GRĀVJA KAUJA (HANDAKS)

Uzzibsnīja zibens

Grāvja rakšana katru dienu sākās agri no rīta un turpinājās līdz vakaram. Kādu dienu rakšanas laikā tika ievainots kājā hazrat Alī ibn Hakams. Viņu uzsēdināja zirgā un atveda pie mūsu kunga Pravieša. Pasauļu valdnieks, sacīdams „Bismillahirrahmanirrahim”, pārbrauca ar roku pār viņa kāju. Mūsu kunga brīnuma dēļ asiņošana no viņa kājas acumirklī apstājās un sāpes pārgāja. Grāvja rakšana turpinājās. Kādā brīdī ashābi uzdūrās ļoti cietai vietai. Rakt nebija iespējams. Viņi atnāca pie mūsu kunga Cildenākā Sūtņa un pastāstīja par stāvokli. Viņš atnāca un nokāpa grāvī. Viņš palūdza trauku ar ūdeni. Paņēmis malku mutē, viņš to atkal izlaida traukā. Pēc tam viņš apslacīja ar šo ūdeni cieto vietu. Tad viņš paņēma veseri un ar vienu sitienu sadrupināja to vietu kā smiltis. Tur rakt kļuva viegli. Šī sitiena laikā atsedzās mūsu mīļā Pravieša svētītais vēders, un tie, kas tur bija, ieraudzīja, ka mūsu kungs bada dēļ pie sava svētītā kuņģa ir piesējis akmeni. Ieraudzījis Allāha Sūtni tādā stāvoklī, hazrat Džābirs ibn Abdullāhs piegāja pie viņa un lūdza atļauju: „Lai mans tēvs un māte ir tev par upuri, ak, Allāha Sūtni! Ja atļausi, es aiziešu uz mājām un atgriezīšos.” Kas notika pēc tam, kad viņš saņēma atļauju, hazrat Džābirs pastāstīja tā:

„Kad man tika atļauts, es atnācu mājās un jautāju sievai: ‚Es redzēju Sūtni alaihis-salam tādā bada stāvoklī, ka to nav iespējams izturēt. Vai mājās ir kaut kas ēdams?’ Viņa atbildēja: ‚Nekā nav, izņemot šo kazlēnu un dažas saujas miežu.’ Es tūlīt nokāvu kazlēnu, un sieva rokas dzirnavās samala miežus miltos. Pēc tam viņa no tiem samīcīja mīklu. Gaļu viņa ielika māla podā un sāka to cept tandūrā. Kad es grasījos atgriezties pie Allāha Sūtņa, sieva man stingri piekodināja, lai mums nebūtu jākaunas, ka ēdiena ir tik maz. Tad es aizgāju pie mūsu kunga Allāha Sūtņa un teicu: ‚Ak, Allāha Sūtni! Man ir pavisam maz ēdiena. Paņem sev līdzi vienu vai divus cilvēkus un nāc pie mums paēst!’

Tad mūsu kungs Allāha Sūtnis man teica: ‚Pasaki sievai, lai, līdz es atnākšu, viņa neizņem no tandūra ne gaļas podu, ne maizi.’ Pēc tam viņš pagriezās pret mudžāhidiem un teica: ‚Ak, grāvja ļaudis! Džābirs mums ir sarūpējis mielastu un aicina mūs paēst. Viņa ēdiens ir gan bagātīgs, gan garšīgs. Celieties! Iesim uz Džābira mielastu!’ Pēc šīs pavēles cildenie ashābi sapulcējās un devās līdzi mūsu Pravietim. Es steigšus atgriezos mājās, pastāstīju sievai, kas noticis, un teicu: ‚Ko nu darīsim?’ Viņa jautāja: ‚Vai tad Sūtnis alaihis-salam nejautāja, cik daudz ir ēdiena?’ Es atbildēju: ‚Jautāja, un es viņam pateicu.’ Sieva jautāja: ‚Vai cildenos ashābus uzaicināji tu vai mūsu kungs Allāha Sūtnis?’ Kad es teicu: ‚Viņus uzaicināja Allāha Sūtnis’, viņa mani mierināja, sacīdama: ‚Sūtnis alaihis-salam zina labāk.’

Drīz vien mūsu durvīs parādījās mūsu kunga Pravieša gaišā seja. Daudzajiem ashābiem viņš teica: ‚Ienāciet iekšā, cits citu nespiezdami.’ Mani brāļi ashābi apsēdās grupās pa desmit. Mūsu godājamais kungs Pravietis lūdza svētību maizei un gaļai. Pēc tam, neizņēmis podu no tandūra, viņš ar kausu smēla tā saturu, lika to uz maizēm, ko bija paņēmis, un cienāja savus ashābus. Tā viņš darīja, līdz visi ashābi bija paēduši. Es zvēru, ka, lai gan ēdāju bija vairāk nekā tūkstotis, maize un gaļa palika tieši tikpat, cik bija. Arī mēs paēdām un pēc tam izdalījām atlikušo saviem kaimiņiem.”2

Hazrat Salmāns al-Fārisī ļoti labi prata rakt grāvjus. Viņš viens pats paveica desmit vīru darbu. Kad viņš kopā ar biedriem raka viņiem iedalīto posmu, viņi uzdūrās ļoti cietai un lielai baltai klintij. Viņi daudz pūlējās, lai to sašķeltu. Taču visas viņu pūles bija veltas. Turklāt bija salūzuši arī viņu veseri, cērtes un lāpstas. Hazrat Salmāns devās pie mūsu mīļā Pravieša un izstāstīja stāvokli: „Lai mans tēvs un māte un mana dzīvība ir tev par upuri, ak, Allāha Sūtni! Rokot grāvi, mēs uzdūrāmies cietai klintij. Lai gan salūza visi mūsu dzelzs darbarīki, mēs to nespējām pat pakustināt.” Mūsu kungs Habīb al-akram (sallallahu alaihi va sallam) ieradās tur un palūdza veseri. Cildenie ashābi, kas bija tur, ar nepacietību gaidīja, kas notiks. Mūsu kungs, praviešu sultāns, nokāpa lejā. Pacēlis veseri un sacīdams „Bismillahirrahmanirrahim”, viņš ar tādu spēku iesita pa klinti, ka no šī trieciena uzzibsnīja zibens, kas apgaismoja Medīnu, un no klints atlūza gabals.

Mūsu kungs Cildenākais Sūtnis, sacīdams „Allahu akbar!”, sauca takbīru. To dzirdot, arī ashābi sauca takbīru. Tad viņš otrreiz iesita ar veseri. Atkal zibens, kas apgaismoja visu apkārtni!

„Arī es gribu būt līdzdalībnieks atalgojumā (savābs), ko jūs nopelnāt, strādādami” Svētais hadīss

Un no klints atlūzušie gabali… Mūsu mīļais Pravietis atkal, sacīdams „Allahu akbar!”, sauca takbīru. Pēc viņa takbīru sauca arī cildenie ashābi. Kad veseris nolaidās trešo reizi, uzzibsnīja vēl viens zibens, kas apgaismoja visu apkārtni, un klints sašķīda gabalos. Pasauļu valdnieks atkal, sacīdams „Allahu akbar!”, sauca takbīru. Arī viņa godājamie ashābi, sekodami viņam, atkal sauca takbīru.

