MŪSU KUNGA PRAVIEŠA PĀRĀKUMI

Ir simtiem grāmatu, kas stāsta par Muhameda alaihis-salam pārākumiem (fadīlati). Fadīlats nozīmē pārākums. Daži no viņa pārākumiem ir minēti turpmāk: 1. No visiem radījumiem vispirms tika radīta Muhameda alaihis-salam gaisma un dvēsele. 2. Visvarenais Allāhs uzrakstīja viņa vārdu uz Arša, uz Paradīzēm un uz septiņām debesīm. 3. Uz kādas Indijā augošas rozes ziedlapām ir rakstīts „La ilaha illallah Muhammadun Rasulullah”. 4. Uz kādas zivs, kas tika noķerta upē netālu no Basras pilsētas, labajā pusē bija redzams uzraksts „Allāhs”, bet kreisajā – „Muhameds”. Līdzīgu gadījumu ir daudz. Londonā 1975. gadā izdotās grāmatas „A History of Fishes” divsimtajā lappusē ir attēlota zivs, kuras astē ar Svētā Korāna burtiem ir rakstīts „Šānullāh”. Sniegtajās ziņās norādīts, ka astes otrā pusē ir rakstīts „La ilaha illallah”. Tādu piemēru ir ļoti daudz. 5. Ir eņģeļi, kuriem nav nekāda cita uzdevuma kā vien izrunāt Muhameda alaihis-salam vārdu. 6. Eņģeļiem tika pavēlēts veikt sadždu hazrat Ādama priekšā tāpēc, ka Ādama pierē bija Muhameda alaihis-salam gaisma. 7. Visvarenais Allāhs paziņoja visiem praviešiem, ka nāks Muhameds alaihis-salam, un pavēlēja viņiem pavēlēt savām ummām ticēt viņam, ja tās sagaidītu viņa laiku. 8. Kad viņam bija jānāk pasaulē, tika redzētas ļoti lielas zīmes. Tās ir aprakstītas vēstures un mavlidu grāmatās. 9. Kad viņš nāca pasaulē, bija redzams, ka viņa naba jau nogriezta un viņš ir apgraizīts. 10. Kad viņš nāca pasaulē, šaitāni vairs nevarēja pacelties debesīs un zagt ziņas no eņģeļiem. 11. Kad viņš nāca pasaulē, visi elki un pielūgtās statujas uz zemes nogāzās uz sejas. 12. Eņģeļi šūpoja viņa šūpuli. 13. Šūpulī būdams, viņš runāja ar mēnesi debesīs. Tas noliecās uz to pusi, uz kuru viņš rādīja ar savu svētīto pirkstu. 14. Viņš sāka runāt, vēl būdams šūpulī. 15. Kad viņš bērnībā staigāja klajumos, virs viņa galvas līdzi kustējās mākonis un meta ēnu. Tas turpinājās, līdz sākās viņa pravietība. 16. Katram pravietim pravietības zīmogs bija uz labās rokas. Muhamedam alaihis-salam tas bija viņa svētītās muguras vidū, pie kreisās lāpstiņas, iepretim sirdij. Kad Džibrīls alaihis-salam bija nomazgājis viņa sirdi un aizvēris viņa krūtis, viņš aizzīmogoja viņa muguru ar zīmogu, ko bija atnesis no Paradīzes.

