TICĪBAS (IMĀNA) NOSACĪJUMI

1. Ticēt Visvarenā Allāha esamībai un vienotībai

(Amantu billahi) nozīmē: „Es ticu Visvarenā Allāha esamībai un vienotībai, esmu pieņēmis ticību, ar savu sirdi to apliecinājis un ar savu mēli atzinis.” Visvarenais Allāhs ir, un Viņš ir viens. Ne Viņa būtībā, ne Viņa īpašībās Viņam nekādā veidā nav līdzdalībnieka. Tāpat kā visu radību būtība un īpašības nelīdzinās tā būtībai un īpašībām, kas tās radījis, tā arī Radītāja būtība un īpašības nelīdzinās nevienas Viņa radības būtībai un īpašībām. Visu radību ikvienu orgānu, ikvienu šūnu no nekā rada vienīgi Visvarenais Allāhs. Visvarenā Allāha būtības patiesību nevar zināt neviens. Viņš ir pāri visam, kas var ienākt prātā un iztēlē, un brīvs no tā. Nav pieļaujams iztēloties Viņa būtību. Taču Viņa īpašības un vārdi, kas paziņoti Svētajā Korānā, jāiemācās no galvas un ar tiem jāapliecina un jāatzīst Viņa dievišķība. Visas Viņa īpašības un vārdi ir bezsākuma (azalī) un mūžīgi. Visvarenais Allāhs nav ne matērija, ne ķermenis, ne stāvoklis. Viņam nav ne līdzīgā, ne līdzdalībnieka, ne pretstata. Viņš nav tāds kā lietas, ko mēs zinām un varam iedomāties. Kāds Viņš ir, nav iespējams nedz saprast, nedz iedomāties. Viss, kas ienāk prātā, ir nepareizs. Visvarenais Allāhs ir, Viņš ir viens. Bez Viņa nav cita dieva, kas būtu pielūgsmes cienīgs. Visvarenais Allāhs nav saistīts ar laiku, vietu vai virzienu. Viņš neatrodas ne kādā vietā, ne kādā pusē. Laikus, vietas un virzienus ir radījis Viņš. Nezinātāji domā, ka Viņš ir virs Arša vai augšā debesīs. Aršu, gan to, kas virs tā, gan to, kas zem tā, ir radījis Viņš. Kaut kas vēlāk radīts nevar būt vieta Tam, kurš ir kadīm [bezsākuma]. Tāpat kā Viņa būtība neatrodas nevienā vietā, Viņš ir pāri arī sešiem zināmajiem virzieniem. Tas ir, Viņš nav ne priekšā, ne aizmugurē, ne labajā, ne kreisajā pusē, ne augšā, ne apakšā. Viņš nav ne Visuma iekšienē, ne ārpus tā. Atrašanos iekšā vai ārā var iedomāties tikai starp divām esošām lietām.

Nesaka, ka Visvarenais Allāhs ir visur. Tā kā Visvarenais Allāhs ir pāri vietai, sacīt „Viņš ir visur” nozīmētu noteikt Viņam vietu. Visas vietas, t. i., visu, ir radījis Visvarenais Allāhs. Radītais nevar būt vieta Radītājam. Tāpēc jāsaka nevis „visur”, bet „Visvarenais Allāhs ir pāri vietai”. Tāpēc nesaka, ka Allāhs ir visur. Saka: „Visvarenais Allāhs visos laikos un visās vietās ir klātesošs un redzošs.”

„Katram musulmanim vispirms jāliek savam bērnam iemācīties no galvas Amantu un labi jāizskaidro tā nozīme” Hüseyin bin Sa’îd (rahmatullahi alaih)

Hazrat Saijids Abdulhakīms Arvāsī arī ir teicis:

„Tā kā Visvarenais Allāhs nav saistīts ar laiku un vietu, vārdi „Viņš ir klātesošs un redzošs” ir pārnestā nozīmē. Tas nozīmē, ka Viņš bez laika un bez vietas [nekur neatrazdamies] ir klātesošs [atrodas] un redzošs [redz]. Tāpat kā visas Visvarenā Allāha īpašības ir bez laika un bez vietas, arī Viņa klātesamība un redzēšana nav saistīta ne ar laiku, ne ar vietu.” Visums ir radīts iztēles pakāpē. Tas, ka iztēles pakāpes pasaule pastāvīgi šķiet esoša, notiek ar Allāha varu. Ir jātic, apliecinot: katras esamības radītājs, īpašnieks un valdītājs ir Viņš; Viņam nav ne valdītāja, ne pavēlnieka, ne kāda, kas būtu augstāks par Viņu. Katrs pārākums, katra pilnības īpašība pieder Viņam. Viņā nav nekāda trūkuma, nevienas nepilnīgas īpašības. Viņš var darīt, ko vēlas. To, ko Viņš dara, Viņš nedara tāpēc, lai gūtu labumu sev vai citiem. Viņš nedara to, lai kaut ko saņemtu pretī. Tomēr katrā Viņa darbā ir gudrība (hikmats), labums, žēlastība un labvēlība. Viņam nav pienākuma dot saviem kalpiem to, kas ir labs un noderīgs, nedz vieniem dot savābu, bet citus sodīt. Ja Viņš visus nepaklausīgos un grēciniekus ievestu Paradīzē, tas piestāvētu Viņa dāsnumam un labvēlībai. Ja Viņš visus, kas Viņam paklausa un Viņu pielūdz, iemestu Ellē, tas nebūtu pretrunā ar taisnīgumu. Taču Viņš ir vēlējies un paziņojis, ka musulmaņus, tos, kas Viņu pielūdz, Viņš ievedīs Paradīzē un dos viņiem bezgalīgas dāvanas un labumus, bet neticīgos Ellē sodīs bez gala. Viņš neatkāpjas no sava vārda. Ja visas dzīvās būtnes pieņemtu ticību un paklausītu, Viņam no tā nebūtu nekāda labuma. Ja visa pasaule kļūtu neticīga, nevaldāma un pārgalvīga un sacelos pret Viņu, tas Viņam nenodarītu nekāda kaitējuma. Ja Viņš vēlas, Viņš piedod tam, kurš izdarījis jebkuru smagu grēku, izņemot širku un neticību (kufrs), un nomiris bez nožēlas. Ja Viņš vēlas, Viņš soda par mazu grēku. Viņš ir paziņojis, ka nekad nepiedos tiem, kas mirst kā neticīgie vai atkritēji, un sodīs tos bez gala.

Tos, kas ir musulmaņi un pieder pie kiblas ļaudīm, veic pielūgsmi, taču kuru ticības mācība (itikāds) neatbilst Ahl as-Sunna ticības mācībai un kuri mirst bez nožēlas, Viņš sodīs Ellē, tomēr šādi bidata piekritēji musulmaņi Ellē mūžīgi nepaliks.

Redzēt Visvareno Allāhu šajā pasaulē ar acīm ir iespējams (džāizs), taču neviens Viņu nav redzējis. Augšāmcelšanās dienā sapulcēšanās vietā (mahšars) neticīgajiem un grēcīgajiem ticīgajiem Viņš parādīsies ar savu bargumu un diženumu, bet krietnajiem ticīgajiem – ar labvēlību un skaistumu. Ticīgie Paradīzē Viņu redzēs ar skaistuma (džamāls) īpašību. Viņu redzēs arī eņģeļi un sievietes. Neticīgie no tā būs izslēgti.

Nevar iedomāties, ka pār Visvareno Allāhu iet nakts un diena un paiet laiks. Tā kā Visvarenajā Allāhā nekādā ziņā nenotiek nekādas pārmaiņas, nevar sacīt, ka pagātnē Viņš bija tāds vai nākotnē būs tāds. Visvarenais Allāhs neiemājo nevienā lietā (hulūls). Tas ir, Viņš ne ar ko nesavienojas. Visvarenajam Allāham nav ne pretstata, ne pretmeta, ne līdzīgā, ne līdzdalībnieka, ne palīga, ne aizstāvja.

Viņam nav ne mātes, ne tēva, ne dēla, ne meitas, ne laulātā. Viņš vienmēr ir klātesošs, visu aptverošs un visu redzošs. Viņš katram ir tuvāks par dzīvības dzīslu. Taču Viņa klātesamība, aptveršana, līdzās būšana un tuvums nav tādi, kā mēs to saprotam. Viņa tuvumu nevar saprast ne ar zinātnieku zināšanām, ne ar dabaszinātnieku prātu, ne ar avlija atklāsmēm un vīzijām (kašf un šuhūd). Šo lietu iekšējo būtību cilvēka prāts nespēj aptvert. Visvarenais Allāhs ir viens savā būtībā un savās īpašībās; nevienā no tām nenotiek nekādas pārmaiņas vai pārvērtības.

