HILJA AS-SAĀDAT
Mūsu kunga Habīb al-akram (sallallahu alaihi va sallam) ārējo izskatu sauc par „Hilja as-saādat”. Islāma zinātnieki ar pierādījumiem un dokumentiem skaidri un sīki ir aprakstījuši visas redzamās Muhameda alaihis-salam ķermeņa daļas, viņa augumu, īpašības, skaistos ieradumus un visu viņa dzīvi līdz pat vissīkākajām detaļām. Šīs ziņas ir savāktas no svētajiem hadīsiem, kas ir paša mūsu kunga Pravieša vārdi, un no tā, ko nodevuši viņa ashābi. Darbus, kuros tas viss ir apkopots, sauc par sijar grāmatām. Slavenākās no tūkstošiem sijar grāmatu, kas apraksta mūsu kunga Pravieša hilja as-saādat, ir imāma Tirmizī „Aš-Šamāil ar-Rasūl”, Kādī Ijāda „Šifā aš-šarīf”, imāma Baihakī un Abū Nuaima Isfahānī „Dalāil an-nubuvva”, kā arī hazrat imāma Kastalānī darbs „Al-Mavāhib al-ladunnija”. Svētajos hadīsos un cildeno ashābu nodotajās ziņās mūsu mīļā Pravieša hilja as-saādat ir aprakstīta šādi: „Visuma lepnuma svētītā seja, visas viņa svētītās ķermeņa daļas un viņa
svētītā balss bija skaistākas par visu citu cilvēku
sejām, ķermeņa daļām un balsīm.
Viņa svētītā seja bija mazliet apaļa, un, kad viņš bija priecīgs, tā staroja kā mēness.1 No viņa svētītās pieres varēja redzēt, ka viņš
priecājas.
Mūsu kungs Allāha Sūtnis naktī redzēja tikpat labi kā dienā.
To, kas bija aiz viņa, viņš redzēja tikpat labi kā to, kas bija
viņa priekšā. Kad gribēja paskatīties uz sāniem vai atpakaļ,
viņš pagriezās ar visu ķermeni un skatījās. Uz zemi viņš skatījās biežāk nekā
uz debesīm. Viņa svētītās acis bija lielas, un skropstas –
garas. Viņa svētītajās acīs bija mazliet sārtuma. Acu zīlītes
bija pilnīgi melnas. Naktīs viņš acīs ievilka surmu (acu krāsu). Pasaules
lepnumam (sallallahu alaihi va sallam) bija plata piere.
Viņa svētītās uzacis bija tievas, un starp tām bija atstarpe. Dzīsla starp viņa uzacīm pietūka, kad viņš saskaitās. Viņa svētītais deguns bija ārkārtīgi skaists un vidū mazliet augstāks. Viņa svētītā galva bija liela. Viņa svētītā mute nebija maza. Viņa svētītie zobi bija balti, un priekšējie zobi stāvēja mazliet atstatu. Kad viņš runāja, šķita, ka no viņa zobu starpām nāk gaisma (nūrs). Starp Visvarenā Allāha kalpiem nav redzēts neviens, kas runātu daiļrunīgāk un saldāk par viņu.
Kad pasaules lepnums sasniedza četrdesmit gadus,
viņa galvā tika uzlikts pravietības kronis.
Atkal un atkal atskanēja balss: „Ak, Amīn,
Es tevi esmu darījis par žēlastību pasaulēm.”
„Ikvienas baznīcas, kurai gāju garām, bīskapam es jautāju par Allāha Sūtņa (sallallahu alaihi va sallam) īpašībām un hilju (izskatu, ārieni) un visu pa vienam iegaumēju. Atgriezies Medīnā, es to visu izstāstīju Allāha Sūtnim (sallallahu alaihi va sallam). Viņam tas patika” Mugīra ibn Šuba (radijallahu anhu)
Ājatu pēc ājata nāca Svētais Korāns ar skaidriem pierādījumiem,
atklājās daudz un dažādu brīnumu.
Šī šķīstā būtne bija viscaur gaisma,
un katrā viņa ķermeņa daļā bija brīnumi.
Pirmkārt: viņa svētītā ķermeņa ēna
nekad nekrita uz zemes.
No galvas līdz kājām viņa augums bija gaisma,
un skaidrs, ka gaismai nav ēnas.