17. Viņš redzēja to, kas bija aiz viņa, tāpat kā redzēja to, kas bija viņa priekšā.

18. Tumsā viņš redzēja tāpat kā gaismā. 19. Viņa siekalas padarīja rūgtus ūdeņus saldus, dziedināja slimos un bija zīdaiņiem par barību kā piens. 20. Kad viņa acis gulēja, viņa sirds bija nomodā. (Tādi bija arī visi pravieši.) 21. Visā savā mūžā viņš ne reizi nežāvājās. 22. Viņa svētītie sviedri smaržoja jauki kā rozes. Kāds nabags, precinot savu meitu, lūdza viņam palīdzību. Tajā brīdī viņam nebija ko dot. Viņš ielēja mazā pudelītē mazliet savu sviedru un iedeva to. Kad meitene ieziedās ar tiem seju un galvu, viņas māja smaržoja pēc muskusa. Viņas māja kļuva slavena ar nosaukumu „smaržīgā māja”. 23. Lai gan viņš bija vidēja auguma, garu cilvēku vidū viņš izskatījās augstāks par tiem. 24. Kad viņš gāja saules vai mēness gaismā, viņa ēna nekrita uz zemes. 25. Uz viņa ķermeņa un drēbēm nesēdās mušas, odi un citi kukaiņi. 26. Viņa veļa nekad nenosmērējās, lai cik ilgi viņš to valkāja. 27. Ikreiz, kad viņš gāja, viņam sekoja eņģeļi. Tāpēc viņš lika saviem ashābiem iet pa priekšu un teica: „Atstājiet vietu aiz manis eņģeļiem.”1 28. Kad viņš uzkāpa uz akmens, akmenī palika viņa pēdas nospiedums. Bet, ejot pa smiltīm, viņš nekādas pēdas neatstāja. Kad viņš nokārtoja dabiskās vajadzības, zeme pavērās un tās aprija. (Tādi bija arī visi pravieši.) 29. No visiem cilvēkiem un eņģeļiem viņam tika dotas visvairāk zināšanas. Lai gan viņš bija ummī, tas ir, ne no viena neko nebija mācījies, Visvarenais Allāhs viņam darīja zināmu visu. Tāpat kā Ādamam alaihis-salam tika darīti zināmi visu lietu nosaukumi, tā viņam tika darīti zināmi visu lietu nosaukumi un zināšanas par tām. 30. Viņam tika darīti zināmi visu viņa ummas locekļu vārdi un izskats un viss, kam starp viņiem bija jānotiek. 31. Viņa prāts ir lielāks par visu cilvēku prātu. 32. Viņam tika dāvātas visas labās īpašības, kas vien var piemist cilvēkiem. Kad dižajam dzejniekam Umaram ibn al-Fāridam jautāja: „Kāpēc tu neesi slavējis Allāha Sūtni?” viņš atbildēja: „Es sapratu, ka man nepietiks spēka viņu slavēt. Es neatradu vārdu, ar ko viņu slavēt.”

„Es nebūšu apmierināts, ja kaut viens no manas ummas paliks Ellē” Svētais hadīss

33. Šahādas vārdos (kalimat aš-šahāda), azānā, ikāmatā, tašahhudā namazā, daudzās lūgšanās, dažās pielūgsmēs un hutbās, pamācībās, grūtos brīžos, kapā, Sapulcēšanās vietā (mahšars), Paradīzē un ikviena radījuma mēlē Visvarenais Allāhs ir nolicis viņa vārdu līdzās savam vārdam. 34. Augstākais no viņa pārākumiem ir tas, ka viņš ir Habībullāhs. Visvarenais Allāhs viņu ir darījis sev par mīļoto un draugu. Viņš viņu ir mīlējis vairāk nekā jebkuru cilvēku un jebkuru eņģeli. Viņš ir teicis: „Ja Es Ibrāhīmu esmu darījis par Halīlu (draugu), tad tevi Es esmu darījis sev par Habību.”

35. Svētais ājats, kura nozīme ir: „Es tev došu visu, ko tu vēlies, līdz tu būsi apmierināts (līdz tu teiksi: ‚Pietiek’),”2 apsola, ka Visvarenais Allāhs dāvās savam Pravietim visas zināšanas un visus pārākumus, islāma noteikumus, palīdzību un uzvaru pār viņa ienaidniekiem, viņa ummai – iekarojumus un uzvaras, bet Augšāmcelšanās dienā – visu veidu aizlūgumus un dievišķās atspīdēšanas (tadžallī). Kad šis svētais ājats tika atsūtīts, viņš paskatījās uz Džibrīlu alaihis-salam un teica: „Es nebūšu apmierināts, ja kaut viens no manas ummas paliks Ellē.” 36. Visvarenais Allāhs Svētajā Korānā katru pravieti uzrunā viņa vārdā, bet Muhamedu alaihis-salam Viņš uzrunā: „Ak, Mans Sūtni! Ak, Mans Pravieti!” 37. Viņš runāja visos arābu valodas dialektos ļoti skaidri un viegli saprotami. Tiem, kas nāca no dažādām vietām un jautāja, viņš atbildēja viņu pašu dialektā. Tie, kas viņu dzirdēja, bija sajūsmā. Viņš teica: „Visvarenais Allāhs mani ir ļoti skaisti audzinājis.”3

38. Ar nedaudziem vārdiem viņš izteica daudz. Vairāk nekā simt tūkstoši viņa svēto hadīsu rāda, ka viņš bija „Džavāmi al-kalim”.

