ATKRIŠANAS NO RELIĢIJAS KUSTĪBAS

Mūsu kunga Pravieša (sallallahu alaihi va sallam) divdesmit trīs gadus ilgajā pravietības laikā visa Arābijas pussala un ļoti daudzi cilvēki no citām vietām nāca pulkiem un kļuva par musulmaņiem. Viņi ticēja Visvarenajam Allāham un katrā vārdā un katrā darbā sekoja Viņa sūtītajam Pravietim. Kad Allāha Sūtnis aizgāja mūžībā, uz zemes bija vairāk nekā simt divdesmit četri tūkstoši (pēc cita nostāsta – ap simt piecdesmit tūkstošiem) ashābu. Pēc Atvadu hadža daži arābi sāka uzdoties par praviešiem. Pirmais no viņiem bija Asvads al-Ansī no Banū Ans cilts. Viņa īstais vārds bija Abhala ibn Kabs. Ar dažādām viltībām viņš pieviļa daudzus Jemenas iedzīvotājus. Viņam sekoja arī Nadžrānas ļaudis. Viņš ieņēma Sanu un paplašināja nemieru (fitna) loku. Lai gan mūsu kungs Allāha Sūtnis bija slims, viņš pievērsa nopietnu uzmanību postam, ko nodarīja tādi meļi kā Asvads al-Ansī. Mūsu kungam Pravietim ar atklāsmi tika paziņots, ka šis melis ir nogalināts. Nākamajā dienā Allāha Sūtnis šo notikumu paziņoja ashābiem kā priecīgu vēsti: „Pagājušajā naktī meli Asvadu al-Ansī nogalināja viens no mūsu brāļiem.”

Pēc mūsu Pravieša aiziešanas mūžībā, munāfiku, ebreju un kristiešu kūdītas, sākās masveida atkrišanas no reliģijas (irtidāda) kustības. Šīs kustības sasniedza lielus apmērus. Pēc Allāha Sūtņa aiziešanas mūžībā cildenie ashābi (alaihimur-ridvan) vienprātīgi ievēlēja Abū Bakru as-Sidīku (radijallahu anhu) par kalifu. Daļa beduīnu arābu, kas gan izlikās par musulmaņiem, bet vēl nebija sirdī pieņēmuši islāmu, izmantoja mūsu kunga Pravieša aiziešanu mūžībā kā izdevību un atteicās veikt par fardu noteiktās pielūgsmes, it īpaši dot zakātu. Tos no cildenajiem ashābiem (radijallahu taala anhum adžmain), kas bija pie viņiem ieradušies ar uzdevumu, viņi nogalināja, un tie kļuva par šahīdiem. Būdami musulmaņi, viņi atstāja islāma reliģiju un kļuva par atkritējiem (murtadi). Ierēdņi no Jemenas un citām vietām sāka atgriezties ar drūmām vēstīm. Atkrišanas briesmas pēkšņi pieauga. Visur valdīja šausmas. Salīdzinot ar atkritēju skaitu, musulmaņu bija ļoti maz. Abū Bakrs as-Sidīks (radijallahu anhu) apņēmās karot ar atkritējiem. Naktī viņš spēcīgi uzbruka ienaidniekam, kas gatavojās uzbrukt Medīnai, un cīnījās līdz rītam. Viņš tos visus izklīdināja. Viņš uzkāpa uz sava kamieļa, lai dotos karot ar atkritējiem, kas atradās tālāk.

Hazrat Āiša stāstīja: „Kad mans tēvs tajās dienās, kad arābi atkrita no reliģijas, izvilka zobenu un uzkāpa uz sava kamieļa, pie viņa pienāca hazrat Alī, satvēra kamieļa pavadu un teica: ‚Ak, Sūtņa kalif! Kurp tu dodies? Es tev teikšu to, ko Allāha Sūtnis tev teica Uhudas kaujā. Tajā dienā viņš tev teica: „Iebāz zobenu makstī! Nededzini mūs ar savu nāvi!” Es zvēru pie Allāha, ja tev kaut kas notiks, musulmaņiem pēc tevis vairs nebūs kārtības!’” Visi cildenie ashābi (radijallahu taala anhum adžmain) piekrita hazrat Alī. Hazrat kalifs atgriezās Medīnā. Viņš nosūtīja karaspēka vienības pret atkritējiem. Vispirms kalifs devās pret četrām ciltīm netālu no Medīnas un piespieda tās paklausīt. Pēc tam viņš nosūtīja vienības pret vienpadsmit ciltīm. No tām Ikrimas vadītais karaspēks Jamāmā nespēja stāties pretī Musailimas četrdesmit tūkstošiem karavīru.