Virs viņa svētītās galvas
vienmēr bija mākonis, kas viņam deva ēnu.
Lai kur viņš gāja, mākonis gāja līdzi,
vienmēr stāvēja virs viņa galvas.
Par brīnumu viņa svētītajās acīs
arī jums pastāstīšu.
Kā viņš skaidri redzēja to, kas bija priekšā,
tā viņš redzēja arī to, kas bija aiz muguras.
Dzirdiet arī par viņa svētīto degunu,
paskatieties, kāds brīnums bija tajā.
Kad Džibrīls al-Amīns nāca ar atklāsmi,
tajā pašā brīdī, kad viņš atstāja debesis,
Pravietis sajuta Džibrīla smaržu
un zināja, ka tas nāk ar atklāsmi.
Kad viņš, skaists kā mēness, pakustināja lūpas,
debesīs pakustējās arī saules ripa.
Viņa svētītie vārdi bija ļoti viegli saprotami; tie iekaroja sirdis un pievilka dvēseles. Kad viņš runāja, vārdi rindojās kā pērles. Ja kāds būtu gribējis saskaitīt viņa vārdus, viņš būtu varējis tos saskaitīt. Dažkārt, lai viņu labi saprastu, viņš kaut ko atkārtoja trīs reizes. (Paradīzē runās tā, kā runāja Muhameds alaihis-salam.) Viņa svētītā balss aizsniedzās tur, kur neaizsniedzās neviena cita balss. Mūsu kungs, pasaules lepnums (sallallahu alaihi va sallam), bija smaidīgs. Viņa smiekli bija smaids, un tad bija redzami viņa svētītie priekšzobi.
Kad viņš smaidīja, viņa gaisma atstarojās uz sienām. Viņa raudāšana bija klusa, tāpat kā viņa smiekli. Viņš nekad nesmējās skaļi un nekad skaļi neraudāja, taču, kad viņš bija bēdīgs, no viņa svētītajām acīm tecēja asaras un bija dzirdama skaņa no viņa svētītajām krūtīm. Viņš raudāja, kad domāja par savas ummas grēkiem, aiz bijības pret Visvareno Allāhu, kad dzirdēja Svēto Korānu un dažkārt arī namaza laikā. Mūsu kunga, pasaules lepnuma, svētītie pirksti bija lieli, un viņa svētītās rokas bija muskuļotas. Viņa svētītās plaukstas bija platas. Visa viņa ķermeņa smarža bija jaukāka par muskusu. Viņa svētītais ķermenis bija gan mīksts, gan stiprs. Anass ibn Māliks saka: „Desmit gadus es kalpoju Allāha Sūtnim. Viņa svētītās rokas bija maigākas par zīdu.”
Viņa svētītā āda smaržoja jaukāk par muskusu un jebkuru ziedu. Viņa svētītās rokas, kājas un pirksti bija gari. Viņa svētītie kāju pirksti bija lieli, un pēdas nebija pārāk izliektas un bija mīkstas. Viņa svētītais vēders bija plats un vienā līmenī ar krūtīm. Kauli viņa plecu galos bija lieli, un viņa svētītās krūtis bija platas. Mūsu kunga Allāha Sūtņa svētītā sirds (kalb aš-šarīf) bija nazargāh al-ilāhī (vieta, uz kuru raugās Allāhs). Mūsu kungs Cildenākais Sūtnis nebija ne ļoti garš, ne īss. Kad blakus viņam nostājās garš cilvēks, viņš izskatījās garāks par to. Kad viņš sēdēja, viņa svētītie pleci bija augstāk nekā visiem, kas sēdēja viņam blakus.
Viņa svētītie mati un bārdas mati nebija ne ļoti sprogaini, ne pavisam taisni, bet no dabas viļņoti. Viņa svētītie mati bija gari; sākumā viņš nēsāja matus pār pieri, vēlāk sāka tos šķirt uz divām pusēm. Dažkārt viņš savus svētītos matus audzēja garus, dažkārt tos apgrieza īsākus. Matus un bārdu viņš nekrāsoja. Kad viņš nomira, viņa matos un bārdā bija mazāk nekā divdesmit sirmu matu. Savas svētītās ūsas viņš apgrieza īsas. Ūsu garums un forma bija tādi paši kā viņa svētītajām uzacīm. Viņam bija savi bārddziņi.
