MŪSU KUNGA PRAVIEŠA NĀVE
Bija hidžras vienpadsmitais gads. Šajā gadā Džibrīls alaihis-salam, atnācis pie mūsu mīļā Pravieša, divas reizes nolasīja viņam Svēto Korānu no sākuma līdz beigām. Turpretī iepriekšējos gados viņš Svēto Korānu bija nolasījis tikai vienu reizi. Noklausījies sūru an-Nasr, ko Džibrīls alaihis-salam atnesa kā pēdējo un kuras nozīme ir: „Kad atnāks Visvarenā Allāha palīdzība un uzvaras diena un tu redzēsi, ka ļaudis pulkiem ieiet Visvarenā Allāha reliģijā (islāmā), tad slavini savu Kungu, Viņu slavēdams (hamd), un lūdz Viņam piedošanu! Jo Viņš vienmēr pieņem nožēlu,”1 mūsu kungs Sarvar al-ālam (sallallahu alaihi va sallam) teica: „Ak, Džibrīl! Es jūtu sevī, ka mana nāve tuvojas.” Tad Džibrīls alaihis-salam nolasīja šos svētos ājatus, kuru nozīme ir: „Mūžīgā pasaule tev ir labāka par šo pasauli. Tavs Kungs tev dos visu, ko vēlies, līdz tu teiksi: ‚Esmu apmierināts.’”2
Hidžras vienpadsmitajā gadā, safara mēneša divdesmit septītajā dienā, mūsu kungam Allāha Sūtnim (sallallahu alaihi va sallam) sāka sāpēt svētītā galva. Viņš pagodināja ar savu apmeklējumu savas godājamās sievas hazrat Āišas (radijallahu anha) istabu. Viņš pasauca Abdurahmānu ibn Abī Bakru, pateica viņam, ka grib likt uzrakstīt testamentu, lai pēc viņa par kalifu tiktu izraudzīts Abū Bakrs as-Sidīks, un pavēlēja viņam atnest tintnīcu un spalvu. Kad hazrat Abū Bakra dēls Abdurahmāns devās izpildīt pavēli, viņš teica: „Atnesīsi vēlāk, tagad lai pagaida!” un devās uz svēto mošeju. Mūsu mīļais Pravietis nosūtīja ziņu, lai visi cildenie ashābi, kas tajā dienā bija Medīnā, pusdienas namazā sapulcētos mošejā. Vadījis namazu, mūsu kungs Sarvar al-ālam uzkāpa minbarā un teica hutbu. Viņš deva ashābiem padomus un lūdza, lai viņi atlaiž viņam visu, kas viņiem no viņa pienākas. Pēc tam viņš runāja par Abū Bakra as-Sidīka pārākumu ashābu vidū, par viņa vērtību un par to, cik ļoti viņš ir ar viņu apmierināts. Tā bija tāda hutba, ka visas sirdis, kas to dzirdēja, notrīcēja, un no acīm plūda asaras. Kad viņš pēc tam teica: „Ak, ļaudis! Kāds Pravietis es jums biju?”, cildenie ashābi atbildēja: „Ak, Allāha Sūtni! Lai Visvarenais Allāhs mūsu vārdā tev bagātīgi atlīdzina ar labu. Tu mums biji kā ļoti gādīgs tēvs un kā gādīgs brālis, kas dod padomus. Tu izpildīji pravietības uzdevumu, ko Visvarenais Allāhs tev žēlīgi uzticēja. Tu nodevi mums to, kas tika atklāts. Ar gudrību un skaistiem padomiem tu aicināji un sauci uz sava Kunga ceļu, uz islāmu. Lai Visvarenais Allāhs tev dod visskaistāko un visaugstāko atlīdzību.”
Tad mūsu kungs Pravietis teica: „Ak, ticīgie! Allāha dēļ – kam pret mani ir kāda tiesība, lai ceļas, nāk un saņem to šeit, pirms Augšāmcelšanās dienas.”
Taču neviens necēlās un nenāca saņemt savu tiesību. Mūsu kungs Allāha Sūtnis, piesaukdams Visvarenā Allāha vārdu, arī otro un trešo reizi teica: „Kam ir kāda tiesība, lai nāk un saņem to.” Tad piecēlās hazrat Ukāša, ļoti vecs vīrs no cildenajiem ashābiem. Viņš pienāca pie Allāha Sūtņa un teica: „Lai mans tēvs un māte ir tev upurī, ak, Allāha Sūtni! Tabūkas karagājienā es biju kopā ar tevi. Kad mēs devāmies prom no Tabūkas, mans kamielis un tavs kamielis nonāca blakus. Es nokāpu no sava kamieļa un piegāju pie tevis. Mans nolūks bija noskūpstīt tavu svētīto ķermeni, bet tad tu man iesiti ar pātagu pa muguru. Es nezinu, kāpēc tu man iesiti.”
„Mūžīgā pasaule tev ir labāka par šo pasauli. Tavs Kungs tev dos visu, ko vēlies, līdz tu teiksi: ‚Esmu apmierināts’” Ad-Duhā: 4–5
Tad mūsu kungs Pravietis teica: „Ak, Ukāša! Lai Visvarenais Allāhs tevi pasargā no tā, ka Viņa Sūtnis tev būtu sitis ar nodomu,” un pavēlēja: „Ak, Bilāl! Ej uz manas meitas Fātimas māju un atnes man to pātagu.” Hazrat Bilāls izgāja no mošejas. Saķēris galvu, viņš bija izbrīna pārņemts: „Allāha Sūtnis ļaus izpildīt pie sevis kisāsu (atmaksu)!” Nonācis pie mājas, viņš pieklauvēja pie durvīm un teica: „Ak, Allāha Sūtņa meita! Dod man Allāha Sūtņa pātagu!” Tad mūsu māte hazrat Fātima jautāja: „Ak, Bilāl! Tagad nav ne hadža, ne karagājiena laiks! Kam manam tēvam vajadzīga pātaga?” Hazrat Bilāls atbildēja: „Ak, Fātima! Vai tu nezini? Ar to tiks izpildīts kisāss pie Allāha Sūtņa!”
Mūsu māte Fātima stingri piekodināja hazrat Bilālam: „Ak, Bilāl! Kura sirds gan varētu būt ar mieru ar kisāsu atprasīt savu tiesību no Allāha Sūtņa? Tā kā viņš to ir palūdzis, es to došu. Bet pasaki Hasanam un Husainam, lai tas, kurš grib saņemt savu tiesību, izpilda kisāsu pie viņiem. Lai šis cilvēks saņem savu tiesību no viņiem. Lai viņi nekādā ziņā neļauj izpildīt kisāsu pie Allāha Sūtņa.” Hazrat Bilāls atnāca uz mošeju un iedeva pātagu mūsu kungam Allāha Sūtnim, bet viņš to iedeva hazrat Ukāšam. To redzēdami, hazrat Abū Bakrs un hazrat Umars lūdzās: „Ak, Ukāša! Lūk, mēs stāvam gatavi; saņem savu tiesību no mums. Lūdzu, neņem to no Allāha Sūtņa!” Tad mūsu kungs Pravietis teica hazrat Abū Bakram: „Ak, Abū Bakr! Atstāj, pakāpies malā. Ak, Umar! Arī tu pakāpies. Visvarenais Allāhs zina jūsu augsto pakāpi.” Tad piecēlās hazrat Alī un teica: „Ak, Ukāša! Mana sirds nevar būt ar mieru, ka tu sit Allāha Sūtnim. Lūk, mana mugura un vēders; nāc un saņem savu tiesību no manis, sit man kaut simt reižu, ja gribi. Tikai neaiztiec Allāha Sūtni!” Taču mūsu kungs Pravietis teica: „Ak, Alī! Apsēdies arī tu. Visvarenais Allāhs zina arī tavu augsto pakāpi un stāvokli.” Šoreiz piecēlās hazrat Hasans un Husains un teica: „Ak, Ukāša! Tu taču zini, ka mēs esam Allāha Sūtņa mazdēli. Tāpēc kisāss mums ir tas pats, kas kisāss Allāha Sūtnim. Saņem savu tiesību no mums; lūdzu, nesit Allāha Sūtnim!” Tad mūsu kungs Allāha Sūtnis viņiem teica: „Apsēdieties arī jūs, ak, manu abu acu prieks.” Un tad viņš teica: „Ak, Ukāša! Nāc un sit!”
