MŪSU KUNGA PRAVIEŠA AHL AL-BAIT

Mūsu kunga Pravieša laulību iemesli

Allāha Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) pirmo reizi apprecējās divdesmit piecu gadu vecumā – ar hazrat Hadīdžu (radijallahu anha). Hazrat Hadīdžai bija četrdesmit gadu, un viņa bija atraitne. Taču viņai bija ļoti daudz mantas, skaistuma, prāta, zināšanu, goda, cēlas izcelsmes, šķīstības un labu manieru. Viņi nodzīvoja kopā divdesmit piecus gadus. Kamēr hazrat Hadīdža bija dzīva, Cildenākais Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) nevienu citu sievu neprecēja.

Pēc mūsu mātes hazrat Hadīdžas (radijallahu anha) nāves mūsu kungs Allāha Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) otrreiz apprecējās piecdesmit piecu gadu vecumā – ar hazrat Abū Bakra meitu, mūsu māti hazrat Āišu (radijallahu anha). Viņš bija noslēdzis ar viņu nikāhu (laulību) pēc Visvarenā Allāha pavēles. Līdz pat aiziešanai uz mūžīgo pasauli viņš nodzīvoja ar viņu astoņus gadus. Viņa bija ļoti saprātīga, gudra, izglītota, daiļrunīga, šķīsta un dievbijīga. Tā kā viņai bija ļoti laba atmiņa, cildenie ashābi daudz ko viņai jautāja un no viņas mācījās.

Visas pārējās laulības viņš noslēdza reliģisku un politisku iemeslu dēļ vai aiz žēlsirdības un labvēlības. Visas šīs sievietes bija atraitnes, un lielākā daļa no viņām bija gados. Piemēram, kad Mekas neticīgo vajāšanas un nodarītais ļaunums musulmaņiem kļuva nepanesami, daļa cildeno ashābu pārcēlās (veica hidžru) uz Abesīniju. Abesīnijas valdnieks negušs bija kristietis. Viņš uzdeva musulmaņiem dažādus jautājumus un, apbrīnodams saņemtās nobriedušās atbildes, pieņēma ticību. Viņš darīja musulmaņiem daudz laba. Ubaidullāhs ibn Džahšs, kurš izskatījās pieņēmis ticību, lai tiktu vaļā no nabadzības, ļāva priesteriem sevi pievilt, kļuva par atkritēju (murtads) un samainīja savu reliģiju pret šo pasauli.1 Šis nolādētais, mūsu kunga Allāha Sūtņa tēva māsas dēls, spieda un mudināja arī savu sievu Umm Habība atteikties no reliģijas un kļūt bagātai, bet, kad sieviete teica, ka labāk samierināsies ar nabadzību un nāvi, nekā atteiksies no Muhameda alaihis-salam reliģijas, viņš no viņas izšķīrās. Viņš gaidīja, ka viņa grims postā un mirs trūkumā. Taču drīz vien nomira viņš pats. Umm Habība bija meita Abū Sufjānam, kas tolaik bija kuraišu virspavēlnieks Mekā. Tajā laikā mūsu kungs Allāha Sūtnis cīnījās ļoti smagās kaujās ar kuraišu karaspēku, un Abū Sufjāns ar visiem spēkiem cīnījās, lai iznīcinātu islāmu. Allāha Sūtnis dzirdēja par mūsu mātes Umm Habība (radijallahu anha) ticības spēku un par ļoti rūgto stāvokli, kurā viņa bija nonākusi. Viņš uzrakstīja vēstuli negusam un lūdza: „Es apprecēšu Umm Habība, kas ir tur pie tevis. Noslēdz manu nikāhu! Tad atsūti viņu šurp.” Negušs jau agrāk bija kļuvis par musulmani. Viņš izrādīja vēstulei lielu godu, ielūdza turienes musulmaņus savā pilī un sarīkoja mielastu. Hidžras septītajā gadā tika noslēgts nikāhs, un viņš pasniedza dāvanas un dāvinājumus. Tā Umm Habība saņēma atalgojumu par savu ticību (imāns) un dzīvoja tur bagāti un labi. Pateicoties viņai, labi dzīvoja arī pārējie musulmaņi. Tā kā Paradīzē sievietes būs kopā ar saviem vīriem, viņa vienlaikus saņēma priecīgu vēsti par Paradīzes augstāko pakāpi, un salīdzinājumā ar šo vēsti visi šīs pasaules prieki un labumi ir pavisam niecīgi. Šis nikāhs kļuva par vienu no iemesliem, kas sagatavoja ceļu tam, lai Abū Sufjāns vēlāk iegūtu godu kļūt par musulmani. Kā redzams, šis nikāhs parāda arī Allāha Sūtņa prāta, gudrības, ģenialitātes, labvēlības un žēlsirdības pakāpi.2