Mūsu kungs Allāha Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) nekad nešķīrās no sava misvāka un ķemmes. Ķemmējot savus svētītos matus un bārdu, viņš skatījās spogulī. Mūsu kungs Visuma lepnums gāja ātri, skatīdamies sev priekšā, un, kad viņš kādai vietai bija gājis garām, to varēja nojaust pēc viņa jaukās smaržas. Mūsu kungs Allāha Sūtnis bija arābs. Tas nozīmē, ka viņa āda bija balta ar sārtu nokrāsu un ka viņš bija ārkārtīgi skaists, gaismas pilns un mīlīgs.” Kas mūsu kungu Pravieti nosauc par melnu, tas kļūst par neticīgo. Vārda „arābs” vārdnīcas nozīme ir „skaists”. Piemēram, „lisān al-Arab” nozīmē „skaista valoda”. Termina nozīmē, tas ir, ģeogrāfijā, arābs ir cilvēks, kas dzimis un audzis pussalā, ko sauc par Arābiju, izaudzis tās klimatā, ar tās gaisu, ūdeni un pārtiku, un ir no tās ļaužu asinīm. Tāpat kā tos, kas cēlušies no Anatolijas asinīm, sauc par turkiem, tos, kas dzimuši un auguši Bulgārijā, – par bulgāriem, bet Vācijā – par vāciešiem, tā arī Allāha Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) ir arābs, jo viņš dzima Arābijas pussalā. Arābi ir balti, ar kviešu krāsas ādu. Īpaši mūsu Pravieša dzimta bija balta un ļoti skaista. Arī viņa sencis Ibrāhīms alaihis-salam bija balts un viņa tēvs bija balts ticīgais, vārdā Tārūhs, viens no Basras pilsētas iedzīvotājiem. Neticīgais Āzars nebija Ibrāhīma alaihis-salam tēvs, bet gan viņa tēvocis un patēvs.
„Desmit gadus es kalpoju Allāha Sūtnim. Viņa svētītās rokas bija maigākas par zīdu. Viņa svētītā āda smaržoja jaukāk par muskusu un ziediem” Anass ibn Māliks (radijallahu anhu)
Mūsu mīļā Pravieša tēva Abdullāha skaistuma slava bija izplatījusies līdz pat Ēģiptei, un viņa pierē mirdzošās gaismas dēļ gandrīz divi simti meiteņu bija ieradušās Mekā, lai ar viņu precētos. Taču Muhameda alaihis-salam gaisma bija lemta Āminai. Viņa tēvocis Abāss un Abāsa dēls Abdullāhs arī bija balti. Arī mūsu Pravieša pēcnācēji līdz pat Augšāmcelšanās dienai ir skaisti un balti. Allāha Sūtņa ashābi arī bija balti un skaisti. Usmāns (radijallahu anhu) bija balts un gaišmatains. Dihja al-Kalbī, sūtnis, ko mūsu kungs Allāha Sūtnis nosūtīja pie Bizantijas imperatora Hēraklija, bija ļoti skaists, un, kad viņš staigāja pa ielām, bizantiešu meitenes nāca ielās, lai paskatītos uz viņa seju. Džibrīls alaihis-salam bieži nāca Dihjas (radijallahu anhu) izskatā. Ēģiptes, Šāmas (Sīrijas), Āfrikas, Sicīlijas un Spānijas pamatiedzīvotāji nav arābi. Taču, tā kā arābi, lai izplatītu islāmu pasaulē, izgāja no Arābijas pussalas un ieradās šajās zemēs, šodien arābi dzīvo arī tur. Tāpat viņi dzīvo arī Anatolijā, Indijā un citās zemēs. Taču šodien nevienas no šīm zemēm iedzīvotājus nav pareizi saukt par arābiem.
