OTRĀ DAĻA DZĪVE KAPĀ

Mūsu kungs Pravietis ir dzīvs savā kapā

Pravieši savos kapos dzīvo mums nezināmu dzīvi. Arī avlija (Allāha draugi) un šahīdi ir dzīvi. Ka viņi ir dzīvi, tas nav tikai vārdos. Viņi ir pilnīgi dzīvi. Sūras Āl Imrān 169. svētajā ājatā pēc nozīmes ir teikts: „Nedomājiet, ka tie, kas nogalināti Visvarenā Allāha ceļā, ir miruši! Viņi ir dzīvi pie sava Kunga un saņem iztiku.”

Šis svētais ājats paziņo, ka šahīdi ir dzīvi. Pravieši, protams, ir vēl tālāk priekšā un augstāk par šahīdiem. Pēc islāma zinātnieku domām, katrs pravietis ir miris kā šahīds. Savas pēdējās slimības laikā mūsu kungs Allāha Sūtnis teica: „Es vienmēr sajutu sāpes no ēdiena, ko ēdu Haibarā.”1 Šis svētais hadīss paziņo, ka mūsu kungs Allāha Sūtnis aizgāja mūžībā kā šahīds. Tādēļ arī no šejienes saprotams, ka mūsu kungs, tāpat kā visi šahīdi, savā kapā ir dzīvs.

Svētajā hadīsā, ko vēsta „Buhārī” un „Muslim”, ir teikts: „Mirādža naktī mani veda garām Mūsas (alaihis-salam) kapam. Viņš savā kapā stāvus veica namazu.”2

Citā svētajā hadīsā ir teikts: „Visvarenais Allāhs ir padarījis zemei par harāmu iznīcināt praviešu ķermeņus.”3 Zinātnieki vienprātīgi paziņo, ka tā ir patiesība. Grāmatās „Buhārī” un „Muslim” ir rakstīts: „Mirādža naktī Visvarenais Allāhs sūtīja visus praviešus pie mūsu Pravieša. Viņš kļuva par viņu imāmu, un viņi veica divu rakatu namazu.”

Namazu veic, izdarot rukū un sadždu. Šī ziņa rāda, ka viņi namazu veica dzīvi, ar ķermeni, ar miesu. To rāda arī tas, ka Mūsa alaihis-salam savā kapā veica namazu. Grāmatas „Miškāt” pēdējā sējumā, Mirādža nodaļas pirmās sadaļas beigās, svētajā hadīsā, ko vēstījis Abū Huraira un kas pārņemts no Muslima, ir teikts: „Visvarenais Allāhs man parādīja. Mūsa (alaihis-salam) stāvus veica namazu, viņš bija tievs. Viņa mati nebija ne izspūruši, ne nokareni. Viņš bija kā jauneklis no Šanuas cilts. Īsa (alaihis-salam) līdzinājās Urvam ibn Masūdam Sakafī.”4 Šanua ir divu Jemenas cilšu nosaukums. Šie svētie hadīsi rāda, ka pravieši ir dzīvi pie sava Kunga. Viņu ķermeņi ir kļuvuši smalki kā viņu dvēseles. Tie nav blīvi un cieti. Viņus var redzēt gan materiālajā, gan garīgajā pasaulē. Tādēļ praviešus var redzēt ar viņu dvēselēm un ķermeņiem. Svētajā hadīsā ir paziņots, ka Mūsa un Īsa alaihimas-salam veica namazu. Veikt namazu nozīmē izdarīt dažādas kustības. Šīs kustības izdara ar ķermeni, nevis ar dvēseli. Tas, ka viņš par Mūsu alaihis-salam teica: „Es redzēju viņu vidēja auguma, kalsnu, tievu, ar sakārtotiem matiem”, rāda, ka viņš redzēja nevis viņa dvēseli, bet ķermeni.

„Nedomājiet, ka tie, kas nogalināti Visvarenā Allāha ceļā, ir miruši! Viņi ir dzīvi pie sava Kunga un saņem iztiku” Āl Imrān: 169

Imāms Baihakī teica: „Kad pravieši ir noguldīti kapā, viņu dvēseles tiek atdotas atpakaļ viņu ķermeņiem. Mēs viņus nevaram redzēt. Viņi kļūst neredzami kā eņģeļi. Viņus var redzēt tikai izredzētie, kuriem Visvarenais Allāhs to dāvājis kā karāmatu.” Arī imāms Sujūtī ir paziņojis to pašu. Daudzi cilvēki daudzas reizes ir dzirdējuši, ka no laimes kapa (kabr as-saādat) tiek atbildēts uz sveicieniem. Daudzas reizes ir dzirdēts, ka uz sveicieniem tiek atbildēts arī no citiem kapiem.

Svētajā hadīsā ir teikts: „Kad mani sveicina, Visvarenais Allāhs atdod atpakaļ manu dvēseli, un es atbildu uz sveicienu.”5

Hazrat imāms Sujūtī teica: „Allāha Sūtnis ir iegrimis dievišķā Skaistuma (Džamāl al-ilāhī) vērošanā. Viņš ir aizmirsis ķermeņa maņas. Kad kāds musulmanis viņu sveicina, viņa svētītā dvēsele atraujas no šī stāvokļa un uztver ķermeņa maņas. Arī šajā pasaulē tādu, kam tā notiek, nav maz. Kad cilvēks ir dziļi iegrimis domās par kādu šīs vai mūžīgās pasaules lietu, viņš nedzird, ko runā viņam blakus. Vai tad tas, kas iegrimis dievišķā Skaistuma vērošanā, var dzirdēt kādu skaņu?”

