MŪSU KUNGA PRAVIEŠA BRĪNUMI

Liecību, kas apliecina, ka mūsu mīļais Pravietis Muhameds alaihis-salam ir Visvarenā Allāha pravietis, ir neskaitāmi daudz. Visvarenais Allāhs teica: „Ja nebūtu tevis, Es nebūtu radījis pasauli.”1 Tāpat kā visas būtnes norāda uz Visvarenā Allāha esamību un vienotību, tās norāda arī uz to, ka Muhameds alaihis-salam ir pravietis, un uz viņa pārākumu. Karāmati (valī brīnumi), kas notiek ar viņa ummas avlija (Allāha draugiem), visi ir viņa mudžizas (pravieša brīnumi). Jo karāmati notiek ar tiem, kas viņam seko un iet viņa pēdās. Turklāt, tā kā visi pravieši vēlējās piederēt viņa ummai, pareizāk sakot, tā kā viņi visi tika radīti no viņa gaismas (nūrs), arī viņu mudžizas tiek pieskaitītas Muhameda alaihis-salam mudžizām. Laika ziņā mūsu mīļā Pravieša Muhameda alaihis-salam mudžizas iedala trīs veidos:

Pirmās ir tās, kas notika, sākot no brīža, kad tika radīta viņa svētītā dvēsele, līdz bisas laikam, kad viņam tika paziņots par viņa pravieša misiju. Otrās ir tās, kas notika laikā no bisas līdz viņa nāvei.

Trešās ir tās, kas ir notikušas un vēl notiks no viņa nāves līdz Augšāmcelšanās dienai. Pirmās no tām sauc par irhāsu. Katru no šiem veidiem vēl iedala divos: mudžizās, kas tika redzētas, un tādās, kas netika redzētas, bet tiek saprastas ar prātu. Visu mudžizu ir tik daudz, ka nekad nav bijis iespējams tās aptvert un saskaitīt. Ir paziņots, ka otrā veida mudžizu ir ap trīs tūkstošiem. Dažas no pazīstamākajām ir minētas turpmāk. 1. Vislielākā no Muhameda alaihis-salam mudžizām ir Svētais Korāns. Visi dzejnieki un literāti līdz pat šai dienai ir palikuši bezspēcīgi un apbrīnā Svētā Korāna izteiksmes un jēgas priekšā. Viņi nav spējuši pateikt neko līdzīgu pat vienam svētajam ājatam. Tā neatdarināmība (idžāzs) un daiļrunība nelīdzinās cilvēka valodai. Tas ir, ja no tā izņem kaut vienu vārdu vai pieliek kaut vienu vārdu, izzūd skaistums gan tā formā, gan jēgā. Tie, kas meklēja citu vārdu, ko likt kāda tā vārda vietā, to neatrada. Tā uzbūve (nazms) nelīdzinās arābu dzejnieku dzejai. Tas vēsta par daudzām apslēptām lietām, kas notikušas pagātnē un notiks nākotnē. Tie, kas to dzird un lasa, nevar to gana izbaudīt. Pat noguruši viņi no tā neapnīk. Neskaitāmas reizes pieredzēts, ka tā lasīšana un klausīšanās kliedē bēdas. Ir redzēti arī tādi, kuru sirdi, to dzirdot, pārņēma šausmas un bailes, un tādi, kas no tā pat nomira. Daudzu niknu islāma ienaidnieku sirdis, klausoties Svēto Korānu, kļuva maigas, un viņi pieņēma ticību (imāns). Lai gan starp islāma ienaidniekiem un zindīkiem ar musulmaņu vārdiem, kurus sauc par muattala, malāhida un karāmita, ir bijuši tādi, kas mēģināja Svēto Korānu grozīt, sagrozīt un sacerēt ko tam līdzīgu, neviens no viņiem nav sasniedzis savu mērķi. Turpretī Taurātu un Indžīlu cilvēki vienmēr ir grozījuši un groza joprojām. Labas lietas, ko nav iespējams atrast ne ar kādām zinātnēm un pieredzi, labi tikumi, īpašības, kas cilvēkiem dod pārākumu, labie darbi, kas ved uz laimi šajā pasaulē un mūžīgajā pasaulē (āhirats), zināšanas par radību sākumu un galu un viss, kas cilvēkiem ir noderīgs un kaitīgs, – tas viss Svētajā Korānā ir paziņots skaidri vai apslēpti. Apslēpto spēj saprast tie, kas to pārzina. Visas zināšanas un noslēpumi, kas ir visās debesu grāmatās – Taurātā, Zabūrā un Indžīlā –, ir paziņoti Svētajā Korānā. Visas zināšanas, kas ir Svētajā Korānā, zina tikai Visvarenais Allāhs. Lielāko daļu no tām Viņš paziņoja savam mīļajam Pravietim (sallallahu taala alaihi va sallam). Alī un Husains (radijallahu taala anhuma) ir vēstījuši, ka daudzas no šīm zināšanām viņi zināja. Lasīt Svēto Korānu ir ļoti liela dāvana. Visvarenais Allāhs šo dāvanu piešķīra sava Habība ummai. Eņģeļiem šīs dāvanas nav. Tāpēc viņi sapulcējas tur, kur tiek lasīts Svētais Korāns, un klausās. Visi tafsīri (Korāna skaidrojumi) atklāj tikai pavisam nelielu daļu no zināšanām, kas ir Svētajā Korānā. Augšāmcelšanās dienā, kad Muhameds alaihis-salam uzkāps minbarā (kancelē) un lasīs Svēto Korānu, klausītāji sapratīs visas tā zināšanas. 2. Viena no vislielākajām pazīstamajām Muhameda alaihis-salam mudžizām ir tā, ka viņš pāršķēla mēnesi divās daļās. Šī mudžiza nav bijusi dota nevienam citam pravietim. Kad Muhamedam alaihis-salam bija piecdesmit divi gadi, pie viņa Mekā atnāca kuraišu neticīgo vadoņi un teica: „Ja tu esi pravietis, pāršķel mēnesi divās daļās!” Muhameds alaihis-salam ļoti vēlējās, lai visi un it īpaši viņa paziņas un radinieki pieņemtu ticību. Viņš pacēla rokas un lūdza Allāhu. Visvarenais Allāhs pieņēma viņa lūgšanu un pāršķēla mēnesi divās daļās. Viena puse parādījās virs viena kalna, otra – virs cita kalna. Neticīgie teica: „Muhameds mūs ir apbūris,” un ticību nepieņēma.

„Tika redzētas tūkstoš Muhameda alaihis-salam mudžizas, un to apliecināja visi – gan draugi, gan ienaidnieki. Visvērtīgākā no visām šīm mudžizām bija viņa labā audzināšana un viņa skaistie tikumi” Rijād an-nāsihīn

Dzejolis:
Suns, mēnesi ieraugot, rej,
bet kāda gan tajā mēness vaina?
Suņi rej vienmēr un visur.
Ko gan no tā saprot muļķis?
Divrinde:
Ja zūd mutes garša, tā ir slimības zīme,
slimam vissaldākais šerbets šķiet rūgts.

