AHL AS-SUNNA TICĪBA
Pirmais nosacījums, lai būtu musulmanis, ir ticība (imāns). Bet pareiza ticība ir atkarīga no tā, vai tic saskaņā ar Ahl as-Sunna ticības mācību. Vīrieša un sievietes, kas ir pie saprāta un sasnieguši dzimumgatavību, pirmais pienākums ir ticēt tā, kā ticēja un vēstīja mūsu kungs Pravietis (sallallahu alaihi va sallam). Mūsu Pravietis vēstīja tikai vienu ticību. Visi cildenie ashābi ticēja tā, kā viņš to vēstīja, un viņu vidū nebija nekādu atšķirību ticības mācībā. Pēc mūsu kunga Pravieša nāves cilvēki apguva islāmu, klausoties cildenajos ashābos un jautājot viņiem. Viņi visi vēstīja vienu un to pašu ticību. Jāapgūst zināšanas par ticību, ko Ahl as-Sunna zinātnieki ir uzrakstījuši savās grāmatās, un jātic saskaņā ar tām. Glābiņš no Elles mokām Augšāmcelšanās dienā ir atkarīgs no ticības tam, ko viņi ir vēstījuši. No Elles glābsies tikai tie, kas iet viņu ceļu. Tos, kas iet viņu ceļu, sauc par (sunnītiem) jeb (Ahl as-Sunna).
Kādā svētajā hadīsā ir teikts: „Mana umma sadalīsies septiņdesmit trijās grupās. No tām tikai viena grupa tiks izglābta no Elles mokām, bet pārējās ies bojā un nonāks Ellē.” Katra no šīm septiņdesmit trim grupām apgalvo, ka seko islāmam, un saka, ka tā viena grupa, par kuru ir paziņots, ka tā tiks izglābta no Elles, ir tieši viņējā. Sūras al-Mūminūn 53. un sūras ar-Rūm 32. svētajā ājatā pēc nozīmes ir teikts: „Katra grupa priecājas, domādama, ka tā iet pa taisno ceļu.” Tomēr starp šīm dažādajām grupām mūsu Pravietis (sallallahu alaihi va sallam) glābjamās grupas pazīmi, zīmi ir darījis zināmu šādi: „Šajā grupā ir tie, kas iet pa ceļu, pa kuru eju es un mani ashābi.” Kas nemīl kaut vienu no cildenajiem ashābiem, tas ir atšķēlies no Ahl as-Sunna. Bet kas nav Ahl as-Sunna ticībā, tas kļūst vai nu par neticīgo, vai par nomaldījušos (Ahl al-bidat).
Ticībā ir viens madhabs.
Ticībā ir tikai viena patiesa grupa, tas ir, tikai viens madhabs. Šis madhabs ir Ahl as-Sunna val-džamāa madhabs. Jo islāms visiem cilvēkiem pavēl tikai vienu ticību un vienu ticības mācību.
Tajās lietās, kurām jātic, nav atšķirību.
Šīs ticības pamatus un to, kā jātic, pats darīja zināmus mūsu kungs Pravietis alaihis-salam. Mūsu Pravietis, kas cilvēkiem vēstīja par Visvareno Allāhu, kurš radījis viņus un visu, darīja zināmu arī to, kādai jābūt ticībai Visvarenajam Allāham, tam, ko Viņš ir radījis, un Viņa pavēlēm un aizliegumiem. Tajās lietās, kurām jātic, jāseko visiem cildenajiem ashābiem. Jo tajās lietās, kurām jātic, viņu starpā nav nekādu atšķirību. Ticības galvenais nosacījums ir mīlēt Visvareno Allāhu un tos, ko Viņš mīl, būt viņiem draugam un būt Viņa ienaidnieku ienaidniekam. Par to hazrat Muhameds Masūms saka: „Visvarenais Allāhs teica: ‚Ak, Mūsa! Ko tu esi darījis Manis dēļ?’ Kad viņš atbildēja:
‚Ak, mans Kungs! Tevis dēļ es veicu namazu, gavēju, devu zakātu un pieminēju Tevi (zikrs)’, Visvarenais Allāhs teica: ‚Namazs tev ir pierādījums. Gavēnis ir vairogs, kas tevi sargā no Elles. Zakāts tev dos ēnu Sapulcēšanās dienā, kad visi degs no karstuma. Zikrs tajā dienā tumsā tev būs gaisma. Bet ko tu esi darījis Manis dēļ?’ Tad hazrat Mūsa jautāja: ‚Ak, mans Kungs! Kāds darbs ir darīts Tevis dēļ?’ Visvarenais Allāhs teica: ‚Vai tu Manis dēļ esi mīlējis to, ko Es mīlu, un vai Manus ienaidniekus esi uzskatījis par saviem ienaidniekiem?’