Hazrat Kādī Ijāds grāmatā „Šifā” vēsta no Sulaimāna ibn Suhaima: „Kādu nakti sapnī es redzēju mūsu kungu, Visuma lepnumu, un jautāju: ‚Ak, Allāha Sūtni! Vai tu zini to ļaužu sveicienus, kas atnāk un tevi sveicina?’ Viņš atbildēja: ‚Jā, es zinu, es pieņemu viņu sveicienus un atbildu uz tiem.’” Svēto hadīsu, kas vēsta, ka pravieši savos kapos ir dzīvi, ir tik daudz, ka tie viens otru stiprina. Piemēram, ir teikts: „Es dzirdu salavātus, ko par mani lasa pie mana kapa. Tie, ko lasa tālās vietās, man tiek paziņoti.” Šo svēto hadīsu ir vēstījis Abū Bakrs ibn Abī Šaiba. Šis un tamlīdzīgi svētie hadīsi ir sešu lielo hadīsu imāmu grāmatās. Svētajā hadīsā, ko Ibn Abī ad-Dunjā vēstījis no hazrat Abdullāha ibn Abāsa, ir teikts: „Ja kāds, ejot garām paziņas kapam, viņu sveicina, mirušais viņu pazīst un atbild. Ja viņš sveicina mirušo, ko nepazīst, mirušais priecājas un atbild.”

Ja jautātu, kā Allāha Sūtnis vienlaikus var atbildēt ikvienam, kas visās pasaules malās viņam saka salāt un salām, jāatbild: tas ir tāpat kā pusdienas saule, kas vienā mirklī izstaro gaismu pār tūkstošiem pilsētu. Hazrat Ibrāhīms ibn Bišārs teica: „Pēc hadža es devos uz Medīnu apmeklēt laimes kapu. Laimes istabas (Hudžra as-saādat) priekšā es sveicināju. Un es dzirdēju atbildi ‚Va alaikas-salam’.”

Kādā svētajā hadīsā ir teikts: „Pēc nāves es saprotu tāpat kā dzīvs būdams.” Citā svētajā hadīsā ir teikts: „Pravieši savos kapos ir dzīvi un veic namazu.”6

Ļoti uzticamās grāmatās ir rakstīts, ka viens no dižākajiem avlija, hazrat Saijids Ahmeds Rifāī, un daudzi citi valī dzirdēja atbildi uz sveicienu, ko viņi teica Allāha Sūtnim, un ka Ahmeds Rifāī ieguva godu noskūpstīt Allāha Sūtņa svētīto roku. Imāms Sujūtī savā grāmatā raksta: „Augstas pakāpes avlija redz praviešus tā, it kā tie nebūtu miruši. Tas, ka mūsu kungs Pravietis redzēja Mūsu alaihis-salam dzīvu viņa kapā, bija mudžiza. Ja tāpat redz avlija, tas ir karāmats. Neticēšana karāmatiem nāk no nezināšanas.”

Svētajā hadīsā, ko vēsta Ibn Hibbāns, Ibn Mādža un Abū Dāvūds, ir teikts: „Piektdienās lasiet par mani daudz salavātu! Tie man tiek paziņoti.” Kad jautāja: „Vai arī pēc nāves tie tiks paziņoti?”, viņš teica: „Zeme neiznīcina praviešu ķermeņus. Kad kāds ticīgais par mani lasa salavātu, eņģelis man to paziņo, sacīdams: ‚No tavas ummas tāds un tāds, tāda un tāda dēls, tev nosūtīja sveicienu un lūdza par tevi.’”

Tāpat kā mūsu kungs Allāha Sūtnis, būdams dzīvs, bija saviem ashābiem Visvarenā Allāha žēlastība un liela dāvana, tā arī pēc aiziešanas mūžībā viņš ir liela dāvana visai savai ummai. Viņš ir iemesls visam labajam. Svētajā hadīsā, ko vēsta Bakrs ibn Abdullāhs Muzanī, Cildenākais Sūtnis teica: „Mana dzīve jums ir par labu. Jūs runājat ar mani, un es runāju ar jums. Arī mana nāve pēc tam būs jums par labu. Jūsu darbi man tiks parādīti. Kad redzēšu jūsu labos darbus, es slavēšu Visvareno Allāhu. Kad redzēšu jūsu sliktos darbus, es lūgšu jums piedošanu.”7

Hazrat Kusams ibn Abāss ieguva godu kalpot mūsu kunga Allāha Sūtņa apbedīšanā. Kad darbs kapā bija pabeigts, viņš pēdējais izkāpa. Viņš teica: „Es esmu pēdējais, kas redzēja Allāha Sūtņa svētīto seju. Kapā viņa svētītās lūpas kustējās. Es noliecos pār viņu un ieklausījos. Viņš teica: ‚Ak, mans Kungs! Mana umma!… Ak, mans Kungs! Mana umma!…’”8

Mūsu kunga Pravieša redzēšana

Vai mūsu kungu Allāha Sūtni var redzēt miegā un nomodā? Ja var, vai redzams ir viņš pats vai kāds viņam līdzīgs? Mūsu zinātnieki uz to ir devuši dažādas atbildes. Vienprātīgi paziņojuši, ka viņš kapā ir dzīvs, viņi lielākoties ir teikuši, ka redzams ir viņš pats. Ka tas tā ir, saprotams arī no svētajiem hadīsiem. Kādā svētajā hadīsā ir teikts: „Kas mani redz sapnī, tas ir it kā redzējis mani nomodā.”9 Tādēļ hazrat imāms Navavī teica: „Redzēt viņu sapnī nozīmē redzēt tieši viņu pašu.” Svētajā hadīsā ir teikts: „Kas mani redzējis sapnī, tas redzējis patiesi. Jo šaitāns nevar pieņemt manu veidolu.”10

„Kas mani redz sapnī, tas ir it kā redzējis mani nomodā” Svētais hadīss

Hazrat Ibrāhīms Lakānī saka: „Hadīsu zinātnieki vienprātīgi ir paziņojuši, ka Allāha Sūtni var redzēt nomodā tāpat kā sapnī.” Abiem stāvokļiem var minēt daudz piemēru. Pastāstīsim dažus no tiem:

Hazrat Muīnudīns Češtī katrā vietā, kur ieradās, apmeklēja kapsētas un tur kādu laiku palika. Kad tur viņu sāka pazīt un viņš kļuva slavens, viņš vairs neuzkavējās, bet slepus, nevienam nepasacījis, devās prom. Viens no šiem ceļojumiem bija arī uz Meku. Viņš devās uz Meku un apmeklēja Kabu al-Muazzama. Kādu laiku palicis Mekā, viņš no turienes devās uz Medīnu. Kādā dienā, kad viņš apmeklēja mūsu Pravieša svēto kapu, no kapenēm atskanēja balss: „Pasauciet Muīnudīnu!” Pēc šīs pavēles kapeņu sargs sauca: „Muīnudīn!” No vairākām vietām atskanēja: „Klausos!” Pēc tam ļaudis teica: „Kuru Muīnudīnu tu meklē? Te ir daudz cilvēku, kuru vārds ir Muīnudīns.” Tad kapeņu sargs atgriezās un nostājās pie Rauzas al-Mutahhara durvīm. Divas reizes viņš dzirdēja balsi, kas sauca: „Pasauc Muīnudīnu Češtī!” Pēc šīs pavēles kapeņu sargs sauca sapulcējušajiem ļaudīm: „Muīnudīnu Češtī aicina!”

Hazrat Muīnudīns Češtī, izdzirdējis šos vārdus, nonāca pavisam citā stāvoklī. Raudādams, liedams asaras un lasīdams salavātus, viņš tuvojās mūsu mīļā Pravieša kapenēm un godbijīgi nostājās. Tajā brīdī viņš dzirdēja balsi: „Ak, Kutb al-mašāih! Ienāc!”

Mūsu Pravietis teica: „Tu esi manas reliģijas kalpotājs. Tev jādodas uz Indiju. Ej uz Indiju. Tur ir pilsēta, ko sauc par Adžmīru. Tur ir kāds no maniem pēcnācējiem (mazbērniem) vārdā Saijids Husains. Viņš bija devies turp ar nodomu veikt džihādu un karagājienu. Tikko viņš kļuva par šahīdu. Adžmīrs drīz kritīs neticīgo rokās. Tavas došanās turp dēļ un ar tās svētību islāms izplatīsies, un neticīgie tiks pazemoti un paliks bez spēka un ietekmes.” Pēc tam viņš deva viņam granātābolu un teica: „Uzmanīgi paskaties uz šo granātābolu, ieraugi un saproti, kurp tev jādodas.” Hazrat Muīnudīns Češtī paņēma granātābolu, ko viņam deva mūsu kungs Pravietis, paskatījās uz to, kā bija pavēlēts, un ieraudzīja visu zemi starp austrumiem un rietumiem. Hazrat Ahmeds Rifāī bija devies hadžā. Atpakaļceļā, apmeklējot Cildenākā Sūtņa svētītās kapenes Medīnā, viņš skaitīja dzejoli ar šādu nozīmi:

Biju tālu, lai skūpstītu tavu zemi, mans kungs,
Pats nevarēju atnākt, savā vietā sūtīju dvēseli.
Tagad man ir dāvāta laime tevi apmeklēt,
Dod savu svētīto roku, lai manas lūpas to skūpsta, ak, Habīb!

Kad dzejolis beidzās, no mūsu mīļā Pravieša kapa parādījās viņa svētītā roka. Saijids Ahmeds Rifāī ar vislielāko godbijību un cieņu noskūpstīja mūsu kunga Pravieša svētīto roku. Visi klātesošie ar izbrīnu redzēja notikušo. Noskūpstījis mūsu kunga Pravieša svētīto roku, viņš apgūlās uz Rauzas al-Mutahhara durvju sliekšņa. Raudādams viņš lūdzās visus klātesošos ļaudis: „Ejiet pāri, kāpjot man virsū!” Zinātniekiem nācās iziet pa citām durvīm. Šis karāmats ir ļoti slavens un no mutes mutē nonācis līdz mūsu dienām. Hazrat Ibn Ābidīna stāvokļi reliģijas ievērošanā ir plaši zināmi, un viņam ir daudz karāmatu un nostāstu.

Lasīdams tahijatu piecos ikdienas namazos, viņš ar savām acīm redzēja mūsu kungu Allāha Sūtni. Kad viņš to neredzēja, viņš šo namazu veica no jauna. Viens no lielākajiem islāma zinātniekiem, otrās tūkstošgades mudžadids (atjaunotājs) hazrat imāms Rabbānī Ahmeds Fārūkī Sarhindī teica: „Svētā ramadāna pēdējās dienās atklājās ārkārtīgi skaists stāvoklis. Es gulēju savā gultā. Manas acis bija aizvērtas. Es sajutu, ka kāds atnāca un apsēdās uz manas gultas. Un ko es ieraudzīju! Tas bija pirmo un pēdējo saijids un valdnieks. Es tūlīt saņēmos. Mūsu mīļais Pravietis teica: ‚Es atnācu tev uzrakstīt idžāzatu (atļauju). Nevienam citam es tādu idžāzatu neesmu rakstījis.’ Es redzēju, ka šī idžāzata tekstā bija rakstītas lielas labvēlības, kas attiecas uz šo pasauli, bet otrā pusē – daudzas žēlastības, kas attiecas uz nākamo pasauli.”

Hazrat Abdulkādirs Geilānī grāmatā Gunja stāsta, atsaukdamies uz hazrat Ibrāhīmu Tamīmī: Hizrs alaihis-salam man teica: „Ja tu gribi sapnī redzēt Allāha Sūtni, tad pēc vakara namaza līdz nakts namazam ne ar vienu nerunā, piecelies un veic avvābīn namazu, ko veic pēc vakara namaza. Pēc katriem diviem rakatiem saki sveicienu.