Kad Ukāša teica: „Ak, Allāha Sūtni! Kad tu man iesiti, mans ķermenis bija atsegts,” mūsu mīļais Pravietis atsedza savu svētīto muguru. Tajā brīdī starp cildenajiem ashābiem atskanēja šņuksti, un viņi teica: „Ak, Ukāša! Vai tu tiešām sitīsi pa Allāha Sūtņa svētīto muguru?” Visi gaidīja dziļās bēdās. Kad hazrat Ukāša ieraudzīja pravietības zīmogu uz mūsu kunga Allāha Sūtņa svētītās muguras, viņš pēkšņi teica: „Lai mans tēvs un māte ir tev upurī, ak, Allāha Sūtni! Kam gan pietiktu spēka un kas gan uzdrošinātos sist pa tavu svētīto muguru un izpildīt pie tevis kisāsu, lai saņemtu savu tiesību?” un noskūpstīja Visuma Sultāna svētīto pravietības zīmogu. Tad mūsu kungs Cildenākais Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) viņam teica: „Nē, vai nu tu man iesitīsi, vai piedosi.” Tad hazrat Ukāša teica: „Lai mana dzīvība ir tev upurī, ak, Allāha Sūtni! Es piedevu. Vai arī Visvarenais Allāhs man piedos Augšāmcelšanās dienā?” Mūsu kungs Pravietis teica: „Kas grib redzēt manu biedru Paradīzē, lai paskatās uz šo sirmgalvi.” Izdzirdējuši šos mūsu kunga Allāha Sūtņa svētītos vārdus, cildenie ashābi sāka skūpstīt hazrat Ukāšu starp acīm. Visi teica: „Laimīgs tu! Laimīgs tu! Ak, Ukāša! Tā goda dēļ, ka biji kopā ar Allāha Sūtni, tu esi sasniedzis augstas pakāpes Paradīzē.”3
Usāmas ibn Zaida iecelšana par karavadoni
Bija safara mēneša pēdējās dienas. Pasauļu valdnieks (sallallahu alaihi va sallam) vēlējās vēlreiz aicināt uz islāmu Bizantijas impēriju ziemeļos, pirms tā kļuva par lielām briesmām musulmaņiem, un, ja viņi nepieņemtu aicinājumu, karot ar viņiem un pakļaut tos islāma valsts varai. Tāpēc viņš pavēlēja saviem varonīgajiem ashābiem gatavoties karam ar bizantiešiem. Cildenie ashābi izklīda, lai gatavotos. Mūsu kungs Cildenākais Sūtnis pasauca hazrat Usāmu ibn Zaidu un teica: „Ak, Usāma! Ar Visvarenā Allāha vārdu un svētību dodies uz Damasku, līdz Balkā robežai, līdz Dārūmai Palestīnā, līdz vietai, kur tavs tēvs krita kā šahīds. Lai zirgi samin tās zemes. Es iecēlu tevi par šī karaspēka virspavēlnieku. Negaidīti uzbrūc Ubnā ļaudīm un krīti pār viņiem kā zibens. Ej tik ātri, lai neviena ziņa nesasniegtu vietu, uz kuru dodies, pirms tevis. Ņem līdzi ceļvežus, bet izlūki un sargi lai iet tev pa priekšu. Ja Visvarenais Allāhs dāvās tev uzvaru, paliec viņu vidū tikai īsu laiku.” Viņš pavēlēja viņiem apmesties nometnē Džurfā, ar savām svētītajām rokām piesēja karogu un nodeva to Usāmam.4
Viņš uzkāpa minbarā mošejā un teica: „Ak, mani ashābi! Tāpat kā Usāmas tēvs Zaids bija karavadoņa amata cienīgs un man vismīļākais, tāpat arī viņa dēls Usāma pēc viņa ir karavadoņa amata cienīgs. Usāma ir viens no man vismīļākajiem cilvēkiem.”
Starp tiem, kam bija jādodas karā hazrat Usāmas vadībā, bija arī tādi ievērojami ashābi kā hazrat Abū Bakrs, hazrat Umars, hazrat Abū Ubaida ibn Džarāhs un hazrat Sads ibn Abī Vakāss.
Taču, tā kā nākamajā dienā Visuma Sultāns pēkšņi saslima, karaspēka iziešana tika atlikta līdz laikam pēc tam, kad mūsu kungs Pravietis bija aizgājis uz mūžīgo pasauli. Mūsu mīļais Pravietis bija saslimis ar smagu drudzi (humma). Drudzis arvien pieauga, un slimība kļuva smagāka.
Reiz pusnaktī, kad sāpes bija mazinājušās, viņš piecēlās no gultas. Viņš apģērbās un sagatavojās iet. To redzēdama, mūsu māte hazrat Āiša jautāja: „Lai mans tēvs un māte, pat mana dzīvība ir tev upurī, ak, Allāha Sūtni! Kurp tu ej?” Mūsu kungs Sarvar al-ālam (sallallahu alaihi va sallam) atbildēja: „Es saņēmu pavēli lūgt piedošanu tiem, kas apglabāti Bakī kapsētā. Turp es eju.”
Viņš paņēma līdzi Abū Muvaihibu un Abū Rāfi un devās turp. Kapsētā viņš ilgi lūdza un lūdzās Visvareno Allāhu par viņu piedošanu un žēlastību. Redzēdami šo mūsu kunga Pravieša neatlaidīgo lūgšanos, ashābi, kas bija ar viņu, teica: „Kaut mēs arī tagad šeit būtu apglabāti un mums būtu tas gods saņemt šo mūsu kunga Allāha Sūtņa lūgšanu!” Tad mūsu mīļais Pravietis pagriezās pret Abū Muvaihibu un teica: „Ak, Abū Muvaihib! Man tika dota brīva izvēle starp pasaules dārgumiem un mūžīgās pasaules dāvanām. Man tika teikts: ‚Ja vēlies, paliec pasaulē un pēc tam ieej Paradīzē, bet, ja vēlies, lai notiek Likāullāh (tikšanās ar Visvareno Allāhu), un tad ieej Paradīzē.’ Es izvēlējos Likāullāh un pēc tam Paradīzi.”