Visvarenā Allāha vārdi ir bezgalīgi. Ir plaši zināms, ka Viņam ir tūkstoš un viens vārds, t. i., tūkstoš un vienu no saviem vārdiem Viņš ir paziņojis cilvēkiem. Muhameda alaihis-salam reliģijā no tiem ir paziņoti deviņdesmit deviņi. Tos sauc par „Asmā al-husnā”.

Visvarenā Allāha zātī un subūtī īpašības

Visvarenajam Allāham ir sešas īpašības, ko sauc par Sifāt az-zātija:

1. Vudžūd: Visvarenais Allāhs ir. Viņa esamība ir bezsākuma. Viņš ir Vādžib al-vudžūd, t. i., Viņa esamība ir nepieciešama. 2. Kidam: Visvarenā Allāha esamībai nav sākuma.

3. Bakā: Visvarenā Allāha esamībai nav beigu. Viņš nekad nepārstāj būt. Tāpat kā nav iespējams, ka Viņam būtu līdzdalībnieks, arī Viņa būtībai un īpašībām neesamība nav iespējama.

4. Vahdānijats: Visvarenajam Allāham ne būtībā, ne īpašībās, ne darbos nav ne līdzdalībnieka, ne līdzīgā.

5. Muhālafatun-lilhavādis: Visvarenais Allāhs savā būtībā un īpašībās nelīdzinās nevienas radības būtībai un īpašībām.

6. Kijām bi-nafsihi: Visvarenais Allāhs pastāv pats ar savu būtību. Viņam nav vajadzīga vieta. Kad nebija ne matērijas, ne vietas, Viņš bija. Jo Viņš ir pāri jebkurai vajadzībai. Kāda Viņa būtība bija, pirms Viņš šo Visumu no neesamības izveda esamībā, tāda tā ir vienmēr, bez gala.

Visvarenajam Allāham ir astoņas īpašības, ko sauc par Sifāt as-subūtija:

1. Hajāt: Visvarenais Allāhs ir dzīvs. Viņa dzīvība nelīdzinās radību dzīvībai; tā ir Viņa būtībai pienācīga un tikai Viņam piemītoša dzīvība, bezsākuma un mūžīga. 2. Ilm: Visvarenais Allāhs zina visu. Viņa zināšana nav tāda kā radību zināšana. Viņš redz un zina, ka tumšā naktī uz melna akmens rāpo skudra. Viņš zina domas un nodomus, kas iet cauri cilvēku sirdīm. Viņa zināšanā nav pārmaiņu. Tā ir bezsākuma un mūžīga.

3. Sam: Visvarenais Allāhs dzird. Viņš dzird bez starpnieka un bez virziena. Viņa dzirde nelīdzinās kalpu dzirdei. Arī šī īpašība, tāpat kā visas Viņa īpašības, ir bezsākuma un mūžīga. 4. Basar: Visvarenais Allāhs redz. Viņš redz bez rīka un bez nosacījumiem. Viņa redze nav ar acīm. 5. Irāda: Visvarenajam Allāham ir griba. Viņš rada to, ko vēlas. Viss rodas ar Viņa gribu. Nav neviena spēka, kas varētu kavēt Viņa gribu.

6. Kudrat: Visvarenais Allāhs spēj visu. Nekas Viņam nav grūts.

7. Kalām: Visvarenais Allāhs runā. Viņa runa nav ar rīku, burtiem, skaņām un mēli.

8. Takvīn: Visvarenais Allāhs ir Radītājs. Bez Viņa nav cita radītāja. Visu rada Viņš. Nevienu citu kā vien Visvareno Allāhu nedrīkst saukt par radītāju. Visas esamības Viņš radīja no nekā. Cilvēku un dzīvnieku kustības, rimšanu [nekustīgumu], domas, slimības, izveseļošanos, labo un ļauno, labumu un kaitējumu rada vienīgi Viņš. Cilvēks nevar radīt ne savas kustības, ne domas, ne vispār neko. Cilvēka domas, kustības, atklājumus un izgudrojumus vienmēr veido un rada Viņš. Teikt „radītājs” par kādu citu, nevis par Viņu, ir nezinātāja un nepatiesa runa.

„Tā kā Visvarenais Allāhs nav saistīts ar laiku un vietu, vārdi „Viņš ir klātesošs un redzošs” ir pārnestā nozīmē. Tas nozīmē, ka Viņš bez laika un bez vietas [nekur neatrazdamies] ir klātesošs [atrodas] un redzošs [redz]” Saijids Abdulhakīms Arvāsī (rahmatullahi alaih)

Arī Visvarenā Allāha Sifāt as-subūtija, tāpat kā Viņa Sifāt az-zātija, ir kadīm (bezsākuma). Arī šīs īpašības nav atdalāmas no Viņa būtības. Tas ir, Viņa īpašības nav ne tas pats, kas Viņa būtība, ne kas cits par to. Neviens un nekas nevar būt Visvarenā Allāha īpašību līdzdalībnieks vai tām līdzīgs. Zātī īpašības ir īpašības, kas piemīt tikai Visvarenā Allāha būtībai. Šo īpašību nav nevienai radībai. Tām arī nekādā veidā nav saistības ar radībām. Subūtī īpašības turpretī ir īpašības, kas ir saistītas ar radībām. No tām, izņemot radīšanas īpašību, pārējās Viņš ir dāvājis arī saviem kalpiem, kaut arī niecīgā un ierobežotā mērā. Arī šajās Viņa īpašībās nav nekādu pārmaiņu. Arī tās, tāpat kā zātī īpašības, ir kadīm, t. i., bezsākuma. Tā kā radības ir radītas vēlāk, šo īpašību saistība ar radībām ir hādis, t. i., tai ir sākums. Šīs Viņa īpašības, t. i., tas, ka Viņš ir dzīvs, zina, dzird, redz, ka Viņam ir vara, griba un runa, nemaz nelīdzinās Viņa kalpu īpašībām; līdzīgi ir tikai to nosaukumi. Saprast Viņa būtības un īpašību patiesību nav iespējams.

Neviena radība nekad nespēj saprast un aptvert savu Radītāju. Mūsu kungs Pravietis saka: „Domājiet par Visvarenā Allāha radībām, nedomājiet par Viņa būtību. Jo jūs nespējat novērtēt Viņa varenību un neesat spējīgi Viņu saprast.” Kādā citā svētajā hadīsā ir teikts: „Visvarenais Allāhs ir tālu no visa, kas ienāk prātā.”1

2. Ticēt eņģeļiem

Va Malaikatihi: Tas nozīmē: ticēt eņģeļiem. Eņģeļi ir ķermeņi. Viņi ir smalki (latīf), smalkāki par gāzveida vielu. Viņi ir gaismas būtnes (nūrānī). Viņi ir dzīvi. Viņiem ir prāts. Ļaunuma, kas ir cilvēkos, eņģeļos nav. Viņi var pieņemt jebkuru veidolu. Tāpat kā gāzes kļūst šķidras un cietas un, kļuvušas cietas, iegūst formu, arī eņģeļi var pieņemt skaistus veidolus. Eņģeļi nav dvēseles, kas atdalījušās no dižu cilvēku ķermeņiem. Kristieši eņģeļus uzskata par šādām dvēselēm. Viņi nav arī tādi kā enerģija vai spēks. Daļa seno filozofu tā domāja.

Malaks (eņģelis) nozīmē sūtni, vēstnesi. Tā daudzskaitlis ir „malāika”. Eņģeļi tika radīti pirms visām dzīvajām būtnēm. Tāpēc ir paziņots, ka ticība eņģeļiem ir pirms ticības grāmatām. Arī grāmatas ir pirms praviešiem. Arī Svētajā Korānā tas, kam jātic, ir minēts šādā secībā. Ticībai eņģeļiem jābūt šādai: eņģeļi ir Visvarenā Allāha kalpi. Viņi nav Viņa līdzdalībnieki. Viņi nav Viņa meitas. Neticīgie un elku pielūdzēji tā domāja. Visvarenais Allāhs ir apmierināts ar visiem eņģeļiem. Viņi paklausa Visvarenā Allāha pavēlēm. Viņi negrēko. Viņi nesaceļas pret pavēlēm. Viņi nav ne vīriešu, ne sieviešu dzimuma. Viņi neprecas. Viņiem nav bērnu. Viņiem ir dzīvība, t. i., viņi ir dzīvi.