Hazrat Salmāns pastiepa roku. Mūsu mīļais Pravietis uzkāpa augšā. Salmāns al-Fārisī teica: „Lai mans tēvs un māte un mana dzīvība ir tev par upuri, ak, Allāha Sūtni! Tikko es redzēju kaut ko tādu, ko nekad mūžā nebiju redzējis. Kāda tam gudrība?” Tad mūsu kungs Pravietis pagriezās pret saviem ashābiem un jautāja: „Vai arī jūs redzējāt to, ko redzēja Salmāns?” Viņi atbildēja: „Jā, ak, Allāha Sūtni! Kad tu iesiti ar veseri pa klinti, mēs redzējām spēcīgu zibens uzliesmojumu. Kad tu sauci takbīru, arī mēs saucām takbīru.” Mūsu kungs Pravietis teica: „Pirmā sitiena gaismā man parādījās Irānas šaha (kisrā) pilis (Madāinā). Atnāca Džibrīls (alaihis-salam) un man pavēstīja: ‚Tava umma valdīs pār šīm zemēm.’ Otrajā sitienā parādījās Bizantijas provinces (Šāmas) sarkanās pilis. Atnāca Džibrīls (alaihis-salam) un teica: ‚Tava umma valdīs arī pār šo zemi.’ Trešajā parādījās Sanas (Jemenas) pilis. Džibrīls (alaihis-salam) pavēstīja: ‚Arī pār šo vietu valdīs tava umma.’”

Pēc tam, kad Visuma Sultāns tā aprakstīja Persijas šaha pili Madāinā, hazrat Salmāns, kurš bija no turienes, teica: „Lai mana dzīvība ir tev par upuri, ak, Allāha Sūtni! Es zvēru pie Visvarenā Allāha, kurš tevi sūtījis ar patieso reliģiju un Grāmatu, ka šīs pilis ir tieši tādas, kā tu tās aprakstīji. Es apliecinu, ka tu esi Visvarenā Allāha Sūtnis.” Mūsu kungs Pravietis teica: „Ak, Salmān! Šāma noteikti tiks iekarota. Hēraklijs aizbēgs uz savas zemes vistālāko nostūri. Jūs valdīsiet pār visu Šāmu. Neviens nespēs jums pretoties. Jemena noteikti tiks iekarota. Arī šī ‚Austrumu zeme’ noteikti tiks iekarota, un Irānas šahs tiks nogalināts. Visvarenais Allāhs pēc manis jums dāvās šīs uzvaras.”3

Hazrat Salmāns al-Fārisī pavēstīja: „Es redzēju, kā piepildījās visas šīs mūsu kunga Allāha Sūtņa priecīgās vēstis.”

Ienaidnieks jau bija gandrīz klāt. Grāvi raka ar vislielāko ātrumu, cenšoties to pēc iespējas drīzāk pabeigt. Tikai nepieciešamības gadījumā mudžāhidi, palūguši atļauju mūsu kungam Pravietim, atstāja darbu, bet, nokārtojuši savu vajadzību, atkal steidzās pie darba.

Munāfiki turpretī izturējās ļoti kūtri: kad gribēja, nāca uz darbu, kad gribēja, bez atļaujas to pameta un aizgāja. Turklāt viņi zobojās par to, kā ashābi strādā, un pat par priecīgajām vēstīm, ko deva mūsu kungs Pravietis, teica: „Mēs no bailēm no ienaidnieka slēpjamies grāvjos. Bet viņš mums sola Jemenas, Bizantijas un Persijas pilis. Mēs brīnāmies par jums!…”

Tad svētajā ājatā, kas tika atklāts par mudžāhidiem, pēc nozīmes ir teikts: „Patiesi ticīgie ir tikai tie, kas tic Visvarenajam Allāham un Viņa Sūtnim un kas, būdami kopā ar viņu (Allāha Sūtni) kādā kopīgā lietā (kas skar visus), neaiziet, kamēr nav lūguši viņam atļauju. Tātad (ak, Mans Habīb!) tie, kas lūdz tev atļauju, patiešām ir tie, kas tic Visvarenajam Allāham un Viņa Sūtnim. Kad šie ticīgie lūdz tev atļauju kādām savām darīšanām, tad dod atļauju tam no viņiem, kam vēlies, un lūdz Visvareno Allāhu, lai Viņš tiem piedod. Patiesi, Visvarenais Allāhs ir Gafūr ar-Rahīm – Viņš ļoti daudz piedod un ir ļoti žēlsirdīgs.”4

Svētajos ājatos, kas tika atklāti par munāfikiem, pēc nozīmes ir teikts: „Nepielīdziniet Visvarenā Allāha Sūtņa aicinājumu tam, kā jūs savā starpā cits citu saucat! Visvarenais Allāhs noteikti zina tos no jums, kas, aizsegdamies cits ar citu, slepeni aizlavās. Lai tie, kas pretojas viņa pavēlei, sargās, lai viņus šajā pasaulē nepiemeklētu nemieri (fitna), bet mūžīgajā pasaulē – sāpīgs sods! Ievērojiet! Viss, kas ir debesīs un uz zemes, pieder Visvarenajam Allāham. Viņš zina arī to, kādā stāvoklī jūs esat (visas jūsu īpašības un nodomus, vai esat ticīgie vai munāfiki). Augšāmcelšanās dienā, kad jūs tiksiet atgriezti pie Viņa, Visvarenais Allāhs jums pavēstīs par visu, ko esat darījuši. Visvarenais Allāhs zina visu.”5

Kopš grāvja rakšanas sākuma bija pagājušas sešas dienas. Ikviens savu darbu bija pienācīgi pabeidzis. Taču vienu vietu laika trūkuma dēļ nebija izdevies izrakt pietiekami platu un dziļu. Mūsu kungs Pravietis izteica bažas par šo vietu un teica: „Elku pielūdzēji nevar pāriet nekur citur kā tikai šeit.” Viņš tur nolika sargus.

Visvarenais Allāhs ir vislabākais aizbildnis

Kad elku pielūdzēju karaspēks bija pienācis ļoti tuvu Medīnai, ebreju Nadīra dēlu vadonis Hujajs paziņoja kuraišu karaspēka komandierim, ka Medīnas Kuraizas ebrejiem ir līgums ar musulmaņiem, taču viņš varot pievilt viņu vadoni Kabu ibn Asadu un pievilināt viņus savā pusē. Komandieris teica: „Ak, Hujaj! Tūlīt ej pie Kaba ibn Asada! Lai viņi lauž līgumu, ko noslēguši ar musulmaņiem, un palīdz mums.” Viens no šī līguma punktiem bija: „ja Medīnai uzbrūk ienaidnieka karaspēks, apvienoties ar musulmaņiem un stāties ienaidniekam pretī”.

Ebrejs Hujajs atstāja elku pielūdzēju karaspēku un naktī ieradās Banū Kuraizas vadoņa Kaba mājā. Viņš pieklauvēja pie durvīm, pateica, kas viņš ir, un teica: „Ak, Kab! Esmu atvedis visu kuraišu karaspēku un daudzas ciltis, tādas kā Kināna un Gatafāna dēli, – desmit tūkstošus vīru lielu karaspēku. Tagad Muhameds un viņa ashābi vairs neizglābsies. Mēs kopā ar kuraišiem esam zvērējuši neatstāt šo vietu, kamēr viņus pilnīgi neiznīcināsim!…” Kabs izteica savas bažas: „Ja Muhamedu un viņa ashābus neizdosies nogalināt, bet kuraiši un gatafāni atgriezīsies savās zemēs, mēs šeit paliksim vieni. Es baidos, ka beigās viņi mūs visus nogalinās!…” Hujajs atbildēja: „Lai šīs bailes izzustu, tu vari pieprasīt no kuraišiem un gatafāniem septiņdesmit ķīlniekus. Kamēr šie ķīlnieki būs pie tevis, viņi no šejienes nevarēs aiziet. Bet, ja viņi tiktu sakauti un aizietu, es jūs neatstāšu. Nelaime, kas piemeklēs jūs, piemeklēs arī mani.” Tā viņš pievīla vispirms Kabu, bet pēc tam arī pārējos ebrejus. Viņš lika viņiem saplēst līgumu ar musulmaņiem. Tā līgums tika lauzts.

