VISUMA SULTĀNS, MŪSU KUNGS PRAVIETIS

Viņa svētītās gaismas radīšana

Pirms visa, tas ir, pirms vēl bija kaut ko radījis, Visvarenais Allāhs radīja mūsu mīļā Pravieša Muhameda alaihis-salam svētīto gaismu. Lielākā daļa mūsu tafsīra un hadīsu zinātnieku ir paziņojuši: „Cildenais Allāhs no savas gaismas radīja smalku un lielu substanci. No šīs substances Viņš pakāpeniski radīja visu Visumu. Šo substanci sauc par ‚Nūr al-Muhammadī’. Visu dvēseļu un ķermeņu sākums un izcelsme ir šī substance.”

„Ja nebūtu tevis, ja nebūtu tevis, Es nebūtu radījis radību” Hadīss kudsī

Kādu dienu Džābirs ibn Abdullāhs, viens no cildenajiem ashābiem, jautāja: „Ak, Allāha Sūtni! Ko Visvarenais Allāhs radīja pirms visa?” Viņš atbildēja: „Pirms visa Viņš no savas gaismas radīja tava Pravieša, tas ir, manu, gaismu. Tad vēl nebija ne Plāksnes, ne Spalvas, ne Paradīzes, ne Elles, ne eņģeļa, ne samāvāt (debesu), ne arz (zemes), ne saules, ne mēness, ne cilvēku, ne džinu.”

Kad tika radīta Ādama alaihis-salam sirds un svētītais ķermenis, Nūr al-Muhammadī tika ielikts starp viņa uzacīm. Kad viņā tika iedvesta dvēsele, Ādams alaihis-salam pamanīja, ka viņa pierē ir gaisma, kas mirdz kā Rīta zvaigzne.

Kad Ādams alaihis-salam tika radīts, viņš ar iedvesmu saprata, ka Cildenais Allāhs viņu uzrunā, saucot viņu vārdā Abū Muhameds, tas ir, Muhameda tēvs. Viņš jautāja: „Ak, mans Kungs! Kāpēc Tu man devi kunju Abū Muhameds?” Visvarenais Allāhs viņam teica: „Ak, Ādam! Pacel savu galvu!” Kad Ādams alaihis-salam pacēla galvu, viņš ieraudzīja uz Arša al-alā5 ar gaismu rakstītu mūsu mīļā Pravieša (sallallahu alaihi va sallam) vārdu – Ahmeds. Tad viņš jautāja: „Ak, mans Kungs! Kas tas ir?” Visvarenais Allāhs teica: „Tas ir pravietis no taviem pēcnācējiem. Viņa vārds debesīs ir Ahmeds, bet uz zemes – Muhameds. Ja nebūtu viņa, Es nebūtu radījis tevi. Es nebūtu radījis arī zemes un debesis.”6

Viņa gaisma pāriet no šķīstām pierēm uz šķīstām pierēm

Kad tika radīts Ādams alaihis-salam, viņa pierē tika ielikta mūsu mīļā Pravieša Muhameda alaihis-salam svētītā gaisma. Šī gaisma sāka mirdzēt viņa pierē. Kā rakstīts darbā „Tafsīr al-Mazharī”, no Ādama alaihis-salam tā, ejot caur šķīstiem tēviem un šķīstām mātēm, nonāca līdz mūsu kungam Pravietim. Visvarenais Allāhs to paziņoja svētajā ājatā7 pēc nozīmes šādi:

„Tu, tas ir, tava gaisma, vienmēr tikusi nodota no viena, kas krīt pie zemes (veic sadždu), citam un ir nonākusi pie tevis.”8

Kādā svētajā hadīsā ir teikts: „Visvarenais Allāhs radīja cilvēkus. Mani Viņš radīja no labākās cilvēku daļas. Pēc tam no šīm daļām Viņš izraudzījās labāko (Arābijā). Mani Viņš radīja no tiem. Pēc tam Viņš izraudzījās labākos no namiem un ģimenēm un radīja mani no tiem. Tātad mana dvēsele un mans ķermenis ir labākie no radītā. Mana ciltsrinda, mani senči ir labākie no cilvēkiem.”

Citā svētajā hadīsā ir teikts: „Visvarenais Allāhs visu radīja no nekā. No visām lietām Viņš iemīlēja cilvēkus un padarīja tos vērtīgus; no cilvēkiem tos, kurus izraudzījās, Viņš apmetināja Arābijā. No izredzētajiem Arābijā Viņš izraudzījās mani. Mani Viņš ievietoja starp visu laiku cilvēku izredzētajiem, starp labākajiem. Tātad tie, kas mīl ar mani saistītos Arābijas ļaudis, mīl viņus manis dēļ. Tie, kas pret viņiem izturas naidīgi, ir naidīgi pret mani.”