„Ak, ticīgie! Allāha dēļ – kam pret mani ir kāda tiesība, lai ceļas, nāk un saņem to šeit, pirms Augšāmcelšanās dienas” Svētais hadīss
Kādu dienu viņš devās lūgt piedošanu šahīdiem, kas guļ Uhudā. Ilgi lūgdamies Visvareno Allāhu, viņš lūdza par viņiem. Pēc tam viņš atnāca uz mošeju un teica cildenajiem ashābiem: „Es būšu pirmais no jums, kas nonāks pie Kausara baseina, un tas, kurš jūs tur sagaidīs. Tur ir mūsu tikšanās vieta … Es nebaidos, ka pēc manis jūs atgriezīsieties pie elku pielūgšanas (širks). Bet es baidos, ka jūs ļausieties pasaulei, tās dēļ apskaudīsiet cits citu un nogalināsiet cits citu un galu galā iesiet bojā, tāpat kā gāja bojā tie, kas bija pirms jums …” Pēc tam viņš devās uz savu laimes namu. Viņa slimība bija kļuvusi smagāka. Viņa svētītās sievas paziņoja mūsu mīļajam Pravietim, ka vēlas, lai viņš paliek mūsu mātes hazrat Āišas mājā, un ka viņas savas tiesības atdod viņai. Viņš priecājās par šo savu šķīsto sievu pašaizliedzību, lūdza par viņām visām un sāka pavadīt atlikušās dienas mūsu mātes hazrat Āišas mājā. Mūsu kunga Cildenākā Sūtņa (sallallahu alaihi va sallam) drudzis bija stipri pieaudzis. Drudža stipruma dēļ viņš bija spiests gultā grozīties no viena sāna uz otru. Kamēr viņš bija šādā stāvoklī, cildenie ashābi nāca viņu apmeklēt un ļoti bēdājās par lielajām ciešanām, ko cieta mūsu kungs. Abū Saīds al-Hudrī stāstīja: „Es biju iegājis pie Allāha Sūtņa. Viņam virsū bija samta sega. Drudža karstums nāca cauri segai; karstuma dēļ mēs nevarējām ar roku pieskarties segai. Kad mūsu kungs Allāha Sūtnis redzēja mūsu izbrīnu un bēdas, viņš teica:
‚Vissmagākie pārbaudījumi piemeklē praviešus. Un tomēr pravietis par pārbaudījumiem priecājas vairāk, nekā jūs priecājaties par dāvanām, kas jums dotas.’”
Umm Bišr bint Barā stāstīja: „Es biju aizgājusi apmeklēt Allāha Sūtni. Viņa svētītais ķermenis dega kā uguns. Es teicu: ‚Lai mana dzīvība ir tev upurī, ak, Allāha Sūtni! Es nekad neesmu redzējusi tik smagu slimību! …’ Tad viņš teica: ‚Ak, Umm Bišr! Drudzis ir tik stiprs tāpēc, lai mana atlīdzība (savābs) būtu liela. Šī slimība ir tās saindētās gaļas sekas, ko es nogaršoju Haibarā. Šīs gaļas sāpes es vienmēr jutu. Inde, ko tajā dienā apēdu, tagad pārrauj manu abharu, tas ir, manu aortu.’”5
Mūsu mīļais Pravietis teica arī hazrat Abdullāham ibn Masūdam: „Nav neviena musulmaņa, kuru piemeklē slimība un kuram Visvarenais Allāhs nenobirdinātu viņa kļūdas un grēkus, kā nobirst koka lapas!”6 Slimība ar katru dienu kļuva smagāka. Cildenie ashābi par to ļoti bēdājās un nespēja atrast mieru savās mājās. Viņi pulcējās mošejā. Lai uzzinātu, kā klājas mūsu kungam Pravietim, viņi nosūtīja pie viņa hazrat Alī. Pasauļu valdnieks ar zīmi jautāja: „Ko saka mani ashābi?” Hazrat Alī teica: „Viņi ļoti bēdājas un uztraucas, domādami: ‚Ja nu Allāha Sūtnis aiziet no mums! …’” Tad mūsu mīļais Pravietis, kura žēlsirdība pret saviem ashābiem bija vēl daudz lielāka, pārvarēdams smago slimību, piecēlās un, atbalstīdamies uz hazrat Alī un hazrat Fadlu ibn Abāsu, atnāca uz mošeju. Viņš uzkāpa minbarā un, slavējis Visvareno Allāhu un pateicies Viņam, teica cildenajiem ashābiem:
„Ak, mani ashābi! Esmu dzirdējis, ka jūs, domādami par manu nāvi, uztraucaties. Vai gan kāds pravietis ir palicis savas ummas vidū mūžīgi, lai arī es paliktu jūsu vidū mūžīgi? Ziniet, ka es došos pie sava Kunga. Mans padoms jums ir šāds: godājiet muhādžiru vecākos! Ak, muhādžiri! Arī jums mans novēlējums ir šāds: dariet labu ansāriem! Viņi darīja labu jums. Viņi jūs izmitināja savās mājās. Lai gan pašiem bija grūti iztikt, viņi jūs turēja augstāk par sevi. Viņi dalījās ar jums savā mantā. Kas kļūs par ansāru valdītāju, lai par viņiem rūpējas un piedod tiem, kas kļūdās.” Pēc tam viņš deva ļoti skaistus un iedarbīgus padomus un teica: „Visvarenais Allāhs vienam savam kalpam ļāva brīvi izvēlēties starp palikšanu šajā pasaulē un došanos pie sava Kunga. Šis kalps vēlējās doties pie sava Kunga.” Hazrat Abū Bakrs saprata, ka ar šiem vārdiem mūsu kungs Allāha Sūtnis norāda uz savu aiziešanu mūžībā, un sāka raudāt, sacīdams: „Lai mūsu dzīvības ir upurētas par tevi, ak, Allāha Sūtni!” Žēlsirdības jūra, mūsu mīļais Pravietis (sallallahu alaihi va sallam), teica: „Neraudi, ak, Abū Bakr!” un pavēlēja viņam būt pacietīgam un izturēt. No viņa svētītajām acīm tecēja asaras. Viņš teica: „Ak, mani ashābi! Es esmu ļoti apmierināts ar Abū Bakru, kurš patiesīgi un ar tīru sirdi (ihlāss) ziedoja savu mantu islāma reliģijas ceļā. Ja būtu iespējams izvēlēties sev biedru ceļā uz mūžīgo pasauli, es būtu izvēlējies viņu.” Pēc tam viņš pavēlēja: „Aizveriet visas durvis, kas veras uz mošeju, izņemot Abū Bakra durvis!”
Pēc tam viņš nokāpa no minbara un atgriezās mūsu mātes hazrat Āišas istabā. Cildenie ashābi sāka raudāt. Tad mūsu kungs Pravietis, atbalstīdamies uz hazrat Alī un Fadla ibn Abāsa rokām, atkal ieradās mošejā, nostājās uz minbara apakšējā pakāpiena un teica cildenajiem ashābiem: „Ak, muhādžiri un ak, ansāri! Nav nekāda labuma steigties, lai sasniegtu to, kam laiks ir noteikts. Visvarenais Allāhs nesteidzas ne ar vienu kalpu. Ja kāds mēģina mainīt Visvarenā Allāha kazā un kadaru (likteni) un pacelties pāri Viņa gribai, Viņš to satriec un pazudina.
Kas grib Visvareno Allāhu pievilt un apmānīt, tā lietas sabrūk, un viņš pievil pats sevi. Ziniet, ka es pret jums esmu līdzjūtīgs un žēlsirdīgs. Arī jūs nonāksiet pie manis. Vieta, kur jūs mani satiksiet, ir pie Kausara baseina. Kas grib ieiet Paradīzē un satikt mani, lai nerunā tukšu. Ak, musulmaņi! Kļūšana par neticīgo un grēku darīšana ir iemesls tam, ka dāvanas mainās un iztika sarūk. Ja cilvēki paklausa Visvarenā Allāha pavēlēm, valdību vadītāji, priekšnieki un pārvaldnieki pret viņiem ir žēlsirdīgi un līdzjūtīgi. Ja viņi grimst netiklībā un izvirtībā, pārkāpj robežas un grēko, viņiem nebūs žēlsirdīgu vadītāju. Tāpat kā mana dzīve jums ir bijusi par labu, arī mana nāve ir labums un žēlastība. Ja es kādu esmu netaisnīgi sitis vai teicis viņam sliktu vārdu, es piekrītu, ka viņš atgūst savas tiesības, izdarot man to pašu; ja esmu kādam no jums netaisnīgi kaut ko paņēmis, es piekrītu, ka viņš to prasa atpakaļ, un esmu gatavs, ka mēs savstarpēji atlaižam viens otram visas prasības. Jo sods šajā pasaulē ir daudz vieglāks par sodu mūžīgajā pasaulē. To ir vieglāk izturēt.” Tāpat kā iepriekš viņš bija paudis apmierinātību ar hazrat Abū Bakru, arī šajā hutbā viņš pauda apmierinātību ar hazrat Umaru un teica: „Umars ir ar mani, un es esmu ar viņu. Pēc manis patiesība būs ar Umaru.”
