TAVASULS AR MŪSU KUNGU PRAVIETI

Ar mūsu kungu Pravieti tavasuls1 ir veikts vienmēr: pirms viņa radīšanas, pēc viņa radīšanas, viņa dzīves laikā šajā pasaulē un pēc viņa aiziešanas mūžībā – barzaha (kapa) pasaulē, un tiks veikts arī Augšāmcelšanās dienā pēc augšāmcelšanās, Arasāta laukumā un Paradīzē. Vasīla ir viss, ko Visvarenais Allāhs ir padarījis par iemeslu tuvībai pie Viņa un vajadzību piepildīšanai. Tavasuls ar Cildenāko Sūtni, tas ir, padarīt mūsu kungu Allāha Sūtni par vasīlu pie Visvarenā Allāha un lūgt viņa palīdzību un aizlūgumu, ir atļauts. Tas ir no tā, ko darījuši Salaf as-sālihīn (ashābi, tābiīni un taba at-tābiīni), zinātnieki un citi musulmaņi. Neviens no musulmaņiem to nav uzskatījis par sliktu. Līdz šim, izņemot tos, kam ir sagrozīta ticība, nav sastapts neviens, kas to noliegtu. Cilvēku tēvs Ādams alaihis-salam, kad tika nosūtīts uz zemi, padarīja mūsu kungu Pravieti par vasīlu. To mūsu mīļais Pravietis kādā savā svētajā hadīsā ir pastāstījis šādi: „Kad Ādams (alaihis-salam) savas kļūdas dēļ tika izraidīts no Paradīzes, viņš teica: ‚Ak, mans Kungs! Piedod man Muhameda dēļ!’ Visvarenais Allāhs teica: ‚Ak, Ādam! Kā tu pazini Muhamedu? Es taču vēl neesmu viņu radījis.’ Ādams (alaihis-salam) teica: ‚Ak, mans Kungs! Kad Tu mani radīji un iedevi man dvēseli, es atvēru acis un, paskatījies, redzēju, ka uz Arša malas ir rakstīts: „La ilaha illallah, Muhammadun Rasulullah”. Viņš ir tas, kura vārdu Tu mīli kopā ar savu vārdu.’ Visvarenais Allāhs teica: ‚Tu runāji patiesību, ak, Ādam! Viņš ir tas, ko Es mīlu visvairāk no visām savām radībām. Tā kā tu lūdzi piedošanu viņa dēļ, Es tev piedevu.’”2 Saskaņā ar citu nostāstu Viņš teica: „Viņš ir Pravietis, kas nāks no taviem pēcnācējiem. Ja Es nebūtu radījis viņu, Es nebūtu radījis ne tevi, ne tavus bērnus. Tā kā tu viņu padarīji par aizlūdzēju, Es tev piedevu.”3

Ar to saistīti tūkstošiem piemēru. Daži no tiem ir sniegti tālāk: kāds cilvēks, kas bija akls uz abām acīm, lūdza mūsu kungu Allāha Sūtni (sallallahu alaihi va sallam) lūgt Allāhu, lai viņa acis atvērtos. Allāha Sūtnis teica: „Ja vēlies, es lūgšu. Bet, ja tu būsi pacietīgs un izturēsi, tev tas būs labāk.” „Man vairs nav spēka būt pacietīgam. Es tevi lūdzu, lai tu lūgtu Allāhu,” teica aklais. Tad mūsu kungs Pravietis viņam teica: „Tad veic abdestu un lasi šo lūgšanu!”

„Allahumma inni asaluka va atavadžahu ilaika bi-nabijjika Muhammadin nabijjir-rahmati. Jā Muhammad! Inni atavadžahu bika ila Rabbi fi hadžati hazihi, li-tukda li. Allahumma šaffihu fijja.”