Hujajs atgriezās pie elku pielūdzēju karaspēka un pastāstīja par stāvokli. Viņš paziņoja, ka Banū Kuraiza uzbruks musulmaņiem no muguras.

„Ak, grāvja ļaudis! Džābirs mums ir sarūpējis mielastu un aicina mūs paēst. Viņa ēdiens ir gan bagātīgs, gan garšīgs. Celieties! Iesim uz Džābira mielastu!” Svētais hadīss

Septītajā dienā elku pielūdzēji ar lielu, desmit tūkstošus vīru stipru karaspēku atnāca Medīnas ziemeļu un ziemeļrietumu pusē un ierīkoja savu nometni. Šī nometne atradās iepretī vietai, kur bija izrakts grāvis. Elku pielūdzēju nodoms bija ar šo lielo karaspēku no viena gala līdz otram nodedzināt un sagraut Medīnu, iznīcināt mūsu kungu Pravieti un viņa ashābus un izskaust islāmu. Šķietami tas bija ļoti liels karaspēks, kam grūti pretoties. Ieraudzījuši grāvja šķērsli, kas viņiem ne prātā nebija nācis, elku pielūdzēji apjuka, un viņiem zuda drosme. Jo grāvis bija tik plats, ka labs zirgs, ātri skriedams, to nevarēja pārlēkt. Kas tajā iekrita, tas nevarēja viegli izkāpt. Īpaši grūti bija izrāpties bruņās tērptam vīram. Uzzinājis, ka elku pielūdzēji ir atnākuši, mūsu mīļais Pravietis tūlīt sapulcināja savus ashābus, kas sešas dienas bez apstājas bija strādājuši un bija noguruši, un ierīkoja savu štābu šajā grāvja pusē, Sal kalna pakājē. Aiz viņiem bija Sal kalns un Medīna, priekšā – grāvis, un aiz tā – ienaidnieks… Atkal Ibn Umm Maktūm tika atstāts Medīnā kā mūsu kunga Pravieša vietnieks. Sievietes un bērni tika izvietoti cietokšņos. Trīs tūkstošus vīru lielajam islāma karaspēkam bija trīsdesmit seši jātnieki. Karogus nesa hazrat Zaids ibn Hārisa un hazrat Sads ibn Ubāda.6 Mūsu kunga Allāha Sūtņa ādas telts tika uzcelta Sal kalna pakājē. Cildenie ashābi, kuriem atkal bija jāparāda daudz varonības, sāka uzmanīgi vērot ienaidnieka kustības. Šajā brīdī pie mūsu mīļā Pravieša ieradās hazrat Umars. Viņš teica: „Ak, Allāha Sūtni! Kā esmu dzirdējis, Kuraizas ebreji ir lauzuši mūsu savstarpējo līgumu un gatavojas karam pret mums!” Uz šo negaidīto ziņu pasauļu valdnieks atbildēja ar vārdiem: „Hasbunallahu va nimal vakil (Mums pietiek ar Visvareno Allāhu. Cik labs aizbildnis Viņš ir!)”. Viņš bija ļoti noskumis. Tagad islāma karaspēks bija nonācis starp divām ugunīm. Ziemeļos un rietumos bija elku pielūdzēju karaspēki, dienvidaustrumos – ebreji. Mūsu kungs Allāha Sūtnis aizsūtīja hazrat Zubairu ibn Avāmu uz Kuraizas dēlu cietoksni. Hazrat Zubairs aizgāja un noskaidroja stāvokli. Atgriezies viņš pastāstīja, ko bija redzējis: „Ak, Allāha Sūtni! Es redzēju, ka viņi labo savu cietoksni, rīko kara mācības un manevrus. Turklāt viņi bija sadzinuši kopā savus lopus.” Tad mūsu kungs Habīb al-akram (sallallahu alaihi va sallam) aizsūtīja Sadu ibn Muāzu, Sadu ibn Ubādu, Havātu ibn Džubairu, Amru ibn Aufu un Abdullāhu ibn Ravāhu pie Kuraizas dēliem, lai tie viņus brīdinātu un mudinātu atjaunot līgumu.7 Šie pieci ashābi, kam bija uzticēts šis uzdevums, aizgāja uz Kuraizas ebreju cietoksni un viņus brīdināja. Taču brīdinājumi nelīdzēja. Turklāt ebreji sāka viņus apvainot. Viņu pēdējais vārds bija: „Padzīdami mūsu brāļus, Nadīra dēlus, no viņu zemes, jūs esat salauzuši mums rokas un spārnus. Kas gan tāds ir šis Muhameds! Starp viņu un mums nav nekāda solījuma un nekāda līguma. Mēs esam zvērējuši visi kopā uzbrukt jūsu Pravietim un viņu nogalināt. Mēs noteikti nostāsimies savu brāļu pusē un viņiem palīdzēsim!…” Hazrat Sads ibn Muāzs un viņa biedri atnāca pie mūsu kunga Allāha Sūtņa un aplinkus, lai ne visi saprastu, pastāstīja par stāvokli. Mūsu kungs Pravietis teica: „Turiet savu ziņu noslēpumā. Atklājiet to tikai tam, kas jau zina. Jo karš ir piesardzība un viltība.”8

Cildenie ashābi šajā grāvja pusē gaidīja mūsu kungu Pravieti un prātoja, kā būs jārīkojas. Drīz vien Visuma Sultāns ieradās pie saviem varonīgajiem ashābiem un, sacīdams „Allahu akbar! Allahu akbar!”, sauca takbīru. To dzirdot, slavenie ashābi vienā balsī sauca takbīru, pasludinādami Cildenā Allāha svētītā vārda diženumu, un iedvesa bailes neticīgajiem, kas grāvja otrā pusē mudžēja kā smiltis. Izdzirdējuši takbīrus, elku pielūdzēji teica: „Laikam Muhamedam un viņa ashābiem ir pienākusi kāda iepriecinoša vēsts.”