Otrs piemērs: hazrat Umara meita, mūsu māte hazrat Hafsa (radijallahu anha), bija palikusi atraitne. Kad hidžras trešajā gadā hazrat Umars jautāja hazrat Abū Bakram un hazrat Usmānam: „Vai tu ņemsi manu meitu?” – katrs no viņiem atbildēja: „Es padomāšu.” Kādu dienu, kad mūsu kungs Allāha Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) bija kopā ar visiem trim un citiem, viņš jautāja: „Ak, Umar! Es redzu tevi noskumušu. Kāds ir iemesls?” Tāpat kā viegli var redzēt tintes krāsu pudelītē, tā mūsu kungs Allāha Sūtnis ar vienu skatienu saprata ikviena domas. Ja viņš to uzskatīja par vajadzīgu, viņš jautāja. Tā kā runāt patiesību viņam un pat ikvienam mums ir fards (pienākums), hazrat Umars atbildēja: „Ak, Allāha Sūtni! Es piedāvāju savu meitu Abū Bakram un Usmānam, bet viņi to neņēma.” Tā kā Allāha Sūtnis nepavisam negribēja, lai šie trīs viņa ashābi, kurus viņš visvairāk mīlēja, būtu noskumuši, viņš, lai viņus iepriecinātu, tūlīt teica: „Ak, Umar! Vai tu gribi, lai es tavu meitu atdodu kādam, kas ir labāks par Abū Bakru un Usmānu?” Hazrat Umars bija pārsteigts. Jo viņš zināja, ka nav neviena labāka par hazrat Abū Bakru un hazrat Usmānu. Viņš teica: „Jā, ak, Allāha Sūtni!” Allāha Sūtnis teica: „Ak, Umar, atdod savu meitu man!” Tā hazrat Hafsa kļuva par hazrat Abū Bakra, hazrat Usmāna un visu ticīgo māti, bet viņi kļuva par viņas kalpiem, un hazrat Abū Bakrs, hazrat Umars un hazrat Usmāns kļuva cits citam vēl tuvāki un mīļāki.3

Trešais piemērs: hidžras piektajā vai sestajā gadā starp simtiem gūstekņu, kas bija saņemti no Banū Mustalik cilts, bija Džuvairija, cilts vadoņa Hārisa meita. Kad Allāha Sūtnis viņu izpirka, atbrīvoja un noslēdza ar viņu nikāhu, visi cildenie ashābi (alaihimur-ridvan) teica: „Mums ir kauns turēt par vergenēm un kalpiem mūsu kunga Allāha Sūtņa ģimenes, mūsu mātes radiniekus.” Viņi visi atbrīvoja savus gūstekņus. Šis nikāhs kļuva par iemeslu tam, ka tika atbrīvoti simtiem gūstekņu. Mūsu māte hazrat Džuvairija (radijallahu anha) vienmēr to pieminēja un ar to lepojās. Hazrat Āiša teica: „Es neesmu redzējusi sievieti, kas būtu nesusi vairāk labuma un svētības nekā Džuvairija.”4 Svētajā hadīsā ir teikts: „Manas laulības ar visām manām sievām un manu meitu izprecināšana – tas viss notika ar atļauju, ko Džibrīls (alaihis-salam) atnesa no Visvarenā Allāha.”

