BANŪ KURAIZAS KARAGĀJIENS
Kad mūsu kungs Cildenākais Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) pēc Grāvja kaujas atgriezās Medīnā al-Munavvara, viņš ieradās mūsu mātes hazrat Āišas mājā. Viņš nolika ieročus un novilka bruņas. Viņa svētītais ķermenis bija putekļains. Viņš nomazgājās. Tajā brīdī hazrat Dihjas izskatā atjāja jātnieks, tērpies bruņās un ar ieročiem. Tas bija Džibrīls alaihis-salam. Kad mūsu kungs Pravietis piegāja pie viņa, tas nodeva pavēli, sacīdams: „Ak, Visvarenā Allāha Sūtni! Cildenais Allāhs tev pavēl nekavējoties doties pret Kuraizas dēliem!” Visuma Sultāns lika pasaukt hazrat Bilālu un deva viņam šādu pavēli, lai tas to paziņotu cildenajiem ashābiem: „Ak, mani ashābi! Celieties, sēstieties zirgos un kamieļos! Tie, kas paklausa, lai veic pēcpusdienas namazu Kuraizas dēlu zemē!”
Mūsu kungs Habīb al-akram tūlīt uzvilka bruņas un apjoza zobenu. Viņš uzlika ķiveri uz savas svētītās galvas, vairogu uzmeta uz muguras un šķēpu paņēma rokā. Pēc tam viņš uzsēdās zirgā. Ieradies pie saviem ashābiem, viņš nodeva islāma karogu hazrat Alī un nosūtīja viņu kā priekšpulku uz Kuraizas ebreju cietoksni, kas atradās līdzenumā tieši uz dienvidaustrumiem no Medīnas. Par vietnieku Medīnā viņš atstāja Abdullāhu ibn Umm Maktūm.1
Slavenie ashābi, ņēmuši mūsu mīļo Pravieti savā vidū, takbīru „Allahu akbar! Allahu akbar!” skaņās izgāja no Medīnas. Ceļā viņi sastapa Ganma dēlus. Tie bija apbruņojušies un gaidīja mūsu kungu Allāha Sūtni. Mūsu kungs Pravietis viņiem jautāja: „Vai kāds jums ir gadījies pretī?” Viņi atbildēja: „Ak, Allāha Sūtni! Mums pretī gadījās Dihja al-Kalbī. Viņš jāja uz apseglota balta mūļa. Uz mūļa bija atlasa samta pārsegs.” Mūsu mīļais Pravietis viņiem teica:
„Tas ir Džibrīls. Viņš tika sūtīts pie Banū Kuraizas, lai satricinātu viņu cietokšņus un iedvestu bailes viņu sirdīs…” Līdz brīdim, kad viņi nonāca pie Kuraizas ebreju cietokšņa, islāma karaspēka skaits bija sasniedzis trīs tūkstošus. Hazrat Alī iesprauda islāma karogu Kuraizas ebreju cietokšņa priekšā. To redzot, ebreji izteicās pret mūsu kungu Pravieti. Hazrat Alī aizgāja un pastāstīja mūsu kungam par notikušo. Cildenākais Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam), ar trīs tūkstošiem karotāju ieradies turp, savā žēlsirdībā aicināja viņus pieņemt islāmu. Ebreji šo skaisto piedāvājumu nepieņēma. Viņi noraidīja arī mūsu mīļā Pravieša piedāvājumu: „Ja tā, tad, pakļaudamies Visvarenā Allāha un Viņa Sūtņa pavēlei, nokāpiet no cietokšņa un padodieties!”
Tad pasauļu valdnieks teica strēlnieku meistaram hazrat Sadam ibn Abī Vakāsam: „Ak, Sad! Ej uz priekšu un apšaudi viņus ar bultām!” Hazrat Sads un pārējie strēlnieki takbīra saucienu pavadībā sāka šaut bultas no saviem bultu makiem uz ebreju cietoksni. Arī tie atbildēja ar bultām un akmeņiem, un sākās cīņa. Šim ebreju baram, kas bija uzbrucis musulmaņiem no muguras, kad tie bija vāji, un aiz skaudības neatzina Muhameda alaihis-salam pravietību, nebija drosmes atvērt cietokšņa vārtus un iznākt kaujas laukā.