Kad Visaugstākais Allāhs radīja Ādamu,
Ar Ādamu Viņš izgreznoja pasauli.
Eņģeļiem Viņš lika veikt sadždu Ādama priekšā,
Un dāsnais Kungs viņam deva daudz žēlastības.
Viņš ielika viņa pierē Mustafas gaismu
Un teica: zini, šī ir Mana Habība gaisma.
Šī gaisma apmetās viņa pierē,
Tā palika ar viņu ilgus laikus.
Pēc tam, zini, tā pārgāja uz Havvas pieri,
Tur arī tā palika daudzus mēnešus un gadus.
Piedzima Šīss, un šī gaisma pārgāja uz viņu,
Viņa pierē šī gaisma atklājās.
Tā sasniedza arī Ibrāhīmu un Ismāīlu,
Stāsts kļūtu garš, ja es stāstītu visu pārējo.
Tā, savienota kā ķēdes posmi,
Tā gāja, līdz sasniedza Mustafu.
Kad atnāca tas, kas ir žēlastība pasaulēm,
Gaisma nonāca pie viņa un palika tur.
Ja vēlies izglābties no uguns,
Ar mīlestību un sirdssāpēm saki as-salat.

„Tu, tas ir, tava gaisma, vienmēr tikusi nodota no viena, kas krīt pie zemes (veic sadždu), citam un ir nonākusi pie tevis” Aš-Šuarā: 219

Tā kā pirmais radītais cilvēks Ādams alaihis-salam nesa Muhameda alaihis-salam daļiņu, viņa pierē mirdzēja Pravieša gaisma. Šī daļiņa pārgāja uz hazrat Havvu, no viņas – uz Šīsu alaihis-salam, un tā tālāk no šķīstiem vīriem uz šķīstām sievām un no šķīstām sievām uz šķīstiem vīriem. Arī Muhameda alaihis-salam gaisma kopā ar daļiņu gāja no šķīstām pierēm uz šķīstām pierēm. Ikreiz, kad eņģeļi paskatījās Ādama alaihis-salam sejā, viņi redzēja viņa pierē Muhameda alaihis-salam gaismu un lūdza par viņu piedošanu (istigfārs).

Pirms nāves Ādams alaihis-salam teica savam dēlam Šīsam alaihis-salam: „Mans bērns! Šī gaisma, kas mirdz tavā pierē, ir pēdējā Pravieša, Muhameda alaihis-salam, gaisma. Uztici to ticīgām, šķīstām un tīrām sievām un dod tādu pašu novēlējumu arī savam dēlam!”

Līdz pat Muhamedam alaihis-salam visi tēvi saviem dēliem deva tādu pašu novēlējumu. Ikviens no viņiem to izpildīja, apprecot viscēlāko un vislabāk audzināto meiteni. Gaisma, ejot cauri šķīstām vīriešu un sieviešu pierēm, sasniedza savu īsto īpašnieku. Ja kādam no mūsu kunga Allāha Sūtņa senčiem bija divi dēli vai ja kāda cilts sadalījās divos atzaros, mūsu Pravieša Muhameda alaihis-salam gaisma bija cēlākajā un labākajā pusē. Katrā gadsimtā to, kurš bija viņa sencis, varēja pazīt pēc gaismas viņa sejā. Bija izredzēta dzimta, kas nesa viņa gaismu; katrā gadsimtā tam, kurš piederēja šai dzimtai, bija ļoti skaista un gaismas pilna seja. Ar šo gaismu viņš izcēlās starp saviem brāļiem, un cilts, kurai viņš piederēja, bija augstāka un cēlāka par citām ciltīm.9

Mūsu kungs Pravietis kādā no saviem svētajiem hadīsiem teica: „Neviens no maniem senčiem nav piekopis netiklību. Visvarenais Allāhs mani atveda pasaulē no šķīstiem, labiem tēviem un tīrām mātēm. Ja kādam no maniem senčiem būtu bijuši divi dēli, es būtu bijis labākajā, cēlākajā no tiem.” Šī gaisma, kopš Ādama alaihis-salam nodota no paaudzes paaudzē, sasniedza Tārūhu un no viņa pārgāja uz viņa dēlu Ibrāhīmu alaihis-salam, pēc tam uz viņa dēlu Ismāīlu alaihis-salam. Gaisma, kas arī viņa pierē mirdzēja kā saule, pārgāja uz viņa pēcnācēju Adnānu, no viņa – uz Maadu, bet no viņa – uz Nizāru. Kad piedzima Nizārs, viņa tēvs Maads, ieraudzījis gaismu dēla pierē, priecājās. Viņš sarīkoja lielas dzīres un teica: „Tādam dēlam šīs dzīres ir tikai niecīga lieta”, tāpēc dēlam palika vārds Nizārs, kas nozīmē „niecīga lieta”. Pēc tam šī gaisma, posmu pa posmam, gāja tālāk, līdz sasniedza savu īsto īpašnieku – praviešu zīmogu (Hātam al-anbijā), mūsu mīļo Pravieti Muhamedu alaihis-salam.