Viens no svarīgiem iemesliem, kāpēc mūsu kungs Allāha Sūtnis apprecēja daudzas sievas, bija islāma reliģijas pasludināšana. Pirms tika atklāts hidžāba ājats, tas ir, pirms sievietēm tika pavēlēts apsegties, arī sievietes nāca pie Allāha Sūtņa, jautāja un mācījās to, ko nezināja. Kad Allāha Sūtnis aizgāja uz kāda māju, arī sievietes nāca, sēdēja, klausījās un guva labumu. Taču, kad tika atklāts hidžāba ājats un sievietēm tika aizliegts sēdēt un runāt ar svešiem vīriešiem, viņš vairs nepieņēma svešas sievietes. Viņš pavēlēja tām to, ko tās nezināja, jautāt viņa svētītajai sievai hazrat Āišai un mācīties no viņas. Tā kā jautātāju bija ļoti daudz, hazrat Āišai nepietika laika visiem atbildēt. Lai atvieglotu šo svarīgo kalpošanu un mazinātu mūsu mātes Āišas nastu, viņš apprecēja tik daudz sievu, cik bija nepieciešams. Ar savu svētīto sievu starpniecību viņš musulmanēm pavēstīja simtiem smalku zināšanu, kas attiecas uz sievietēm. Ja viņam būtu bijusi tikai viena sieva, visām sievietēm būtu bijis grūti un pat neiespējami jautāt viņai. Lai pilnībā pasludinātu Visvarenā Allāha reliģiju, viņš uzņēmās uz saviem pleciem arī daudzu laulību nastu.

Mūsu kunga Pravieša svētītās sievas

Hadīdža al-Kubrā (radijallahu anha): Viņa nāca no dižciltīgas, cēlas kuraišu ģimenes. Viņa bija Huvailida ibn Asada ibn Abd al-Uzā ibn Kusaja meita. Viņa ir Allāha Sūtņa pirmā sieva. Viņas tēvs bija Huvailids, māte – Fātima. Viņa bija četrdesmit gadus veca atraitne, kad apprecējās ar Allāha Sūtni. Allāha Sūtnim tolaik bija divdesmit pieci gadi. No Hadīdžas viņam piedzima četras meitas un divi dēli. Būdama atraitne, viņa nodarbojās ar tirdzniecību. Viņai bija pārvaldnieki, rakstveži un vergi. Viņa bija ļoti bagāta, izglītota un gudra. Viņa ir pirmā brīvā sieviete, kas pieņēma ticību. Kad Džibrīls alaihis-salam pirmo reizi parādījās Allāha Sūtnim, viņš bija nobijies. Viņš to izstāstīja Hadīdžai. Pirmā ticību pieņēma Hadīdža (radijallahu anha). Neticīgie pielūdza elkus, neticēja Allāha Sūtnim un par viņu ņirgājās. Viņi viņu ļoti mocīja. Hadīdža (radijallahu anha) mierināja Allāha Sūtni un deva viņam spēku. Visu savu mantu un īpašumu viņa ziedoja viņa dēļ. Divdesmit piecus gadus viņa uzticīgi kalpoja Allāha Sūtnim. Ne reizi viņa to neaizvainoja.

Viņa nomira Mekā trīs gadus pirms hidžras, trīs dienas pēc Abū Tāliba nāves, sešdesmit piecu gadu vecumā.

Allāha Sūtnis līdz pat savai nāvei vienmēr viņu slavēja. Kādu dienu, kad viņš mājās viņu slavēja, mūsu māte Āiša nevarēja nociesties un teica: „Cildenais Allāhs tev ir devis labāku par viņu.” Tad viņš teica: „Nē! Labāka par viņu man netika dota. Tajās dienās, kad visi mani sauca par meli, viņa man ticēja. Kad visi mani mocīja, viņa bija man blakus. Viņa kliedēja manas bēdas.”

Hazrat Hadīdža un viņas meita Fātima az-Zahrā ir divas no četrām sievietēm, par kurām svētajā hadīsā ir paziņots, ka tās ir visaugstākās no visām pasaules sievietēm. Trešā ir faraona sieva hazrat Āsija, ceturtā – hazrat Marjama (radijallahu taala anhunna).

„Manas laulības ar visām manām sievām un manu meitu izprecināšana – tas viss notika ar atļauju, ko Džibrīls (alaihis-salam) atnesa no Visvarenā Allāha” Svētais hadīss