Daži zinātnieki teica, ka Muhameds alaihis-salam ar četriem hadīsiem ir darījis zināmus četrus islāma reliģijas pamatus:

- „Darbus vērtē pēc nodoma.”4

- „Halāls ir skaidri redzams, un harāms ir skaidri redzams.”5

- „Prasītājam jāuzrāda liecinieki, bet atbildētājam jāzvēr.”6 un

- „Kamēr cilvēks nevēlēs savam ticības brālim to, ko vēlas sev, viņa ticība nebūs pilnīga.”7 Pirmais no šiem četriem hadīsiem ir pamats zināšanām par pielūgsmi (ibādats), otrais – par darījumiem (muāmalāt), trešais – par strīdiem (husūmāt), tas ir, tiesas lietām un pārvaldi, bet ceturtais – par pieklājību (ādābs) un tikumiem (ahlāks).8

39. Muhameds alaihis-salam bija pasargāts un bezgrēcīgs (masūn un masūm). Viņš nekad nav izdarījis nevienu grēku – ne apzināti, ne neapzināti, ne lielu, ne mazu, ne pirms četrdesmit gadu vecuma, ne pēc tam. Nekad nav redzēta neviena viņa nepiedienīga rīcība. 40. Musulmaņiem ir pavēlēts, sēžot namazā, sveikt Muhamedu alaihis-salam ar salāmu, sakot: „Assalamu alaika ajjuhan-nabijju va rahmatullahi.” Namazā nav atļauts sveikt ar salāmu kādu citu pravieti vai eņģeļus. 41. Hadīsā kudsī ir teikts: „Ja nebūtu tevis, Es neko nebūtu radījis!”9

42. Citi pravieši paši atbildēja uz neticīgo apmelojumiem. Bet uz apmelojumiem pret Muhamedu alaihis-salam atbildēja pats Visvarenais Allāhs un viņu aizstāvēja. 43. Muhameda alaihis-salam ummas skaits ir lielāks nekā visu citu praviešu ummu skaits kopā. Tā ir pārāka un godājamāka par tām. Svētajos hadīsos ir paziņots, ka divas trešdaļas no tiem, kas ieies Paradīzē, būs no šīs ummas. 44. Atlīdzība (savābs), kas tiks dota Allāha Sūtnim, ir daudzkārt lielāka par atlīdzību, kas tiks dota citiem praviešiem.

Tikpat liela atlīdzība, kāda tiek dota tam, kas veic pieņemtu pielūgsmi vai labu darbu, tiks dota arī viņa skolotājam. Skolotāja skolotājam tiks dots četrkārt, tā skolotājam – astoņkārt, bet tā skolotājam – sešpadsmitkārt vairāk; tā katram skolotājam līdz pat Allāha Sūtnim tiks dots divreiz vairāk atlīdzības nekā viņa skolniekam. Piemēram, divdesmitajam skolotājam tiks doti 524 288 savābi. Muhamedam alaihis-salam tiks dota atlīdzība par katru viņa ummas darbu.

Ja pēc šī aprēķina iedomājamies atlīdzības, kas Muhamedam alaihis-salam tiks dotas par katru atsevišķu darbu, neviens, izņemot Visvareno Allāhu, nezina to kopējo daudzumu. Ir paziņots, ka salaf as-sālihīn (taisnīgie priekšteči) ir labāki un pārāki par tiem, kas nāca pēc viņiem. Atlīdzības daudzuma ziņā šis pārākums ir acīmredzams. 45. Tika noteikts par harāmu saukt viņu vārdā, skaļi runāt viņa klātbūtnē, saukt viņu no tālienes un iet ceļā viņam pa priekšu. Citu praviešu ummas savus praviešus sauca vārdā. 46. Džibrīlu alaihis-salam viņš divas reizes redzēja eņģeļa veidolā. Neviens cits pravietis nav redzējis Džibrīlu viņa īstajā veidolā. 47. Džibrīls alaihis-salam pie viņa nāca divdesmit četrus tūkstošus reižu. No citiem praviešiem visbiežāk viņš nāca pie Mūsas alaihis-salam – četri simti reižu.

