MŪSU KUNGA PRAVIEŠA AIZLŪGUMS (ŠAFĀATS)

Mūsu kungs Cildenākais Sūtnis Augšāmcelšanās dienā aizlūgs par savu ummu un izglābs to no grūtībām un bēdām. Kādā svētajā hadīsā viņš teica: „Man tika dota izvēle starp to, ka puse manas ummas ieiet Paradīzē, un aizlūgumu (šafāats). Es izvēlējos aizlūgumu, jo tas ir plašāks. Nedomājiet, ka tas ir tikai dievbijīgajiem; tas ir arī grēciniekiem, kas iekrituši kļūdās…”1

Svētajā hadīsā, ko nodevis hazrat Abū Huraira, mūsu kungs Pravietis teica: „Mans aizlūgums ir tam, kas izsaka šahādas vārdus, sacīdams ‚La ilaha illallah’ ar ihlāsu (patiesu nodomu), tā, ka sirds apstiprina mēli.”2

Dažos svētajos hadīsos ir teikts:

„No manas ummas es aizlūgšu par tiem, kas mīl manu ģimeni (Ahl al-Bait).” „No manas ummas es aizlūgšu par tiem, kas izdarījuši lielos grēkus.” „Es varu aizlūgt par visiem, izņemot tos, kas runā ļaunu par maniem ashābiem.” „No manas ummas es aizlūgšu par tiem, kas dara netaisnību savai patībai (nafs), un par tiem, kurus pieviļ viņu patība.” „Augšāmcelšanās dienā es pirmais aizlūgšu.”3

„Kas netic manam aizlūgumam, tas to nesasniegs.”4

Augšāmcelšanās dienā, kad tiek pūsts Sūrā (bazūnē), šausmās saceļas mati, acis nezina, kur skatīties, un ticīgie un neticīgie tiek dzīti uz Sapulcēšanās vietu (mahšars). Tas ir sods, kas vēl vairāk palielina Augšāmcelšanās dienas bargumu. Šajā laikā astoņi eņģeļi uzceļ Aršu uz pleciem un nes to. Katrs no šiem eņģeļiem ar vienu soli noiet divdesmit tūkstoš gadu ceļu. Eņģeļi un mākoņi slavē Allāhu ar tādiem slavinājumiem (tasbīhi), ko prāts nespēj aptvert, līdz Aršs al-alā apstājas. Tā Aršs al-alā nostājas virs baltās zemes, ko Visvarenais Allāhs tam radījis. Šajā laikā galvas noliecas aiz bailēm no Visvarenā Allāha soda, ko nekas nespēj izturēt. Visi radījumi, ieslodzīti un apjukuši savās ciešanās, meklē līdzjūtību. Sapulcēšanās vietā ļaužu stāvoklis kļūst ārkārtīgi slikts. Viņu grūtības un ciešanas pieaug. Katram no viņiem ap kaklu ir manta, ko viņi pasaulē tik cieši glabāja. Tiem, kas nedeva zakātu no kamieļiem, kamielis tiek uzkrauts kaklā. Tas tā bļauj un kļūst tik smags, ka līdzinās lieliem kalniem. Tāpat notiek ar tiem, kas nedeva zakātu no liellopiem un aitām. Viņu kliedzieni ir gluži kā pērkona dārdi.5 Tiem, kas nedeva labības zakātu, tas ir, ušru, kaklā tiek uzkrauti labības saiņi. No kādas labības viņi pasaulē nebija devuši zakātu, tādas labības saiņi viņiem tiek uzkrauti. Ja tie bija kvieši, tad kvieši, ja mieži, tad mieži. Zem šī smaguma viņi kliedz: „Vā-vailā, vā-sabūrā!” („Vail” ir soda vārds. Cilvēks tā kliedz, kad nespēj izturēt sodu. Bet „sabūr” lieto bojāejas brīdī.) Tiem, kas nedeva zakātu no zelta, sudraba, (papīra) naudas un citām tirdzniecības precēm, uzbrūk briesmīga čūska. Kad viņi kliedz un jautā: „Kas tas ir?”, eņģeļi atbild: „Tā ir jūsu manta, no kuras pasaulē nedevāt zakātu.” Lūk, šis briesmīgais stāvoklis ir paziņots sūras Āl Imrān simt astoņdesmitajā svētajā ājatā, kura nozīme ir: „Tas, ko viņi pasaulē skopuļodami aizturēja, Augšāmcelšanās dienā tiks aptīts viņiem ap kaklu.”