3. Dažos karagājienos (gazvas), kad trūka ūdens, Muhameds alaihis-salam iemērca savu svētīto roku traukā ar ūdeni; ūdens plūda no viņa pirkstu starpām, un trauks nepārtraukti pārplūda. No šī ūdens dzēra un to lietoja dažreiz astoņdesmit, dažreiz trīs simti, dažreiz tūkstoš pieci simti cilvēku, bet Tabūkas karagājienā – visi septiņdesmit tūkstoši cilvēku un viņu dzīvnieki. Kad viņš izvilka savu svētīto roku no ūdens, ūdens pārstāja plūst. 4. Kādu dienu viņš devās uz sava tēvoča Abāsa māju un apsēdināja viņu un viņa bērnus sev blakus. Viņš apsedza tos ar savu ihrāmu (apmetni) un teica: „Ak, mans Kungs! Tāpat kā es apsedzu šo savu tēvoci un savu ģimeni (Ahl al-Bait), tā arī Tu pasargā viņus no Elles uguns!” No sienām trīs reizes atskanēja: „Āmen.”2 5. Kādu dienu tiem, kas no viņa prasīja mudžizu, viņš pasauca tālumā augošu koku. Koks atnāca, vilkdams aiz sevis saknes, sveicināja viņu un teica: „Ašhadu an la ilaha illallah va ašhadu anna Muhammadan abduhu va rasuluhu.” Tad tas aizgāja un atkal nostājās savā vietā. 6. Haibaras karagājienā, kad viņa priekšā nolika saindētu aitas gaļas cepeti, atskanēja balss: „Ak, Allāha Sūtni! Neēd mani, es esmu saindēts!”

7. Kādu dienu viņš teica cilvēkam, kuram rokā bija elks: „Ja elks ar mani runās, vai tu pieņemsi ticību?” Cilvēks atbildēja: „Es to pielūdzu jau piecdesmit gadus, un tas man ne reizi neko nav teicis. Kā gan tas runās ar tevi?” Kad Muhameds alaihis-salam jautāja: „Ak, elks! Kas es esmu?” – atskanēja balss: „Tu esi Allāha pravietis.” Elka īpašnieks tūlīt pieņēma ticību.

8. Medīnā, Masdžid an-Nabavī mošejā, stāvēja dateļpalmas stumbrs. Allāha Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam), lasīdams hutbu (sprediķi), atbalstījās pret šo stabu. To sauca vārdā Hanāna. Kad tika uztaisīts minbars, viņš vairs negāja pie Hanānas. Visa draudze (džamāts) dzirdēja no tās nākam raudas. Viņš nokāpa no minbara un apskāva Hanānu. Tās balss apklusa. Viņš teica: „Ja es to nebūtu apskāvis, tā būtu raudājusi, ilgodamās pēc manis, līdz pat Augšāmcelšanās dienai.”

Daudz šādu mudžizu ir redzēts un nodots tālāk. 9. Bieži bija redzams, ka oļi, ko viņš paņēma rokā, un ēdiena kumosi, ko viņš turēja, ar balsi, kas līdzinājās bišu sanoņai, slavināja Visvareno Allāhu (veica tasbīhu).

10. Kāds neticīgais atnāca un teica: „Kā lai es zinu, ka tu esi pravietis?” Allāha Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) jautāja: „Ja es pasaukšu, lūk, to ķekaru tajā dateļpalmā un tas atnāks, vai tu pieņemsi ticību?” Neticīgais atbildēja, ka pieņems. Allāha Sūtnis pasauca dateļu ķekaru, un tas atlēkšoja pie viņa. Allāha Sūtnis teica: „Ej atpakaļ savā vietā!” Ķekars uzkāpa savā vietā kokā un atkal tur karājās. To redzējis, neticīgais pieņēma ticību. 11. Mekā daži vilki sagrāba no ganāmpulka aitas un aizvilka tās. Kad gans metās virsū un atņēma vilkiem aitas, viens no vilkiem teica: „Vai tu nebaidies no Visvarenā Allāha, atņemdams mums iztiku, ko mums sūtījis Visvarenais Allāhs?” Kad gans iesaucās: „Es esmu pārsteigts! Vai tad vilks runā?” – vilks teica: „Vai pastāstīt tev ko vēl brīnišķīgāku? Medīnā Muhameds (sallallahu taala alaihi va sallam), kas ir Visvarenā Allāha Pravietis, rāda mudžizas.” Gans atnāca, izstāstīja to Allāha Sūtnim (sallallahu alaihi va sallam) un kļuva par musulmani.

12. Kad mūsu kungs Muhameds (sallallahu alaihi va sallam) gāja pa pļavu, viņš trīs reizes dzirdēja balsi: „Ak, Allāha Sūtni!” Viņš paskatījās uz to pusi un ieraudzīja piesietu stirnu. Tai blakus gulēja cilvēks. Kad viņš jautāja stirnai, ko tā vēlas, tā teica: „Šis mednieks mani noķēra. Tur, pretējā pakalnā, man ir divi mazuļi. Palaid mani! Es aiziešu, pabarošu tos un atnākšu atpakaļ.” Sūtnis alaihis-salam jautāja: „Vai tu turēsi vārdu un atnāksi?” Stirna teica: „Es dodu vārdu Allāha vārdā. Ja es neatnākšu, lai mani piemeklē Allāha sods!” Allāha Sūtnis palaida stirnu vaļā. Pēc brīža tā atnāca. Kad cilvēks pamodās un jautāja: „Ak, Allāha Sūtni! Vai tev ir kāda pavēle?” – mūsu kungs Pravietis teica: „Atbrīvo šo stirnu!” Cilvēks atraisīja stirnas virvi un palaida to. Stirna teica: „Ašhadu an la ilaha illallah va annaka Rasulullah,” un aizgāja.

13. Kādu dienu viņš aicināja kādu lauku vīru pieņemt ticību. Tas teica: „Ja tu atdzīvināsi mana kaimiņa musulmaņa mirušo meitu, es pieņemšu ticību.” Viņi aizgāja pie viņas kapa. Viņš pasauca meiteni vārdā. Vispirms no kapa atskanēja balss, un tad meitene iznāca ārā. Mūsu kungs Allāha Sūtnis jautāja: „Vai tu gribi atgriezties pasaulē?” Meitene atbildēja: „Ak, Allāha Sūtni! Es negribu atgriezties pasaulē. Šeit man ir labāk nekā tēva mājā. Musulmanim mūžīgā pasaule ir labāka par šo pasauli.” To redzējis, lauku vīrs tūlīt pieņēma ticību. 14. Džābirs ibn Abdullāhs (radijallahu taala anhu) izcepa aitu. Allāha Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) to ēda kopā ar saviem ashābiem. Viņš teica: „Nelauziet tās kaulus!” Viņš salasīja kaulus, uzlika tiem virsū savas svētītās rokas un lūdza Allāhu. Visvarenais Allāhs aitu atdzīvināja. 15. Pie Allāha Sūtņa atveda bērnu, kas, lai gan bija jau izaudzis, ne reizi nebija runājis. Viņš jautāja: „Kas es esmu?” Bērns atbildēja: „Tu esi Allāha Sūtnis.” Kopš tā laika viņš runāja līdz pat savai nāvei.