Ēģiptes iedzīvotāji ir tumšādaini. Abesīnijas iedzīvotāji ir melni; viņus sauc par habašiem. Zanzibāras iedzīvotājus sauc par zandžiem; arī viņi ir melni. Mīlēt un godāt mūsu Pravieša radiniekus un pēcnācējus ir pielūgsme (ibādats). Ikviens musulmanis viņus mīl. Melnie fellahi, habaši un zandži, kas ieradās Anatolijā kā viesi, uzdevās par arābiem, lai viņiem izrādītu godu un viesmīlību, un vientiesīgie Anatolijas musulmaņi noticēja viņu vārdiem un viņus iemīlēja. Jo šajā mīlestībā nav nekādas atšķirības starp melnu un baltu. Melns musulmanis ir daudzkārt pārāks, vērtīgāks un mīļāks par baltu neticīgo. Tas, ka cilvēks ir melns, nemazina ticības (imāns) godu. Hazrat Bilāls al-Habašī un Usāma, ko Allāha Sūtnis ļoti mīlēja, bija melni. Neticīgie Abū Lahabs un Abū Džahls, kuru ļaunums un zemiskums ir visiem zināms, bija balti. Visvarenais Allāhs vērtē cilvēku nevis pēc viņa ādas krāsas, bet pēc viņa ticības stipruma un dievbijības (takva). Taču tas, ka melnie uzdevās par arābiem, nāca par labu islāma ienaidniekiem – ebrejiem. Viņi tēloja melnos cilvēkus kā zemus un pretīgus. Viņi tos izmantoja kā vergus.
Turklāt, saukdami melnus kaķus un suņus par „arābiem” un dēvēdami par arābiem melnos zīmējumus un karikatūras, ko viņi zīmēja avīzēs un žurnālos, viņi centās jaunatnei attēlot arābu kā melnu un tā atsvešināt musulmaņu bērnus no mūsu Pravieša.
Visi skaistie tikumi bija apvienoti mūsu mīļajā Pravietī. Viņa skaistie tikumi bija vehbī, tas ir,
Visvarenā Allāha doti; tie nebija kesbī, tas ir, vēlāk ar pūlēm iegūti. Viņš
nekad nevienu musulmani nenolādēja, minot viņa vārdu, un nekad nevienu nesita
ar savu svētīto roku. Viņš nekad neatriebās sevis dēļ; viņš atriebās Allāha dēļ.
Pret saviem radiniekiem, ashābiem un kalpotājiem viņš izturējās labi un pazemīgi. Mājās viņš bija
ļoti maigs un smaidīgs. Viņš apmeklēja slimniekus un piedalījās bērēs. Viņš
palīdzēja saviem ashābiem viņu darbos un ņēma klēpī viņu bērnus. Tomēr
viņa sirds nebija aizņemta ar šīm lietām. Viņa svētītā dvēsele bija eņģeļu pasaulē.
Kas negaidot ieraudzīja Allāha Sūtni, to pārņēma bailes.
Ja viņš pats nebūtu izturējies maigi, viņa pravietiskā stāvokļa dēļ neviens nebūtu spējis sēdēt viņam blakus, un neviens
nebūtu spējis klausīties viņa vārdos. Taču
aiz kautrības (hajā) viņš pats nekad nevienam neskatījās tieši sejā ar savām svētītajām acīm.
Mūsu kungs, pasaules lepnums (sallallahu alaihi va sallam), bija
visdevīgākais no cilvēkiem. Neviens nekad
nav dzirdējis, ka viņš teiktu „Man nav”, kad kāds viņam
kaut ko lūdza. Ja viņam bija tas, ko lūdza, viņš to
deva; ja nebija – viņš neatbildēja.
Viņam bija tik daudz labestības un tik daudz labu darbu,
ka ne Bizantijas imperatori, ne Irānas šahi,
ne kāds cits valdnieks nespēja darīt tik daudz laba kā viņš. Taču viņš
pats labprāt dzīvoja trūkumā. Viņš dzīvoja tā, ka pat nedomāja
par ēšanu vai dzeršanu. Viņš nekad neteica: „Atnesiet ēdienu, paēdīsim” vai „Pagatavojiet
tādu un tādu ēdienu.” Ja viņam atnesa ēdienu, viņš ēda, un viņš pieņēma
jebkuru augli, ko viņam deva. Dažkārt viņš mēnešiem ilgi ēda ļoti maz
un mīlēja izsalkumu. Bet dažkārt viņš ēda daudz. Ēdiena beigās viņš
ūdeni nedzēra. Ūdeni viņš dzēra sēdus.2 Ēdot kopā
ar citiem, viņš beidza ēst pēc visiem.3 Viņš
pieņēma ikviena dāvanas. Tam, kas viņam atnesa dāvanu, viņš
atlīdzināja daudzkārt vairāk.
