MŪTAS KAUJA

Hidžras astotajā gadā mūsu kungs Sarvar al-kāināt (Visuma vadonis) alaihi afdalus-salavat, kas ir žēlastība pasaulēm, islāma izplatīšanai atkal sūtīja vēstnešus pie dažādām ciltīm un valstīm. No dažām no tām nāca labvēlīgi rezultāti, taču hazrat Hārisu ibn Umairu, kas bija sūtīts pie Busrā pārvaldnieka, kristiešu karavīri apcietināja Šāmas Balkas apgabala Mūtas ciemā. Hazrat Hāriss, aizvests pie Damaskas pārvaldnieka Šurahbīla ibn Amra, kaut arī bija vēstnesis, tika zemiski nogalināts un kļuva par šahīdu.1

Mūsu mīļais Pravietis par šo ziņu ļoti bēdājās un tūlīt pavēlēja saviem varonīgajiem ashābiem pulcēties. Saņēmuši šo pavēli, ashābi atvadījās no saviem bērniem, lūgdami viņiem piedošanu, un steigšus sapulcējās Džurfas nometnē. Pēc tam, kad bija vadījis pusdienas namazu, mūsu kungs Habīb al-akram sacīja: „Šiem cilvēkiem, kas dosies džihādā, es iecēlu par karavadoni Zaidu ibn Hārisu. Ja Zaids ibn Hārisa kļūs par šahīdu, lai viņa vietā stājas Džafars ibn Abī Tālibs. Ja Džafars ibn Abī Tālibs kļūs par šahīdu, lai stājas Abdullāhs ibn Ravāha. Ja arī Abdullāhs ibn Ravāha kļūs par šahīdu, lai musulmaņi izvēlas savā vidū piemērotu vīru un padara viņu par savu karavadoni!”

Tad cildenie ashābi, sapratuši, ka nosauktie varoņi kļūs par šahīdiem, sāka raudāt un sacīja: „Ak, Allāha Sūtni! Kaut viņi paliktu dzīvi un mēs varētu gūt no viņiem labumu!…” Mūsu kungs Pravietis viņiem neatbildēja, bet klusēja.2 To dzirdēja arī hazrat Zaids, Džafars un Abdullāhs, kas bija turpat, un viņus pārņēma liels prieks. Jo viņu lielākais mērķis bija kļūt par šahīdiem, izplatot Visvarenā Allāha reliģiju. Nu priecīgā vēsts bija dota, un viņi to bija dzirdējuši paši savām ausīm. Mudžāhidi bija pabeiguši gatavošanos un gaidīja savus karavadoņus. Mūsu mīļais Pravietis nodeva balto islāma karogu hazrat Zaidam ibn Hārisam. Viņš pavēlēja tam doties līdz vietai, kur Hāriss ibn Umairs bija kļuvis par šahīdu, un tur pasludināt islāmu. Ja viņi to nepieņemtu, viņš pavēlēja cīnīties ar ienaidnieku. Hazrat Abdullāhs ibn Ravāha, atvadoties kopā ar saviem biedriem karavadoņiem, raudāja. Viņam jautāja: „Ak, Ravāhas dēls! Kāpēc tu raudi?” Dzejnieks Abdullāhs ibn Ravāha atbildēja:

Manas raudas iemesls
nav mīlestība pret pasauli,
un, zvēru pie Allāha, iemesls nav arī tas,
ka man pietrūks jūsu.
Īstais iemesls ir tas,
ka savā Svētajā Korānā
mūsu Kungs
kādā ājatā saka:
„Ziniet patiesi,
ka no jums
nav neviena,
kas nenonāktu pie Elles…”
Es dzirdēju šo ājatu,
kad to skaitīja Allāha Sūtnis.
Ja man būs jānonāk pie Elles,
kā gan es to izturēšu!