„Mana umma sadalīsies septiņdesmit trijās grupās. No tām tikai viena grupa tiks izglābta no Elles mokām, bet pārējās ies bojā un nonāks Ellē” Svētais hadīss
Hazrat Mūsa saprata, ka darbs, ko mīl Visvarenais Allāhs, ir mīlēt Viņa draugus un nemīlēt Viņa ienaidniekus. Tātad mīlestības pazīme ir mīlēt tos, ko mīl mīļotais, un būt viņa ienaidnieku ienaidniekam. Sūras al-Mumtahana ceturtais ājats, kura nozīme ir: ‚Ibrāhīms un viņa ashābi teica neticīgajiem: mēs esam tālu no jums un no jūsu elkiem; kamēr jūs neticēsiet Allāham, kas ir Viens, naids starp mums turpināsies. Šis viņu skaistais stāvoklis lai ir jums par paraugu’, rāda, ka, lai būtu ticīgs, šis naids ir nosacījums un ka Allāha ienaidnieku mīlēšana iznīcina ticību. Cildenie ashābi, kam bija tas gods būt Allāha Sūtņa sabiedrībā, ļoti mīlēja cits citu. Viņi bija ienaidnieki nevis cits citam, bet neticīgajiem. To pierāda sūras al-Fath divdesmit devītais ājats, kura nozīme ir: ‚Viņi bija ienaidnieki neticīgajiem un žēlsirdīgi cits pret citu’.” (Hazrat Muhameds Masūms, 29. vēstule.)
Grāmatas „Kimyâ-i Se‘âdet” piektajā daļā ir rakstīts: Allāha Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) teica: „Ticības pamats un tās visspēcīgākā pazīme ir mīlēt musulmaņus un nemīlēt tos, kas ir naidīgi musulmaņiem.” Cildenā Allāha dievišķās pavēles Īsam alaihis-salam svētā nozīme ir šāda: „Pat ja tu veiktu tik daudz pielūgsmes, cik visas radības uz zemes un debesīs, no tā nebūs nekāda labuma, kamēr tu nemīlēsi Manus draugus un nebūsi naidīgs pret Maniem ienaidniekiem.” Ticīgais nedrīkst mīlēt tos, kas ir Visvarenā Allāha ienaidnieki, bet viņam jāmīl tie, kas turas pie islāma. Tas viņam jāparāda vārdos un, ja iespējams, arī darbos. Viņš nedrīkst draudzēties ar nepaklausīgajiem un fāsikiem, bet no tiem, kam ir daudz grēku, jāturas ļoti tālu. Vēl vairāk viņam jāsargās no apspiedējiem un no tiem, kas moka musulmaņus. Taču tiem, kas nodarījuši pārestību tikai viņam pašam, jāpiedod un viņu pārestības jāpacieš; tas ir ļoti labi. Mūsu kungs Pravietis vēstīja, ka taisnais ceļš ir tā ticība, ko vēstījuši Ahl as-Sunna zinātnieki. Tāpēc mums jāapvienojas Ahl as-Sunna ticībā, jākļūst par brāļiem un jāmīl cits citu. Bidata grupas nedrīkst jaukt ar četriem patiesajiem Ahl as-Sunna madhabiem darbos (amals). Četri madhabi saka, ka citi ir uz taisnā ceļa, un mīl cits citu. Bet bidata grupas šķeļ musulmaņus. Islāma zinātnieki vienprātīgi ir paziņojuši, ka šos četrus patiesos madhabus nevar apvienot. Visvarenais Allāhs vēlas, lai madhabi darbos būtu nevis apvienoti, bet atsevišķi. Tā Viņš atvieglo islāma reliģiju. Svētais hadīss „Atšķirības starp manas ummas zinātniekiem ir žēlastība” vēstī, ka šī atšķirība ir noderīga.
