MŪSU KUNGA PRAVIEŠA ISTIGFĀRS1

Tāpat kā mūsu kungs Pravietis ir augstākais no radītajiem, tā viņš bija arī tas, kas patiesi pazina Visvareno Allāhu un visvairāk Viņu bijās. Lai gan Cildenais Allāhs viņu bija pasargājis no grēku darīšanas, viņš bez mitas pielūdza Visvareno Allāhu, lūdza Viņu un lūdza piedošanu (istigfārs). Nakts sākumā (pēc nakts namaza) viņš gulēja, bet nakts beigās veica pielūgsmi. Ibn Abāss stāsta: „Kādu nakti es biju viesis ticīgo mātes hazrat Maimūnas mājā. Allāha Sūtnis gulēja līdz pusnaktij vai mazliet īsāk vai ilgāk. Tad viņš pamodās, apsēdās un ar roku noslaucīja no sejas miega pēdas. Viņš piecēlās, paņēma tur pakārto ūdens krūzi un veica abdestu. Viņš noskaitīja desmit svētos ājatus no sūras Āl Imrān beigām un nostājās namazā. Arī es piecēlos, veicu abdestu tāpat kā Allāha Sūtnis un nostājos namazā blakus šim Sarvaram. Allāha Sūtnis veica divu rakatu namazu. Pēc tam viņš veica vēl divus rakatus. Pēc tam vēlreiz vēl divus rakatus. Tad viņš nostājās vitra namazā. Pēc tam viņš gulēja, līdz tika saukts rīta azāns. Tad viņš piecēlās, vēlreiz veica divu rakatu namazu, izgāja uz mošeju un veica rīta namaza fardu.”2 Mūsu māte hazrat Āiša stāsta: „Mūsu kungs Allāha Sūtnis kādu nakti bija aizmidzis. Pamodies viņš teica: ‚Ak, Āiša, ja tu atļausi, šonakt es nodarbošos ar sava Kunga pielūgsmi.’ Tad viņš piecēlās. Viņš lasīja Svēto Korānu un raudāja tā, ka asaras samērcēja abus viņa ceļgalus. Viņš turpināja lasīt, un, kamēr viņš lasīja, viņa svētītās asaras samērcēja ikvienu viņa ķermeņa vietu, kurai tās pieskārās. Tas turpinājās līdz rītam.

No rīta atnāca Bilāls al-Habašī un, redzot to, teica: ‚Lai mans tēvs un māte ir tev par upuri, ak, Allāha Sūtni! Vai tad Visvarenais Allāhs nav piedevis tavas agrākās un vēlākās kļūdas?’ Allāha Sūtnis atbildēja: ‚Ak, Bilāl! Vai tad man nebūtu jābūt pateicīgam kalpam, kad Visvarenais Allāhs šonakt3 ir atsūtījis sūras Āl Imrān 190. svēto ājatu, kura nozīme ir: „Patiesi, debesu un zemes radīšanā un nakts un dienas mijā ir daudz zīmju tiem, kam ir prāts.”’” Svētajā hadīsā, kas pierakstīts krājumā „Muslim”, viņš teica: „Manā sirdī ienāk tādas lietas, ka to dēļ katru dienu un nakti es septiņdesmit reižu lūdzu Visvarenā Allāha piedošanu (istigfārs)” un „Manā sirdī rodas priekškars (kas kavē dievišķo gaismu nākšanu). Tāpēc katru dienu es septiņdesmit reižu lūdzu piedošanu” un „Es katru dienu simt reižu lūdzu Visvarenā Allāha piedošanu.”4

Mūsu kungs Pravietis tik ļoti bijās no Visvarenā Allāha, ka nekad nav redzēts, ka viņš smietos skaļi. Svētajā hadīsā, ko imāms Tirmizī nodevis no Abū Zara kā marfū5 hadīsu, ir teikts: „Patiesi, es redzu to, ko jūs neredzat, un dzirdu to, ko jūs nedzirdat. Debesīs nav ne četru pirkstu platas tukšas vietas, kur eņģeļi neveiktu sadždu. Es zvēru pie Allāha: ja jūs zinātu to, ko zinu es, jūs maz smietos un daudz raudātu. Jūs izietu uz ceļiem un pilnā balsī lūgtos Visvareno Allāhu.”6

Svētajā hadīsā, ko nodevis Abū Huraira, mūsu kungs Allāha Sūtnis teica: „Nevienu viņa darbi neieved Paradīzē.” Kad viņam jautāja: „Arī tevi ne, ak, Allāha Sūtni?” viņš atbildēja: „Jā, arī mani mani darbi neievedīs Paradīzē. Bet mani apsegs Visvarenā Allāha labvēlība un žēlastība.”

Ibn Umars stāsta: „Kad mēs kopā ar Allāha Sūtni bijām kādā sapulcē, mēs saskaitījām, ka viņš simt reižu teica: ‚Ak, mans Kungs! Piedod man un pieņem manu nožēlu! Tu esi nožēlas pieņēmējs un Žēlsirdīgais.’”7

Anass ibn Māliks nodeva: „Allāha Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) pastāvīgi teica: ‚Allahumma jā mukallibal-kulub, sabbit kalbi ala dinik.’”8 Svētajā hadīsā, ko Tirmizī nodevis no Abū Saīda al-Hudrī, mūsu kungs Pravietis teica: „Kas, liekoties gultā, trīs reizes saka: ‚Astagfirullahal-azim allazi la ilaha illa huval-hajjul-kajjum va atubu ilaih’, tam Visvarenais Allāhs piedod grēkus, pat ja to būtu tik daudz kā jūras putu, Tamīma zemes smilšu, koku lapu vai pasaules dienu.”

Saskaņā ar to, ko nodevuši Buhārī un Muslims, Allāha Sūtnis lūdza piedošanu šādi: „Allahummagfirli hatiati va džahli va israfi fi amri va ma anta alamu bihi minni.” (Ak, Allāh! Piedod man kļūdas, ko Tu zini un ko es esmu izdarījis (apzināti vai) neapzināti, pārkāpdams savas robežas!)

Saskaņā ar to, kas nodots no Abū Mūsas al-Ašarī (radijallahu anhu), Cildenākais Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) lūdza piedošanu arī šādi:

„Allahummagfirli hazli va džiddi va hatai va amdi va kullu zalika indi. Allahummagfirli ma kaddamtu va ma ahhartu va ma asrartu va ma alantu va ma anta alamu bihi minni, antal-mukaddimu va antal-muahhiru va anta ala kulli šaiin kadir.”9 (Ak, Allāh! Piedod visas manas kļūdas, ko varu izdarīt jokojot vai nopietni, aizmirsdams vai apzināti. Ak, Allāh! Piedod visu veidu manas kļūdas, ko Tu zini: tās, ko izdarīju agrāk, un tās, ko atliku vēlākam, tās, ko izdarīju slepeni, un tās, ko izdarīju atklāti. Tu esi Tas, kas liek uz priekšu, un Tu esi Tas, kas atliek. Tu esi visspēcīgs pār visu.)

Allāha Sūtnis dienā gavēja,
naktī stāvēja namazā.
Ja tu piederi Izraudzītā ummai,
vienmēr ievēro sunnu un sargies no makrūha.

„Manā sirdī rodas priekškars (kas kavē dievišķo gaismu nākšanu). Tāpēc katru dienu es septiņdesmit reižu lūdzu piedošanu” Svētais hadīss