„Ak, mans Kungs! Tāpat kā es apsedzu šo savu tēvoci (Abāsu) un savu ģimeni (Ahl al-Bait), tā arī Tu pasargā viņus no Elles uguns!” Svētais hadīss

16. Kāds cilvēks uzkāpa uz čūskas olas, un abas viņa acis vairs neredzēja. Viņu atveda pie Allāha Sūtņa (sallallahu alaihi va sallam). Kad Allāha Sūtnis iesmērēja viņam acīs savas svētītās siekalas, tas sāka redzēt. Pat astoņdesmit gadu vecumā viņš vēl spēja ievērt diegu adatā.

17. Muhameds ibn Hātibs stāsta: „Es biju mazs. Man uzlējās verdošs ūdens, un mans ķermenis apdega. Tēvs mani aizveda pie Allāha Sūtņa (sallallahu taala alaihi va sallam). Viņš ar savām svētītajām rokām uzsmērēja savas siekalas uz apdegušajām vietām un lūdza Allāhu. Apdegumi tūlīt sadzija.”

18. Kāda sieviete atveda savu plikgalvaino dēlu. Allāha Sūtnis ar savām svētītajām rokām noglāstīja viņa galvu. Zēns izveseļojās. Viņa mati sāka augt.

19. Tirmizī un Nasāī grāmatās „Sunan” ir teikts: kāds cilvēks, kas bija akls uz abām acīm, atnāca un teica: „Ak, Allāha Sūtni! Lūdz Allāhu, lai manas acis atvērtos!” Mūsu kungs, apžēlodamies par viņu, lika viņam veikt nevainojamu abdestu (rituālo mazgāšanos) un tad skaitīt šo lūgšanu: „Ak, mans Kungs! Es Tevi lūdzos. Es lūdzu Tevi, liekot par starpnieku Tavu mīļo Pravieti Muhamedu alaihis-salam. Ak, mans tik ļoti mīļotais Pravieti, hazrat Muhamed! Ar tevi kā starpnieku es lūdzos savu Kungu. Es lūdzu, lai Viņš to pieņem tevis dēļ. Ak, mans Kungs! Dari šo diženo Pravieti man par aizlūdzēju! Pieņem manu lūgšanu viņa goda dēļ!” Cilvēks veica abdestu un noskaitīja lūgšanu, un viņa acis atvērās. Musulmaņi vienmēr ir skaitījuši šo lūgšanu un sasnieguši savu vēlmju piepildījumu. 20. Allāha Sūtnis kopā ar Abū Tālibu gāja pa tuksnesi. Abū Tālibs teica, ka ir ļoti izslāpis. Allāha Sūtnis (sallallahu taala alaihi va sallam) nokāpa no jāmdzīvnieka un jautāja: „Vai tu esi izslāpis?” Tad viņš ar savu svētīto papēdi piesita pie zemes. Izšļāca ūdens. Viņš teica: „Mans tēvoci, dzer šo ūdeni!” 21. Hudaibijas gājienā viņi apmetās pie akas, kurā bija maz ūdens. Karavīri sūdzējās par ūdens trūkumu. Viņš palūdza spaini ūdens. Viņš veica no tā abdestu, iespļāva tajā un lika to izliet akā. Tad viņš paņēma bultu un iemeta to akā. Viņi redzēja, ka aka piepildījās ar ūdeni līdz pašai malai.

22. Kādā karagājienā karavīri sūdzējās par ūdens trūkumu. Sūtnis alaihis-salam aizsūtīja divus karavīrus meklēt ūdeni. Viņi ieraudzīja sievieti, kas jāja uz kamieļa ar diviem pilniem ūdens maisiem, un atveda viņu. Sūtnis alaihis-salam palūdza sievietei nedaudz ūdens. Viņš lika to ieliet traukā. Viss karaspēks nāca un pēc kārtas piepildīja savus traukus un ādas maisus. Viņi iedeva sievietei nedaudz dateļu un piepildīja arī viņas ūdens maisus.

Allāha Sūtnis teica: „Mēs tavu ūdeni nesamazinājām. Ūdeni mums deva Visvarenais Allāhs.”

23. Kad viņš Medīnā no minbara lasīja hutbu, kāds cilvēks teica: „Ak, Allāha Sūtni (sallallahu taala alaihi va sallam)! Sausuma dēļ iet bojā mūsu bērni, mūsu dzīvnieki un mūsu tīrumi. Nāc mums palīgā!” Viņš pacēla rokas un lūdza Allāhu. Debesīs nebija neviena mākoņa, bet, pirms viņš vēl bija pārvilcis savas svētītās rokas pār seju, sapulcējās mākoņi. Tūlīt sāka līt. Lietus turpinājās vairākas dienas. Kad viņš atkal lasīja hutbu no minbara, tas pats cilvēks teica: „Ak, Allāha Sūtni! Mēs iesim bojā no lietus!” Tad Sūtnis alaihis-salam pasmaidīja un teica: „Ak, mans Kungs! Piešķir savu žēlastību arī citiem saviem kalpiem!” Mākoņi izklīda, un parādījās saule. 24. Džābirs ibn Abdullāhs (radijallahu taala anhu) stāsta: man bija daudz parādu. Es par to pastāstīju Allāha Sūtnim (sallallahu taala alaihi va sallam). Viņš atnāca uz manu dārzu un trīs reizes apgāja apkārt dateļu kaudzei. Tad viņš teica: „Pasauc savus kreditorus, lai viņi atnāk!” Katram tika atdots, kas viņam pienācās, un kaudze nemazinājās ne mazliet. 25. Kāda sieviete atsūtīja dāvanā medu. Viņš medu pieņēma un tukšo trauku nosūtīja atpakaļ. Ar Visvarenā Allāha varu trauks atgriezās pilns ar medu. Sieviete atnāca un teica: „Ak, Allāha Sūtni! Kāds ir mans grēks? Kāpēc tu nepieņēmi manu dāvanu?” Viņš teica: „Mēs tavu dāvanu pieņēmām. Medus, ko tu redzi, ir svētība (baraka), ko Visvarenais Allāhs tev ir devis par tavu dāvanu.” Sieviete priecādamās aiznesa medu uz mājām. Viņa ar savu saimi ēda to mēnešiem ilgi, un tas nemazinājās ne mazliet. Kādu dienu viņi aiz neuzmanības ielēja medu citā traukā. Ēdot no tā, viņi medu apēda līdz galam. Viņi to pastāstīja Allāha Sūtnim, un viņš teica: „Ja tas būtu palicis traukā, ko es nosūtīju, viņi to būtu ēduši, kamēr vien pastāv pasaule, un tas nekad nebūtu mazinājies.”