Turpretī ticības mācībā Visvarenais Allāhs pavēl vienotību. Sūras Āl Imrān simt trešā svētā ājata nozīme ir: „Ak, jūs, kas ticat! Turieties pie Allāha reliģijas. Nešķelieties!” Skaidrojot šo vietu, hazrat Abussuūds efendi teica: „Nešķelieties tā, kā sašķēlās Grāmatas ļaudis, un neatkāpieties no pareizās ticības! Nedalieties, kā nezināšanas laikmetā (Džāhilija), kad cīnījāties cits ar citu!” Hazrat Ibn Hadžars al-Makkī saka: „Bidata piekritējs ir cilvēks, kura ticība atšķiras no Ahl as-Sunna ticības. Ikviens, kas ievieš kaut ko, ko islāms neatzīst par labu, kļūst par bidata piekritēju.” (al-Fatāvā al-hadīsija). Tie, kas tic saskaņā ar Ahl as-Sunna ticības mācību, ir Ahl as-Sunna, bet tie, kas tā netic, kļūst par bidata piekritējiem (ahl al-bidat) vai neticīgajiem.
Visvarenais Allāhs ir apmierināts ar tiem musulmaņiem, kas tic saskaņā ar Ahl as-Sunna ticības mācību. Lai tā ticētu, ir daudz nosacījumu.
Daži svarīgi Ahl as-Sunna ticības jautājumi
1. Jātic sešiem ticības nosacījumiem, tas ir, Visvarenā Allāha esamībai un vienotībai, tam, ka Viņam nav ne līdzinieka, ne līdzīgā, Viņa eņģeļiem, Viņa Grāmatām, Viņa praviešiem, dzīvei mūžīgajā pasaulē (āhirats) un tam, ka labo un ļauno (hairs un šarrs) rada Visvarenais Allāhs. (Tie ir izteikti tekstā „Āmantu”.) 2. Jātic, ka Svētais Korāns, Visvarenā Allāha pēdējā Grāmata, ir Visvarenā Allāha vārds (kalāms). 3. Ticīgais nekad nedrīkst šaubīties par savu ticību. 4. Ļoti jāmīl visi cildenie ashābi, kas ticēja mūsu Pravietim (sallallahu alaihi va sallam) un kam bija tas gods viņu redzēt, kamēr viņš bija dzīvs. Nedrīkst runāt nekā slikta par viņa četriem kalifiem, par viņa tuvajiem radiniekiem (Ahl al-Bait) un ne par vienu no viņa godājamajām sievām. 5. Visi cildenie ashābi ir Paradīzes ļaudis. (Rāfidīti saka: „Izņemot piecus, visi ashābi bija neticīgi.” Bet Svētajā Korānā ir teikts, ka viņi visi ir Paradīzes ļaudis.) 6. Abū Bakrs as-Sidīks ir visaugstākais no cildenajiem ashābiem.