„Vissmagākie pārbaudījumi piemeklē praviešus. Un tomēr pravietis par pārbaudījumiem priecājas vairāk, nekā jūs priecājaties par dāvanām, kas jums dotas” Svētais hadīss
Pēc šīs hutbas mūsu kungs Allāha Sūtnis nokāpa no minbara. Pēc namaza viņš atkal uzkāpa minbarā, izteica savu novēlējumu un deva padomus, tad teica: „Es jūs uzticu Visvarenajam Allāham”, atstāja ashābus un devās uz savu istabu. Kādā dienā, kad viņu mocīja stipras sāpes, pasauļu valdnieks (sallallahu alaihi va sallam), vēlēdamies savstarpēji nokārtot tiesības ar cildenajiem ashābiem un neaiziet uz mūžīgo pasauli ar citu cilvēku tiesībām pār sevi, lika pasaukt hazrat Bilālu al-Habašī un viņam teica: „Sauc ļaudis! Lai viņi sapulcējas mošejā. Es gribu viņiem izteikt savu pēdējo novēlējumu!…”
Hazrat Bilāls sapulcināja ashābus mošejā. Mūsu mīļais Pravietis, atbalstīdamies uz hazrat Alī un Fadlu, ieradās mošejā. Viņš apsēdās minbarā, slavēja un cildināja Visvareno Allāhu un teica: „Ak, mani ashābi! Ziniet, ka tuvojas laiks, kad man jāšķiras no jums. Kam ir kādas tiesības pret mani, lai tās prasa no manis. Kas man ir mīļš, lai prasa no manis savas tiesības vai lai man tās piedod, lai es nonāktu pie sava Kunga un Viņa žēlastības, tās nokārtojis.” Pēc tam viņš nokāpa no minbara un vadīja pusdienas namazu. Pēc namaza viņš atkal uzkāpa minbarā un atkārtoja to, ko bija teicis pirms namaza. Slimības laikā mūsu kungs Pravietis, tiklīdz atskanēja azāns, vienmēr izgāja uz svēto mošeju (Masdžid aš-šarīf) un kā imāms veica namazu kopā ar cildenajiem ashābiem.7 Trīs dienas pirms mūsu mīļā Pravieša aiziešanas mūžībā viņa slimība pastiprinājās. Viņš vairs nespēja iziet uz mošeju un vadīt kopīgo namazu. Pirmais namazs, ko viņš nevarēja veikt kopā ar draudzi (džamāts), bija nakts namazs.
Hazrat Bilāls kā parasti tajā laikā pienāca pie durvīm un teica: „As-salat, jā Rasulallah!” Mūsu mīļais Pravietis bija tik vārgs, ka vairs nespēja aiziet uz mošeju. Viņš teica: „Sakiet Abū Bakram! Lai viņš vada namazu maniem ashābiem.” Mūsu māte hazrat Āiša jautāja: „Lai mana dzīvība ir upurēta par tevi, ak, Allāha Sūtni! Mans tēvs ir maigas sirds un ļoti skumst. Ja viņš nostāsies tavā vietā un neredzēs tevi tur, viņš raudādams nespēs lasīt. Vai tu nepavēlētu, lai imāma vietā stājas Umars?” Mūsu kungs Pravietis atkal teica: „Sakiet Abū Bakram! Lai viņš kā imāms vada namazu maniem ashābiem.” Hazrat Bilāls izstāstīja Abū Bakram as-Sidīkam, kā ir. Kad hazrat Abū Bakrs mihrābā neieraudzīja mūsu kungu Allāha Sūtni, viņš bija kā sirdī ievainots, gandrīz zaudēja prātu. Viņš raudāja!… raudāja!… Arī cildenie ashābi sāka raudāt. Kad mūsu kungs Habībullāhs jautāja, kas ir šīs vaimanas, kas atskan no mošejas, mūsu māte hazrat Fātima paskaidroja: „Lai mana dzīvība ir upurēta par tevi, ak, Allāha Sūtni! Tavi ashābi raud, jo nespēj izturēt šķiršanos no tevis!…”8 Žēlsirdības jūra, mūsu mīļais Pravietis (sallallahu alaihi va sallam), bija ļoti aizkustināts. Lai mierinātu savus ashābus, viņš, lai gan slimība bija tik smaga, ar grūtībām piecēlās. Atbalstīdamies uz hazrat Alī un hazrat Abāsu, viņš ieradās mošejā. Pēc namaza viņš teica: „Ak, mani ashābi! Jūs esat Visvarenā Allāha sardzībā, un es jūs esmu uzticējis Visvarenajam Allāham! Turieties pie takvas (dievbijības). Bīstieties Visvareno Allāhu. Turieties pie Visvarenā Allāha pavēlēm un paklausiet tām. Es tagad atstāju šo pasauli.”