„Ak, mani ashābi! Celieties, sēstieties zirgos un kamieļos! Tie, kas paklausa, lai veic pēcpusdienas namazu Kuraizas dēlu zemē!” Svētais hadīss
Karš turpinājās kā aplenkums. Munāfiki (liekuļi), kas bija islāma karotāju vidū, slepeni sūtīja uz cietoksni ziņas: „Nekādā gadījumā nepadodieties! Pat ja viņi gribēs, lai jūs aizejat no Medīnas, nepiekrītiet! Ja jūs turpināsiet cīnīties, mēs jums palīdzēsim ar visiem spēkiem un ne no kā jums neskoposimies. Bet, ja viņi jūs padzīs no Medīnas, arī mēs aiziesim kopā ar jums!…” Pēc šīs ziņas, cerēdami uz munāfiku palīdzību, ebreji turpināja aizstāvēties ar jaunu apņēmību. Aplenkums ieilga; tas tuvojās mēnesim, taču no munāfikiem nekāda palīdzība nenāca. Viņu sirdīs iezagās bailes, un viņi paziņoja, ka vēlas noslēgt līgumu.
Lai noslēgtu līgumu, pie mūsu kunga Allāha Sūtņa atnāca ebrejs, vārdā Nabāšs ibn Kaiss, un teica: „Ak, Muhamed! Parādi arī mums tādu pašu žēlsirdību, kādu parādīji Nadīra dēliem. Lai mūsu manta un mūsu ieroči ir tavi! Tikai neizlej mūsu asinis. Atļauj mums kopā ar bērniem un sievietēm atstāt savu zemi. Atļauj mums arī paņemt līdzi, izņemot ieročus, pa vienai kamieļa kravai katrai ģimenei!…” Pasauļu valdnieks atbildēja: „Nē! Šo piedāvājumu es nevaru pieņemt!” Šoreiz viņš teica: „Mēs atsakāmies no domas paņemt līdzi mantu. Neizlej mūsu asinis! Atļauj mums paņemt līdzi sievietes un bērnus!” Mūsu mīļais Pravietis teica: „Nē! Jums nav citas izejas, kā vien bez kādām atrunām un nosacījumiem pakļauties manam spriedumam, paklausīt un padoties!” Ebrejs Nabāšs satriekts atgriezās cietoksnī un izstāstīja par sarunām. Šoreiz Kuraizas dēlus pārņēma liels izmisums un bēdas.2 Viens no viņu vadoņiem, Kabs ibn Asads, nāca pie prāta un savai tautai izteica šādu atzīšanos un priekšlikumu: „Ak, mana tauta! Kā redzat, mūs ir piemeklējusi liela nelaime. Šādā stāvoklī man jums ir trīs padomi. Izvēlieties no tiem, kuru gribat, un rīkojieties saskaņā ar to! Pirmais: sekosim šim cilvēkam un atzīsim viņa pravietību! Es zvēru pie Allāha, mēs visi zinām, ka viņš ir Allāha sūtītais pravietis, kura pazīmes esam redzējuši savās grāmatās. Ja mēs viņam ticēsim, mūsu asinis, mūsu bērni, mūsu sievietes un mūsu manta tiks izglābti. Vienīgais iemesls, kāpēc mēs viņam nesekojam, ir skaudība, ko jūtam pret arābiem, un tas, ka viņš nav no Israēla bērniem. Taču tā ir lieta, ko zina Allāhs. Nāciet, sekosim viņam!…” Ebreji visi kā viens iebilda un teica: „Nē! To mēs nepieņemam un nesekosim nevienam citam kā tikai kādam no mums!”
Tad Kabs izteica savu otro priekšlikumu: „Nogalināsim visi savus bērnus un sievas un, kad aiz mums vairs nepaliks neviena, par ko būtu jādomā, dosimies pret musulmaņiem un cīnīsimies līdz nāvei!…” Ebreji noraidīja arī to.
