Mūsu kunga Pravieša bērni
Mūsu kungam Pravietim bija septiņi bērni – trīs dēli un četras meitas. Izņemot hazrat Fātimu, viņi visi nomira pirms mūsu kunga Allāha Sūtņa. Mūsu mīļā Pravieša dzimta turpinājās caur mūsu māti hazrat Fātimu. Viņa mazdēla hazrat Husaina pēcnācējus sauc par saijidiem, bet hazrat Hasana pēcnācējus – par šarīfiem. Cienīt saijidus un šarīfus nozīmē cienīt mūsu kungu Pravieti. Mīlestība pret saijidiem un šarīfiem ir iemesls tam, ka cilvēks pēdējā elpas vilcienā aiziet ar ticību.
Kāsims (radijallahu anhu): Viņš ir pirmais no trim Allāha Sūtņa dēliem. Tāpēc Allāha Sūtni sauca vārdā „Abul Kāsims”. Viņš piedzima Mekā pirms pravietības. Viņa māte ir Hadīdža al-Kubrā. Viņš nomira septiņpadsmit mēnešu vecumā.1
Zainaba (radijallahu anha): Viņa ir pirmā no četrām Allāha Sūtņa meitām. Viņa piedzima, kad mūsu Pravietim bija trīsdesmit gadu. Vēl pirms pravietības viņa apprecējās ar Abul Āsu ibn Rabī, savas mātes Hadīdžas māsasdēlu.2 Abul Āss sākumā ticību nepieņēma. Badras kaujā viņš nonāca gūstā un tika atbrīvots ar nosacījumu, ka nosūtīs savu sievu uz Medīnu. Lai gan viņš to nosūtīja kopā ar savu brāli, neticīgie Zainabu ceļā apgrieza atpakaļ. Sūtnis alaihis-salam aizsūtīja uz Meku Zaidu ibn Hārisu, un tas naktī slepeni aizveda Zainabu uz Medīnu. Abul Āss pieņēma ticību pēc Hudaibijas gājiena. Zainaba atkal tika atdota viņam. Viņa nomira hidžras astotajā gadā trīsdesmit viena gada vecumā. Pēc viņas palika divi bērni. Viens bija Alī, kas nomira īsi pirms dzimumgatavības sasniegšanas. Otra – Umāma. Zainaba testamentā bija tos novēlējusi Fātimai (radijallahu anha) un uzticējusi imāmam Alī. Viņas dēls Alī Mekas iekarošanas laikā sēdēja uz Allāha Sūtņa kamieļa aiz viņa. Ar Umāmu hazrat Alī pats noslēdza nikāhu.3
Rukaija (radijallahu anha): Viņa ir mūsu kunga Allāha Sūtņa otrā meita. Viņa piedzima, kad mūsu Pravietim bija trīsdesmit trīs gadi. Viņas māte ir Hadīdža al-Kubrā. Viņa bija ļoti skaista. Viņa ir hazrat Usmāna sieva. Agrāk viņa bija saderināta ar Abū Lahaba dēlu Utbu. Lai sāpinātu Allāha Sūtni, Abū Lahabs un viņa sieva lika dēlam no saderināšanās atteikties. Kad tika atklāta sūra „Tabbat jadā”, Utba no viņas šķīrās vēl pirms kāzām. Pienāca atklāsme (vahjs), un viņu izprecināja hazrat Usmānam. Kopā viņi divreiz pārcēlās uz Abesīniju un pēc tam uz Medīnu al-Munavvara. Hazrat Rukaija divdesmit divu gadu vecumā, pirms Badras kaujas, saslima. Hazrat Usmānam tika pavēlēts nedoties uz Badru, bet kopt savu sievu. Viņa nomira tajā dienā, kad Medīnā pienāca priecīgā vēsts par uzvaru Badras kaujā, un tajā pašā dienā tika apglabāta.4
Umm Kulsūm (radijallahu anha): Viņa ir Allāha Sūtņa trešā meita. Viņa bija saderināta ar Abū Lahaba otro dēlu Utaibu. Kad tika atklāta sūra „Tabbat jadā”, Utaiba no viņas šķīrās, vēl pirms bija notikušas kāzas, un teica Allāha Sūtnim sāpinošus vārdus. Tad mūsu kungs Allāha Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) viņu nolādēja: „Ak, mans Kungs! Uzsūti viņam kādu no saviem plēsoņām!” Ceļā uz Damasku viņu saplosīja lauva. Pēc Rukaijas nāves pienāca atklāsme, un arī Umm Kulsūm tika izprecināta hazrat Usmānam. Viņa nomira hidžras devītajā gadā. Viņas bēru namazu vadīja Allāha Sūtnis, un, kad viņu apglabāja, viņš stāvēja pie viņas kapa, un no viņa svētītajām acīm plūda asaras.5