„Domājiet par Visvarenā Allāha radībām, nedomājiet par Viņa būtību. Jo jūs nespējat novērtēt Viņa varenību un neesat spējīgi Viņu saprast” Svētais hadīss

Kad Visvarenais Allāhs paziņoja, ka radīs cilvēkus, eņģeļi jautāja: „Ak, mans Kungs! Vai Tu radīsi tādas radības, kas sēs uz zemes postu un lies asinis?” Šādi eņģeļu jautājumi, ko sauc par zallu (paklupienu), nekaitē tam, ka viņi ir bezgrēcīgi un bez vainas. No visām radībām visvairāk ir eņģeļu. Viņu skaitu nezina neviens, izņemot Visvareno Allāhu. Debesīs nav nevienas tukšas vietas, kur eņģeļi nepielūgtu. Visas debesis ir pilnas ar eņģeļiem, kas atrodas rukū vai sadždā (klanīšanās līdz zemei). Debesīs, uz zemes, zālē, zvaigznēs, dzīvajā un nedzīvajā, lietus lāsēs, koku lapās, katrā molekulā, katrā atomā, katrā reakcijā, katrā kustībā – it visā eņģeļiem ir uzdevumi. Visur viņi izpilda Visvarenā Allāha pavēles. Viņi ir starpnieki starp Visvareno Allāhu un Viņa radībām. Daži no viņiem ir citu eņģeļu priekšnieki. Daži nes vēstis cilvēku praviešiem. Daži ienes cilvēku sirdīs labas domas, ko sauc par iedvesmu (ilhāms).

Citiem nav nekādas ziņas par cilvēkiem un visām radībām; Visvarenā Allāha skaistuma priekšā viņi ir aizmirsuši paši sevi. Katram no viņiem ir noteikta vieta, un no tās viņi nevar aiziet. Paradīzes eņģeļi ir Paradīzē. Viņu vecākā vārds ir Ridvāns. Elles eņģeļus sauc par zabānijiem. Viņi Ellē pilda tiem pavēlētos uzdevumus. Elles uguns viņiem nekaitē, tāpat kā jūra nekaitē zivij. Elles zabāniju vecāko ir deviņpadsmit. Paša vecākā vārds ir Māliks. Četrus eņģeļus, kas pieraksta visus katra cilvēka labos un ļaunos darbus, – divi nāk naktī, divi dienā, – sauc par Kirāman kātibīn vai Hafaza eņģeļiem.

Ir nostāsts arī par to, ka Hafaza eņģeļi ir citi, nevis šie. Eņģelis labajā pusē ir kreisās puses eņģeļa priekšnieks un pieraksta labos darbus. Kreisās puses eņģelis pieraksta ļaunos darbus. Ir eņģeļi, kas kapos sodīs neticīgos un nepaklausīgos musulmaņus, un eņģeļi, kas kapā uzdos jautājumus. Jautājumu eņģeļus sauc par „Munkars un Nakīrs”. Tos, kas jautā ticīgajiem, sauc arī par „Mubaširs un Bašīrs”. Eņģeļi atšķiras cits no cita pēc pārākuma. Paši augstākie ir četri: 1. Džibrīls alaihis-salam. Viņa uzdevums ir nest praviešiem atklāsmi (vahjs), paziņot pavēles un aizliegumus. 2. Isrāfīls alaihis-salam. Viņš pūtīs tauri, ko sauc par „Sūrs”. Tajā viņš pūtīs divas reizes. Pirmajā reizē mirs viss dzīvais, izņemot Visvareno Allāhu. Otrajā visi atkal atdzīvosies. 3. Mīkāīls alaihis-salam. Viņa uzdevums ir radīt lētumu un dārdzību, trūkumu un pārpilnību un kustināt ikvienu matēriju. 4. Azrāīls alaihis-salam. Viņš ir tas, kas paņem cilvēku dvēseles.

Šie četri ir visu eņģeļu pravieši. Pēc šiem četriem eņģeļiem augstākās ir četras šķiras. Eņģeļi, ko sauc par Hamalat al-Arš, ir četri; Augšāmcelšanās dienā viņu būs astoņi. Eņģeļus, kas atrodas dievišķajā klātbūtnē, sauc par Mukarrabīn. Soda eņģeļu vecākos sauc par Karūbijūn. Žēlastības eņģeļus sauc par Rūhānijūn. Viņi visi ir eņģeļu izredzētie, t. i., augstākie.

Viņi ir augstāki par visiem cilvēkiem, izņemot praviešus. Musulmaņu krietnie (sālihi) un avlija ir cildenāki un augstāki par vienkāršajiem eņģeļiem. Bet vienkāršie eņģeļi ir cildenāki par vienkāršajiem musulmaņiem, t. i., par nepaklausīgajiem un grēciniekiem (fāsiki).

3. Ticēt grāmatām

Va Kutubihi: Tas nozīmē: „Es ticu grāmatām, ko sūtījis Visvarenais Allāhs.” Šīs grāmatas Visvarenais Allāhs sūtīja: dažiem praviešiem – ar atklāsmi caur eņģeli, vārdā Džibrīls, t. i., liekot tās nolasīt, dažiem – uzrakstītas uz plāksnēm, bet dažiem – liekot tās sadzirdēt bez eņģeļa. Tās visas ir Visvarenā Allāha vārds (kalāms). Tās ir bezsākuma un mūžīgas. Tās nav radītas. Tie nav eņģeļu vai pašu praviešu vārdi. Visas Visvarenā Allāha sūtītās grāmatas ir patiesība un taisnība. Mums ir paziņotas simt četras debesu grāmatas. No tām ir labi zināms, ka desmit suhufi (mazas grāmatas) tika sūtīti Ādamam alaihis-salam, piecdesmit suhufi – Šīsam (Šītam) alaihis-salam, trīsdesmit suhufi – Idrīsam alaihis-salam un desmit suhufi – Ibrāhīmam alaihis-salam. Taurāts (Tora) tika sūtīts Mūsam alaihis-salam, Zabūrs (Psalmi) – Dāvūdam alaihis-salam, Indžīls (Evaņģēlijs) – Īsam alaihis-salam un Svētais Korāns – Muhamedam alaihis-salatu vas-salam. Svētais Korāns atcēla visas grāmatas un izbeidza to noteikumu spēku. Svētajā Korānā līdz pasaules galam nekad nebūs ne kļūdas, ne kaut kā aizmirsta, pievienota vai trūkstoša. Visas pagātnes un nākotnes zināšanas ir Svētajā Korānā. Tāpēc tas ir pārāks un vērtīgāks par visām grāmatām. Mūsu kunga Cildenākā Sūtņa (sallallahu alaihi va sallam) vislielākā mudžiza (brīnums) ir Svētais Korāns. Ja visi cilvēki un džini sapulcētos kopā un pūlētos pateikt kaut ko līdzīgu Svētā Korāna īsākajai sūrai, viņi to nespētu. Šodien visiem cilvēkiem ir jāseko Svētajam Korānam. Tagad nevienā zemē nav īstā Taurāta un Indžīla. Ir sagrozīti Indžīli. Šīs grāmatas vēlāk tika sagrozītas, t. i., cilvēki tās pārveidoja. Pat ja tās nebūtu sagrozītas, tām nebūtu spēka: tās visas Visvarenais Allāhs ir atcēlis.

Svētais Korāns tika sūtīts ājatu pa ājatam un tika pabeigts 23 gados. Svētais Korāns ir spēkā līdz pasaules galam. Tas ir pasargāts no tā, ka zaudētu spēku un ka cilvēki to pārveidotu. Kas tic, ka Svētajā Korānā ir kāds trūkums vai pārpalikums, tas nav ticējis Visvarenajam Allāham. Svētajos ājatos pēc nozīmes ir teikts:

„Svēto Korānu Mēs esam sūtījuši, un, protams, Mēs to arī pasargāsim.” (al-Hidžr, 15:9)

„Svētais Korāns ir ļoti vērtīga, ārkārtīgi spēcīga (nesalīdzināma) grāmata. Tai ne no priekšpuses, ne no mugurpuses (ne no kādas puses, nekādā veidā) nevar piekļūt nepatiesība (nevar ielauzties nekas, kam nav pamata. Jo) tā ir sūtīta no Visvarenā Allāha, kurš ir hakīm (kura katrā vārdā un darbā ir gudrība) un mahmūd (visādas slavas cienīgs).” (Fussilat, 41:41–42) Svētais Korāns vēsta par daudzām apslēptām lietām, kas notikušas pagātnē un notiks nākotnē. Tie, kas to dzird un lasa, nevar tā garšu izbaudīt līdz galam. Pat ja viņi nogurst, tas viņiem neapnīk. Neskaitāmas reizes ir pieredzēts, ka tā lasīšana vai klausīšanās kliedē bēdas. Ir redzēti pat tādi, kuru sirdīs, to dzirdot, iemitās šausmas un bailes, un tādi, kas no tā nomira. Daudziem nikniem islāma ienaidniekiem, klausoties Svēto Korānu, sirdis atmaiga, un viņi pieņēma ticību.