„Ak, Mans mīļais Pravieti! Saki viņiem: ‚Ja jūs mīlat Allāhu un vēlaties, lai arī Allāhs mīlētu jūs, sekojiet man! Allāhs mīl tos, kas seko man’” Āl Imrān: 31

Kalifs nosūtīja palīgā Hālidu ibn Valīdu. Hālids sakāva Talīhu ibn Huvailidu, Sudžāhu bint Hārisa un Māliku ibn Nuvairu un atgriezās Medīnā. Arī Jamāmā viņš izcīnīja lielu uzvaru. Viņš nogalināja divdesmit tūkstošus atkritēju. Gandrīz divi tūkstoši musulmaņu kļuva par šahīdiem. Arī Amrs ibn Āss atveda pie ticības Huzāas cilti. Alā ibn Hadramī Bahreinā izcīnīja smagas kaujas un izklīdināja atkritējus. Huzaifa, Arfadža un Ikrima, apvienojušies Omānā un Bahreinā, sakāva atkritējus. Viņi nogalināja desmit tūkstošus atkritēju. Kalifs nosūtīja Hālidu ibn Valīdu Irākas virzienā. No Hīras viņš saņēma simt tūkstošus zelta monētu džizjas un sakāva Hurmuza vadīto Irānas karaspēku. Pie Basras viņš sagrāva trīsdesmit tūkstošu vīru karaspēku. No ienaidnieka karaspēka, kas nāca palīgā, tika nogalināti septiņdesmit tūkstoši neticīgo. Pēc tam dažādās kaujās viņš ieņēma lielas pilsētas. Kalifs Medīnā savāca karaspēku un nosūtīja Abū Ubaidu uz Šāmu, bet Amru ibn Āsu – uz Palestīnu. Pēc tam viņš nosūtīja Jazīdu ibn Abī Sufjānu uz Šāmu kā papildspēkus. Tad viņš savāca karavīrus un nosūtīja hazrat Muāviju palīgā viņa brālim Jazīdam. Arī Hālidu ibn Valīdu viņš nosūtīja no Irākas uz Šāmu. Hālids, atstājis daļu karavīru pie Musannā, pēc daudzām kaujām un uzvarām ieradās Sīrijā. Islāma karavīri apvienojās un pie Adžnādainas sakāva lielu bizantiešu karaspēku. Pēc tam pie Jarmūkas četrdesmit seši tūkstoši islāma karavīru pēc ilgām un ļoti smagām kaujām uzvarēja Hēraklija divsimt četrdesmit tūkstošus karavīru. Tika nogalināti vairāk nekā simt tūkstoši bizantiešu karavīru. Trīs tūkstoši musulmaņu kļuva par šahīdiem. Šajā kaujā cīnījās arī musulmaņu sievietes. Virspavēlnieks Hālids ibn Valīds un divīzijas komandieris Ikrima parādīja apbrīnojamu varonību. Visas šīs uzvaras tika gūtas, pateicoties kalifa drosmei, ģenialitātei, labajai vadībai un svētībai. Dumpis un atkrišanas kustības, kas pēc mūsu kunga Pravieša aiziešanas mūžībā kā ugunsgrēks bija pārņēmušas visu Arābijas pussalu, pateicoties hazrat Abū Bakra izcilajai apņēmībai, nesatricināmajai gribai un trāpīgajiem pārkārtojumiem karaspēkā, tika apspiestas tikai viena gada laikā. Hazrat Umars (radijallahu anhu) sniedza lielu ieguldījumu, sūtot Usāmas karaspēku uz Sīriju un novēršot nemierus. Abdullāhs ibn Suhails ar savām runām daudzus atturēja no atkrišanas. Arī Abū Dudžāna sniedza ļoti lielu ieguldījumu nemieru apspiešanā. Numāns ibn Mukarins un Hālids ibn Saīds piedalījās kaujās ar atkritējiem un guva lielus panākumus. Tā atkrišanas fitnai netika ļauts izaugt, tika novērsta liela nelaime un nodzēsts lielais fitnas ugunsgrēks, kas bija vērsts uz islāma vienotības satricināšanu.