Mūsu kungs Pravietis teica saviem ashābiem: „Ak, musulmaņu kopiena! Priecājieties par Visvarenā Allāha doto uzvaru un palīdzību!” Tā viņš deva viņiem priecīgo vēsti, ka viņi uzvarēs. Slavenie ashābi līdz tam bija piedalījušies daudzās sarijās (karaspēka vienību gājienos), arī Badras un Uhudas kaujās. Ar Visvarenā Allāha atļauju un mūsu kunga Cildenākā Sūtņa lūgšanas svētību viņi ikreiz bija sakāvuši elku pielūdzējus, kaut arī tie bija skaitā un spēkā pārāki. Tā kā viņu priekšgalā bija „visu radību vainags”, nebija tāda darba, ko viņi nespētu paveikt, un tādu grūtību, ko viņi nespētu panest. Laiks bija auksts, trūkums – smags, bads – liels… Daudziem, arī mūsu kungam Pravietim, pie svētītajiem vēderiem bija piesieti akmeņi. Pretī ienaidnieks mudžēja kā smiltis!… Taču slavenajiem ashābiem ne ienaidnieka daudzumam, ne pārciestajām grūtībām nebija nekādas nozīmes. Visvarenais Allāhs bija vislabākais aizbildnis… Viņi bija pieķērušies Viņam, paļāvās uz Viņu un meklēja patvērumu pie Viņa. Ievērojamākie kuraišu karavadoņi un to cilšu vadoņi, kas bija atnākušas kopā ar kuraišiem, pirms tie pieņēma lēmumu par vispārēju uzbrukumu, sāka meklēt gar grāvi vietu, kur varētu pāriet. Viņi apstaigāja grāvi no viena gala līdz otram. Beidzot viņi apstājās pie šaurās vietas, kas steigā bija palikusi nepabeigta, un nolēma, ka no turienes būs izdevīgi uzbrukt. Elku pielūdzēju karotāji sekoja saviem karavadoņiem, skatījās te uz grāvi, te uz slavenajiem ashābiem un brīnījās. Viņi teica: „Mēs zvēram, ka tas nav paņēmiens, ko izmanto arābi. Noteikti to ir ieteicis tas persietis!” Kad kuraišu karavadoņi, parādījuši saviem karotājiem šauro grāvja vietu, jautāja: „Kurš var šeit pārlēkt un tikt otrā pusē?”, no viņu vidus iznāca pieci jātnieki. Viņiem bija jāpārlec uz grāvja otru pusi, lai tur cīnītos divkaujā. Slavenie ashābi un elku pielūdzēju karotāji saspringti vēroja, ko darīs šie pieci jātnieki. Jātnieki atkāpās, lai ieskrietos. Pēc tam viņi pagrieza zirgus pret šaurāko grāvja vietu un paātrināja gaitu. Pieci tīrasiņu zirgi, auļodami pilnos auļos, ar vienu lēcienu spēja pārlekt uz grāvja otru pusi. Daudzi jātnieki gribēja viņiem sekot, taču tas neizdevās, un viņi palika grāvja otrā pusē. Starp tiem, kas bija pārlēkuši, bija ļoti spēcīgs cīkstonis, vārdā Amrs ibn Abdūds, kuru neviens nekad nebija noguldījis uz lāpstiņām; visi no viņa baidījās, un neviens neuzdrošinājās stāties viņam pretī. Viņš viens bija vesela karaspēka vērts. To rādīja jau tas, ka no desmit tūkstošu vīru karaspēka šeit iznāca tieši viņš. Viņš bija bruņās no galvas līdz kājām. Zirgā viņš izskatījās ļoti varens. Šis vīrs, kas jau ar savu izskatu iedvesa bailes sirdīs, uzsauca mudžāhidiem: „Ja ir kāds, kas var ar mani cīnīties, lai iznāk kaujas laukā!…” Ieraudzījis šo augstprātības pieminekli, hazrat Alī devās pie mūsu mīļā Pravieša un lūdza atļauju, sacīdams: „Lai mana dzīvība ir tev par upuri, ak, Allāha Sūtni! Ļauj man ar viņu cīnīties!” Viņam pat nebija mugurā bruņu.

„Ak, Salmān! Šāma noteikti tiks iekarota. Hēraklijs aizbēgs uz savas zemes vistālāko nostūri. Jūs valdīsiet pār visu Šāmu. Neviens nespēs jums pretoties. Jemena noteikti tiks iekarota. Arī šī ‚Austrumu zeme’ noteikti tiks iekarota, un Irānas šahs tiks nogalināts. Visvarenais Allāhs pēc manis jums dāvās šīs uzvaras” Svētais hadīss

Cildenie ashābi skatījās uz viņu ar apbrīnu. Mūsu mīļais Pravietis novilka savas svētītās bruņas un uzvilka tās hazrat Alī. Viņš apjoza viņam savu zobenu. Viņš noņēma no savas svētītās galvas turbānu un ar savām svētītajām rokām aptina to ap viņa galvu. Pēc tam viņš dedzīgi lūdza: „Ak, Allāh! Badras kaujā par šahīdu kļuva mana tēvoča dēls Ubaida, Uhudas kaujā – mans tēvocis Hamza. Pie manis palika Alī, kurš ir mans brālis un mana tēvoča dēls. Sargi viņu! Dāvā viņam savu palīdzību! Neatstāj mani vienu!” Cildenie ashābi teica: „Āmen!” Lūgšanu un takbīru pavadīts, Visvarenā Allāha lauva kājām devās uz priekšu un nostājās pretī Amram ibn Abdūdam, kas sēdēja zirgā kā milzenis. Amrs, kuram viss, izņemot acis, bija bruņās, šo varoni nepazina un jautāja, kas viņš ir. Kad viņš atbildēja: „Es esmu Alī ibn Abī Tālibs”, Amrs it kā viņu žēlodams teica: „Ak, mana brāļa dēls! Tavs tēvs ir mans draugs. Tādēļ es negribu izliet tavas asinis. Vai tev nav neviena tēvoča, kas varētu stāties man pretī?” Turpretī hazrat Alī viņu kūdīja: „Ak, Amr! Es zvēru pie Allāha, ka es gribu izliet tavas asinis. Tikai vai mums abiem nebūtu jābūt vienādos apstākļos? Vai tad tieši tā neprasa varonības gods? Taču es esmu kājām, bet tu – zirgā!…”

To dzirdot, Amrā uzvirmoja varonība; viņš tūlīt nokāpa no zirga, ar zobenu nocirta zirgam kājas un niknumā nostājās pretī hazrat Alī. Kad viņš jau grasījās uzbrukt, Visvarenā Allāha lauva jautāja: „Ak, Amr! Es dzirdēju, ka tu esot zvērējis: ja satiksi kādu vīru no kuraišiem, tu izpildīsi vienu no viņa divām vēlēšanām. Vai tā ir taisnība?” Kad viņš atbildēja: „Jā, tā ir taisnība”, hazrat Alī aicināja viņu pieņemt ticību: „Tad mana pirmā vēlēšanās ir, lai tu ticētu Visvarenajam Allāham un Viņa Sūtnim un kļūtu par musulmani!” To dzirdot, Amrs sadusmojās un teica: „Liec to mierā! Man tas nav vajadzīgs!” Hazrat Alī teica: „Mana otrā vēlēšanās ir, lai tu beigtu cīnīties un atgrieztos Mekā. Jo, ja Sūtnis alaihis-salam uzvarēs ienaidnieku, tu ar šo rīcību būsi viņam palīdzējis!…” Amrs teica: „Liec mierā arī to! Esmu zvērējis neizmantot smaržas, kamēr nebūšu atriebies. Ja tev ir kāda cita vēlēšanās, saki to!” Hazrat Alī teica: „Ak, Visvarenā Allāha ienaidniek! Tad nekas cits neatliek, kā vien cīnīties ar tevi!”

Amrs par šiem vārdiem iesmējās un teica: „Patiešām brīnums! Man ne prātā nebija nācis, ka visā arābu zemē ir kāds varonis, kas varētu stāties man pretī! Ak, mana brāļa dēls! Es zvēru, ka negribu tevi nogalināt. Jo tavs tēvs bija mans draugs. Es vēlētos, lai man pretī iznāktu kāds no kuraišu dižciltīgajiem, tāds kā Abū Bakrs vai Umars.” Kad hazrat Alī teica: „Lai arī tā, es esmu iznācis šeit, lai tevi nogalinātu”, Amram asinis sakāpa galvā. Viņš pacēla zobenu un tajā pašā mirklī to nolaida. Visvarenā Allāha lauva hazrat Alī (karramallahu vadžhah), kas bija gaidījis kaut ko tādu, zibenīgi palēcās sāņus un uztvēra cirtienu ar vairogu. Taču Amrs bija sašķaidījis daudzus šādus vairogus. Pret viņa cirtienu neizturēja pat visstiprākie vairogi. Tā notika arī tagad. Hazrat Alī vairogs tika sašķaidīts, turklāt zobens skāra viņa galvu un viņu ievainoja. Nu uzbrukt bija hazrat Alī kārta.