„Kas izturas naidīgi pret manu ģimeni (Ahl al-Bait), tas ir munāfiks” Svētais hadīss

48. Arī Isrāfīls alaihis-salam daudzas reizes nāca pie Muhameda alaihis-salam. Pie citiem praviešiem (alaihimus-salavatu vat-taslimat) nāca tikai Džibrīls alaihis-salam. 49. Ir atļauts lūgt Visvareno Allāhu, zvērinot Viņu pie Muhameda alaihis-salam; pie citiem praviešiem un eņģeļiem tas nav atļauts. 50. Pēc Muhameda alaihis-salam tika noteikts par harāmu, ka citi ņem par sievām viņa sievas; šajā ziņā ir paziņots, ka viņas ir ticīgo mātes.

Citu praviešu (alaihimus-salavatu vat-taslimat) sievas viņiem vai nu kaitēja, vai nebija viņiem noderīgas. Turpretī Muhameda alaihis-salam svētītās sievas (radijallahu taala anhunna) palīdzēja viņam šīs pasaules un mūžīgās pasaules (āhirats) lietās, pacietīgi izturēja nabadzību, bija pateicīgas un daudz kalpoja islāma izplatīšanā. 51. Radniecībai pēc izcelsmes un pēc laulības, tas ir, pēc asinīm un pēc laulības (nikāhs), Augšāmcelšanās dienā nav nekāda labuma. Allāha Sūtņa radinieki ir izņēmums. 52. Nest Allāha Sūtņa vārdu ir noderīgi gan šajā, gan nākamajā pasaulē. Patiesie ticīgie, kas nes viņa vārdu, neieies Ellē. 53. Katrs viņa vārds un katrs viņa darbs ir pareizs. Ikvienu viņa idžtihādu Visvarenais Allāhs apstiprina kā pareizu. 54. Mīlēt viņu ir fards ikvienam. Viņš teica: „Kas mīl Visvareno Allāhu, tas mīl mani.” Mīlestības pret viņu zīme ir sekot viņa reliģijai, viņa ceļam, viņa sunnai un viņa tikumiem. Svētajā Korānā viņam tika pavēlēts teikt: „Ja jūs sekosiet man, Visvarenais Allāhs jūs mīlēs.”

55. Mīlēt viņa ģimeni (Ahl al-Bait) ir vādžibs. Viņš teica: „Kas izturas naidīgi pret manu Ahl al-Bait, tas ir munāfiks.” Ahl al-Bait ir tie viņa radinieki, kuriem ir harāms pieņemt zakātu. Tie ir viņa sievas un ticīgie, kas cēlušies no viņa senča Hāšima, tas ir, Alī, Ukaila, Džafara Taijāra un Abāsa pēcnācēji.

56. Mīlēt visus viņa ashābus ir vādžibs. Viņš teica: „Pēc manis neizturieties naidīgi pret maniem ashābiem! Mīlēt viņus nozīmē mīlēt mani. Būt naidīgam pret viņiem nozīmē būt naidīgam pret mani. Kas viņus aizvaino, tas ir aizvainojis mani. Un kas aizvaino mani, tas aizvaino Visvareno Allāhu. Visvarenais Allāhs sodīs to, kas Viņu aizvaino.”

57. Visvarenais Allāhs radīja Muhamedam alaihis-salam četrus palīgus – divus debesīs un divus uz zemes. Tie ir Džibrīls, Mīkāīls, Abū Bakrs un Umars (radijallahu taala anhum adžmain).10 58. Ikvienam – vīrietim vai sievietei –, kas miris pieaugušā vecumā, kapā jautās par Muhamedu alaihis-salam. Tāpat kā jautās: „Kas ir tavs Kungs?”, tā jautās arī: „Kas ir tavs pravietis?” 59. Lasīt Muhameda alaihis-salam svētos hadīsus ir pielūgsme (ibādats). Tam, kas tos lasa, tiek dota atlīdzība.