Svētais Korāns kopš sūtīšanas nav piedzīvojis nekādas pārmaiņas un arī turpmāk tās nepiedzīvos. Svētais Korāns ir Allāha vārds. Cilvēki šādu grāmatu radīt nevar. Neviens nav spējis pateikt pat kaut ko līdzīgu vienam tā ājatam. Visi līdz šai dienai dzīvojušie dzejnieki un literāti Svētā Korāna valodas un nozīmes priekšā ir palikuši bezspēcīgi un apbrīnā. Pēc tam, kad mūsu Pravietis (sallallahu alaihi va sallam) bija pagodinājis mūžīgo pasauli ar savu ierašanos, viņa pirmais kalifs hazrat Abū Bakrs as-Sidīks (radijallahu anhu) lika savākt kopā Svētā Korāna ājatus. Tā izveidojās Mushafs. Visi cildenie ashābi vienprātīgi paziņoja, ka šis mushafs ir Allāha vārds. Trešais kalifs Usmāns (radijallahu anhu) lika no šī mushafa norakstīt vēl sešus un nosūtīja tos uz dažām provincēm.

Svētais Korāns jālasa tā sākotnējā veidolā. To, kas uzrakstīts ar citiem burtiem, nesauc par Svēto Korānu. Ņemot mushafu rokās, jābūt ar abdestu; jāsēž ar seju pret kiblu un jālasa uzmanīgi, lēnām, ar pazemīgu bijību (hušū), skatoties mushafā un katram ājatam piešķirot to, kas tam pienākas, saskaņā ar tadžvīda noteikumiem. Jādomā par to, ka tas, ko lasa, ir Allāha vārds, un jāpakļaujas Svētā Korāna pavēlēm un aizliegumiem.

4. Ticēt praviešiem

Va Rusulihi: Tas nozīmē: „Es ticu Visvarenā Allāha praviešiem.” Pravieši tika sūtīti, lai vestu cilvēkus uz ceļu, kas tīkams Visvarenajam Allāham, un rādītu viņiem pareizo ceļu. Pēc savas dabas, rakstura, zināšanām un prāta viņi ir pārāki par visiem sava laika cilvēkiem; viņi ir vērtīgi un godājami ļaudis. Viņiem nav neviena slikta rakstura vilciena un neviena nepieņemama stāvokļa.

Praviešiem piemīt ismat (bezgrēcīguma) īpašība. Tas ir, ne pirms tam, kad tiek paziņots, ka viņš ir pravietis, ne pēc tam pravietis neizdara neviena grēka – ne maza, ne liela. Pēc tam, kad ir paziņots, ka viņš ir pravietis, līdz brīdim, kad tas izplatījies un kļuvis zināms, viņam nav arī tādu nepilnību un trūkumu kā aklums, kurlums un tamlīdzīgi. Praviešus, kas atnes jaunu reliģiju, sauc par rasūliem. Praviešus, kas neatnes jaunu reliģiju, bet aicina cilvēkus uz iepriekšējo reliģiju, sauc par nabī. Pavēļu nodošanā (tablīgs) un cilvēku aicināšanā uz Allāha reliģiju starp rasūlu un nabī nav nekādas atšķirības. Ticēt praviešiem nozīmē, nedarot starp viņiem nekādas atšķirības, ticēt, ka viņi visi ir uzticami un runā patiesību. Kas netic vienam no viņiem, tas nav ticējis nevienam.

Par spīti ienaidnieku daudzumam, neticīgo izsmieklam un pāridarījumiem, pravieši, nododot un paziņojot cilvēkiem Visvarenā Allāha pavēles, nebaidījās no ienaidniekiem. Lai parādītu, ka pravieši ir patiesīgi un runā taisnību, Visvarenais Allāhs viņus stiprināja ar mudžizām. Neviens nespēja stāties pretī šīm mudžizām. Tos, kas pravieti pieņēmuši un viņam ticējuši, sauc par šī pravieša ummu. Augšāmcelšanās dienā praviešiem tiks dota atļauja aizlūgt (šafāats) par tiem savas ummas locekļiem, kam ir daudz grēku, un viņu aizlūgums tiks pieņemts. Visvarenais Allāhs dos atļauju aizlūgt arī tiem no viņu ummām, kas ir zinātnieki, krietni ļaudis (sālihi) un avlija, un pieņems viņu aizlūgumu.

„Korānu Mēs esam sūtījuši, un, protams, Mēs to arī pasargāsim” Al-Hidžr: 9

Pravieši (alaihimus-salavatu vat-taslimat) savos kapos dzīvo mums nezināmu dzīvi; zeme nesatrūdina viņu svētītos ķermeņus. Tāpēc svētajā hadīsā ir teikts: „Pravieši savos kapos veic namazu.” Kad praviešu (alaihimus-salam) svētītās acis guļ, viņu sirds acis neguļ. Pravietības pienākumu pildīšanā un pravietības pārākumā visi pravieši ir vienlīdzīgi. Pravieši (alaihimus-salavatu vat-taslimat) ir no cilvēkiem. Cilvēkiem pravieši nav nākuši no džinu, eņģeļu vai sieviešu vidus. Džini un eņģeļi nevar pacelties līdz praviešu pakāpei. Pravieši cits par citu ir pārāki dažādos aspektos, piemēram: ummas lielums, zemju lielums, uz kurām viņi tika sūtīti, viņu zināšanu un dievatziņas (marifats) izplatība daudzās vietās, viņu mudžizu lielāks skaits un ilgums, kā arī īpašas vērtības un labvēlības, kas viņiem dotas. Ņemot vērā visus šos pārākumus, pēdējo laiku Pravietis Muhameds alaihis-salam ir pārāks par visiem praviešiem. Pravieši, kas ir Ulul-azm, ir pārāki par tiem, kas tādi nav, un rasūli ir pārāki par nabī, kas nav rasūli. Ādams alaihis-salam ir Safijullāhs, kas nozīmē: šķīsts cilvēks, radīts kā izredzētais ar Visvarenā Allāha labvēlību. Nūhs alaihis-salam ir Nadžijullāhs, kas nozīmē: tas, kurš vienmēr ir aizņemts ar Visvareno Allāhu un saņem dievišķās svētības (faizi). Ibrāhīms alaihis-salam ir Halīlullāhs, jo viņa sirdī nebija mīlestības ne pret vienu radību, bija tikai mīlestība uz Allāhu. Mūsa alaihis-salam ir Kalīmullāhs, jo viņš runāja ar Visvareno Allāhu. Īsa alaihis-salam ir Rūhullāhs un Kalimatullāhs, jo viņam nav tēva: viņš nāca pasaulē no savas mātes vienīgi ar dievišķo vārdu (kalima al-ilāhija) „Esi!” Turklāt viņš, sludinādams, nodeva cilvēku ausīm Visvarenā Allāha gudrības pilnos vārdus.

Muhameds alaihis-salam, kurš ir radību radīšanas iemesls un visaugstākais, viscēlākais un visvērtīgākais no Ādama dēliem, ir Habībullāhs. Ir ļoti daudz zīmju, kas rāda, ka viņš ir Habībullāhs, un rāda viņa diženumu un pārākumu. Tāpēc par viņu nedrīkst teikt tādus vārdus kā „tika uzvarēts” vai „cieta sakāvi”. Augšāmcelšanās dienā viņš pirms visiem celsies no kapa.

Pravietis pirmais dosies uz sapulcēšanās vietu (mahšars). Viņš pirms visiem ieies Paradīzē. Pravieša skaistos tikumus nav iespējams saskaitīt, un cilvēka spēkos nav tos izstāstīt.

Augšāmcelšanās dienā visi pravieši patversies ēnā zem viņa karoga. Visvarenais Allāhs pavēlēja katram pravietim: „Ja jūs sagaidīsiet laiku, kad pravietis būs Muhameds alaihis-salam, Mans Habībs, ko Es no savām radībām esmu izraudzījis un mīlu, ticiet viņam un palīdziet viņam!” Arī visi pravieši to novēlēja un pavēlēja savām ummām. Muhameds alaihis-salam ir „Hātam al-anbijā” (praviešu zīmogs), t. i., pēc viņa vairs nenāks neviens pravietis.