Fātima (radijallahu anha): Viņa ir Allāha Sūtņa ceturtā meita, hazrat Alī sieva un hazrat Umara sievasmāte. Kad tika noslēgts nikāhs, viņai bija piecpadsmit gadu.6 Grāmatā „al-Mavāhib al-ladunnija”, nodaļā par Savīkas karagājienu, ir rakstīts, ka viņas mahrs (līgavas dāvana) bija četri simti miskālu sudraba. Tas atbilst 57,14 miskāliem zelta. (Mūsdienās tās ir 38 zelta liras.) Alī (radijallahu anhu) tolaik bija divdesmit pieci gadi. Viņš ir no Ahl al-Bait. Fātima bija gaišādaina un ļoti skaista. Viņa piedzima Mekā trīspadsmit gadus pirms hidžras un nomira hidžras vienpadsmitajā gadā divdesmit četru gadu vecumā. Viņai bija trīs dēli – Hasans, Husains un Muhsins – un divas meitas – Umm Kulsūm un Zainaba.7
Allāha Sūtņa dzimta turpinājās caur Fātimu. Zainaba noslēdza nikāhu ar Abdullāhu ibn Džafaru Taijāru, un viņiem bija bērni, vārdā Alī un Umm Kulsūm. Viņus sauc par Šarīf al-Džafarī.
„Mana ģimene (Ahl al-Bait) ir kā Nūha alaihis-salam šķirsts. Kas tiem seko, tas tiek izglābts. Pārējie iet bojā” Svētais hadīss
1. Džannat al-Bakī – Medīna al-Munavvara
2. Ahl al-Bait
3. Banāt an-Nabī (mūsu kunga Pravieša meitas)
4. Šuhadā al-Bakī (Džannat al-Bakī šahīdi)
5. Azvādž an-Nabī (mūsu kunga Pravieša sievas)
6. Imāms Māliks.
Džannat al-Bakī mauzoleji pirms to nojaukšanas
Abdullāhs (radijallahu anhu): Viņš ir Allāha Sūtņa pēdējais bērns no Hadīdžas al-Kubrā. Viņš piedzima pēc pravietības sākuma un nomira vēl zīdainis būdams. Viņu sauc arī par Taijibu un Tāhiru. Kad Abdullāhs nomira, Āss ibn Vāils teica: „Muhameds ir kļuvis abtars,” tas ir, viņa dzimta ir izbeigusies. Visvarenais Allāhs atbildēja neticīgajam Āsam ar sūru „Innā atainā”.8
Ibrāhīms (radijallahu anhu): Viņš ir trešais Allāha Sūtņa dēls un pēdējais no visiem viņa bērniem. Viņa māte ir hazrat Mārija, ko dāvanā atsūtīja Mukaukiss, Hēraklija pārvaldnieks Ēģiptē. Viņš piedzima hidžras astotajā gadā un nomira pusotra gada vecumā. Kad viņš bija slims, Allāha Sūtnis paņēma viņu klēpī, un no viņa svētītajām acīm plūda asaras. Kad Ibrāhīms nomira, Allāha Sūtnis teica: „Ak, Ibrāhīm! Mēs ļoti skumstam par tavu nāvi. Mūsu acis raud, mūsu sirds sāp. Taču mēs nesakām neko, kas varētu aizvainot mūsu Kungu.”9 Viņu apglabāja Džannat al-Bakī kapsētā. Tajā dienā notika saules aptumsums. Ļaudis teica, ka saule aptumsusi viņa nāves dēļ. Kad mūsu kungs Allāha Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) to izdzirdēja, viņš teica: „Mēness un saule ir divas Visvarenā Allāha radības, kas norāda uz Viņa esamību un Viņa vienotību. Tie neaptumst neviena nāves vai dzīves dēļ. Kad jūs to redzat, atcerieties Visvareno Allāhu!”
Ak, Allāh! Fātimas pēcnācēju dēļ
Lai mans pēdējais vārds ir tauhīda vārds!
Vai šo manu lūgšanu Tu noraidīsi, vai pieņemsi,
Es esmu pieķēries Pravieša ģimenes (Ahl al-Bait) apmetņa malai.