Viņam bija ieradums valkāt dažādus apģērbus. Kad ieradās sūtņi no
svešām valstīm, viņš sapošās. Tas ir, viņš uzvilka dārgas un
skaistas drēbes un parādīja savu skaisto seju. Viņš nēsāja sudraba gredzenu ar ahāta akmeni un izmantoja
to kā zīmogu. Uz gredzena bija rakstīts „Muhammadun Rasulullah”. Viņa guļvieta
bija no ādas, pildīta ar dateļpalmas šķiedrām. Dažkārt viņš gulēja uz
šīs guļvietas, dažkārt uz zemē paklātas ādas, dažkārt uz salmu paklājiņa vai uz
sausas zemes. Viņš gulēja uz labajiem sāniem, palicis savu svētīto plaukstu zem
labā vaiga.4 Allāha Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) neņēma zakāta mantu,
neēda tādas lietas kā jēlus sīpolus un ķiplokus un nesacerēja dzeju.
Mūsu kunga Pravieša svētītās acis gulēja, bet viņa svētītā sirds
negulēja. Viņš gāja gulēt izsalcis, bet cēlās paēdis.
Viņš nekad nežāvājās. Viņa svētītais ķermenis bija gaismas pilns; tas nekad nemeta ēnu
uz zemes. Mušas nesēdās uz viņa drēbēm, un odi un citi kukaiņi
nesūca viņa svētītās asinis.
Pēc tam, kad Visvarenais Allāhs viņam paziņoja, ka viņš ir Allāha Sūtnis, šaitāni vairs nevarēja pacelties debesīs un uzzināt ziņas, un zīlnieki vairs nevarēja neko pareģot. Mūsu kungs Sarvar al-ālam (pasauļu vadonis) (sallallahu alaihi va sallam) tagad dzīvo mums nezināmu dzīvi. Viņa svētītais ķermenis nekad nesatrūd. Pie viņa kapa stāv eņģelis un paziņo viņam par svētītajiem salavātiem, ko viņam saka viņa umma. Vietu starp viņa minbaru un viņa svētīto kapu sauc par Rauza al-Mutahhara. Šī vieta ir viens no Paradīzes dārziem. Apmeklēt viņa svētīto kapu ir lielākais no paklausības darbiem un vērtīgākā no pielūgsmēm. Dižākie no cildenajiem ashābiem mūsu kunga Pravieša skaistumu aprakstīja šādi. Abū Huraira teica: „Es nekad neesmu redzējis nevienu skaistāku par Allāha Sūtni.
It kā saule ar visu savu spožumu spīdētu viņa sejā. Kad viņš
smaidīja, viņa zobi lēja gaismu uz sienām.”
„No manas ummas mani visvairāk mīl tie, kas nāks pēc manis un kas ziedotu savu ģimeni un mantu, lai tikai mani redzētu” Svētais hadīss
Ibn Abī Hāla teica: „Mūsu kunga Pravieša svētītā seja mirdzēja kā pilnmēness.” Hazrat Alī teica: „Kas viņu negaidot ieraudzīja, to pārņēma bailes no viņa diženuma.
Kas ar viņu sarunājās un viņu iepazina, tas tūdaļ viņam pieķērās
un viņu iemīlēja.”
Džābirs ibn Samura teica: „Allāha Sūtnis pārvilka ar savu svētīto roku man pār seju.
