UMRAT AL-KAZĀ CEĻOJUMS

Kopš Hudaibijas miera bija pagājis gads. Mēnesi pirms Upurēšanas svētkiem, zū al-kada mēneša sākumā, mūsu kungs Cildenākais Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) pavēlēja saviem cildenajiem ashābiem gatavoties umrai. Umrā bija jāpiedalās visiem, kas bija devušies uz Hudaibiju un piedalījušies Baiat ar-Ridvān zvērestā, izņemot mirušos. Saņēmuši šo pavēli, divi tūkstoši ashābu pabeidza gatavošanos. Upurēšanai tika paņemti septiņdesmit kamieļi. Nādžijam ibn Džundubam un viņa četriem biedriem tika uzdots nodzīt tos līdz Mekai, pa ceļam ganot. Turklāt hazrat Muhameda ibn Maslamas pakļautībā tika doti simt jātnieku, un viņš tika sūtīts pa priekšu, lai aizvestu karā lietojamos ieročus, piemēram, bruņas, šķēpus un zobenus. Elku pielūdzējiem nevarēja uzticēties. Uzbrukuma gadījumā šos ieročus izmantotu. Daži no cildenajiem ashābiem sacīja: „Ak, Allāha Sūtni! Saskaņā ar Hudaibijas mieru uz umru mums nebija jānāk ne ar kādiem citiem ieročiem kā vien zobeniem makstīs!” Pasauļu valdnieks atbildēja: „Mēs šos ieročus neienesīsim Harāmā, pie kuraišiem. Taču tie tiks turēti mūsu tuvumā, pie rokas, ja kuraiši mums uzbruktu.”

Par vietnieku Medīnā al-Munavvara tika atstāts Abū Zars al-Gifārī.1 Ir nodots arī, ka tika atstāts Abū Ruhms al-Gifārī. Divi tūkstoši ashābu kopā ar mūsu mīļo Pravieti devās ceļā uz Meku. Cildenie ashābi bija ļoti satraukti. Viņi ieraudzīs savas mājas, savus pavardus un dzimteni, ko pirms daudziem gadiem bija atstājuši Visvarenā Allāha ceļā, mūsu mīļā Pravieša dēļ… Viņi apmeklēs Kabu al-Muazzama, uz kuru pievērsa seju piecos ikdienas namazos… Viņi satiks savus radiniekus, kas tikko kļuvuši par musulmaņiem, bet līguma dēļ nevarēja atnākt uz Medīnu. Kuraišu elku pielūdzējiem, kas gadiem ilgi bija likuši viņiem asaru vietā raudāt asinīm, kas bija likuši viņiem vaidēt apspiestībā un kas bija nogalinājuši daudzus viņu brāļus, lai piespiestu tos pielūgt savus elkus, viņi parādīs islāma cieņu un godu. Varbūt, to redzot, elku pielūdzēju sirdīs iekritīs mīlestība pret islāmu, un viņi kļūs par musulmaņiem!…

Medīnā palikušie ar takbīriem pavadīja pasauļu valdnieku līdz Vadā pakalnam, atvadījās un tad atgriezās… Kad mūsu mīļais Pravietis nonāca Zū al-Hulaifā, kas atrodas apmēram desmit kilometru attālumā no Medīnas, viņš tērpās ihrāmā. Slavenie ashābi sekoja viņa piemēram. Visi bija tērpušies baltā. Sākās ceļojums uz Meku, lai veiktu umru. Debesis un zeme atbalsojās no saucieniem „Labbaik! Allahumma labbaik! Labbaik! La šarika laka labbaik! Innal hamda van-nimata laka val-mulk, la šarika lak.” (Še es esmu, ak, Allāh, še es esmu! Uz Tavu aicinājumu es ar vārdu un sirdi atkal un atkal esmu atsaucies un pakļāvies Tavai pavēlei. Tev nav biedra, ar visu savu būtni es esmu pievērsies Tev. Slava un dāvanas pieder Tev. Arī vara ir Tava. Tev nav biedra.)

Ceļojums, slavējot Visvareno Allāhu, lūdzot Viņu un piesaucot Viņa svētīto vārdu, ritēja ļoti priecīgi.