Praviešu īpašības

Ir jātic, ka praviešiem (alaihimus-salam) piemīt septiņas īpašības:

1. Ismat: Negrēkot. Pravieši neizdara neviena grēka – ne maza, ne liela –, kas kādā reliģijā ir bijis vai būs harāms.

„Pravieši savos kapos veic namazu” Svētais hadīss

2. Amānat: Pravieši visādā ziņā ir uzticami ļaudis. Viņi nekad nenodod uzticēto.

3. Sidk: Pravieši savos vārdos, darbos un visā savā rīcībā ir patiesi un godīgi cilvēki. Viņi nekad nemelo.

4. Fatānat: Pravieši ir ļoti saprātīgi un ļoti saprotoši ļaudis. No cilvēkiem, kam ir tādi trūkumi kā aklums vai kurlums, un no sievietēm pravieši nav nākuši. 5. Tablīg: Visu, ko pravieši paziņoja un izskaidroja cilvēkiem, viņi uzzināja ar atklāsmi (vahjs), kas nāca no Visvarenā Allāha. Nekas no viņu paziņotajām pavēlēm un aizliegumiem nav viņu pašu izdomāts. Viņi paziņoja visu, kas tika pavēlēts. 6. Adālat: Pravieši nekad nevienam nedara pāri un nav netaisnīgi. Nevienam par labu viņi neatkāpjas no taisnīguma. 7. Amn al-azl: Viņus neatceļ no pravietības. Gan šajā pasaulē, gan mūžīgajā pasaulē viņi vienmēr ir pravieši.

Praviešu skaits nav zināms. Ir plaši zināms, ka viņu bija vairāk nekā simt divdesmit četri tūkstoši. No tiem trīs simti trīspadsmit ir rasūli. Starp katriem diviem rasūliem vidēji ir tūkstoš gadu. No rasūliem seši ir vēl augstāki. Viņus sauc par Ulul-azm praviešiem. Tie ir: Ādams, Nūhs, Ibrāhīms, Mūsa, Īsa un Muhameds Mustafa alaihimus-salam. Plaši zināmi ir trīsdesmit trīs praviešu vārdi. Tie ir: Ādams, Idrīss, Šīts, Nūhs, Hūds, Sālihs, Ibrāhīms, Lūts, Ismāīls, Ishāks, Jakūbs, Jūsufs, Ajūbs, Šuaibs, Mūsa, Hārūns, Hidrs, Jūša ibn Nūns, Iljāss, Aljasa, Zulkifls, Šamūns, Išmoils, Jūnuss ibn Matā, Dāvūds, Sulaimāns, Lukmāns, Zakarija, Jahja, Uzairs, Īsa ibn Marjama, Zulkarnains un Muhameds alaihi va alaihimus-salatu vas-salam.

Svētajā Korānā ir paziņoti tikai divdesmit astoņu no viņiem vārdi. Par to, vai Zulkarnains, Lukmāns, Uzairs un Hidrs bija pravieši, ir domstarpības. Hazrat Muhameds Masūms 2. sējuma 36. vēstulē raksta, ka ziņa, kas vēsta, ka Hidrs alaihis-salam bija pravietis, ir spēcīga. 182. vēstulē viņš saka: tas, ka Hidrs alaihis-salam tiek redzēts cilvēka veidolā un dara dažas lietas, neliecina, ka viņš ir dzīvs. Visvarenais Allāhs ir atļāvis, lai viņa, kā arī daudzu praviešu un avlija dvēseles būtu redzamas cilvēka veidolā. Tas, ka viņus redz, neliecina, ka viņi ir dzīvi.

5. Ticēt mūžīgajai pasaulei (āhirats)

Val-jaumil-ahiri: Tas nozīmē: „Es ticu Pastarajai dienai.” Šī laika sākums ir diena, kad cilvēks nomirst, un tas ilgst līdz Augšāmcelšanās beigām. Par pēdējo dienu to sauc tāpēc, ka pēc tās nenāk nakts, vai arī tāpēc, ka tā nāk pēc šīs pasaules. Kad pienāks pasaules gals (kijāmats), nav paziņots. Taču mūsu kungs Pravietis (sallallahu alaihi va sallam) pavēstīja par daudzām tā pazīmēm:

Reliģijas zināšanas tiks aizmirstas. Grēcīgums (fisks) un ļaunums vairosies.

Bezdievīgi, netikli un negodīgi cilvēki kļūs par valdniekiem. Visvarenā Allāha pavēles netiks liktas pildīt. Harāmi tiks darīti visur. Nāks hazrat Mahdī. Īsa alaihis-salam nolaidīsies no debesīm Damaskā. Parādīsies Dadžāls. Ļaudis, ko sauc vārdā Jadžūdžs un Madžūdžs, visur sacels jucekli. Saule uzlēks rietumos. Būs lielas zemestrīces. No Jemenas iznāks uguns. Debesis un kalni sašķīdīs gabalos. Saule un mēness satumsīs. Jūras sajauksies cita ar citu, uzvārīsies un izžūs…2

Musulmaņus, kas dara grēcīgus darbus, sauc par fāsikiem. Fāsikiem un visiem neticīgajiem kapā ir sods. Tam noteikti ir jātic.

Kapa iztaujāšana ir patiesība. Kad mirušo noliek kapā, viņam tiks dota mums nezināma dzīvība, un viņam būs vai nu miers, vai arī viņš cietīs sodu. Svētie hadīsi skaidri paziņo, ka divi eņģeļi, vārdā Munkars un Nakīrs, nezināmu, baisu cilvēku veidolā nāks pie kapa un uzdos jautājumus.3

Kapa jautājumi pēc dažu zinātnieku domām būs par dažiem ticības pamatiem (akāidi), bet pēc citu domām – par visiem ticības pamatiem. Tāpēc bērniem jāliek iemācīties no galvas šādi jautājumi un atbildes:

„Kas ir tavs Kungs? Kas ir tavs pravietis? Kāda ir tava reliģija? Kas ir tava grāmata? Kur ir tava kibla? Kāds ir tavs madhabs ticības mācībā (itikāds) un darbos (amals)?”

„Mans Kungs ir Visvarenais Allāhs, mans pravietis ir Muhameds alaihis-salam, mana reliģija ir islāms, mana grāmata ir Svētais Korāns, mana kibla ir svētā Kaba, mans madhabs ticības mācībā ir Ahl as-Sunna val-džamāa, mans madhabs darbos ir imāma Azama Abū Hanīfas madhabs. Es esmu ticīgais, es esmu musulmanis, alhamdulillah.”

Grāmatā „Tazkira al-Kurtubī” ir rakstīts, ka tas, kurš nepieder pie Ahl as-Sunna, nespēs pareizi atbildēt. Tiem, kas labi atbild, kaps tiks paplašināts un tiks atvērts logs uz Paradīzi. Rītos un vakaros viņi redzēs savas vietas Paradīzē, eņģeļi viņiem darīs labu un nesīs priecīgas vēstis. Ja viņš nespēj atbildēt labi [pareizi], viņu sitīs ar dzelzs vālēm tik stipri, ka viņa kliedzienus dzirdēs visas radības, izņemot cilvēkus un džinus. Kaps kļūst tik šaurs, ka saspiež viņu tā, it kā viņa kauli ieietu cits citā. Uz Elli tiek atvērts caurums. Rītos un vakaros viņš redz savu vietu Ellē un kapā līdz pat mahšaram cieš rūgtas mokas.

Ir jātic, ka pēc nāves notiks atdzīvināšana. Kad kauli un miesa būs satrūdējuši un kļuvuši par zemi un gāzi, viss atkal tiks savākts kopā, dvēseles ieies savos ķermeņos, un ikviens celsies no kapa. Tāpēc šo laiku sauc par Augšāmcelšanās dienu (kijāmats). Visas dzīvās būtnes tiks sapulcinātas sapulcēšanās vietā (mahšars).

Katra cilvēka darbu grāmatas lidodamas atnāks pie to īpašniekiem. To visu darīs Visvarenais Allāhs, zemju, debesu, daļiņu un zvaigžņu Radītājs, bezgalīgas varenības īpašnieks. To, ka tas notiks, ir pavēstījis Visvarenā Allāha Sūtnis, mūsu kungs (sallallahu alaihi va sallam). Tas, ko viņš teicis, protams, ir patiesība. Protams, tas viss notiks.