Viņa biedri lūdza par viņu: „Lai Visvarenais Allāhs pievieno tevi savu mīļoto kalpu pulkam un lai tu esi starp taisnīgajiem (sālihi)!” Tad hazrat Abdullāhs ibn Ravāha sacīja: „Bet es lūdzu Visvareno Allāhu, lai Viņš man piedod. Un es vēlos kļūt par šahīdu no zobena cirtiena, kas liek asinīm šļākt un putot, vai no šķēpa dūriena, kas sadedzina manas aknas un iekšas!…” Kad karaspēks gatavojās doties ceļā, hazrat Abdullāhs ibn Ravāha atnāca pie mūsu kunga Pravieša un pēc atvadīšanās jautāja: „Ak, Allāha Sūtni! Vai tu man ieteiksi kaut ko, ko es varētu iegaumēt un nekad neaizmirst?” Mūsu kungs Pravietis viņam sacīja: „Rīt tu nonāksi zemē, kur Visvarenajam Allāham veic ļoti maz sadždu. Veic tur daudz sadždu un namazu.” Abdullāhs ibn Ravāha sacīja: „Ak, Allāha Sūtni! Vai tu man dosi vēl kādu padomu?” Mūsu mīļais Pravietis sacīja: „Vienmēr piemini Visvareno Allāhu. Jo Visvarenā Allāha pieminēšana (zikrs) tev palīdz sasniegt to, uz ko ceri.”

Trīs tūkstošu vīru lielais islāma karaspēks, skanot saucieniem „Allahu akbar! Allahu akbar!”, sāka soļot. Mūsu mīļais Pravietis un Medīnā palikušie ashābi pavadīja mudžāhidus gāzijus līdz Vadā pakalnam. Tur pasauļu valdnieks šādi uzrunāja svētīto islāma karaspēku: „Es jums iesaku pildīt Visvarenā Allāha pavēles un sargāties no Viņa aizliegumiem, būt labiem pret musulmaņiem, kas ir kopā ar jums, un labi pret viņiem izturēties. Cīnieties Visvarenā Allāha ceļā, piesaucot Viņa vārdu. Neesiet negodīgi attiecībā uz kara laupījumā iegūto mantu. Nelauziet doto vārdu. Nenogaliniet bērnus! Tur kristiešu baznīcās jūs atradīsiet dažus cilvēkus, kas nošķīrušies no ļaudīm un nodevušies pielūgsmei. Sargieties viņus aizskart! Bez viņiem jūs sastapsiet arī dažus, kuru galvās šaitāni savijuši ligzdas; tiem nociriet galvas ar saviem zobeniem. Nenogaliniet sievietes un vārgus sirmgalvjus. Nededziniet un necērtiet kokus. Nenojauciet arī mājas!”

Virspavēlniekam Zaidam ibn Hārisam viņš sacīja: „Kad sastapsi savus ienaidniekus no elku pielūdzējiem, aicini viņus izvēlēties vienu no trim lietām!… (Ja viņi kļūs par musulmaņiem,) aicini viņus pārcelties uz Medīnu, muhādžiru mājvietu! Ja viņi tavu aicinājumu pieņems, paziņo viņiem, ka viņiem būs tās pašas tiesības, kas ir muhādžiriem, un tie paši pienākumi, kas uzlikti muhādžiriem.

Ja viņi, kļuvuši par musulmaņiem, izvēlēsies palikt savā zemē, paziņo viņiem, ka viņi būs kā klejotāji arābi no musulmaņu vidus un ka uz viņiem attieksies tas pats dievišķais spriedums, kas attiecas uz tiem; ka no kara laupījuma viņiem nekas netiks atdalīts un ka no laupījuma labumu gūs tikai tie, kas cīnās kopā ar musulmaņiem!

Ja viņi nepieņems islāmu, aicini viņus maksāt džizju! Tos, kas tam piekrīt, neaizskar! Bet, ja viņi negribēs maksāt arī džizju, cīnies ar viņiem, paļaudamies uz Visvarenā Allāha palīdzību!…”

Pēc šiem padomiem viņš atvadījās no mudžāhidiem. Islāma karaspēks devās ceļā, skanot takbīra saucieniem. Palikušie māja aizejošajiem un lūdza: „Lai Visvarenais Allāhs pasargā jūs no visām briesmām un atkal atved jūs sveikus un veselus atpakaļ…” Līdz brīdim, kad viņi pazuda aiz apvāršņa, palikušie ar asarām acīs ilgpilni raudzījās viņiem pakaļ…

„Es iecēlu par karavadoni Zaidu ibn Hārisu! Ja viņš kļūs par šahīdu, lai viņa vietā stājas Džafars ibn Abī Tālibs. Ja viņš kļūs par šahīdu, lai stājas Abdullāhs ibn Ravāha. Ja arī viņš kļūs par šahīdu, izvēlieties kādu no sava vidus” Svētais hadīss

