MŪSU KUNGA PRAVIEŠA AUGSTIE TIKUMI (AHLĀKS)1

Visvarenais Allāhs, uzskaitīdams labumus un labvēlības, ko Viņš bija devis savam mīļajam Pravietim (sallallahu alaihi va sallam), un tā glāstīdams viņa svētīto sirdi, saka: „Tu esi radīts ar skaistiem tikumiem.”2

Svētajā ājatā pēc nozīmes ir teikts: „Patiesi, tev piemīt huluk al-azīm (dižens raksturs).” Huluk al-azīm nozīmē, ka cilvēkam ir noslēpumi, apslēptas lietas starp viņu un Visvareno Allāhu un ka starp ļaudīm viņam ir skaisti tikumi. Hazrat Ikrima teica: „Es dzirdēju no Abdullāha ibn Abāsa: ‚Šajā svētajā ājatā huluk al-azīm, tas ir, skaistie tikumi, ir tie tikumi (ahlāks), ko māca Svētais Korāns.’”

Allāha Sūtņa skaistie tikumi bija iemesls tam, ka ļoti daudzi ļaudis pieņēma islāma reliģiju.

Viņa vārdi bija tik saldi, ka iekaroja sirdis un pievilka dvēseles. Viņa prāts bija tik
liels, ka viņš, nācis starp skarbajiem un stūrgalvīgajiem Arābijas
pussalas ļaudīm, ļoti labi tos vadīja, pacietīgi izturēja viņu nodarījumus un
atveda tos pie maiguma un paklausības. Daudzi no viņiem atstāja savas reliģijas un
kļuva par musulmaņiem; islāma reliģijas ceļā viņi pat cīnījās pret saviem tēviem un
dēliem.
Viņa dēļ viņi ziedoja savu mantu un mājas un izlēja savas asinis. Bet viņi taču nebija
pie tā pieraduši. Viņa labie tikumi, maigums, piedošana, pacietība, labestība un
devīgums bija tik lieli, ka visi viņu apbrīnoja. Tie, kas viņu redzēja un dzirdēja, ar prieku un
no visas sirds kļuva par musulmaņiem. Nekad nav redzēta nekāda neglītība vai trūkums nevienā no
viņa kustībām, darbiem vai vārdiem. Lai gan viņš nekad ne uz vienu neapvainojās
sevis dēļ, viņš bija bargs un stingrs pret reliģijas ienaidniekiem un tiem, kas vērsa
pret reliģiju savu mēli un roku.

Tika redzēti tūkstošiem Muhameda alaihis-salam brīnumu; par tiem runāja visi – gan draugi, gan ienaidnieki. Visvērtīgākais no šiem brīnumiem bija viņa labās manieres un skaistie tikumi. Hazrat Abū Saīds al-Hudrī teica: „Allāha Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam)

deva lopiem zāli. Viņš piesēja kamieli.
Viņš mēza savu māju. Viņš slauca aitas. Viņš sašuva savus apavus, kur tie bija iruši, un
lāpīja savas drēbes.3 Viņš ēda kopā ar savu kalpotāju. Kad kalpotājs nogura,
maldams ar rokas dzirnavām, viņš tam palīdzēja. Viņš pirka lietas tirgū un
nesa tās mājās maisā. Satiekot kādu,
viņš pirmais sveicināja ar salāmu, vienalga, vai tie būtu nabagi vai bagāti,
lieli vai mazi. Kad gribēja ar viņiem sarokoties (musāfaha), viņš pirmais pastiepa savu
svētīto roku. Vergu un kungu, dižciltīgo, melno un balto viņš uzskatīja par
vienlīdzīgiem. Viņš gāja tur, kur viņu aicināja, vienalga, kas viņu
aicināja. Viņš nenoniecināja to, kas viņam tika pasniegts ēst,
pat ja tas bija maz.