Savā trešajā priekšlikumā Kabs teica: „Šī nakts ir nakts uz sestdienu. Tā kā musulmaņi zina, ka šajā naktī mēs necīnāmies, viņi var būt bezrūpīgi un neuzmanīgi. Izvilksim zobenus un visi kopā izbruksim pa vārtiem. Ar šādu negaidītu uzbrukumu mēs varbūt varēsim uzvarēt!…”
Ebreji noraidīja arī šo priekšlikumu, sacīdami: „Mēs nevaram atcelt aizliegumu strādāt sestdienā!” Tikai brāļi Asīds un Salaba, kā arī viņu tēvoča dēls Asads pieņēma pirmo priekšlikumu un ieguva godu kļūt par musulmaņiem. Viņi izgāja no cietokšņa un pievienojās cildenajiem ashābiem.3 Ebreji ilgi strīdējās savā starpā. Beigās viņi pacēla padošanās karogu un lūdza mūsu kungu Pravieti iecelt šķīrējtiesnesi, kas pieņemtu par viņiem spriedumu. Mūsu kungs Allāha Sūtnis teica: „Izvēlieties par šķīrējtiesnesi no maniem ashābiem, ko vien gribat.” Viņi atbildēja: „Mēs būsim mierā ar spriedumu, ko pieņems Sads ibn Muāzs.” Mūsu kungs Pravietis piekrita un pavēlēja atvest hazrat Sadu ibn Muāzu.
Sads ibn Muāzs Grāvja kaujā bija smagi ievainots. Mūsu kungs Allāha Sūtnis lika viņu ārstēt teltī, kas bija uzcelta Masdžid an-Nabavī mošejā. Kad viņu izvēlējās par šķīrējtiesnesi, hazrat Sadu uz nestuvēm aiznesa uz Kuraizas cietoksni. Ceļā hazrat Sads pie sevis runāja: „Es zvēru pie Allāha, Visvarenā Allāha ceļā es neņemšu vērā neviena pārmetēja pārmetumus!” Mūsu kunga Allāha Sūtņa priekšā viņu nocēla no nestuvēm. Mūsu kungs Pravietis teica: „Ak, Sad! Šie ir piekrituši padoties saskaņā ar tavu spriedumu. Tad nu paziņo man savu spriedumu par viņiem.” Sads ibn Muāzs atbildēja: „Lai mana dzīvība ir tev par upuri, ak, Allāha Sūtni! Patiesi, Visvarenais Allāhs un Viņa Sūtnis ir cienīgāki pieņemt spriedumu.” Mūsu kungs Allāha Sūtnis teica: „Visvarenais Allāhs tev ir pavēlējis pieņemt spriedumu par viņiem.” Hazrat Sads paņēma no ebrejiem stingru solījumu, ka viņi pieņems viņa spriedumu. Abas puses saspringti gaidīja spriedumu. Tad hazrat Sads paziņoja savu vareno spriedumu, kas rādīja viņa pārākumu un bija viņa goda cienīgs – spriedumu, no kura asinis sastinga dzīslās:
„Mans spriedums ir šāds: visiem saprātīgajiem un dzimumgatavību sasniegušajiem vīriešiem lai tiek nocirstas galvas! Viņu sievietes un bērni lai tiek saņemti gūstā, un viņu manta lai tiek sadalīta musulmaņiem!…”
Dzirdot šo galīgo spriedumu, ebreji sastinga. Jo arī viņu pašu grāmatās sods tiem, kas tik nekaunīgi pārkāpj robežas kā viņi, bija tieši tāds pats. Tur bija rakstīts: „Kad tu tuvojies kādai pilsētai, lai karotu pret to, aicini to uz mieru. Ja tie to pieņem un atver savus vārtus, lai visi, kas atrodas iekšā, maksā tev meslus un tev kalpo. Bet, ja tie nolemj karot, aplenc tos. Kad ar Visvarenā Allāha žēlastību tu tos uzvarēsi, nocērt ar zobenu visus viņu vīriešus. Viņu sievietes, bērnus un mantu ņem kā kara laupījumu!…”
Tā kā hazrat Sada ibn Muāza spriedums atbilda dievišķajam spriedumam, pasauļu valdnieks, mūsu mīļais Pravietis, viņu apsveica un izteica savu atzinību ar vārdiem: „Tu par viņiem pieņēmi spriedumu, kas atbilst Visvarenā Allāha spriedumam, kas ierakstīts Sargātajā Plāksnē (Lauh al-mahfūz) virs septiņām debesīm!”