Svētais karogs plīvoja Zaida ibn Hārisas rokā, un mudžāhidi devās nezināmā, garā ceļojumā, lai kalpotu Visvarenā Allāha reliģijai. Islāma karaspēks strauji virzījās uz Sīrijas pusi. Ceļojums noritēja bez starpgadījumiem un priecīgi. Mudžāhidi nepacietīgi gaidīja, kad varēs sastapties ar ienaidnieku. Viens no tiem, kas visdedzīgāk ilgojās pēc šahīda nāves, bija hazrat Abdullāhs ibn Ravāha. Zaids ibn Arkams to stāstīja šādi: „Es biju bārenis, kas uzauga Abdullāha ibn Ravāhas aizgādībā. Kad viņš devās Mūtas karagājienā, viņš mani uzsēdināja aiz sevis uz sava kamieļa. Kad naktī kādu laiku bijām jājuši, no viņa lūpām plūda šīs dzejas rindas:

Ak, mans kamieli! Ja tu mani aiznesīsi līdz akai smiltājā
un no turienes vēl četras dienas gājiena tālāk,
es tevi vairs neņemšu citā karagājienā,
drīz tu paliksi bez saimnieka – tā zini.
Es droši vien vairs neatgriezīšos savās mājās,
es ceru, ka šajā karā kritīšu kā šahīds.
Pēdējā apmetnē ticīgie mani ātri apsteidza,
ak, Ravāhas dēls, pat tavi tuvākie
pārrāva brālības saites un aizjāja tālāk,
atstāja tevi Visaugstākā Allāha ziņā un aizgāja.
Es vairs nedomāju, kāda manta man paliek aiz muguras,
man nerūp ne koki, ne dateļpalmas!

To dzirdējis, es sāku raudāt. Abdullāhs ibn Ravāha, pieskāries man ar pātagu, sacīja: ‚Ak, tu palaidni! Kas tev kaiš? Kāds tev ļaunums no tā, ka es tā runāju? Ja Visvarenais Allāhs man dāvās šahīda nāvi, tu atgriezīsies uz jājamā dzīvnieka un nonāksi savās mājās. Bet es atbrīvošos no visām pasaules nelaimēm, raizēm un bēdām un rasšu mieru.’ Viņš nokāpa un veica divu rakatu namazu. Beidzot, ilgi lūdzis, viņš man uzsauca: ‚Ei, zēn!’ Es atsaucos: ‚Klausos!’ Tad viņš sacīja: ‚Inšallah, šajā karagājienā man būs lemta šahīda nāve!’”

Kamēr varonīgie ashābi tuvojās Sīrijai, Damaskas pārvaldnieks Šurahbīls ibn Amrs jau sen bija saņēmis ziņu, ka islāma karaspēks tuvojas. Viņš tūlīt paziņoja par stāvokli Bizantijas ķeizaram Hēraklijam un, saņēmis lielu palīdzību, nomierinājās. Jo saskaņā ar viņa savāktajām ziņām musulmaņu bija tikai trīs līdz pieci tūkstoši. Turpretī viņa paša karaspēkā bija vairāk nekā simt tūkstoši vīru, bet ieročiem nebija ne mēra, ne skaita. Kad cildenie ashābi (alaihimur-ridvan) Šāmas zemēs nonāca Maānā, viņi uzzināja, ka bizantieši nāk pret viņiem ar simt tūkstošu lielu karaspēku. Viņi tur apmetās un palika divas naktis. Karavadonis hazrat Zaids ibn Hārisa sasauca savus biedrus, pastāstīja viņiem, kā ir, un jautāja, ko viņi domā par to, kas būtu jādara pret bizantiešu karaspēku. Daži ashābi sacīja: „Izvairīsimies no sadursmes ar bizantiešu karaspēku un sarīkosim pēkšņus uzbrukumus viņu zemei. Saņemsim gūstā viņu ļaudis un atgriezīsimies Medīnā.” Citi sacīja: „Uzrakstīsim vēstuli Sūtnim alaihis-salam, darīsim viņam zināmu, cik daudz ir ienaidnieku, un lūgsim, lai viņš steigšus sūta mums karavīrus vai pasaka, kas mums jādara.” Kad viņi jau bija nolēmuši, ka otrais priekšlikums ir piemērotāks, iejaucās hazrat Abdullāhs ibn Ravāha:

„Vienmēr piemini Visvareno Allāhu. Jo Visvarenā Allāha pieminēšana (zikrs) tev palīdz sasniegt to, uz ko ceri” Svētais hadīss

Ak, mana tauta, kāpēc jūs vilcināties?
Vai tad mēs neatnācām uz kauju, lai kļūtu par šahīdiem?
Ne jau tāpēc, ka mums būtu bijis visvairāk ieroču un jātnieku,
mēs jebkad esam cīnījušies ar neticīgajiem.
Ar šīs reliģijas spēku, ko mums dāvājis
Visvarenais Allāhs, mēs cīnījāmies kā lauvas.
Ejiet un cīnieties – tajā noteikti ir labums,
šīs lietas iznākums būs vai nu šahīda nāve, vai uzvara.
Es zvēru pie Allāha, Badras dienā mums bija divi zirgi,
pie Uhudas – viens zirgs un ļoti maz ieroču.
Ja mums ir lemts šajā kaujā uzvarēt,
tā taču to ir apsolījuši Allāhs un Pravietis.
Visaugstākais Allāhs nekad neatkāpjas no sava solījuma,
tāpēc, ak, ticīgie, ejiet uz priekšu!
Ja mums ir lemta šahīda nāve,
mēs Paradīzē satiksim savus brāļus šahīdus.

Šie hazrat Abdullāha ibn Ravāhas vārdi iedrošināja mudžāhidus. „Es zvēru pie Allāha, Ravāhas dēls runā patiesību,” viņi sacīja. Nu lēmums bija pieņemts: viņi cīnīsies, līdz kļūs par šahīdiem. Kad slavenie ashābi nonāca ciemā, ko sauc par Mūtu, viņi sastapās ar simt tūkstošu lielo bizantiešu karaspēku.

MŪTAS KAUJA

Kalni un ielejas bija pilni ienaidnieka karavīru. Vienā pusē stāvēja trīs tūkstošu vīru lielais islāma karaspēks, kas, lai izplatītu Visvarenā Allāha reliģiju, bija nācis pat no Medīnas līdz Šāmai; otrā pusē – simt tūkstošu neticīgo bars, kas bija sapulcējies, lai nožņaugtu islāmu… Šķietami spēki bija pilnīgi nevienlīdzīgi. Tas nozīmēja, ka vienam musulmanim bija jācīnās ar vairāk nekā trīsdesmit bizantiešiem. Abas puses nostājās kaujas ierindā. Tobrīd pēc mūsu kunga Pravieša (sallallahu alaihi va sallam) pavēles no islāma karaspēka uz bizantiešu nometni devās delegācija. Viņi piedāvāja bizantiešu karaspēkam pieņemt islāmu vai arī maksāt džizju. Taču tie šo aicinājumu noraidīja. Nu vairs nebija laika, ko zaudēt. Karavadonis hazrat Zaids ibn Hārisa, turēdams rokā svēto islāma karogu, deva savam karaspēkam pavēli uzbrukt. Mudžāhidi, kas bija gaidījuši šo brīdi, saucot „Allahu akbar!”, kā bultas metās uz priekšu. Viņi kā zibens izrāva zobenus un kā vētra ielauzās ienaidnieku vidū… Zirgu zviegšana, zobenu šķindoņa, takbīra saucieni un ievainoto kliedzieni cēlās līdz debesīm, un jau kaujas sākumā kaujas lauks pārvērtās asins ezerā. Ar katru zobena vēzienu slavenie ashābi nocirta vai nu galvu, vai roku.

Hazrat Zaids, turēdams rokā Allāha Sūtņa balto karogu, cīnījās pašā ienaidnieku vidū, sacīdams: „Allah, Allah.” Ar zobena vēzieniem viņš acumirklī atbrīvoja ap sevi vietu un lika ienaidniekam nožēlot, ka tas stājies viņam pretī. Slavenie ashābi, redzēdami sava karavadoņa varonīgo cīņu, no viņa neatpalika; katrs no viņiem viens pats centās aizsniegt ar zobenu trīsdesmit ienaidniekus un tos nogāzt. Pēkšņi vairāki šķēpi reizē ietriecās karavadoņa hazrat Zaida svētītajās krūtīs. Tiem sekoja citi šķēpi. Slavenā ashāba ķermenis bija sacaurumots. Un tad Zaids ibn Hārisa nokrita uz karstās zemes un izdzēra šahīda nāves dzērienu, pēc kura tā bija ilgojies.