Viņš neatstāja ēdienu no vakara līdz rītam vai no rīta līdz vakaram. Viņam bija skaisti tikumi. Viņam patika darīt labu. Viņš labi sadzīvoja ar visiem. Viņa seja bija smaidīga, un viņš runāja laipni. Runājot viņš nesmējās. Viņš izskatījās noskumis, taču nebija drūmi saraucis uzacis. Viņš bija pazemīgs, taču nebija zemas dabas. Viņš bija majestātisks un iedvesa cieņu un bijību, taču viņš nebija rupjš. Viņš bija smalkjūtīgs un devīgs, taču viņš nešķērdēja un neko nedeva bez labuma. Viņš juta līdzi ikvienam. Viņa svētītā galva vienmēr bija noliekta uz priekšu. Viņš ne no viena neko negaidīja. Kas vēlas laimi un dvēseles mieru, tam jākļūst tādam kā viņš.” Anass ibn Māliks teica: „Desmit gadus es kalpoju Allāha Sūtnim. Ne reizi viņš man neteica

‚Uf!’ Viņš nekad neteica: ‚Kāpēc tu to izdarīji tā?’ vai ‚Kāpēc

tu to neizdarīji?’”4 Abū Huraira teica: „Kādā karagājienā (gazva) mēs viņu lūdzām, lai viņš lūgtu Allāhu iznīcināt neticīgos. Viņš teica: ‚Es neesmu sūtīts, lai nolādētu un lai ļaudis ciestu sodu. Es esmu sūtīts, lai darītu labu visiem un lai ļaudis sasniegtu mieru.’”5 Visvarenais Allāhs sūras al-Anbijā 107. svētajā ājatā pēc nozīmes saka: „Mēs sūtījām tevi kā žēlastību un labestību pasaulēm.”

Abū Saīds al-Hudrī teica: „Allāha Sūtņa kautrība (hajā) bija lielāka par

nevainīgu musulmaņu jaunavu kautrību.”6

Anass ibn Māliks saka: „Kad Allāha Sūtnis ar kādu sarokojās, viņš neatrāva

savu svētīto roku, kamēr tas pats neatrāva savējo.7
Viņš nenovērsa no otra savu svētīto seju,
kamēr tas nenovērsa savējo. Sēdēdams pie kāda, viņš sēdēja
uz abiem ceļiem; aiz cieņas pret šo cilvēku viņš nesēdēja
ar paceltu svētīto ceļgalu.”

Džābirs ibn Samura saka: „Allāha Sūtnis runāja maz. Viņš runāja tikai tad, kad bija vajadzīgs vai kad viņam kaut ko jautāja.” No tā saprotams, ka ikvienam musulmanim jāsargās no nevajadzīgām, bezjēdzīgām runām un labāk jāklusē. Viņa svētītajos vārdos bija tartīl un tarsīl, tas ir, viņš runāja ļoti skaidri un kārtīgi, un viņa vārdi bija viegli saprotami. Anass ibn Māliks teica: „Sūtnis alaihis-salam apmeklēja slimniekus, gāja

aiz mirušajiem, kad tos nesa uz kapiem, un gāja tur, kur viņu aicināja.
Viņš jāja arī ar ēzeli. Es redzēju Sūtni alaihis-salam Haibaras karagājienā. Viņš jāja ar ēzeli,
kura iemaukti bija no virves. Kad Sūtnis alaihis-salam pēc rīta namaza iznāca ārā, Medīnas bērni un
strādnieki atnesa traukus, pilnus ar ūdeni, un nolika tos viņa priekšā. Viņi lūdza viņu
iemērkt ūdenī savu svētīto pirkstu. Pat ja bija ziema un ūdens auksts,
viņš viņu lūgumu neatraidīja; viņš viņus iepriecināja.”8

Anass arī saka: „Ja kāda maza meitene paņēma Sūtni alaihis-salam aiz rokas un gribēja

viņu aizvest kaut kur kāda darba dēļ, viņš gāja viņai līdzi
un atrisināja viņas grūtības.”

„Patiesi, tev piemīt huluk al-azīm (dižens raksturs)” Al-Kalam: 4

Džābirs teica: „Nekad nav dzirdēts, ka Sūtnis alaihis-salam teiktu ‚Man nav’, kad

viņam kaut ko lūdza.”

Mūsu kungs Pravietis arī kautrības (hajā) ziņā bija pārāks par visiem radījumiem. Viņa acis it kā bija aizvērtas nepiedienīgām lietām. Viņš nekad nevienu neuzrunāja ar vārdiem, kas tam būtu nepatīkami.