Lai lasītu svētos hadīsus, ir mustahabs veikt abdestu, uzvilkt tīras drēbes, ieziesties ar smaržām, nolikt svēto hadīsu grāmatu augstā vietā, lasītājam necelties kājās to priekšā, kas ienāk, un klausītājiem nesarunāties savā starpā. To seja, kas pastāvīgi lasa svētos hadīsus, kļūst gaismas pilna, mirdzoša un skaista. Šī pati pieklājība (adabs) jāievēro arī, lasot Svēto Korānu. 60. Lai paņemtu viņa svētīto dvēseli, Azrāīls alaihis-salam atnāca cilvēka izskatā un lūdza atļauju ienākt. 61. Savā kapā viņš dzīvo mums nezināmu dzīvi. Kapā viņš lasa Svēto Korānu un veic namazu. (Tādi ir arī visi pravieši.) 62. Eņģeļi, kas dzird musulmaņus visās pasaules malās skaitām salavātus Allāha Sūtnim (sallallahu alaihi va sallam), nāk pie viņa kapa un viņam to paziņo. Ik dienas viņa kapu apmeklē tūkstošiem eņģeļu. 63. Zeme viņa kapā ir vērtīgāka par jebkuru citu vietu, arī par Kabu un Paradīzēm. 64. Katru rītu un katru vakaru viņam tiek parādīti viņa ummas darbi un pielūgsmes. Viņš redz arī tos, kas tos veic, un lūdz, lai tiktu piedots tiem, kas izdarījuši grēku. 65. Apmeklēt viņa kapu ir mustahabs arī sievietēm. Citus kapus viņām ir atļauts apmeklēt tikai tad, kad tur nav ļaužu, un musulmanei piedienīgā apģērbā. 66. Tāpat kā tad, kad viņš bija dzīvs, arī pēc viņa nāves Visvarenais Allāhs jebkurā pasaules vietā un jebkurā laikā pieņem to cilvēku lūgšanas, kas veic tavasulu ar viņu, tas ir, kas lūdz viņa dēļ un aiz godbijības pret viņu.

Kāds laucinieks atnāca pie viņa kapenēm un teica: „Ak, mans Kungs! Tu pavēlēji atbrīvot vergus. Šis ir Tavs Pravietis, bet es esmu viens no Taviem vergiem. Sava Pravieša dēļ atbrīvo mani no Elles uguns!” Atskanēja balss: „Ak, Mans kalps! Kāpēc tu lūdzi, lai tiktu atbrīvots tikai tu pats? Kāpēc tu nelūdzi, lai tiktu atbrīvoti visi Mani kalpi? Ej nu! Es tevi atbrīvoju no Elles.”

Hātims al-Asams, viens no slavenākajiem avlijā, stāvēja pie Allāha Sūtņa kapenēm un teica: „Ak, mans Kungs! Es apmeklēju Tava Pravieša kapu. Neatraidi mani tukšām rokām!” Atskanēja balss: „Ak, Mans kalps! Es pieņēmu to, ka tu apmeklēji Mana Habība kapu. Es piedevu tev un tiem, kas to apmeklēja kopā ar tevi.”

Imāms Ahmeds Kastalānī (rahmatullahi alaih) stāsta: „Vairākus gadus es sirgu ar kādu slimību. Ārsti nespēja atrast tai līdzekli. Kādu nakti Mekā es ļoti lūdzos Allāha Sūtni. Tajā naktī sapnī es redzēju kādu cilvēku. Uz papīra viņa rokā es izlasīju: ‚Šeit ar Allāha Sūtņa atļauju ir uzrakstītas zāles pret Ahmeda Kastalānī slimību.’ Kad pamodos, slimības vairs nebija.” Kastalānī arī stāsta: „Kāda nabaga meitene saslima ar krītamo kaiti. Es ļoti lūdzos Allāha Sūtni, lai viņa izveseļotos. Sapnī kāds cilvēks atveda pie manis džinu, kas meiteni bija padarījis slimu, un teica: ‚Šo tev atsūtīja Allāha Sūtnis.’ Es sadusmojos uz džinu un uzkliedzu viņam. Viņš man zvērēja, ka meitenei vairs nekaitēs, un es pamodos. Drīz es uzzināju, ka meitene ir izveseļojusies no krītamās kaites.”