Hadīsu zinātnieks imāms Nasāī vēsta, ka, kad šis cilvēks nolasīja šo lūgšanu, Visvarenais Allāhs to pieņēma un viņa acis atvērās. Par Allāha Sūtņa padarīšanu par vasīlu hazrat Usmāns ibn Hanīfs stāsta šādu notikumu: „Kad Usmāns ibn Afāns bija kalifs, kāds cilvēks, kam bija liela nelaime, izsūdzēja man savas bēdas, jo kaunējās stāties kalifa priekšā. Es viņam teicu, lai tūlīt veic abdestu, iet uz laimes mošeju (Masdžid as-saādat), lasa iepriekš minēto lūgšanu un pasaka, ko vēlas. Nabaga vīrs, nolasījis lūgšanu, aizgāja uz vietu, kur atradās kalifs, un tika ievests pie viņa. Kalifs viņu apsēdināja uz sava lūgšanu paklāja, uzklausīja viņa bēdas un izpildīja viņa lūgumu. Nabaga vīrs, redzot, ka viņa lieta pēkšņi nokārtota, priecīgs atnāca pie manis un teica: ‚Lai Visvarenais Allāhs ir apmierināts ar tevi! Ja tu nebūtu runājis ar kalifu, es nebūtu atbrīvojies no šīs nelaimes.’ Viņš domāja, ka es biju runājis ar kalifu.”

„(Ak, Ādam!) Viņš ir Pravietis, kas nāks no taviem pēcnācējiem. Ja Es nebūtu radījis viņu, Es nebūtu radījis ne tevi, ne tavus bērnus. Tā kā tu viņu padarīji par aizlūdzēju, Es tev piedevu” Hadīss kudsī

Kad hazrat Umars bija kalifs, iestājās bads. Viens no cildenajiem ashābiem, Bilāls ibn Harss, aizgāja pie Allāha Sūtņa kapenēm un teica: „Ak, Allāha Sūtni! Tava umma ir tuvu nāvei aiz bada. Es tevi lūdzu, lai tu būtu vasīla, lai lītu lietus.” Tajā pašā naktī mūsu kungs Allāha Sūtnis parādījās viņam sapnī un teica: „Ej pie kalifa! Nodod viņam no manis sveicienu! Lai viņš iziet lūgt lietu!” Kad hazrat Umars izgāja lūgt lietu, sāka līt. Visvarenais Allāhs pieņem lūgšanas to dēļ, kurus Viņš mīl. Visvarenais Allāhs ir paziņojis, ka ļoti mīl Muhamedu alaihis-salam. Tādēļ, ja kāds lūdz, sacīdams „Allahumma inni asaluka bi-džahi nabijjikal-Mustafa”, viņa lūgšana netiek noraidīta. Tomēr padarīt Allāha Sūtni par vasīlu sīkām pasaulīgām lietām neatbilst pieklājībai. Burhānudīns Ibrāhīms Mālikī teica: „Kāds ļoti izsalcis nabags aizgāja pie laimes istabas un teica: ‚Ak, Allāha Sūtni! Esmu izsalcis.’ Drīz pēc tam kāds atnāca, aizveda nabagu uz savām mājām un paēdināja. Kad nabags teica, ka viņa lūgšana ir pieņemta, tas teica: ‚Brāli! Tu atstāji savu ģimeni un, ciezdams grūtības garā ceļā, atnāci apmeklēt Allāha Sūtni. Vai klājas stāties Allāha Sūtņa priekšā kumosa maizes dēļ? Tajā augstajā klātbūtnē tev bija jālūdz Paradīze un mūžīgās dāvanas! To, ko šeit lūdz, Visvarenais Allāhs nenoraida.’ Tiem, kas iegūst godu apmeklēt Allāha Sūtni, jālūdz, lai viņš Augšāmcelšanās dienā par viņiem aizlūgtu.” Kādu dienu imāms Abū Bakrs al-Mukrī kopā ar imāmu Tabarānī un Abū Šaihu sēdēja laimes mošejā. Vairākas dienas viņi nebija neko ēduši un bija ļoti izsalkuši. Imāms Abū Bakrs vairs nespēja izturēt; viņš teica: „Esmu izsalcis, ak, Allāha Sūtni!” un aizgāja kaktā. Kāds vīrs no saijidiem atnāca ar diviem kalpiem un teica: „Mani brāļi! Jūs esat lūguši manam vectēvam Allāha Sūtnim palīdzību bada dēļ. Viņš man pavēlēja jūs paēdināt.” Viņi kopā apēda to, ko viņš bija atnesis. Atlikumu viņš atstāja viņiem un aizgāja. Viens no islāma zinātniekiem, Abū Abdullāhs ibn Numāns Marrākušī Tilimsānī (h. 683 / 1284. g. m. ē.), savā vērtīgajā grāmatā „Misbāh az-zulām” plaši raksta par simtiem musulmaņu, kas, padarījuši mūsu kungu Allāha Sūtni par vasīlu, sasniedza savas vēlmes, un par viņu lūgšanām. Viens no tiem, kas, padarījis Allāha Sūtni par vasīlu, sasniedza savu vēlmi, ir Muhameds ibn Munkadirs. Viņš stāsta: „Kāds vīrs atstāja manam tēvam astoņdesmit zelta monētu un devās džihādā. Viņš bija teicis: ‚Paglabā tās! Vari palīdzēt arī tam, kam ļoti vajag.’ Medīnā iestājās bads. Mans tēvs visas zelta monētas izdalīja badā cietējiem. Zelta monētu īpašnieks atgriezās un tās prasīja. Mans tēvs teica: ‚Atnāc pēc vienas nakts.’ Viņš aizgāja pie laimes istabas un līdz rītam lūdzās Allāha Sūtnim. Pusnaktī atnāca kāds vīrs un teica: ‚Pastiep roku!’ Viņš iedeva maku ar zeltu un tad pazuda. Kad mans tēvs mājās saskaitīja zelta monētas un redzēja, ka to ir astoņdesmit, viņš priecīgs tūlīt atdeva tās īpašniekam.”