Mūsu māte hazrat Āiša stāstīja: „Kad mūsu kungam Allāha Sūtnim pavēstīja, ka kāds izdarījis ko nepiedienīgu, viņš, nenosaucot šī cilvēka vārdu, vispārīgi teica: ‚Kāpēc viņi tā dara?’ Tā, nenosaucot vārdu, viņš atturēja šo cilvēku no sliktā, ko tas darīja vai teica.”9

Anass ibn Māliks stāstīja: „Kādu dienu pie mūsu kunga Pravieša ienāca vīrs, kura seja bija notraipīta ar kaut ko dzeltenu. Viņš tam neko neteica. Viņš neteica neko tādu, kas to varētu apbēdināt. Kad vīrs izgāja ārā, viņš teica: ‚Ja jūs viņam būtu pateikuši, viņš būtu

nomazgājis seju!’”10

Mūsu kungs Allāha Sūtnis vienoja tautas. Viņš nerosināja tās citai
citu ienīst. Katras cilts vadonim viņš izrādīja labvēlību un sēdināja to
goda vietā.
Viņš nevienam neliedza redzēt savu svētīto seju. Viņš meklēja savus
cildenos ashābus un vaicāja par tiem, kas nebija atnākuši.
Viņš deva padomus tiem, kas sēdēja viņam blakus, un deva viņiem viņu daļu.

Viņa izturēšanās dēļ nevienam sirdī neienāca doma, ka viņš kādu mīl vairāk par citu. Pret to, kas nāca pie viņa sūdzēties, viņš bija pacietīgs un viņu uzklausīja.

Viņš nepameta to, kas bija atnācis pie viņa, kamēr tas pats neaizgāja. Savus skaistos tikumus
un morāli viņš visiem ļaudīm rādīja vislabākajā veidā. Viņa priekšā visi bija vienlīdzīgi
tiesību un taisnīguma ziņā. Nevienam nebija pārākuma pār citu.
Mūsu māte hazrat Āiša teica: „Es nekad neesmu redzējusi nevienu ar tik skaistiem
tikumiem kā mūsu kungs Allāha Sūtnis. Ikreiz, kad kāds no viņa ashābiem vai no

viņa ģimenes (Ahl al-Bait) viņu sauca, viņš vienmēr atbildēja: ‚Jā, es klausos!’”11

Mūsu kungs Allāha Sūtnis savus ashābus sauca visskaistākajos vārdos. Viņš
nevienam nepārtrauca runu. Kamēr tas, ar ko viņš runāja, pats nebeidza

runāt vai nepiecēlās, lai ietu, viņš to nepārtrauca. Par viņa labo izturēšanos, līdzjūtību un žēlsirdību Visvarenais Allāhs sūras at-Tauba 128. svētajā ājatā pēc nozīmes teica: „Jūsu ciešanas viņam ir smagas un viņu apbēdina. Viņš ļoti rūpējas par jums; pret ticīgajiem viņš ir ļoti žēlsirdīgs un vēl viņiem daudz laba.”

Un sūras al-Anbijā 107. svētajā ājatā Visvarenais Allāhs pēc nozīmes teica: „(Ak, Mans Habīb!) Mēs sūtījām tevi tikai kā žēlastību pasaulēm.”

Mūsu kungs Pravietis daudzas lietas atviegloja, baidīdamies, ka tās būs grūtas viņa ummai. Viņš teica: „Ja tas nebūtu grūti manai ummai, es būtu pavēlējis viņiem lietot misvāku pie katra abdesta.”12 Arī vārda turēšanā pasaulē nav nācis neviens cilvēks, kas būtu pārāks par mūsu kungu Pravieti. Abdullāhs ibn Abil Hamsā stāstīja: „Vēl pirms viņam tika paziņots par pravietību, es biju noslēdzis ar mūsu Pravieti darījumu. Bija palicis atlikums, kas viņam pienācās. Es apsolīju satikties ar viņu tādā un tādā laikā tādā un tādā vietā, bet aizmirsu. Pēc trim dienām es atcerējos savu solījumu un tūlīt aizskrēju uz to vietu. Kad redzēju, ka viņš tur gaida jau trīs dienas, es aiz izbrīna sastingu. Viņš man teica: ‚Jaunekli, tu mani nogurdināji! Es tevi šeit gaidu veselas trīs dienas.’” Mūsu kunga Pravieša pazemība bija tik liela un nepārspējama, ka tāda nebija nevienā citā cilvēkā, pat nevienā citā pravietī (alaihimus-salam).

