AHKĀM AL-ISLĀMIJA (AHKĀM AŠ-ŠARĪJA)

Ko sauc par mukalafu

Saprātīgus vīriešus un sievietes, kas sasnieguši dzimumgatavību (bulūgs), sauc par „mukalafiem”. Mukalafi ir atbildīgi par Visvarenā Allāha pavēlēm un aizliegumiem. Mūsu reliģijā mukalafam vispirms ir pavēlēts pieņemt ticību (imāns) un pēc tam veikt pielūgsmi (ibādats). Tāpat viņiem ir jāsargās no harāmiem, kuru darīšana ir aizliegta, un no makrūhiem darbiem. Prāts (akls) ir sapratnes spēks. Tas ir radīts, lai atšķirtu noderīgo no kaitīgā. Zēniem pubertātes vecumposms sākas, kad viņiem aprit divpadsmit gadi. Ir pazīmes, kas liecina, ka zēns ir sasniedzis dzimumgatavību. Ja šīs pazīmes neparādās (ja zēnam nav sēklas izplūdes), reliģijā tiek atzīts, ka viņš ir sasniedzis dzimumgatavību, kad viņam aprit pilni piecpadsmit gadi. Meitenēm pubertātes vecumposms sākas, kad viņām aprit deviņi gadi. Ja deviņus gadus vecai meitenei neparādās neviena no dzimumgatavības pazīmēm (ja viņai nav mēnešreižu), tiek atzīts, ka viņa ir sasniegusi dzimumgatavību, kad viņai aprit pilni piecpadsmit gadi.

Afāl al-mukallafīn

Afāl al-mukallafīn ir astoņi: fards, vādžibs, sunna, mustahabs, mubāhs, harāms, makrūhs un mufsids. 1. FARDS: To, ko Visvarenais Allāhs ar svēto ājatu skaidri un nepārprotami ir pavēlējis darīt, sauc par fardu. Atstāt fardus novārtā ir harāms. Kas tiem netic un neuzskata par svarīgu tos pildīt, kļūst par neticīgo.

Piemēram: pieņemt ticību, veikt abdestu, veikt guslu (t. i., pilno mazgāšanos), piecas reizes dienā veikt namazu, gavēt ramadāna mēnesī, kā arī, kļūstot turīgam, dot zakātu un doties hadžā…

2. VĀDŽIBS: Tā sauc pavēles, kuru izpilde ir tikpat nepārprotami noteikta kā farda izpilde. Piemēram, veikt vitra namazu un svētku namazus, kā arī, kļūstot turīgam, nokaut upurdzīvnieku (kurbāns) un dot fitru (sadaka al-fitr). Vādžibam ir tāds pats statuss kā fardam.

3. SUNNA: To, ko Visvarenais Allāhs nav skaidri paziņojis, bet kura darīšanu vienīgi mūsu kungs Pravietis ir slavējis, ko viņš pats pastāvīgi darīja vai ko, redzot darām, neaizliedza, sauc par „sunnu”. Nicināt sunnu ir neticība (kufrs). Kas sunnu atzīst, bet to neveic, netiek sodīts. Taču tas, kurš bez attaisnojoša iemesla to pastāvīgi atstāj novārtā, ir pelnījis pārmetumus un rājienu un to, ka paliek bez tās savāba (atlīdzības). Sunna ir, piemēram, saukt azānu, izteikt ikāmatu, veikt namazu kopīgi (džamāts), namaza sunnas un sunnas namazi, abdesta laikā lietot misvāku, kāzu naktī pacienāt ar ēdienu un likt apgraizīt savu dēlu. 4. MUSTAHABS: To sauc arī par mandūbu vai ādābu. Tam ir tāds pats statuss kā sunnai gair al-muakkada. Tās ir lietas, ko mūsu kungs Pravietis ir darījis, mīlējis un atzinis, kaut arī visā savā mūžā tikai vienu vai divas reizes. Piemēram, jaundzimušajam bērnam septītajā dienā dot vārdu, par dēlu vai meitu nokaut akīkas dzīvnieku, skaisti ģērbties un lietot labas smaržas… Kas to dara, saņem lielu savābu. Kas to nedara, netiek sodīts.

5. MUBĀHS: Par mubāhu sauc to, kas nav ne pavēlēts, ne aizliegts. Ja to dara ar labu nodomu, par to ir savābs, bet ja ar sliktu nodomu – sods. Piemēram, gulēt, ēst dažādus halālus ēdienus un valkāt dažādas drēbes ar nosacījumu, ka tās ir halālas, – tādi darbi ir mubāhi. Ja tos dara ar nodomu sekot islāmam un turēties pie pavēlēm, tie nes savābu. Tā ir, piemēram, ar ēšanu un dzeršanu nolūkā būt veselam un veikt pielūgsmi.