Meklēdams patvērumu pie Visvarenā Allāha, viņš izsaucās „Jā Allah!…” un nolaida Zulfikāru uz Amra kakla. Tajā pašā mirklī, kad krita cirtiens, islāma karaspēkā atskanēja saucieni „Allahu akbar!… Allahu akbar!…”, no kuriem dimdēja zeme un debesis, bet neticīgo karaspēkā pacēlās vaimanas… Patiešām, praviešu sultāna, visu radību vainaga, lūgšana bija pieņemta. Milzis Amrs bija nogāzts zemē; asinis šļāca no viņa ķermeņa kā no notekas, bet galva kopā ar ķiveri bija aizlidojusi. Ieraudzījuši, ka Amrs, kuram viņi visvairāk uzticējās, ir nogāzts zemē, viņa biedri tūlīt uzbruka hazrat Alī. To redzot, cildenie ashābi steidzās turp. Zubairs ibn Avāms ievainoja Naufalu ibn Abdullāhu un lika viņam kopā ar zirgu iegāzties grāvī.

Hazrat Alī nokāpa grāvī un pārcirta Naufalu uz pusēm. Pārējie ar mokām tika pāri grāvim un aizbēga atpakaļ. Elku pielūdzēju karaspēka virspavēlnieks jau pašā kara sākumā bija krities dziļā izmisumā.

Tagad kara veids bija kļuvis skaidrs. Grāvis neļāva cīnīties krūts pret krūti. Viņi centās nodarīt cits citam zaudējumus, šaudami bultas. Tas tikai novilcināja iznākumu. Elku pielūdzēji, sapratuši, ka šādā veidā neuzvarēs, nolēma, ka vispiemērotākais ceļš būs uzbrukt no visām grāvja pusēm, un devās uzbrukumā. Milzīgais desmit tūkstošu vīru ienaidnieka karaspēks pūlējās tikt pāri grāvim, bet slavenais trīs tūkstošu vīru islāma karaspēks ar bultām un akmeņiem centās neļaut tam pāriet. Sākās briesmīga cīņa. Šī cīņa ilga līdz vakaram.

Mūsu kungs Cildenākais Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) naktī izvietoja sargus dažādās grāvja vietās. Pats viņš ņēmās sargāt šauro vietu. Uz Medīnu viņš nosūtīja piecsimt vīru lielu patruļu un pavēlēja tiem ielās skaļi saukt takbīru. Tā laikus tiktu novērstas briesmas, kas varētu draudēt no ebrejiem vai kuraišu elku pielūdzējiem, un sievietes un bērni tiktu pasargāti.

Kuraizas ebreji savukārt aizsūtīja Hujaju ibn Ahtabu pie elku pielūdzējiem un lūdza divus tūkstošus vīru lielu spēku nakts uzbrukumiem. Viņi grasījās uzbrukt sievietēm un bērniem, kas naktīs palika bez aizsardzības. Taču tas, ka mudžāhidi līdz pat rītam patrulēja un sauca takbīru „Allahu akbar!”, iedvesa viņu sirdīs lielas bailes. Viņi atkāpās savā cietoksnī un sāka gaidīt izdevību. Ik pa laikam viņi nelielās grupās mēģināja iekļūt Medīnā.

Kādu nakti Gazāls, viens no ievērojamākajiem Kuraizas dēliem, ar desmit vīru lielu vienību spēja nonākt līdz pat savrupmājai, kurā atradās mūsu māte Safija, mūsu mīļā Pravieša tēva māsa. Iekšā bija sievietes un bērni. Viņiem nebija neviena ieroča, ar ko aizsargāties. Ebreji vispirms šāva uz māju bultas, bet pēc tam mēģināja iekļūt iekšā. Vienam no viņiem izdevās tikt iekšējā pagalmā, un viņš sāka apskatīt apkārtni, meklēdams, kur iekļūt iekšā. Tajā brīdī mūsu mīļā Pravieša drosmīgā tēva māsa piekodināja tiem, kas bija ar viņu, neizdvest ne skaņas, nokāpa lejā un pienāca pie durvīm. Viņa cieši aptina galvu ar lakatu, ieguva vīrieša izskatu, paņēma rokā mietu un aizbāza aiz jostas nazi. Lēnām atvērusi durvis, viņa piezagās ebrejam no mugurpuses un ar mietu spēcīgi iesita viņam pa galvu. Nezaudējot ne mirkli, viņa nogalināja zemē nokritušo ebreju. Pēc tam viņa nogalinātā ebreja galvu izmeta ārā ebrejiem, kas bija aizņemti ar bultu šaušanu. Ieraudzījuši pie savām kājām sava biedra nocirsto galvu, ebreji stipri nobijās un sāka bēgt.

Turklāt viņi kurnēja: „Mums taču tika pavēstīts, ka musulmaņi visus savus vīrus ir aizsūtījuši karā un mājās nav atstājuši nevienu!…”9 No rīta karš turpinājās ar to pašu sīvumu. Gaisā svilpa bultas. Pasauļu valdnieks (sallallahu alaihi va sallam) teica saviem slavenajiem ashābiem: „Es zvēru pie Visvarenā Allāha, kura varas rokā ir mana esība, ka grūtības, ar kurām esam saskārušies, noteikti tiks no jums noņemtas un jūs tiksiet izvesti no tām uz atvieglojumu.” Tā viņš ieteica viņiem būt pacietīgiem un deva priecīgo vēsti, ka uzvara piederēs ticīgajiem. Saņēmuši šo priecīgo vēsti, varonīgie ashābi aizmirsa tādas grūtības kā bads un trūkums.

„Ak, musulmaņu kopiena! Priecājieties par Visvarenā Allāha doto uzvaru un palīdzību!” Svētais hadīss

Viņi pūlējās no visas sirds un dvēseles un neļāva nevienam elku pielūdzējam tikt pāri grāvim.

Hazrat Sads ibn Muāzs, viens no ievērojamākajiem cildenajiem ashābiem, cīnījās, parādīdams lielu varonību. Kaujas laikā viņu rokā ievainoja bulta, ko bija izšāvis kāds elku pielūdzējs, vārdā Hibāns ibn Kaiss ibn Araka. Bulta trāpīja artērijā, un viņš zaudēja daudz asiņu. Ievainotais hazrat Sads, redzēdams, kā apkārtējie pūlas apturēt asiņošanu, saprata, ka viņa stāvoklis ir nopietns, un lūdza: „Ak, mans Kungs! Ja kuraiši turpinās karu, dāvā man vēl dzīvības. Jo nekas man tā nepatīk kā cīnīties ar šiem elku pielūdzējiem, kas sāpināja Tavu Sūtni un sauca viņu par meli. Bet, ja karš starp mums beidzas, paceļ mani šahīda pakāpē. Tikai neņem manu dvēseli, kamēr neesmu redzējis, kā beigsies Banū Kuraizas lieta.” Viņa lūgšana tika pieņemta, un asiņošana apstājās. Turpretī munāfiki, tādi kā Abdullāhs ibn Ubajs, kas šķietami cīnījās cildeno ashābu vidū, rīkojās ļoti gausi un netuvojās priekšējām līnijām. Turklāt viņi darīja visu, kas bija viņu spēkos, lai salauztu mudžāhidu garu, un centās sēt nesaskaņas, sacīdami: „Muhameds jums nemitīgi sola Bizantijas imperatora un Irānas šaha dārgumus. Bet tagad mēs esam ieslodzīti grāvī. No bailēm mēs nevaram pat aiziet nokārtot dabiskās vajadzības. Allāhs un Viņa Sūtnis neko citu nedara, kā vien mūs krāpj, un nekā šīspasaulīga mums nesola!…” Nonākuši grūtībās, viņi atstāja savus posteņus, aizbildinādamies, ka ienaidnieks varētu uzbrukt viņu mājām. Šī munāfiku rīcība kļuva par vēl vienu nelaimi un vēl vienu pārbaudījumu. Elku pielūdzēju karaspēks lika lietā visus spēkus, lai pēc iespējas ātrāk panāktu izšķirību, taču pret godājamo ashābu varonīgo aizsardzību neko nespēja padarīt. Visvairāk viņi uzbruka šaurajai pārejai. Mūsu mīļais Pravietis no šīs vietas neatkāpās un mudināja savus ashābus cīnīties. Cildenie ashābi, tiekdamies pēc goda cīnīties līdzās mūsu kungam Pravietim, kaujas laukā parādīja nebijušu varonību. Kādā brīdī elku pielūdzēji sāka spēcīgu apšaudi ar bultām. Viņu vienīgais mērķis bija telts, kurā atradās Visuma Sultāns.