26. Abū Huraira stāsta: es atnesu Allāha Sūtnim dažas dateles un palūdzu, lai viņš lūdz Allāhu dot tām svētību. Viņš lūdza, lai tās būtu svētītas, un teica: „Paņem tās un ieliec savā traukā. Kad gribēsi no tā paņemt, ņem ar roku no iekšpuses, neizber tās, lai ņemtu no zemes!” Es nekad – ne dienu, ne nakti – nešķīros no savas somas ar datelēm un ēdu no tās līdz pat Usmāna (radijallahu anhu) laikiem. Es cienāju arī tos, kas bija ar mani, un devu tās sadakā (žēlastības dāvanā) pilnām saujām. Tajā dienā, kad Usmāns (radijallahu anhu) kļuva par šahīdu, mana soma pazuda. 27. Allāha Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) tāpat kā Sulaimāns alaihis-salam saprata visu dzīvnieku valodu. Daudzkārt bija redzēts, kā dzīvnieki atnāca un sūdzējās par saviem saimniekiem vai citiem. Allāha Sūtnis to pastāstīja cildenajiem ashābiem. Hunainas kaujā viņš teica baltajam mūlim „Duldul”, uz kura jāja: „Nogulies zemē!” Kad mūlis tūlīt nogūlās, viņš paņēma no zemes sauju smilšu un uzbēra tās neticīgajiem.

28. Kādu dienu viņš teica savai sievai Hafsai (radijallahu anha): „Abū Bakrs un tavs tēvs pārņems savās rokās manas ummas vadību.” Ar šiem vārdiem viņš deva priecīgu vēsti, ka Abū Bakrs un Hafsas tēvs Umars (radijallahu anhum) kļūs par kalifiem.

„Ak, Hafsa! Abū Bakrs un tavs tēvs pārņems savās rokās manas ummas vadību” Svētais hadīss

29. Viņš bija uzticējis Abū Hurairam (radijallahu taala anhu) sargāt dateles, kas Medīnā bija saņemtas kā zakāts. Abū Huraira noķēra kādu cilvēku, kas zaga dateles. Viņš teica: „Es tevi aizvedīšu pie Allāha Sūtņa.” Kad zaglis sāka lūgties, sacīdams, ka ir nabags un viņam ir liela saime, Abū Huraira viņu palaida vaļā. Nākamajā dienā Allāha Sūtnis pasauca Abū Hurairu un jautāja: „Ko bija izdarījis tas cilvēks, ko tu vakar vakarā palaidi?” Kad Abū Huraira izstāstīja, viņš teica: „Viņš tevi ir pievīlis. Viņš nāks atkal.” Nākamajā naktī tas atkal atnāca un tika noķerts. Tas atkal lūdzās: „Allāha dēļ, palaid mani!” – un tika vaļā. Trešajā naktī, kad tas atkal atnāca un tika noķerts, lūgšanās vairs nelīdzēja. Tas teica: „Ja tu mani palaidīsi, es tev iemācīšu dažas lietas, kas tev ļoti noderēs.” Abū Huraira piekrita. Tas teica: „Ja, naktī apguldamies, tu skaitīsi Ājat al-kursī, Visvarenais Allāhs tevi sargās un šaitāns (velns) tev netuvosies,” un aizgāja. Nākamajā dienā Allāha Sūtnis atkal jautāja Abū Hurairam, un, saņēmis atbildi, viņš teica: „Šoreiz viņš ir runājis patiesību. Tomēr pats viņš ir liels melis. Vai tu zini, ar ko tu runāji trīs naktis?” Kad Abū Huraira atbildēja: „Nē, nezinu,” Allāha Sūtnis teica: „Tas bija šaitāns.”

30. Kad viņš nosūtīja karaspēku uz vietu, vārdā Mūta, lai karotu ar Bizantijas imperatora karaspēku, viņš, atrazdamies Medīnā uz minbara, Visvarenajam Allāham to parādot, redzēja, ka trīs komandieri no ashābiem (Zaids ibn Hārisa, Džafars ibn Abī Tālibs un Abdullāhs ibn Ravāha) cits pēc cita kļuva par šahīdiem, un pastāstīja to tiem, kas bija viņam blakus. 31. Kad viņš sūtīja Muāzu ibn Džabalu (radijallahu taala anhu) uz Jemenu par pārvaldnieku, viņš pavadīja to līdz Medīnas nomalei, deva viņam daudz padomu un teica: „Mēs vairs nesatiksimies līdz pat Augšāmcelšanās dienai.” Muāzs vēl bija Jemenā, kad Allāha Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) Medīnā aizgāja mūžībā.

32. Būdams uz nāves gultas, viņš teica savai meitai Fātimai: „No maniem tuviniekiem tu būsi pirmā, kas atnāks pie manis.” Pēc sešiem mēnešiem Fātima (radijallahu anha) nomira. Neviens no Pravieša tuviniekiem nenomira pirms viņas.

33. Kaisam ibn Šamāsam (radijallahu anhu) viņš teica: „Tu dzīvosi labu dzīvi un mirsi kā šahīds.” Kad Abū Bakrs (radijallahu taala anhu) bija kalifs, Kaiss kļuva par šahīdu Jamāmā, kaujā pret Musailimu al-Kazzāb. Viņš pavēstīja arī to, ka par šahīdiem kļūs hazrat Umars al-Fārūks, hazrat Usmāns un hazrat Alī (radijallahu taala anhum adžmain). 34. Viņš deva priecīgu vēsti, ka Persijas šaha (kisrā) un Bizantijas imperatora zemes nonāks musulmaņu rokās un viņu dārgumi tiks izdalīti Allāha ceļā. 35. Viņš pavēstīja, ka daudzi no viņa ummas dosies karagājienā pa jūru un ka šajā karagājienā piedalīsies sieviete no ashābiem, vārdā Umm Hirām. Kad hazrat Usmāns bija kalifs, musulmaņi ar kuģiem devās uz Kipras salu un tur karoja. Šī sieviete bija kopā ar viņiem. Tur viņa kļuva par šahīdi.3

36. Kādu dienu Sūtnis alaihis-salam sēdēja kādā augstā vietā. Pagriezies pret tiem, kas bija viņam blakus, viņš teica: „Vai jūs redzat to, ko redzu es? Es zvēru, ka redzu fitnas (nemierus), kas izcelsies starp jūsu mājām un ielās.” Tajās dienās, kad Usmāns (radijallahu anhu) tika nogalināts kā šahīds, un vēlāk, Jazīda laikā, Medīnā izcēlās lielas fitnas. Ielās tika izlietas daudzu cilvēku asinis.

37. Kādu dienu viņš pavēstīja, ka viena no viņa sievām sacelsies pret kalifu. Kad Āiša (radijallahu taala anha) par šiem vārdiem iesmējās, viņš teica: „Ak, Humairā4! Neaizmirsti šos manus vārdus! Lai tikai šī sieviete nebūtu tu!” Tad viņš pagriezās pret Alī (radijallahu anhu) un teica: „Ja viņas lieta nonāks tavās rokās, izturies pret viņu maigi!” Pēc trīsdesmit gadiem Āiša (radijallahu anha) karoja pret Alī (radijallahu anhu) un nonāca viņa gūstā. Alī (radijallahu anhu) izturējās pret viņu ar godu un cieņu un nosūtīja viņu no Basras uz Medīnu.