67. Augšāmcelšanās dienā Allāha Sūtnis pirmais celsies no kapa. Viņam mugurā būs Paradīzes drānas. Viņš jās ar Burāku uz Sapulcēšanās vietu (mahšars). Viņa rokā būs karogs, ko sauc par „Livā al-hamd”. Pravieši un visi cilvēki stāvēs zem šī karoga. Visi būs ļoti noguruši, gaidot tūkstoš gadu. Ļaudis pēc kārtas ies pie praviešiem Ādama, Nūha, Ibrāhīma, Mūsas un Īsas (alaihimus-salam) un lūgs viņus aizlūgt, lai sāktos norēķins. Katrs no viņiem atvainosies, teiks, ka kautrējas un bīstas no Visvarenā Allāha, un atturēsies no aizlūgšanas. Beidzot viņi ies pie Allāha Sūtņa un viņu lūgsies. Viņš veiks sadždu un lūgs, un viņa aizlūgums tiks pieņemts. Vispirms tiks izskatīts viņa ummas norēķins; viņi pirmie ies pāri Sirātam un pirmie ieies Paradīzē. Kur vien viņi ies, viņi to vietu piepildīs ar gaismu.

Kad hazrat Fātima ies pāri Sirātam, tiks sacīts: „Lai visi aizver acis! Nāk Muhameda alaihis-salam meita.”

68. Vietas, kur Allāha Sūtnis atradīsies Paradīzē, nosaukums ir Vasīla. Tā ir Paradīzes visaugstākā pakāpe. Tur ir koka Sidrat al-muntahā sakne; šis koks pastiepj zaru ikvienam, kas ir Paradīzē. Paradīzes iemītniekiem dāvanas nāks pa šiem zariem.

69. Azānā, ko sauca uz namazu Ādama alaihis-salam laikā, tika minēts arī Muhameda alaihis-salam vārds.

70. Taurātā, Indžīlā un Zabūrā Muhameds alaihis-salam, viņa četri kalifi, viņa ashābi un daži no viņa ummas ir minēti ar skaistām īpašībām un slavēti. Visvarenais Allāhs no sava vārda „Mahmūd” atvasināja vārdu „Muhammad” un deva to par vārdu savam Habībam. Visvarenais Allāhs no saviem vārdiem deva savam Habībam arī vārdus „Raūf” un „Rahīm”. 71. Trīs gadu vecumā, četrdesmit gadu vecumā, kad viņam tika paziņots par pravietību, un piecdesmit divu gadu vecumā, kad viņš tika pacelts Mirādžā, eņģeļi pāršķēla viņa krūtis. Bļodā, ko bija atnesuši no Paradīzes, viņi ar Paradīzes ūdeni nomazgāja viņa sirdi. 72. Ar savām acīm viņš redzēja septiņas zvaigznes zvaigžņu kopā, ko sauc par Surajjā un kas atrodas līdzās Saura (Vērša) zvaigznājam, un pateica, cik to ir. Šo zvaigžņu kopu sauc arī par „Pervin” un „Ülker”. 73. Bija tādi, kas dzēra viņa asinis pēc hidžāmas (asins nolaišanas). Kad kāds tās izdzēra, viņš teica: „Elles uguns viņu nededzinās.” 74. Viens no viņa lielākajiem brīnumiem ir tas, ka viņš tika aizvests Mirādžā. Ar Paradīzes dzīvnieku, ko sauc par Burāku, viņš tika aizvests no Mekas uz Jeruzalemi, no turienes – uz debesīm un līdz Aršam. Viņam tika parādītas brīnumainas lietas. Viņš ar savām acīm redzēja Visvareno Allāhu, taču nezināmā veidā. (Bet šī redzēšana notika ārpus materiālās pasaules, tas ir, āhirata pasaulē.) Vienā mirklī viņš tika atvests atpakaļ mājās. Mirādža brīnums netika dots nevienam citam pravietim.

75. Viņa ummai tika noteikts par fardu vismaz reizi mūžā teikt viņam salāt un salām. Arī Visvarenais Allāhs un eņģeļi dāvā viņam salāt un salām.