Mūsu mīļā Pravieša svētīto ķermeni sedza bruņas. Uz svētītās galvas viņam bija ķivere. Viņš stāvēja taisni telts priekšā un atbilstoši kaujas gaitai deva pavēles saviem ashābiem. Dažreiz elku pielūdzēji pēkšņi uzbruka vietai, kas šķita vājākā, bet svētītie ashābi steidzās turp un ar degsmi cīnījās, līdz reliģijas ienaidnieki tika atsisti.

„Viens Alī zobena cirtiens ir vērtīgāks par visu cilvēku un džinu pielūgsmi (ibādats)” Svētais hadīss

Grāvja kauja (Handaks)

Šī nebijusī cīņa bija ļoti sīva; varonīgajiem ashābiem cīņā neatlika laika pat paskatīties sāņus. Tajā dienā cīņa, kas sākās no rīta, turpinājās līdz vēlai stundai. Ikreiz, kad pienāca namaza laiks, slavenie ashābi teica: „Ak, Allāha Sūtni! Mēs nespējām veikt savu namazu”, bet pasauļu valdnieks, Visuma Sultāns, lielās skumjās atbildēja: „Es zvēru pie Allāha, arī es to nespēju veikt.” Ap nakts namaza laiku viņi ar ļoti spēcīgu uzbrukumu atspieda un izklīdināja elku pielūdzēju baru, kas neļāva viņiem veikt pielūgsmi. Kuraiši un gatafāni, nespēdami atgūties no šīs izklīdināšanas, atkāpās savā nometnē, lai pārlaistu nakti. Arī mudžāhidi devās uz mūsu mīļā Pravieša telti. Tad mūsu kungs, pasaules lepnums (sallallahu alaihi va sallam), kas sūtīts kā žēlastība pasaulēm un kura svētītajā paražā nebija lādēt, namaza dēļ vairs nespēja izturēt un, lādēdams elku pielūdzējus, teica: „Tāpat kā viņi mūs nodarbināja līdz saulrietam un atturēja no mūsu namaza, lai Visvarenais Allāhs piepilda ar uguni viņu mājas, viņu vēderus un viņu kapus!” Pēc tam, kad bija veicis nokavētos (kazā) pusdienas, pēcpusdienas un vakara namazus, viņš vadīja nakts namazu.

Ak, mans Kungs, sakauj neticīgos

Pēc šīm cīņām, kuras viņi veica, lai pilnīgi izskaustu islāmu, elku pielūdzēji saprata, ka dienā musulmaņus uzvarēt nav iespējams. Pēc viņu domām, vienīgā izeja bija ar tādu pašu sīvumu rīkot nakts uzbrukumus. Tikai tā musulmaņus varēja uzvarēt. Viņi tūlīt īstenoja šo lēmumu un kopā ar ebrejiem, Kuraizas dēliem, sāka rīkot nakts uzbrukumus. Elku pielūdzēji sadalīja savus karotājus grupās, kas uzbruka pārmaiņus. Tas turpinājās daudzas dienas. Mūsu mīļais Pravietis un varonīgie cildenie ashābi, kaut arī bija izsalkuši, negulējuši un noguruši, turpināja aizsardzību. Viņi neļāva nevienam ienaidnieka karotājam pāriet pāri grāvim uz šo pusi. Šī no visas sirds un dvēseles vestā aizsardzība bija biedējošāka, sīvāka, grūtāka un nogurdinošāka par visiem iepriekšējiem karagājieniem.

Elku pielūdzējiem, kas jau daudzas dienas cīnījās, sāka trūkt pārtikas. Arī viņu zirgi un kamieļi sāka krist, jo zemē nevarēja atrast ne saujas sausas zāles. Tādēļ elku pielūdzēju komandieris nosūtīja vienību Dirāra ibn Hatāba vadībā pie Kuraizas ebrejiem, lai sagādātu pārtiku. Ebreji, kas neticīgajiem ziedoja visu, kas viņiem bija, tūlīt piekrāva divdesmit kamieļu kravas kviešu, miežu, dateļu un salmu lopiem un nodeva tās. Kad Dirārs ar saviem karotājiem priecīgi atgriezās, netālu no Kubā viņi sastapās ar ashābu grupu. Varonīgie ashābi tūlīt uzbruka. Pēc asiņainas sadursmes viņi ienaidnieku padzina, nodeva piekrautos kamieļus mūsu kungam Pravietim un tika pagodināti ar daudzām viņa lūgšanām.10 Mūsu kungs Visuma Sultāns (sallallahu alaihi va sallam) žēloja savus varonīgos ashābus, kas šajā gandrīz mēnesi ilgajā sīvajā cīņā bija nonākuši ļoti grūtos apstākļos, un izrādīja viņiem daudzkārt lielāku rūpību nekā viņu pašu tēvi. Redzēdams šīs pārcilvēcīgās pūles, ko pielika viņa slavenie ashābi, viņš nolika savu svētīto pieri uz zemes un par viņiem tā lūdzās Visvarenajam Allāham:

„Ak, Tu, kas steidzies palīgā tiem, kuri nonākuši grūtībās! Ak, Allāh, kas atsaucies trūcīgo un bezpalīdzīgo lūgšanai! Tu noteikti redzi un zini manu un manu ashābu stāvokli. Ak, mans Kungs! Sakauj neticīgos (liec viņiem ciest sakāvi), iesēj viņu vidū nesaskaņas un dāvā mums palīdzību pret viņiem un uzvaru!…”

Pēdējās dienās mūsu mīļais Pravietis bieži atkārtoja šo lūgšanu. Elku pielūdzēji, ko mocīja arī bads, lika lietā visus spēkus, lai pēc iespējas ātrāk iznīcinātu musulmaņus. Kādā vakarā, kad viņi tā cīnījās, no elku pielūdzēju karaspēka pie mūsu kunga Pravieša atnāca kāds vīrs, kura sirdī bija iemājojusi mīlestība pret islāmu. Tas bija Nuaims ibn Masūds no Gatafāna cilts. Viņš teica mūsu mīļajam Pravietim: „Ak, Allāha Sūtni! Es esmu atnācis apliecināt, ka Visvarenais Allāhs ir Viens un ka tu esi patiesais pravietis. Slava (hamd) Allāham, man ir dots gods kļūt par musulmani. Līdz šim es cīnījos pret jums. No šī brīža es cīnīšos pret neticīgajiem. Esmu gatavs darīt visu, ko man pavēlēsi! Ak, Allāha Sūtni! Pat mana tauta nezina, ka esmu kļuvis par musulmani.” Mūsu kungs Cildenākais Sūtnis teica: „Vai tu varētu iejukt šo neticīgo vidū un, iesēdams starp viņiem nesaskaņas, mēģināt viņus atšķirt citu no cita?” Viņš atbildēja: „Ak, Allāha Sūtni! Ar Visvarenā Allāha palīdzību es varu viņus atšķirt citu no cita. Tikai vai man ir atļauts teikt visu, ko vien vēlos?” Mūsu kungs teica: „Karš ir viltība, tu vari teikt, ko vēlies.”