Augstprātība viņā nekad neradās. Kad mūsu Pravietim tika ļauts izvēlēties – būt pravietim valdniekam vai pravietim kalpam, viņš izvēlējās būt pravietis kalps.13 Tad Isrāfīls alaihis-salam teica mūsu kungam Pravietim: „Patiesi, Visvarenais Allāhs tev ir devis arī to, no kā tu aiz pazemības atteicies. Jo Augšāmcelšanās dienā tu būsi lielākais no Ādama dēliem. Tu pirmais celsies no kapa. Un tu pirmais aizlūgsi (šafāats).”

Mūsu kungs Pravietis teica mūsu mātei hazrat Āišai:

„Man tika piedāvāts, lai Mekas akmeņi un zeme kļūtu par zeltu. Es teicu: ‚Nē, mans Kungs! Lai es vienu dienu esmu izsalcis, bet otru – paēdis. Dienā, kad būšu izsalcis, es Tevi pazemīgi lūgšos. Dienā, kad būšu paēdis, es Tevi slavēšu un cildināšu.’”14

Kādu dienu Džibrīls alaihis-salam atnāca pie mūsu kunga Pravieša un teica:

„Visvarenais Allāhs sūta tev savu salāmu (sveicienu). Ja viņš to vēlas, es pārvērtīšu viņam šos kalnus zeltā. Lai kur viņš ietu, šie zelta kalni būs ar viņu.”

Mūsu mīļais Pravietis atbildēja: „Ak, Džibrīl! Pasaule ir mājas tam, kam nav māju. Un tā ir manta tam, kam nav mantas. To krāj tas, kam nav prāta.”15 Tad Džibrīls alaihis-salam teica: „Ak, Muhamed! Visvarenais Allāhs tevi ir nostiprinājis ar kaul as-sābit (stingru vārdu).”

Mūsu māte hazrat Āiša teica: „Gadījās, ka pagāja vesels mēnesis, bet mēs savās mājās (ēdiena gatavošanai) neiekūrām uguni. Mums bija tikai dateles un ūdens.”

Ibn Abāss teica: „Daudzas naktis mūsu kungs Allāha Sūtnis un viņa ģimene (Ahl al-Bait) gāja gulēt bez vakariņām. Vakarā viņi neatrada ko ēst.” Mūsu māte Āiša teica: „Mūsu kunga Allāha Sūtņa svētītais vēders nekad nebija pilns. Par to viņš nekad nevienam nesūdzējās. Trūkums viņam bija mīļāks par bagātību. Pat ja viņš visu nakti locījās no izsalkuma, tas viņu neatturēja no gavēšanas dienā.16

„Man tika piedāvāts, lai Mekas akmeņi un zeme kļūtu par zeltu. Es teicu: ‚Nē, mans Kungs! Lai es vienu dienu esmu izsalcis, bet otru – paēdis. Dienā, kad būšu izsalcis, es Tevi pazemīgi lūgšos. Dienā, kad būšu paēdis, es Tevi slavēšu un cildināšu’” Svētais hadīss

Ja viņš būtu gribējis, viņš būtu varējis lūgt no sava Kunga visus zemes dārgumus, visu tās barību un pārticīgu dzīvi. Es zvēru, ka, redzot viņa stāvokli, man kļuva viņa žēl, un es raudāju. Es glāstīju ar roku viņa svētīto vēderu un teicu:

‚Lai mana dvēsele ir tev par upuri! Vai tu nevarētu gūt no šīs pasaules kādu labumu, kas tev dotu spēku?’