38. Hazrat Muāvijam viņš teica: „Ja tu kādreiz valdīsi pār manu ummu, atalgo tos, kas dara labu, un piedod tiem, kas dara ļaunu!” Hazrat Muāvija hazrat Umara un hazrat Usmāna laikā divdesmit gadus bija pārvaldnieks Damaskā un pēc tam vēl divdesmit gadus bija kalifs. 39. Kādu dienu viņš teica: „Muāvija nekad netiks uzvarēts.” Kad Alī (radijallahu taala anhu) Sifīnas kaujā izdzirdēja šo hadīsu, viņš teica: „Ja es to būtu dzirdējis agrāk, es nebūtu karojis pret Muāviju (radijallahu taala anhu).” 40. Amāram ibn Jāsiram (radijallahu taala anhu) viņš teica: „Tevi nogalinās dumpinieki – bāgī.” Amārs kļuva par šahīdu, karodams kopā ar Alī (radijallahu anhu) pret Muāviju (radijallahu anhu). 41. Par Hasanu, savas meitas Fātimas dēlu (radijallahu taala anhuma), viņš teica: „Šis mans dēls nesīs daudz laba. Visvarenais Allāhs darīs viņu par iemeslu tam, ka divas lielas musulmaņu armijas noslēgs mieru.” Kad Hasanam ar lielu armiju bija jākaro pret Muāviju (radijallahu anhu), viņš, lai novērstu fitnu un lai netiktu izlietas musulmaņu asinis, nodeva Muāvijam (radijallahu anhu) kalifātu, kas viņam pienācās pēc tiesībām. 42. Abdullāhs ibn Zubairs (radijallahu taala anhuma) izdzēra Allāha Sūtņa (sallallahu taala alaihi va sallam) asinis, kas iztecēja, kad viņam veica asins nolaišanu ar kausiem (hidžāma). To redzējis, Allāha Sūtnis teica: „Vai tu zini, kas tev būs jāpieredz no cilvēkiem? Un arī cilvēkiem daudz kas būs jāpieredz no tevis. Elles uguns tevi nededzinās.” Kad Abdullāhs ibn Zubairs Mekā pasludināja sevi par kalifu, Abdulmaliks ibn Marvāns no Damaskas sūtīja uz Meku Hadžādžu ar lielu armiju. Viņi sagūstīja Abdullāhu un nogalināja. 43. Paskatījies uz Abdullāha ibn Abāsa māti, viņš teica: „Tev būs dēls. Kad viņš piedzims, atnes viņu pie manis!” Kad bērnu atnesa, viņš noskaitīja viņam ausīs azānu un ikāmatu un ar savām svētītajām siekalām apslacīja viņa muti. Viņš deva viņam vārdu Abdullāhs un nolika viņu mātei klēpī. Viņš teica: „Paņem un aiznes kalifu tēvu!” Bērna tēvs, hazrat Abāss, to izdzirdējis, atnāca un jautāja, un viņš teica: „Jā, es tā teicu. Šis bērns ir kalifu tēvs. Viņu vidū būs Safāhs, Mahdī un kāds, kas veiks namazu kopā ar Īsu alaihis-salam.” Abāsīdu valsts priekšgalā stājās daudzi kalifi. Viņi visi bija Abdullāha ibn Abāsa pēcnācēji.

„Ak, Muāvija! Ja tu kādreiz valdīsi pār manu ummu, atalgo tos, kas dara labu, un piedod tiem, kas dara ļaunu!” Svētais hadīss

44. Kādu dienu viņš teica: „Manas ummas vidū parādīsies daudz cilvēku, kurus sauc par rāfidītiem. Viņi atkritīs no islāma reliģijas.”

45. Daudziem saviem ashābiem viņš lūdza Allāhu par labu; visas viņa lūgšanas tika pieņemtas, un viņi guva no tām labumu. Alī (radijallahu taala anhu) stāsta: Allāha Sūtnis (sallallahu taala alaihi va sallam) gribēja mani sūtīt uz Jemenu par kādī (tiesnesi). Es teicu: „Ak, Allāha Sūtni (sallallahu taala alaihi va sallam)! Es neprotu būt kādī.” Viņš uzlika savu svētīto roku man uz krūtīm un teica: „Ak, mans Kungs! Dari zināmu viņa sirdij to, kas ir pareizs. Ļauj viņam vienmēr runāt patiesību!” Kopš tā laika es tūlīt sapratu, kurš no sūdzētājiem, kas nāca pie manis, ir taisnībā, un spriedu pēc patiesības.

46. Desmit cilvēkus, kuriem Allāha Sūtnis deva priecīgu vēsti, ka viņi nonāks Paradīzē, sauc par Ašara al-mubašara. Uhudas kaujā viņš teica vienam no viņiem – Sadam ibn Abī Vakāsam (radijallahu anhu): „Ak, mans Kungs! Liec viņa bultām sasniegt mērķi un pieņem viņa lūgšanas!” Kopš tā laika katra Sada lūgšana tika pieņemta un katra viņa izšautā bulta trāpīja ienaidniekam.

47. Viņš uzlika savu svētīto roku uz sava tēvoča dēla Abdullāha ibn Abāsa pieres un teica: „Ak, mans Kungs! Dari viņu par dziļu reliģijas zinātnieku, apveltī viņu ar gudrību (hikma)! Piešķir viņam Svētā Korāna zināšanas!” Kopš tā laika Abdullāhs ibn Abāss visās zinātnēs un it īpaši tafsīrā (Korāna skaidrošanā), hadīsā un fikhā kļuva par sava laika nepārspējamo. Ashābi un tābiīni visu mācījās no viņa. Viņš kļuva slavens ar vārdiem „Tardžumān al-Kurān”, „Bahr al-ilm” un „Raīs al-mufassirīn”, un islāma zemes piepildījās ar viņa skolniekiem.5

48. Par vienu no saviem kalpiem, Anasu ibn Māliku, viņš izteica šo lūgšanu: „Ak, mans Kungs! Dod viņam daudz mantas un bērnu, garu mūžu un piedod viņa grēkus!” Laikam ejot, viņa manta un īpašumi vairojās. Viņa koki un vīna dārzi katru gadu deva augļus. Viņam bija ļoti daudz bērnu. Viņš nodzīvoja simt desmit gadus. Mūža beigās viņš teica: „Ak, mans Kungs! No lūgšanām, ko Tavs Habībs par mani lūdza, trīs Tu pieņēmi un man piešķīri! Kā gan būs ar ceturto – manu grēku piedošanu?” Tad viņš dzirdēja balsi: „Arī ceturto Es pieņēmu. Esi mierīgs!”

„Ak, mans Kungs! Dari viņu (Abdullāhu ibn Abāsu) par dziļu reliģijas zinātnieku, apveltī viņu ar gudrību (hikma)! Piešķir viņam Svētā Korāna zināšanas!” Svētais hadīss

49. Par Māliku ibn Rabīu (radijallahu taala anhu) viņš lūdza, sacīdams: „Lai tavi pēcnācēji ir svētīti!” Viņam bija astoņdesmit dēlu.