Ahl al-Bait ar-Rasūl (Āl ar-Rasūl – Āl al-Abā)
Visvarenais Allāhs Svētajā Korānā, uzrunādams Ahl al-Bait, pēc nozīmes saka: „Visvarenais Allāhs grib novērst no jums ridžsu, tas ir, katru trūkumu un netīrību, un attīrīt jūs ar pilnīgu šķīstību.”10
Cildenie ashābi jautāja: „Ak, Allāha Sūtni! Kas ir Ahl al-Bait?” Tajā brīdī atnāca imāms Alī. Allāha Sūtnis paņēma viņu zem sava svētītā apmetņa. Tad cits pēc cita atnāca Fātima az-Zahrā, imāms Hasans un imāms Husains. Paņēmis katru no viņiem sev vienā vai otrā pusē, viņš teica: „Lūk, šie ir mana ģimene (Ahl al-Bait).” Šīs cēlās personas sauc arī par „Āl al-Abā un Āl ar-Rasūl”.11
Mīlestība pret Pravieša ģimeni (Ahl al-Bait an-Nabavī) ir iemesls tam, ka cilvēks aiziet uz mūžīgo pasauli ar ticību un pēdējā elpas vilcienā sasniedz glābšanu. Mīlēt Ahl al-Bait ir fards ikvienam ticīgajam. Sarvar al-ālam (sallallahu alaihi va sallam) kādā svētajā hadīsā saka: „Mana ģimene (Ahl al-Bait) ir kā Nūha alaihis-salam šķirsts. Kas tiem seko, tas tiek izglābts. Pārējie iet bojā.”12
Pravieša ģimenes (Ahl al-Bait an-Nabavī) tikumu un pilnību ir ļoti daudz. Tos nav iespējams saskaitīt. Cilvēka spēkos nav tos izstāstīt un izslavēt. Viņu vērtību un diženumu var saprast tikai no svētajiem ājatiem.
Tur ir Alī, Hasans un Husains,
Viņu mīlestība mīt sirdī un dvēselē.
Rīt, Sapulcēšanās dienā, diženās tiesas priekšā,
Ak, Muhamed, mana dvēsele ilgojas pēc tevis!
Arafāta kalns ir mūsu kalns,
Tur tiek pieņemtas mūsu lūgšanas,
Medīnā dus mūsu Pravietis,
Ak, Muhamed, mana dvēsele ilgojas pēc tevis!
Imāms aš-Šāfiī to visskaistāk pauž, sacīdams: „Ak, Ahl al-Bait ar-Rasūl! Mīlēt jūs Visvarenais Allāhs pavēl Svētajā Korānā. Tas, ka netiek pieņemts namazs tiem, kas savos namazos nelūdz par jums, parāda jūsu vērtību un augsto pakāpi. Cik liels ir jūsu gods, ka Visvarenais Allāhs Svētajā Korānā jūs sveicina!” Hazrat Anass stāsta: „Allāha Sūtnim jautāja: ‚Kuru no Ahl al-Bait jūs mīlat visvairāk?’ Viņš atbildēja: ‚Hasanu un Husainu.’”13
Hazrat Abū Huraira stāsta: „Es biju pie Allāha Sūtņa. Atnāca Hasans. Allāha Sūtnis teica: ‚Ak, mans Kungs! Es viņu mīlu. Mīli viņu arī Tu un mīli tos, kas viņu mīl!’ Un citā reizē viņš teica: ‚Hasans un Husains ir manas smaržīgās puķes šajā pasaulē.’” Mūsu kungs Pravietis arī teica: „Pēc sevis es jums atstāju divas lietas. Ja jūs tās turēsiet, jūs nenomaldīsieties. Pirmā ir lielāka par otro. Viena ir Svētais Korāns, Visvarenā Allāha grāmata, kas ir kā stipra virve, kura stiepjas no debesīm līdz zemei. Otra ir mana ģimene (Ahl al-Bait). Šīs abas nekad neatšķirsies viena no otras. Kas tām neseko, tas novēršas no mana ceļa.”14