Krietnajiem (sālihi), labajiem darbu grāmatu iedos no labās puses, bet grēciniekiem (fāsiki), ļaunajiem – no mugurpuses vai no kreisās puses. Viss labais un ļaunais, lielais un mazais, slepeni un atklāti darītais būs grāmatā. Pat darbi, ko nezina Kirāman kātibīn eņģeļi, tiks celti gaismā, ķermeņa locekļiem par tiem liecinot un Visvarenajam Allāham tos paziņojot, un par visu tiks jautāts un prasīts norēķins. Mahšarā atklāsies katra apslēptā lieta, ko Visvarenais Allāhs vēlēsies atklāt. Eņģeļiem jautās: „Ko jūs darījāt uz zemes un debesīs?” Praviešiem: „Kā jūs paziņojāt kalpiem Visvarenā Allāha noteikumus?” Un visiem: „Kā jūs sekojāt praviešiem, kā pildījāt jums paziņotos pienākumus? Kā jūs ievērojāt cits cita tiesības?” Mahšarā tiem, kam ir ticība un kuru darbi un tikumi ir skaisti, būs atalgojums un labvēlības, bet ļauna rakstura un samaitātu darbu cilvēkiem tiks doti smagi sodi.

„Salavāti, kas tiek sūtīti man, jums būs gaisma uz Sirāta tilta” Svētais hadīss

Visvarenais Allāhs savā taisnīgumā sodīs arī par dažiem maziem grēkiem, bet tiem ticīgajiem, kuriem Viņš vēlēsies, savā dāsnumā un labvēlībā piedos visus lielos un mazos grēkus. Izņemot širku un neticību (kufrs), Viņš, ja vēlēsies, piedos jebkuru grēku, bet, ja vēlēsies, sodīs arī par mazu grēku. Viņš paziņo, ka nekad nepiedos tam, kurš miris kā elku pielūdzējs (mušriks) vai neticīgais. Neticīgie, kam ir debesu grāmata un kam tās nav, t. i., tie, kas netic, ka Muhameds alaihis-salam ir visu cilvēku pravietis, un neatzīst pat vienu no viņa paziņotajiem noteikumiem (ahkām), t. i., pavēlēm un aizliegumiem, ja viņi tādā stāvoklī nomirs, protams, tiks ievesti Ellē un cietīs bezgalīgas mokas.

Augšāmcelšanās dienā darbu un rīcības mērīšanai būs mums nezināms Mīzāns – mērīšanas rīks, svari. Tā vienā kausā ietilpst zeme un debesis. Savāba kauss ir mirdzošs un atrodas Arša labajā pusē, Paradīzes pusē. Grēku puse turpretī atrodas Arša kreisajā pusē, Elles pusē, tumsā. Šajā pasaulē darītie darbi, teiktie vārdi, domas un skatieni tur iegūs veidolu – labie darbi izskatīsies mirdzoši, ļaunie tumši un pretīgi – un tiks svērti uz šiem svariem. Šie svari nelīdzinās šīs pasaules svariem. Ir teikts, ka smagākā puse paceļas augšup, bet vieglākā nolaižas lejup. Pēc daļas zinātnieku domām, būs dažādi svari.

Ir tilts, ko sauc par Sirātu. Sirāta tilts ar Visvarenā Allāha pavēli tiks uzcelts virs Elles. Ikvienam tiks pavēlēts iet pāri šim tiltam. Tajā dienā visi pravieši lūgsies: „Ak, mans Kungs! Dāvā glābiņu!” Paradīzes ļaudis viegli pāries pār tiltu un nonāks Paradīzē. Daži no viņiem pāries kā zibens, daži kā vējš, daži kā auļojošs zirgs. Sirāta tilts ir tievāks par matu un asāks par zobenu. Tāpat ir arī ar sekošanu islāmam šajā pasaulē: pūlēties pilnīgi sekot islāmam ir tas pats, kas iet pāri Sirāta tiltam. Tie, kas šeit pacieš cīņas ar savu nafsu grūtības, tur pāries Sirātu viegli un mierīgi. Tāpēc Visvarenais Allāhs pareizajam ceļam, ko rāda islāms, deva vārdu „Sirāt al-mustakīm”. Arī šī vārdu līdzība rāda, ka būt uz islāma ceļa ir tas pats, kas iet pāri Sirāta tiltam. Elles ļaudis no Sirāta kritīs Ellē. Ticēt Sirāta tiltam ir fards, jo Sirāta tilts ir noteikts ar nasu (skaidru tekstu). Svētajā Korānā pēc nozīmes ir teikts: „Aizvediet viņus uz Elles Sirātu un aizturiet! Jo viņi ir atbildīgi. (Apturiet viņus norēķina vietā! Viņiem būs jāatbild; viņiem jautās par to, kam viņi ticēja un ko darīja.)” (as-Sāffāt, 37:23–24)

Grāmatā Nuhbet-ül-leâli ir teikts: Sirāts ir tilts virs Elles. Svētajā ājatā pēc nozīmes ir teikts: „Starp jums nav neviena, kas tur nenonāktu.” (Marjam, 19:71) Ahl as-Sunna zinātnieki svēto ājatu „Jūs tur nonāksiet” skaidroja kā nonākšanu uz Sirāta. [Birgivî Vasiyetnâmesi] Svētajos hadīsos ir teikts:

„Virs Elles tiek uzcelts Sirāta tilts. Es esmu pirmais pravietis, kas kopā ar savu ummu ies tam pāri.” [Buhārī] „Kas ļoti mīl manu Ahl al-Bait un manus ashābus, tā kāja, ejot pāri Sirāta tiltam, nepaslīdēs.” [Dailamī]

„Augšāmcelšanās dienā es stāvu Sirāta tilta sākumā un gaidu, kamēr mana umma pāries. Visvarenais Allāhs saka: ‚Lūdz, ko vēlies, aizlūdz, par ko gribi; tavs aizlūgums tiks pieņemts.’ Pēc aizlūguma par savu ummu es turpinu lūgties. Es necelšos no savas vietas, līdz mans Kungs man sacīs: ‚Ievadi Paradīzē ikvienu no savas ummas, kas vienreiz ar patiesu sirdi teicis La ilaha illallah un nomiris ar ticību.’” [Imāms Ahmeds]

„Iešana pāri Sirāta tiltam ir atkarīga no katra cilvēka gaismas (nūrs). Daži pāriet acumirklī, daži kā zibens, daži kā krītoša zvaigzne, daži kā auļojošs zirgs. Tas, kura gaisma ir ļoti maza, rāpo uz vēdera. Viņa rokas un kājas slīd, un viņš atkal pieķeras. Beidzot, rāpodams un rāpodams, viņš izglābjas.” [Tabarānī] „Neviens bidata piekritējs nespēs pāriet pāri Sirātam; viņš kritīs Ellē.” [Ibn Asākirs]

„Daudzi, nezinādami, ka ir pārgājuši pāri Sirātam, sacīs eņģeļiem: ‚Kur palika Sirāts un Elle? Vai mēs esam gājuši tiem pāri?’ Eņģeļi atbildēs: ‚Jūs pārgājāt pāri Sirātam, kas ir virs Elles, taču Elles uguns atkāpās no jūsu gaismas un bija apsegta.’” [Džāmi as-sagīr]

„Sirāts ir tievāks par matu un asāks par zobenu. Eņģeļi pūlas glābt ticīgos. Džibrīls (alaihis-salam) tur mani aiz jostasvietas. Bet es lūdzos: ‚Ak, mans Kungs! Dāvā glābiņu manai ummai, izglāb viņus!’ Tajā dienā daudzi paklūp un krīt.” [Baihakī]

Daži no mūsu kunga Pravieša ummas, piecēlušies no kapa, dodas taisni uz Paradīzi. Eņģeļi viņiem saka: – Vai jums bija norēķins? – Nē, mēs nekādu norēķinu neredzējām. – Vai gājāt pāri Sirāta tiltam? – Nē, mēs nekādu Sirātu neredzējām. – Vai redzējāt Elli? – Nē, arī Elli mēs neredzējām. – Kādus darbus jūs darījāt, ka nācāt taisni uz Paradīzi, neredzējuši norēķinu un negājuši pāri Sirātam? – Mums bija divas īpašības. Pateicoties tām, mēs saņēmām šo dāvanu. Mēs kaunējāmies no Allāha un negrēkojām arī tad, kad bijām vieni. Un mēs bijām apmierināti ar mazo iztiku, ko deva Allāhs.