Hazrat Nuaims ibn Masūds vispirms devās pie Kuraizas ebrejiem un teica: „Jūs zināt, cik ļoti es jūs mīlu. Taču tam, par ko mēs tagad runāsim, jāpaliek starp mums. Neviens to nedrīkst uzzināt!” Ebreji zvērēja, sacīdami: „Neviens to neuzzinās.” Tad hazrat Nuaims teica: „Šī cilvēka (mūsu kunga Pravieša) lieta ir īsta nelaime. Jūs zināt, ko viņš nodarīja Nadīra un Kainukas dēliem. Jūs visi redzējāt, kā viņš tos padzina no viņu zemes un mājām. Tagad ir atnākuši kuraiši un gatafāni un cīnās ar musulmaņiem, bet jūs viņiem palīdzat. Lai gan cīnāmies jau daudzas dienas, mēs vēl neesam panākuši nekādu iznākumu. Ja tas tā turpināsies, izskatās, ka aplenkums ieilgs. Kuraišu un gatafānu manta, īpašumi, zeme un bērni nav šeit, kā jums. Ja šajā karā viņi atradīs izdevību un uzvarēs, viņi savāks kara laupījumu un aizies. Bet, ja viņi tiks sakauti, viņi aizies prom un atstās jūs vienus pašus ar musulmaņiem. Taču jums nav ne spēka, ne varas, lai tiktu galā ar musulmaņiem. Pašreizējais kara stāvoklis rāda, ka musulmaņi gūs uzvaru. Ja būs tā, kā es domāju, musulmaņi jūs neatstās, kamēr nebūs visus nocirtuši ar zobenu. Tādēļ mums steidzami jārīkojas!…”11 Ebreji, kas šos vārdus klausījās ar lielu satraukumu un bailēm, ļoti priecājās, ka hazrat Nuaims tik ļoti par viņiem domā, un teica: „Tu mums esi pienācīgi parādījis savu draudzību. Pasaki mums arī, kā mums jārīkojas.” Nuaims ibn Masūds, kas to bija gaidījis, teica: „Patiesība ir tāda: nekādā gadījumā neiesaistieties karā pret musulmaņiem, kamēr neesat paņēmuši par ķīlniekiem dažus no kuraišu un gatafānu dižciltīgajiem! Kamēr ķīlnieki būs pie jums, viņi nevarēs aizbēgt no kara!” Ebreji atzina to par ļoti labu padomu, pateicās viņam un izrādīja viņam godu un viesmīlību. Hazrat Nuaims atstāja ebrejus un devās tieši uz kuraišu nometni. Viņš teica viņu karavadoņiem: „Jūs zināt manu naidīgumu pret Muhamedu un to, cik ļoti es jūs mīlu. Uzzinājis kaut ko, es, kā to prasa mūsu draudzība, uzskatīju par savu lielu pienākumu to jums pavēstīt. Taču jums ir jāapsola un jānozvēr, ka to, ko es teikšu, neļausiet dzirdēt nevienam!” Viņi nozvērēja un nepacietīgi teica: „Runā, mēs tevi klausāmies.” Viņš teica: „Ziniet, ka Kuraizas ebreji nožēlo, ka noslēguši ar jums savienību, un ir nosūtījuši Muhamedam ziņu: ‚Paņemsim par ķīlniekiem dižciltīgus vīrus no kuraišiem un gatafāniem un nodosim tos tev, lai viņiem tiktu nocirstas galvas. Pēc tam mēs apvienosimies ar tevi un cīnīsimies, līdz elku pielūdzēji būs izravēti ar saknēm! Tikai tev ir jāpiedod mūsu brāļiem, Nadīra dēliem, un jāatdod viņiem viņu zeme!’ Un Muhameds šīs ebreju prasības ir pieņēmis! Ja ebreji no jums prasīs ķīlniekus, nekādā gadījumā nepiekrītiet – viņi tos visus nogalinās! Un nekādā gadījumā neļaujiet nevienam dzirdēt to, ko es teicu!…” Kuraiši par šo svarīgo ziņu ļoti pateicās hazrat Nuaimam un izrādīja viņam labvēlību.

„Es zvēru pie Visvarenā Allāha, kura varas rokā ir mana esība, ka grūtības, ar kurām esam saskārušies, noteikti tiks no jums noņemtas un jūs tiksiet izvesti no tām uz atvieglojumu” Svētais hadīss

Nuaims ibn Masūds radijallahu anhu devās prom no turienes un atnāca pie gatafāniem. Viņš pastāstīja arī viņiem to pašu, ko bija stāstījis kuraišiem.

Nākamajā dienā kuraišu komandieris aizsūtīja Kuraizas dēliem ziņu: „Tagad mums šeit palikt ir kļuvis ļoti grūti. Jo laiks ir auksts, un mūsu lopi iet bojā no bada. Šonakt labi sagatavosimies un rīt visi kopā spēcīgi uzbruksim.” Ebreji atbildēja: „Pirmkārt, sestdienā mēs nekarojam, otrkārt, lai mēs varētu piedalīties karā kopā ar jums, jums jādod mums par ķīlniekiem daudzi no jūsu dižciltīgajiem. Ja aplenkums ieilgs un jūs, neko nepanākuši, atgriezīsieties savā zemē, jūs būsiet mūs atdevuši Muhamedam. Bet, ja jūs dosiet ķīlniekus, jūs mūs neatstāsiet!…” Kad šī ziņa sasniedza kuraišu komandieri, viņš teica: „Tātad Nuaima ibn Masūda vārdi bija patiesi!” Un viņš atkal aizsūtīja ebrejiem ziņu: „Mēs jums par ķīlnieku nedosim ne vienu pašu savu vīru. Ja rīt atnāksiet un karosiet kopā ar mums – labi, ja ne, mēs atgriezīsimies savā zemē, bet jūs paliksiet vieni pret Muhamedu un viņa ashābiem!…”

To dzirdot, Kuraizas ebreji nosprieda, ka Nuaima vārdi ir piepildījušies, un atbildēja: „Tādā gadījumā arī mēs neapvienosimies ar jums, lai karotu pret musulmaņiem…” Tā bailes pārņēma abu pušu sirdis.12 Pie mūsu kunga Pravieša atnāca Džibrīls alaihis-salam un deva viņam priecīgo vēsti, ka Visvarenais Allāhs ar viesuļvētru sagraus elku pielūdzējus. Tad pasauļu valdnieks nometās uz saviem svētītajiem ceļiem, izstiepa savas svētītās rokas un pateicās Visvarenajam Allāham ar vārdiem: „Ak, Allāh! Es Tev pateicos, ka Tu esi apžēlojies par mani un maniem ashābiem.” Pēc tam viņš pavēstīja šo priecīgo vēsti saviem varonīgajiem ashābiem. Tā bija nakts uz sestdienu. Visu apkārtni bija pārklājusi briesmīga tumsa, nevarēja saredzēt ne roku acu priekšā. Tad uznāca kodīgs sals, bet pēc tam sāka pūst ļoti stiprs vējš.