Kad priekšā ejošā vienība Muhameda ibn Maslamas vadībā tuvojās Mekai, to pamanīja kuraišu elku pielūdzēji. Bailēs viņi pienāca tuvāk un jautāja: „Kas tas ir?” – it kā gribēdami sacīt: „Vai tā mēs pirms gada vienojāmies?” Muhameds ibn Maslama viņiem deva atbildi, no kuras viņiem sastinga asinis dzīslās: „Tie ir Visvarenā Allāha Sūtņa jātnieki… Ja Visvarenais Allāhs atļaus, rīt arī pats Allāha Sūtnis pagodinās šo vietu ar savu ierašanos!…” Elku pielūdzēji bailēs atgriezās un aiznesa ziņu uz Meku. Mekas elku pielūdzēji teica: „Mēs zvēram, ka esam turējušies pie līguma. Kāpēc gan Muhamedam ar mums cīnīties?…” Viņi tūlīt nosūtīja no sava vidus delegāciju, lai tā runātu ar mūsu kungu Pravieti.

„Labbaik! Allahumma labbaik! Labbaik! La šarika laka labbaik! Innal hamda van-nimata laka val-mulk, la šarika lak” Talbija

Tobrīd pasauļu valdnieks (sallallahu alaihi va sallam) bija nonācis vietā, ko sauc par Batn Jadžadž, no kuras varēja redzēt Meku. Tur viņi atstāja visus ieročus, izņemot zobenus, kas bija viņiem pie sāniem. Ieroču apsardzībai viņi norīkoja divus simtus ashābu. Kad šī sagatavošanās bija pabeigta, kuraišu delegācija lūdza atļauju tikties ar mūsu kungu Pravieti un tikt pie viņa pieņemta. Kad viņi tika pieņemti, viņi sacīja: „Ak, Muhamed! Kopš Hudaibijas līguma mēs pret jums neesam izdarījuši nekādu nodevību. Vai tiešām tu ienāksi Mekā, pie savas tautas, ar šiem ieročiem? Taču saskaņā ar mūsu līgumu jums līdzi nedrīkstēja būt nekas cits kā vien zobeni makstīs!…” Uz to pasauļu valdnieks atbildēja: „Kopš bērnības līdz šai dienai es esmu pazīstams ar to, ka turu doto vārdu, un ar savu uzticību. Mēs neienāksim Harāmā ne ar ko citu kā vien ar saviem zobeniem makstīs. Taču es gribu, lai ieroči būtu kaut kur man tuvumā.” Delegācija, sapratusi, ka viņiem nodotā ziņa ir bijusi nepatiesa, nomierinājās un sacīja: „Ak, Muhamed! Patiesību sakot, no tevis mēs vienmēr esam redzējuši tikai uzticību un labestību. Tas arī tev pieklājas.” Tad viņi atgriezās. Viņi ieradās Mekā un pastāstīja kuraišiem, kā ir. Arī tie nomierinājās.

Kuraišu ievērojamākie vīri aiz naida un skaudības, lai neredzētu šos mūsu kunga Pravieša un viņa ashābu laimīgos brīžus, atstāja Meku un uzkāpa kalnos. Mūsu mīļais Pravietis sūtīja iezīmētos upurkamieļus pa priekšu uz Zī Tuvā apvidu. Pēc tam viņš kopā ar ashābiem pabeidza gatavošanos, un viņi devās ceļā, lai ieietu svētajā Mekas pilsētā. Cildenie ashābi bija ņēmuši pasauļu valdnieku savā vidū. Visuma Sultāns uz savas kamielenes Kasvā kā saule, kas aizsedz tūkstošiem zvaigžņu, izstaroja apkārt gaismu (nūrs). Ak, mans Kungs! Kāds skaistums! Cik majestātisks skats!…

Mēlēs skanēja saucieni „Labbaik! Allahumma labbaik! Labbaik! La šarika laka labbaik!…”, bet sirdīs bija mīlestība pret Visvareno Allāhu un Viņa Sūtni.

Soli pa solim viņi tuvojās varenajai Kabai. Jo tuvāk viņi nāca, jo vairāk auga viņu saviļņojums, viņi gluži vai kūsāja. Talbijas saucieni, ko visi sauca vienā balsī, piepildīja Meku. Elku pielūdzēji, redzēdami šo krāšņo skatu, juta, ka viņu dvēseles kūst un sirdīs silti plūst mīlestības dzēriens. Daudzu sirdīs jau bija iekritusi mīlestība pret islāmu… Beidzot Visuma Sultāns, abu pasauļu valdnieks, mūsu mīļais un godājamais Pravietis, mūsu kungs Muhameds (sallallahu alaihi va sallam) bija uzvarējis…

Un tā mūsu mīļais Pravietis un viņa slavenie ashābi ar zobeniem pie jostas ienāca pie Kabas al-Muazzama. Hazrat Abdullāhs ibn Ravāha, turēdams mūsu kunga Pravieša kamielenes Kasvā pavadu, gāja pa priekšu. Daži Mekas elku pielūdzēji ar sievām un bērniem bija nostājušies rindās pie Dār an-Nadvas un vēroja mūsu mīļo Pravieti un viņa varonīgos ashābus. Abdullāhs ibn Ravāha, iedams uz priekšu, kā ar veseri dauzīja šīs dzejas rindas elku pielūdzējiem pa galvu, līdz pat viņu sirdīm:

Ak, neticīgie, ejiet nost no Pravieša ceļa,
jo viņam Visvarenais Allāhs ir sūtījis Korānu.
Viss labums un viss labais ir viņa reliģijā,
mirt par šo reliģiju – tā ir vislabākā nāve.
Viņš patiesi ir Allāha Sūtnis, es to pieņēmu no sirds,
es ticu katram viņa vārdam, es to tagad pieņemu.
Ak, neticīgie! Kad jūs noliedzāt, ka Korāns
ir sūtīts no Visvarenā Allāha,
kā mēs pēkšņi ļāvām krist saviem cirtieniem
un kā mēs atdalījām jūsu galvas no ķermeņiem,
tāpat, ja jūs neticēsiet arī tā nozīmei,
tādi paši cirtieni kritīs uz jūsu galvām.
Es sāku ar Allāha svētīto vārdu,
jo nav citas patiesas reliģijas kā vien Viņa reliģija.
Un atkal es sāku ar Allāha vārdu:
Muhameds ir gan Viņa kalps, gan Viņa Sūtnis.

Hazrat Umars neizturēja un gribēja viņu brīdināt: „Ak, Ibn Ravāha! Kā tu vari skaitīt dzeju Allāha Sūtņa priekšā un Harām aš-šarīf teritorijā?” Taču mūsu kungs Pravietis sacīja: „Ak, Umar! Netraucē viņam. Es zvēru pie Visvarenā Allāha, ka viņa vārdi šos kuraišu elku pielūdzējus ietekmē ātrāk un vairāk, nekā ja uz viņiem birtu bultas. Ak, Ibn Ravāha, turpini!”

Mazliet vēlāk mūsu kungs Pravietis sacīja hazrat Abdullāham ibn Ravāham: „Saki: Nav cita dieva kā vien Visvarenais Allāhs! Viņš ir Vienīgais. Viņš ir tas, kas izpildīja savu solījumu! Viņš ir tas, kas palīdzēja šim savam kalpam! Viņš ir tas, kas stiprināja savu karaspēku! Un vienīgi Viņš ir tas, kas sakāva apvienotās ciltis!”

Tad Abdullāhs ibn Ravāha sāka skaitīt:

Nav cita dieva kā vien Visvarenais Allāhs!
Viņam nav biedra, la ilaha illallah!
Viņš ir tas, kas dod spēku musulmaņu karaspēkam!
Un Viņš ir tas, kas neticīgos izklīdina un sakauj!

Arī musulmaņi atkārtoja šos vārdus. Kad mūsu mīļais Pravietis ienāca Baitullāhā, viņš atsedza savu svētīto labo plecu. Viņa svētītās ādas skaistums žilbināja acis, valdzināja sirdis un kā saule izstaroja gaismu. Pēc tam viņš sacīja: „Lai Visvarenais Allāhs savā žēlastībā piedod tiem varoņiem, kas šodien šiem elku pielūdzējiem izrādīsies stipri un moži!” Tad cildenie ashābi atsedza savus labos plecus un, cēli un ātri soļodami, trīs reizes apgāja ap Kabu (veica tavāfu). Tikai starp Rukn al-Jamānī un Hadžar al-Asvad stūriem viņi gāja lēni. Mūsu kungs Pravietis un viņa ashābi piegāja pie Hadžar al-Asvad un to skūpstīja vai arī no attāluma pacēla rokas un pavērsa tās pret Hadžar al-Asvad.

„Es zvēru pie Visvarenā Allāha, ka viņa (Ibn Ravāhas) vārdi šos kuraišu elku pielūdzējus ietekmē ātrāk un vairāk, nekā ja uz viņiem birtu bultas” Svētais hadīss

Elku pielūdzēji no attāluma sekoja ashābiem ar skatieniem un brīnījās par šo cēlo un iespaidīgo gaitu. Jo viņiem bija stāstīts, ka kopš musulmaņu aiziešanas uz Medīnu viņi ir novājējuši un saslimuši, un bija izplatītas līdzīgas ziņas. Tagad viņi bija liecinieki pilnīgi pretējam, un viņu izbrīns auga.