Hazrat Abū Abdullāhs Tilimsānī šajā grāmatā par paša piedzīvotu notikumu stāsta šādi:

„637. (1239. g. m. ē.) gadā mēs kopā ar izcilu ļaužu pulku devāmies ceļā no Sadaras cietokšņa. Mums līdzi bija kāds, kas mums rādīja ceļu. Kad bijām kādu laiku gājuši, mūsu ūdens beidzās. Mēs sākām meklēt ūdeni. Šajā laikā es aizgāju nokārtot savu vajadzību. Tajā brīdī mani pārņēma briesmīgs miegs. Domādams, ka viņi mani tik un tā pamodinās, kad dosies tālāk, es noliku galvu uz zemes.

Kad pamodos, es biju pilnīgi viens tuksneša vidū. Mani biedri bija mani aizmirsuši un aizgājuši. No vientulības mani pārņēma lielas bailes. Es sāku klīst pa tuksnesi šurp un turp. Es nezināju, kur atrodos un kurp man jāiet. Visapkārt bija līdzenas smiltis. Drīz satumsa. Nebija pat pēdu no karavānas, ar kuru ceļoju. Es biju pilnīgi viens nakts tumsā. Manas bailes vēl pastiprinājās. Satraukts es sāku iet ātrāk. Pēc kāda laika es, ļoti izslāpis, noguris un bez spēka, nokritu zemē. Es jau biju zaudējis cerību uz dzīvību un jutu, ka tuvojas nāve. Es biju neaprakstāmās sāpēs; manas mokas un ciešanas bija sasniegušas galējo robežu. Pēkšņi man ienāca prātā doma. Nakts tumsā, saņēmis visus spēkus, es sirsnīgi un ar tīru sirdi (ihlāss) vēl pēdējo reizi iekunkstējos: ‚Ak, Allāha Sūtni! Palīgā! Es lūdzu, lai tu man palīdzētu ar Visvarenā Allāha atļauju!’ Tiklīdz biju to izteicis, izdzirdēju, ka kāds mani sauc. Paskatījies uz to pusi, no kurienes nāca balss, es nakts tumsā ieraudzīju, ka mani sauc kāds, ko līdz tam nekad nebiju redzējis, sniegbaltās drēbēs tērpies un ap sevi gaismu izstarodams. Viņš pienāca pie manis un satvēra manu roku. Tajā brīdī viss mans nogurums un slāpes pazuda. Es biju kā no jauna piedzimis. Mana sirds pēkšņi pieķērās viņam. Kādu laiku mēs gājām roku rokā. Es jutu, ka piedzīvoju vienu no saldākajiem mirkļiem savā dzīvē. Kad bijām pārgājuši pāri smilšu kāpai, es ieraudzīju karavānas, ar kuru ceļoju, gaismas un izdzirdēju savu biedru balsis. Mēs tuvojāmies viņiem. Dzīvnieks, uz kura jāju, gāja viņiem pakaļ pašās beigās. Pēkšņi tas atnāca un apstājās man priekšā. Ieraudzījis savu jājamo dzīvnieku sev priekšā, es iekliedzos no prieka. Kad es iekliedzos, tas, kas bija ar mani, atlaida manu roku. Pēc tam viņš atkal satvēra manu roku un uzsēdināja mani uz mana dzīvnieka. Tad viņš teica: ‚Mēs nekad neatraidām to, kas kaut ko lūdz no mums un meklē mūsu palīdzību’, apgriezās un aizgāja. Tad es sapratu, ka tas bija mūsu kungs Allāha Sūtnis. Kad viņš aizgāja, bija redzams, kā gaisma, ko viņš izstaroja ap sevi, nakts tumsā cēlās augšup pret debesīm. Kad viņš pazuda man no acīm, es pēkšņi atjēdzos. ‚Kā gan es varēju nenoskūpstīt mūsu kunga Allāha Sūtņa rokas un kājas!’ – es izmisumā sevi šaustīju, bet bija par vēlu, izdevība bija palaista garām.” Abul Hairs Akta, piecas dienas palicis Medīnā izsalcis, atnāca pie laimes istabas un sveicināja Allāha Sūtni. Viņš pateica, ka ir izsalcis, aizgāja malā un aizmiga. Sapnī viņš redzēja, ka atnāk Allāha Sūtnis, viņam pa labi – Abū Bakrs as-Sidīks, pa kreisi – Umars al-Fārūks, bet priekšā – Alī al-Murtazā.