Tas bija trīs dienas pirms mūsu mīļā Pravieša aiziešanas mūžībā. Džibrīls alaihis-salam ieradās apmeklēt mūsu kungu Allāha Sūtni un teica: „Ak, Allāha Sūtni! Visvarenais Allāhs tev sūta sveicienu. Lai gan Viņš zina tavu stāvokli, Viņš jautā, kā tev klājas un kā tu jūties.” Pasauļu valdnieks atbildēja: „Esmu bēdīgs!” Džibrīls alaihis-salam atnāca arī svētdien un teica to pašu. Mūsu kungs Pravietis atkal atbildēja tāpat. Džibrīls alaihis-salam paziņoja arī, ka ir nogalināts Asvads al-Ansī, kas Jemenā sevi bija pasludinājis par pravieti. Cildenākais Sūtnis to paziņoja saviem ashābiem. Dažus zelta gabalus, kas viņam bija atnesti pirms slimības, viņš bija atdevis nabagiem, bet dažus – hazrat Āišai. Svētdien Allāha Sūtņa slimība pastiprinājās. Kad pie viņa ieradās karaspēka komandieris hazrat Usāma, viņš tam neko neteica, bet pacēla savas svētītās rokas un pārlaida tās pār viņu. Bija skaidrs, ka viņš par viņu lūdz Allāhu. Viņa slimības trīspadsmitā un pēdējā diena… Tā diena, tāpat kā diena, kad mūsu mīļais Pravietis ar savu dzimšanu godināja pasauli, bija rabī al-avvala divpadsmitā diena un pirmdiena. Visuma Sultāns savā svētītajā ķermenī sajuta atvieglojumu… Kad cildenie ashābi gatavojās veikt rīta namazu aiz hazrat Abū Bakra as-Sidīka, pasauļu valdnieks ar savu klātbūtni pagodināja svēto mošeju. Viņš ieraudzīja savu ummu rindās veicam pielūgsmi. Priecādamies viņš pasmaidīja. Arī cildenie ashābi, ieraudzījuši Allāha Sūtni mošejā, nodomāja, ka slimība ir pārgājusi, un priecājās. Abū Bakrs as-Sidīks (radijallahu anhu) saprata, ka ir ieradies mūsu mīļais Pravietis, un gribēja atkāpties. Mūsu kungs viņam deva zīmi, kas nozīmēja „Paliec savā vietā!”. Pats viņš sekoja hazrat Abū Bakram un veica namazu aiz viņa.9 Tā pēc Allāha Sūtņa pavēles hazrat Abū Bakrs vadīja cildenajiem ashābiem septiņpadsmit namazus. Pēc namaza Cildenākais Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) ar savu klātbūtni pagodināja hazrat Āišas istabu un atgūlās. Viņš teica: „Es vēlos doties Visvarenā Allāha priekšā, neatstājis pasaulīgu mantu. Arī to zeltu, kas palicis pie tevis, izdali nabagiem!” Pēc tam drudzis pieauga. Pēc kāda laika viņš atkal atvēra acis un jautāja hazrat Āišai, vai viņa zeltu ir izdalījusi. Viņa atbildēja, ka izdalīs. Viņš atkal un atkal pavēlēja to tūlīt izdalīt. Kad tas tūlīt tika izdalīts un viņam to paziņoja, viņš teica: „Tagad esmu mierīgs.” Kādu laiku atpūties savā gultā, viņš lika pasaukt pie sevis hazrat Alī. Viņš nolika savu svētīto galvu viņam klēpī. Viņa svētītā piere bija nosvīdusi, un viņa svētītās sejas krāsa bija mainījusies. Mūsu māte hazrat Fātima, ieraudzījusi savu svētīto tēvu tādā stāvoklī, nespēja uz to skatīties un aizgāja pie saviem dēliem – hazrat Hasana un hazrat Husaina. Viņa paņēma tos aiz rokām un sāka raudāt: „Ak, mans tēvs! Kas rūpēsies par tavu meitu? Kam tu uzticēsi Hasanu un Husainu? Ak vai, mans tēvs! Lai mana dzīvība ir upurēta par tevi! Kas ar mani notiks pēc tevis? Uz ko skatīsies manas acis pēc tavas svētītās sejas?” Mūsu kungs Allāha Sūtnis, izdzirdējis šos savas meitas sirdi dedzinošos vārdus, atvēra savas svētītās acis, pasauca viņu pie sevis un lūdza: „Ak, mans Kungs! Dāvā viņai pacietību.” Kad viņš pēc tam teica: „Ak, Fātima! Ak, manu acu gaisma! Tavs tēvs cīnās ar nāvi!”, viņas sāpju pilnā raudāšana kļuva vēl stiprāka. Kad hazrat Alī teica: „Ak, Fātima! Lūdzu, klusē, nesāpini Allāha Sūtni vēl vairāk!”, mūsu mīļais Pravietis teica: „Nesāpini viņu, ak, Alī! Ļauj viņai liet asaras par savu tēvu!…” Pēc tam viņš aizvēra savas svētītās acis, it kā zaudētu samaņu. Tad pie sava svētītā vectēva pienāca hazrat Hasans un raudādams teica: „Ak, mans svētītais vectēv! Kas spēj izturēt šķiršanos no tevis? Kam mēs izsūdzēsim savas sirds izmisumu? Kas pēc tevis būs līdzjūtīgs pret manu māti, manu tēvu un manu brāli? Kur tavas sievas un tavi ashābi atradīs tavus skaistos tikumus?” Tad mūsu kunga Pravieša svētītajām sievām vairs nebija spēka izturēt, un visas kopā viņas sāka klusi raudāt. Cildenie ashābi, kas ļoti satraukti gaidīja ārā, izdzirdējuši, ka mūsu kunga Pravieša slimība ir ļoti pastiprinājusies, sajuta sirdīs dedzinošas sāpes. Viņi sāka raudāt. Lai vēl kaut pēdējo reizi redzētu sava mīļā Pravieša svētīto skaistumu, viņi lūdzās pie durvīm: „Lūdzu, atveriet durvis! Ļaujiet mums vēl vienu reizi ieraudzīt Sūtņa alaihis-salam svētīto seju!…” Visvarenā Allāha Habībs, Viņa mīļotais, kas sūtīts kā žēlastība pasaulēm, izdzirdējis šos savu ashābu lūgumus, apžēlojās un teica: „Atveriet durvis!” Ashābu ievērojamākie vīri ienāca iekšā. Mūsu mīļais Pravietis, ieteicis viņiem pacietību, teica: „Ak, mani ashābi! Jūs esat visaugstākie un godājamākie no cilvēkiem. Lai kas nāktu pēc jums, jūs ieiesiet Paradīzē pirms viņiem visiem. Esiet stingri, uzturēdami reliģiju, un ņemiet Diženo Korānu par savu imāmu (vadītāju).
„Ak, mani ashābi! Jūs esat Visvarenā Allāha sardzībā, un es jūs esmu uzticējis Visvarenajam Allāham! Turieties pie takvas” Svētais hadīss
Neesiet nevērīgi pret reliģijas noteikumiem.” Pēc tam viņš teica: „Ak, mans Kungs! Vai es esmu paziņojis?” un aizvēra savas svētītās acis. Viņa svētītā seja svīda. Hazrat Alī ar zīmi lika ashābiem iziet. Kad viņi bija aizgājuši, ienāca mūsu māte hazrat Āiša un lūdza padomu. Mūsu kungs Pravietis teica: „Ak, Āiša! Sargā sevi, sēdēdama savas mājas stūrī!” Pēc tam no viņa svētītajām acīm sāka tecēt asaras. Visuma Sultāns raudāja… Klātesošo sirdis bija ievainotas, iekšas plosījās. Mūsu māte hazrat Umm Salama jautāja: „Lai mana dzīvība ir upurēta par tevi, ak, Allāha Sūtni! Kāpēc tu raudi?” Viņš atbildēja: „Es raudu, lai manai ummai tiktu parādīta žēlastība.”
Saule cēlās arvien augstāk. Laiks bija tuvu… Mūsu mīļā Pravieša svētītā galva atbalstījās pret mūsu mātes hazrat Āišas krūtīm. Pasauļu valdnieks dzīvoja savus pēdējos mirkļus, un no viņa svētītajām lūpām plūda šie vārdi: „Žēlsirdības dēļ, žēlsirdības dēļ! Izturieties labi pret vergiem, kas ir jūsu rokās! Apģērbiet viņus un paēdiniet. Runājiet ar viņiem maigi. Namazs, namazs – turpiniet veikt namazu! Bīstieties Visvareno Allāhu attiecībā uz savām sievām un vergiem!… Ak, Allāh! Piedod man! Dāvā man savu žēlastību!… Ļauj man nonākt Rafīk al-alā pulkā!…” No mūsu mātes hazrat Fātimas acīm asaras plūda kā straume, un viņas vaidi dedzināja sirdis. Mūsu mīļais Pravietis (sallallahu alaihi va sallam) apsēdināja viņu sev blakus un teica: „Mana meita, mazliet pacieties, neraudi. Jo līdz ar tavu raudāšanu raud (eņģeļi) Hamalat al-Arš.” Viņš noslaucīja mūsu mātes hazrat Fātimas asaras. Viņš mierināja viņu, lūdza viņai no Visvarenā Allāha pacietību un teica: „Ak, mana meita, mana dvēsele tiks paņemta. Saki: ‚Inna lillahi va inna ilaihi radžiun.’ Ak, Fātima! Par katru nelaimi, kas piemeklē, tiek dota atlīdzība.” Kādu laiku viņš turēja savas svētītās acis aizvērtas un pēc tam teica: „Turpmāk tavam tēvam vairs nebūs ne bēdu, ne raižu. Jo viņš atbrīvojas no iznīcīgās pasaules un ciešanu vietas.” Pēc tam viņš teica hazrat Alī: „Ak, Alī! Tādam un tādam ebrejam es esmu parādā tik un tik daudz mantas. Es to paņēmu, lai sagatavotu karaspēku. Neaizmirsti to atdot! Tu noteikti atbrīvosi mani no parāda, un tu būsi pirmais no tiem, kas satiks mani pie Kausara baseina. Pēc manis tev nāksies daudz ciest. Esi pacietīgs. Kad cilvēki tieksies pēc šīs pasaules, tu izvēlies mūžīgo pasauli.”