„Es vēlos būt pravietis kā kalps” Svētais hadīss

76. Naktī, nomodā un miegā, vienatnē un pūlī, ceļojumā un mājās, karā, smejoties un raudot viņa svētītā sirds vienmēr bija ar Visvareno Allāhu. Bet dažos brīžos tā bija tikai ar Visvareno Allāhu vien.

Lai varētu pildīt savus pienākumus pasaulē un pievērst savu svētīto sirdi atpakaļ cilvēku pasaulei, viņš nāca pie savas sievas Āišas (radijallahu anha) un teica: „Ak, Āiša! Parunā mazliet ar mani (lai es atjēgtos)!” Pēc tam viņš gāja pie saviem ashābiem, lai tos pamācītu un vadītu pa pareizo ceļu. Mājās veicis rīta namaza sunnu un mazliet parunājies ar Āišu (radijallahu anha), viņš gāja uz mošeju, lai vadītu saviem ashābiem farda namazu. Šis stāvoklis pieder pie hasāis al-paigambarī (tikai Pravietim piemītošām īpašībām). Ja viņš būtu izgājis ārā, neparunājies ar Āišu (radijallahu anha), neviens nespētu skatīties viņam sejā dievišķo atspīdējumu (tadžallī) un gaismu dēļ. 77. Viņš nevēlējās ne rangu, ne valdnieka varu, bet vēlējās pravietību un nabadzību. Kādu rītu, sarunājoties ar Džibrīlu alaihis-salam, viņš teica, ka šonakt viņu mājās nav bijis neviena kumosa ēdiena. Tajā pašā brīdī atnāca Isrāfīls alaihis-salam un teica: „Visvarenais Allāhs dzirdēja, ko tu teici, un atsūtīja mani. Ja vēlies, katrs akmens, kam tu pieskarsies ar roku, kļūs par zeltu, sudrabu vai smaragdu. Ja vēlies, esi pravietis kā valdnieks.” Allāha Sūtnis trīs reizes teica: „Es vēlos būt pravietis kā kalps.”

78. Citi pravieši (alaihimus-salavatu vat-taslimat) bija pravieši noteiktā laikā un noteiktā zemē. Turpretī Muhameds alaihis-salam ir sūtīts kā pravietis visiem cilvēkiem un džiniem uz zemes līdz pat Augšāmcelšanās dienai. Ir arī zinātnieki, kas saka, ka viņš ir pravietis arī eņģeļiem, dzīvniekiem, augiem un nedzīvām lietām, īsi sakot, visiem radījumiem.

79. Viņa žēlastība un labums ir izplatījies pār visām būtnēm. Viņa labums ticīgajiem ir acīmredzams. Neticīgie, kas dzīvoja citu praviešu (alaihimus-salavatu vat-taslimat) laikā, tika sodīti jau šajā pasaulē un iznīcināti. Tie, kas neticēja viņam, šajā pasaulē netika sodīti. Kādu dienu viņš teica Džibrīlam alaihis-salam: „Visvarenais Allāhs paziņoja, ka es esmu žēlastība pasaulēm. Vai arī tev ir tikusi daļa no manas žēlastības?” Džibrīls atbildēja: „Visvarenā Allāha diženuma un bijības priekšā es vienmēr dzīvoju bailēs, kāds būs mans gals. Kad es atnesu ājatus, kas paziņo, ka esmu uzticams (sūras at-Takvīr 20. un 21. ājatu), ar šo uzslavu es atbrīvojos no šīm briesmīgajām bailēm un kļuvu drošs. Vai var būt lielāka žēlastība par šo?” 80. Visvarenais Allāhs ir gribējis, lai Muhameds alaihis-salam būtu apmierināts. (Kā minējām pie trīsdesmit piektā pārākuma, Visvarenais Allāhs dos viņam to, ko viņš vēlas, līdz viņš būs apmierināts. Tas ir paziņots sūrā ad-Duhā.)

81. Grāmatā „Al-Mavāhib al-ladunnija” ir teikts, ka slavens ir hadīss: „Es lūdzu savu Kungu, lai mana umma nevienotos maldos (dalālats). Viņš to pieņēma.”