7. Pielūgsmes darbus nedrīkst uzskatīt par ticības daļu. Ticīgos, kas tic Visvarenā Allāha pavēlēm un aizliegumiem, bet slinkuma dēļ tos nepilda, nedrīkst uzskatīt par neticīgajiem. (Vahabīti saka: „Darbi ir ticības daļa; kas neveic namazu un dara harāmu, tas ir neticīgs.”) Tie, kas nepiešķir nozīmi harāmam, izturas pret to vieglprātīgi vai izsmej islāmu, zaudē ticību. 8. Tos, kas saka, ka ir Ahl al-kibla (musulmaņi), un apgalvo, ka tic Visvarenajam Allāham un Viņa Pravietim Muhamedam alaihis-salam, nedrīkst pasludināt par neticīgajiem un saukt par neticīgajiem, pat ja viņiem ir maldīgi uzskati. Tāpēc Ahl al-kibla nepasludina par neticīgajiem, viņus nesauc par neticīgajiem. (Taču vahabīti visus, izņemot sevi, sauc par neticīgajiem.) 9. Namazs jāveic aiz ikviena imāma, par kuru nav zināms, ka viņš atklāti grēko. Šis spriedums attiecas arī uz emīriem un pārvaldniekiem, kas vada piektdienas un svētku namazus. 10. Musulmaņi nedrīkst sacelties pret saviem vadītājiem un pārvaldniekiem. Sacelšanās (hurūdž) nozīmē izraisīt fitnu un noved pie dažādām nelaimēm. Jālūdz, lai viņi darītu labus darbus, un ar laipniem vārdiem jādod viņiem padoms atteikties no grēcīgiem darbiem. 11. Veicot abdestu, kāju mazgāšanas vietā gan vīrietim, gan sievietei ir atļauts vienu reizi pārvilkt ar mitru roku (veikt masahu) pār mestiem (ādas apaviem), pat ja nav nekāda attaisnojuma un nepieciešamības. Pār basām kājām un zeķēm masahu neveic. 12. Jātic, ka mūsu Pravieša (sallallahu alaihi va sallam) Mirādžs notika gan ar dvēseli, gan ar ķermeni. Jo Mirādžā viņš devās kopā ar savu svētīto dvēseli un ķermeni. Tie, kas saka: „Mirādžs bija stāvoklis, tas ir, tas notika sapnī,” ir atšķēlušies no Ahl as-Sunna. 13. Ticība nepieaug un nesamazinās. (Pieaug un samazinās tās mirdzums.) 14. Svētais Korāns nav radīts (nav radība).
„Ticības pamats un tās visspēcīgākā pazīme ir mīlēt musulmaņus un nemīlēt tos, kas ir naidīgi musulmaņiem” Imāms al-Gazālī (rahmatullahi alaih)
15. Visvarenais Allāhs ir pāri jebkurai vietai. Tas ir, teikt un ticēt, ka kāda vieta ir Visvarenā Allāha vieta, nav pareizi. (Vahabīti saka: „Allāhs ir debesīs vai Aršā.” Tas ir kufrs, tas ir, neticība.) 16. Jautāšana kapā un mokas kapā ir patiesība. Mokas kapā skars gan dvēseli, gan ķermeni. Kapu apmeklēšana ir atļauta. Istigāsa, tas ir, iešana pie praviešu un avlija kapiem, lūgšana viņu dēļ un palīdzības lūgšana no viņiem, ir atļauta. (Bet vahabīti to sauc par širku. Tāpēc viņi sunnītus un šiītus sauc par mušrikiem, tas ir, par neticīgajiem.) 17. Slēpto (gaibs) zina tikai Allāhs; ja Viņš vēlas, Viņš to dara zināmu arī saviem praviešiem un avlija. 18. Avlija karāmati ir patiesība. Karāmati ir neparasti stāvokļi, kas izpaužas Allāha mīļotajos kalpos; tās ir lietas, ko Visvarenais Allāhs dāvā un piešķir ārpus savas parastās kārtības, tas ir, ārpus fizikas, ķīmijas un bioloģijas likumiem, un to ir tik daudz, ka tos nevar noliegt. 19. Tas, kas tiek nogalināts vai izdara pašnāvību, mirst savā noliktajā laikā. 20. Pravieši negrēko. 21. Mūsdienās – piederēt vienam no četriem patiesajiem madhabiem. 22. Pirmais no praviešiem ir Ādams alaihis-salam, bet pēdējais – Muhameds alaihis-salam. (Vahabīti noliedz, ka hazrat Ādams, hazrat Idrīss un hazrat Šīss bija pravieši. Viņi saka, ka pirmais pravietis bija hazrat Nūhs. Arī dažas grupas, kas savus vadītājus sauc par rasūliem (praviešiem), saka: „Nabī vairs nenāks, bet rasūls nāks.” Tāpēc ir radušies zindīki, kas saka: „Es esmu rasūls.”) 23. Jātic aizlūgumam (šafāatam), Sirātam (tiltam), atskaitei un svariem (mīzānam). 24. Dvēsele nemirst. Mirušo neticīgo un musulmaņu dvēseles dzird. 25. Jātic Augšāmcelšanās dienas (kijāmata) pazīmēm, piemēram, Dadžālam, zvēram Dābbat al-ard, hazrat Mahdī atnākšanai, tam, ka hazrat Īsa nolaidīsies no debesīm, saules uzlēkšanai rietumos un citām vēstītajām Augšāmcelšanās dienas pazīmēm.