Ebreji nevarēja iebilst pret šo spriedumu, kas bija minēts viņu pašu grāmatās. Visi saprātīgie un dzimumgatavību sasniegušie vīrieši ar rokām, kas bija piesietas pie kakla, tika aizvesti uz Medīnu. Nākamajā dienā pēc Allāha Sūtņa pavēles hazrat Alī un hazrat Zubairs izpildīja spriedumu. Bērni, sievietes un manta tika sadalīti cildenajiem ashābiem.4 Tā šī viltīgā, nodevīgā un postošā tauta, kas musulmaņiem visgrūtākajos brīžos bija uzbrukusi no muguras, lauzusi visus līgumus un kopš mūsu kunga Pravieša bērnības centusies viņu nogalināt, tika izskausta no Medīnas un tās apkārtnes. Viena sieviete no gūstekņiem ieguva laimi kļūt par musulmani. Šī sieviete, vārdā Raihāna, bija tikusi mūsu kunga Pravieša daļā. Mūsu kungs Allāha Sūtnis ļāva viņai brīvi izvēlēties – palikt savā reliģijā vai kļūt par musulmani. Raihāna teica, ka grib palikt savā reliģijā. Viņu aizsūtīja uz Umm Munzira māju. Vēlāk, pateicoties Salabas ibn Sājas padomiem un pūlēm, viņas sirds pievērsās islāmam. Tad mūsu Pravietis teica Raihānai: „Vai tu gribi iet Visvarenā Allāha un Viņa Sūtņa ceļu? Es to uzskatu par piemērotu.” Raihāna atbildēja: „Jā.” Mūsu mīļais Pravietis par šo viņas rīcību ļoti priecājās. Lai priecātos arī viņa un lai viņas pakāpe Paradīzē būtu ļoti augsta, viņš, parādīdams žēlsirdību, viņu atbrīvoja un pieņēma par sievu. Viņš deva viņai mahru (līgavas dāvanu) un noslēdza ar viņu laulību (nikāhs). Viņu kāzas notika Umm Munzira mājā. Tā Raihāna (radijallahu anha) ieguva godu kļūt par visu musulmaņu māti.5
„Nē! Jums nav citas izejas, kā vien bez kādām atrunām un nosacījumiem pakļauties manam spriedumam, paklausīt un padoties!” Svētais hadīss
Sada ibn Muāza šahīda nāve
Kad Sads ibn Muāzs bija pieņēmis spriedumu par Banū Kuraizas ebrejiem, viņu atkal aiznesa uz viņa telti. Viņa brūce saasinājās, un viņa stāvoklis pasliktinājās. Mūsu kungs Pravietis (sallallahu alaihi va sallam) atnāca pie viņa, apskāva viņu un lūdza: „Ak, Allāh! Sads cīnījās Tavā ceļā, lai iegūtu Tavu labpatiku. Viņš arī atzina par patiesu Tavu Sūtni. Dāvā viņam atvieglojumu…” Izdzirdējis šos mūsu mīļā Pravieša svētītos vārdus, hazrat Sads ibn Muāzs atvēra acis un čukstēja: „Ak, Allāha Sūtni! Es tevi sveicu ar salām un godbijību. Es apliecinu, ka tu esi Visvarenā Allāha pravietis.” Pēc tam Sada ibn Muāza tuvinieki viņu no telts, kurā viņš atradās, pārnesa uz Abdulašhala dēlu māju. Tajā naktī viņa stāvoklis kļuva ļoti smags. Pie mūsu kunga Pravieša atnāca Džibrīls alaihis-salam un teica: „Ak, Allāha Sūtni! Kas ir tas no tavas ummas, kurš šonakt nomira un kura nāve eņģeļu vidū tika pasludināta kā priecīga vēsts?” Tad Visuma Sultāns tūlīt apjautājās, kā klājas Sadam ibn Muāzam. Viņam teica, ka Sads aiznests uz mājām. Mūsu kungs Pravietis kopā ar dažiem cildenajiem ashābiem devās pie Sada ibn Muāza. Tā kā ceļā viņi gāja ļoti ātri, cildenie ashābi teica: „Mēs esam noguruši, ak, Allāha Sūtni!” Mūsu kungs Pravietis ar šādiem vārdiem paskaidroja, kāpēc viņi iet tik ātri: „Tāpat kā Hanzalas bērēs eņģeļi ieradās pirms mums, tā viņi arī Sada bērēs būs pirms mums. Mēs nepaspēsim tur būt pirmie.”
