt par imāmu, viņš saņem arī šo savābu. Imāmam ir jāizdara nodoms „būt par imāmu sievietēm”. Veicot pielūgsmes, tikai izrunāšanu ar muti nesauc par nodomu. Ja nodoms netiek izdarīts ar sirdi, pielūgsmes netiek pieņemtas.

7. Tahrīmas takbīrs

Tas nozīmē sākt namazu, sakot „Allahu akbar”. Rokas paceļ līdz ausīm tā, lai plaukstas būtu vērstas pret kiblu. Ar īkšķu galiem pieskaras ausu ļipiņām. Sakot Allahu akbar, rokas nolaiž, un, kad to pabeidz, rokas ir saliktas zem nabas. Sievietes, sakot takbīru, paceļ rokas līdz pleciem un tur tās uz krūtīm tā, ka kreisā roka ir apakšā, bet labā – virspusē; viņas neaptver plaukstas locītavu kā vīrieši.

B) Namaza rukni

Fardus namaza iekšienē sauc par rukniem. To ir pieci:

1. Kijāms

Pirmais no pieciem namaza rukniem ir kijāms. Kijāms nozīmē stāvēt kājās. Slimnieks, kurš nespēj stāvēt, veic namazu sēdus. Slimnieks, kurš nespēj sēdēt, guļ uz muguras un veic namazu ar galvas mājieniem. Viņam paliek spilvenu zem galvas, lai seja būtu vērsta nevis pret debesīm, bet pret kiblu. Viņš saliec ceļgalus un neizstiepj kājas pret kiblu. Stāvot abām pēdām jābūt četru pirkstu platumā vienai no otras.

2. Kirāats

Sunnas un vitra katrā rakatā, bet farda namazos, ja tos veic vienatnē, – divos rakatos stāvus ir fards nolasīt vienu Svētā Korāna ājatu. Nolasīt īsu sūru nes vairāk savāba.

Kā kirāatu nolasīt sūru al-Fātiha ir vādžibs. Četru rakatu farda namazu pirmajos divos rakatos ir vādžibs nolasīt sūru al-Fātiha un vienu papildsūru (zamm as-sūra) vai vismaz trīs īsus ājatus, bet pēdējos divos rakatos nolasīt sūru al-Fātiha ir sunna. Vitra namaza, kas ir vādžibs, un sunnas namazu katrā rakatā ir vādžibs nolasīt sūru al-Fātiha un papildsūru. Arī sūru al-Fātiha nolasīt pirms sūras un vienu reizi ir vādžibs. Ja aizmirst kādu no šiem pieciem ar sūru al-Fātiha saistītajiem vādžibiem, jāveic sahva sadžda. Kā kirāatu nav pieļaujams lasīt Svētā Korāna tulkojumu. To lasa oriģinālā, arābu valodā.

3. Rukū

Kijāmā pēc kirāata, sakot takbīru, noliecas rukū. Rukū vīrieši izpleš pirkstus, labi satver ceļgalus un tur muguru un galvu taisni. Rukū vismaz trīs reizes saka „Subhana Rabbijal-azim” (teikt to 3, 5, 7, 9 vai 11 reizes ir mustahabs). Rukū rokas un kājas tur taisnas. Sievietes pirkstus neizpleš. Viņas netur taisni muguru, kājas un rokas.

Paceļoties no rukū kaumā, imāmam un tam, kurš veic namazu vienatnē, ir sunna teikt „Sami Allahu liman hamidah”. Džamāts to nesaka. Tūlīt pēc tam saka „Rabbana lakal-hamd”, kaumā stāv taisni un, sakot „Allahu akbar”, dodas sadždā: vispirms uz zemes noliek labo, pēc tam kreiso ceļgalu, pēc tam labo, pēc tam kreiso roku un pēc tam degunu un pieri.

4. Sadžda

Sadždā vismaz trīs reizes saka „Subhana Rabbijal-ala” (teikt to 3, 5, 7, 9 vai 11 reizes ir mustahabs). Roku pirkstiem jābūt kopā, vērstiem pret kiblu, ausu augstumā, un galvai – starp abām rokām. Likt pieri uz tīras vietas, t. i., uz akmens, zemes, koka, paklājiņa, ir fards, un ir teikts, ka līdz ar to likt arī degunu ir vādžibs. Bez attaisnojoša iemesla likt tikai degunu nav pieļaujams. Likt tikai pieri ir makrūhs.

Likt uz zemes abas pēdas vai vismaz katras pēdas pa vienam pirkstam ir fards vai vādžibs. Tas ir, ja abas pēdas netiek liktas uz zemes, namazs vai nu netiek pieņemts, vai ir makrūhs. Sadždā ir sunna saliekt kāju pirkstus un to galus vērst pret kiblu.

Vīrieši tur rokas un augšstilbus atstatu no vēdera. Likt plaukstas un ceļgalus uz zemes ir sunna. Papēžus kijāmā turēt četru pirkstu platumā vienu no otra, bet rukū, kaumā un sadždā – kopā ir sunna. Dodoties sadždā, uzvilkt bikšu staras uz augšu ir makrūhs, un uzvilkt tās uz augšu un atlocīt, pirms stājas namazā, arī ir makrūhs. Veikt namazu ar atrotītām, atlocītām vai īsām piedurknēm, bikšu starām vai apģērba malām ir makrūhs. Veikt namazu ar nesegtu galvu kūtruma dēļ vai nedomājot par to, cik svarīgi ir veikt namazu ar apsegtu galvu, ir makrūhs. Bet nepiešķirt namazam nozīmi ir neticība (kufrs). Veikt namazu netīrās drēbēs un darba drēbēs arī ir makrūhs.

5. Kada al-āhira

Pēdējā rakatā ir fards sēdēt tik ilgi, cik vajag, lai nolasītu „Attahijjatu”. Sēžot ar roku pirkstiem neko nerāda. Vīrieši kreiso pēdu noliek uz zemes ar pirkstu galiem pa labi un sēž uz šīs pēdas. Labo pēdu viņi tur stāvus; tās pirksti pieskaras zemei, un pirkstu gali ir nedaudz saliekti pret kiblu. Šādi sēdēt ir sunna. Sievietes sēž tavarrukā, t. i., ar sēžamvietu uz zemes. Augšstilbi ir tuvu viens otram. Labo pēdu viņas izliek ārā labajā pusē. Kreisā pēda ir apakšā ar pirkstu galiem pa labi.

Vai to Pravieša draugu piemiņa, kas bija tajā vietā,
kur aug salama koki, liek tev raudāt?
Saki, vai Medīnas vējš liek tev raudāt
vai zibens, kas naktī uzliesmo no Idama kalna?
Kasīda al-Burda