Mūsu kungs Pravietis kādā svētajā hadīsā teica: „Es esmu Muhameds, dēls Abdullāha, Abdulmutaliba, Hāšima (Amra), Abd Manāfa (Mugīras), Kusaja (Zaida), Kilāba, Muras, Kaba, Luaja, Gāliba, Fihra, Mālika, Nadra, Kinānas, Huzaimas, Mudrikas (Āmira), Iljāsa, Mudara, Nizāra, Maada, Adnāna. Ikreiz, kad tauta, pie kuras es piederu, sadalījās divās daļās, Visvarenais Allāhs mani noteikti ievietoja labākajā pusē…”10

Citā svētajā hadīsā viņš teica: „No Ibrāhīma dēliem Visvarenais Allāhs izraudzījās Ismāīlu. No Ismāīla dēliem Viņš izraudzījās Kinānas dēlus. No Kinānas dēliem Viņš izraudzījās Kuraišu. No Kuraiša Viņš izraudzījās Hāšima dēlus. No Hāšima dēliem Viņš izraudzījās Abdulmutaliba dēlus. Un no Abdulmutaliba dēliem Viņš izraudzījās mani.”11

Mūsu kunga Pravieša cildenais ciltsraksts līdz Adnānam ir šāds:

Muhameds alaihis-salam Abdullāhs Abdulmutalibs (Šaiba) Hāšims (Amrs) Abd Manāfs (Mugīra) Kusajs (Zaids) Kilābs Mura Kabs Luajs Gālibs Fihrs Māliks Nadrs Kināna Huzaima Mudrika (Āmirs) Iljāss Mudars Nizārs Maads Adnāns

Viņa vectēvs hazrat Abdulmutalibs

Mūsu kungs Pravietis (sallallahu alaihi va sallam) ir cēlies no Kuraiša cilts Hāšima dēlu atzara. Viņa tēvs ir Abdullāhs. Abdullāha tēvs bija Šaiba. Šaiba, mūsu Pravieša vectēvs, piedzima Medīnā. Kad nomira viņa tēvs Hāšims, Šaiba vēl bija bērns. Kādu dienu viņš ar draugiem Medīnā pie savu mātes brāļu mājas mācījās šaut ar loku. Pieaugušie, kas viņus vēroja, bija sajūsmā par gaismu, kas mirdzēja Šaibas pierē, un nojauta, ka viņš ir kāda dižciltīga vīra dēls.

Kad pienāca Šaibas kārta šaut, viņš uzvilka loku un raidīja bultu mērķī. Kad bulta trāpīja tieši mērķī, viņš satraukumā iesaucās: „Es esmu Hāšima dēls. Protams, ka mana bulta trāpa mērķī!” No šiem vārdiem viņi saprata, ka viņš ir Hāšima no Mekas dēls. Tobrīd Hāšims jau bija miris.

Kad viens no Abd Manāfa dēliem atgriezās Mekā, viņš teica Hāšima brālim Mutalibam: „Tavs brāļadēls Šaiba, kas ir Medīnā, ir ļoti gudrs bērns. Viņa pierē arī mirdz gaisma, kas visus sajūsmina. Vai ir pareizi, ka tik vērtīgs bērns ir šķirts no jums?” Tad Mutalibs tūlīt devās uz Medīnu un atveda savu brāļadēlu Šaibu uz Meku. Tiem, kas Mekas ielās jautāja, kas ir šis bērns, viņš atbildēja: „Viņš ir mans vergs.” Kopš tā laika Šaibas vārds palika Abdulmutalibs, kas nozīmē „Mutaliba vergs”.12

„Mans bērns! Šī gaisma, kas mirdz tavā pierē, ir pēdējā Pravieša, Muhameda alaihis-salam, gaisma. Uztici to ticīgām, šķīstām un tīrām sievām un dod tādu pašu novēlējumu arī savam dēlam!” Ādams alaihis-salam

Abdulmutalibs dzīvoja pie sava tēvoča Mutaliba līdz viņa nāvei. No viņa svētītā ķermeņa nāca muskusa smarža. Viņa pierē mirdzēja Visvarenā Allāha habība Muhameda alaihis-salam gaisma un izplatīja apkārt labumu un svētību. Ikreiz, kad Mekā nelija lietus un iestājās bads, Mekas ļaudis, satvēruši Abdulmutalibu aiz rokas, uzveda viņu Sabīra kalnā un lūdzās, lai viņš lūgtu Allāhu. Viņš nevienam neatteica un lūdza Visvareno Allāhu dāvāt lietu. Cildenais Allāhs mūsu mīļā Pravieša gaismas dēļ, kas mirdzēja Abdulmutaliba pierē, pieņēma viņa lūgšanu un sūtīja bagātīgu lietu. Tā Abdulmutaliba vērtība un cieņa diendienā auga. Mekas ļaudis izvēlējās viņu par savu vadoni. Neviens viņam nepretojās, un tie, kas bija viņa varā, dzīvoja mierā un drošībā. Arī tā laika valdnieki atzina Abdulmutaliba tikumu un diženumu. Tikai Irānas šahs viņu neieredzēja un atklāti un slepeni loloja pret viņu naidu. Abdulmutalibs bija hanīfs, tas ir, musulmanis.13 Viņš gāja tauhīda ceļu, ticēja Allāha esamībai un vienotībai, viņam nebija citas domas kā vien Viņš, un viņš sekoja sava senča, hanīfa Ibrāhīma alaihis-salam, reliģijai. Tādēļ viņš nekad nepielūdza elkus un pat netuvojās tiem.