Viņš atbildēja: ‚Ak, Āiša! Ko man darīt ar pasauli? Mani brāļi pravieši, kas pieder pie ulul azm (apņēmības pilnajiem), izturēja vēl smagākas grūtības nekā šīs. Tomēr viņi turpināja dzīvot šajā stāvoklī. Viņi sasniedza savu Kungu. Tāpēc viņu Kungs padarīja viņu atgriešanos pie sevis ļoti skaistu un vairoja viņu atlīdzību. Man ir kauns dzīvot pārticībā, jo šāda dzīve liktu man atpalikt no viņiem. Visskaistākais un mīļākais man ir sasniegt savus brāļus un draugus un pievienoties viņiem.’”

Mūsu māte hazrat Āiša teica: „Allāha Sūtnis nomira apmēram mēnesi pēc šiem vārdiem.” Arī mūsu kunga Pravieša devīgums bija visiem uz mēles. Arī šajā skaistajā īpašībā neviens nespēja viņam līdzināties.

Ibn Abāss ir teicis: „Mūsu kungs Allāha Sūtnis labu darīšanā bija visdevīgākais no cilvēkiem. Svētajā ramadāna mēnesī un tad, kad viņš satikās ar Džibrīlu alaihis-salam, viņš bija devīgāks par rīta vēju.” Anass ibn Māliks teica: „Es gāju kopā ar Sūtni alaihis-salam. Viņam mugurā bija burd an-Nadžrānī, tas ir, apmetnis no jemeniešu auduma. No aizmugures pienāca kāds laucinieks un tik stipri parāva viņu aiz apkakles, ka apmetņa apkakle saskrāpēja viņa svētīto kaklu un atstāja zīmi. Sūtnis alaihis-salam par šī vīra rīcību tikai pasmaidīja un pavēlēja, lai viņam kaut ko iedod.” Bija kāda veca sieviete, Sūtņa alaihis-salam kaimiņiene. Viņa nosūtīja savu meitu pie Sūtņa alaihis-salam un lūdzās: „Man nav apģērba, ar ko apsegties, veicot namazu. Atsūti man apģērbu, ar ko apsegties namaza laikā.” Tajā brīdī Sūtnim alaihis-salam cita apģērba nebija. Viņš novilka kreklu, kas bija viņam mugurā, un aizsūtīja to sievietei. Kad pienāca namaza laiks, viņš bez apģērba nevarēja aiziet uz mošeju. Cildenie ashābi, to dzirdējuši, teica: „Sūtnis alaihis-salam ir tik devīgs, ka palicis bez krekla un nevar atnākt uz kopīgo namazu mošejā. Arī mēs izdalīsim nabagiem visu, kas mums ir.” Tūlīt Visvarenais Allāhs atsūtīja sūras al-Isrā 29. svēto ājatu. Vispirms Viņš savam Habībam pēc nozīmes pavēlēja:

„Neturi rokas piesietas pie kakla un neatver tās pavisam (neesi skops un nepārstāj dot),” un pēc tam teica: „Neizdali savu mantu tā, ka tev pašam nekas nepaliek (tiktāl, ka nonāc trūkumā, nokavē namazu un skumsti)! (Dodot žēlastības dāvanas, ievēro mēru.)”

Tajā dienā pēc namaza hazrat Alī atnāca pie Allāha Sūtņa un teica: „Ak, Allāha Sūtni! Šodien es aizņēmos astoņus sudraba dirhēmus savas ģimenes uzturam. Ļauj man pusi no tiem dot tev. Nopērc sev kreklu.” Sūtnis alaihis-salam aizgāja uz tirgu un par diviem dirhēmiem nopirka kreklu. Ejot par atlikušajiem diviem dirhēmiem nopirkt ēdienu, viņš ieraudzīja sēžam aklu vīru, kas sacīja: „Kas man iedos kreklu Allāha labpatikas dēļ un lai pats tiktu pie Paradīzes drānām?” Viņš iedeva aklajam nopirkto kreklu. Kad aklais paņēma kreklu rokās, viņš sajuta jauku smaržu, līdzīgu muskusam. Viņš saprata, ka tā nāk no Sūtņa alaihis-salam svētītās rokas, jo viss, ko Sūtnis alaihis-salam kaut reizi bija valkājis, katrā savā daļā jauki smaržoja kā muskuss, pat ja tas bija novalkāts un saplīsis.