Viņa rokā es sajutu jauku smaržu un vēsumu, it kā tā tikko būtu izvilkta no
attāru, tas ir, smaržu tirgotāju, somas. Ja mūsu kungs Allāha Sūtnis musāfahā pieskārās otra cilvēka rokai,
šī jaukā smarža
nepazuda no tā cilvēka rokas visu dienu.”5
Mūsu māte hazrat Āiša teica: „Kad Allāha Sūtnis noglāstīja kādam bērnam galvu,
šo bērnu starp citiem bērniem tūlīt varēja pazīt pēc viņa jaukās smaržas.”6
Kādu dienu mūsu kungs Allāha Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) gulēja savās mājās. Atnāca Anasa ibn Mālika māte Umm Sulaim. Miegā uz mūsu kunga Allāha Sūtņa svētītās sejas bija parādījušās sviedru lāses. Umm Sulaim sāka vākt mūsu kunga Pravieša svētītos sviedrus. Kad viņš pamodās un jautāja, kāpēc viņa tā dara, Umm Sulaim, kas pēc piena radniecības bija mūsu kunga Pravieša mātes māsa, teica: „Mēs tos piejaucam savām smaržām. Tavi sviedri ir skaistākā un
vistīkamāk smaržojošā no visām smaržām.”7
Abū Huraira teica: „Es nekad neesmu redzējis nevienu, kas ietu ātrāk par Allāha Sūtni.
Šķita, ka zeme viņa priekšā satinas. Ejot kopā ar viņu, mēs likām lietā visus savus
spēkus un sasprindzinājāmies.”
Mūsu kungs Pravietis runāja ārkārtīgi skaisti. Viņš vispilnīgāk zināja, kur runu sākt un kur to beigt. Viņa vārdi bija skaidri izrunā un ārkārtīgi daiļrunīgi un trāpīgi. Viņa runā un vārdos vienmēr atklājās nozīmes patiesums. Tā kā viņa izteiksmes spēks bija ārkārtīgi liels, viņš, runājot, nekad nenogura un neizjuta grūtības.
Mūsu kunga Pravieša skaistums
Augstie islāma zinātnieki, ko sauc par ulamā ar-rāsihīn un kas ir meistari gan zāhir (ārējās), gan bātin (iekšējās) zināšanās un mūsu kunga Pravieša mantinieki, redzēja viņu visā viņa skaistumā un viņu iemīlēja. Pirmais no viņiem ir Abū Bakrs as-Sidīks. Viņš ieraudzīja pravietības gaismu mūsu kungā Allāha Sūtnī (sallallahu alaihi va sallam), aptvēra viņa pārākumu, skaistumu un diženumu un viņu iemīlēja, un šajā mīlestībā aizgāja tik tālu, ka neviens cits nevarēja kļūt tāds kā viņš. Hazrat Abū Bakrs ik brīdi, kur vien paskatījās, redzēja mūsu kungu Allāha Sūtni. Reiz viņš savu stāvokli izteica tā: „Ak, Allāha Sūtni! Kur vien paskatos, es redzu tevi!” Un citreiz viņš teica: „Es iemainītu visus savus labos darbus pret vienu vienīgu tavu sahvu (pārskatīšanos).” Viena no tiem, kas mūsu kunga Allāha Sūtņa skaistumu vislabāk redzēja, saprata un aprakstīja, bija ticīgo māte, mūsu māte hazrat Āiša. Hazrat Āiša bija zinātniece, mudžtahide, gudra, apdāvināta un izglītota sieviete. Viņa runāja ļoti daiļrunīgi un izsmalcināti. Viņa ļoti labi zināja Svētā Korāna nozīmes, halālo un harāmo, arābu dzeju un aritmētiku. Viņai ir dzejoļi, kas slavē Allāha Sūtni. Šīs divas divrindes sacerēja mūsu māte hazrat Āiša:
„Kad Allāha Sūtnis noglāstīja kādam bērnam galvu, šo bērnu starp citiem bērniem tūlīt varēja pazīt pēc viņa jaukās smaržas” Hazrat Āiša (radijallahu anha)
Va lau samiu ahlu Misra ausafa haddihi,
Lama bazalu fi saumi Jusufa min nakdin.
Lavima Zaliha lau raaina džabinahu,
La asarna bil-katil kulubi alal-aidi.
Tulkojums:
Ja ēģiptieši būtu dzirdējuši par viņa vaigu skaistumu,
viņi nebūtu devuši nekādas naudas, kaulējoties par Jūsufu alaihis-salam.
(Viņi būtu taupījuši visu savu mantu, lai varētu ieraudzīt viņa vaigus.)
Ja sievietes, kas nopēla Zalīhu, būtu redzējušas viņa mirdzošo pieri,
viņas būtu griezušas savas sirdis, nevis rokas (un nebūtu jutušas sāpes).