Atnācis pie Sada ibn Muāza, mūsu kungs Pravietis atrada viņu mirušu. Viņš nostājās pie viņa galvgaļa, uzrunāja Sadu ibn Muāzu ar viņa kunju un teica: „Ak, Abū Amr! Tu biji labākais no vadoņiem. Lai Visvarenais Allāhs tev dāvā laimi, svētību un vislabāko atalgojumu! Tu izpildīji solījumu, ko devi Visvarenajam Allāham. Arī Visvarenais Allāhs tev dos to, ko Viņš tev ir apsolījis!” Tajā brīdī Sada ibn Muāza māte raudādama skaitīja šo divrindi:6
Kā lai to iztur viņa māte – ak, vai, cik žēl!
Pacietība vajadzīga; raudu par to, kas mani piemeklējis!
Aslams ibn Hāriss pastāstīja: „Allāha Sūtnis atnāca uz Sada ibn Muāza māju. Mēs gaidījām pie durvīm. Cildenākais Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) iegāja iekšā; viņš gāja, sperdams ļoti platus soļus. Mēs gājām viņam nopakaļ. Kad Allāha Sūtnis deva mums zīmi apstāties, mēs apstājāmies un griezāmies atpakaļ. Iekšā nebija neviena, tikai Sada ķermenis. Allāha Sūtnis kādu laiku palika iekšā, bet pēc tam iznāca ārā. Es biju ziņkārīgs un jautāju: ‚Ak, Allāha Sūtni! Kāda gudrība ir tajā, ka tu gāji, sperdams tik platus soļus?’ Tad viņš atbildēja: ‚Es nekad nebiju bijis tik pārpildītā sapulcē. (Eņģeļi bija piepildījuši to vietu.) Viens no eņģeļiem paņēma mani uz sava spārna, un tikai tā es varēju apsēsties.’ Pēc tam viņš, uzrunājis Sadu ibn Muāzu ar viņa kunju, teica: ‚Lai tev labi klājas, ak, Abū Amr! Lai tev labi klājas, ak, Abū Amr! Lai tev labi klājas, ak, Abū Amr!’”
Viņa nāve ļoti apbēdināja Allāha Sūtni un cildenos ashābus; viņi lēja asaras un raudāja. Uz viņa bērēm sapulcējās visi cildenie ashābi. Mūsu mīļais Pravietis vadīja bēru namazu (džanāza) un nesa viņa nestuves. Nesdami Sada ibn Muāza nestuves, cildenie ashābi teica: „Ak, Allāha Sūtni! Mēs nekad neesam redzējuši nestuves, kuras būtu tik viegli nest!” Tad mūsu kungs Pravietis atbildēja: „Nolaidās eņģeļi, viņi to nes.” Kad nestuves tika nestas un munāfiki, gribēdami viņu nonievāt, teica: „Cik tās vieglas!”, mūsu mīļais Pravietis atbildēja: „Uz Sada bērēm nolaidās septiņdesmit tūkstoši eņģeļu. Līdz šim viņi nekad nebija nolaidušies uz zemes tik lielā skaitā.”
Abū Saīds al-Hudrī pastāstīja, ka viņa vectēvs teicis: „Es biju viens no tiem, kas raka Sadam ibn Muāzam kapu. Kad mēs sākām rakt viņa kapu, no kapa apkārt izplatījās muskusa smarža!” Šurahbīls ibn Hasana ir teicis: „Kad Sadu ibn Muāzu apglabāja, kāds paņēma no viņa kapa sauju zemes. Kad viņš to vēlāk aiznesa uz mājām, šī zeme pārvērtās muskusā. Kad viņa ķermeni nolaida kapā, mūsu Pravietis sēdēja pie kapa; viņa svētītās acis pildījās ar asarām, viņš turēja rokā savu svētīto bārdu un ļoti skuma. Viņš teica: ‚Sada ibn Muāza nāves dēļ nodrebēja Aršs.’” Reiz mūsu Pravietim tika uzdāvināts ļoti vērtīgs apģērbs. Kad cildenie ashābi teica, cik tas skaists, viņš atbildēja: „Sada ibn Muāza kabatlakatiņi Paradīzē ir skaistāki par šo.”