Aklais lūdza: „Ak, mans Kungs! Šī krekla dēļ atver manas acis.” Abas viņa acis tūlīt atvērās. Sūtnis alaihis-salam aizgāja no turienes. Viņš nopirka kreklu par vienu dirhēmu. Ejot par otru dirhēmu nopirkt ēdienu, viņš ieraudzīja raudam kalponi. Viņš jautāja: „Meitiņ, kāpēc tu tā raudi?” Viņa atbildēja: „Es esmu kāda ebreja kalpone. Viņš man iedeva vienu dirhēmu un lika par pusi dirhēma nopirkt pudeli, bet par otru pusi – eļļu. Es tos nopirku un gāju atpakaļ. Tad tie man izkrita no rokām. Vairs nav ne pudeles, ne eļļas; tagad es nezinu, ko darīt.” Sūtnis alaihis-salam iedeva meitenei savu pēdējo dirhēmu. Viņš teica: „Nopērc par to pudeli un eļļu un aiznes mājās.” Bet nabaga meitene teica: „Es baidos, ka ebrejs mani sitīs, jo es pārāk vēlu atgriežos mājās.” Viņš teica: „Nebaidies! Es iešu tev līdzi un pateikšu viņam, lai viņš tev neko nedara.” Tad viņi aizgāja līdz ebreja mājai un pieklauvēja pie durvīm. Ebrejs atvēra durvis un, ieraudzījis mūsu kungu Allāha Sūtni (sallallahu alaihi va sallam), palika kā sastindzis. Allāha Sūtnis izstāstīja ebrejam, kas noticis, un aizlūdza par meiteni, lai tas viņai neko nedara. Ebrejs nometās Allāha Sūtnim pie kājām un teica: „Ak, dižais Pravieti, kas esi kronis tūkstošiem cilvēku galvās un kura pavēles izpildīt gaida tūkstošiem lauvu! Vienas kalpones dēļ tu esi pagodinājis tāda nabaga un nožēlojama cilvēka kā es durvis. Ak, Allāha Sūtni! Tev par godu es atbrīvoju šo meiteni. Iemāci man ticību (imāns) un islāmu. Ļauj man kļūt par musulmani tavā klātbūtnē.” Sūtnis alaihis-salam iemācīja viņam islāmu. Viņš kļuva par musulmani. Viņš iegāja savā mājā un izstāstīja savai ģimenei, kas noticis. Viņi visi kļuva par musulmaņiem. Tas viss notika, pateicoties Allāha Sūtņa skaisto tikumu svētībai.

Ikvienam musulmanim šīs Allāha Sūtņa īpašības jāņem sev par paraugu! Ikvienam musulmanim ir nepieciešams veidot savu raksturu pēc Visvarenā Allāha ahlāka. Jo mūsu kungs Allāha Sūtnis teica: „Veidojiet savu raksturu pēc Visvarenā Allāha ahlāka!” Piemēram, viena no Visvarenā Allāha īpašībām ir „Sattār”. Tas nozīmē, ka Viņš apsedz grēkus.

Arī musulmanim ir jāapsedz sava ticības brāļa kļūdas un trūkumi. Visvarenais Allāhs piedod savu kalpu grēkus. Tāpēc arī musulmaņiem būtu jāpiedod citam cita kļūdas un pārkāpumi. Visvarenais Allāhs ir Karīm un Rahīm. Tas nozīmē, ka Viņa labvēlība un dāsnums ir bagātīgi un Viņa žēlsirdība ir liela. Musulmanim ir jābūt devīgam un žēlsirdīgam. Tāpat tas ir ar visiem skaistajiem tikumiem.

„Jā! Es zinu, ka jūs izdarīsiet visu darbu. Bet es negribu atdalīties no tiem, kas strādā, un sēdēt savrup. Visvarenais Allāhs nemīl to, kas atdalās no saviem biedriem un sēž savrup” Svētais hadīss

Sūtnim alaihis-salam ir ļoti daudz skaistu tikumu (ahlāks). Ikvienam musulmanim tie jāapgūst un savs raksturs jāveido pēc tiem. Tā cilvēkam ir lemts izglābties no nelaimēm un grūtībām gan šajā, gan nākamajā pasaulē un sasniegt šī abu pasauļu valdnieka aizlūgumu.