„Kas netic manam aizlūgumam, tas to nesasniegs” Svētais hadīss

No citas grupas kauna vietām tek strutas un pūžņi. Viņu nelabā smaka ļoti moka apkārtējos. Tie ir tie, kas izdarījuši netiklību (zina) un darījuši harāmo. Vēl kāda grupa ir pakārta koku zaros. Tie ir tie, kas pasaulē nodarbojušies ar sodomiju.

Vēl kādai grupai mēles izkārušās no mutes un nokarājas uz krūtīm; viņi ir ļoti neglītā izskatā. Ļaudis negrib uz viņiem skatīties. Tie ir tie, kas meloja un apmeloja.

Vēl kādas grupas vēderi ir uzpūsti un lieli kā augsti kalni. Tie ir tie, kas pasaulē bez nepieciešamības un neslēdzot atļautu darījumu (muāmala) ņēma un deva mantu un naudu uz procentiem. Šādu harāma darītāju grēki tiek atklāti visļaunākajā veidā. Bailes pārņem praviešus un zinātniekus. Avlijā un šahīdi kliedz aiz bailēm no Visvarenā Allāha soda, ko tik grūti izturēt. Kamēr viņi atrodas šādā stāvoklī, viņus apņem gaisma, daudz stiprāka par saules gaismu. Ļaudis, kas jau tā nespēj izturēt saules karstumu, to redzēdami, pavisam apjūk. Tūkstoš gadu viņi paliek šādā stāvoklī. Visvarenais Allāhs viņiem neko nesaka. Tad ļaudis iet pie Ādama alaihis-salam, kas ir pirmais pravietis. Viņi viņu lūdzas: „Ak, Ādam alaihis-salam! Tu esi godājams un cēls pravietis. Visvarenais Allāhs tevi radīja un lika eņģeļiem veikt tev sadždu. Viņš iedvesa tevī no sava gara. Aizlūdz par mums, lai Viņš sāktu norēķinu, lai mēs tiktu tiesāti pēc tā, ko Visvarenais Allāhs vēlas, un lai katrs ietu tur, kurp Viņš pavēl. Lai Visvarenais Allāhs, kas ir visu lietu Valdnieks un Īpašnieks, dara ar saviem radījumiem, ko grib.”

Ādams alaihis-salam saka: „Es ēdu augli no tā koka, ko Visvarenais Allāhs bija aizliedzis. Tāpēc tagad es kaunos Visvarenā Allāha priekšā. Bet jūs ejiet pie Nūha.” Pēc tam viņi tūkstoš gadu apspriežas savā starpā. Tad viņi iet pie Nūha alaihis-salam un viņu lūdzas: „Mēs esam nepanesamā stāvoklī. Aizlūdz par mums, lai mūsu tiesa notiktu ātri un lai mēs izglābtos no šī mahšara soda.” Nūhs alaihis-salam viņiem atbild: „Es lūdzu Visvareno Allāhu. Šīs lūgšanas dēļ noslīka visi cilvēki, kas bija uz zemes. Tāpēc es kaunos Visvarenā Allāha priekšā. Bet jūs ejiet pie Ibrāhīma alaihis-salam, kas ir Halīlullāhs. Visvarenais Allāhs sūras al-Hadždž pēdējā ājatā pēc nozīmes teica: ‚Sekojiet sava tēva Ibrāhīma (alaihis-salam) reliģijai. Lai Pravietis būtu jums liecinieks un jūs būtu liecinieki cilvēkiem, Visvarenais Allāhs jau iepriekšējās grāmatās un arī Svētajā Korānā jūs nosauca par musulmaņiem.’ Varbūt viņš par jums aizlūgs.”

