MEKAS IEKAROŠANA
Bija hidžras astotais gads. Viens no Hudaibijas miera līguma punktiem noteica: „Arābu ciltis, kas nepieder ne vienai, ne otrai pusei, drīkst nonākt tās puses aizsardzībā, kuru vēlas; tās var brīvi apvienoties ar musulmaņiem vai ar elku pielūdzējiem.” Saskaņā ar to mūsu kunga Pravieša sabiedrotā Huzāas cilts nostājās musulmaņu pusē, bet Banū Bakr cilts – elku pielūdzēju pusē. Huzāas cilts un Banū Bakr jau sen bija ienaidnieki un, tiklīdz radās izdevība, uzbruka cits citam. Saskaņā ar Hudaibijas mieru arī viņi uz laiku bija pārtraukuši uzbrukumus. Taču Banū Bakr to spēja ievērot tikai divus gadus. Kāds no Bakra dēliem nodeklamēja dzejoli, kas apvainoja mūsu mīļo Pravieti; to izdzirdējis, kāds jauneklis no Huzāas cilts nenocietās un pāršķēla viņam galvu. Bakra dēli to izmantoja kā izdevību un uzbruka Huzāas ciltij, kurai saskaņā ar līgumu bija jābūt drošībā no briesmām. Kuraišu elku pielūdzēji šim uzbrukumam palīdzēja, dodami ieročus un slepeni sūtīdami vīrus. Svētajā teritorijā (Harām aš-šarīf) viņi nogalināja vairāk nekā divdesmit cilvēku no Huzāas cilts. Sadursmes laikā daži musulmaņi no Huzāas cilts lūdza palīdzību mūsu kungam Pravietim. Bija tādi, kas šajos nakts uzbrukumos Huzāas ciltij redzēja Bakra dēlu vidū arī kuraišu elku pielūdzējus.
Tajā naktī mūsu mīļais Pravietis atradās Medīnā, mūsu mātes hazrat Maimūnas mājā. Kad viņš bija piecēlies, lai veiktu namazu, un veica abdestu, viņš ar Visvarenā Allāha atļauju kā brīnumu izdzirdēja, ka Mekas musulmaņi lūdz viņam palīdzību. Atbildot viņiem, viņš teica: „Labbaik! Atsaucos jūsu aicinājumam!” Kad mūsu māte Maimūna redzēja, ka mūsu kungs Pravietis tā runā, lai gan blakus viņam neviena nav, viņa jautāja: „Ak, Allāha Sūtni! Vai pie tevis kāds ir?”
Mūsu mīļais Pravietis pastāstīja viņai par notikumu Mekā un to, ka kuraiši šajā lietā bijuši līdzdalībnieki.
Palīdzēdami Banū Bakr, uzbrukdami Huzāas ciltij un nogalinādami tās ļaudis, kuraišu elku pielūdzēji rīkojās pretēji Hudaibijas miera līguma punktiem un tādējādi lauza līgumu.
Mūsu mīļais Pravietis par šo ziņu uzzināja tajā pašā mirklī. Turklāt trīs dienas pēc notikuma Amrs ibn Sālims no Huzāas cilts ieradās kopā ar četrdesmit jātniekiem un izstāstīja notikušo mūsu kungam Cildenākajam Sūtnim (sallallahu alaihi va sallam). Taču kuraišu vadonis Abū Sufjāns, kas tobrīd bija devies tirdzniecības darīšanās uz Damasku, par šo notikumu neko nezināja. Mūsu kungs Habībullāhs teica: „Lai man netiek palīdzēts, ja es nepalīdzēšu Huzāas dēliem!” un lika uzrakstīt vēstuli. Šajā vēstulē, kas tika nosūtīta kuraišu elku pielūdzējiem, mūsu mīļais Pravietis teica: „… Vai nu jūs atsakāties no savas savienības ar Bakra dēliem un turaties no tās malā, vai arī samaksājat asinsmaksu par nogalinātajiem no Huzāas dēliem! Ja jūs neizpildīsiet ne vienu, ne otru no tā, ko teicu, es paziņoju, ka karošu pret jums! …” Kuraiši nespēja saprast pat šo žēlsirdību. Viņi atsūtīja atbildi: „Mēs nepārtrauksim savu savienību un nemaksāsim asinsmaksu! Mēs varam tikai karot.” Taču tūkstoš reižu nožēlojuši, ka tā rīkojušies, viņi bailēs sāka gaidīt Abū Sufjānu, lai tas atjaunotu līgumu.
„(Ak, Mekas musulmaņi!) Labbaik! Atsaucos jūsu aicinājumam!” Svētais hadīss
Kad Abū Sufjāns atgriezās no Damaskas, viņi pastāstīja viņam par notikušo un teica: „Šī lieta noteikti ir jālabo. Ja tā netiks labota, Muhameds mūs izdzīs no Mekas!” Abū Sufjāns atbildēja: „Lai gan es par šo notikumu neko nezināju, man ir steidzami jādodas atjaunot un pagarināt miera līgumu,” un tūdaļ devās ceļā uz Medīnu.1 Vēl pirms Abū Sufjāns bija nonācis Medīnā, mūsu mīļais Pravietis paziņoja saviem cildenajiem ashābiem, ka viņš ieradīsies, un teica: „Es saprotu, ka Abū Sufjāns nāk, lai atjaunotu mieru un pagarinātu tā termiņu. Taču viņš savu mērķi nesasniegs un atgriezīsies tāds pats, kāds atnāca! …”
Abū Sufjāns, kas vēl nebija musulmanis, ieradās Medīnā al-Munavvara. Viņš devās uz savas meitas Umm Habība (radijallahu anha) māju – viņa bija ticīgo māte un mūsu mīļā Pravieša svētītā sieva. Viņš gribēja apsēsties uz mūsu mīļā Pravieša matrača. Mūsu māte hazrat Umm Habība viņu apsteidza un, pirms viņš paspēja apsēsties, matraci pacēla. Tēvs par to ļoti apbēdinājās un pauda izbrīnu: „Ak, mana meita! Vai tev žēl man šī matrača?” Tad ticīgo māte hazrat Umm Habība, kurai mīlestība pret Allāha Sūtni bija pāri visam, atbildēja tēvam: „Šis ir Visvarenā Allāha Sūtņa matracis. Elku pielūdzēji uz tā sēdēt nedrīkst! Tu esi elku pielūdzējs un nešķīsts (nadžiss)! Tev nekādā ziņā neklājas sēdēt uz šī matrača!”