Hazrat Džafars, kas sekoja Zaidam ibn Hārisam, tūlīt satvēra karogu. Redzēdami, ka islāma karogs plīvo, mudžāhidi ar jaunu degsmi turpināja cīņu. Arī hazrat Džafars cīnījās tikpat varonīgi kā Zaids ibn Hārisa. No vienas puses, viņš uzbruka ienaidniekam, no otras – iedvesa saviem biedriem drosmi un degsmi. Šis jaunais karavadonis, varonīgi cīnīdamies, vēzēja zobenu arvien straujāk un ātrāk un neļāva ienaidniekam ne mirkli atvilkt elpu. Kamēr hazrat Džafars cīnījās, sevi aizmirsis, viņš bija krietni attālinājies no saviem biedriem. Viņš viens pats cīnījās bizantiešu vidū un cirta katram no viņiem atsevišķi. Taču viņš drīz saprata, ka no šī ceļa atpakaļ vairs nav. Varonīgais karavadonis sacīja: „Mans uzdevums ir cirst ar savu zobenu katram neticīgajam!” – un smēlās jaunu garīgu spēku no svētītajiem vārdiem „Allahu akbar!… Allahu akbar!…” Ar katru zobena cirtienu viņš novāca vienu ienaidnieku un neļāva nevienam sev tuvoties. Visvarenā Allāha svētītais vārds nepameta viņa mēli, un viņš cīnījās ar neizsīkstošu spēku. Beidzot kāds ienaidnieka karavīrs cirta hazrat Džafaram ar zobenu pa labo roku. Hazrat Džafars, kuram bija nocirsta labā roka, satvēra svēto islāma karogu ar kreiso roku, pirms tas nokrita zemē. Viņš to pacēla un atkal lika tam plīvot. Tad vēl viens zobena cirtiens… Arī kreisā roka bija nocirsta. Šoreiz viņš centās noturēt karogu plīvojam, piespiedis to pie krūtīm starp nocirstajām rokām. Taču ienaidnieka zobeni cits pēc cita sīvi krita uz viņu, un viņš sasniedza šahīda pakāpi, pēc kuras tā bija ilgojies. Viņa svētītā dvēsele aizlidoja uz Paradīzes augstākajām pakāpēm… Uz viņa ķermeņa saskaitīja vairāk nekā deviņdesmit zobenu un šķēpu brūču.3 Redzēdami, ka viņu karavadonis kritis kā šahīds, varonīgie mudžāhidi paķēra zemē nokritušo islāma karogu un nodeva to hazrat Abdullāham ibn Ravāham.

„Ak, mana tauta, kāpēc jūs vilcināties? Vai tad mēs neatnācām uz kauju, lai kļūtu par šahīdiem?” Abdullāhs ibn Ravāha (radijallahu anhu)

Viņš lika karogam plīvot no zirga muguras un sīvi uzbruka ienaidniekam. Nogāzdams katru ienaidnieku, kas gadījās ceļā, viņš vienlaikus sacīja:

Ak, mans nafs, tu man noteikti pakļausies,
es esmu zvērējis šodien šajā karā kļūt par šahīdu.
Vai nu tu pats ar to samierināsies,
vai arī es tevi piespiedīšu to pieņemt.
Saki man, ak, mans nafs: ja tevi šajā kaujā nenogalinās,
vai tad tu nekad nemirsi?
Ja darīsi to, ko darīja Džafars ibn Abī Tālibs
un Zaids ibn Hārisa, zini, ka darīsi labi.
Viņi kļuva par šahīdiem, ak, mans nafs, neatpaliec,
citādi būsi nelaimīgs – nu, meties uz priekšu!