Ap Kabu viņš lūdza Visvareno Allāhu un pielūdza Viņu.

Zamzams

Kādu dienu sapnī kāds viņam teica: „Ak, Abdulmutalib! Celies un rok Taijibu!” un pazuda. Nākamajā dienā viņš teica: „Celies, rok Baru!” Trešajā dienā tas pats cilvēks pavēlēja: „Celies, rok Madnūnu!” Sapņi nebeidzās. Ceturtajā dienā, kad tas pats cilvēks atkal teica: „Ak, Abdulmutalib! Celies, rok Zamzama aku!”, Abdulmutalibs jautāja: „Kas ir Zamzams? Kur ir šī aka?” Tas atbildēja: „Zamzams ir ūdens, kas nekad nesamazinās, un tā dibenu nav iespējams sasniegt. Tā pietiek visiem svētceļniekiem, kas nāk no visām četrām pasaules malām. Tas izplūda vietā, kur ar spārnu uzsita Džibrīls alaihis-salam. Tas ir ūdens, ko Visvarenais Allāhs radīja Ismāīlam alaihis-salam. Tas remdē izslāpušos. Tas paēdina izsalkušos un dziedina slimos. Es tev pateikšu, kur tas ir. Ir vieta, kur cilvēki, kaujot upurdzīvniekus, izmet atliekas. Kad tu būsi tur, atlidos vārna ar sarkanu knābi.

Tā ar knābi kasīs zemi. Vietā, kur vārna kasīs, tu ieraudzīsi arī skudru pūzni. Tieši tur ir Zamzams.”14

No rīta Abdulmutalibs paņēma līdzi savu dēlu Hārisu, devās pie Kabas un satraukts sāka gaidīt. Kādā brīdī, tieši kā sapnī bija teikts, atlidoja vārna ar sarkanu knābi, nolaidās turpat kādā bedrē un sāka ar knābi kalt zemi. Zem tās parādījās skudru pūznis. Abdulmutalibs ar dēlu Hārisu tūlīt sāka tur rakt. Kad viņi kādu laiku bija rakuši, parādījās akas mute. To ieraudzījis, Abdulmutalibs sāka saukt takbīru: „Allahu akbar, Allahu akbar!”

Kuraiši, kas jau no paša sākuma uzmanīgi bija vērojuši akas rakšanu, pievērsās viņam un teica: „Ak, Abdulmutalib! Šī ir mūsu tēva Ismāīla aka. Arī mums uz to ir tiesības. Tev jāpadara mūs par šī darba līdzdalībniekiem!” Abdulmutalibs tūlīt iebilda un atbildēja: „Nē! Šis darbs ir pienākums, kas uzticēts tikai man.” Tad kuraiši teica: „Tu esi viens. Tev nav neviena cita kā vien tavs vienīgais dēls. Tu nevari šādi stāties mums pretī!”

Zamzama aka atradās

Masdžid al-Harām mošejā pretī Hadžar al-Asvad stūrim. Tai bija akmens apmale. Grīda bija klāta ar marmoru un slīpa sienu virzienā. Sultāns Abdulhamīds I lika aku izbūvēt tā, lai ūdens neizsūktos. Šis skaistais mākslas darbs, vērtīgs vēstures piemineklis, tika nojaukts 1963. gadā. Akas mute un daži metri ap to tika pazemināti vairākus metrus zem zemes virsmas. Vēlāk viss tika pilnībā aizsegts un noklāts ar marmoru. Tagad šī aka vairs nav redzama.

Tad viņam kļuva smagi ap sirdi, jo viņi pārmeta, ka viņam nav tuvinieku. Viņš pacēla rokas pret debesīm un lūdzās: „Ak, mans Kungs! Dāvā man desmit dēlus. Ja Tu pieņemsi šo manu lūgšanu, vienu no viņiem es upurēšu pie Kabas.”15

Abdulmutalibs saprata, ka rakšana kļūst bīstama un var beigties ar sīvām sadursmēm. Tādēļ viņš pārtrauca rakt un meklēja vienošanos.

Viņš vēlējās, lai lietu izšķir šķīrējtiesnesis. Beigās viņi vienojās, ka risinājumu atradīs kāds zīlnieks Damaskā. Kopā ar pulku ievērojamāko kuraišu viņi devās ceļā. Pa ceļam karavāna, slāpju un karstuma nomocīta, vairs nespēja pavirzīties uz priekšu. Viņi bija gatavi atdot visu par ūdens lāsi. Lai gan tā bija viņu vienīgā vēlēšanās, svelmainā tuksneša vidū atrast ūdeni nebija iespējams.

Kad visi jau bija zaudējuši cerību, Abdulmutalibs viņiem uzsauca: „Nāciet, nāciet! Pulcējieties! Es atradu ūdeni, kura pietiks gan jums, gan jūsu dzīvniekiem!” Kad Abdulmutalibs, kurš savā pierē nesa Muhameda alaihis-salam svētīto gaismu, meklēja ūdeni, viņa kamieļa kāja aizķērās aiz liela akmens, un, kad akmens izkustējās no vietas, no tā apakšas izplūda ūdens. Visi atskrēja.