Tomēr daži, kas bija mēģinājuši atkrist un bija sapratuši, ka atklāti nespēs sasniegt savus mērķus, vēlākos laikos piedalījās arī fitnas kustībās. Viņi kļuva par iemeslu reliģiskajai un politiskajai šķelšanai starp musulmaņiem.

Islāma vēsturē pēc šiem notikumiem reliģijas noraidīšanas un atkrišanas no tās nozīmē sāka lietot izteicienus „irtidžā – atgriešanās atpakaļ” un „murtadžī – tas, kas atgriežas atpakaļ”. Cīņā ar atkritējiem hazrat Abū Bakram bija liels nopelns. Ja nebūtu bijis tik prasmīga cilvēka, briesmas būtu izplatījušās pa visu Arābiju. Tādēļ hazrat Āiša teica: „Kad Allāha Sūtņa dvēsele tika paņemta, arābi atkrita no reliģijas. Liekulība (nifāks) uzplauka. Ja tas, kas gūlās uz mana tēva pleciem, būtu gūlies uz kalniem, tas noteikti būtu tos sadrupinājis pīšļos!”1

Arī hazrat Abū Huraira teica: „Ja nebūtu Abū Bakra, pēc Muhameda alaihis-salam aiziešanas mūžībā Muhameda umma būtu gājusi bojā!”2 Un vēl viņš teica: „Es zvēru pie Allāha, kuram līdzās nav cita dieva, – ja Abū Bakrs nebūtu uzņēmies kalifātu, nebūtu neviena, kas pielūgtu Diženo Allāhu!” – un atkārtoja šos vārdus trīs reizes.

Abū Radžā al-Utāridī stāsta: „Kad iegāju Medīnā, redzēju, ka ļaudis ir sapulcējušies un kāds vīrs skūpsta cita vīra galvu, sacīdams: ‚Lai es esmu upurēts par tevi! Es zvēru pie Allāha, ja nebūtu tevis, mēs noteikti būtu gājuši bojā!’ Es jautāju: ‚Kas ir tas, kas skūpsta, un tas, kuru skūpsta?’ Viņi teica: ‚Umars skūpsta Abū Bakra galvu par viņa karagājienu pret atkritējiem!’”3

Hazrat Āiša tās dienas apraksta šādi: pēc Allāha Sūtņa aiziešanas mūžībā daudzas arābu ciltis atkrita no reliģijas. Musulmaņi apjuka kā lietus pārsteigti tumšā naktī. Tajā laikā pat lielākā daļa Mekas ļaužu gatavojās atkrist no islāma. Hazrat Suhails ibn Amrs nostājās pie Kabas durvīm un uzrunāja Mekas ļaudis. Ar iedarbīgu runu viņš kliedēja viņu šaubas un neļāva viņiem atkrist no reliģijas. Viņš teica viņiem: „Ak, Mekas ļaudis! Jūs bijāt pēdējie, kas kļuva par musulmaņiem. Neesiet pirmie, kas atkrīt un novēršas no islāma! Es zvēru pie Allāha, Diženais Allāhs, kā teicis Sūtnis alaihis-salam, šo lietu noteikti pabeigs! Es dzirdēju, kā viņš, viens pats stāvēdams šajā vietā, kur tagad stāvu es, teica: ‚Sakiet kopā ar mani La ilaha illallah, lai arābi, raugoties uz jums, pieņemtu reliģiju un nearābi maksātu jums džizju! Es zvēru pie Allāha, Irānas šaha un Bizantijas imperatora dārgumi tiks izlietoti Allāha ceļā!’

Jūs redzējāt, ka tie, kas ņirgājās, kļuva par zakāta un sadakas vācējiem. Es zvēru pie Allāha, piepildīsies arī pārējais! Es zvēru pie Allāha, es labi zinu: kamēr saule lēks un rietēs, šī reliģija pastāvēs. Lai tie cilvēki, kas ir jūsu vidū, jūs nepieviļ! Arī viņi zina to, ko zinu es. Bet skaudība pret Hāšima dēliem ir aizzīmogojusi viņu sirdis. Ak, ļaudis! No kuraišiem man ir visvairāk pārvadāšanas līdzekļu uz sauszemes un jūrā. Paklausiet savam emīram un maksājiet viņam savu zakātu! Ja islāma lieta nepastāvēs līdz galam, es galvoju, ka atdošu jums jūsu zakātu atpakaļ!” Tā viņš teica un sāka raudāt. Tad ļaudis nomierinājās.4

Kad Suhails ibn Amrs ar savu iedarbīgo runu atturēja Mekas ļaudis no atkrišanas, Mekas pārvaldnieks Atābs ibn Asīds varēja parādīties atklātībā.