Arī hazrat Abdullāhs, saucot „Allahu akbar!”, iesaistījās nesaudzīgā cīņā ar ienaidnieku. Kādā brīdī zobena cirtiens trāpīja viņam pirkstā, un nocirstais pirksts sāka karāties pie rokas. Šis svētītais karavadonis, kas dega mīlestībā pret Visvareno Allāhu un Viņa Sūtni, tūlīt nolēca no zirga zemē. Viņš uzlika kāju uz ievainotā pirksta, kas traucēja viņam cīnīties, un sacīja: „Vai tu neesi tikai ievainots pirksts? Un turklāt šī nelaime tevi piemeklējusi Visvarenā Allāha ceļā!” – un norāva to. Kā zibens viņš uzlēca zirgā un atkal sāka cīnīties no visa spēka. Taču, tā kā, neraugoties uz visu šo cīņu, viņš vēl nebija sasniedzis šahīda pakāpi, viņš sāka sevi nosodīt… Atkal un atkal viņš uzbruka ienaidniekam. Beidzot viņš nokrita zemē no šķēpa dūriena. Viņš kļuva par šahīdu, cīnīdamies Visvarenā Allāha un Viņa Sūtņa ceļā, un viņa svētītā dvēsele aizlidoja uz Paradīzi… Tajā brīdī Abul Jusrs Kabs ibn Umairs, kas cīnījās blakus hazrat Abdullāham, centās noturēt karogu plīvojam. Viņš pārlaida skatienu ashābiem, meklēdams kādu vecāku un pieredzējušāku par sevi. Ieraudzījis Sābitu ibn Akramu, viņš nodeva karogu viņam. Hazrat Sābits, iespraudis karogu mudžāhidu priekšā, sacīja: „Ak, mani brāļi! Ātri izvēlieties no sava vidus karavadoni un sekojiet viņam!” Viņi teica: „Mēs izvēlējāmies tevi,” taču hazrat Sābits to nepieņēma. Viņa skatiens apstājās pie hazrat Hālida ibn Valīda. Viņš tam sacīja: „Ak, Abū Sulaimān! Ņem tu karogu!” Hazrat Hālids, kas tikai nesen bija pievienojies musulmaņiem, aiz pieklājības negribēja ņemt svēto karogu, un no viņa svētītajām lūpām izskanēja vārdi: „Es nevaru ņemt šo karogu no tevis! Tu esi tā daudz cienīgāks par mani. Jo tu esi vecāks un esi ieguvis godu cīnīties Allāha Sūtņa pusē Badras kaujā!…” Taču laiks bija dārgs. Apkārt viņiem cildenie ashābi nesaudzīgi cīnījās ar ienaidnieku un centās atspiest simt tūkstošu lielo ienaidnieka karaspēku. Hazrat Sābits atkārtoja savus vārdus: „Ak, Hālid! Ātri ņem Allāha Sūtņa svēto karogu! Es zvēru pie Allāha, es to paņēmu, lai atdotu tev. Tu kara mākslu zini labāk par mani!” – un jautāja apkārtējiem mudžāhidiem: „Ak, mani brāļi! Ko jūs domājat par to, ka Hālids kļūtu par karavadoni?” Viņi vienā balsī atbildēja: „Mēs viņu iecēlām par savu karavadoni.” Tad hazrat Hālids ar lielu godbijību un pieklājību paņēma karogu, ko pasauļu valdnieks bija nodevis ar savām svētītajām rokām, un to noskūpstīja. Viņš uzlēca zirgā un uzbruka ienaidniekam ar visu savu varenumu un diženumu.4

Varonīgie ashābi, sekodami savam jaunajam karavadonim, atkal devās uzbrukumā. Hazrat Hālids cīnījās ar neredzētu drosmi un prasmi un nogāza katru, kas gadījās viņam ceļā. Kādā brīdī hazrat Kutba ibn Katāda atdalīja galvu no ķermeņa vienam no ienaidnieka karavadoņiem – Mālikam ibn Zāfilam. Bizantiešu kaujas gars bija salauzts. Taču laika bija palicis maz: bija pienācis vakars, un sāka satumst. Cīnīties tumsā bija ļoti bīstami, jo viņi varēja nejauši nogalināt paši savus biedrus…

Tāpēc abas puses atkāpās uz savām nometnēm. Ievainotos sāka ārstēt. Hazrat Hālids bija kara mākslas ģēnijs. Viņš gribēja no rīta stāties ienaidniekam pretī ar jaunu taktiku un to samulsināt. Tajā naktī viņš apmainīja karavīru vietas: tos, kas bija labajā pusē, pārcēla uz kreiso, kreisā spārna karavīrus – uz labo, priekšējos – uz aizmuguri, bet aizmugurējos – uz priekšu.