Viņi dzēra, cik vien gribēja, un it kā no jauna atguva dzīvību.

Kuraiši, apkaunoti Abdulmutaliba diženuma priekšā, teica: „Ak, Abdulmutalib! Mums vairs nav ko tev iebilst. Tu esi viscienīgākais rakt Zamzama aku. Par šo lietu mēs ar tevi vairs nestrīdēsimies. Vairs nav vajadzības doties pie šķīrējtiesneša, mēs griežamies atpakaļ.” Tad viņi devās ceļā uz Meku. Gaismas dēļ, kas mirdzēja viņa pierē, Abdulmutalibs ieguva godu izrakt Zamzama aku un atklāt tās ūdeni.16

„Zamzams paēdina un dziedina slimos” Svētais hadīss

Upurim nolemtais dēls

Pēc tam, kad Abdulmutalibs izraka Zamzama aku, viņa slava un gods auga vēl vairāk. Pagāja gadi. Cildenais Allāhs pieņēma viņa no sirds dziļumiem raidīto lūgšanu un bez Hārisa dāvāja Abdulmutalibam vēl desmit dēlus un sešas meitas. Dēlu vārdi bija Kusams, Abū Lahabs, Abdulkaba, Hadžls, Zubairs, Abū Tālibs, Abdullāhs, Gaidaks, Dirārs un Mukavims (Hamza un Abāss vēl nebija dzimuši). Meitas bija Safija, Ātika, Umm Hakīm Baidā, Bara, Umaima un Arvā. No visiem saviem bērniem Abdulmutalibs visvairāk mīlēja Abdullāhu, jo gaisma, kas bija viņa paša pierē, bija sākusi mirdzēt Abdullāha pierē.

Kādu dienu sapnī Abdulmutalibam tika teikts: „Ak, Abdulmutalib! Izpildi savu solījumu!”

No rīta Abdulmutalibs upurēja aunu. Naktī sapnī viņam tika pavēlēts: „Upurē ko lielāku par to!” No rīta viņš upurēja vērsi. Kad sapnī viņam atkal tika pavēlēts upurēt ko lielāku par to, viņš jautāja: „Kas ir lielāks par to?” Tad tika teikts: „Tu solīji upurēt vienu no saviem dēliem, ja tev tiks dāvāti desmit dēli. Izpildi savu solījumu!”

Nākamajā dienā Abdulmutalibs sapulcināja savus bērnus un pastāstīja viņiem par lūgšanu, ko bija izteicis pirms daudziem gadiem. Tad viņš paziņoja dēliem, ka viņam jāupurē viens no viņiem. Neviens no dēliem viņam nepretojās. Gluži otrādi, viņi piekrita, sacīdami: „Ak, mūsu tēv! Izpildi savu solījumu! Tu esi brīvs darīt, ko gribi!” Abdulmutalibs meta lozes, lai noteiktu dēlu, kas tiks upurēts. Loze krita Abdullāham – dēlam, kuru viņš mīlēja visvairāk un kurš savā pierē nesa Visvarenā Allāha habība Muhameda alaihis-salam gaismu. Abdulmutalibs uz mirkli sagrīļojās, un viņa acis pildījās asarām. Viņam bija jāizpilda Visvarenajam Allāham dotais vārds. Vienā rokā paņēmis nazi, bet otrā – savu sirdsmīļo dēlu Abdullāhu, viņš devās uz Kabu, lai izpildītu savam Kungam doto solījumu. Raudošais tēvs pabeidza visus sagatavošanās darbus, lai upurētu Abdullāhu. Tobrīd ievērojamākie kuraiši izbrīna pilniem skatieniem vēroja notiekošo.

Viens no viņiem, Abdullāha tēvocis no mātes puses, teica: „Ak, Abdulmutalib! Apstājies! Mēs nekad nepiekritīsim, ka tu nokauj šo savu dēlu. Ja tu to izdarīsi, tas kļūs par paražu kuraišu vidū. Katrs apsolīs upurēt savu dēlu un viņu nokaus. Nerādi tādu piemēru! Iegūsti sava Kunga labvēlību citādā veidā!” Tad viņš ieteica: „Pajautā kādam zīlniekam, lai viņš tev parāda izeju.”

Pēc šiem vārdiem Abdulmutalibs devās pie zīlnieka, vārdā Kutba (vai Sadžaks), kurš dzīvoja Haibarā, un izstāstīja viņam, kā lietas stāv. Zīlnieks jautāja: „Cik liela pie jums ir asinsmaksa par cilvēku?” Saņēmis atbildi, ka desmit kamieļi, viņš teica: „Meciet lozes starp desmit kamieļiem un jūsu dēlu. Ja loze kritīs jūsu dēlam, pievienojiet vēl desmit kamieļus un tā turpiniet mest lozes, līdz loze kritīs kamieļiem.”