Citā svētajā hadīsā viņš teica: „Visvarenais Allāhs jūs ir pasargājis no trim lietām. Pirmkārt, Viņš jūs ir pasargājis no vienošanās maldos. Otrkārt, kas mirst no lipīgas slimības, tas saņem šahīda atlīdzību. Treškārt, ja divi taisnīgi (sālih) musulmaņi liecina par kādu musulmani: ‚Viņš ir labs (mēs viņu pazīstam kā labu),’ tad šis musulmanis ieies Paradīzē.”

Kādā svētajā hadīsā viņš teica: „Manu ashābu viedokļu atšķirības jums ir žēlastība” un „Manas ummas viedokļu atšķirības (tas, ka tā darbu jautājumos sadalās madhabos) ir žēlastība.” Viņa umma, cenšoties atrast patiesību un pareizo, nonāk pie atšķirīgiem viedokļiem. Bet šīs pūles kļūst par žēlastības iemeslu. Šo svēto hadīsu ir noliegušas divu veidu personas: viena ir mādžins, otra – mulhids. Mādžins ir krāpnieks, kas izmanto reliģiju par līdzekli pasaulīgas peļņas gūšanai. Bet mulhids ir maldīgais, kas kļuvis par neticīgo, piešķirdams svētajiem ājatiem nozīmes pēc savām pasaulīgajām interesēm. Jahja ibn Saīds saka, ka islāma zinātnieki ir atvieglotāji. Par vienu un to pašu lietu viens ir teicis, ka tā ir halāla, bet cits – ka harāma. To, ko viņi taisnīgiem cilvēkiem sauca par halālu, pagrimuma (fasāds) laikā viņi sauca par harāmu. Iepriekš minētie svētie hadīsi rāda, ka idžmā al-umma, tas ir, zinātnieku, ko sauc par mudžtahidiem, vienprātība, ir viens no adillat aš-šarīja (šariata pierādījumiem). Tas ir, tā ir viens no četriem reliģijas zināšanu avotiem, un četri madhabi ir patiesi. Madhabi ir Visvarenā Allāha žēlastība musulmaņiem. 82. Allāha Sūtņa svētītās meitas un sievas (radijallahu taala anhunna) ir augstākās no pasaules sievietēm. Visi viņa ashābi pēc praviešiem ir augstākie no visiem cilvēkiem. Viņa pilsētas – Meka al-Mukarrama un pēc tam Medīna al-Munavvara – ir vērtīgākās vietas uz zemes. Par vienu namaza rakatu, kas veikts viņa svētītajā mošejā, tiek pierakstīta tūkstoš rakatu atlīdzība. Tas pats attiecas uz citām pielūgsmēm.

Vieta starp viņa kapu un minbaru ir Paradīzes dārzs. Viņš teica:

„Kas mani apmeklē pēc manas nāves, tas ir tā, it kā būtu mani apmeklējis, kad biju dzīvs. Ticīgais, kas mirst vienā no Harāmain, Augšāmcelšanās dienā tiks augšāmcelts drošībā.” Mekas un Medīnas pilsētas sauc par „Harāmain”. 83. Ikviena cilvēka dzimta turpinās caur dēlu. Turpretī Muhameda alaihis-salam dzimta turpinās caur viņa meitu Fātimu. Tas ir paziņots arī svētajā hadīsā. 84. Katram cilvēkam ir draugs no džiniem. Šis šaitāns ir neticīgs. Ar vasvasu (ļaunām iedvesmām) tas cenšas atņemt cilvēkam ticību un likt viņam grēkot. Sūtnis alaihis-salam atveda pie ticības savu draugu no džiniem.

85. Kad tuvojās Allāha Sūtņa (sallallahu taala alaihi va sallam) nāves stunda, atnāca Džibrīls alaihis-salam, atnesa viņam salāmu no Visvarenā Allāha un teica, ka Allāhs vaicā, kā viņam klājas. Džibrīls paziņoja, ka Pravieša nāve ir tuvu, un deva daudz priecīgu vēstu par viņu pašu un par viņa ummu.

Pasauli neņemšu pretī tavu kāju putekļiem, ak, Allāha Sūtni!
Septiņas debesis nemainīšu pret vienu tavu matu, ak, Allāha Sūtni!
Sidīka vēlēšanās ir viena vienīga tava pārskatīšanās, ak, Allāha Sūtni!
Irfāna vēlme – būt putekļiem pie tavām kājām, ak, Allāha Sūtni!