Āiša (radijallahu anha): Viņa ir Allāha Sūtņa otrā šķīstā sieva. Viņa ir Abū Bakra as-Sidīka meita. Viņas māte ir Umm Rūmān. Viņa dzima astoņus gadus pirms hidžras. Bērnu viņai nebija. Ar viņu tika noslēgts nikāhs gadu pēc Hadīdžas al-Kubrā nāves un divus gadus pirms hidžras. Pēc trim gadiem Medīnā viņai bija tas gods tikt ievestai Laimes istabā (hudžra as-saādat). Viņas prāts, gudrība, šķīstība un dievbijība (takva) bija apbrīnojami lieli. Allāha Sūtnis viņu ļoti mīlēja un daudz slavēja. Viņas nikāhs tika noslēgts pēc Visvarenā Allāha pavēles. Viņa ir slavēta svētajā ājatā. Cildenie ashābi griezās pie viņas, lai atrisinātu savus sarežģītos jautājumus. Kad Allāha Sūtnis (sallallahu taala alaihi va sallam) aizgāja mūžībā, viņai bija astoņpadsmit gadu. Tā kā viņas idžtihāds nesakrita ar hazrat Alī idžtihādu, viņa bija kopā ar tiem cildenajiem ashābiem, kas Kamieļa kaujā karoja pret hazrat Alī. Kad hazrat Alī tika nogalināts kā šahīds, viņa ļoti skuma. Hurūfīti viņu ļoti apmelo. Viņi saka, ka viņa nemīlējusi hazrat Alī. Taču tieši hazrat Āiša ir nodevusi svēto hadīsu: „Mīlēt Alī ir daļa no ticības (imāns).” Tā viņa pavēstīja, ka viņu mīl un ka visiem viņš ir jāmīl. Viņa nomira Medīnā hidžras piecdesmit septītajā gadā sešdesmit piecu gadu vecumā. Viņas kaps atrodas Bakī kapsētā.

Sauda bint Zamas (radijallahu anha): Viņa ir Allāha Sūtņa trešā sieva. Kopā ar savu vīru viņa bija pieņēmusi ticību un pārcēlusies uz Abesīniju. Kad viņi atgriezās Mekā, viņas vīrs nomira. Allāha Sūtnis vispirms noslēdza nikāhu ar hazrat Āišu, pēc tam ar Saudu. Saudu viņš ieveda savā mājā Mekā, bet hazrat Āišu – Medīnā. Viņa bija ļoti žēlsirdīga un šķīsta kundze. Viņa nomira hazrat Umara laikā.5

Hafsa (radijallahu anha): Viņa ir hazrat Umara (radijallahu anhu) meita. Viņas pirmais vīrs bija Hunaiss. Kopā viņi pārcēlās uz Abesīniju un uz Medīnu. Kad viņa jaunībā palika atraitne, tēvs viņu piedāvāja hazrat Abū Bakram un pēc tam Usmānam. Abi atvainojās. Hazrat Umars noskuma. Hidžras trešajā gadā viņai bija tas gods noslēgt nikāhu ar Allāha Sūtni. Pēc kāda laika Allāha Sūtnis no Hafsas šķīrās. Tad pēc Džibrīla alaihis-salam norādījuma viņš atkal noslēdza ar viņu nikāhu. Viņa daudz gavēja un veica daudz namazu. Viņa nomira hidžras 41. gadā sešdesmit gadu vecumā.

Zainaba bint Huzaimas (radijallahu anha): Viņa daudz pielūdza Allāhu un deva daudz sadakas. Agrāk viņa bija Abdullāha ibn Džahša sieva. Abdullāhs bija Allāha Sūtņa tēva māsas Umaimas dēls. Viņš kļuva par šahīdu Uhudas kaujā. Lai gan Zainabai bija tas gods noslēgt nikāhu ar Allāha Sūtni, viņa nomira pēc astoņiem mēnešiem.6

Umm Salama (radijallahu anha): Viņas vārds bija Hinda. Kopā ar savu vīru Abū Salamu viņa bija starp pirmajiem, kas pārcēlās uz Abesīniju. Abū Salama bija Allāha Sūtņa tēva māsas Baras dēla Ubaidullāha ibn Džahša brālis; viņš nomira Medīnā hidžras ceturtajā gadā no ievainojuma, ko bija guvis Uhudas kaujā. Umm Salama noraidīja Abū Bakra un Umara bildinājumus. Viņai bija tas gods noslēgt nikāhu ar Allāha Sūtni. Viņa nomira Medīnā hidžras piecdesmit devītajā gadā astoņdesmit četru gadu vecumā. No Allāha Sūtņa sievām viņa nomira pēdējā.7

„Nē! Labāka par viņu (Hadīdžu) man netika dota. Tajās dienās, kad visi mani sauca par meli, viņa man ticēja. Kad visi mani mocīja, viņa bija man blakus. Viņa kliedēja manas bēdas” Svētais hadīss

