HUNAINAS KAUJA
Hunaina ir ieleja starp Meku un Taifu. Šo karu sauc arī par Havāzina karagājienu. Kad mūsu kungs Sarvar al-ālam (sallallahu alaihi va sallam) izgāja no Medīnas ar nodomu iekarot Meku, divas lielas ciltis, kas dzīvoja ap Meku, – Havāzins un Sakīfs – sāka gatavoties karam, domādamas, ka musulmaņi dosies pret tām. Uzzinājušas, ka pasauļu valdnieks ir atnācis iekarot Meku, tās mazliet nomierinājās, tomēr ar domu „pēc kuraišiem noteikti būs mūsu kārta” paātrināja gatavošanos. Turklāt viņi teica: „Mēs zvēram, ka musulmaņi vēl nav sastapušies ar tautu, kas prot labi cīnīties. Dosimies pret viņu, pirms viņš dodas pret mums, un parādīsim, kas ir karš!” Havāzina cilts vadoņa Mālika ibn Aufa vadībā viņi devās ceļā ar ļoti spēcīgu divdesmit tūkstošu vīru karaspēku. Lai vairotu savu karavīru drosmi un lai tie nebēgtu, kad kļūs grūti, viņi ņēma sev līdzi arī visas savas dārgās mantas, sievas un bērnus.
Šī ziņa drīz kļuva zināma Mekā. Lai noskaidrotu, vai ziņa ir patiesa, mūsu kungs, Visuma lepnums, nosūtīja Abdullāhu ibn Abī Hadradu uz Havāzina cilti. Hazrat Abdullāhs pārģērbās un iekļuva ienaidnieku vidū. Uzzinājis viņu domas un rīcības veidu, viņš tūdaļ ziņoja par stāvokli mūsu mīļajam Pravietim.
Mūsu kungs Cildenākais Sūtnis nekavējoties sapulcināja savus slavenos ashābus. Par Mekas pārvaldnieku viņš iecēla divdesmit gadus veco hazrat Atābu ibn Asīdu un steigšus devās ceļā. Ar savu divpadsmit tūkstošu vīru karaspēku viņi vēlējās negaidot uzbrukt elku pielūdzēju Havāzina un Sakīfa ciltīm to nometnēs. Mudžāhidu karogu nesa hazrat Alī,1 bet priekšpulka komandieris bija hazrat Hālids ibn Valīds.2 Pasauļu valdnieks bija uzlicis ķiveri un uzvilcis divas bruņas citu virs citas un jāja uz sava mūļa, vārdā Dulduls. Šavāla mēneša 11. dienā viņi sasniedza Hunainas ieleju. Tajā naktī mūsu kungs Sarvar al-ālam pārbaudīja savu karaspēku un nostādīja to kaujas ierindā. Vadījis rīta namazu, viņš devās uz priekšu.
Elku pielūdzēju karavadonis, izmantodams nakts tumsu, izvietoja savu karaspēku abās Hunainas ielejas nogāzēs un sarīkoja slēpni. Hazrat Hālids ibn Valīds, kas ar savām vienībām jāja priekšā, neko nezinādams par slēpni, bija aizjājis uz aizas pusi. Rīta krēsla neļāva ieraudzīt ienaidnieku. Pēkšņi pār mudžāhidiem sāka līt tūkstošiem bultu. Lai izvairītos no šīs negaidītās bultu lietusgāzes, mudžāhidi bija spiesti atkāpties.
„Inšallah rīt viņi (Havāzins un Sakīfs) kļūs par musulmaņu kara laupījumu” Svētais hadīss
Hunainas kauja
Tajā stundā, kad avlija un pravieši stāvēs apstulbuši,
un visi šausmās vaimanās: „Kas notiks ar mani?”,
un grēcinieku stāvoklis no izmisuma būs nožēlojams,
tad ar atļauju aizlūgt (šafāats) laukums atkal būs tavs.
Ahmeds, Mahmūds un Muhameds tu esi, mans kungs,
no Patiesības apstiprināts sultāns mums tu esi, mans kungs.