Usāma atkal atnāca. Mūsu kungs Allāha Sūtnis teica: „Lai Visvarenais Allāhs ir tavs palīgs! Ej nu karā!” Viņš izgāja, devās pie sava karaspēka un tūlīt deva pavēli doties ceļā.10
Pasauļu valdnieks vilka savas pēdējās nopūtas… Laiks bija pavisam tuvu… Visvarenais Allāhs atklāja Azrāīlam alaihis-salam: „Ej pie Mana Habība visskaistākajā veidolā! Ja viņš atļaus, paņem viņa dvēseli ļoti maigi un viegli. Ja neatļaus, atgriezies!” Azrāīls alaihis-salam visskaistākajā veidolā, cilvēka izskatā, pienāca pie mūsu mīļā Pravieša laimes nama durvīm un teica: „Assalamu alaikum, ak, pravietības nama saimniek! Vai tu atļausi man ienākt? Lai Visvarenais Allāhs tev dāvā žēlastību!”
Mūsu māte hazrat Āiša teica hazrat Fātimai, kas sēdēja blakus mūsu mīļajam Pravietim (sallallahu alaihi va sallam): „Atbildi tu šim atnācējam.” Hazrat Fātima piegāja pie durvīm un ļoti bēdīgā balsī teica: „Ak, Visvarenā Allāha kalps! Allāha Sūtnis šobrīd ir aizņemts ar savu stāvokli.” Azrāīls alaihis-salam atkal lūdza atļauju. Tika dota tā pati atbilde. Kad viņš trešo reizi atkārtoja sveicienu un skaļā balsī teica, ka viņam noteikti jāienāk, mūsu kungs Pravietis to uzzināja un teica: „Ak, Fātima! Kas ir pie durvīm?”
Hazrat Fātima atbildēja: „Ak, Allāha Sūtni! Pie durvīm kāds lūdz atļauju ienākt. Es viņam vairākas reizes atbildēju. Bet pie viņa trešā sauciena man pārskrēja drebuļi.” Tad mūsu kungs Allāha Sūtnis teica: „Ak, Fātima! Vai tu zini, kas stāv pie durvīm? Tas ir tas, kas sagrauj baudas, izklīdina sapulces, padara sievas par atraitnēm un bērnus par bāreņiem, izposta mājas un piepilda kapus, – nāves eņģelis Azrāīls. Ak, Azrāīl, ienāc!” Tajā brīdī mūsu māti hazrat Fātimu pārņēma neaprakstāmas mokas, un no viņas svētītajām lūpām izlauzās šie vārdi: „Vai, Medīna, tu esi izpostīta!” Mūsu Pravietis paņēma hazrat Fātimas roku, nolika to uz savām svētītajām krūtīm un aizvēra savas svētītās acis. Klātesošie nodomāja, ka viņa svētītā dvēsele jau ir paņemta. Mūsu māte hazrat Fātima neizturēja, noliecās pie sava tēva svētītās auss un sirdi plosošā balsī sauca: „Ak, mans tētiņ!…” Kad atbilde nenāca, viņa šoreiz teica: „Lai mana dzīvība ir upurēta par tevi, ak, Allāha Sūtni! Lūdzu, atver vienreiz savas svētītās acis un pasaki man kaut ko…” Pasauļu valdnieks atvēra savas svētītās acis, noslaucīja meitas asaras un pačukstēja viņai ausī, ka aizies mūžībā. Tad hazrat Fātima sāka raudāt. Šoreiz mūsu Pravietis viņai ausī teica: „No manas ģimenes (Ahl al-Bait) tu būsi pirmā, kas nāks pie manis.” Viņa priecājās par šo vēsti un rada mierinājumu.
„Ak, Allāh! Piedod man! Dāvā man savu žēlastību!… Ļauj man nonākt Rafīk al-alā pulkā!…” Svētais hadīss
Mūsu māte hazrat Fātima jautāja: „Ak, mans tētiņ! Šodien ir šķiršanās diena! Kad es tevi atkal satikšu?” Mūsu kungs Allāha Sūtnis teica: „Ak, mana meita! Augšāmcelšanās dienā tu mani atradīsi baseina malā. Tiem no manas ummas, kas nāks pie baseina, es došu ūdeni.” Kad hazrat Fātima jautāja: „Bet ja es tevi tur neatradīšu, ko man darīt?”, mūsu kungs Pravietis teica: „Tu mani atradīsi pie Mīzāna (Svariem). Tur es aizlūgšu par savu ummu.”
Kad mūsu māte hazrat Fātima teica: „Bet ja arī tur tevi neatradīšu, ak, Allāha Sūtni?”, mūsu kungs Pravietis teica: „Tu mani atradīsi pie Sirāta tilta. Tur es lūgšos savam Kungam: ‚Ak, mans Kungs! Pasargā manu ummu no Uguns!’”
Pēc tam hazrat Alī skumjā balsī jautāja: „Ak, Allāha Sūtni! Kad tu būsi atdevis savu dvēseli, kas tevi mazgās un kādā līķautā mēs tevi ietīsim? Kas vadīs tavu namazu un kas tevi noliks kapā?” Mūsu kungs Pravietis teica:
„Ak, Alī, mazgā mani tu, un lai Fadls ibn Abāss tev lej ūdeni. Džibrīls būs jūsu trešais. Kad mana mazgāšana (gasl) būs pabeigta, ietiniet mani līķautā. Džibrīls atnesīs no Paradīzes jauku smaržu. Pēc tam aiznesiet mani uz mošeju un izejiet. Jo vispirms Džibrīls, tad Mīkāīls, tad Isrāfīls un pēc tam eņģeļi pulku pēc pulka veiks manu namazu. Pēc tam ienāciet jūs un nostājieties rindās. Lai neviens nestājas manā priekšā.”11 Pēc tam viņš jautāja Azrāīlam alaihis-salam, kas gaidīja: „Ak, Azrāīl! Vai tu esi atnācis apciemot mani vai paņemt manu dvēseli?…” Azrāīls alaihis-salam atbildēja: „Es esmu atnācis gan kā viesis, gan pildot pienākumu. Visvarenais Allāhs man pavēlēja ienākt pie tevis tikai ar atļauju. Tavu svētīto dvēseli es varu paņemt tikai ar tavu atļauju. Ak, Allāha Sūtni! Ja tu atļausi, es paklausīšu tavai pavēlei un paņemšu tavu dvēseli. Ja ne, es atgriezīšos pie sava Kunga.” Mūsu kungs Pravietis jautāja: „Ak, Azrāīl! Kur tu atstāji Džibrīlu?…” Azrāīls alaihis-salam atbildēja: „Džibrīlu es atstāju tuvākajās debesīs. Eņģeļi viņam izsaka līdzjūtību tavas aiziešanas dēļ.” Viņiem tā sarunājoties, ieradās Džibrīls alaihis-salam. Mūsu kungs Allāha Sūtnis teica: „Ak, mans brāli Džibrīl! Nu ir pienācis laiks doties prom no šīs pasaules. Kas mani gaida pie Visvarenā Allāha? Pasludini man to kā priecīgu vēsti, lai es ar mierīgu sirdi nodotu uzticēto mantu tās Īpašniekam.” Džibrīls alaihis-salam teica: „Ak, Visvarenā Allāha mīļotais! Es atstāju debesu vārtus vaļā. Eņģeļi ir nostājušies rindās un ar mīlestību gaida tavu dvēseli.” Mūsu kungs Pravietis teica: „Slava pieder vienīgi Visvarenajam Allāham. Dod tu man priecīgu vēsti! Kas mani gaida pie mana Kunga?…” Džibrīls alaihis-salam teica: „Ak, Allāha Sūtni! Tavas ierašanās dēļ ir atvērti Paradīzes vārti, plūst Paradīzes upes, noliekušies Paradīzes koki, un hūrijas ir izrotājušās.”