Kad tēvs teica: „Ak, mana meita! Kopš tu aizgāji no manas mājas, ar tevi kaut kas ir noticis!”, viņa atbildēja: „Alhamdulillah, Visvarenais Allāhs man ir dāvājis islāmu. Bet tu joprojām pielūdz no akmens darinātus elkus, kas ne dzird, ne redz! Ak, tēt! Kā gan tāds cilvēks kā tu, kuraišu dižvīrs un vecākais, var palikt tālu no islāma? …” Tēvs ļoti saskaitās un atbildēja: „Tu izrādi man tādu necieņu un apvaino mani nezināšanā! Tātad man jāpamet tas, ko mani senči ir pielūguši gadiem ilgi, un jāpieņem Muhameda reliģija?!” Ar šiem vārdiem viņš aizgāja.2
Kuraišu vadonis ieradās pie mūsu mīļā Pravieša un teica: „Es atnācu, lai atjaunotu Hudaibijas miera līgumu un pagarinātu tā termiņu. Atjaunosim šo līgumu starp mums rakstiski!” Mūsu kungs Habīb al-akram (sallallahu alaihi va sallam) atbildēja: „Mēs nedarām neko, kas būtu pretrunā ar Hudaibijas miera līgumu, un mēs to nemainām!” Lai gan kuraišu vadonis atkal un atkal atkārtoja: „Mainīsim miera līgumu! Atjaunosim to! …”, mūsu mīļais Pravietis viņam neko neatbildēja. Redzēdams, ka visas viņa pūles ir veltīgas, kuraišu vadonis atgriezās Mekā un izstāstīja elku pielūdzējiem, kā viss bija noticis. Tie viņam pārmeta: „Tātad tu atgriezies, neko nepanācis?! …” Tagad viņiem neatlika nekas cits kā gaidīt.
Kas patversies Masdžid al-Harām mošejā
Kad Abū Sufjāns bija aizgājis no Medīnas, mūsu mīļais Pravietis nolēma iekarot Meku, jo kuraiši nebija turējuši savu vārdu un bija lauzuši līgumu. Taču viņš šo nodomu turēja dziļā noslēpumā: viņš vēlējās ieņemt Meku, nedodot elku pielūdzējiem iespēju sagatavoties un neizlejot asinis svētajā teritorijā (Harām aš-šarīf). Tas bija kara piesardzības pasākums. Jo, kad Meka būs iekarota, kas zina, cik daudziem būs tas gods kļūt par musulmaņiem. Par to viņš paziņoja hazrat Abū Bakram un dažiem ievērojamākajiem no saviem ashābiem. Viņš pavēlēja ashābiem gatavoties karagājienam, bet neteica, uz kurieni dosies. Cildenie ashābi sāka gatavoties džihādam. Turklāt mūsu kungs Pravietis nosūtīja ziņu apkārtējām musulmaņu ciltīm – Aslama, Ašdžas, Džuhainas, Husaina, Gifāra, Muzainas, Sulaima un Damras ciltīm un Huzāas dēliem. Ziņā bija teikts: „Tie, kas tic Visvarenajam Allāham un Pastarajai dienai, lai svētā ramadāna sākumā ir Medīnā.” Tā viņi tika aicināti piedalīties karā.
Piesardzības nolūkā mūsu kungs Habībullāhs (sallallahu alaihi va sallam) uzdeva hazrat Umaram aizšķērsot ceļus uz Meku un pārtraukt sakarus. Hazrat Umars tūdaļ izvietoja sargus pie kalnu takām, pārejām un citiem ceļu krustojumiem un pavēlēja: „Visus, kas grib doties uz Meku, jūs sūtīsiet atpakaļ!”
Lai šī lieta norisinātos slepeni, mūsu mīļais Pravietis lūdza Visvareno Allāhu, sacīdams: „Ak, mans Kungs! Aizturi kuraišu spiegus un ziņnešus, padari viņus aklus un kurlus, līdz mēs negaidot nonāksim viņu zemē. Lai viņi mūs ierauga un izdzird tikai tad, kad negaidot būsim tur!”
Lai radītu iespaidu, ka karagājiens būs vērsts pret elku pielūdzējiem ziemeļos vai pret bizantiešiem, mūsu kungs Pravietis kopā ar karaspēka vienību nosūtīja hazrat Abū Katādu uz ziemeļiem, Izāmas ielejas virzienā. Tikmēr mūsu mīļais Pravietis kā brīnumu pavēstīja par vēstuli, kas bija nosūtīta, lai Mekas elku pielūdzējiem ziņotu par gatavošanos Medīnā. Viņš nosūtīja hazrat Alī un lika šo vēstuli pārtvert.