Abdulmutalibs tūlīt atgriezās Mekā un darīja tā, kā zīlnieks bija teicis. Viņš daudzkārt meta lozes, katru reizi palielinot kamieļu skaitu par desmit. Loze vienmēr krita Abdullāham. Taču, kad kamieļu skaits sasniedza simtu, loze krita kamieļiem. Drošības pēc viņš meta lozes vēl divas reizes. Abas reizes loze krita kamieļiem. Abdulmutalibs, saucot takbīru „Allahu akbar! Allahu akbar!”, upurēja kamieļus. Ne viņš pats, ne kāds no viņa dēliem neņēma no gaļas. Visu gaļu viņš izdalīja nabagiem.17

Kopš Ādama alaihis-salam laikiem ir zināms vēl kāds notikums – kad bija jāupurē Ismāīls alaihis-salam. Tā kā mūsu kunga Pravieša ciltsraksts sniedzas līdz Ismāīlam alaihis-salam, viņš teica: „Es esmu divu upurim nolemto dēls.”18

Viņa tēvs hazrat Abdullāhs

Kad piedzima Abdullāhs, kurš savā pierē nesa abu pasauļu valdnieka, mūsu Pravieša Muhameda alaihis-salam, gaismu, Grāmatas ļaudis paziņoja cits citam: „Mekā ir dzimis pēdējo laiku Pravieša tēvs.” Israēla bērniem bija no vilnas darināts mētelis (džubba), kas bija piederējis Jahjam alaihis-salam; tas bija viņam mugurā, kad viņš kļuva par šahīdu (mocekli), un uz tā bija palikušas viņa svētītās asinis. Viņu grāmatās bija rakstīts: „Kad šīs asinis atjaunosies un sāks pilēt, pasaulē būs nācis pēdējo laiku Pravieša tēvs.” Ieraudzījuši šo zīmi, Grāmatas ļaudis saprata, ka Abdullāhs ir piedzimis. Lai gan viņi viņu apskauda un daudzas reizes mēģināja viņu nogalināt, Visvarenais Allāhs pasargāja Abdullāhu tās gaismas svētības dēļ, kas mirdzēja viņa pierē.

Sasniedzis dzimumgatavību, Abdullāhs gan ar saviem labajiem tikumiem, gan ar skaisto izskatu kļuva par izcilu cilvēku. Īpaši, kad viņam palika astoņpadsmit gadu, viņa skaistums kļuva leģendārs. Gaisma viņa pierē mirdzēja kā saule; meitenes, kas viņu redzēja, nespēja viņā neiemīlēties. Viņa skaistuma un slavas vēsts bija aizsniegusi pat Ēģipti.

Gan tuvi, gan tāli ļaudis sacentās, vēlēdamies izdot pie viņa savas meitas. Daudzi valdnieki ieradās pie Abdulmutaliba un piedāvāja savas meitas viņa dēlam. Viņi teica, ka šī nolūka dēļ ir gatavi uz jebkuru upuri. Tāpat Mekā ieradās gandrīz divi simti meiteņu un lūdza atļauju precēties ar Abdullāhu. Taču Abdulmutalibs katru no tām pieklājīgi noraidīja.

Jo Abdulmutalibs savam dēlam meklēja vislabāk audzināto, viscēlāko un visskaistāko meiteni, kas būtu hanīfa, tas ir, musulmane, un uzticīga senču reliģijai, kurai viņi sekoja kopš Ibrāhīma alaihis-salam laikiem.

Kad Israēla bērni saprata, ka viņu grāmatās minētais pēdējo laiku Pravietis nenāks no viņu tautas, viņi skaudības dēļ zvērēja nogalināt Abdullāhu. Šim nolūkam viņi aizsūtīja uz Meku septiņdesmit bruņotu vīru. Tie sāka gaidīt izdevību. Beidzot kādu dienu, kad Abdullāhs bija izgājis laukā, viņi, domādami, ka neviens viņus neredz, izvilka zobenus un uzbruka viņam. Saskaņā ar dievišķo gudrību (hikmat al-ilāhija)19 tajā dienā viens no Abdullāha radiniekiem, Vahbs ibn Abd Manāfs, ar dažiem draugiem bija devies medībās. Tieši tajā brīdī viņi ieraudzīja Israēla bērnus, kas bija metušies virsū Abdullāham. Radniecības jūtu vadīti, viņi nolēma palīdzēt Abdullāham. Taču pretinieku bija ļoti daudz. Bija skaidrs, ka šajā sadursmē viņi zaudēs. Beigās viņi nolēma mēģināt ar pārrunām. Kad viņi tuvojās uzbrucējiem, viņi ieraudzīja daudzus jātniekus uz tumšiem zirgiem ar zobeniem rokās, kas nelīdzinājās nevienam šajā pasaulē; tie zibenīgi ieradās no neredzamās pasaules, ar takbīra saucieniem uzbruka Israēla bērniem, visus nocirta ar zobenu un pazuda. Vahbs bija apstulbis un saprata, kā Abdullāhs tiek sargāts un cik vērtīgs viņš ir Visvarenā Allāha priekšā.