Hazrat imāms Azams saka: „Augšāmcelšanās dienas pazīmēm jātic bez taavīla (citāda skaidrojuma).” Kāda svētā hadīsa nozīme ir: „Augšāmcelšanās diena nepienāks, kamēr saule nebūs uzlēkusi rietumos. Tad visi pieņems ticību, bet šī ticība vairs nedos labumu.” (Buhārī, Muslims)
26. Mūžīgajā pasaulē Visvarenais Allāhs būs redzams.
27. Neticīgie paliks Ellē mūžīgi, un viņu mokas netiks atvieglotas, gluži otrādi, tās arvien pieaugs.
28. Augšāmcelšanās dienā pravieši un krietni, labi cilvēki aizlūgs. Dvēseles kapā dzird, ko dara un saka dzīvie.
29. Svētā Korāna lasīšanas, žēlastības dāvanu (sadaka) došanas un pat visu mūsu pielūgsmes darbu atlīdzības (savāba) sūtīšana mirušo dvēselēm viņiem dod labumu un ir iemesls viņu moku atvieglošanai vai atcelšanai. Ticēt visam tam ir viena no pazīmēm, ka cilvēks ir Ahl as-Sunna ticībā. (Šīs zināšanas ir ņemtas no grāmatām „Fikh al-akbar”, „Nuhbat al-laālī”, „Maktūbāt ar-Rabbānī”, „Rijād an-nāsihīn” un „Farāid al-favāid”.)
Darbos (amals), tas ir, pielūgsmes darbos, kas jāveic, ir četri patiesi madhabi. Hazrat Saijids Ahmeds Tahtāvī komentāra (hāšija) grāmatai „Durr al-muhtār” daļā par kaušanu (zabāih) saka: „Mūsdienās katram musulmanim ir vādžibs būt vienā no četriem madhabiem. Kas nav nevienā no četriem madhabiem, tas atšķiras no Ahl as-Sunna. Bet tas, kas atšķiras no Ahl as-Sunna, kļūst par nomaldījušos vai neticīgo.”
Daļa madhabu ienaidnieku, tādu kā Ibn Hazms, Šaukānī, Abduhs, Rašīds Rida un Sidīks Hasans, uzskatot sekošanu (taklīds) par harāmu, bet daļa – veicot talfīku, ir novedusi daudzus musulmaņus maldos.
Mūsu madhabu imāmi ticības mācībā un darbos
No tābiīniem, kas islāmu apguva no cildenajiem ashābiem, un no taba at-tābiīniem, kas mācījās no viņiem, izauga lieli imāmi, kas reliģijas zināšanās pacēlās augstu un sasniedza absolūtā (mutlak) mudžtahida pakāpi.1 Viņi bija madhabu dibinātāji darbos, un spriedumus, kas izrietēja no katra viņu idžtihāda, sauca par šī zinātnieka madhabu. Tā kā vairuma šo zinātnieku madhabi netika ierakstīti grāmatās, tie tika aizmirsti. Tikai četru lielo imāmu idžtihādus viņu skolnieki ierakstīja grāmatās un saglabāja, un tie izplatījās musulmaņu vidū. Tie, kas visiem musulmaņiem uz zemes rāda taisno ceļu un kuru dēļ mēs apgūstam Muhameda alaihis-salam ceļu nemainītu un nesagrozītu, ir šīs četras lielās personas. Tie ir mūsu madhabu imāmi darbos. Pirmais no viņiem ir imāms Azams Abū Hanīfa Numāns ibn Sābits (radijallahu anhu). Viņš ir viens no lielākajiem islāma zinātniekiem. Viņš ir Ahl as-Sunna vadonis. Otrais ir imāms Māliks ibn Anass, trešais – imāms Muhameds ibn Idrīss aš-Šāfiī, bet ceturtais – imāms Ahmeds ibn Hanbals (rahmatullahi alaihim adžmain). Mūsdienās cilvēks, kas neseko nevienam no šiem četriem imāmiem, ir lielās briesmās. Viņš ir novirzījies no taisnā ceļa.