Līdz ramadāna mēneša otrajai dienai bija ieradusies palīdzība no apkārtējām ciltīm, un visi bija sapulcējušies nometnē pie Abū Inabas akas. Cildeno ashābu skaits bija sasniedzis divpadsmit tūkstošus. No tiem četri tūkstoši bija ansāri, septiņi simti – muhādžiri, bet pārējie – musulmaņi no apkārtējām ciltīm.3
Par savu vietnieku Medīnā mūsu mīļais Pravietis atstāja hazrat Abdullāhu ibn Umm Maktūm.4 Hazrat Zubairu ibn Avāmu viņš divsimt jātnieku vienības priekšgalā sūtīja uz priekšu kā izlūkus. Hidžras astotā gada svētā ramadāna desmitajā dienā, trešdienā, pasauļu valdnieks ar Visvarenā Allāha vārdu izgāja no Medīnas sava varenā divpadsmit tūkstošu vīru karaspēka priekšgalā, kuru sirdis bija pilnas mīlestības pret Visvareno Allāhu un Viņa Sūtni. Viņi devās uz Meku, uz savu dzimteni, no kuras pirms astoņiem gadiem spīdzināšanas un apspiešanas dēļ bija bijuši spiesti izceļot. Viņi devās attīrīt no elkiem vareno Kabu, kas bija pārvērsta par elku templi …
Viņi devās parādīt patiesību, taisnīgumu un žēlsirdību elku pielūdzējiem, kuri nekādi negribēja atteikties no savas stūrgalvības … Viņi devās izplatīt Visvarenā Allāha reliģiju un kļūt par līdzekli, lai turienes ļaudis tiktu izglābti no mūžīgajām Elles mokām. Ak, mans Kungs! Cik liela žēlsirdība tā bija! … Kad islāma karaspēks nonāca Zū al-Hulaifā, tas satika mūsu kunga Pravieša tēvoci hazrat Abāsu, kurš kopā ar ģimeni bija pārcēlies (veicis hidžru) no Mekas. Mūsu mīļais Pravietis ļoti priecājās par tēvoča ierašanos un iepriecināja viņu, sacīdams: „Ak, Abās! Kā es esmu pēdējais no praviešiem, tā tu esi pēdējais no muhādžiriem.” Hazrat Abāsa mantas viņš nosūtīja uz Medīnu. Hazrat Abāss palika pie mūsu kunga Pravieša un piedalījās Mekas iekarošanā.5 Kad mūsu kungs Cildenākais Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) nonāca Kudaidā netālu no Mekas, viņš lika saviem slavenajiem ashābiem nostāties kaujas ierindā. Katrai ciltij viņš deva atsevišķus karogus un nodeva tos katras cilts karognesējam. Muhādžiru karogus nesa hazrat Alī, Zubairs ibn Avāms un Sads ibn Abī Vakāss (radijallahu anhum). Ansāriem bija divpadsmit karognesēju, Ašdžai un Sulaimam – pa vienam, Muzainai – trīs, Aslamam – divi, Huzāas dēliem – trīs un Džuhainai – četri karognesēji.6 Kopš aiziešanas no Medīnas bija pagājušas desmit dienas. Vakarpusē viņi bija pienākuši pavisam tuvu Mekai, bet nakts namaza laikā nonāca Marr az-Zahrānā. Mūsu kungs Pravietis pavēlēja saviem ashābiem tur apstāties. Turklāt viņš uzdeva hazrat Umaram parūpēties, lai katrs mudžāhids iekurtu ugunskuru.7 Kad vienā mirklī iedegās vairāk nekā desmit tūkstoši ugunskuru, Meka iegrima gaismā. Neko nenojaušot, Mekas elku pielūdzēji pavisam apjuka. Viņi uzdeva Abū Sufjānam noskaidrot, kas notiek. Tas paņēma līdzi dažus cilvēkus un, slēpdamies, tuvojās islāma karaspēkam. Tobrīd mūsu mīļais Pravietis teica dažiem saviem ashābiem: „Uzmaniet Abū Sufjānu. Jūs viņu noteikti atradīsiet!” Jo tālāk kuraiši gāja, jo lielāks kļuva viņu izbrīns, un viņus pārņēma šausmas. Cik daudz karavīru bija sapulcējies ap Meku un cik daudz ugunskuru viņi bija iekūruši! … Par to sarunādamies, viņi nonāca vietā, ko sauc par Eraku.