Abū Sufjāns meklē atriebību
Kādu dienu pēc atgriešanās no Grāvja kaujas, sēdēdams savas cilts vidū, Abū Sufjāns viņiem teica: „Vai tiešām nav neviena, kas atriebtos Muhamedam par mums!” Kāds beduīns izdzirdēja šos vārdus un piegāja pie Abū Sufjāna. Viņš teica: „Ja tu man sagādāsi to, kas man vajadzīgs, es šo darbu paveikšu. Es labi zinu ceļu, un man ir ass duncis. Turklāt es ne no viena nebaidos.” Abū Sufjāns sagādāja viņam vajadzīgo un izpildīja viņa vēlēšanās. Viņš nopirka kamieli, nodeva to viņam un lika šo lietu turēt noslēpumā. Beduīns naktī izgāja no Mekas un īsā laikā nonāca Medīnā. Viņš uzzināja, ka Pravietis alaihis-salam ir pie Banū Abdulašhala cilts. Viņš piesēja savu kamieli un aizgāja turp kājām. Pravietis alaihis-salam šīs cilts mošejā deva padomus. Ieraudzījis beduīnu no tālienes, viņš teica: „Šim vīram, kas nāk, ir ļauns nodoms. Taču Visvarenā Allāha žēlastība un labvēlība būs aizsegs starp viņu un mani.”
Beduīns gāja Allāha Sūtņa virzienā. Tajā brīdī Usaids ibn Hudairs viņu satvēra un atvilka atpakaļ. Sacīdams: „Turies tālāk no Allāha Sūtņa, nolādētais!”, viņš satvēra viņa jostu un ieraudzīja pie viņa sāniem dunci. Viņš saprata, ka tam ir ļauni nodomi. Beduīns nokrita pie Usaida kājām un iekliedzās: „Neaiztiec manas asinis!” Usaids aizveda viņu pie Allāha Sūtņa. Pravietis alaihis-salam teica: „Ak, beduīn, saki patiesību: kas tu esi? Tev nekas cits nelīdzēs kā vien patiesi vārdi. Ja tu melosi – Visvarenais Allāhs man jau ir pavēstījis tavu nodomu.” Beduīns lūdza žēlastību un izstāstīja, kā viss bija. Pēc Allāha Sūtņa (alaihis-salam) pavēles viņu ieslodzīja.
Nākamajā dienā viņš lika viņu atvest un teica: „Es tev dāvāju drošību; ej, kurp vēlies. Taču ļauj man piedāvāt tev kaut ko labāku par to.” Beduīns jautāja: „Kas tas ir?” Pravietis alaihis-salam teica: „Es gribu, lai tu apliecini Allāha vienotību un manu sūtniecību.” Beduīns tūlīt izteica ticības apliecinājumu (kalimat aš-šahāda) un teica: „Ak, Allāha Sūtni! Es nekad ne no viena nebaidījos. Kad tevi ieraudzīju, es zaudēju prātu. Tu uzzināji, kas bija manās domās. To nezināja neviens cits kā vien es un Abū Sufjāns. Es sapratu, ka tu esi Allāha Sūtnis un esi Viņa aizsardzībā; Abū Sufjāna nodoms ir šaitānisks nodoms.”