„Paradīzē ir dāvanas, kuras neviens nav redzējis, par kurām nav dzirdējis un kuras nespēj pat iedomāties” Svētais hadīss

Eņģeļi saka: „Šīs dāvanas jums pienākas pēc tiesībām.” [Ibn Hibbāns] Kad runā par Sirāta tiltu, nevajag domāt, ka tas ir tāds kā mums zināmie tilti! Mēs taču sakām: „Lai pārietu nākamajā klasē, jāiet pāri eksāmenu tiltam.” Taču eksāmenā nav nekā tiltam līdzīga. Arī Sirāta tilts nemaz nelīdzinās ne zināmajiem tiltiem, ne eksāmenu tiltam.4

Ir Kausara baseins, kas pieder tikai mūsu kungam Pravietim (sallallahu alaihi va sallam). Tā lielums ir kā viena mēneša ceļš. Tā ūdens ir baltāks par pienu, un tā smarža ir labāka par muskusu. Kausu ap to ir vairāk nekā zvaigžņu. Kas no tā vienreiz padzersies, tas vairs nekad neizslāps, pat ja būs Ellē. Aizlūgums (šafāats) ir patiesība. Lai tiktu piedoti mazie un lielie grēki tiem ticīgajiem, kas miruši bez nožēlas, aizlūgs pravieši, avlija, krietnie ļaudis, eņģeļi un tie, kuriem Visvarenais Allāhs būs devis atļauju, un viņu aizlūgums tiks pieņemts.

Paradīze un Elle pastāv jau tagad. Paradīze ir virs septiņām debesu kārtām. Elle ir zem visa. Ir astoņas Paradīzes un septiņas Elles. Paradīze ir lielāka par zemeslodi, sauli un debesīm. Arī Elle ir lielāka par sauli. „Pasaule ticīgajam ir kā cietums.” [Muslims] „Pasaule salīdzinājumā ar mātes miesām ir kā Paradīze, bet salīdzinājumā ar Paradīzi – kā izgāztuve.” [Ma‘rifetnâme] Vai izgāztuvi var salīdzināt ar Paradīzi? Tāpat kā bērnam mātes miesās nav iespējams zināt, ka viņš nāks pasaulē un piedzīvos dažādus notikumus, arī ticīgajam, kas nonāks Paradīzē, nav iespējams zināt dāvanas, ko viņš tur saņems.

Svētajos hadīsos ir teikts: „Paradīzē ir dāvanas, kuras neviens nav redzējis, par kurām nav dzirdējis un kuras nespēj pat iedomāties.” [Muslims] „Starp Paradīzes dāvanām un šīs pasaules dāvanām ir tikai vārdu līdzība.” [Baihakī]

Tam, kurš tic Visvarenā Allāha bezgalīgajai varenībai, jātic visam, ko Viņš ir paziņojis. Cildenais Allāhs paziņo, ka Paradīzē nebūs grūtību un ka Paradīzes ļaudīm tiks dota katra dāvana, ko viņi vēlēsies.

Salīdzinājumā ar Paradīzes dāvanām šīs pasaules dāvanas nav pat to ēna vai attēls. Tāpat kā koka attēls nav tas pats, kas pats koks, tāpat ir ar šīs pasaules dāvanām līdzās Paradīzes dāvanām. Tāpat kā Visvarenais Allāhs šai pasaulei paredzētās dāvanas radīja no nekā, tā arī mūžīgajā pasaulē Viņš no nekā radīs dāvanas, kas neienāk ne prātā, ne iztēlē. Visvarenajam Allāham nekas nav grūts. Paradīzē nav ne bēdu, ne grūtību. Dažu svēto ājatu nozīme: „Tiem, kas dara labu, ir vislabākā atlīdzība un vēl vairāk (Visvarenā Allāha skaistuma skatīšana). Viņu sejas neaptraipīs ne tumsa (traips), ne pazemojums. Lūk, viņi ir Paradīzes ļaudis. Tur viņi paliks mūžīgi.” (Jūnus, 10:26) „Tiem, kas tic un dara labus darbus, Firdausa Paradīze būs mājvieta. Tur viņi paliks mūžīgi un nekad negribēs no turienes aiziet.” (al-Kahf, 18:107–108) „Lai kur Paradīzē jūs skatītos, jūs redzēsiet dāvanu pārpilnību un lielu valstību (varu, lielas labvēlības).” (al-Insān, 76:20)

Svētajos hadīsos ir teikts: „Visvarenais Allāhs teica: ‚Krietnajiem Es esmu sagatavojis to, ko acis nav redzējušas, ausis nav dzirdējušas un kas cilvēkam nav ienācis prātā.’” [Buhārī] „Kas ieiet Paradīzē, tas nemirst, bet dzīvo mūžīgi. Viņš vienmēr ir laimīgs, neskumst, nekrīt izmisumā, viņa drēbes nenolietojas, un viņa jaunība nepāriet.” [Ibn Abī ad-Dunjā] „Paradīzes ļaudis nekad neslimo un nenoveco, nekad neskumst un vienmēr ir priecīgi.” [Muslims] „Ja tas, kurš ieiet Paradīzē, saka: ‚Es gribu jāt ar zirgu,’ viņš jāj; ja saka: ‚Es gribu lidot,’ viņš lido.” [Tirmizī] „Tam, kurš ir Paradīzes zemākajā pakāpē, sacīs: ‚Lūdz, ko vēlies!’ Un viņš lūgs visu, kas vien viņam ienāks prātā. Tad viņam sacīs: ‚Tev tiks dots divkārt vairāk par visu, ko vēlies.’” [Muslims] „Ikvienam būs 33 gadi.” [Tirmizī, Kurtubī, Navavī]

6. Ticēt kadaram

Va bil-kadari hairihi va šarrihi minallahi taala: Tas nozīmē: „Es ticu kadaram un tam, ka labais un ļaunais ir no Visvarenā Allāha.” Labais un ļaunais, labums un kaitējums, ieguvums un zaudējums, kas piemeklē cilvēkus, – tas viss notiek ar Visvarenā Allāha nolēmumu.

To, ka Visvarenais Allāhs vēlas kādas lietas esamību, sauc par kadaru. Kadara, t. i., tās lietas, kuras esamība ir nolemta, radīšanu sauc par kazā. Vārdus „kadars” un „kazā” lieto arī vienu otra vietā. To, kas notiks no mūžības bez sākuma līdz mūžībai bez gala, – lietas, to īpašības, kustības un notikumus – Viņš rada saskaņā ar to, ko zināja azalā (bezsākuma mūžībā). Visus cilvēku labos un ļaunos darbus, to, ka viņi kļūst par musulmaņiem, viņu neticību, visus viņu gribētos un negribētos darbus rada Visvarenais Allāhs. Vienīgi Viņš ir tas, kas rada un dara. Visu, ko izraisa cēloņi, rada Viņš. Visu Viņš rada ar kādu cēloni (sababs). Pravieši, kas atradās zināšanu un zinātnes visaugstākajā pakāpē un pilnīgi redzēja patiesību, un islāma zinātnieki, kas, iedami šo dižo ļaužu pēdās, saņēma lāses no viņu zināšanu jūrām, paziņo, ka lietas, kuras šodien uzskata par dedzinošām vai veidojošām, ir bezspēcīgi, nožēlojami starpnieki un radības – cēloņi, ko starpā ielicis īstais Darītājs, Radītājs. Dedzinātājs ir Visvarenais Allāhs.

Viņš dedzina arī bez uguns, taču Viņa paradums ir dedzināt ar uguni. Ja Viņš negrib dedzināt, nededzina arī uguns vidū. Ibrāhīmu alaihis-salam Viņš ugunī nesadedzināja. Tā kā Viņš viņu ļoti mīlēja, Viņš lauza savu paradumu. Ja Visvarenais Allāhs būtu gribējis, Viņš visu radītu bez cēloņiem. Viņš dedzinātu bez uguns. Viņš paēdinātu, mums neēdot. Taču, būdams žēlīgs un darīdams labu saviem kalpiem, Viņš visa radīšanu saistīja ar cēloni. Viņš gribēja noteiktas lietas radīt ar noteiktiem cēloņiem. Savus darbus Viņš apslēpa zem cēloņiem. Savu varenību Viņš paslēpa zem cēloņiem. Kas vēlas, lai Viņš kaut ko radītu, tas ķeras pie šīs lietas cēloņa un to sasniedz. Kas vēlas iedegt lampu, lieto sērkociņus. Kas vēlas iegūt olīveļļu, lieto presi. Kam sāp galva, lieto aspirīnu. Kas vēlas nonākt Paradīzē un saņemt bezgalīgas dāvanas, seko islāmam. Kas pavērš pret sevi pistoli vai izdzer indi, mirst. Kas, būdams nosvīdis, dzer ūdeni, saslimst. Kas grēko un krīt neticībā (kufrs), nonāk Ellē. Lai pie kāda cēloņa ikviens vērstos, viņš sasniedz to, kam šis cēlonis padarīts par līdzekli. Kas lasa musulmaņu grāmatas, tas iepazīst islāmu, iemīl to un kļūst par musulmani. Kas dzīvo bezdievju vidū un klausās viņu runās, kļūst par reliģijas nezinātāju. Lielākā daļa reliģijas nezinātāju paliek bez ticības. Kurp brauc transportlīdzeklis, kurā cilvēks iekāpj, turp viņš arī nonāk. Ja Visvarenais Allāhs savus darbus nebūtu radījis ar cēloņiem, neviens nevienam nebūtu vajadzīgs. Ikviens visu lūgtu no Visvarenā Allāha un ne pie kā nevērstos. Ja tā būtu, starp cilvēkiem nepaliktu ne priekšnieka un ierēdņa, ne strādnieka un amatnieka, ne skolēna un skolotāja un daudzu citu cilvēcisku saišu, un šīs pasaules un mūžīgās pasaules kārtība sabruktu. Nepaliktu atšķirības starp skaisto un neglīto, labo un slikto, paklausīgo un nepaklausīgo.