No rīta varonīgie mudžāhidi atkal devās uzbrukumā un, saucot „Allahu akbar”, sāka cīnīties. Ienaidnieka karavīri pirmo reizi redzēja tos, kas viņiem uzbruka. Tie nebija tie paši, ar kuriem viņi bija cīnījušies vakar.

Droši vien musulmaņiem palīgā bija atnācis jauns karaspēks!… Bizantiešu karavīri, domādami, ka ieradies papildspēks, nobijās, un viņu kaujas gars sabruka. Viņus pārņēma panika, un viņi sāka bēgt. Islāma karaspēks, izmantodams šo izdevību, sīvi uzbruka bizantiešu karavīriem.

Sakāvuši ienaidnieku, viņi nonāca pie Mūtas cietokšņa. Viņi iekaroja arī cietoksni un nogalināja daudzus no tā dižciltīgajiem. Hazrat Hālids un varonīgie ashābi tajā dienā cīnījās vēl labāk, cirta ienaidniekam un tūkstošus no tiem aizsūtīja uz Elli. Tajā dienā hazrat Hālidam ibn Valīdam rokās salūza deviņi zobeni.5 Ar Visvarenā Allāha labvēlību un mūsu kunga Cildenākā Sūtņa (sallallahu alaihi va sallam) lūgšanu svētību trīs tūkstoši mudžāhidu gāziju sakāva simt tūkstošus ienaidnieka karavīru. Šajā lielajā kaujā krita piecpadsmit šahīdu. Tā Bizantijas impērijai tika parādītas tās robežas, un tai tika liegts rīkot tālākus uzbrukumus uz dienvidiem… Mūsu kungs Cildenākais Sūtnis, godājamais Pravietis, vēl pirms viņu no kaujas lauka sasniedza kāda ziņa, bija sapulcinājis savus ashābus mošejā, lai pastāstītu viņiem, kas noticis pie Mūtas. No mūsu mīļā Pravieša svētītās sejas varēja saprast, ka viņš ir ļoti bēdīgs, un, baidīdamies viņu vēl vairāk apbēdināt, neviens neuzdrošinājās neko jautāt. Beidzot viens no cildenajiem ashābiem sacīja: „Lai mūsu dzīvības ir tev par upuri, ak, Allāha Sūtni! Kopš mēs redzējām tavas bēdas, mūsu sirdis raud asinīm; cik lielas ir mūsu bēdas, zina tikai Cildenais Allāhs!” Tad no mūsu mīļā Pravieša svētītajām acīm plūda asaras, un viņš sacīja: „Bēdas, ko jūs manī redzat, mani pārņēma tāpēc, ka mani ashābi kļuva par šahīdiem. Šis stāvoklis turpinājās, līdz es viņus ieraudzīju kā brāļus, kas Paradīzē sēž uz troņiem cits pretī citam. Zaids ibn Hārisa paņēma karogu rokā. Beidzot viņš tika nogalināts kā šahīds. Tagad viņš ir iegājis Paradīzē. Tur viņš skraida. Pēc tam karogu paņēma Džafars ibn Abī Tālibs. Viņš uzbruka ienaidnieka karaspēkiem, cīnījās, un beidzot arī viņš kļuva par šahīdu. Viņš kā šahīds iegāja Paradīzē un ar diviem rubīna spārniem lido, kur vien vēlas. Pēc Džafara karogu paņēma Abdullāhs ibn Ravāha. Ar karogu rokā viņš cīnījās ar ienaidniekiem, kļuva par šahīdu un iegāja Paradīzē. Man viņi tika parādīti Paradīzē sēžam uz zelta troņiem. Ak, Allāh! Piedod Zaidam!… Ak, Allāh! Piedod Džafaram! Ak, Allāh! Piedod Abdullāham ibn Ravāham!”

„Ak, Hālid! Ātri ņem Allāha Sūtņa svēto karogu! Es zvēru pie Allāha, es to paņēmu, lai atdotu tev. Tu kara mākslu zini labāk par mani!” Sābits ibn Akrams (radijallahu anhu)