„Ak, Allāh! Sads cīnījās Tavā ceļā, lai iegūtu Tavu labpatiku. Viņš arī atzina par patiesu Tavu Sūtni. Dāvā viņam atvieglojumu” Svētais hadīss
Kad no Abū Sufjāna puses nāca šāds ļaunums, Visuma valdnieks (sallallahu alaihi va sallam) pavēlēja Amram ibn Umaijam un Damram ibn Aslamam doties uz Meku un, ja radīsies izdevība, nogalināt Abū Sufjānu. Kad šie divi ashābi nonāca Harāmā un veica tavāfu, viņus atpazina kāda kalpone. Viņa iekliedzās: „Ak, Mekas ļaudis, neesiet neuzmanīgi! Tie ir Amrs un Ibn Umaija!” Kad ļaudis viņus atpazina, viņi abi šķīrās. Amrs ielīda alā vienā no Mekas kalniem un tur paslēpās. Ibn Aslams aizgāja uz Medīnu. Pēc dažām dienām arī Amrs iznāca no alas. Viņam pretī iznāca divi Abū Sufjāna spiegi. Vienu no tiem viņš nošāva ar bultu, otrs aizbēga. Pēc tam viņš sveiks un vesels nonāca Medīnā. Kad Abū Sufjāns to uzzināja, viņš ļoti nobijās.
Daži svarīgi notikumi hidžras piektajā gadā
Mūsu kungs Cildenākais Sūtnis zū al-kada mēnesī apprecēja Zainabu bint Džahša.7 Šajā gadā tika atklāti hidžāba svētie ājati, un musulmanēm tika pavēlēts apsegties.8 Muzainas cilts, kas dzīvoja netālu no Medīnas al-Munavvara, atsūtīja sūtņus un kļuva par musulmaņiem; tos pieskaitīja muhādžiriem.9 Šajā pašā gadā notika arī zemestrīce un Mēness aptumsums. Turklāt šajā gadā hadžs tika noteikts par fardu (pienākumu). Pēc Grāvja kaujas daļa apkārtējo cilšu atzina islāma valsts spēku. Tagad tās sāka domāt, ka vispareizākais ceļš būtu uzturēt draudzību ar musulmaņiem un pat kļūt par musulmaņiem. Dažas no tām ieradās pie mūsu kunga Pravieša un ieguva godu kļūt par musulmaņiem.
Pasauļu valdnieks (sallallahu alaihi va sallam), lai izplatītu islāma reliģiju, izveidoja no saviem ashābiem vienības un sūtīja tās aicināt apkārtējās ciltis pieņemt islāmu. Pie dažām ciltīm viņš devās pats. Dažas ciltis, piemēram, Dūmat al-Džandal iedzīvotāji, pieņēma padomus un kļuva par musulmaņiem. Citas, piemēram, gatafāni un Lihjāna dēli, baidījās sastapties ar islāma karotājiem un aizbēga. Tā apkārtējās ciltis tika iebiedētas.
Banū Lihjāna karagājiens
Elku pielūdzēji Radžī notikumā bija nogalinājuši Āsimu ibn Sābitu, Hubaibu ibn Adiju un viņu biedrus (radijallahu anhum adžmain), padarīdami viņus par šahīdiem. Mūsu kungs Pravietis par to bija ļoti noskumis un satriekts. Viņš gaidīja piemērotu laiku, lai liktu Banū Lihjānam atbildēt par šo rīcību, jo viņi bija rīkojušies nodevīgi. Kad apstākļi bija piemēroti, viņš ar divsimt vīru lielu spēku devās pret Banū Lihjānu. Par vietnieku Medīnā viņš atstāja Abdullāhu ibn Umm Maktūm. Lai maldinātu ienaidnieku, viņi izlikās, ka dodas uz Damasku, un nonāca pie Radžī ūdens, kur šie ticīgie bija kļuvuši par šahīdiem. Tur viņi lūdza Cildeno Allāhu piedot Āsimam un viņa biedriem. Izdzirdējuši, ka tuvojas islāma karaspēks, Banū Lihjāna ļaudis aizbēga kalnos.
Mūsu Pravietis un viņa ashābi tur palika vienu dienu. Viņi izsūtīja karotājus pa apkārtni, taču, neraugoties uz visiem meklējumiem, viņus atrast neizdevās. Tomēr ar to, ka viņus pārņēma bailes, pietika. Pēc tam cildenie ashābi nonāca Usfānā. Allāha Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) teica hazrat Abū Bakram (radijallahu anhu): „Ar desmit vīru lielu spēku pārmeklējiet apkārtni līdz pat Ganīmai un atgriezieties!” Neticīgie izdzirdēja islāma karotāju troksni, un viņus pārņēma bailes. Viņi pazuda kalnos. Musulmaņi nevienu nesastapa. Taču šis gājiens apkārtējiem elku pielūdzējiem bija kā varas apliecinājums. Pēc tam viņi atgriezās Medīnā. Šis gājiens ilga četrpadsmit dienas.