50. Kad pazīstamais dzejnieks, vārdā Nābiga, nolasīja dažus savus dzejoļus, viņš izteica arābu vidū pazīstamo lūgšanu: „Lai Visvarenais Allāhs neļauj izkrist taviem zobiem!” Nābiga sasniedza simt gadu vecumu. Viņa zobi bija balti un spoži un stāvēja rindā kā pērles. 51. Par Urvu ibn Džudu (radijallahu taala anhu) viņš lūdza: „Ak, mans Kungs! Svētī viņa tirdzniecību!” Urva stāsta: „Pēc tam visi mani darījumi bija ienesīgi. Es nekad neesmu cietis zaudējumus.” 52. Kādu dienu pie viņa atnāca viņa paša meita Fātima (radijallahu taala anha). No bada viņas seja bija nobālusi. Viņš uzlika roku viņai uz krūtīm un teica: „Ak, mans Kungs, Tu, kas paēdini izsalkušos! Neļauj Muhameda meitai Fātimai palikt izsalkušai!” Fātimas sejā tūlīt atgriezās sārtums un dzīvība. Līdz pat nāvei viņa vairs nekad nejuta izsalkumu.

53. Viņš lūdza svētību Abdurahmānam ibn Aufam, vienam no Ašara al-mubašara. Viņa manta tik ļoti vairojās, ka par to sāka stāstīt leģendas.

54. Viņš teica: „Katra pravieša lūgšana tiek pieņemta. Katrs pravietis šajā pasaulē lūdza par savu ummu. Bet es lūdzu, lai Augšāmcelšanās dienā man tiktu dota atļauja aizlūgt par savu ummu. Inšallah, mana lūgšana tiks pieņemta. Es aizlūgšu par visiem, kas nav elku pielūdzēji.”

55. Viņš devās uz dažiem ciemiem Mekas apkaimē un ļoti pūlējās, lai to iedzīvotāji pieņemtu ticību. Viņi to nepieņēma. Viņš lūdza Allāhu, lai viņus piemeklētu tādas grūtības kā bads, kas bija Ēģiptē pravieša Jūsufa (alaihis-salatu vas-salam) laikā. Tajā gadā tur bija tāds bads, ka ļaudis ēda maitu. 56. Viņa tēvoča Abū Lahaba dēls Utaiba, lai gan bija Allāha Sūtņa (alaihis-salatu vas-salam) znots, Allāha Sūtnim neticēja un ļoti apbēdināja šo vadoni (sallallahu alaihi va sallam). Viņš izšķīrās no Pravieša svētītās meitas Umm Kulsūm Hatun. Viņš teica neķītrus vārdus. Allāha Sūtnis par to ļoti noskuma un teica: „Ak, mans Kungs! Uzsūti viņam kādu no saviem suņiem!” Kad Utaiba tirdzniecības darīšanās devās uz Damasku, viņš kādu nakti gulēja starp saviem biedriem. Atnāca lauva, apošņāja viņa biedrus un atstāja tos. Kad pienāca Utaibas kārta, tā viņu sagrāba un saplosīja. 57. Kāds cilvēks ēda ar kreiso roku. Allāha Sūtnis viņam teica: „Ēd ar labo roku!” Tas meloja, sacīdams: „Mana labā roka nekustas.” Allāha Sūtnis teica: „Lai tava labā roka vairs nekustas!”6 Līdz pat nāvei šis cilvēks vairs nespēja pacelt labo roku pie mutes.

58. Viņš nosūtīja vēstuli Persijas šaham Husravam Parvīzam, aicinādams viņu pieņemt ticību. Zemiskais Husravs vēstuli saplēsa un vēstnesi, kas to atnesa, nogalināja, padarīdams viņu par šahīdu. Kad Sūtnis alaihis-salam to izdzirdēja, viņš ļoti noskuma un teica: „Ak, mans Kungs! Tāpat kā viņš saplēsa manu vēstuli, saplosi Tu viņa valsti!” Vēl Allāha Sūtņa dzīves laikā Husravu ar dunci sadūra viņa paša dēls Šīravaihs. Kad Umars (radijallahu taala anhu) bija kalifs, musulmaņi iekaroja visu Persiju, un no Husrava nepalika ne pēcnācēju, ne valsts.

59. Kad Sūtnis alaihis-salam tirgū aicināja uz labo un atturēja no ļaunā (amr bil-maruf un nahj anil-munkar) un deva padomus, kāds nelietis, vārdā Hakams ibn Āss, Marvāna tēvs, gāja aiz Allāha Sūtņa (sallallahu taala alaihi va sallam), mirkšķināja acis un šķobīja seju, šādi par viņu ņirgādamies. Kad Sūtnis alaihis-salam pagriezās un ieraudzīja šo viņa neglīto izturēšanos, viņš teica: „Paliec tāds, kādu tu sevi parādīji!” Līdz pat nāvei nelieša seja un acis palika raustāmies. 60. Visvarenais Allāhs vienmēr sargāja savu Habību no nelaimēm. Abū Džahls bija Allāha Sūtņa (sallallahu alaihi va sallam) lielākais ienaidnieks. Kad viņš pacēla lielu akmeni, lai sistu to Pravietim pa svētīto galvu, viņš ieraudzīja uz katra Allāha Sūtņa pleca pa čūskai; akmens izkrita viņam no rokas, un viņš aizbēga.

61. Kad Pravietis veica namazu pie Kabas al-Muazzama, atkal nelietis Abū Džahls, sacīdams: „Tagad ir īstais brīdis,” gribēja ar nazi viņam uzbrukt, bet tūlīt apgriezās un aizbēga. Kad biedri viņam jautāja: „Kāpēc tu nobijies?” – viņš atbildēja: „Starp Muhamedu (sallallahu taala alaihi va sallam) un sevi es ieraudzīju grāvi, pilnu ar uguni. Daudzi gaidīja mani. Ja es būtu spēris vēl vienu soli, viņi mani sagrābtu un iemestu ugunī.” Kad musulmaņi to izdzirdēja un jautāja Allāha Sūtnim (sallallahu taala alaihi va sallam), viņš teica: „Visvarenā Allāha eņģeļi viņu sagrābtu un saplosītu.”

62. Hidžras ceturtajā gadā, kad pie Banū Nadīr Allāha Sūtnis (sallallahu taala alaihi va sallam) zem ebreju cietokšņa mūriem runāja ar saviem ashābiem, kāds ebrejs gribēja no augšas nomest uz viņu lielu dzirnakmeni. Kad viņš pastiepa roku pēc akmens, abas viņa rokas sakropļojās. 63. Hidžras devītajā gadā ļaudis no tālienes plūda pulkiem un pieņēma ticību. Divi neticīgie, vārdā Āmirs un Arbads, iejuka atnācēju vidū. Kamēr Āmirs stāstīja Allāha Sūtnim (sallallahu taala alaihi va sallam), ka viņi ir pieņēmuši ticību, Arbads iegāja viņam aiz muguras un gribēja izvilkt zobenu no maksts. Viņa roka nepaklausīja. Kad Āmirs no pretējās puses deva zīmi, it kā sacīdams: „Ko tu gaidi?” – Sūtnis alaihis-salam teica: „Visvarenais Allāhs mani pasargāja no jūsu abu ļaunuma.” Kad viņi no turienes aizgāja, Āmirs jautāja Arbadam: „Kāpēc tu neturēji vārdu?” Tas atbildēja: „Ko lai es daru? Cik reižu es gribēju izvilkt zobenu! Katru reizi es redzēju tevi starp mums abiem.” Pēc dažām dienām, kad debesis bija skaidras, tās pēkšņi pārklāja mākoņi. Arbadā iespēra zibens, un viņš nomira kopā ar savu kamieli.