Hazrat Alī pienāca un teica: „Ak, Abul Hair! Celies, ko tu guli? Nāk Allāha Sūtnis!” Viņš tūlīt piecēlās. Allāha Sūtnis atnāca un iedeva viņam lielu maizes klaipu. Vēlāk Abul Hairs stāstīja: „Tā kā biju ļoti izsalcis, es tūlīt sāku ēst. Kad biju apēdis pusi, es pamodos. Otru pusi es atradu savā rokā.”

„Kam kaut kas nodarījis ļaunu, lai veic nevainojamu abdestu un divu rakatu namazu! Pēc tam lai saka: ‚Ak, mans Kungs! Es lūdzu Tevi. Es lūdzos Tev, padarījis par vasīlu Tavu Pravieti Muhamedu alaihis-salam, kas ir žēlastība pasaulēm. Ak, Muhamed! Es tevi padaru par vasīlu pie sava Kunga, lai Viņš piepildītu manu vēlēšanos. Ak, mans Kungs! Padari viņu par manu aizlūdzēju!’” Svētais hadīss

Grāmatā „Misbāh az-zulām” tālāk ir stāstīts: Ahmeds ibn Muhameds Sūfī saka: „Hidžāzas tuksnešos es zaudēju visu, kas man bija. Es atnācu uz Medīnu. Pie laimes istabas es sveicināju Allāha Sūtni. Es apsēdos malā un aizmigu. Parādījās mūsu kungs Allāha Sūtnis un teica: ‚Vai tu atnāci, Ahmed? Atver plaukstas!’ Viņš piepildīja manas plaukstas ar zeltu. Es pamodos. Manas rokas bija pilnas ar zeltu.” Arī imāms Samhūdī savā grāmatā „Medīnas vēsture” stāsta par paša piedzīvotu notikumu: „Es pazaudēju savu durvju atslēgu. Es nevarēju to atrast. Es aizgāju pie laimes istabas un teicu: ‚Ak, Allāha Sūtni! Es pazaudēju savu atslēgu. Nevaru tikt mājās!’ Tajā brīdī atnāca kāds zēns, parādīja atslēgu, kas bija viņam rokā, un teica: ‚Es atradu šo. Vai tā nav jūsu?’”