„Ak, mans Kungs! Aizturi kuraišu spiegus un ziņnešus, padari viņus aklus un kurlus, līdz mēs negaidot nonāksim viņu zemē. Lai viņi mūs ierauga un izdzird tikai tad, kad negaidot būsim tur!” Svētais hadīss
Tieši tajā brīdī mūsu kungs Pravietis teica: „Abū Sufjāns tagad ir Erakā.” Hazrat Abāss tūdaļ devās uz Eraka pusi, pie sevis sacīdams: „Tur man noteikti kāds jāatrod un jāaizsūta uz Meku, lai tas viņiem paziņotu, ka islāma karaspēks nāk viņiem virsū, un lai Mekas ļaudis atnāktu pie Allāha Sūtņa alaihis-salam un lūgtu drošību, pirms sācies karš.” Meklēdams kādu, kas to varētu izdarīt, viņš pēc balss pazina Abū Sufjānu un sauca: „Jā Abā Hanzala!” Arī Abū Sufjāns viņu pazina un teica: „Ak, Abul Fadl! Tas esi tu? Lai mans tēvs un māte ir tev par upuri!” Tad viņi kopā devās uz islāma nometni …
Ceļā Abū Sufjāns jautāja hazrat Abāsam: „Kādas ir ziņas?” Tas atbildēja: „Ak, Abū Sufjān! Bēdas tev! Sūtnis alaihis-salam nāk jums virsū ar karaspēku, kuram jūs nespēsiet pretoties. Zvēru, kuraišiem klāsies slikti. Bēdas viņiem par to, kas viņus sagaida!” Abū Sufjāns un tie, kas bija ar viņu, lielu cerību pilni, izgāja cauri mudžāhidu rindām un nostājās mūsu mīļā Pravieša priekšā. Visuma Sultāns viņus laipni uzņēma. Viņš izvaicāja viņus par Mekas ļaudīm. Pēc sarunas līdz vēlai naktij viņš aicināja viņus pieņemt islāmu. Hakīms ibn Hizāms un Budails tūdaļ izteica ticības apliecinājumu (Kalima aš-šahāda) un kļuva par musulmaņiem, radijallahu anhuma. Taču Abū Sufjāns joprojām svārstījās. Kad pienāca rīts, mūsu mīļais Pravietis, žēlsirdības jūra, teica: „Ak, Abū Sufjān! Bēdas tev! Vai tev vēl nav pienācis laiks saprast, ka nav cita dieva kā vien Visvarenais Allāhs?” Tas atbildēja: „Lai mans tēvs un māte ir tev par upuri! Lēnprātībā, cēlsirdībā un radniecības tiesību ievērošanā tev nav līdzīga. Pēc visām ciešanām, ko mēs tev sagādājām, tu joprojām aicini mūs uz patieso ceļu (hidāja). Cik gan dāsns tu esi! Es noticēju, ka nav cita dieva kā vien Allāhs … Ja būtu, tas man būtu kaut ko līdzējis. Un tu esi Allāha Sūtnis.” Tā viņam bija tas gods kļūt par vienu no cildenajiem ashābiem, radijallahu anhu.8
Hazrat Abāss teica: „Ak, Allāha Sūtni! Vai tu nepiešķirtu Abū Sufjānam kaut ko, kas viņam sagādātu cieņu Mekas ļaužu vidū?” Mūsu kungs Pravietis tam piekrita un teica: „Kas ieies Abū Sufjāna mājā un tur patversies, tam ir dota drošība, un tas tiks izglābts no nogalināšanas.” Hazrat Abū Sufjāns lūdza: „Ak, Allāha Sūtni! Vai tu to nevarētu vēl mazliet paplašināt?” Tad mūsu mīļais Pravietis teica: „Kas ieies Masdžid al-Harām mošejā un tur patversies, tam ir dota drošība! Kas aizvērs savas durvis un paliks savā mājā, tam ir dota drošība.” Mūsu kungs Cildenākais Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) vēlējās, lai Abū Sufjāns ieraudzītu islāma karaspēka varenību un daudzumu un pastāstītu par to Mekas elku pielūdzējiem, tāpēc teica hazrat Abāsam: „Aizved viņu uz kalnu aizu, kur ieleja sašaurinās un zirgi spiežas cauri cits pie cita, lai viņš redzētu musulmaņu – Visvarenā Allāha karaspēka – diženumu.”
Abū Sufjānam tas bija jāredz, lai viņš pastāstītu elku pielūdzējiem par redzēto un lai neviens nepretotos … Lai tā svētajā teritorijā (Harām aš-šarīf) netiktu izlietas asinis … Kamēr hazrat Abāss ar Abū Sufjānu gāja uz kalnu aizu, mudžāhidi nostājās kaujas ierindā. Cilts pēc cilts ar izvērstiem karogiem sāka iet cauri aizai. Visi bija bruņās un apbruņoti. Katra grupa, ejot garām, sauca takbīru. Hazrat Abū Sufjāns jautāja: „Kas ir šie?”, un hazrat Abāss atbildēja: „Tie ir Sulaima dēli! Viņu komandieris ir Hālids ibn Valīds!” „Tie ir Gifāra dēli!” „Tie ir Kaba dēli! …” Zemi un debesis pildīja saucieni „Allahu akbar! Allahu akbar!”, bet mudžāhidu daudzums un ieroču mirdzums žilbināja acis. Visvairāk hazrat Abū Sufjāns ilgojās ieraudzīt mūsu kungu, pasaules lepnumu (sallallahu alaihi va sallam). Abū Sufjānam ļoti gribējās redzēt, kā ies garām karavīri, kas bija ap Pravieti, un viņš nojauta, ka tie būs citādi nekā pārējie. Tāpēc viņš nespēja atturēties un atkal un atkal jautāja: „Vai šī ir Allāha Sūtņa vienība?” … Beidzot uz savas kamielenes Kasvā kā saule, gaismu starodams, parādījās praviešu sultāns, pasauļu valdnieks. Ap viņu bija muhādžiri un ansāri. Ikviens no viņiem no galvas līdz kājām bija tērpies Dāvūda bruņās un apjozies ar Indijas zobeniem, un viņi jāja uz cēlas šķirnes zirgiem un kamieļiem.
Tos ieraudzījis, hazrat Abū Sufjāns ziņkārīgi jautāja: „Kas ir šie, ak, Abās?” Tas atbildēja: „Vidū ir Sūtnis alaihis-salam. Ap viņu ir ansāri un muhādžiri, kas deg ilgās kļūt par šahīdiem! …” Jādams viņiem garām, mūsu mīļais Pravietis (sallallahu alaihi va sallam) teica hazrat Abū Sufjānam: „Šodien ir diena, kad Visvarenais Allāhs paaugstinās Kabas godu. Šodien ir diena, kad Baitullāhs tiks apsegts ar savu pārklāju! Šodien ir žēlsirdības diena … Šodien ir diena, kad Visvarenais Allāhs dāvās kuraišiem godu (ar islāmu).”