64. Kādu dienu Sūtnis alaihis-salam, veicis abdestu, uzvilka vienu no saviem mestiem (ādas apaviem), un, kad viņš pastiepa roku pēc otra, kāds putns sagrāba mestu un izpurināja to gaisā. No tā izkrita čūska. Tad putns nometa mestu zemē. Kopš tās dienas ir kļuvis par sunnu, apaujot apavus, vispirms tos izpurināt. 65. Sūtnis alaihis-salam karagājienos un tuksnesī bija nozīmējis no saviem ashābiem sargus, kas viņu sargātu. Kad tika atklāts sūras al-Māida 67. ājats, kura nozīme ir: „Allāhs tevi sargās no cilvēku ļaunuma”, viņš no sargiem atteicās. Viņš viens pats staigāja starp ienaidniekiem, viens pats gulēja un nekad nebaidījās.

„Ak, godības pilnais Pravieti! Allāhs tevi sargās no cilvēku ļaunuma” Al-Māida: 67

66. Hazrat Anass stāsta: Allāha Sūtnim bija mutautiņš, ar ko viņš slaucīja savu svētīto seju. Viņš ar to slaucīja seju, un, kad tas kļuva netīrs, viņš to iemeta ugunī. Netīrumi sadega, bet mutautiņš nesadega un kļuva pavisam tīrs. 67. Viņš iedzēra kādas akas ūdeni no spaiņa un atlikušo ūdeni ielēja atpakaļ akā. Kopš tā laika no akas vienmēr nāca muskusa smarža. 68. Utbas ibn Firkada (radijallahu anhu) ķermenī parādījās slimība, ko sauc par nātreni (urtikāriju). Sūtnis alaihis-salam viņu izģērba, iespļāva savās svētītajās rokās un ar tām noberzēja viņa ķermeni. Slimnieks izveseļojās. Viņa ķermenis smaržoja pēc muskusa, un tā tas bija ilgu laiku. 69. Kad Sūtnis alaihis-salam veica namazu, atnāca šaitāns un gribēja izjaukt viņa namazu. Viņš to sagrāba ar savām svētītajām rokām un palaida vaļā tikai tad, kad tas deva vārdu, ka vairs nenāks un neizjauks namazu.

70. Medīnas munāfiku (liekuļu) vadonis Abdullāhs ibn Ubajs ibn Salūls, tuvu nāvei būdams, pasauca Allāha Sūtni un lūdzās: „Dari man par līķautu kreklu, kas tev mugurā!” Tā kā viņa paradums bija dot visu, ko viņam lūdza, viņš atdeva savu kreklu. Viņš pat veica par viņu bēru namazu (džanāza). Tūkstoš munāfiku, kas bija Medīnā, tik ļoti apbrīnoja šo Allāha Sūtņa (sallallahu taala alaihi va sallam) labvēlību, ka visi pieņēma ticību. 71. No kuraišu neticīgajiem Valīds ibn Mugīra, Āss ibn Vāils, Hāriss ibn Kaiss, Asvads ibn Jagūss un Asvads ibn Mutalibs vairāk par citiem mocīja un vajāja Allāha Sūtni (sallallahu taala alaihi va sallam). Atnāca Džibrīls alaihis-salam un atnesa sūras al-Hidžr 95. ājatu, kura nozīme ir: „Mēs sodīsim tos, kas par tevi izsmejas…”, un norādīja uz Valīda kāju, otrā papēdi, trešā degunu, ceturtā galvu un piektā acīm. Valīdam kājā iedūrās bulta. Tā kā viņš bija ļoti augstprātīgs, viņam šķita par grūtu noliekties, izvilkt bultu un to aizmest. Bultas uzgalis iedūrās papēža dzīslā, un viņu piemeklēja išiass. Āsam papēdī iedūrās ērkšķis, un papēdis uztūka kā ādas maiss. Hārisam no deguna nepārtraukti tecēja asinis. Asvads, jautri sēdēdams zem koka, sita galvu pret koku, otrs Asvads kļuva akls, un viņi visi gāja bojā.

72. Medīnā bija kāda skaista sieviete no Nadžāra dēlu cilts. Kāds džins viņā iemīlējās un vienmēr nāca pie viņas. Kad Sūtnis alaihis-salam bija ieradies Medīnā, kādu dienu šis džins sēdēja uz mūra pretī sievietes mājai, un sieviete viņu pazina. Viņa jautāja: „Kāpēc tu vairs nenāc pie manis?” Džins atbildēja: „Visvarenā Allāha Pravietis (sallallahu taala alaihi va sallam) ir aizliedzis laulības pārkāpšanu (zina) un visu, kas ir harāms (aizliegts).”

73. Kaujā, kas pazīstama kā Bīr Mauna, neticīgie lauza doto vārdu un nogalināja septiņdesmit ashābus – visus, izņemot vienu vai divus. To vidū bija arī Āmirs ibn Fuhaira (radijallahu taala anhu), viens no pirmajiem ticīgajiem, kas bija bijis Abū Bakra (radijallahu anhu) vergs un ko Abū Bakrs bija atbrīvojis. Kad viņi Āmiru ibn Fuhairu sadūra ar šķēpiem, eņģeļi neticīgo acu priekšā pacēla viņu debesīs. Kad to pastāstīja Allāha Sūtnim (sallallahu taala alaihi va sallam), viņš teica: „Paradīzes eņģeļi viņu apglabāja, un viņa dvēsele tika pacelta Paradīzē.”

74. Sads ibn Muāzs (radijallahu taala anhu) tika ievainots Uhudas kaujā un pēc kāda laika nomira. Allāha Sūtnis (sallallahu taala alaihi va sallam) pavēstīja, ka viņa bēru namazā piedalījās septiņdesmit tūkstoši eņģeļu. Kad raka viņa kapu, visapkārt izplatījās muskusa smarža. 75. Ashābs, vārdā Safīna, kuru bija atbrīvojusi viena no Allāha Sūtņa (sallallahu taala alaihi va sallam) sievām – Umm Salama (radijallahu taala anha), nekad neatstāja kalpošanu Allāha Sūtnim. Karagājienā pret bizantiešiem viņš atšķīrās no karaspēka un nonāca neticīgo gūstā. Viņam izdevās aizbēgt, un, kad viņš nāca atpakaļ, viņam pretī iznāca briesmīga lauva. Viņš teica: „Es esmu Allāha Sūtņa kalps,” un izstāstīja lauvai visu, ko bija pārdzīvojis. Lauva paberzēja pret viņu galvu un acis un gāja viņam blakus. Lai ienaidnieks viņam nenodarītu ļaunu, tā nešķīrās no viņa. Kad parādījās islāma karaspēks, tā pagriezās un aizgāja. 76. Kāds cilvēks, vārdā Džahdžāhs al-Gifārī, sacēlās pret kalifu Usmānu (radijallahu taala anhu). Viņš pret celi salauza zizli, ko Allāha Sūtnis (sallallahu taala alaihi va sallam) vienmēr nēsāja rokā. Pēc gada viņam uz ceļgala radās slimība, ko sauc par karbunkulu (anthrax), un tā kļuva par viņa nāves cēloni.