Tāpat kā iepriekš viņi vēl tūkstoš gadu runā savā starpā. Tad viņi atnāk pie Ibrāhīma alaihis-salam. Viņi saka: „Ak, musulmaņu tēvs! Tu esi tas, ko Visvarenais Allāhs darījis sev par Halīlu (draugu). Aizlūdz par mums, lai Visvarenais Allāhs pasludinātu savu spriedumu starp radījumiem!” Ibrāhīms alaihis-salam viņiem atbild: „Pasaulē es trīs reizes runāju divdomīgi (kināja). Tā runādams, es cīnījos reliģijas ceļā. Tagad es kaunos šajā vietā lūgt Visvarenā Allāha atļauju aizlūgt. Ejiet pie Mūsas alaihis-salam, jo Visvarenais Allāhs runāja ar viņu un parādīja viņam garīgu tuvumu. Viņš par jums aizlūgs.” Pēc tam viņi atkal tūkstoš gadu stāv un apspriežas cits ar citu. Bet šoreiz viņu stāvoklis kļūst ļoti grūts. Sapulcēšanās vieta kļūst ļoti šaura. Tad viņi atnāk pie Mūsas alaihis-salam un saka: „Ak, Imrāna dēls! Tu esi tas pravietis, ar kuru runāja Visvarenais Allāhs un kuram Viņš atsūtīja Taurātu. Aizlūdz par mums, lai sāktos norēķins! Jo mēs šeit stāvam jau pārāk ilgi. Drūzmā kājas krājas cita virs citas.” Mūsa alaihis-salam viņiem saka: „Es lūdzu Visvareno Allāhu, lai faraona ļaudis gadiem ilgi tiktu sodīti ar to, kas viņiem netīk. Pēc tam es lūdzu, lai viņi būtu mācība tiem, kas nāks pēc viņiem. Tagad es kaunos aizlūgt. Bet Cildenais Allāhs ir žēlastības un piedošanas pilns. Ejiet pie Īsas alaihis-salam, jo pārliecības (jakīns) ziņā viņš ir patiesākais no sūtņiem, izziņas (marifats) un atteikšanās no pasaulīgā (zuhds) ziņā – pārākais, bet gudrības (hikmats) ziņā – augstākais. Viņš par jums aizlūgs.” Lai izglābtos no mahšara ciešanām, viņi tad atnāk pie Īsas alaihis-salam. Viņi saka: „Tu esi Visvarenā Allāha gars un vārds. Sūras Āl Imrān četrdesmit piektajā ājatā Visvarenais Allāhs par tevi pēc nozīmes teica: ‚Viņš gan šajā pasaulē, gan āhiratā ir vadžīhs, tas ir, ļoti vērtīgs (godāts un cienīts).’ Aizlūdz par mums pie sava Kunga!”

Īsa alaihis-salam saka: „Mana tauta mani un manu māti pieņēma par dieviem līdzās Allāham. Kā tad es varu aizlūgt? Viņi arī mani pielūdza; mani viņi sauca par dēlu, bet Visvareno Allāhu – par tēvu. Bet vai esat redzējuši, ka kādam no jums būtu maks, kura zīmogs ir neskarts, un tomēr tas būtu tukšs? Vai var tikt pie iztikas tajā, nesalaužot zīmogu? Ejiet pie Muhameda sallallahu alaihi va sallam, kas ir augstākais un pēdējais no praviešiem, jo viņš savu lūgšanu un savu aizlūgumu bija sagatavojis savai ummai. Jo viņa tauta viņam daudzreiz nodarīja ļaunu. Viņi pāršķēla viņa svētīto pieri. Viņi izsita viņa svētīto zobu. Viņi viņu apvainoja neprātā, lai gan šis dižais Pravietis lepnuma ziņā bija labākais no viņiem un goda ziņā – augstākais. Uz viņu nepanesamajiem pāridarījumiem un mokām viņš atbildēja ar svēto ājatu, kas izsaka to, ko Jūsufs alaihis-salam teica saviem brāļiem, un kura nozīme ir: ‚Šodien es jums nepieprasīšu atbildību par to, ko jūs izdarījāt (nepārmetīšu jums jūsu kļūdas). Lai Cildenais Allāhs, kas ir Arham ar-rāhimīn (Visžēlīgākais no žēlīgajiem), jums piedod.’”6 Kad Īsa alaihis-salam izstāsta par mūsu Pravieša (sallallahu alaihi va sallam) pārākumiem, visi grib pēc iespējas ātrāk pie viņa nokļūt. Tūlīt viņi atnāk pie Muhameda alaihis-salam minbara. Viņi saka: „Tu esi Habībullāhs! Bet mīļotais ir noderīgākais no visiem starpniekiem. Aizlūdz par mums! Jo mēs aizgājām pie Ādama alaihis-salam, kas ir pirmais no praviešiem. Viņš mūs sūtīja pie Nūha alaihis-salam. Mēs aizgājām pie Nūha alaihis-salam. Viņš mūs sūtīja pie Ibrāhīma alaihis-salam. Mēs aizgājām pie Ibrāhīma alaihis-salam; viņš mūs sūtīja pie Mūsas alaihis-salam. Mēs aizgājām pie Mūsas alaihis-salam; viņš mūs sūtīja pie Īsas alaihis-salam, un viņš mūs sūtīja pie tevis. Ak, Allāha Sūtni, sallallahu alaihi va sallam! Pēc tevis vairs nav, pie kā iet.”