Atgriezies mājās, viņš izstāstīja sievai, kas noticis. Abi atzina, ka Abdullāhs ir viņu meitai līdzvērtīgs jauneklis, un nolēma izdot pie viņa savu meitu Āminu.

„Es esmu divu upurim nolemto dēls” Svētais hadīss

Abdulmutalibs bija dzirdējis par Āminas, Banū Zuhras cilts vecākā Vahba meitas, skaistumu, šķīstību, kautrību un uzticību reliģijai. Viņi bija arī radinieki – viņu dzimtas savienojās dažas paaudzes iepriekš. Viņš devās uz Vahba māju, lai bildinātu šo meiteni savam dēlam Abdullāham. Kad Abdulmutalibs lūdza Vahba meitu savam dēlam Abdullāham, Vahbs teica: „Ak, tēvoča dēls! Šo piedāvājumu mēs saņēmām jau pirms jums.” Tad viņš izstāstīja notikumu, kura liecinieks bija bijis, un piebilda: „Āminas māte redzēja sapni. Viņa stāsta, ka mūsu mājā ienākusi gaisma un tās spožums piepildījis zemi un debesis. Arī es šonakt sapnī redzēju mūsu senci Ibrāhīmu alaihis-salam. Viņš man teica: ‚Es salaulāju Abdulmutaliba dēlu Abdullāhu un tavu meitu Āminu. Arī tu to pieņem!’ Kopš paša rīta esmu šī sapņa iespaidā. Es domāju, kad gan jūs atnāksiet.” Izdzirdējis šos vārdus, Abdulmutalibs iesaucās: „Allahu akbar! Allahu akbar!”

Beigās viņš savu astoņpadsmit gadus veco dēlu Abdullāhu apprecināja ar Vahba četrpadsmit gadus veco meitu Āminu. Par Āminas un Abdullāha laulību ir arī citi nostāsti.20

Viņa svētītā gaisma pāriet uz viņa māti

Kad mūsu kunga Sarvar al-ālam (sallallahu alaihi va sallam) svētītā gaisma pārgāja uz viņa māti, vilki un putni cits citam paziņoja priecīgo vēsti, sacīdami:

„Tuvu ir brīdis, kad Visuma valdnieks pagodinās pasauli ar savu atnākšanu; viņš ir zemes amīns21, laika saule.” Tajā naktī visi elki Kabā nokrita uz sejas. Šaitāni (velni) kļuva bezspēcīgi un vairs nespēja veikt savus darbus. Eņģeļi sadauzīja Iblīsa troni un iemeta to jūrā, bet pašu Iblīsu četrdesmit dienas sodīja un mocīja. Pēc tam viņš aizbēga, uzkāpa Abū Kubaisa kalnā un briesmīgi iekliedzās. Visi Iblīsa karapulki, izdzirdējuši viņa kliedzienu, sapulcējās ap viņu. Viņš tiem teica: „Vai jums! Tuvojas Muhameda alaihis-salam dzimšana. No šī brīža vairs nepielūgs ne Lātu, ne Uzu. Tauhīda gaisma izplatīsies pa visu pasauli.” Tajā naktī visi burvji un zīlnieki kļuva bezspēcīgi savos darbos. Zīlēšana beidzās. Viņu burvestības zaudēja spēku. Tajā naktī tie, kas bija uz zemes, dzirdēja balsi no debesīm: „Tuvojas laiks, kad pēdējo laiku Pravietis nāks ar tūkstošiem labumu un labdarību.”

Tajā laikā Mekā valdīja bads. Jau vairākus gadus nebija lijis. Kokos nebija neviena zaļa lapa, un ražai nebija ne miņas. Cilvēki bija nonākuši grūtībās un nezināja, ko darīt. Kad mūsu mīļā Pravieša svētītā gaisma pārgāja no hazrat Abdullāha uz hazrat Āminu, lija tik daudz lietus un izauga tik bagāta raža, ka šo gadu nosauca par „pārpilnības gadu”. Hazrat Āmina deviņus mēnešus, kamēr nēsāja viņu, neizjuta nekādas sāpes vai grūtības.

Kad mūsu māte Āmina bija divus mēnešus grūtniece, viņas vīrs Abdullāhs bija aizbraucis tirdzniecības darīšanās uz Damasku. Atceļā viņš saslima. Viņš nomira astoņpadsmit vai divdesmit piecu gadu vecumā Dār an-Nābigā netālu no Medīnas, pie saviem tēvočiem no mātes puses – Nadžāra dēliem.22 Kad šī ziņa sasniedza Meku, visa lielā pilsēta iegrima bēdās.23

„Kad mūsu kunga Pravieša tēvs Abdullāhs nomira, pirms vēl bija piedzimis viņa dēls, eņģeļi teica: ‚Ak, mūsu Kungs! Tavs Sūtnis ir palicis bārenis’” Abdullāhs ibn Abāss (radijallahu anhuma)

Viens no cildenajiem ashābiem, Abdullāhs ibn Abāss (radijallahu anhuma), ir pastāstījis: „Kad mūsu kunga Pravieša tēvs Abdullāhs nomira, pirms vēl bija piedzimis viņa dēls, eņģeļi teica: ‚Ak, mūsu Kungs! Tavs Sūtnis ir palicis bārenis.’ Visvarenais Allāhs teica: ‚Es esmu viņa sargātājs un palīgs.’”