77. Muāvija (radijallahu taala anhu) no Damaskas devās uz hadžu un gribēja Allāha Sūtņa (sallallahu taala alaihi va sallam) svēto minbaru, kas atradās Medīnā, aizvest uz Damasku, lai gūtu no tā svētību. Kad viņi pakustināja minbaru no vietas, notika saules aptumsums. Viss satumsa, un parādījās zvaigznes. Viņš atteicās no šīs vēlmes. 78. Uhudas kaujā Abū Katādam viena acs izkrita un nokrita uz vaiga. Viņu atveda pie Allāha Sūtņa. Allāha Sūtnis ar savu svētīto roku ielika aci atpakaļ vietā un teica: „Ak, mans Kungs! Dari viņa aci skaistu!” Šī acs kļuva skaistāka par otru un redzēja asāk par to. Kāds no Abū Katādas mazdēliem bija atnācis pie kalifa Umara ibn Abdulazīza. Kalifs jautāja: „Kas tu esi?” Viņš noskaitīja beitu un pavēstīja, ka ir mazdēls tam vīram, kura aci Allāha Sūtnis ar savu svētīto roku ielika atpakaļ vietā. Izdzirdējis šo beitu, kalifs izrādīja viņam lielu godu un dāsnumu. 79. Ijāss ibn Salama stāsta: Haibaras karagājienā Allāha Sūtnis mani sūtīja pēc Alī (radijallahu anhuma). Alī sāpēja acis. Es viņu vedu aiz rokas un ar grūtībām atvedu. Allāha Sūtnis iespļāva uz saviem svētītajiem pirkstiem un uzsmērēja to Alī acīm. Viņš iedeva viņam karogu un sūtīja cīnīties pie Haibaras vārtiem. Alī (radijallahu anhu) izrāva no vietas vārtus, kurus jau ilgu laiku nebija izdevies atvērt, un cildenie ashābi iegāja cietoksnī. 80. Kādu dienu mūsu kungs Allāha Sūtnis iegriezās savas meitas hazrat Fātimas mājā un jautāja, kā viņiem klājas. Hazrat Fātima atbildēja: „Tētiņ! Jau trīs dienas mēs ar bērniņiem neko neesam ne ēduši, ne dzēruši. Mēs pacietīgi panesam badu. Mans stāvoklis nav svarīgs. Bet Hasana un Husaina stāvoklis mani ļoti skumdina.” Tad mūsu kungs Sarvar al-ālam (pasauļu vadonis) teica: „Ak, Fātima! Mana mīļā meitiņ! Tu esi izsalkusi trīs dienas. Bet es esmu izsalcis četras dienas.” Viņš ļoti noskuma, ka viņa svētītie mazdēli hazrat Hasans un Husains bija izsalkuši… 81. Hazrat Alī devās ceļā, lai strādātu, nopelnītu un nopirktu kaut ko saviem svētītajiem bērniem un viņus pabarotu. Kad viņš izgāja ārpus Medīnas, viņš ieraudzīja kādu lauku vīru, kas pie akas mēģināja padzirdīt savus kamieļus. Pienācis pie viņa, hazrat Alī teica: „Ak, arābieti! Vai tev vajag kādu, kas par samaksu padzirdītu tavus kamieļus?” Lauku vīrs atbildēja: „Jā. Es arī meklēju tādu cilvēku. Ja vēlies, nāc un padzirdi manus kamieļus! Par katru izvilkto spaini es tev došu trīs dateles.” Hazrat Alī piekrita un sāka vilkt ūdeni. Viņš bija izvilcis deviņus spaiņus, kad spaiņa virve pēkšņi pārtrūka un spainis palika akā. To redzējis, lauku vīrs dusmās pielēca kājās un – par savu nelaimi – iesita hazrat Alī ar roku pa seju. Tad viņš iedeva viņam divdesmit četras dateles par astoņiem spaiņiem ūdens. Hazrat Alī par to ļoti noskuma un pastiepa rokas akā. Viņš izņēma no tās spaini, nolika to pie akas un aizgāja. Lauku vīrs sastinga izbrīnā! Kā gan viņa roka bija aizsniegusi tik dziļas akas dibenu?! Varbūt šis vīrs piederēja tai reliģijai, par kuras atnākšanu bija vēstīts? Šajās domās iegrimis, izbrīnītais lauku vīrs teica: „Viņa Pravietis ir patiess pravietis. Es ticu!” Viņš nožēloja nesen izrādīto nekaunību un izdarīto lielo noziegumu. Sacīdams: „Rokas, kas paceltas pret tādu cilvēku, ir jānocērt un to kauli jāsalauž,” viņš paņēma vienā rokā zobenu un strauji cirta pa otras rokas locītavu… Notika, kā viņš gribēja. Viņš juta ļoti lielas sāpes, bet tagad viņa sirds bija mierīga. Paņēmis nocirsto roku otrā rokā, viņš devās taisni uz Masdžid an-Nabavī mošeju. Viņš jautāja cildenajiem ashābiem, kur ir viņu Pravietis. Tie pateica, ka viņš ir aizgājis pie savas meitas. Uzzinājis, kur ir hazrat Fātimas māja, viņš devās turp. Tajā brīdī mūsu kungs Pravietis bija apsēdinājis savus mazdēlus hazrat Hasanu un hazrat Husainu savā svētītajā klēpī un baroja viņus ar atnestajām datelēm. Lauku vīrs, domādams par savas kļūdas lielumu, gandrīz zaudēja prātu, un asaras plūda no viņa acīm kā no avota. Šādā stāvoklī viņš atnāca pie hazrat Fātimas mājas un pieklauvēja pie durvīm. No mājas iznāca pasauļu valdnieks, starodams gaismu (nūrs) kā saule. Tiklīdz lauku vīrs ieraudzīja mūsu kungu, viņš lūdzās: „Es ticu, tu esi Allāha Sūtnis! Es nožēloju, ko esmu izdarījis. Piedod man, ak, Allāha Sūtni!” Kad mūsu mīļais Pravietis jautāja: „Kāpēc tu nocirti savu roku?” – viņš atbildēja: „Tāpēc, ka man bija kauns nēsāt šo roku, kas sita pa svētīto seju cilvēkam, kurš tev tic!.. Lai mana dvēsele ir upuris par tevi, ak, Allāha Sūtni!” Žēlsirdības jūra, mūsu mīļais Pravietis, paņēma no lauku vīra rokas nocirsto roku, teica „Bismillahirrahmanirrahim” un piespieda to pie asiņojošās locītavas. Ar Visvarenā Allāha atļauju, kā mūsu kunga Pravieša mudžiza, roka kļuva tāda, kāda bija agrāk. Visvarenais Allāhs ir varens pār visām lietām, Viņam viss ir pa spēkam.

„Ak, mans Kungs! Šis ir mans tēvocis un mana tēva brālis. Un šie ir mana ģimene (Ahl al-Bait). Tāpat kā es viņus apsedzu ar šo savu segu, tā arī Tu apsedz viņus un pasargā no Elles uguns!” Svētais hadīss