„Tas, ko viņi pasaulē skopuļodami aizturēja, Augšāmcelšanās dienā tiks aptīts viņiem ap kaklu” Āl Imrān: 180

Mūsu kungs Allāha Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) saka: „Ja Visvarenais Allāhs dos atļauju un būs ar mieru, es aizlūgšu.”

Viņš nonāk līdz Surādikāt al-džalāl, tas ir, līdz diženuma (džalāls) priekškaram. Viņš lūdz Visvarenā Allāha atļauju aizlūgt. Viņam tiek dota atļauja. Priekškari paceļas. Viņš ieiet Aršā al-alā. Viņš krīt sadždā. Sadždā viņš paliek tūkstoš gadu. Pēc tam viņš slavē Cildeno Allāhu ar tādu slavu (hamd), ar kādu kopš pasaules radīšanas neviens nav slavējis Visvareno Allāhu. Daži ārifi ir teikuši, ka Visvarenais Allāhs, radījis pasaules, pats sevi slavējis ar šādām slavām. Visvarenais Allāhs pēc nozīmes saka: „Ak, Muhamed, pacel galvu no sadždas! Runā – tevī ieklausīsies. (Lai ko tu teiktu, tevī ieklausīsies. Lai ko tu lūgtu, tev tiks dots.) Aizlūdz – tavs aizlūgums tiks pieņemts.” Tad mūsu kungs Pravietis (sallallahu alaihi va sallam) saka: „Ak, mans Kungs! Nošķir labos un sliktos no Taviem kalpiem, jo viņi gaida jau ļoti ilgi. Ikviens no viņiem Arasāta laukumā savu grēku dēļ ir kļuvis apkaunots un pazemots.”

Cildenais Allāhs pavēl atnest Paradīzi. Tā tiek izrotāta ar visdažādākajām rotām un atnesta uz Arasāta laukumu. Tās smarža ir tik jauka, ka to var sajust piecsimt gadu ceļa attālumā. No tā sirdis kļūst priecīgas, dvēseles atdzīvojas. (Taču neticīgie, atkritēji, tie, kas izsmej musulmaņus, tie, kas maldina jauniešus un nozog viņu ticību, un) tie, kuru darbi ir netīri un ļauni, Paradīzes smaržu nesajūt.

Eņģeļi sasien Elli ķēdēs un atved to uz mahšara laukumu. Tad Elle kliedz un dārd, šķiež uguni un izdala biezus dūmus, kas visas debesis padara melnas kā ogle. Tās troksnis, dārdi un karstums ir nepanesami. Visiem saļimst ceļi, un viņi sabrūk turpat, kur stāv. Pat pravieši un sūtņi nespēj noturēties. Hazrat Ibrāhīms, hazrat Mūsa un hazrat Īsa pieķeras Aršam al-alā. Ibrāhīms alaihis-salam aizmirst Ismāīlu alaihis-salam, ko gribēja upurēt. Mūsa alaihis-salam aizmirst savu brāli Hārūnu alaihis-salam, un Īsa alaihis-salam aizmirst savu māti hazrat Marjamu. Ikviens no viņiem saka: „Ak, mans Kungs! Šodien es neko citu nelūdzu kā vien glābiņu sev pašam.”

Turpretī Muhameds alaihis-salam saka: „Dāvā manai ummai drošību un glābiņu, ak, mans Kungs!” Tur nav neviena, kas spētu to izturēt. Jo Visvarenais Allāhs to ir paziņojis sūras al-Džāsija divdesmit astotajā ājatā, pēc nozīmes sacīdams: „Tu redzēsi katru ummu nometušos uz ceļiem aiz bailēm no Cildenā Allāha. Katru no tām aicinās pie grāmatas ar darbiem, ko tās darījušas pasaulē.”

Visvarenais Allāhs sūras al-Mulk astotajā ājatā pēc nozīmes saka: „No dusmu un niknuma pārpilnības Uguns gandrīz pārplīst divās daļās.”