„Apgūstiet zināšanas! Zināšanu apgūšana ir pielūgsme. Tam, kas māca zināšanas, un tam, kas tās apgūst, pienākas džihāda savābs” Svētais hadīss

6. HARĀMS: Tās ir lietas, ko Visvarenais Allāhs Svētajā Korānā ir skaidri aizliedzis, sakot: „Nedariet!” Harāmu darīšana un lietošana ir stingri aizliegta. Kas harāmu sauc par halālu vai halālu par harāmu, tas zaudē ticību un kļūst par neticīgo (kāfirs). Atstāt harāmu un sargāties no tā ir fards. Slepkavība, netiklība (zinā), sodomija, azartspēles, vīna un visu alkoholisko dzērienu dzeršana, melošana, zagšana, cūkgaļas, asiņu un maitas ēšana, kā arī tas, ka sievietes un meitenes iziet uz ielas ar neapsegtu galvu, rokām un kājām, – tas viss ir harāms un smagi grēki. Ja kāds, darot šos grēkus, izrunā basmalu vai tic, ka tie ir halāli, vai neuzskata par svarīgu to, ka Visvarenais Allāhs tos ir padarījis par harāmu, viņš kļūst par neticīgo. Ja viņš tos dara, ticēdams, ka tie ir harāmi, un baidīdamies, viņš nekļūst par neticīgo. Taču viņš ir pelnījis Elles sodu. Ja viņš tos spītīgi turpina un nomirst bez nožēlas (tauba), tas kļūst par iemeslu tam, ka viņš aiziet no šīs pasaules bez ticības. 7. MAKRŪHS: To, kas nepatīk Visvarenajam Allāham un Muhamedam alaihis-salam un kas atņem pielūgsmes savābu, sauc par makrūhu. Makrūhs ir divu veidu: Tahrīmī makrūhs: tā ir vādžiba atstāšana; tie ir makrūhi, kas ir tuvi harāmam. To darīšana nes sodu. Piemēram, veikt namazu, kad saule lec, kad tā ir tieši zenītā un kad tā riet. Tanzīhī makrūhs: tie ir darbi, kas ir tuvi mubāham, t. i., halālam, vai kurus labāk nedarīt nekā darīt. Piemēram, neveikt sunnas, kas ir gair al-muakkada, vai mustahabus.

8. MUFSIDS: Mūsu reliģijā mufsids ir tas, kas sabojā likumīgu darbību vai iesāktu pielūgsmi, piemēram, ticību un namazu, laulību (nikāhs) un hadžu, zakātu, pirkšanu un pārdošanu. Piemēram, zaimot Allāhu un Grāmatu ir neticība (kufrs), un tas sagrauj ticību. Smiešanās namaza laikā sabojā gan abdestu, gan namazu. Ja gavētājs apzināti kaut ko apēd vai izdzer, gavēnis tiek sabojāts. Tam, kurš veic fardus, vādžibus un sunnas un sargās no harāma un makrūha, tiek dota adžra, t. i., savābs. Tam, kurš dara harāmus un makrūhus un neveic fardus un vādžibus, tiek pierakstīts grēks. Savābs par atturēšanos no viena harāma ir daudzkārt lielāks nekā savābs par viena farda izpildi. Viena farda savābs ir lielāks nekā savābs par atturēšanos no viena makrūha. Un savābs par atturēšanos no makrūha ir lielāks nekā sunnas savābs.

Kas ir pielūgsme (ibādats)?

Pielūgsme ir pildīt pavēles un ievērot aizliegumus, ko devis Visvarenais Allāhs, kurš mūs un visu esošo ir radījis no nekā, ik brīdi uztur esamībā, pasargā no redzamām un neredzamām nelaimēm un likstām un ik brīdi audzina, dāvādams dažādas dāvanas un labvēlības. Cilvēka pienākums ir, cik vien viņš spēj, pateikties Visvarenajam Allāham, kurš viņam sūta neskaitāmas dāvanas. Tas ir pienākums, parāds, ko pavēl prāts. Taču cilvēki ar savu nepilnīgo prātu un tuvredzīgo skatu nespēj paši atrast to, kas būtu pateicība un godbijība pret Visvareno Allāhu. Kamēr Visvarenais Allāhs nav paziņojis pienākumus, ar kuriem izrāda pateicību un godbijību, tas, ko uzskata par slavēšanu, var izrādīties nopelšana.