Katrā rakatā vienu reizi lasi Hamd, tas ir, sūru al-Fātiha, un septiņas reizes sūru al-Ihlās. Kad nakts namazu būsi veicis kopā ar draudzi, ej mājās un veic vitru. Kad iesi gulēt, veic divu rakatu namazu un katrā rakatā septiņas reizes lasi Hamd un sūru al-Ihlās. Pēc namaza noliecies sadždā un septiņas reizes lūdz Visvarenajam Allāham piedošanu (istigfārs) un septiņas reizes saki: ‚Subhanallahi valhamdu lillahi vala ilaha illallahu vallahu akbar vala haula vala kuvvata illa billahil alijjil azim.’ Pēc tam pacel galvu no sadždas, apsēdies, pacel rokas un saki: ‚Jā Hajju, jā Kajjum, jā zal-džalali val-ikram, jā ilahal-avvalina val-ahirin va jā Rahman ad-dunja val-ahirati va rahimahuma, jā Rabbi, jā Rabbi, jā Rabbi, jā Allah, jā Allah, jā Allah.’

Pēc tam piecelies un lasi to pašu lūgšanu. Tad noliecies sadždā un lasi to pašu lūgšanu. Tad pacel galvu no sadždas, pagriezies pret kiblu, apgulies, kā vēlies, un guli. Līdz tevi pārņem miegs, saki mūsu kungam Pravietim svētos salavātus.”

Es teicu: „Es gribu, lai tu man pasaki, no kā tu iemācījies šo lūgšanu.” Hazrat Hizrs teica: „Vai tu man netici?” Es teicu: „Es zvēru pie Visvarenā Allāha, kas sūtījis Muhamedu alaihis-salam kā patieso pravieti, ka es tev ticu!”

Hizrs alaihis-salam teica: „Es biju tajā sapulcē, kurā Allāha Sūtnis šo lūgšanu mācīja un novēlēja. Šo lūgšanu es iemācījos no tā, kam viņš to bija iemācījis.” Tad es darīju tā, kā bija teicis Hizrs alaihis-salam. Gultā es sāku lasīt mūsu kungam Pravietim svētos salavātus. No prieka, ka redzēšu mūsu kungu Pravieti, miegs aizbēga, un es līdz rītam nespēju aizmigt.

„Hadīsu zinātnieki vienprātīgi ir paziņojuši, ka Allāha Sūtni var redzēt nomodā tāpat kā sapnī” Ibrāhīms Lakānī (rahmatullahi alaih)

Es veicu rīta namazu un sēdēju, līdz saule pacēlās. Es veicu duhā, tas ir, priekšpusdienas namazu. Es sev teicu: „Ja sagaidīšu vakaru, darīšu tāpat, kā darīju pagājušajā naktī.” Tajā brīdī es aizmigu. Sapnī atnāca eņģeļi, paņēma mani un aizveda uz Paradīzi. Tur es redzēju paviljonus un pilis no rubīniem, smaragdiem un pērlēm un upes no medus, piena un Paradīzes dzērieniem. Es jautāju eņģeļiem, kas mani bija aizveduši uz Paradīzi: „Kam ir šis paviljons?” Eņģeļi teica: „Tiem, kas dara to darbu, ko darīji tu.” Viņi neizveda mani no Paradīzes, kamēr nebija mani paēdinājuši ar Paradīzes ēdieniem un padzirdījuši ar Paradīzes dzērieniem. Pēc tam viņi izveda mani no Paradīzes un atveda uz vietu, kur biju.

Pēc tam mūsu kungs Allāha Sūtnis kopā ar septiņdesmit praviešiem un septiņdesmit eņģeļu rindām (attālums starp rindām bija kā starp austrumiem un rietumiem) atnāca pie manis, sveicināja mani un satvēra manu roku. Tad es teicu: „Ak, Allāha Sūtni! Hizrs alaihis-salam man pastāstīja, ka šo hadīsu dzirdējis no tevis.” Mūsu kungs Pravietis teica: „Hizrs runāja patiesību, tas, ko viņš stāstīja, ir patiesība. Hizrs ir viszinošākais no tiem, kas ir uz zemes. Viņš ir abdālu vadonis. Viņš ir viens no Allāha karavīriem uz zemes.”

Es atkal jautāju: „Ak, Allāha Sūtni! Vai tam, kas dara šo darbu, ir vēl kāda cita atlīdzība bez tās, ko redzēju es?” Viņš teica: „Kāda atlīdzība var būt augstāka par to, ko tu redzēji un kas tev tika dāvāts? Tu redzēji savu vietu un pakāpi Paradīzē. Tu ēdi Paradīzes augļus un dzēri tās dzērienus. Kopā ar mani tu redzēji eņģeļus un praviešus. Tu redzēji hūrijas.”

Es teicu: „Ak, Allāha Sūtni! Vai tam, kas darīs to pašu, ko es darīju, bet sapnī neredzēs to, ko redzēju es, tiks dots tas, kas tika dāvāts man?” Viņš teica: „Es zvēru pie Visvarenā Allāha, kas mani sūtījis kā patieso pravieti, šim cilvēkam tiks piedoti lielie grēki, ko viņš izdarījis. Visvarenā Allāha dusmas pret šo cilvēku tiks noņemtas. Es zvēru pie Visvarenā Allāha, kas mani sūtījis kā patieso pravieti: tam, kas dara šo darbu, tiks dots tas pats, kas dots tev, pat ja viņš sapnī neredzēs to, ko redzēji tu. Balss no debesīm sauks, ka Visvarenais Allāhs ir piedevis tam, kas darījis šo darbu, un visai Muhameda ummai no austrumiem līdz rietumiem.”

Es jautāju: „Ak, Allāha Sūtni! Vai arī šim cilvēkam būs daļa no tā, tāpat kā es redzēju tavu skaisto seju un Paradīzi?” Viņš atbildēja: „Jā, viņam tiks dots viss.”