Mūsu kungs Pravietis atkal teica: „Slava pieder vienīgi Visvarenajam Allāham. Dod man vēl kādu priecīgu vēsti, ak, Džibrīl!…” Džibrīls alaihis-salam teica: „Ak, Allāha Sūtni! Augšāmcelšanās dienā tu būsi pirmais, kas aizlūgs, un pirmais, kura aizlūgums tiks pieņemts.” Kad mūsu mīļais Pravietis atkal teica: „Slava pieder vienīgi Visvarenajam Allāham. Ak, Džibrīl! Dod man vēl kādu priecīgu vēsti”, Džibrīls alaihis-salam teica: „Ak, Allāha Sūtni! Par ko tu jautā?…” Tad mūsu kungs Pravietis teica: „Visas manas raizes, bēdas un skumjas ir par manu ummu, ko es atstāju aiz sevis.” Hazrat Džibrīls teica: „Ak, Visvarenā Allāha Habīb! Augšāmcelšanās dienā Visvarenais Allāhs piedos tavai ummai tik daudz, līdz tu būsi apmierināts. Viņš ievedīs Paradīzē tevi pirms visiem praviešiem un tavu ummu pirms visām ummām.” Mūsu mīļais Pravietis teica Džibrīlam alaihis-salam: „Man pie Visvarenā Allāha ir trīs vēlēšanās. Pirmā – lai Viņš padara mani par aizlūdzēju par manas ummas grēciniekiem. Otrā – lai Viņš nesoda viņus par grēkiem, ko viņi darījuši pasaulē. Trešā – lai ceturtdienās un pirmdienās man tiktu parādīti manas ummas darbi (ja viņu darbi ir labi, es lūgšu, un Visvarenais Allāhs tos pieņems; ja slikti, es aizlūgšu un prasīšu, lai tie tiktu izdzēsti no darbu grāmatas).” Džibrīls alaihis-salam paziņoja, ka Visvarenais Allāhs ir pieņēmis visas trīs viņa vēlēšanās. Tad mūsu mīļajam Pravietim kļuva vieglāk.
Visvarenais Allāhs atklāja: „Ak, Mans Habīb! Kas ielika tavā svētītajā sirdī tik lielu mīlestību un līdzjūtību pret tavu ummu?…” Mūsu kungs Pravietis atbildēja: „Mans Visaugstākais Kungs, kas mani radīja un audzināja.” Tad Cildenais Allāhs teica: „Mana žēlastība un Mana līdzjūtība pret tavu ummu ir tūkstoš reižu lielāka par tavējo. Atstāj viņus Man.” Mūsu mīļais Pravietis teica: „Tagad esmu mierīgs. Ak, Azrāīl! Izpildi pienākumu, kas tev pavēlēts!” Azrāīls alaihis-salam, lai izpildītu savu pienākumu, tuvojās Visuma Sultānam, kura dēļ viņš pats bija radīts. Mūsu mīļais Pravietis iegremdēja abas savas svētītās rokas ūdens traukā, kas stāvēja blakus, pārlaida mitrās rokas pār savu svētīto seju un teica: „La ilaha illallah! Ak, Allāh! Rafīk al-alā!…” Azrāīls alaihis-salam sāka ņemt pasauļu valdnieka svētīto dvēseli. Mūsu kunga Allāha Sūtņa svētītā seja brīžiem kļuva sarkana, brīžiem bāla. Kad viņš jautāja Azrāīlam alaihis-salam: „Vai arī manas ummas dvēseles tu ņemsi tik smagi un ar varu?…”, Azrāīls alaihis-salam atbildēja: „Ak, Allāha Sūtni! Nekad vēl neesmu nevienam dvēseli paņēmis tik viegli.” Mūsu mīļais Pravietis, kas pat savā pēdējā brīdī neaizmirsa savu ummu, teica: „Ak, Azrāīl! To smagumu, ko tu darītu manai ummai, dari man! Jo viņi ir vāji, viņi to neizturēs…” Pēc tam viņš teica: „La ilaha illallah! Rafīk al-alā!…”, un viņa svētītā dvēsele tika paņemta un nogādāta augstākajā Illijīnā (alā illijīn)…
Šafāat, jā Rasulallah!
Dahilak, jā Rasulallah!
Assalatu vassalamu alaika, jā Rasulallah!
Assalatu vassalamu alaika, jā Habiballah!
Assalatu vassalamu alaika, jā Saijidal-avvalina val-ahirin!
Džibrīls alaihis-salam atvadījās no mūsu kunga Pravieša, sacīdams: „Assalamu alaikum, ak, Visvarenā Allāha Sūtni! Tu biji mans mērķis un manu ilgu piepildījums. Turpmāk es vairs nekad nenokāpšu uz zemes!…”
Kad Cildenākā Sūtņa svētītā dvēsele aizgāja uz augstāko pasauli, mūsu māte hazrat Fātima un azvādž at-tāhirāt (viņa svētītās sievas) (radijallahu anhunna) sāka klusi raudāt.12 Šajā brīdī balss, kuras īpašnieks nebija redzams, sveica:
„Ak, Fātima! Vai tu zini, kas stāv pie durvīm? Tas ir tas, kas sagrauj baudas, izklīdina sapulces, padara sievas par atraitnēm un bērnus par bāreņiem, izposta mājas un piepilda kapus, – nāves eņģelis Azrāīls” Svētais hadīss
„Assalamu alaikum, jā Ahl al-Bait! Va rahmatullahi va barakatuh”, un nolasīja sūras Āl Imrān 185. svēto ājatu, kura nozīme ir: „Ziniet, ka katra dzīva būtne baudīs nāvi. Un Augšāmcelšanās dienā jums pilnībā tiks dota jūsu atlīdzība.” Pēc tam viņus mierināja un izteica līdzjūtību ar šiem vārdiem: „Paļaujieties uz Visvarenā Allāha dāvanām un labvēlību. Turieties pie Viņa un ceriet uz Viņu. Nevaimanājiet! Patiesi nelaimē cietis ir tas, kurš paliek bez atlīdzības (savābs)!”