Džuvairija (radijallahu anha): Viņa bija Banū Mustalik cilts vadoņa Hārisa meita. Viņa tika saņemta gūstā Muraisī karagājienā hidžras piektajā gadā. Viņas vīrs, viņas tēvoča dēls, tika nogalināts kaujā. Viņai bija divdesmit gadu, un viņa bija ļoti skaista. Saskaņā ar kādu vēstījumu, kad Džuvairiju izlika pārdošanā, viņas tēvs atveda uz Medīnu kamieļu baru, lai viņu izpirktu. Viņam bija žēl atdot divus labākos kamieļus, un viņš tos paslēpa ārpus pilsētas. Sūtnis alaihis-salam teica: „Atved arī tos divus kamieļus, ko tu paslēpi tādā un tādā vietā.” Hāriss bija pārsteigts un kopā ar diviem saviem dēliem un vēl daudziem citiem pieņēma ticību. Sūtnis alaihis-salam paņēma kamieļus un atdeva viņam meitu. Arī viņa pieņēma ticību. Allāha Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) bildināja Džuvairiju no viņas tēva un noslēdza ar viņu nikāhu. Viņa nomira hidžras piecdesmit sestajā gadā.

Zainaba bint Džahša (radijallahu anha): Viņa bija Allāha Sūtņa tēva māsas Umaimas meita un Abdullāha ibn Džahša māsa. Viņas tēva vārds bija Bura. Tā kā viņš nepieņēma ticību, viņu sauca par Džahšu. Zainaba bija starp pirmajiem, kas pieņēma ticību.

Mūsu kungs Allāha Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) vispirms viņu izprecināja savam audžudēlam Zaidam ibn Hārisam. Tā kā Zaids neievēroja Zainabas tiesības, hidžras trešajā gadā viņi šķīrās. Sūtnis alaihis-salam vēlējās noslēgt ar viņu nikāhu. Kad Zainaba to dzirdēja, viņa aiz prieka veica divu rakatu namazu un lūdza: „Ak, mans Kungs! Tavs Sūtnis grib mani precēt. Ja Tu esi nolēmis, ka man būs gods kļūt par viņa sievu, tad atdod mani viņam Tu pats.” Viņas lūgšana tika pieņemta, un tika atklāts sūras al-Ahzāb trīsdesmit septītais ājats, kura nozīme ir: „Kad Zaids bija ar viņu izdarījis, ko gribēja (tas ir, kad bija no Zainabas šķīries), Mēs devām viņu tev par sievu.” Tā kā Zainabas nikāhu noslēdza Visvarenais Allāhs, mūsu kungs Allāha Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) atsevišķu nikāhu nenoslēdza. Zainaba (radijallahu anha) ar to vienmēr lepojās un teica: „Katru sievieti izprecina viņas tēvs. Bet manu nikāhu noslēdza Visvarenais Allāhs.” Viņai tolaik bija trīsdesmit astoņi gadi. Viņa nomira hidžras divdesmitajā gadā piecdesmit trīs gadu vecumā.8 Viņa darīja daudz laba un ļoti mīlēja dot sadaku. Viņa bija arī prasmīga rokdarbos. To, ko darināja, un visu, kas nonāca viņas rokās, viņa atdeva saviem radiniekiem un nabagiem. Kalifs Umars katrai no Pravieša šķīstajām sievām (azvādž al-mutahharāt) deva divpadsmit tūkstošus dirhēmu. Zainaba bint Džahša, tikko saņēmusi, visu atdeva sadakā un izdalīja. Hazrat Āiša viņu par to ļoti slavēja un cildināja. Svētais hadīss „No manām sievām pirmā pie manis atnāks tā, kurai ir visdāsnākā roka”9 bija pavēstījis, ka viņa mirs pirmā. Jo tieši viņa deva visvairāk sadakas.

Francūzis Voltērs, nekaunīgs dzejnieks un apmelotājs, par to, kā Allāha Sūtnis pieņēma par sievu hazrat Zainabu, uzrakstīja dzejā lugu, kas bija pilna ar zemiskiem apmelojumiem un izdomājumiem, kuri ir tieši pretrunā ar vēsturi, notikumiem un vēstījumiem. Šis neglītais, pretīgais sacerējums, kas neklājas literātam un domātājam, iepatikās viņa lielajam ienaidniekam pāvestam, kurš viņu bija izslēdzis no baznīcas, un pāvests viņam uzrakstīja glaimojošu vēstuli. Kad musulmaņu kalifs sultāns Abdulhamīds II Hans izdzirdēja, ka šo lugu grasās izrādīt uz skatuves, viņš to tūlīt novērsa, izvirzot ultimātu Francijas un Anglijas valdībām, un izglāba visu cilvēci no apkaunojošām zemiskībām.