Mustafa Iškī efendi no Kilisas savā vēstures grāmatā „Mevârid-i Mecîdiyye” raksta: „Mekā es nodzīvoju divdesmit gadus. 1247. (1831. g. m. ē.) gadā, sakrājis sešdesmit zelta monētu, es ar ģimeni atnācu uz Medīnu. Ceļā nauda beidzās. Es apmetos kā viesis pie kāda paziņas un aizgāju pie laimes istabas. Es lūdzu Allāha Sūtnim palīdzību. Pēc trim dienām uz māju, kurā mēs atradāmies, atnāca kāds kungs un teica, ka ir man noīrējis māju. Viņš lika aizvest uz turieni manas mantas. Viņš samaksāja īri par gadu. Pēc dažiem mēnešiem es mēnesi gulēju slims. Mājā nebija palicis nekā, ko ēst vai pārdot. Ar sievas palīdzību es uzkāpu uz jumta, lai, pagriezies pret Allāha Sūtņa kapenēm, izstāstītu savas bēdas un lūgtu palīdzību. Bet, kad pacēlu rokas, man bija kauns lūgt pasaulīgas lietas. Es neko nespēju pateikt. Es nokāpu savā istabā. Nākamajā dienā kāds atnāca un teica, ka tāds un tāds efendi man atsūtījis dāvanā šīs zelta monētas. Es paņēmu maku. Lai gan mūsu iztika uzlabojās, no slimības es neatbrīvojos. Ar citu palīdzību es aizgāju pie laimes istabas un lūdzu Allāha Sūtnim dziedināšanu. Iznācis no mošejas, es, nevienam nelūdzot palīdzību, aizgāju uz mājām. Kad ienācu mājā, no manas slimības vairs nebija ne pēdas. Lai nepiemestos ļauna acs, es dažas dienas izgāju uz ielas, atbalstījies uz spieķa. Bet nauda bija beigusies. Atstājis ģimeni tumsā, es atnācu uz Masdžid an-Nabavī mošeju. Pēc nakts namaza es izstāstīju Allāha Sūtnim savas bēdas. Ceļā pie manis pienāca kāds nepazīstams cilvēks un iedeva man rokā maku. Tajā bija četrdesmit deviņas zelta monētas, katra deviņu kurušu vērtībā. Es nopirku sveces un nepieciešamās lietas un atnācu mājās.”

Grāmatas „Şakâyık-i Nu’mâniyye” tulkojuma otrajā sējumā ir teikts, ka Osmaņu valsts pirmajam šaiham al-islāmam un sava laika mudžadidam, lielajam islāma zinātniekam Maulānā Šamsadīnam Muhamedam ibn Hamzam Fanārī uz acīm uznāca plēve. Viņš vairs nevarēja redzēt. Kādu nakti, kad mūsu kungs Allāha Sūtnis viņam teica: „Uzraksti sūras Tā Hā tafsīru!”, viņš atbildēja: „Tavā augstajā klātbūtnē man nav spēka skaidrot Svēto Korānu, turklāt manas acis neredz.” Praviešu ārsts, mūsu kungs Allāha Sūtnis, izņēma no sava svētītā apmetņa (hirka) gabaliņu kokvilnas, samitrināja to ar savām svētītajām siekalām un uzlika viņam uz acīm. Mulla Fanārī pamodās, atrada kokvilnu uz acīm un, to noņēmis, sāka redzēt. Viņš slavēja Visvareno Allāhu un pateicās Viņam. Viņš saglabāja kokvilnas pavedienus un novēlēja, lai pēc nāves tos uzliek viņam uz acīm. Kad viņš 834. (1431. g. m. ē.) gadā nomira Bursā, viņa novēlējums tika izpildīts.

Abāsīdu kalifs Abū Džafars Mansūrs Masdžid an-Nabavī mošejā sarunājās ar imāmu Māliku. Imāms Māliks teica: „Ak, Mansūr! Šī ir laimes mošeja! Runā klusā balsī! Visaugstākais Allāhs sūrā al-Hudžurāt pēc nozīmes teica: ‚Nepaceliet savu balsi pāri Allāha Sūtņa balsij!’4 un ar to norāja kādus ļaudis. Un ar svēto ājatu ‚Tie, kas Allāha Sūtņa klātbūtnē runā klusā balsī …’5 Viņš slavēja tos, kas runā klusi. Izrādīt cieņu Allāha Sūtnim pēc viņa aiziešanas mūžībā ir tas pats, kas izrādīt viņam cieņu, kad viņš bija dzīvs.” Mansūrs, noliecis galvu, jautāja: „Ak, Abū Abdullāh! Vai jāstāv ar seju pret kiblu vai pret laimes kapu?” Hazrat imāms Māliks teica: „Nenovērs seju no Allāha Sūtņa! Šis diženais Pravietis (sallallahu taala alaihi va sallam), kas ir Augšāmcelšanās dienas aizlūdzējs, Augšāmcelšanās dienā būs vasīla tavai un tava tēva Ādama alaihis-salam glābšanai. Tev ir jāpagriežas pret laimes kapu, jāpieķeras Allāha Sūtņa svētītajai dvēselei un jālūdz aizlūgums. Sūras an-Nisā 64. svētajā ājatā pēc nozīmes ir teikts:

„Ja tie, kas nodarījuši netaisnību savām dvēselēm (sev par ļaunu), atnāk pie tevis un lūdz Visvarenajam Allāham piedošanu un arī Mans Sūtnis lūdz piedošanu par viņiem, viņi atradīs Visvareno Allāhu kā grēku nožēlu pieņemošu un žēlsirdīgu.” Šis svētais ājats sola, ka to cilvēku grēku nožēla, kas padara Allāha Sūtni par vasīlu, tiks pieņemta.” Tad Mansūrs piecēlās no savas vietas, nostājās laimes istabas priekšā un sāka lūgties: „Ak, mans Kungs! Šajā svētajā ājatā Tu esi apsolījis pieņemt grēku nožēlu tiem, kas padara Tavu Sūtni par vasīlu. Arī es esmu atnācis pie Tava diženā Pravieša un lūdzu Tev piedošanu. Piedod man, tāpat kā piedevi tiem saviem kalpiem, kas lūdza piedošanu, kad viņš bija dzīvs! Ak, mans Kungs! Es lūdzos Tev, padarījis par vasīlu Tavu diženo Pravieti, kas ir žēlastības Pravietis (Nabī ar-rahma). Ak, Muhamed alaihis-salam, augstākais no praviešiem! Veicot tavasulu ar tevi, es lūdzos savam Kungam. Ak, mans Kungs! Padari šo diženo Pravieti par manu aizlūdzēju!” Viņš lūdza, stāvēdams ar muguru pret kiblu un ar seju pret Muvādžahat as-saādat logu. Minbar an-Nabavī bija viņam pa kreisi. Padoms, ko imāms Māliks deva kalifam Mansūram, rāda, ka tiem, kas lūdz laimes istabas priekšā, jābūt ļoti modriem. Ir teikts, ka tiem, kas nespēj izrādīt šai vietai atbilstošu pieklājību un cieņu, nav pareizi ilgi uzturēties Medīnā. Kāds anatoliešu zemnieks daudzus gadus bija dzīvojis Medīnā, tur apprecējies un sācis kādu noteiktu kalpošanu laimes istabā. Kādu dienu viņš saslima ar drudzi, un viņam sagribējās airāna. Viņš sirdī nodomāja: „Ja es būtu savā ciemā, liktu no jogurta pagatavot airānu un izdzertu.” Tajā pašā naktī Allāha Sūtnis sapnī parādījās Šaiham al-Harām efendi un pavēlēja, lai šī cilvēka darbu nodod kādam citam. Kad Šaihs al-Harām teica: „Ak, Allāha Sūtni! Šo kalpošanu veic tāds un tāds no tavas ummas”, viņš teica: „Saki tam cilvēkam, lai viņš dodas uz savu ciemu un dzer airānu!…” Nākamajā dienā, kad viņam šī pavēle tika paziņota, zemnieks teica: „Kā pavēlēts!” un devās uz savu dzimteni.

„Ja tie, kas nodarījuši netaisnību savām dvēselēm, atnāk pie tevis un lūdz Visvarenajam Allāham piedošanu un arī Mans Sūtnis lūdz piedošanu par viņiem, viņi atradīs Visvareno Allāhu kā grēku nožēlu pieņemošu un žēlsirdīgu” An-Nisā: 64

Ja tikai sirdī pazibējusi doma rada tik lielu zaudējumu, no tā jāsaprot, cik lielu postu – lai Allāhs pasargā! – var nodarīt nepiedienīgs vārds vai pieklājībai neatbilstoša rīcība, pat ja tā būtu tikai joks.

Tu esi ticība sirdī ticīgajam, kas tevi mīl,
Viņš nekad neskumst, tu esi zāles viņa bēdām,
Viņš gaida tavu aizlūgumu, tu esi viņa sirds pavēle,
Kas cer uz palīdzību, to noteikti saņem, ak, Allāha Sūtni.