Şeyh Galib
Šī straujā atkāpšanās sajauca to karavīru ierindas, kas nāca aizmugurē. Kad arī viņi pagriezās, lai atkāptos, kļuva redzams, ka divdesmit tūkstošu vīru lielās ienaidnieka vienības kā plūdi sāk gāzties ielejā. Mūsu mīļais Pravietis viens pats metās uz priekšu pret uzbrūkošajiem elku pielūdzējiem. Tikai hazrat Abāss, hazrat Abū Bakrs un ap simts varonīgu ashābu, nebaidīdamies no nāves, sasniedza mūsu kungu Cildenāko Sūtni. Viņi ar saviem ķermeņiem kā vairogu aizsedza mūsu mīļo Pravieti. Hazrat Abāss turēja mūļa pavadu, bet hazrat Sufjāns ibn Hāriss – kāpsli, tā cenšoties samazināt mūļa ātrumu un neļaut mūsu kungam Allāha Sūtnim ielauzties ienaidnieka vienību vidū. Pasauļu valdnieks, bēdādamies, ka Visvarenā Allāha reliģija varētu iet bojā, teica: „Ak, Abās! Sauc viņiem: ‚Ak, Medīnas ļaudis! Ak, ashābi, kas devāt zvērestu zem Samuras koka!’”
Hazrat Abāss bija liela auguma un varena izskata. Kad viņš sauca, viņa balss bija dzirdama ļoti tālu. Viņš no visa spēka sauca: „Ak, Medīnas ļaudis! Ak, ashābi, kas zem Samuras koka devāt zvērestu mūsu Pravietim! Neizklīstiet! Pulcējieties šeit!” To izdzirdējuši, cildenie ashābi gribēja griezties atpakaļ. Taču viņu dzīvnieki bija tik ļoti sabijušies, ka neļāva tiem apgriezties. Beidzot viņi bija spiesti paķert bruņas, zobenus un šķēpus un nolēkt no saviem dzīvniekiem. Steigšus viņi sasniedza mūsu kungu Allāha Sūtni un iesaistījās briesmīgā cīņā ar ienaidnieku. Saucieni „Allahu akbar! Allahu akbar!” satricināja zemi un debesis un iedzina ienaidniekā bailes un šausmas. Ashābi, kas Badrā, Uhudā, Handakā un Haibarā bija parādījuši ļoti lielu varonību, it īpaši hazrat Alī, Abū Dudžāna un Zubairs ibn Avāms, atkal un atkal metās cīņā, izsita ienaidniekus no ierindas un atsita tos atpakaļ.
Pasauļu valdnieks vēroja šo cīņu, ko viņa ashābi izcīnīja ar visu sirdi un dvēseli, un no viņa svētītajām lūpām bija dzirdama lūgšana: „Ak, Allāh! Sūti mums savu palīdzību. Patiesi, Tu negribi, lai viņi mūs uzvarētu.” Lūgdamies Visvareno Allāhu, mūsu mīļais Pravietis paņēma no zemes sauju smilšu, meta to pret elku pielūdzējiem un teica: „Lai viņu sejas kļūst melnas!” Ar mūsu mīļā Pravieša brīnumu nepalika neviena ienaidnieka karavīra, kuram acis nebūtu pilnas ar smiltīm. Palīgā bija nākuši arī eņģeļi. Mūsu kungs Pravietis teica: „Zvēru pie Visvarenā Allāha, viņi ir sakauti.” Elku pielūdzēji sāka jukt, griezties atpakaļ un bēgt. Ik reizi, atskatoties atpakaļ, viņi ieraudzīja sev pa pēdām slavenos ashābus un, pametuši kaujas laukā līdzi atvestās sievas, bērnus un mantas, bēga, cik ātri vien spēja. Daļa bēgļu patvērās Taifas cietoksnī.3 Citi devās uz Nahlu un Autāsu. Kaujas laukā viņi atstāja septiņdesmit kritušo, sešus tūkstošus gūstekņu un neizmērojami daudz mantu.
Šajā kaujā ar Visvarenā Allāha atļauju, ar mūsu kunga Allāha Sūtņa (sallallahu alaihi va sallam) himmu (garīgo atbalstu) un svētību uzvara atkal piederēja musulmaņiem. Četri krita kā šahīdi, un daži ashābi tika ievainoti. Izdzirdējis, ka ievainots ir arī hazrat Hālids ibn Valīds, mūsu mīļais Pravietis devās pie viņa, un, kad viņš ar savām svētītajām rokām pārbrauca pār brūci, tā uzreiz sadzija.