Mūsu māte hazrat Āiša stāsta: „Kādu dienu Allāha Sūtnis attaisīja savu svētīto sandaļu siksnas, bet es sēdēju un vērpu dziju. Es skatījos uz viņa svētīto seju. No viņa mirdzošās pieres pilēja sviedri. Katra sviedru lāse izstaroja gaismu uz visām pusēm un žilbināja manas acis. Es paliku kā apstulbusi. Viņš paskatījās uz mani un jautāja: ‚Kas tev noticis, ka tu sēdi tik dziļās domās?’ Es teicu: ‚Ak, Allāha Sūtni! Skatīdamās uz gaismas mirdzumu tavā svētītajā sejā un uz stariem, ko izstaroja sviedru lāses uz tavas svētītās pieres, es aizmirsos.’ Allāha Sūtnis piecēlās un pienāca pie manis. Viņš noskūpstīja mani starp acīm un teica: ‚Ak, Āiša! Lai Visvarenais Allāhs tev dod visu labo! Es nespēju tevi tā iepriecināt, kā tu iepriecināji mani.’” Tas ir, viņš teica: „Prieks, ko tu man sagādāji, ir lielāks par prieku, ko es sagādāju tev.” Viņš noskūpstīja hazrat Āišu starp viņas svētītajām acīm tāpēc, ka viņa mīlēja mūsu kungu Allāha Sūtni un redzēja viņa skaistumu ar izpratni. Tāpēc viņa tika novērtēta un apveltīta ar uzslavu.
Rinda:
Lai slava manām acīm, kas spēj redzēt tavu skaistumu!
Divrinde:
Cik labas tās acis, kas raugās uz skaisto!
Cik laimīga tā sirds, kas deg par viņu!
Redzamais skaistums, kas bija apvienots Cildenākā Sūtņa (sallallahu alaihi va sallam) svētītajā ķermenī un atspoguļoja iekšējo skaistumu, nav bijis apvienots neviena cita cilvēka ķermenī.
Hazrat imāms Kurtubī ir nodevis šādi: „Mūsu kunga Cildenākā Sūtņa skaistums netika parādīts pilnībā. Ja būtu kļuvis redzams viņa patiesais skaistums, cildenie ashābi nebūtu spējuši uz viņu skatīties. Ja viņš būtu parādījis savu patieso skaistumu, neviens nebūtu izturējis uz viņu skatīties.”
Jūsufs alaihis-salam parādījās ļaudīm ar savu ārējo skaistumu, bet mūsu kungs Allāha Sūtnis parādījās ļaudīm ar savu iekšējo skaistumu. Jūsufa alaihis-salam skaistuma dēļ tika sagrieztas rokas. Ar mūsu kunga Allāha Sūtņa pilnību (kamāls) tika pārgrieztas zunnāra jostas, salauzti elki un izklīdināti neticības (kufrs) mākoņi. Cildenie ashābi jautāja mūsu kungam Pravietim: „Ak, Allāha Sūtni! Vai tu esi skaistāks, vai Jūsufs alaihis-salam bija skaistāks?” Mūsu kungs atbildēja: „Mans brālis Jūsufs ir skaistāks (sabīh) par mani, bet es esmu mīlīgāks (malīh) par viņu. Viņa redzamais skaistums ir lielāks par manu redzamo skaistumu.”
Kādā svētajā hadīsā mūsu kungs Pravietis teica: „Katrs pravietis, ko sūtījis Visvarenais Allāhs, ir ar skaistu seju un skaistu balsi. Bet jūsu Pravietis ir tas no viņiem, kuram ir visskaistākā seja un visskaistākā balss.”
Kāds cilvēks atnāca pie mūsu kunga Allāha Sūtņa un teica: „Ak, Visvarenā Allāha Sūtni! Kad pienāks Augšāmcelšanās diena (kijāmats)?” Mūsu kungs Pravietis jautāja: „Ko tu esi sagatavojis Augšāmcelšanās dienai?” Tas atbildēja: „Tiesa, es neesmu gatavojies Augšāmcelšanās dienai, daudz veikdams namazu, gavēdams vai dodams žēlastības dāvanas. Taču es mīlu Visvareno Allāhu un Viņa Sūtni.” Tad mūsu kungs Pravietis teica: „Cilvēks būs kopā ar to, ko viņš mīl.”8
Mīlēt Allāha Sūtni visiem musulmaņiem ir fard al-ain (katra personīgs pienākums).