Lūk, pateicības parāds un kalpošanas pienākumi, kas cilvēkiem jāpilda un kam jātic ar sirdi, mēli un ķermeni, lai pateiktos Visvarenajam Allāham, ir paziņoti no Visvarenā Allāha puses, un mums tos ir paziņojis Viņa mīļais Pravietis. Tātad saprātīgiem cilvēkiem, lai pateiktos Visvarenajam Allāham un veiktu pielūgsmi, ir jāseko Muhamedam alaihis-salam. Tas, kurš seko Muhamedam alaihis-salam, ir musulmanis. Pateikties Visvarenajam Allāham, t. i., sekot Muhamedam alaihis-salam, – to sauc arī par „pielūgsmes veikšanu”.

Islāma daļas

Islāms sastāv no divām daļām: A. Nosacījumi, kas jāatzīst un kam jātic ar sirdi. B. Pielūgsmes darbi, kas jāveic ar ķermeni un sirdi.

Nosacījumi, kas jāatzīst un kam jātic ar sirdi

Ticība (imāns) ir patiesi zināt, ka mūsu kungs Cildenākais Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) ir Visvarenā Allāha pravietis un ka viņš ir Viņa izraudzīts nabī, kas nes vēsti, to ar ticību apliecināt, īsumā ticēt tam, ko viņš no Visvarenā Allāha ir paziņojis īsumā, un sīki – tam, ko viņš ir paziņojis sīki, un, cik vien iespējams, izrunāt ar mēli arī Kalima aš-šahāda (apliecinājuma vārdus). Stipra ticība ir šāda: tāpat kā cilvēks ar pilnīgu pārliecību tic, ka uguns dedzina un čūska ar savu indi nogalina, viņam no visas sirds jāatzīst Visvarenā Allāha un Viņa īpašību diženums, jātiecas pēc Viņa labvēlības (ridā) un skaistuma (džamāls), jābēg no Viņa dusmām (gadabs) un varenības (džalāls) un jānostiprina ticība savā sirdī tik stingri kā uzraksts marmorā.

Ir seši ticības nosacījumi, kuriem mums noteikti jātic.

Tie ir:

1. Ticēt Visvarenā Allāha esamībai un vienotībai. 2. Ticēt Viņa eņģeļiem.

3. Ticēt Viņa grāmatām. 4. Ticēt Viņa praviešiem. 5. Ticēt Pastarajai dienai. 6. Ticēt kadaram, t. i., tam, ka labais un ļaunais (hairs un šarrs) ir no Visvarenā Allāha.

Pielūgsmes darbi, kas jāveic ar ķermeni un sirdi

Katram musulmanim ir pienākumi, kas viņam noteikti jāveic kā pielūgsme. Šos pienākumus sauc par islāma nosacījumiem, un to ir pieci: 1. Izrunāt Kalima aš-šahāda.

2. Katru dienu piecas reizes, kad pienācis laiks, veikt namazu. 3. Dot zakātu no savas mantas. 4. Ramadāna mēnesī katru dienu gavēt.

5. Tam, kam ir iespēja, – vienreiz mūžā veikt hadžu.

„Maza pielūgsme, ko veic zinot, ir labāka nekā daudz pielūgsmes, ko veic nezinot” Svētais hadīss

To acis, kas Tevi mīl,
uz citu neraugās,
kam Tu esi vienīgais mērķis,
tie ne šīs, ne nākamās pasaules neatceras.
Kas Tev savu sirdi atdevuši,
kas zināšanās Tevi sasnieguši,
kuru acis Tevi skatījušas, –
to laime nekad nenodziest.
Mīlētāja dvēsele nemirst,
tā miesa nekad nesatrūd,
kas mīlestībā sevi zaudējis,
to iznīcība neskar.
Kas Tavai pavēlei galvu noliekuši,
kas Tavu tuvumu sasnieguši,
kas kā lakstīgalas dzied, –
to valodu neviens nesaprot.
Kas caur Tavu mīlestību cits citu pazīst,
kas Tevis dēļ cits citu mīl,
kas vienatnē ar Tevi (halvats) nonākuši,
tie nāves nemaz nebaidās.
Ak, mans brāli, ja tev ir prāts,
lai tavs darbs ir mīlēt Patiesību,
kas mīlestības garšu nav baudījis,
tā sirds nekad nav šķīsta.