Hazrat Safija (radijallahu anha): Viņa bija Haibaras ebreju vadoņa Hujaja ibn Ahtaba meita. Viņa bija saderināta ar kādu Haibaras ebreju. Pēc tam viņa apprecējās ar Kinānu ibn Hakīku, kas bija ļoti bagāts. Kad hidžras septītajā gadā tika iekarota Haibara, Safija nonāca gūstā. Viņa krita Allāha Sūtņa daļā. Allāha Sūtnis viņu atbrīvoja. Viņa pieņēma ticību, un viņai bija tas gods noslēgt nikāhu ar Allāha Sūtni. Viņa nomira Medīnā hidžras piecdesmitajā gadā.10

Umm Habība (radijallahu anha): Viņa bija Abū Sufjāna ibn Harba ibn Umaijas meita un hazrat Muāvijas māsa. Viņas māte bija Hinda. Kopā ar savu vīru Ubaidullāhu ibn Džahšu viņa kļuva par musulmani, un viņi pārcēlās uz Abesīniju. Tā kā viņas meita Habība piedzima Abesīnijā, viņa pati kļuva pazīstama ar kunju Umm Habība (Habības māte). Tur viņas vīrs ļāva priesteriem sevi pievilt, kļuva par atkritēju un nomira. Viņa palika viena, sveša un nabadzīga. Viņa teica: „Es neatteikšos no Allāha Sūtņa reliģijas.” Lai viņu iepriecinātu, Allāha Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) vēlējās ar viņu noslēgt nikāhu. Hidžras septītajā gadā viņš uzrakstīja vēstuli negusam. Pēc šīs Pravieša pavēles negušs izprecināja viņu Cildenākajam Sūtnim un nosūtīja uz Medīnu. Viņa nomira Medīnā hidžras četrdesmit ceturtajā gadā.

Hazrat Maimūna (radijallahu anha): Viņas vārds bija Bara, bet Allāha Sūtnis to nomainīja pret vārdu Maimūna. Maimūnas vīrs bija miris. Kad pēc Haibaras iekarošanas viņi devās uz Meku veikt umru, atceļā uz Medīnu viņai bija tas gods noslēgt nikāhu ar Allāha Sūtni. Hidžras piecdesmit trešajā gadā viņa saslima Mekā. Viņa teica: „Iznesiet mani no Mekas! Jo Allāha Sūtnis pavēstīja, ka es miršu ārpus Mekas.” Kad viņu iznesa, viņa nomira tajā vietā (to sauc par Sarifu), kur bija noslēgts viņas nikāhs ar Allāha Sūtni.11

Hazrat Mārija (radijallahu anha): Būdama mūsu kunga Pravieša kalpone, viņa pieņēma ticību, un viņai bija tas gods noslēgt nikāhu ar mūsu kungu. Tā kā Māriju dāvanā atsūtīja Ēģiptes/Aleksandrijas valdnieks Mukaukiss, viņas izcelsme (ciltsraksts) un dzimšanas datums nav precīzi zināmi. Mūsu kungam Cildenākajam Sūtnim no mūsu mātes hazrat Mārijas piedzima dēls, vārdā Ibrāhīms. Hazrat Mārija bija ļoti mierīga, klusa un nepieprasīga. Viņa nomira hazrat Umara kalifāta pēdējos gados, 637. gadā (hidžras 16. gadā). Viņa tika apglabāta Bakī kapsētā.12

Hazrat Raihāna (radijallahu anha): Būdama mūsu kunga Pravieša kalpone, viņa kļuva par musulmani. Viņa bija no Medīnas ebreju Banū Kuraiza cilts. Viņas ciltsraksts ir Raihāna bint Šamūna ibn Jazīda vai Raihāna bint Zaida ibn Amra ibn Hanafas ibn Šamūna ibn Jazīda. Viņas dzimšanas datums nav precīzi zināms. Viņa nomira Medīnā 631. gadā (hidžras 10. gadā), pirms mūsu kunga Pravieša. Viņa tika apglabāta Bakī kapsētā.13

„Mīlestība pret saijidiem un šarīfiem ir iemesls tam, ka cilvēks pēdējā elpas vilcienā aiziet ar ticību” Abū Mudžāhids Envers ibn Nāzifs (rahmatullahi alaih)