Visi klātesošie dzirdēja šos vārdus un atbildēja uz sveicienu. Tos bija teicis Hizrs alaihis-salam.13 Kad Cildenākajā Sūtnī parādījās nāves pazīmes, Umm Aiman sūtīja ziņu savam dēlam Usāmam. Usāma, hazrat Umars un Abū Ubaida, saņēmuši šo rūgto ziņu, atstāja karaspēku un ieradās Masdžid an-Nabavī. Kad Āiša as-Sidīka un pārējās sievietes sāka raudāt, cildenie ashābi, kas bija svētajā mošejā, apjuka. Viņi nesaprata, kas ar viņiem notiek, un bija kā apdullināti. Hazrat Alī palika nekustīgs kā miris. Hazrat Usmāns zaudēja valodu. Hazrat Abū Bakrs tajā brīdī bija mājās. Viņš atskrēja un tūlīt iegāja laimes istabā (Hudžra as-saādat). Viņš atsedza pasaules lepnuma seju un redzēja, ka viņš ir aizgājis mūžībā. Viņa svētītā seja un viss viņa ķermenis bija maigi, tīri un mirdzēja kā gaisma. Viņš to noskūpstīja, sacīdams: „Cik tu esi skaists nāvē, tāpat kā dzīvē, ak, Allāha Sūtni!” Viņš daudz raudāja. Viņš apsedza svētīto seju. Viņš mierināja tos, kas bija mājā. Viņš devās uz svēto mošeju, uzkāpa minbarā un teica cildenajiem ashābiem hutbu. Viņš slavēja un cildināja Visvareno Allāhu un, nolasījis salavātu Cildenākajam Sūtnim (sallallahu alaihi va sallam), teica: „Kas ir ticējis Muhamedam alaihis-salam, lai zina, ka Muhameds alaihis-salam ir miris. Kas pielūdz Visvareno Allāhu, lai zina, ka Viņš ir hajj (dzīvs) un bākī (nemirstīgs, mūžīgs)”, un pēc tam nolasīja sūras Āl Imrān 144. svēto ājatu, kura nozīme ir: „Muhameds (alaihis-salam) ir rasūls. Arī pirms viņa ir nākuši rasūli. Arī viņš mirs. Ja viņš nomirs vai tiks nogalināts, vai jūs novērsīsieties no savas reliģijas? Kas atkrīt no savas reliģijas, tas nekaitēs Visvarenajam Allāham, bet kaitēs pats sev. Tiem, kas neatkrīt no savas reliģijas, Visvarenais Allāhs dos atlīdzību.” Viņš deva cildenajiem ashābiem padomus un ieviesa kārtību.14 Tā visi noticēja, ka Allāha Sūtnis ir aizgājis mūžībā. Bēdas un skumjas iedūrās cildeno ashābu sirdīs kā saindēts duncis. Acis raudāja, asaras plūda, un ilgu uguns dedzināja ikviena iekšas. Kā pirmo darbu cildenie ashābi (alaihimur-ridvan) ievēlēja hazrat Abū Bakru par kalifu, lai viņš pārvaldītu visas lietas. Viņi deva viņam zvērestu (baiats), pakļāvās viņam un sāka kārtot lietas pēc viņa pavēlēm.15 Cildenākais Sūtnis aizgāja uz mūžīgo pasauli hidžras vienpadsmitajā gadā (632. gadā m. ē.), rabī al-avvala mēneša 12. dienā, pirmdien pirms pusdienlaika. Tajā brīdī viņam pēc mēness kalendāra bija 63 gadi (pēc saules kalendāra – 61).16
Mūsu kungu Pravieti mazgāja hazrat Alī, hazrat Abāss, hazrat Fadls ibn Abāss un hazrat Usāma ibn Zaids.17
„Paļaujieties uz Visvarenā Allāha dāvanām un labvēlību. Turieties pie Viņa un ceriet uz Viņu. Nevaimanājiet! Patiesi nelaimē cietis ir tas, kurš paliek bez atlīdzības (savābs)!” Hizrs alaihis-salam
Mihrāb aš-šarīf – Rauza al-Mutahhara / Masdžid an-Nabī
Mūsu kunga Pravieša (alaihis-salatu vas-salam) svētās mošejas
daļa, ko sauc par „Rauza al-Mutahhara / Paradīzes dārzs”.
Redzams mihrābs, kurā mūsu mīļais Pravietis (sallallahu alaihi va sallam)
kā imāms vadīja namazu.
Lai gan šajā fotogrāfijā tas nav redzams, kreisajā pusē atrodas viņa svētītais
kaps (Hudžra as-saādat).
Minbar aš-šarīf – Rauza al-Mutahhara / Masdžid an-Nabī
Redzams minbars, no kura mūsu mīļais Pravietis (sallallahu alaihi va sallam) teica piektdienas hutbu. Toreizējam svētajam minbaram bija trīs pakāpieni, un tas bija viena metra augsts. 654. gada (1256. g. m. ē.) ugunsgrēkā tas pilnīgi nodega. Dažādos gados tika izgatavoti dažādi minbari. Tagadējo divpadsmit pakāpienu un septiņus metrus augsto marmora minbaru 1590. gadā m. ē. (h. 998) no Stambulas atsūtīja sultāns Murāds Hans III.
Mazgāšanas laikā no viņa svētītā ķermeņa izplatījās tāda muskusa smarža, kādu līdz tam neviens nebija sajutis. Pēc tam, viņam vēl esot svētītajā kreklā, viņu trīs reizes nomazgāja un ietina trīs kārtās jauna balta līķauta. Viņu uz nestuvēm aiznesa uz mošeju. Kā mūsu mīļais Pravietis bija iepriekš paziņojis, visi izgāja no mošejas. Eņģeļi nāca pulku pēc pulka un veica viņa namazu. Kad eņģeļi bija beiguši, balss, kuras īpašnieks nebija redzams, sauca: „Ienāciet! Veiciet sava Pravieša namazu!” Tad cildenie ashābi iegāja iekšā. Arī viņi nāca pulku pēc pulka un bez imāma veica mūsu mīļā Pravieša namazu. Viņi to spēja pabeigt tikai līdz trešdienas vakaram. Attiecībā uz mūsu mīļā Pravieša svētītā kapa rakšanu cildenie ashābi sekoja šim svētajam hadīsam, ko viņiem atgādināja hazrat Abū Bakrs: „Pravieši tiek apglabāti tajā vietā, kur viņi atdod savu dvēseli.” Viņš tika apglabāts ap pusnakti naktī no otrdienas uz trešdienu (trešdienas naktī) svētajā kapā, ko hazrat Abū Talha al-Ansārī izraka kā sānu nišas kapu (lahds). Hazrat Abāsa dēls Kusams pēdējais pabeidza darbu kapā un pēdējais no tā izkāpa. Viņš teica: „Es esmu pēdējais, kas redzēja Allāha Sūtņa svētīto seju. Viņa svētītās lūpas kustējās. Es noliecos pār viņu un ieklausījos. Viņš lūdzās: ‚Ak, mans Kungs! Mana umma!… Ak, mans Kungs! Mana umma!…’”18 Dienā, kad mūsu mīļais Pravietis aizgāja uz mūžīgo pasauli, hazrat Abdullāhs ibn Zaids lūdza: „Ak, mans Kungs! Šīs acis man bija vajadzīgas, lai skatītos uz Tava Habība svētīto, gaismas pilno seju. Ko man tagad darīt, kad tā vairs nav redzama! Ak, mans Kungs, paņem manas acis!” – un viņš kļuva akls…
Kad mūsu kungs Allāha Sūtnis aizgāja mūžībā, viņa godājamā tante Safija bint Abdulmutaliba (radijallahu anha) sacerēja šo sēru dziesmu:
Ak, Allāha Sūtni! Tu biji mūsu cerība,
Tu biji tas, kas mums vienmēr darīja labu.
Tu nekad nebiji no tiem, kas dara netaisnību,
Tu biji no līdzjūtīgajiem un ceļa rādītājiem.
Un neizsakāmi plaša zināšanu jūra.
Šodien raudātāju vaimanas skan tevis dēļ.
Lai visi mani senči ir upurēti tavā ceļā!
Lai mana manta, dzīvība, visa mana būtne ir upurēta!
Ak! Ja tu tagad būtu dzīvs mūsu vidū,
Cik priecīgi mēs būtu, ja tu paliktu!
Tāds ir Visaugstākā Allāha spriedums, mēs sakām: „Ak, pacietību!”
Nezinu, ko lai darām, mēs tikai vaimanājam.
Lai Allāha sveiciens ir tev, ak, Allāha Sūtni!
Ieej Adnas Paradīzē un paliec tajā, ak, Allāha Sūtni!