Kad es jautāju: „Ak, Allāha Sūtni! Vai ir pareizi mācīt šo lūgšanu visiem ticīgajiem, vīriešiem un sievietēm, un pastāstīt viņiem par tās atlīdzību?”, viņš teica: „Es zvēru pie Visvarenā Allāha, kas mani sūtījis kā patieso pravieti, šo darbu nedarīs neviens cits kā vien tie, kurus Visvarenais Allāhs radījis laimīgus.” Kas sapnī redz mūsu Pravieti Muhamedu alaihis-salam viņa īstajā veidolā, tas patiešām ir redzējis viņu. Jo šaitāns nevar pieņemt viņa veidolu. Taču šaitāns var parādīties citā veidolā. Tam, kas nepazīst Allāha Sūtni, to atšķirt nav viegli. Daži zinātnieki ir teikuši: „Redzēt mūsu kungu Pravieti citādā veidolā arī nozīmē redzēt viņu. Taču tā ir zīme, ka šim cilvēkam reliģijā ir trūkumi. Ikviens, kas sapnī redz mūsu kungu Pravieti viņa īstajā veidolā un mirst kā ticīgais, nonāks Paradīzē.”

Abū Huraira vēstīja šo mūsu kunga svēto hadīsu: „Ja kāds piektdienas naktī veiks divu rakatu namazu, katrā rakatā vienu reizi nolasīs sūru al-Fātiha un Ājat al-Kursī un piecpadsmit reizes sūru al-Ihlās un pēc namaza tūkstoš reižu teiks ‚Allahumma salli ala Muhammadin nabijjil ummijji’, tas, pirms pienāks nākamā piektdiena, redzēs mani sapnī. Šim cilvēkam tiks piedoti visi pagājušie un nākamie grēki. Paradīze ir tiem, kas mani redz.”

Mūsu kunga Pravieša svētā kapa apmeklēšana

Mūsu kungs, Visuma lepnums, teica: „Kas mani apmeklē pēc manas aiziešanas mūžībā, tas ir it kā apmeklējis mani dzīvu.” Grāmatā „Mirāt al-Medīna” minētā svētajā hadīsā viņš teica: „Tam, kas apmeklē manu kapu, mans aizlūgums ir kļuvis par vādžibu.” Šo svēto hadīsu vēsta Ibn Huzaima, Bazārs, Dārakutnī un Tabarānī. Citā svētajā hadīsā, ko vēsta hazrat Bazārs, ir teikts: „Tam, kas apmeklē manu kapu, mans aizlūgums ir kļuvis halāls.” Svētajā hadīsā, kas minēts krājumā „Muslim aš-šarīf” un Abū Bakra ibn Makkārī grāmatā „Mudžam”, ir teikts: „Ja kāds atnāk mani apmeklēt un viņam nav cita nolūka, viņš ir nopelnījis, lai Augšāmcelšanās dienā es par viņu aizlūgtu.” Šis svētais hadīss paziņo, ka Allāha Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) aizlūgs par tiem, kas ierodas Medīnā, lai viņu apmeklētu.

Sargies no necieņas – tā ir Allāha Mīļotā iela,
Dievišķā skata vieta, Mustafas mītne ir tā!
Jaunais mēness debesīs – Bāb as-Salām mīlētājs ar sašķeltu krūti,
Tās lukturis – Dvīņu zvaigznājs, gaismas un spožuma lēkta vieta ir tā.
Visaugstā Diženuma Habība dusas vieta,
Kas cildenumā pārspēj pat Visaugstā Arša godu, ir tā.
No šīs zemes mirdzuma izgaisa nebūtības tumsa,
Būtnes ar to dziedējās no akluma – abu acu zāles ir tā.
Ievērodams cieņu, ienāc, Nābī, šai mītnē,
Svēto tavāfa vieta, praviešu skūpstu vieta ir tā!
Nâbî

Citā svētajā hadīsā, ko vēsta Dārakutnī, ir teikts: „Kas veic hadžu, bet mani neapmeklē, tas mani ir sāpinājis.” Allāha Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) vēlējās, lai viņu apmeklē, tādēļ, lai viņa umma arī šādā ceļā iegūtu atlīdzību (savābs). Tādēļ mūsu fikha zinātnieki pēc hadža pienākuma izpildīšanas ieradās Medīnā un veica namazu svētajā mošejā. Pēc tam viņi apmeklēja Rauzu al-Mutahhara, Minbar al-munīr un svēto kapu, kas ir pārāks par Aršu al-alā, tad vietas, kur viņš sēdēja, staigāja un pret ko atspiedās, stabu, pret kuru viņš atspiedās, kad nāca atklāsme, un vietas, kur gāja cildenie ashābi un tābiīni, kas strādāja, kad mošeja tika celta un atjaunota, un ieguva godu ziedot savu mantu un naudu. Tās redzot, viņi guva svētību. Arī zinātnieki un taisnīgie (sālihi), kas nāca pēc viņiem, pēc hadža ieradās Medīnā un darīja tāpat kā mūsu fikha zinātnieki. Tāpat kā vakar, arī šodien svētceļnieki, turēdamies pie šīs tradīcijas, apmeklē svētās vietas Medīnā.

„Ja kāds atnāk mani apmeklēt un viņam nav cita nolūka, viņš ir nopelnījis, lai Augšāmcelšanās dienā es par viņu aizlūgtu” Svētais hadīss

Islāma zinātnieku saule hazrat Abū Hanīfa teica: „Laimes kapa (kabr as-saādat) apmeklējums, kas ir viens no augstākajiem mustahabiem, ir pielūgsme (ibādats), kuras pakāpe ir tuvu vādžibam.” Tam, kas dodas apmeklēt mūsu kunga Allāha Sūtņa svēto kapu, ir jālasa daudz svēto salavātu. Svētajā hadīsā ir paziņots, ka šis salāt un salām sasniedz mūsu kungu Pravieti. Mūsu mīļā Pravieša apmeklēšanas pieklājības noteikumi (ādābs) ir šādi:

Kad no tālienes ir redzama Medīnas pilsēta, saka salāt un salām. Pēc tam saka: „Allahumma haza haramu nabijjika, fadžalhu vikajatan li min-an-nar va amanan min-al-azab va su-il-hisab.” Ja iespējams, pirms ieiešanas pilsētā vai mošejā veic guslu. Uzliek labu smaržu. Uzvelk jaunas, tīras drēbes. Jo tas pauž godbijību un cieņu. Medīnā ieiet pazemīgi, cienīgi un mierīgi. Pēc vārdiem „Bismillahi va ala millati Rasulillah” jālasa sūras al-Isrā 80. svētais ājats. Tūlīt pēc tam, sakot „Allahumma salli ala Muhammadin va ala ali Muhammad. Vagfir li zunubi vaftah li abvaba rahmatika va fadlika”, ieiet Masdžid an-Nabavī mošejā. Pēc tam pie mūsu kunga Allāha Sūtņa minbara jāveic divu rakatu tahijat al-masdžid namazs, nostājoties tā, lai minbara stabs būtu pret labo plecu. Mūsu mīļais Pravietis šeit veica namazu. Šī vieta ir starp mūsu kunga Pravieša kapu un viņa minbaru. Svētajā hadīsā ir teikts: „Starp manu kapu un manu minbaru ir dārzs no Paradīzes dārziem. Mans minbars stāv uz mana baseina.”11 Pēc tam jāveic sadžda Visvarenajam Allāham par to, ka Viņš ir dāvājis iespēju apmeklēt Allāha Sūtņa svētīto kapu.

Pēc lūgšanas pieceļas un dodas pie mūsu kunga Pravieša svētā kapa – laimes istabas (Hudžra as-saādat); ar muguru pret kiblu un ar seju pret Allāha Sūtņa svētīto seju jāstāv godbijīgi apmēram divu metru attālumā. Tuvāk neiet. Jāievēro pazemība un bijība (hušū un hudū), un, kā Visvarenais Allāhs ir pavēlējis Svētajā Korānā, pret mūsu kungu Allāha Sūtni jāizturas godbijīgi, it kā viņš būtu dzīvs un cilvēks stāvētu viņa augstajā klātbūtnē. Nedrīkst zaudēt mieru un cienīgumu. Cieņai vairāk atbilst nelikt rokas uz svētā kapa sienām, bet godbijīgi stāvēt attālāk. Jāstāv kā namazā. Jāiztēlojas mūsu kunga Allāha Sūtņa svētītais, smalkais tēls un jādomā, ka viņš tevi pazīst, dzird tavus vārdus, sveicienu un lūgšanas, atbild un saka „Āmen”. Jo mūsu kungs Allāha Sūtnis ir teicis: „Kas pie mana kapa man lasa salavātu, to es dzirdu.” Arī svētajā hadīsā ir paziņots, ka pie mūsu kunga Allāha Sūtņa svētā kapa ir atstāts eņģelis kā pilnvarnieks un ka šis eņģelis nogādā viņam to sveicienus, kas no viņa ummas viņu sveicina. Pēc tam jāsaka: „Assalamu alaika jā saijidi jā Rasulallah! Assalamu alaika jā Nabijallah! Assalamu alaika jā Safijallah! Assalamu alaika jā Habiballah! Assalamu alaika jā Nabijjarrahmati! Assalamu alaika jā Šafial-ummati! Assalamu alaika jā Saijidal-mursalin! Assalamu alaika jā Hatamannabijjin!”

„Lai Visvarenais Allāhs tev dāvā visaugstāko atalgojumu un atlīdzību. Es liecinu, ka tu izpildīji savu pravieša pienākumu. Tu nodevi uzticēto (amānats). Tu devi padomus savai ummai. Tu cīnījies Visvarenā Allāha ceļā, līdz pie tevis atnāca nāve. Lai Visvarenais Allāhs tev sūta salāt un salām līdz Augšāmcelšanās dienai. Ak, Allāha Sūtni! Mēs esam atnākuši pie tevis no ļoti tālām vietām. Mēs atnācām, lai apmeklētu tavu svēto kapu, lai atdotu to, kas tev pienākas, lai savām acīm redzētu, ko tu esi paveicis, lai gūtu svētību, tevi apmeklējot, un lai lūgtu, lai tu būtu mūsu aizlūdzējs pie Visvarenā Allāha. Jo mūsu kļūdas ir saliekušas mūsu muguras. Mūsu grēki smagi gulstas uz mūsu pleciem. Ak, Allāha Sūtni! Tu esi gan tas, kas aizlūdz, gan tas, kura aizlūgums tiek pieņemts. Tev ir apsolīts Makām al-Mahmūd. Arī Visvarenais Allāhs Svētajā Korānā (sūras an-Nisā 64. svētajā ājatā) pēc nozīmes saka: ‚Mēs katru pravieti sūtījām tikai tādēļ, lai pēc Visvarenā Allāha pavēles viņam paklausītu (tauta, pie kuras viņš sūtīts). Ja viņi, nodarījuši netaisnību savām dvēselēm (sev par ļaunu), atnāktu pie tevis un lūgtu Visvarenajam Allāham piedošanu un arī Mans Sūtnis lūgtu piedošanu par viņiem, viņi noteikti atrastu Visvareno Allāhu kā grēku nožēlu pieņemošu un žēlsirdīgu.’ Mēs esam atnākuši pie tevis. Bet mēs esam nodarījuši netaisnību savām dvēselēm. Mēs lūdzam, lai mūsu grēki tiktu piedoti. Ak, Allāha Sūtni! Aizlūdz par mums pie Visvarenā Allāha. Ak, Allāha Sūtni! Lūdz Visvareno Allāhu, lai Viņš paņem mūsu dvēseles, kamēr sekojam tavai sunnai, lai rīt, Augšāmcelšanās dienā, Viņš mūs pieskaita tiem, kas kopā ar tevi nāks uz Sapulcēšanās vietu (mahšars), un lai Viņš mums dāvā nonākt pie tava baseina un dzert no tā. Ak, Allāha Sūtni! Mēs lūdzam tavu aizlūgumu.” Pēc šīs lūgšanas jālasa sūras al-Hašr 10. svētais ājats, kura nozīme ir: „… Ak, mūsu Kungs! Piedod mums un mūsu brāļiem, kas ar ticību aizgājuši pirms mums! Neļauj mūsu sirdīs palikt naidam pret tiem, kas ticējuši! Ak, mūsu Kungs! Patiesi, Tu esi līdzjūtīgs un žēlsirdīgs!…”

Pēc tam nodod to sveicienus, kas tos sūtījuši, sakot: „Assalamu alaika jā Rasulallah! Tāds un tāds lūdz, lai tu būtu viņa aizlūdzējs pie Visvarenā Allāha. Aizlūdz par viņu un visiem musulmaņiem!”, un lasa tik daudz salavātu, cik vēlas.