Hazrat Abū Sufjāns bija redzējis, kas viņam bija jāredz, un dzirdējis, kas bija jādzird. Viņš teica: „Esmu redzējis gan Bizantijas imperatora, gan Irānas šaha varu un greznību. Taču neko tik varenu es nekad neesmu redzējis. Nekad neesmu sastapis tādu karaspēku un tādu ļaužu pulku kā šodien. Tādam karaspēkam neviens nespēj pretoties. Neviens nespēj ar viņiem tikt galā,” un devās uz Meku …
„Kas ieies Abū Sufjāna mājā un tur patversies, tam ir dota drošība, un tas tiks izglābts no nogalināšanas … Kas ieies Masdžid al-Harām mošejā un tur patversies, tam ir dota drošība! Kas aizvērs savas durvis un paliks savā mājā, tam ir dota drošība” Svētais hadīss
Abū Sufjāns ieradās Mekā un paziņoja elku pielūdzējiem, kas viņu nepacietīgi gaidīja, ka ir kļuvis par musulmani. Pēc tam viņš teica: „Ak, kuraišu ļaudis! Muhameds alaihis-salam ir atnācis tieši jums līdzās ar tik lielu karaspēku, ka jūs nespēsiet tam pretoties. Velti nemaldiniet paši sevi. Kļūstiet par musulmaņiem, lai jūs tiktu glābti. Es redzēju to, ko jūs neredzējāt. Es redzēju neskaitāmus varoņus, zirgus un ieročus. Neviens nespēj viņus pārspēt. Kas ieies Abū Sufjāna mājā, tam ir dota drošība, un tas ir izglābts no nogalināšanas. Kas patversies Baitullāhā, tam ir dota drošība. Kas ieies savā mājā un aizvērs durvis, arī tam ir dota drošība.”9
Tad daži no niknākajiem elku pielūdzējiem nostājās pret hazrat Abū Sufjānu un viņu apvainoja. Viņi pat sāka steigšus gatavoties stāties pretī islāma karaspēkam. Taču viņu bija ļoti maz. Citi viņiem nepievērsa uzmanību un steidzās uz savām mājām. Daži patvērās Masdžid al-Harām mošejā.
Sarvar al-ālam (sallallahu alaihi va sallam) un slavenie ashābi (radijallahu anhum) ieradās Zī Tuvā ielejā un tur sapulcējās. Pasauļu valdnieks ar savām svētītajām acīm pārlaida skatienu saviem cildenajiem ashābiem, un viņam atmiņā nāca, kā pirms astoņiem gadiem, veicot hidžru, viņš bija aizgājis no Mekas. Viņš atcerējās, kā toreiz elku pielūdzēji bija aplenkuši viņa laimes namu, kā viņš bija izgājis, skaitīdams svētos ājatus no sūras Jāsīn, kā kopā ar hazrat Abū Bakru, nevienam neredzēti, viņi bija iegājuši Saura alā un kā, pirms atstāja Mekas robežas, viņš pēdējo reizi bija paskatījies uz to un teicis:
„(Ak, Meka!) Es zvēru pie Allāha, es zinu, ka tu esi labākā no visām vietām, ko Visvarenais Allāhs ir radījis. Tu esi visdārgākā no tām gan manam Kungam, gan man. Ja mani nebūtu ar varu izdzinuši no tevis, es nekad nebūtu tevi atstājis.” Viņš atcerējās, kā, viņam tā skumstot, Džibrīls alaihis-salam nolasīja sūras al-Kasas 85. svēto ājatu, mierināja viņa svētīto sirdi un pavēstīja priecīgo vēsti, ka viņš atgriezīsies Mekā, un kā viņš ar sauju savu ashābu bija uzvarējis ienaidniekus Badrā, Uhudā, Handakā, Haibarā un Mūtā. Tagad divpadsmit tūkstoši viņa ashābu pulcējās ap viņu kā naktstauriņi ap sveci un gaidīja viņa pavēli ieiet Mekā. Mūsu kungs Sarvar al-ālam, dziļākās pateicības jūtu pilns, slavēja Visvareno Allāhu, kas viņam to visu bija dāvājis. Pazemībā viņš noliecā savu svētīto galvu. Mūsu kungs, Visuma lepnums, sadalīja savus varonīgos ashābus četrās grupās. Par labā spārna komandieri viņš iecēla hazrat Hālidu ibn Valīdu, par kreisā spārna komandieri – hazrat Zubairu ibn Avāmu, kājnieku priekšgalā nostādīja hazrat Abū Ubaidu ibn Džarāhu, bet pārējās grupas priekšgalā – hazrat Sadu ibn Ubādu. Hazrat Hālidam bija jāieiet Mekā no dienvidiem, jāsoda ikviens elku pielūdzējs, kas pretotos, un jāpievienojas mūsu kungam, Visuma lepnumam, uz Safā pakalna. Hazrat Zubairam bija jāieiet Mekā no ziemeļiem, jāiesprauž savs karogs Hadžūnas apvidū un jāgaida mūsu kungs Sarvar al-ālam. No rietumiem bija jāvirzās hazrat Sadam ibn Ubādam.10
„Šodien ir diena, kad Visvarenais Allāhs paaugstinās Kabas godu. Šodien ir diena, kad Baitullāhs tiks apsegts ar savu pārklāju! Šodien ir žēlsirdības diena … Šodien ir diena, kad Visvarenais Allāhs dāvās kuraišiem godu (ar islāmu)” Svētais hadīss
Mūsu kungs Cildenākais Sūtnis teica saviem karavadoņiem: „Kamēr jums neviens neuzbrūk, nekādā gadījumā ne ar vienu nestājieties cīņā. Nevienu nenogaliniet.” Taču ikvienam no tiem, kas bija nosaukti vārdā, ja viņu notvertu, bija jānocērt galva, pat ja viņš slēptos zem Kabas pārklāja.11
Ir atnākusi patiesība, un nepatiesība ir izgaisusi
Kad Ikrima ibn Abī Džahls, Safvāns ibn Umaija un Suhails ibn Amrs kopā ar dažiem ļaudīm no Banū Bakr un Banū Hāris uzzināja, ka tuvojas Hālids ibn Valīds, viņi aizšķērsoja ceļu un sāka gaidīt. No mudžāhidiem pirmais devās uz priekšu hazrat Hālids ibn Valīds. Kad viņi nonāca Handamas kalna pakājē Mekas dienvidos, viņš redzēja, ka niknie kuraišu elku pielūdzēji apber viņus ar bultām. Divi mudžāhidi krita kā šahīdi: viens bija Kurzs ibn Džābirs, otrs – Habašs ibn Ašars. Hazrat Hālids deva pavēli saviem kaujas ierindā nostājušajiem karavīriem: „Netiks nogalināti tikai tie, kas ir sakauti un bēg,” un viņi metās uz priekšu. Vienā mirklī viņi atsita elku pielūdzējus atpakaļ un izlauzās līdz pat Masdžid al-Harām mošejai. Sadursmē tika nogalināti septiņdesmit elku pielūdzēju. Daži elku pielūdzēji aizbēga uz kalnu virsotnēm, citi – uz savām mājām.
