Lailat at-Tarīs stāsts
Atgriežoties no Haibaras karagājiena, viņi apstājās atpūtai Tarīsā. Tajā naktī Allāha Sūtnis pasauca hazrat Bilālu un sacīja: „Ak, Bilāl! Šonakt neguli! Vēro rītausmu un pamodini mūs uz namazu.” Pēc tam Allāha Sūtnis kopā ar ashābiem aizmiga. Hazrat Bilāls kādu laiku veica namazu. Pagriezis seju pret austrumiem, viņš atspieda muguru pret savu kravu. Gaidīdams namaza laiku, viņš aizmiga. Viņi bija tik noguruši, ka neviens neatvēra acis, līdz saules stari bija sasildījuši zemi un krita viņiem uz sejām. Allāha Sūtnis pamodās pirmais no visiem. Īsi sakot, viņi piecēlās un veica abdestu. Hazrat Bilāls izsauca ikāmatu. Viņi džamātā (kopā) veica nokavēto (kazā) rīta namazu. Kad namazs bija beidzies, Allāha Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) sacīja: „Ja kāds aizmirst savu namazu, lai viņš to veic tūlīt, kad atceras. Jo Visaugstākais Allāhs ir teicis: ‚Akimis-salata li-zikri (Veic namazu, lai pieminētu Mani, lai atcerētos Manu diženumu).’”
Saule atgriežas hazrat Alī dēļ
Atgriežoties no Haibaras karagājiena, Allāha Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) atpūtās Sahbā. Viņš bija nolicis savu svētīto galvu hazrat Alī (radijallahu anhu) klēpī. Tobrīd sāka nākt atklāsme (vahjs). Saule jau bija pie apvāršņa. Hazrat Alī (radijallahu anhu) vēl nebija veicis pēcpusdienas namazu. Kad atklāsme bija beigusies, saule norietēja. Allāha Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) lūdza: „Ak, mans Kungs! Ja Alī (radijallahu anhu) ir Tavā un Tava Sūtņa pusē, atgriez sauli!” Kad hazrat Alī bija veicis namazu, saule atkal norietēja. Asmā bint Umaisa stāsta: „Es redzēju, ka saule, jau norietējusi, atkal uzlēca un apgaismoja zemi.”
Vādī al-Kurā karagājiens
Šis karagājiens notika džumāda al-āhira mēnesī Vādī al-Kurā. Kad apkārtnes ebreji uzzināja, ka Allāha Sūtnis ar islāma karaspēku ir ieradies Vādī al-Kurā, viņi ar kādas arābu elku pielūdzēju grupas palīdzību sagatavojās kaujai. Viņi izgāja no savām vietām un nostājās kaujas ierindā. Arī Pravietis alaihis-salam sakārtoja karaspēku kaujas ierindā un iedeva karogu vienam no ashābiem. Viņš aicināja neticīgos uz islāmu, sacīdams: „Ja jūs pieņemsiet ticību, jūs izglābsiet savu dzīvību un mantu.” Viņi padomu nepieņēma. Viens no elku pielūdzējiem iznāca priekšā un izaicināja uz divkauju. Zubairs ibn Avāms (radijallahu anhu) viņu nogalināja. Vēl kāds stājās pretī hazrat Alī. Hazrat imāms šo neticīgo acumirklī nosūtīja Elles ugunī. Atnāca vēl viens. Arī to viņš nogalināja. Divus ebrejus nogalināja Abū Dudžāna (radijallahu anhu). Tajā dienā tika nogalināti piecpadsmit neticīgie. Kad pienāca vakars, katrs devās uz savu apmešanās vietu. No rīta abas puses atkal izvilka zobenus un sagatavojās kaujai. Kad saule bija pacēlusies šķēpa augstumā, neticīgos pārņēma bailes, un viņi aizbēga. Mudžāhidi ieguva daudz mantas un laupījuma. Taimas ebreji, redzēdami, kāds liktenis piemeklējis Vādī al-Kurā ebrejus, nobijās. Lai saglabātu savus īpašumus, viņi piekrita maksāt džizju, un tika noslēgts miers.
„Haibaras cietokšņa vārtus es pacēlu nevis ar miesas spēku, bet ar garīgu spēku” Hazrat Alī (radijallahu anhu)
Vādī al-Kurā karagājiens