Atlikušās četras tavāfa kārtas tika pabeigtas mierīgi, lēniem soļiem. Pēc tavāfa viņi pie Makām Ibrāhīm veica divu rakatu namazu. Pēc tam viņi septiņas reizes veica saju starp Safā un Marvas pakalniem. Kad upuri bija nokauti, mūsu kungs Pravietis lika noskūt savu svētīto galvu. Viņa svētītos matus ķēra jau gaisā. Arī cildenie ashābi noskuvās. Tā piepildījās sapnis, ko mūsu kungs Cildenākais Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) bija redzējis tieši pirms gada. Umra bija pabeigta, un bija pienācis pusdienas namaza laiks. Pasauļu valdnieks pavēlēja hazrat Bilālam saukt azānu pie Kabas, un Bilāls al-Habašī tūlīt izpildīja pavēli. Kad viņš pie Kabas sauca Muhameda azānu (azān al-Muhammadī), visa Meka sāka viļņoties. Cildenie ashābi ar dziļu bijību klausījās azānu un klusā balsī to atkārtoja. Kad tas beidzās, mūsu kungs Habībullāhs kļuva par imāmu. Pusdienas namazs, ko visi veica kopā, elku pielūdzēju sirdis iespaidoja pavisam īpaši.

Mūsu mīļajam Pravietim Abtahā bija uzcelta ādas telts. Ashābi trīs dienas mitinājās teltīs ap to. Namaza laikos viņi pulcējās Baitullāhā un veica namazu džamātā (kopā). Citā laikā viņi apmeklēja savus radiniekus un bija viņiem paraugs ar labajiem tikumiem, ko viņiem bija dāvājis islāms. Arī tie, redzēdami šo ashābu skaisto izturēšanos, gluži vai kusa un nespēja slēpt savu apbrīnu. Šo trīs dienu laikā Meka bija it kā iekarota no iekšienes.

Trīs dienas bija pagājušas… Bija pienācis šķiršanās laiks. Pievakarē mūsu kungs Pravietis sacīja: „Neviens no musulmaņiem (kas atnākuši uz umru) lai nepavada vakaru Mekā, visi lai dodas ceļā!” Visi savāca savas lietas, un viņi devās ceļā uz Medīnu… Kad Allāha Sūtnis bija Džuhfā, viņš satika hazrat Abāsu, un hazrat Abāss ierosināja: „Ak, Allāha Sūtni! Maimūna bint Hārisa ir palikusi atraitne. Vai tu nevarētu ņemt viņu par sievu?” Tad mūsu kungs Pravietis sūtīja Abū Rāfi un kādu vīru no ansāriem uz Meku viņu bildināt. Hazrat Maimūna, saņēmusi ziņu, ka Allāha Sūtnis viņu bildina, tobrīd sēdēja uz kamieļa un sacīja: „Gan kamielis, gan tas, kas uz tā sēž, pieder Allāha Sūtnim.” Viņa sevi uzdāvināja mūsu kungam Pravietim. Lietas nokārtošanu viņa uzticēja savai vecākajai māsai Umm al-Fadl, un Umm al-Fadl – savam vīram hazrat Abāsam. Kad, atgriežoties no umras uz Medīnu, viņi nonāca Sarifā, hazrat Abāss, saņēmis no mūsu Pravieša (sallallahu alaihi va sallam) četru simtu dirhēmu mahru, salaulāja hazrat Maimūnu ar Allāha Sūtni. Arī kāzas notika tur. Hazrat Maimūna, pagodināta ar laulību ar Allāha Sūtni, kļuva par viņa pēdējo sievu. Pēc tam mūsu Pravietis vairs neprecējās.

„Lai Visvarenais Allāhs savā žēlastībā piedod tiem varoņiem, kas šodien šiem elku pielūdzējiem izrādīsies stipri un moži!” Svētais hadīss

Es uzdrošinājos tev dāvāt svečturi, ak, Allāha Sūtni!
Mana vēlēšanās ir kalpot tavam cildenajam slieksnim, ak, Allāha Sūtni!
Mana niecīgā dāvana nav tavas Rauzas cienīga;
pieņem to, parādi labvēlību un žēlastību, ak, Allāha Sūtni!
Kam gan bez tevis es varētu izstāstīt savas bēdas?
No tevis nāk labestība un devība, ak, Allāha Sūtni!
Es meklēju patvērumu pie tevis, žēlastību, simtkārtīgu žēlastību; es esmu nokritis pie tava sliekšņa,
apžēlojies par mani, aizlūdz par mani, ak, Allāha Sūtni!
Abās pasaulēs ņem savā pavadībā taisnīgo valdnieku Mahmūdu,
tev pieder vara gan sākumā, gan beigās, ak, Allāha Sūtni!
II. Mahmud Hân