Mekas al-Mukarrama iekarošana
Slavenie ashābi, kas svētajā Mekā ienāca no citām pusēm, nesastapa nekādu pretestību. Pieci no tiem, kurus bija pavēlēts nogalināt, tika notverti, un sods viņiem tika izpildīts nekavējoties. Pārējie aizbēga no Mekas. Ramadāna divdesmitajā dienā, ceturtdienā, mudžāhidi lielā saviļņojumā, vilni pēc viļņa, takbīru „Allahu akbar! Allahu akbar!” skaņās ienāca Mekā. Mūsu kungs Sarvar al-ālam (sallallahu alaihi va sallam) uz savas kamielenes Kasvā, aiz muguras sēdinājis Usāmu ibn Zaidu, lielā pazemībā iejāja svētajā Mekā – pilsētā, kurā bija dzimis. Viņš slavēja Visvareno Allāhu, kas ļāva viņam piedzīvot šīs dienas, un skaitīja sūru al-Fath, kas bija pavēstījusi priecīgo vēsti par Mekas iekarošanu.
Mūsu kungs, Visuma lepnums, lielā priekā savu uzvarošo ashābu vidū devās uz Kabu al-Muazzama. Ar hazrat Abū Bakru sev pa labi un hazrat Usaidu ibn Hudairu pa kreisi viņš tuvojās Kabai al-Muazzama. Apmeklējis Hadžar al-Asvad, viņš izteica talbiju un takbīru. Ashābi viņam sekoja, un debesis virs Mekas sāka dunēt no saucieniem „Allahu akbar! Allahu akbar!” Šīs cildenās ainas priekšā musulmaņi lēja prieka asaras, bet elku pielūdzēji, kas bija patvērušies svētajā teritorijā (Harām aš-šarīf) vai ieslēgušies savās mājās, bailēs gaidīja.
Pēc tam pasauļu valdnieks un viņa slavenie ashābi sāka tavāfu. Pabeidzis septīto riņķi, mūsu mīļais Pravietis nokāpa no kamielenes un pie Makām Ibrāhīm veica divu rakatu namazu. Pēc tam viņš padzērās Zamzama ūdens, ko hazrat Abāss izsmēla no akas. Viņš vēlējās veikt abdestu ar Zamzama ūdeni. Kamēr mūsu kungs, Visuma lepnums, veica abdestu, cildenie ashābi sāka gaisā tvert abdesta ūdeni, kas bija pieskāries mūsu mīļā Pravieša svētītajam ķermenim, pirms tas nokrita zemē. To redzēdami, elku pielūdzēji bija pārsteigti un teica: „Mēs savā mūžā neesam ne redzējuši tādu valdnieku, ne dzirdējuši par tādu.” Mūsu kungs Sarvar al-ālam (sallallahu alaihi va sallam) vēlējās, lai visi akmens un koka elki ap Kabu tiktu sagrauti. Viņš nolasīja svēto ājatu, kura nozīme ir: „Kad nāk patiesība, nepatiesība izgaist; nepatiesībai vienmēr ir lemts izgaist”,12 un izstiepa savā svētītajā rokā turēto zizli pret elkiem. Katrs elks, kam zizlis pieskārās, viens pēc otra nogāzās uz sejas. Trīs simti sešdesmit elku tika nolīdzināti ar zemi.13 Kad pienāca pusdienas namaza laiks, mūsu kungs Cildenākais Sūtnis pavēlēja hazrat Bilālam pie Kabas pasaukt azān al-Muhammadī. Tas nekavējoties izpildīja šo svēto pienākumu. Kamēr skanēja azāns, ticīgo sirdis piepildīja bezgalīgs prieks, bet elku pielūdzējus nomāca lielas sāpes un bēdas.14
Mūsu mīļais Pravietis palūdza Kabas atslēgu. To atnesa. Licis iznest attēlus, kas bija iekšā, un visus sagrautos elkus, viņš iegāja Kabā.
Kopā ar viņu bija hazrat Usāma ibn Zaids, hazrat Bilāls un hazrat Usmāns ibn Talha. Iekšā mūsu kungs Pravietis, nostājies ar muguru pret durvīm, veica divu rakatu namazu. Katrā stūrī viņš sauca takbīru un lūdza Allāhu. Hazrat Hālids ibn Valīds stāvēja pie durvīm un centās neļaut ļaudīm tur sadrūzmēties.