Autāsas sarija
Kad Havāzina elku pielūdzēji Hunainas kaujā bija sakauti, viņi sapulcējās Autāsā. Allāha Sūtnis nosūtīja pret Autāsu vienību, ko komandēja Abū Mūsas al-Ašarī tēvocis Abū Āmirs. Autāsā atkal notika sīvas sadursmes. Abū Āmirs krita kā šahīds. Viņa vietu ieņēma hazrat Abū Mūsa al-Ašarī un sakāva ienaidnieku.4 Mudžāhidi atgriezās ar daudziem gūstekņiem un lielu kara laupījumu.
„Ak, Abās! Sauc viņiem: ‚Ak, Medīnas ļaudis! Ak, ashābi, kas devāt zvērestu zem Samuras koka!’” Svētais hadīss
Gūstekņu vidū bija Allāha Sūtņa piena māsa Šaimā. Viņa teica: „Es esmu jūsu Pravieša piena māsa.” Viņai neticēja. Viņu uzsēdināja uz kamieļa un aizveda pie Allāha Sūtņa. Šaimā sīki izstāstīja daudzas atmiņas no bērnības dienām. Sūtnis alaihis-salam izklāja uz zemes savu virsdrēbi (ridā) un uzsēdināja uz tās savu piena māsu. Arī pats viņš apsēdās un ļoti raudāja. Viņš izjautāja par Halīmu Hatun un Šaimā tēvu. Viņa atbildēja: „Kopš viņi nomira, ir pagājis daudz laika.” Pieredzējusi tādu godu un viesmīlību, viņa pieņēma ticību. Sūtnis alaihis-salam teica: „Ja vēlies, paliec pie mums. Šeit par tevi visādi parūpēsies. Ja vēlies, mēs aizsūtīsim tevi, kurp vēlies doties.” Saskaņā ar svēto hadīsu „Mīlestība pret dzimteni ir daļa no ticības” Šaimā vēlējās atgriezties dzimtenē. Tad Allāha Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) aizsūtīja viņu uz dzimteni ar dāvanām: kalponi, trim vergiem un dažiem kamieļiem un aitām.
Taifas karagājiens
Visuma Sultāns (sallallahu alaihi va sallam) vēlējās doties arī pret ienaidnieku, kas no Hunainas bija aizbēdzis uz Taifu, un panākt galīgu iznākumu. Viņu vadonis Māliks ibn Aufs bija starp tiem, kas patvērās Taifā. Šis cietoksnis netālu no Mekas bija viens no pēdējiem, taču visstiprākajiem neticības (kufrs) cietokšņiem. Pirms hidžras mūsu kungs Pravietis bija ieradies Taifā un veselu mēnesi viņus pamācījis. Taču Taifas ļaudis bija nodarījuši pasauļu valdniekam nedzirdētas mokas un pārestības. Viņi pat bija padarījuši asiņainas viņa svētītās kājas. Tur mūsu kungs kopā ar hazrat Zaidu ibn Hārisu pārdzīvoja savas dzīves vissāpīgākās un vismokpilnākās dienas.
Hidžras astotā gada šavāla mēnesī mūsu mīļais Pravietis, atstājis Džirānā Hunainas kaujā iegūto kara laupījumu, devās uz Taifu. Hazrat Hālidu ibn Valīdu viņš sūtīja pa priekšu.5 Pats viņš ar saviem slavenajiem ashābiem sekoja un nonāca pie Taifas. Sakīfa cilts savā stiprajā cietoksnī jau iepriekš bija sakrājusi daudz pārtikas. Ieraudzījuši nākam cildenos ashābus, viņi aizvēra vārtus un sāka aizstāvēties. Mudžāhidus, kas uzdrošinājās pietuvoties cietoksnim, viņi sagaidīja ar bultām. Tā cīņa turpinājās. Taifas ļaudis nekādi neuzdrošinājās iznākt no cietokšņa un cīnīties klajā laukā krūts pret krūti.