„Zvēru pie Visvarenā Allāha, kurš devis nafsam labo un ļauno: tas, kurš attīra savu nafsu no neticības (kufrs) un nepaklausības, ir izglābies. Bet tas, kurš atstāj savu nafsu tajās, ir cietis zaudējumu” Aš-Šams: 7–10

REDZĒSIM, KO MAULĀ DARĪS

Patiesība ļauno par labu dara,
nedomā, ka to dara kāds cits,
zinātājs (ārifs) to vēro:
redzēsim, ko Maulā darīs,
ko vien Viņš dara, to dara skaisti…
Visi Viņa darbi ir izcili,
cits citam tie piestāv,
ko vien Viņš dara, tas saskan:
redzēsim, ko Maulā darīs,
ko vien Viņš dara, to dara skaisti…
Tu paļaujies uz Patiesību,
nodod Viņam visu un rodi mieru,
esi pacietīgs un apmierināts:
redzēsim, ko Maulā darīs,
ko vien Viņš dara, to dara skaisti…
Izdzen bēdas no sirds,
esi mierā ar savu Kungu,
visas lietas uztic Viņam:
redzēsim, ko Maulā darīs,
ko vien Viņš dara, to dara skaisti…
Piesaisti Viņam savu sirdi,
atmet savus nodomus,
izproti Viņa nolēmumu:
redzēsim, ko Maulā darīs,
ko vien Viņš dara, to dara skaisti…
Neuzskati taisnību par netaisnību,
padodies un nedegsi ugunī,
esi pacietīgs, sargies nogurt:
redzēsim, ko Maulā darīs,
ko vien Viņš dara, to dara skaisti…
Viņš ir Hallāk un Rahīm,
Viņš ir Razzāk un Karīm,
Viņš ir Faāl un Hakīm:
redzēsim, ko Maulā darīs,
ko vien Viņš dara, to dara skaisti…
Nesaki: „Kāpēc tas ir tā?”
kādu laiku tam tā jābūt,
raugies uz beigām, esi pacietīgs:
redzēsim, ko Maulā darīs,
ko vien Viņš dara, to dara skaisti…
Pazīsti Vajadzību Piepildītāju,
vērs pie Viņa savu lūgšanu,
atmet savas vēlmes:
redzēsim, ko Maulā darīs,
ko vien Viņš dara, to dara skaisti…
Ne uz vienu neskaties no augšas,
neaizvaino, nelauz sirdis,
neņem aizstāvībā savu nafsu:
redzēsim, ko Maulā darīs,
ko vien Viņš dara, to dara skaisti…
Nedzenies pakaļ nevienai lietai,
ja tā notikusi, nespītē,
tā ir no Patiesības, neatraidi to:
redzēsim, ko Maulā darīs,
ko vien Viņš dara, to dara skaisti…
Tur, kur paliksi bez glābiņa,
Viņš piepeši atvērs priekškaru,
Viņš dziedinās šo sāpi:
redzēsim, ko Maulā darīs,
ko vien Viņš dara, to dara skaisti…
Visas lietas ir no Patiesības,
velti ir bēdas un nemiers,
Viņš īsteno savu gudrību:
redzēsim, ko Maulā darīs,
ko vien Viņš dara, to dara skaisti…
Piemini Viņu ik brīdi,
noliec malā savu gudrošanu,
kļūsti par Patiesības apbrīnotāju un saki:
„Redzēsim, ko Maulā darīs,
ko vien Viņš dara, to dara skaisti…”
İbrâhim Hakkı Erzurûmî

Visvarenais Allāhs ir devis saviem kalpiem gribu (irāda) un šo viņu gribu un vēlēšanos ir padarījis par cēloni tam, ka Viņš rada viņu darbus. Kad kalps vēlas kaut ko darīt, Visvarenais Allāhs, ja arī Viņš to vēlas, rada šo darbu. Ja kalps to nevēlas, arī Visvarenais Allāhs to nevēlas un šo lietu nerada.

Kalpu gribētās kustības rodas no divām lietām. Pirmā – no kalpa gribas un spējas. Tāpēc kalpa kustības, t. i., to, ka iecerētos darbus veic orgāni (ķermeņa locekļi), sauc par „kasbu” (iegūšanu). Kasbs ir cilvēka īpašība. Otrā – no tā, ka Visvarenais Allāhs tās rada, dod tām esamību. Visvarenā Allāha pavēles un aizliegumi, tas, ka Viņš dod savābu un soda, ir tāpēc, ka cilvēkā ir kasbs. Visvarenais Allāhs ar savu bezsākuma zināšanu zina visu, kas bijis un būs. Piemēram, Viņš zina, vai neticīgais paliks neticīgs mūžīgi vai ne. Viņš zina, kā notiks tas, kam jānotiek. Visu dzīvnieku, augu, nedzīvo būtņu, cietvielu, šķidrumu, gāzu, zvaigžņu, molekulu, atomu, elektronu, elektromagnētisko viļņu, īsi sakot, ikvienas esamības kustība, fizikālās parādības, ķīmiskās reakcijas, kodolreakcijas, enerģijas apmaiņa, fizioloģiskie procesi dzīvajās būtnēs, katras lietas būšana vai nebūšana, kalpu labie un ļaunie darbi, tas, ka viņi par tiem saņems atmaksu šajā pasaulē un mūžīgajā pasaulē, un viss pārējais azalā bija Visvarenā Allāha zināšanā. To visu Viņš zināja azalā. Kalendāros, aprēķinot, ieraksta, kad gada laikā saule lēks un kad rietēs. Saule lec un riet kalendārā norādītajās stundās. Taču saule nelec un neriet zināmajās stundās tāpēc, ka kalendārā tā ierakstīts. Tas, ka tas ierakstīts kalendārā, neietekmē saules lēkšanu un riešanu. Arī Visvarenais Allāhs, zinādams, kas piemeklēs cilvēkus, to ir ierakstījis Sargātajā Plāksnē (Lauh al-mahfūz). Tas, ka Visvarenais Allāhs paziņo, ka daži cilvēki būs bez labas daļas, ir tāpēc, ka viņi paši pēc savas gribas vēlas palikt neticībā (kufrs) un nevēlas pieņemt ticību. Nevis tāpēc viņi ir neticīgi, ka Visvarenais Allāhs to pavēstījis. Svētajā Korānā Viņš saka: „Cildenais Allāhs, iemācījis cilvēkam labo un ļauno (vai paklausību un grēku) un abu stāvokļus, deva cilvēkam izvēli (izvēles tiesības, irāda al-džuzija), lai viņš varētu darīt vienu no tiem. Kas attīra savu nafsu (attīra to no ļaunuma un piepilda ar tikumiem), tas ir izglābies. Bet kas atstāj savu nafsu grēkā, nezināšanā un maldos, tas ir cietis zaudējumu.” (aš-Šams, 91:7–10) Cilvēks savu irāda al-džuzija (daļējo gribu) lieto brīvi, viņš nav spiests. Tas ir, ja irāda al-džuzija tiek lietota labajam, Visvarenais Allāhs rada labo, bet ja ļaunajam – Viņš rada ļauno. Kalps lieto savu irāda al-džuzija, un Visvarenais Allāhs rada. [İrade-i cüziyye risalesi] Tātad Viņš dod labo tam, kurš vēlas labo, un tas kļūst laimīgs. Ļauno Viņš dod tam, kurš vēlas ļauno, un tas kļūst nelaimīgs. Te nav nekādas piespiešanas. Tas ir, Visvarenais Allāhs ar varu neliek grēkot un ar varu nemet Ellē. Galu galā nenotiek nekas, kas būtu pretrunā ar taisnīgumu. Visvarenais Allāhs ir paziņojis, ka saviem kalpiem, kas pilda pavēles un sargās no Viņa aizliegumiem, Viņš dos atalgojumu, bet tiem, kas dara pretējo, – sodu.