„Kad nāk patiesība, nepatiesība izgaist; nepatiesībai vienmēr ir lemts izgaist” Al-Isrā: 81
Visuma Sultāns ar abām svētītajām rokām turēja abas Kabas durvju vērtnes. Visi kuraiši bija piepildījuši Masdžid al-Harām un ar bailēm, kas jaucās ar cerību, raudzījās uz mūsu mīļo Pravieti. Jo viņi bija viņu apvainojuši, mēģinājuši viņu piekaut un tīkojuši pēc viņa dzīvības! … Viņa ashābus viņi bija visādi spīdzinājuši. Viņi bija sējuši tiem virves ap kaklu un vilkuši pa zemi. Viņi bija metuši tos ugunī un mēģinājuši sadedzināt. Viņi bija likuši tiem uz krūtīm sakarsētus akmeņus un spīdzinājuši, līdz tie zaudēja samaņu. Viņi bija dūruši to miesās ugunī sakarsētus iesmus. Trīs gadus viņi bija turējuši tos ieslēgtus vienā kvartālā izsalkušus un izslāpušus un atņēmuši tiem visu. Viņi bija piesējuši tos aiz kājām pie kamieļiem, dzinuši kamieļus uz dažādām pusēm un tā tos saplosījuši. Bet pāri visam – viņi bija izdzinuši tos no dzimtajām mājām. It kā ar to būtu par maz, viņi daudzas reizes bija karojuši, lai tos pilnīgi iznīcinātu. Taču, neraugoties uz to visu, kuraiši bija cerību pilni. Jo viņu priekšā stāvēja žēlsirdības jūra, kas bija sūtīta kā žēlastība pasaulēm. Kādu brīdi uz viņiem paskatījies, mūsu mīļais Pravietis jautāja: „Ak, kuraišu ļaudis! Ko, jūsuprāt, es tagad ar jums darīšu?” Viņi atbildēja: „Mēs no tevis gaidām labu un ceram uz labu. Jo tu esi cēls brālis un mūsu cēlā un labā brāļa dēls. Tu mūs uzvarēji. Mēs ceram uz tavu labestību.” Cildenākais Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) viņiem pasmaidīja un teica: „Starp mani un jums būs tāpat, kā Jūsufs (alaihis-salam) teica saviem brāļiem. Tāpat kā viņš, arī es saku: ‚Šodien es vairs neprasīšu no jums atbildību par to, ko esat darījuši (nepārmetīšu jums jūsu vainas). Lai Visvarenais Allāhs jums piedod.’15 Ejiet. Jūs esat brīvi, jūs esat atbrīvoti.”
Šī milzīgā žēlsirdība mīkstināja cietās sirdis un naidu pārvērta mīlestībā. Kad pasauļu valdnieks aicināja viņus pieņemt islāmu, viņi sapulcējās, lai kļūtu par musulmaņiem.
Mūsu mīļais Pravietis uzkāpa Safā pakalnā, kur viņš pirmo reizi bija paziņojis kuraišiem par savu pravietību un aicinājis viņus uz islāmu. Tur viņš atkal pieņēma uzticības zvērestu (baiats) no visiem Mekas ļaudīm – lieliem un maziem, sievietēm un vīriešiem. Tā kuraišiem bija tas gods kļūt par musulmaņiem un pievienoties cildenajiem ashābiem. Pēc vienošanās ar vīriešiem arī no sievietēm tika ņemts solījums par dažām lietām.16 Starp tām bija šīs: nepielīdzināt Visvarenajam Allāham biedrus, nebūt nepaklausīgām mūsu kungam Pravietim, nezagt, sargāt savu šķīstību un godu, neapmelot (buhtāns) un nenogalināt meitas. Sievietes, kas bija mūsu kunga Pravieša (sallallahu alaihi va sallam) klātbūtnē, to visu pieņēma un deva solījumu tikai ar vārdiem. Allāha Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) lūdza viņām labu un lūdza Allāhu viņām piedot.
Hinda (radijallahu anha), Abū Sufjāna sieva un Muāvijas (radijallahu anhuma) māte, bija viņu vidū un pat bija viņu vadītāja. Šajā sieviešu zvērestā (baiat an-nisā) viņa runāja sieviešu vārdā. (Šī solījuma dēļ un tāpēc, ka viņai tika dota daļa no šīs istigfāra lūgšanas, ir ļoti cerams, ka viņa ir guvusi glābšanu. Arī ikviena musulmane, kas pieņem šos nosacījumus un tos ievēro, tiek uzskatīta par šīs vienošanās dalībnieci un gūst labumu no šīs lūgšanas.) Visi, kas kļuva par musulmaņiem, sadauzīja visus elkus savās mājās. Uz apkārtējām ciltīm tika nosūtītas karaspēka vienības, un arī tur visi elki tika nolīdzināti ar zemi. Tā, atnākot patiesībai, nepatiesība tika izrauta ar visām saknēm.
Notiesātie
No islāma pirmajām dienām līdz hidžras astotajam gadam bija cilvēki, kuriem par dažādiem noziegumiem bija piespriests nāves sods. Allāha Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) nosauca viņu vārdus (vienpadsmit vīriešu un sešu sieviešu) un pavēlēja: „Nogaliniet šos cilvēkus, lai kur jūs viņus redzētu.” Notiesātie vīrieši bija Ikrima ibn Abī Džahls, Vahšī ibn Harbs Habašī, Abdullāhs ibn Abī Sarhs, Habārs ibn Asvads, Safvāns ibn Umaija, Kabs ibn Zuhairs, Abdullāhs ibn Zabārī, Abduluza ibn Hatals, Huvairiss ibn Muāzs, Makiss ibn Sabāba un Hāriss ibn Tula. Sievietes bija Hinda bint Utba, Karita, Karite, cita Ibn Hanzalas kalpone, Banū Abdulmutaliba kalpone Sāra un Umm Sad.