Hazrat Hasans un hazrat Husains (radijallahu anhuma) bija saslimuši. Mūsu kungs Pravietis teica hazrat Alī un hazrat Fātimai: „Dodiet solījumu šo savu mīlulīšu dēļ!” Hazrat Alī, mūsu māte Fātima un viņu kalpone, vārdā Fidda, apsolīja gavēt katrs trīs dienas. Abi zēni, kas bija kā Paradīzes smarža, izveseļojās. Taču viņu mājā nebija nekā ēdama. Hazrat Alī aizņēmās no kāda ebreja trīs sā15 miežu. Visi trīs nolēma (izteica nijatu) gavēt, kā bija solījuši. Hazrat Fātima samala vienu mēru miežu un izcepa piecas maizes. Viņi bija pieci cilvēki. Pienāca iftāra (gavēņa pārtraukšanas) laiks. Vienu no piecām maizītēm viņa nolika hazrat Alī priekšā, vienu – hazrat Hasana priekšā, vienu – hazrat Husaina priekšā, vienu – kalpones Fiddas priekšā un vienu – pati sev priekšā. Viņi jau grasījās pārtraukt gavēni. Tad atnāca kāds miskīns (nabags) un teica: „Ak, Allāha Sūtņa ģimene (Ahl al-Bait)! Es esmu miskīns no nabaga musulmaņiem. Dodiet man ēst! Lai Visvarenais Allāhs jūs atalgo ar Paradīzes labumiem!” Viņi atdeva viņam sadakā maizes, kas bija viņu rokās, un paši pārtrauca gavēni ar ūdeni. Nākamajā dienā viņi atkal gavēja. Kalpone samala vēl vienu mēru miežu un atkal izcepa piecas maizītes. Iftāra laikā, kad viņi, nolikuši maizes sev priekšā, grasījās pārtraukt gavēni, atnāca bārenis. Visi pieci atdeva viņam savas maizes un iepriecināja bāreni, bet paši pārtrauca gavēni ar ūdeni un aizgāja gulēt. Nākamajā dienā viņi atkal gavēja. No atlikušā miežu mēra viņi atkal izcepa piecas maizītes un nolika tās sev priekšā. Kad viņi grasījās pārtraukt gavēni, atnāca gūsteknis un teica: „Es esmu izsalcis jau trīs dienas. Mani sasēja un nedeva neko ēst. Apžēlojieties par mani Visvarenā Allāha dēļ!” Visi pieci atdeva viņam savas maizes un atkal pārtrauca gavēni ar ūdeni. Tad atklātajos svētajos ājatos Visvarenais Allāhs pēc nozīmes teica: „Viņi izpildīja savus solījumus. Tā kā viņi bīstas no Augšāmcelšanās dienas, kas ir gara un ilgstoša, viņi ēdienu, ko paši tik ļoti kāroja un ko viņu dvēsele vēlējās, atdeva nabagiem, bāreņiem un gūstekņiem. Viņi teica: ‚Mēs jūs paēdinājām Visvarenā Allāha labpatikas dēļ. Mēs negaidām no jums pretī ne pateicību, ne ko citu; mēs neko neprasām.’”16 „Tāpēc Cildenais Allāhs deva viņiem dzert šarāb at-tahūr (pavisam tīru dzērienu)…”17 Abū Huraira (radijallahu anhu) stāsta, ka mūsu Pravietis teica: „Vislabākie no jums ir tie, kas pēc manis dara labu manai ģimenei (Ahl al-Bait).”
„Tie, kas pāriet Sirāta tiltu, kājām nepaslīdot, ir tie, kas ļoti mīl manu ģimeni (Ahl al-Bait) un manus ashābus” Svētais hadīss
Hazrat Alī stāsta, ka mūsu Pravietis teica: „Augšāmcelšanās dienā es aizlūgšu par tiem, kas darīja labu manai ģimenei (Ahl al-Bait).” „Tie, kas pāriet Sirāta tiltu, kājām nepaslīdot, ir tie, kas ļoti mīl manu ģimeni (Ahl al-Bait) un manus ashābus.”
Svētajā hadīsā, ko vēsta hazrat imāms Rabbānī, ir teikts: „Kas mīl Alī, tas patiesi ir mīlējis mani. Kas ir naidīgs pret Alī, tas patiesi ir bijis naidīgs pret mani. Kas aizvaino Alī, tas patiesi ir aizvainojis mani. Bet kas aizvaino mani, tas patiesi aizvaino Visvareno Allāhu.”
Mūsu kungs Allāha Sūtnis teica: „Visvarenais Allāhs man pavēlēja mīlēt četrus cilvēkus. Viņš paziņoja, ka arī Viņš pats tos mīl.” Viņam jautāja: „Kas viņi ir? Vai jūs mums pateiksiet viņu vārdus?”
Viņš teica: „Alī ir viens no viņiem, Alī ir viens no viņiem, Alī ir viens no viņiem; un Abū Zars, Mikdāds un Salmāns.”
„Tos, kas mani sāpina manas ģimenes dēļ, gaida bargs sods.”