Divi no šo četru imāmu skolniekiem ļoti augstu pacēlās ticības zināšanās. Tā ticības mācībā izveidojās divi madhabi. Ticība, kas atbilst Svētajam Korānam un svētajiem hadīsiem, ir tā ticība, ko vēstījuši šie divi. Tieši šie divi izplatīja pa visu zemi glābjamās grupas (Firka an-nādžija), Ahl as-Sunna, ticības zināšanas. Viens no viņiem ir Abū Mansūrs al-Māturīdī, otrs – Abul Hasans Alī Ašarī (rahmatullahi alaihima). Šie divi imāmi ir vēstījuši vienu un to pašu ticību. Dažas atšķirības starp viņiem nav svarīgas. Būtībā tā ir viena un tā pati ticība. Islāma zinātnieki ir slavēti Svētajā Korānā un svētajos hadīsos. Kādā svētajā ājatā pēc nozīmes ir teikts: „Vai tie, kas zina, ir vienādi ar tiem, kas nezina?”2 Citā svētajā ājatā pēc nozīmes ir teikts: „Ak, musulmaņi! Jautājiet tiem, kas zina, par to, ko jūs nezināt!”3
„Mūsdienās katram musulmanim ir vādžibs būt vienā no četriem madhabiem. Kas nav nevienā no četriem madhabiem, tas atšķiras no Ahl as-Sunna. Bet tas, kas atšķiras no Ahl as-Sunna, kļūst par nomaldījušos vai neticīgo” Saijids Ahmeds Tahtāvī (rahmatullahi alaih)
Svētajos hadīsos ir teikts:
„Visvarenais Allāhs, eņģeļi un katra dzīva būtne lūdz par tiem musulmaņiem, kas māca cilvēkiem labo.”
„Augšāmcelšanās dienā vispirms aizlūgs pravieši, pēc tam zinātnieki, pēc tam mocekļi (šahīdi).”
„Ak, cilvēki, ziniet, ka zināšanas apgūst, klausoties zinātniekā.” „Apgūstiet zināšanas. Zināšanu apgūšana ir pielūgsme. Tam, kas māca zināšanas, un tam, kas tās apgūst, ir džihāda atlīdzība.”
„Mācīt zināšanas ir tas pats, kas dot žēlastības dāvanu (sadaka). Apgūt zināšanas no zinātnieka ir tas pats, kas veikt tahadžuda namazu.”
„Zināšanu apgūšana dod lielāku atlīdzību nekā visi brīvprātīgie pielūgsmes darbi. Jo tā nāk par labu gan viņam pašam, gan tiem, kurus viņš mācīs.”
„Tam, kas mācās, lai mācītu citus, tiek dota sidīku atlīdzība.”
„Zināšanas ir dārgumu krātuve. Tās atslēga ir jautāšana.”
„Apgūstiet zināšanas un māciet tās.”
„Visam ir avots. Bijības (takvas) avots ir ārifu sirdis.”
„Zināšanu mācīšana ir grēku izpirkšana.”
Viņš ir pilnībā pieklājība un kautrība,
viņa gaisma ir starojums tumsā,
viņš ir praviešu zīmogs (Hātam al-anbijā),
mans mīļais Pravietis.
Pravietiskuma avots,
žēlsirdības versme,
nevarīgo patvērums,
mans mīļais Pravietis.
Uz viņa muguras ir pravietiskuma zīmogs,
viņš ir vislīdzjūtīgākais pravietis,
aizlūguma (šafāata) iemesls,
mans mīļais Pravietis.
Vienīgais, kas izbeigs
jucekli Sapulcēšanās laukumā,
vēstnesis no viņpasaules,
mans mīļais Pravietis.