Tad mūsu Pravietis (sallallahu alaihi va sallam) iznāk priekšā un aptur Elli. Viņš saka: „Atgriezies atpakaļ, nicināma un pazemota, līdz pie tevis pulku pulkiem nāks tavi ļaudis!” Elle saka: „Ak, Muhamed! Atļauj man! Jo tu man esi harāms.” No Arša atskan sauciens: „Ak, Elle! Klausi Muhameda alaihis-salam vārdus un paklausi viņam!” Tad mūsu kungs Allāha Sūtnis atvelk Elli un novieto to vietā, kas atrodas Arša al-alā kreisajā pusē. Tie, kas atrodas mahšarā, viens otram vēsta priecīgo vēsti par šo mūsu kunga Pravieša žēlsirdīgo rīcību un aizlūgumu. Viņu bailes mazliet mazinās. Atklājas sūras al-Anbijā simt septītā svētā ājata nozīme: „Mēs sūtījām tevi kā žēlastību pasaulēm.”7

Īsi sakot, mūsu kungs Allāha Sūtnis aizlūgs piecās vietās.8

Pirmkārt, ar aizlūgumu, ko sauc par „Makām al-Mahmūd”, viņš izglābs visus cilvēkus no gaidīšanas mokām mahšarā.9

Otrkārt, ar savu aizlūgumu viņš ievedīs daudzus cilvēkus Paradīzē bez norēķina. Treškārt, viņš izvedīs no Elles ticīgos, kuriem ir daudz grēku. Ceturtkārt, viņš aizlūgs, lai tie, kuru labie darbi un grēki ir vienādā mērā un kuri gaida vietā, kuras nosaukums ir „Arāfs”, ieietu Paradīzē. Piektkārt, viņš aizlūgs, lai tiktu paaugstinātas to pakāpes, kas ir Paradīzē.

Katrs no tiem septiņdesmit tūkstošiem, kurus viņš ar savu aizlūgumu izglābs no norēķina, ar savu aizlūgumu ievedīs Paradīzē bez norēķina vēl pa septiņdesmit tūkstošiem cilvēku.

ŠAFĀAT, JĀ RASULALLAH!
Esmu lielā trūkumā, nācu pie tevis,
šafāat, jā Rasulallah!
Es zinu, kāda ir mana vaina,
šafāat, jā Rasulallah!
Esmu grēcinieks, mana seja ir melna,
varbūt tikšu iemests ugunī,
ja nu vienīgi no tevis nāks glābiņš,
šafāat, jā Rasulallah!
Mīlestība pret tevi ir pāri visam,
tavas zināšanas ir augstākas par visu,
tevi slavē pats Maulā (Kungs),
šafāat, jā Rasulallah!
Kā gan cilvēks var tevi slavēt?
Ja nu vienīgi no tevis nāks labvēlība,
nāc mums palīgā, mēs tevi lūdzam!
Šafāat, jā Rasulallah!
Bez tevis pasaule man ir cietums,
mani darbi ir sajukuši, mans stāvoklis ir bēdīgs,
ja nu vienīgi no tevis nāks zāles,
šafāat, jā Rasulallah!
Tu izstaroji gaismu šai pasaulei,
lai tev ir salāt un salām,
ikvienam musulmanim, mirušam un dzīvam, –
šafāat, jā Rasulallah!
Tiesa, mana nepaklausība ir liela,
esmu gan nespēcīgs, gan pilns trūkumu,
taču mana ticība ir patiesa,
šafāat, jā Rasulallah!
Kad Elle vārīsies un pārplūdīs
un nebūs zināms, kas kuram notiks,
biedram, kas cīnās džihādā, –
šafāat, jā Rasulallah!
Lai no manām acīm paceļas priekškars,
tu esi zāles pret ikvienām sāpēm,
ikvienam, kas ir ticīgs, –
šafāat, jā Rasulallah!
Tavam godam tika teikts „Laulāka”,
un vēl tika teikts „Ātaināka”,
tu esi „Arsalnāka” šahs,
šafāat, jā Rasulallah!
Tiem, kas izplata mūsu reliģiju,
tiem, kas seko tavai sunnai,
tiem, kas atdod dzīvību tavā ceļā, –
šafāat, jā Rasulallah!
Zemākajam tavā ummā,
pateicīgajam un tam, kas veic zikru,
bagātajam un nabadzīgajam –
šafāat, jā Rasulallah!
Muhammed Hâdimî (rahmatullahi alaih)

„Tu redzēsi katru ummu nometušos uz ceļiem aiz bailēm no Cildenā Allāha. Katru no tām aicinās pie grāmatas ar darbiem, ko tās darījušas pasaulē” Al-Džāsija: 28