Pēc tam pavirzās pusmetru pa labi, pret hazrat Abū Bakra as-Sidīka svētīto galvu, un lūdz: „Assalamu alaika jā halifata Rasulillah! Assalamu alaika jā rafikahu fil-gar! Assalamu alaika jā aminahu alal-asrar! Lai Visvarenais Allāhs tev kā šīs ummas imāmam dāvā visaugstāko atalgojumu un atlīdzību. Tu biji Allāha Sūtnim vislabākais kalifs. Tu vislabāk sekoji viņa cildenajai sunnai. Tu karoji ar atkritējiem (murtadi) un ar tiem, kas bija nogājuši no pareizā ceļa. Tu vienmēr runāji patiesību. Līdz pat nāvei tu biji palīgs tiem, kas gāja patiesības ceļu. Lai Visvarenā Allāha sveiciens, žēlastība un svētība ir ar tevi! Ak, Allāh! Ar savu žēlastību paņem mūsu dvēseles, kamēr mūsos ir mīlestība pret viņu. Nepadari mūsu apmeklējumu pie viņa veltīgu!”

„Starp manu kapu un manu minbaru ir dārzs no Paradīzes dārziem. Mans minbars stāv uz mana baseina” Svētais hadīss

Pēc tam atkal pavirzās pusmetru pa labi, pret hazrat Umara kapu, un saka: „Assalamu alaika jā Amiral-muminin! Assalamu alaika jā Muzhiral-Islam! Assalamu alaika jā Muksiral-asnam! Lai Visvarenais Allāhs tev dāvā visaugstāko atlīdzību un atalgojumu. Gan dzīvs būdams, gan savā nāvē tu palīdzēji islāmam un musulmaņiem. Tu biji bāreņu aizgādnis. Tu darīji labu radiniekiem. Musulmaņiem tu biji vadonis, ar kuru viņi bija apmierināti, kas pats bija uz pareizā ceļa un veda cilvēkus pa pareizo ceļu. Tu sakārtoji viņu lietas. Tu padarīji viņu nabagus bagātus un pārsēji viņu brūces. Lai Visvarenā Allāha sveiciens, žēlastība un svētība ir ar tevi!”

Pēc tam, uzrunājot hazrat Abū Bakru un hazrat Umaru, saka: „Assalamu alaikuma jā dadžiaj-Rasulillah va rafikaihi va vazirajhi va muširaihi val-muavinaini lahu alal-kijami fid-dini val-kaimaini badahu bi-masalihil-muslimin! Lai Visvarenais Allāhs jums dāvā visskaistāko atlīdzību. Mēs jūs pie Allāha Sūtņa padarām par starpniekiem (vasīla), lai jūs lūgtu Visvareno Allāhu, lai Allāha Sūtnis par mums aizlūgtu, lai Viņš pieņemtu mūsu pūles, liktu mums mirt islāma reliģijā un augšāmceltu islāma reliģijā un lai Augšāmcelšanās dienā sapulcinātu mūs starp tiem, kas ir tuvi Allāha Sūtnim.”

Pēc tam lūdz par sevi, saviem vecākiem, tiem, kas lūguši aizlūgt par viņiem, un visiem musulmaņiem. Pēc tam nostājas pret mūsu kunga Allāha Sūtņa svētīto seju un lūdz: „Ak, Allāh! Tu saki: ‚Mēs katru pravieti sūtījām tikai tādēļ, lai pēc Visvarenā Allāha pavēles viņam paklausītu (tauta, pie kuras viņš sūtīts). Ja viņi, nodarījuši netaisnību savām dvēselēm (sev par ļaunu), atnāktu pie tevis un lūgtu Visvarenajam Allāham piedošanu un arī Mans Sūtnis lūgtu piedošanu par viņiem, viņi noteikti atrastu Visvareno Allāhu kā grēku nožēlu pieņemošu un žēlsirdīgu.’12 Ak, mans Kungs! Sekodami Tavam diženajam vārdam un paklausīdami Tavai pavēlei, mēs lūdzam, lai Tavs mīļais Pravietis aizlūgtu par mums Tavā priekšā.” Pēc šīs lūgšanas lasa iepriekš lasīto sūras al-Hašr 10. svēto ājatu, kura nozīme ir:

„… Ak, mūsu Kungs! Piedod mums un mūsu brāļiem, kas ar ticību aizgājuši pirms mums! Neļauj mūsu sirdīs palikt naidam pret tiem, kas ticējuši! Ak, mūsu Kungs! Patiesi, Tu esi ļoti līdzjūtīgs un žēlsirdīgs!” un svētos ājatus „Rabbanagfir lana va li-abaina va li-ummahatina va li-ihvaninal-lazina sabakuna bil-imani”, „Rabbana atina …” un „Subhana rabbika …” un tā pabeidz laimes istabas (Hudžra as-saādat) apmeklējumu. Pēc tam dodas uz Rauzu al-Mutahhara, kas atrodas starp Allāha Sūtņa kapu un minbaru. Tā ir kvadrātveida vieta. Šeit veic tik daudz namazu, cik vēlas, un lūdz. Saka slavināšanas vārdus (tasbīhi), slavē un cildina Visvareno Allāhu. Pēc tam pienāk pie minbara. Ar nodomu gūt Allāha Sūtņa svētību uzliek roku uz tās vietas, uz kuras mūsu kungs Pravietis, sakot hutbu, bija licis savu svētīto roku. Šeit veic divu rakatu namazu. Lūdz no Visvarenā Allāha to, ko vēlas. No Visvarenā Allāha dusmām meklē patvērumu Viņa žēlastībā. Pēc tam pienāk pie staba, kas novietots tur, kur agrāk atradās Hanānas stabs. Hanāna ir stabs, kas vaidēja, jo mūsu kungs Allāha Sūtnis to atstāja, kad pārgāja uz minbaru teikt hutbu, un kas nomierinājās, kad Allāha Sūtnis nokāpa un to apskāva. Pēc tam pienāk pie staba, pie kura hazrat Abū Lubāba bija sevi piesējis un nožēlojis grēkus (veicis taubu). Šeit veic divu rakatu namazu, nožēlo grēkus Visvarenā Allāha priekšā un lūdz Viņam piedošanu (istigfārs). Lūdz lūgšanas, ko vēlas.

Kamēr te uzturas, naktis jāpavada, lasot Svēto Korānu, piesaucot Visvareno Allāhu, slepus un atklāti lūdzot pie minbara un kapa un veicot rābitu. Pēc mūsu kunga Allāha Sūtņa apmeklējuma ir mustahabs aiziet uz Bakī kapsētu un apmeklēt arī to. Pēc tam jāapmeklē pārējie kapi, it īpaši šahīdu valdnieka (Saijid aš-šuhadā) hazrat Hamzas kaps. Bakī jāapmeklē arī hazrat Abāss un tur apglabātie Hasans ibn Alī, Zain al-Ābidīns, viņa dēls Muhameds Bākirs un tā dēls Džafars as-Sādiks, ticīgo valdnieks (Amīr al-muminīn) hazrat Usmāns, mūsu kunga Allāha Sūtņa dēls Ibrāhīms, tur apglabātās mūsu kunga Allāha Sūtņa šķīstās sievas, viņa tante Safija un vēl daudzi citi dižie no ashābiem un tābiīniem (radijallahu anhum adžmain). Fātimas mošejā Bakī kapsētā jāveic namazs. Ceturtdien ir mustahabs apmeklēt Uhudas šahīdus. Tur jāsaka: „Salamun alaikum bima sabartum. Fanima ukbaddar. Salamun alaikum jā ahla daril-kaumil-muminin va inna inšaallahu an karibin bikum lahikun.” Pēc tam jālasa Ājat al-Kursī un sūra al-Ihlās. Tiem, kas apmeklē laimes istabu (Hudžra as-saādat), jābūt ļoti modriem. Viņu sirdīs nedrīkst būt pasaulīgu domu. Jādomā par Muhameda alaihis-salam svētīto gaismu un viņa pakāpes augstumu. Lūgšanas, ko saka, domājot par pasaulīgām lietām, par tikšanos ar ietekmīgiem cilvēkiem, lai gūtu labumu, vai par tirdzniecību, Visvarenais Allāhs nepieņem, un šādi cilvēki nesasniedz to, ko vēlas. Laimes istabas apmeklēšana ir godājama pielūgsme. Ir jābaidās, ka tie, kas tam netic, var iziet no islāma. Jo tādi cilvēki ir nostājušies pret Visvareno Allāhu, Viņa Sūtni un visiem musulmaņiem. Lai gan daži mālikītu zinātnieki ir teikuši, ka mūsu kunga Allāha Sūtņa (sallallahu alaihi va sallam) apmeklēšana ir vādžibs, vienprātīgi ir paziņots, ka tā ir mustahabs.

„Ak, mūsu Kungs! Piedod mums un mūsu brāļiem, kas ar ticību aizgājuši pirms mums! Neļauj mūsu sirdīs palikt naidam pret tiem, kas ticējuši! Ak, mūsu Kungs! Patiesi, Tu esi ļoti līdzjūtīgs un žēlsirdīgs” Al-Hašr: 10

AS-SUBHU BADA
Assubhu bada min talatihi.
Vallailu dadža min vafratihi.
Fakar rusula fazlan va ula.
Ahdas subula li dalalatihi.
Rīts savu gaismu ņēma no viņa sejas.
Nakts savu tumsu ņēma no viņa melnajiem matiem.
Ar savu tikumu un cildenumu viņš pārspēja visus sūtņus.
Tie, kas atrada pareizo ceļu, to atrada, viņam vadot.
Kanzul karami maulannimi.
Hadil umami li šariatihi.
Az kanasabi alal-hasabi.
Kullul arabi fi-hizmatihi.
Viņš bija dāsnuma dārgumnīca, kas dalīja no šīs dārgumnīcas.
Viņš veda tautas uz savu reliģiju un pareizo ceļu.
Viņa izcelsme ir visšķīstākā, viņa gods – visaugstākais.
Visi arābi ir viņa kalpībā.
Saatiš-šadžaru natakal hadžaru.
Šukkal kamaru bi išaratihi.
Džibrilu ata lailata asra.
Var-Rabbu daa li-hazratihi.
Koki skrēja pie viņa, akmeņi ierunājās,
Pēc viņa (brīnumainās) zīmes mēness pāršķēlās divās daļās.
Isrā naktī pie viņa atnāca Džibrīls (alaihis-salam),
Un viņa Kungs aicināja viņu savā klātbūtnē.
Naleš-šarafa vallahu afa.
Amma salafa min ummatihi.
Fa Muhammaduna huva Saijiduna.
Fal izzu lana bi idžabatihi.
Viņš sasniedza augstas pakāpes,
Allāhs (džalla džalaluhu) piedeva viņa ummai.
Mūsu Muhameds (sallallahu alaihi va sallam) ir mūsu valdnieks,
Gods ir mums, jo mēs viņu esam pieņēmuši.
Abdullāhs ibn Ravāha (radijallahu anhu)