No pasauļu valdnieka svētītajām acīm joprojām plūda asaras. Caur asarām viņš turpināja: „Pēc Abdullāha ibn Ravāhas karogu paņēma Hālids ibn Valīds. Lūk, tagad kauja kļuva vēl sīvāka. Ak, Allāh! Šis (Hālids ibn Valīds) ir viens no Taviem zobeniem. Palīdzi viņam! …”6 Ar Visvarenā Allāha atļauju mūsu mīļais Pravietis kā brīnumu redzēja notikumus kaujas laukā, kas atradās vairāk nekā tūkstoš kilometru attālumā, un pastāstīja par to saviem ashābiem. Dienā, kad hazrat Džafars ibn Abī Tālibs krita kā šahīds, Pravietis, izstāstījis par šo notikumu, piecēlās un devās uz hazrat Džafara māju. Džafara sieva Asmā bija pabeigusi mājas darbus, nomazgājusi bērnus un sasukājusi viņiem matus. Mūsu mīļais Pravietis teica: „Ak, Asmā! Kur ir Džafara dēli? Atved viņus pie manis!” Kad Asmā Hatun atveda bērnus, mūsu kungs Allāha Sūtnis piekļāva viņus pie krūts un nevarēja vien beigt tos skūpstīt un ost. Viņa svētītā sirds neizturēja, un no svētītajām acīm kā straumes sāka plūst asaras. To redzēdama, hazrat Džafara sieva lūdzoši jautāja: „Lai mans tēvs un māte, pat mana dzīvība ir tev par upuri, ak, Allāha Sūtni! Kāpēc tu maniem dēliem izrādi tādu pašu žēlsirdību, kādu izrādi bāreņiem? Vai varbūt esi saņēmis kādu sāpīgu ziņu par Džafaru un viņa biedriem?!” Pasauļu valdnieks bija ļoti aizkustināts. Viņš atbildēja: „Jā! … Šodien viņi kļuva par šahīdiem! …” Mūsu māte hazrat Asmā piekļāva pie krūts savus bārenīšus un sāka raudāt. Mūsu mīļais Pravietis nespēja ilgāk skatīties uz šo ainu un aizgāja.7

Atgriezies savā laimes namā, mūsu kungs Habīb al-akram (sallallahu alaihi va sallam) teica savām šķīstajām sievām: „Neaizmirstiet sagatavot ēdienu Džafara ģimenei!” Trīs dienas šahīdu ģimenēm tika sūtīts ēdiens. Pagāja dažas dienas, un tad hazrat Jalā ibn Umaija atnesa uz Medīnu priecīgo vēsti. Vēl pirms viņš paspēja pastāstīt notikušo, mūsu kungs Cildenākais Sūtnis viņam teica: „Ja vēlies, pastāsti tu, kas notika, bet, ja vēlies, es pastāstīšu tev,” un sīki izstāstīja, kas bija noticis kaujas laukā. Tad hazrat Jalā ibn Umaija teica: „Es zvēru pie Visvarenā Allāha, kas tevi sūtījis kā pravieti ar patieso reliģiju un Grāmatu: tu neesi izlaidis nevienu notikumu, ko pārdzīvoja mudžāhidi.” Mūsu kungs Pravietis atbildēja: „Visvarenais Allāhs man noņēma attālumu, kas mūs šķīra, un es savām acīm redzēju kaujas lauku.”

Pēc dažām dienām ziņneši paziņoja, ka islāma karaspēks tuvojas Medīnai. Mūsu kungs Pravietis kopā ar saviem ashābiem piecēlās un izgāja ārpus Medīnas viņus sagaidīt. Tālumā cēlās putekļu mākonis, plīvoja svētais islāma karogs. Zobenu un vairogu mirdzums lika visam apkārt laistīties kā spogulim … Ikvienā bija redzams dziļš saviļņojums. Drīz vien Medīnā iejāja uzvarošie mudžāhidi ar hazrat Hālidu ibn Valīdu priekšgalā, radijallahu taala anhum adžmain …

„Ak, Allāh! Piedod Zaidam! … Ak, Allāh! Piedod Džafaram! Ak, Allāh! Piedod Abdullāham ibn Ravāham!” Svētais hadīss

Atnāca hūriju jaunavas,
ietina viņu gaismas autiņos,
pieglauda sejas Muhamedam
naktī, kad Muhameds dzima.
Atvērās debesu vārti,
pār pasauli izlija žēlastība,
tika piegrieztas Paradīzes drānas
naktī, kad Muhameds dzima.
Jūnuss saka: „Ak, brāļi,
no acīm plūst asiņainas asaras,
kalni un akmeņi veica sadždu
naktī, kad Muhameds dzima.”

Meka al-Mukarrama [1890]