Āmina Hatun bija dziļi apbēdināta par vīra nāvi. Kādā savā dzejolī viņa šādi izdziedāja bēdas par viņa aiziešanu:

Visnegaidītākajā brīdī viņu aizrāva nāve,
Lai gan viņš bija tik devīgs un tik žēlsirdīgs.

Ziloņa notikums

Ziloņa notikums

Līdz Cildenākā Sūtņa (sallallahu alaihi va sallam) dzimšanai bija atlikuši apmēram divi mēneši. Tieši tad notika Ziloņa notikums. Abraha, Abesīnijas karalistes vietvaldis Jemenā, gribēdams aizkavēt ļaužu pūļus, kas plūda no visām pusēm, lai apmeklētu Kabu, ar Bizantijas imperatora palīdzību lika uzcelt Sanā lielu baznīcu, kuras nosaukums bija „Kulais”. Viņš gribēja, lai cilvēki apmeklētu šo baznīcu. Taču, tā kā arābi jau sen apmeklēja Kabu, viņi šai baznīcai neizrādīja nekādu cieņu. Viņi uz to raudzījās ar nicinājumu. Kāds no viņiem pat apgānīja baznīcu.

Šis notikums saniknoja Abrahu, un viņš nolēma sagraut Kabu. Šim nolūkam viņš sagatavoja lielu karaspēku un devās uzbrukt Mekai. Kad Abrahas karaspēks tuvojās Mekai, karavīri sāka laupīt kuraišu mantu. Viņi sagrāba arī divsimt Abdulmutalibam piederošu kamieļu. Abdulmutalibs devās pie Abrahas un lūdza atdot viņa kamieļus. Abraha teica: „Es esmu atnācis sagraut jūsu svēto Kabu. Tu negribi to aizstāvēt, bet prasi savus kamieļus?”

Abdulmutalibs teica: „Es esmu šo kamieļu īpašnieks. Arī Kabai noteikti ir savs Īpašnieks. Viņš to aizsargās.” „Nav neviena, kas varētu to aizsargāt no manis!” Abraha atbildēja, atdeva Abdulmutalibam kamieļus un aizsūtīja viņu prom. Pēc tam viņš deva savam karaspēkam pavēli doties uz Kabu. Abrahas karaspēkā bija zilonis vārdā „Mahmūda”, kuru veda karaspēka priekšgalā un ticēja, ka tādējādi tiks gūta uzvara. Viens no Abrahas ceļvežiem, Nukails ibn Labībs, pieliecās pie lielā ziloņa auss un teica: „Ak, Mahmūda, nams, ko tu ej sagraut, ir Visvarenā Allāha nams. Tūlīt meties zemē! Neej tālāk! Citādi tu iesi bojā!” Kad Abraha pagrieza to pret Kabu, šis zilonis nometās zemē un vairs negāja. Turpretī, kad to pagrieza Jemenas virzienā, tas skriešus devās uz priekšu.

Tā Abrahas karaspēks nespēja tuvoties Mekai un uzbrukt. Visvarenais Allāhs sūtīja pret to putnu baru, ko sauc par abābīliem, tas ir, kalnu bezdelīgām. Katrs no šiem putniem nesa pa trim zirņa vai lēcas lieluma akmentiņiem – vienu knābī un divus kājās. Tos viņi nometa uz Abrahas karaspēku. Akmentiņi caururba karavīrus vertikāli, sākot no galvas. Ikviens karavīrs, kuram trāpīja akmentiņš, tūlīt nomira. Kā paziņots svētajā ājatā, karaspēks kļuva kā apēstas labības lapas. To redzēdams, Abraha satraucās un gribēja bēgt. Taču viņam tas neizdevās. Viņš bija akmentiņu galvenais mērķis, un tie trāpīja arī viņam. Kamēr viņš bēga, viņa miesa gabalu pa gabalam atdalījās, un viņš nomira. Šis notikums Svētā Korāna sūrā al-Fīl pēc nozīmes ir aprakstīts šādi: „(Ak, Mans Sūtni!) Vai tu neredzēji, kā tavs Kungs izrīkojās ar (Kabu sagraut gribējušajiem) ziloņa īpašniekiem (ar ziloņiem apbruņoto Abrahas karaspēku)? Vai Viņš nepadarīja veltīgu viņu (Kabas al-Muazzama sagraušanas) viltību? Viņš sūtīja pret tiem putnus bariem. Katrs no šiem putniem meta uz tiem akmeņus no māla, kas izdedzināts ugunī. Galu galā Visvarenais Allāhs tos iznīcināja kā kožu saēstas labības lapas. (Viņš tos padarīja par tārpu sagrauztām un sakapātām labības lapām.)”24

„Es esmu šo kamieļu īpašnieks. Kabai noteikti ir savs Īpašnieks. Viņš to aizsargās” Šaibat al-Hamd

Kultūras centri Arābijā un tās apkārtnē