„Ja nebūtu Abū Bakra, pēc Muhameda alaihis-salam aiziešanas mūžībā Muhameda umma būtu gājusi bojā!” Abū Huraira (radijallahu anhu)

Mūsu mīļā Pravieša (alaihis-salatu vas-salam) un viņa ashābu,
musulmaņu divu acuraugu – hazrat Abū Bakra un hazrat Umara (radijallahu anhuma) – svēto kapu
priekšpuse, tas ir, skats no kiblas puses.

Suhails ibn Amrs Badras kaujā bija starp gūstekņiem. Hazrat Umars gribēja, lai viņu nogalina. Tad mūsu kungs Pravietis hazrat Umaram teica: „Kāpēc tu gribi viņu nogalināt? Atstāj viņu! Varbūt Allāhs viņu pacels tādā stāvoklī, kas patiks arī tev. Ir sagaidāms (cerams), ka viņš uzrunās ļaudis!” Tā kļuva skaidrs, ka šajā svētajā hadīsā paziņotā priecīgā vēsts ir šī runa, ko Suhails ibn Amrs (radijallahu anhu) teica tīkamā stāvoklī.5 Arī hazrat Umars, izdzirdējis Suhaila runu, atcerējās vārdus, ko mūsu Pravietis bija teicis par hazrat Suhailu, un, Pravietim neesot klāt, nespēja atturēties un sacīja: „Es liecinu, ka tu patiešām esi Allāha Sūtnis!”6

Tava mīlestība – zāles pret visām sāpēm, ak, Allāha Sūtni,
Pie tevis tiek piepildītas visas vajadzības, ak, Allāha Sūtni.
Acis, kas redzējušas tavu gaismu, neraugās ne mēnesī, ne zvaigznēs,
No tavas gaismas naktis un dienas gūst spožumu, ak, Allāha Sūtni.
No taviem sviedriem plaukst rozes, no taviem vārdiem – medus un cukurs,
Pie tevis slimās sirdis rod dziedināšanu, ak, Allāha Sūtni.
Tu esi valdnieku mīļotais, tu esi ārsts sāpēm un nopūtām,
Tavs aizlūgums ir prieks grēciniekam, ak, Allāha Sūtni.
Mēness, saule un septiņas zvaigznes visas vienā balsī tevi slavē,
Ikviens vārds, kas atšķiras no tava, ir maldi, ak, Allāha Sūtni.
Iblīss tevi apskauž – muļķis, viņš kļuvis par viltnieku,
Idrīss ir paaugstināts, jo viņš tevi mīl, ak, Allāha Sūtni.
Tavas bungas skan nemitīgi, tava sunna stāv stipra piecos namaza laikos,
Ikviens, kas nāk pie tava nama, ir aicināts, ak, Allāha Sūtni.
Ērkšķu krūmi tērpušies zīdā, tuksneši kļuvuši smaržīgi,
Ciešanas tevis dēļ ir uzticība, ak, Allāha Sūtni.
Kanaānas Jūsufs slepeni tika pārdots par niecīgu cenu,
Redzēt tevi man ir tūkstoš dzīvību vērts, ak, Allāha Sūtni.
Tavs svētītais kaps ir uz zemes, gaismas pilns un lolots,
Bet tava dvēsele ir skaidri redzama debesīs, ak, Allāha Sūtni.
Tavs goda tērps ir uz Dāvūda pleciem, tava dāvana – pie Halīla galda,
Tava pamācība Mūsas rokā ir zizlis, ak, Allāha Sūtni.
Tava vieta ir Kaba un Zamzams, vienmēr stāvoši un stipri,
Hizrs ik brīdi dzirda tavu ummu, ak, Allāha Sūtni.
Šejāds Hamza lūdz šo Valdnieku, lai tiktu atbrīvots no nopūtām,
Tevi slavēt ir Allāha dāvana, ak, Allāha Sūtni.
Şeyyâd Hamza

„Es liecinu, ka tu patiešām esi Allāha Sūtnis!” Hazrat Umars (radijallahu anhu)

Medīnas al-Munavvara Džannat al-Bakī kapsēta bija kapsēta, kurā atradās tūkstošiem cildeno ashābu (radijallahu anhum) kapeņu.