Tie, kas saņēma žēlastību
Hinda bint Utba: starp sievietēm, kas kļuva par musulmanēm, bija arī hazrat Abū Sufjāna sieva Hinda, kuras vārds bija nogalināmo sarakstā. Taču mūsu mīļais Pravietis, kas ir žēlastība pasaulēm, bija piedevis arī viņai. Viņa mēdza apvainot un spīdzināt musulmaņus. Tas, kas tika nodarīts hazrat Hamzam un pārējiem Uhudas šahīdiem, tika darīts pēc viņas pamudinājuma. Mekas iekarošanas dienā pasaules lepnums (sallallahu alaihi va sallam) uzkāpa Safā pakalnā un apsēdās. Hazrat Umars al-Fārūks apsēdās zemāk par viņu. Ļaudis nāca un cits pēc cita kļuva par musulmaņiem – vispirms vīrieši, tad sievietes. Sieviešu vidū bija hazrat Alī māsa Umm Hānī un hazrat Muāvijas māte Hinda. Viņa deva Allāha Sūtnim zvērestu (baiats). Viņa sieviešu vārdā noslēdza ar Allāha Sūtni vienošanos. Viņai tika dāvāta svētīta lūgšana.
Ikrima ibn Abī Džahls: viņš bija Abū Džahla dēls. Arī viņš bija starp vīriešiem, kas saņēma žēlastību. Iekarošanas dienā viņš nogalināja kādu ashābu, kas krita kā šahīds, un aizbēga uz Jemenu. Kad šī ziņa sasniedza Allāha Sūtni, viņš pasmaidīja. Kad ashābi jautāja, kāpēc, viņš teica: „Ikrima un tas, kuru viņš padarīja par šahīdu, sadevušies rokās, staigā pa Paradīzi.” Viņa sieva Umm Hakīm bint Hārisa ibn Hišāma kļuva par musulmani sieviešu zvēresta (baiat an-nisā) laikā un lūdza Allāha Sūtni dot drošību Ikrimam. Ikrima kopā ar Umm Hakīm atgriezās Mekā, nostājās Allāha Sūtņa priekšā un lūdza piedošanu. Allāha Sūtnis pacēla rokas un lūdza Allāhu viņam piedot. Pieņēmis ticību, Ikrima (radijallahu anhu) izrādīja lielu centību un pūles. Viņš kļuva par vienu no cildeno ashābu varoņiem. Viņš cīnījās džihādā Omānā un Jemenā un krita kā šahīds Jarmūkas kaujā.
Vahšī ibn Harbs Habašī: Uhudas kaujā viņš bija nogalinājis hazrat Hamzu (radijallahu anhu). Musulmaņi ļoti vēlējās viņu nogalināt. Pie Uhudas Allāha Sūtnis bija nolādējis dažus neticīgos. Kad viņam jautāja, kāpēc viņš nenolādē Vahšī, viņš teica: „Mirādža naktī es redzēju Hamzu un Vahšī roku rokā kopā ieejam Paradīzē.” Mekas iekarošanas dienā Vahšī aizbēga. Nožēlojis izdarīto, viņš kopā ar Taifas ļaudīm atnāca uz Medīnas mošeju un sveicināja ar salām. Allāha Sūtnis atbildēja uz viņa sveicienu. Viņš pieņēma ticību, un viņam tika piedots. Taču viņam tika pavēlēts doties uz Jamāmas pusi. Viņš ļoti kaunējās Allāha Sūtņa priekšā un dzīvoja ar nolaistu galvu. Uz Medīnu viņš vairs nekad neatbrauca. Pieņēmis ticību, viņš kļuva pilnīgi šķīsts. Viņš kļuva augstāks par visiem avlija.
„Starp mani un jums būs tāpat, kā Jūsufs (alaihis-salam) teica saviem brāļiem. Tāpat kā viņš, arī es saku: ‚Šodien es vairs neprasīšu no jums atbildību par to, ko esat darījuši (nepārmetīšu jums jūsu vainas). Lai Visvarenais Allāhs jums piedod’ (sūra Jūsuf: 92). Ejiet. Jūs esat brīvi, jūs esat atbrīvoti” Svētais hadīss
Hidžras vienpadsmitajā gadā Jamāmā notika ļoti nežēlīga kauja ar atkritējiem no ticības. Krita divdesmit tūkstoši Musailimas karaspēka vīru un divi tūkstoši Hālida ibn Valīda karavīru. Sākumā musulmaņi tika atsisti. Tad hazrat Vahšī varonīgi uzbruka un ar to pašu šķēpu, ar kuru bija nogalinājis hazrat Hamzu, nogalināja Musailimu al-Kazzāb (Melis).17 To redzēdami, musulmaņi uzbruka, un tika gūta uzvara. Tā atklājās, ka tas, ka Allāha Sūtnis savulaik bija nosūtījis Vahšī uz Jamāmas pusi, bija liels brīnums. Viņš piedalījās arī hidžras divpadsmitajā gadā notikušajā Jarmūkas kaujā un cīņā pret bizantiešiem parādīja lielu varonību. Viņš apmetās Himsā un tur nomira hazrat Usmāna laikā.
Vainīgo atvainošanos viņš pieņēma, piedodams un laipns,
visdiženākā rakstura, līdzjūtīgs un maigs – šis dāsnuma avots.
Bagātību nemīlēja, mīlēja nabadzību un ar to lepojās,
nabagus darīja sev par brāļiem – šis dāsnuma avots.
Savas drēbes lāpīja un valkāja pat koka tupeles,
apmeklēja ikvienu slimnieku un nesa tam atvieglojumu – šis dāsnuma avots.
Savai ģimenei pats ar prieku kalpoja,
visas grūtības darīja vieglas – šis dāsnuma avots.
Ja kaut uz miežu maizi un lēcu zupu viņu aicināja,
viņš pieņēma aicinājumu un kļuva par viesi – šis dāsnuma avots.
Jāja te uz kamieļa, te uz zirga, te uz mūļa vai ēzeļa,
bet reizēm šis sultāns gāja basām kājām – šis dāsnuma avots.