Kad mīlestība pret šo Sarvaru (vadoni) iesakņojas sirdī, kļūst ļoti viegli dzīvot saskaņā ar islāmu un sasniegt ticības un islāma garšu un neizsīkstošo prieku. Šī mīlestība ir iemesls tam, ka cilvēks pilnīgi seko abu pasauļu valdniekam. Ar šo mīlestību cilvēks tiek pagodināts, sasniegdams bezgalīgās un neaprakstāmās dāvanas un svētības, ko Visvarenais Allāhs ir dāvājis savam Habībam. Ahl as-Sunna zinātnieki un viņu grāmatas, kas ikvienu musulmani, mazu un lielu, ved tieši pie mīlestības pret Allāha Sūtni, ir šo svētību apliecinājumi.
Ticīgajam, kas piemin vai dzird Sūtņa alaihis-salam svētīto vārdu, ir pienākums (vādžibs) būt mierīgam, pieklājīgam un ar sirdi un ķermeni izrādīt cieņu, it kā viņš atrastos Allāha Sūtņa godājamā klātbūtnē.
Atbildēt uz to, kas tiek stāstīts par mūsu kunga Allāha Sūtņa svētītajiem vārdiem vai darbiem, ar kaut ko tādu, kas paaugstina viņa godu, ir daļa no godbijības un cieņas pret viņu. Neraksturot Allāha Sūtni ar vārdiem, ko ļaudis lieto, lai apzīmētu zemu un nicināmu stāvokli, arī ir daļa no godbijības pret viņu.
Piemēram, Allāha Sūtni nesauc par nabagu. Viņu nesauc par ganu. Kad tiek teikts: „Mūsu kungs Allāha Sūtnis mīlēja to un to”, godbijība pret viņu prasa neteikt: „Bet es to nemīlu.” Tāpat, ja mūsu kungs Cildenākais Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) ir teicis: „Es neēdu, atspiedies pret kaut ko vai atbalstījies,”9 godbijība prasa neatbildēt: „Bet es ēdu atspiedies,” un pēc tam neēst atspiedies. To ievērot pieder pie godbijības pret Allāha Sūtni. Apzināti to neievērot ar nolūku tam nepiešķirt nozīmi – tas paver neticības (kufrs) durvis.
Arī nelikt nekādas citas grāmatas vai mājas priekšmetus uz Svētā Korāna un svēto hadīsu grāmatām ir godbijība pret Visvareno Allāhu un Viņa Sūtni. Notīrīt no tām putekļus un neizmest papīru, uz kura ir Visvarenā Allāha godājamais vārds vai mūsu kunga Allāha Sūtņa svētītie vārdi, ir godbijība pret Visvareno Allāhu un Viņa Sūtni. Šādus papīrus neplēš. Vēl lielāka cieņa jāizrāda papīriem, kas rakstīti ar islāma burtiem. Ja grāmatas un papīri, kuros ir Visvarenā Allāha godājamais vārds un svētie ājati, no vecuma saplīst, tie jāietin tīrā audumā un jāierok zemē vai jānomazgā ar ūdeni, lai noskalotu rakstu, vai jāsadedzina. Kad tos sadedzina, pelnus ierok zemē. Sadedzināt ir labāk nekā nomazgāt rakstu, jo mazgāšanai izmantotais ūdens var nonākt zem kājām.
Izrādīt godbijību un cieņu Medīnai al-Munavvara, kas ir Allāha Sūtņa harāms (svētā teritorija), sargāties no tā, kas tur ir aizliegts (jeb no grēku darīšanas), un būt viesmīlīgam un labam pret Medīnas al-Munavvara ļaudīm arī tiek uzskatīts par godbijību pret Allāha Sūtni.
Tu esi manas esības valstības sultāns,
tu patiesi esi manas dvēseles mīļotais.
Sezāī tagad ir iznīcinājis visu, kas viņam bija,
vienīgais, kas ir, – tava labvēlība.
Hasan Sezâî
„Mans brālis Jūsufs ir skaistāks (sabīh) par mani, bet es esmu mīlīgāks (malīh) par viņu. Viņa redzamais skaistums ir lielāks par manu redzamo skaistumu” Svētais hadīss