Kādā svētajā hadīsā viņš teica: „Fātima ir mana daļa (tas ir, daļiņa no manis). Kas sāpina viņu, sāpina mani.” Hazrat Abū Huraira stāsta: „Mūsu kungs Pravietis teica hazrat Alī: ‚Fātima man ir mīļāka par tevi. Tu man esi dārgāks (tas ir, vērtīgāks) par viņu!’”18
Viņš arī teica: „Par to, ka es jums atnesu islāma reliģiju, es neprasu nekādu atlīdzību. Es vēlos tikai, lai jūs mīlētu manu ģimeni (Ahl al-Bait), kas ir man tuvi.”
Islāma zinātnieki mīlestību pret Ahl al-Bait ir uzskatījuši par nosacījumu tam, lai cilvēks pēdējā elpas vilcienā aizietu ar ticību. Viņos ir Allāha Sūtņa daļiņas. Novērtēt Ahl al-Bait un izrādīt viņiem cieņu ir katra musulmaņa pienākums. Lielais islāma zinātnieks imāms Rabbānī (rahmatullahi alaih) teica: „Mans tēvs bija ļoti zinošs ārējās un iekšējās zinātnēs, tas ir, sirds zinātnēs. Viņš vienmēr ieteica un mudināja mīlēt Ahl al-Bait. Viņš teica, ka šī mīlestība ļoti palīdz cilvēkam pēdējā elpas vilcienā aiziet ar ticību. Kad viņš bija uz nāves gultas, es biju pie viņa galvgaļa. Pēdējos brīžos, kad viņa apziņa jau dzisa, es viņam atgādināju šos padomus un jautāju, kā šī mīlestība uz viņu iedarbojas. Pat šādā stāvoklī viņš teica: ‚Es peldu mīlestības pret Ahl al-Bait jūrā.’ Es tūlīt slavēju un godināju Visvareno Allāhu. Mīlestība pret Ahl al-Bait ir Ahl as-Sunna kapitāls. Un tieši šis kapitāls nesīs visus mūžīgās pasaules ieguvumus.”
Hazrat Fātima un viņas bērni, kas dzims līdz Augšāmcelšanās dienai, ir Ahl al-Bait. Viņi ir jāmīl pat tad, ja viņi ir grēcinieki. Mīlēt viņus, palīdzēt viņiem ar sirdi, ar miesu un ar mantu, cienīt viņus un ar viņiem rēķināties – tas ir iemesls tam, ka cilvēks mirst ar ticību. (Sīrijas pilsētā Hamā bija tiesa saijidiem. Bērni, kas dzima šajā svētītajā dzimtā, tika reģistrēti tiesneša klātbūtnē ar diviem lieciniekiem. Šo tiesu likvidēja angļu uzticamais draugs Mustafa Rešids paša.) Ahl as-Sunna imāmi lielāko daļu zināšanu par ticību un fikhu, tasavvufa atziņas (marifati) un pat tafsīra un hadīsa zināšanas apguva no Ahl al-Bait imāmiem. Viņi izauga viņu audzināti. Viņi pacēlās augstumos viņu labvēlības dēļ. Viņi saņēma no viņiem priecīgas vēstis. Musulmaņi mīl Allāha Sūtņa ģimeni (radijallahu taala anhum adžmain) vairāk par ikvienu un mīl arī tos, kas mīl Ahl al-Bait. Tos pareizos musulmaņus, kas mīl Ahl al-Bait un iet Ahl al-Bait ceļu, sauc par (Ahl as-Sunna). Visi Ahl as-Sunna katrā savā namazā lūdz Ahl al-Bait labu.
Ticīgo, kas Sūtni ir redzējis, sauc vārdā „sahābī”,
Bet visus kopā – vārdā „ashāb al-kirām”.
Katra sirds, kas Pravieti mīlēja, mirklī piepildījās ar gaismu,
Tie, kas kļuva par viņa ashābiem, ir slavēti Korānā.
Viņi visi Allāha Sūtņa dēļ atdeva savu mantu un dzīvību,
Mierā viņi izplatīja zināšanas, bet karā rēca kā lauvas.
Svētajā hadīsā ashābi ir salīdzināti ar zvaigznēm,
Kas seko kaut vienam no viņiem, tas nonāk uz gaišiem ceļiem.
Ashābi cits citu ļoti mīlēja un cits citu slavēja,
Un visi musulmaņi, kas nāca pēc viņiem, teica tāpat.
Viņi mums nodeva Korānu un hadīsus,
Viņu siržu šķīstība deva prātiem paļāvību.
Ja kādu no viņiem lamā, tiek ievainota islāma reliģija,
Kas noniecina ashābu, tas grauj pašu Svēto Korānu.
Ja tu esi īsts musulmanis, izrādi cieņu katram no viņiem,
Bet vispirms saki salāt un salām Sūtņa ģimenei (Ahl al-Bait)!