Daži cildenie ashābi ierosināja ar katapultu mest akmeņus cietoksnī. Mūsu kungs Pravietis to atzina par piemērotu un lika izgatavot katapultas, ko sauca par „dabbāba”. Ar tām viņš lika mest akmeņus elku pielūdzējiem un turpināja aplenkumu. Cildenie ashābi pūlējās ar visu sirdi un dvēseli, cenšoties pēc iespējas ātrāk ieņemt cietoksni. Taču cietoksnis bija tik stiprs, ka to ieņemt neizdevās. Tikmēr divpadsmit ashābu sasniedza šahīda pakāpi. Abū Sufjāns ibn Harbs, varonīgi cīnīdamies, zaudēja vienu aci.6
Allāha Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) teica: „Ak, Abū Sufjān! Ko tu vēlies vairāk? Ja vēlies, es lūgšos Allāhu, un tava acs atgriezīsies savā vietā. Bet, ja vēlies, Visvarenais Allāhs tev dos aci Paradīzē.” Abū Sufjāns atbildēja: „Ak, Allāha Sūtni! Es vēlos, lai man tiktu dota acs Paradīzē,” un nometa zemē aci, ko turēja saujā.7 Kādā naktī, tuvojoties aplenkuma divdesmitajai dienai, mūsu kungs Cildenākais Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) sapnī redzēja, ka gailis knābj viņam dāvātu trauku, pilnu ar sviestu, un tas izlīst zemē. Viņš to iztulkoja tā, ka Taifa šogad netiks iekarota, un atcēla aplenkumu.
Pirms astoņiem gadiem, kad Taifas ļaudis viņam bija nodarījuši pāri, eņģelim, kas teica: „Ja atļausi, es apgāzīšu šos kalnus viņiem uz galvām,” mūsu mīļais Pravietis, žēlsirdības jūra, bija atbildējis: „Es esmu sūtīts kā žēlastība pasaulēm. Vienīgais, ko es vēlos, ir tas, lai Visvarenais Allāhs no šo elku pielūdzēju dzimtas izvestu paaudzi, kas pielūgs Visaugstāko Allāhu, nepielīdzinot Viņam nekādus biedrus.” Tagad viņš atkal izrādīja žēlsirdību un lūdza: „Ak, mans Kungs! Rādi Sakīfa ļaudīm pareizo ceļu! Atved viņus pie mums.”
Mūsu kungs Habīb al-akram ar saviem ashābiem atstāja Taifu un zū al-kada mēneša pirmajā nedēļā ieradās Džirānā, kur bija savākti Hunainā sagūstītie gūstekņi un kara laupījums. Bez sešiem tūkstošiem gūstekņu kā kara laupījums bija iegūti vairāk nekā divdesmit tūkstoši liellopu, vairāk nekā četrdesmit tūkstoši sīklopu un neskaitāmas rotaslietas. Viņš lika to visu sadalīt mudžāhidiem, kam uz to bija tiesības. Tobrīd kļuva zināms, ka Havāzina cilts delegācija lūdz tikt pieņemta. Mūsu mīļais Pravietis viņus pieņēma. Kad delegācija paziņoja, ka visa Havāzina cilts ir kļuvusi par musulmaņiem, pasauļu valdnieks ļoti priecājās. Viņš tūlīt atbrīvoja un atdeva atpakaļ gūstekņus, kas bija krituši viņa daļā. Cildenie ashābi sekoja mūsu mīļajam Pravietim un darīja tāpat. Viena vienīga mūsu kunga Allāha Sūtņa žēlsirdība vienā mirklī kļuva par iemeslu tam, ka seši tūkstoši gūstekņu atguva brīvību. Kad šī ziņa sasniedza Havāzina cilts vadoni Māliku ibn Aufu, kurš bija patvēries Taifā, arī viņš ieradās un kļuva par musulmani, un mūsu kungs Pravietis apbēra viņu ar dāvanām.8 Tur vairs nebija ko darīt. Pavadījis tur trīspadsmit dienas, mūsu kungs Allāha Sūtnis kādā trešdienas naktī ar umras nodomu ietērpās ihrāmā. Kā vienmēr, Visuma Sultāns kopā ar saviem ashābiem uzvarošs ieradās Mekā. Viņš veica tavāfu ap Kabu al-Muazzama un savu umru. Par Mekas pārvaldnieku viņš iecēla Atābu ibn Asīdu, uzticot viņam arī hadža emīra (amīr al-hadž) pienākumus.9
„Mīlestība pret dzimteni ir daļa no ticības” Svētais hadīss