Gābas karagājiens
To sauc arī par Gazvat al-Karda. Allāha Sūtnim bija divdesmit kamieļu mātes ar kamielēniem. Abū Zara (radijallahu anhu) dēls tās ganīja laukā. Kādu nakti uz trešdienu kāds vīrs no Fazāras cilts, vārdā Ujaina ibn Hasins, atjāja ar četrdesmit jātniekiem un nogalināja Ibn Abī Zaru, padarīdams viņu par šahīdu. Kamieļus viņi aizdzina sev līdzi.
Kad šī ziņa sasniedza Allāha Sūtni, viņš atstāja Abdullāhu ibn Umm Maktūm par savu vietnieku Medīnā un ar piecsimt jātniekiem devās ceļā. Viņš nodeva karogu hazrat Mikdādam ibn Asvadam (radijallahu anhu) un kopā ar daļu ashābu sūtīja viņu uz priekšu kā priekšpulku. Pret neticīgajiem viņš sūtīja arī Salamu ibn Akvu (radijallahu anhu). Allāha Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) ierīkoja štābu vietā, ko sauc par Zū Kardu.
Priekšpulks panāca ienaidnieka aizmuguri. Abū Katāda (radijallahu anhu) nogalināja neticīgo Masādu al-Fazārī. Arī Ukāša (radijallahu anhu) nogalināja kādu neticīgo, vārdā Ibāns ibn Amrs. No musulmaņiem viens vīrs kļuva par šahīdu. Salama ibn Akva (radijallahu anhu) dzinās pakaļ neticīgajiem. Viņš ļoti labi šāva ar loku. Viņš nogalināja daudzus no nolādētajiem un lielāko daļu no viņiem ievainoja. Viņš lika viņiem pamest daudz mantu un atņēma neticīgajiem desmit kamieļus. Kad Abū Katāda (radijallahu anhu) ieradās štābā, Allāha Sūtnis par viņu lūdza: „Ak, Allāh! Dāvā Abū Katādam veselību un ļauj viņam dzīvot možam līdz mūža galam!” Allāha Sūtnis atdeva Masādas al-Fazārī zirgu un ieročus hazrat Abū Katādam. Pēc Abū Katādas ieradās arī Salama ibn Akva. Viņam līdzi bija divi zirgi, kas bija palikuši no elku pielūdzējiem. Pieņēmis un apsveicis arī viņu, mūsu Pravietis teica: „Šodien labākais no mūsu jātniekiem ir Abū Katāda, bet labākais no mūsu kājniekiem – Salama ibn Akva.”
Šis gājiens kļuva par mācību, ko nekad neaizmirsīs ne elku pielūdzēji, kas ar lielu pārdrošību bija pastiepuši roku pēc Pravieša mantas, ne citas ciltis. Zū Kardā viņi palika vienu nakti un vienu dienu. Pēc tam viņi atgriezās Medīnā. Šis gājiens ilga piecas dienas.
„Sada ibn Muāza kabatlakatiņi Paradīzē ir skaistāki par šo” Svētais hadīss
Tava atnākšana ir žēlastība, prieks un laime, ak, Allāha Sūtni,
Tava parādīšanās – zāles mīlētāju sāpēm, ak, Allāha Sūtni.
Tu biji pravietis jau tad, kad Ādams vēl bija starp ūdeni un mālu,
Tādēļ tev pienākas būt praviešu imāmam, ak, Allāha Sūtni.
Pilnīgo pulka pilnība ir radusies no tavas gaismas,
Tava esība ir Patiesības pilnīgais atspulgs, ak, Allāha Sūtni.
Caur tevi viņi sasniedza Būtību un visdažādākās saldmes,
Tavs darbs ir dāvana tiem, kas ir trūkumā, ak, Allāha Sūtni.
Aizlūdz par Hudāijī gan ārēji, gan iekšēji,
Viņš ir ubags, kas piesaistījies tavām durvīm, ak, Allāha Sūtni!
Aziz Mahmûd Hüdâyî