Par šo nakti hazrat Huzaifa ibn Jamāns pastāstīja tā: „Tā bija nakts, tumšāku par kuru mēs līdz tam nekad nebijām redzējuši. Līdz ar šo dziļo tumsu sāka pūst arī briesmīgs vējš, kura troksnis atgādināja pērkona dārdus. Tajā laikā mūsu kungs Pravietis mums pavēstīja, ka elku pielūdzēju karaspēku ir pārņēmis apjukums un bailes un ka viņi savā starpā sanaidojušies. Mēs bargā aukstuma, bada un nakts šausmu dēļ nespējām piecelties kājās un gaidījām turpat, kur bijām, apsegušies ar kaut ko. Allāha Sūtnis nostājās veikt namazu un pavadīja daļu nakts, veicot namazu.

Pēc tam viņš pagriezās pret mums un teica: ‚Vai jūsu vidū ir kāds, kas aizietu pie elku pielūdzēju karaspēka, izpētītu viņu stāvokli un atnestu man ziņas? Es lūgšu Visvareno Allāhu, lai tas, kurš atnesīs šo ziņu, būtu mans biedrs Paradīzē.’ Neviens no tiem, kas tur bija, bargā bada un aukstuma dēļ nespēja piecelties. Tad Allāha Sūtnis pienāca pie manis. Es no aukstuma un bada sēdēju, sakritis uz abiem ceļiem un sarāvies. Allāha Sūtnis pieskārās man un jautāja: ‚Kas tu esi?’ Es atbildēju: ‚Es esmu Huzaifa, ak, Allāha Sūtni.’ Allāha Sūtnis teica: ‚Ej un paskaties, ko dara šie ļaudis! Kamēr nebūsi atgriezies pie manis, nešauj uz viņiem bultas, nemet akmeņus un necērt ne ar šķēpu, ne ar zobenu. Kamēr nebūsi atgriezies pie manis, tev nekaitēs ne aukstums, ne karstums, tu netiksi ne saņemts gūstā, ne spīdzināts.’

Es paņēmu zobenu un loku un sagatavojos iet. Allāha Sūtnis par mani lūdza: ‚Ak, Allāh, sargi viņu no priekšpuses un no mugurpuses, no labās un no kreisās puses, no augšas un no apakšas!’

Es sāku iet elku pielūdzēju virzienā. Bija tā, it kā es ietu pa pirti (hamams). Es zvēru pie Allāha, manī nebija ne baiļu, ne aukstuma, ne drebuļu. Beidzot es nonācu elku pielūdzēju nometnē. Viņu karavadoņi un ievērojamākie vīri bija aizsegā iekūruši ugunskuru un sildījās. Abū Sufjāns teica: ‚Jādodas prom no šejienes.’ Man tūlīt ienāca prātā viņu turpat nogalināt. Es izņēmu no bultu maka bultu un uzliku to uz loka. Gribēju viņu nošaut, izmantojot uguns gaismu. Tieši tad, kad grasījos šaut, es atcerējos, ka Allāha Sūtnis bija teicis: ‚Kamēr nebūsi atgriezies pie manis, tu nesacelsi nekādu jezgu’, un atteicos no nodoma viņu nogalināt. Pēc tam es sevī atradu lielu drosmi. Es iespraucos elku pielūdzēju vidū un apsēdos pie uguns. Nebijuša spēka vējš un Visvarenā Allāha neredzamais karaspēks (eņģeļi) darīja ar viņiem to, kas bija jādara. Vējā gāzās viņu trauki, apdzisa ugunis un gaismekļi, un teltis gāzās viņiem uz galvas. Kādā brīdī elku pielūdzēju karaspēka komandieris Abū Sufjāns piecēlās un teica: ‚Jūsu vidū var būt izlūki un spiegi. Esiet uzmanīgi! Lai katrs paskatās, kas ir viņam blakus! Lai katrs satver aiz rokas to, kas sēž viņam blakus!’ Likās, it kā Abū Sufjāns būtu nojautis, ka viņu vidū iejaucies svešinieks. Es tūlīt izstiepu rokas, satvēru aiz rokām divus vīrus, kas sēdēja man pa labi un pa kreisi, un, pirms viņi paspēja man jautāt, pajautāju viņu vārdus. Tā mani neatpazina. Beidzot Abū Sufjāns uzrunāja savu karaspēku šādi: ‚Ak, kuraiši! Jūs neesat vietā, kur var palikt. Zirgi un kamieļi ir sākuši krist. Bads ir pārņēmis visu apkārtni.

Jūs redzat, kas mūs piemeklējis vēja dēļ. Tūlīt celieties un dodieties prom! Lūk, es jau eju!’ Ar šiem vārdiem viņš uzsēdās savā kamielī. Elku pielūdzēju karaspēks nožēlojamā stāvoklī sapulcējās un devās uz Mekas pusi. Pār viņiem bira smiltis un oļi.13 Kad elku pielūdzēju karaspēks bija aizgājis, arī es devos atpakaļ pie Allāha Sūtņa. Kad biju nonācis pusceļā, man pretī iznāca kādi divdesmit jātnieki (eņģeļi) baltos turbānos. Viņi man teica: ‚Pavēsti Allāha Sūtnim, ka Visvarenais Allāhs ir sagrāvis ienaidnieku…’ Kad atgriezos pie Allāha Sūtņa, viņš uz kilima veica namazu. Taču, tiklīdz es atgriezos, mani atkal pārņēma tas pats aukstums un drebuļi, kas man bija pirms aiziešanas. Pēc namaza Allāha Sūtnis man jautāja, kādas ziņas esmu atnesis. Es viņam pastāstīju, kādā nožēlojamā stāvoklī elku pielūdzēji bija nonākuši un ka viņi ir aizgājuši. Allāha Sūtnis par šo ziņu ļoti priecājās un pasmaidīja. Mēs jau daudzas dienas nebijām gulējuši. Mūsu Pravietis paņēma mani pie sevis un apsedza mani ar tā kilima stūri, kas bija viņam pār pleciem. Tā mēs sagaidījām rītu. Pirms rītausmas Allāha Sūtnis mani pamodināja. Kad uzausa rīts, no elku pielūdzēju karaspēka vairs nebija palicis ne pēdas.” Līdz pat brīdim, kad viņi tuvojās Mekai, viņiem nopakaļ pūta stiprs vējš, un aiz muguras viņi visu laiku dzirdēja takbīra saucienus.

Kad kuraišu elku pielūdzēji, pametuši savu nometni, aizbēga, arī pārējās elku pielūdzēju ciltis, kas bija atnākušas viņiem līdzi, atstāja Medīnu. Viņi slīga bēdās un skumjās par ļoti lielo sakāvi, ko nekad nespēs aizmirst. Kamēr viņi cieta šo sakāvi, Visuma valdnieks (sallallahu alaihi va sallam) un viņa slavenie ashābi (radijallahu anhum) nometās pateicības sadždā Visvarenajam Allāham, slavēja Viņu un izteica Viņam savu pateicību.

„Ak, Allāh! Es Tev pateicos, ka Tu esi apžēlojies par mani un maniem ashābiem” Svētais hadīss

Mudžāhidi, saucot „Allahu akbar!… Allahu akbar!…”, devās uz gaismas pilno Medīnu. Medīnas ielas vienā mirklī pārplūdināja bērni, kas bija iznākuši sagaidīt Visuma Sultānu un savus svētītos tēvus, tēvočus, mātes brāļus un vecākos brāļus. Mūsu kungs Pravietis, smaidīdams, viņiem atsaucās… Grāvja kaujā bija seši šahīdi… Par šo kauju Visvarenais Allāhs svētajos ājatos pēc nozīmes saka: „Visvarenais Allāhs šos neticīgos (Grāvja kaujā) aizdzina atpakaļ ar viņu niknumu, kad viņi nebija sasnieguši nekādu labumu, nekādu uzvaru. Tā Visvarenais Allāhs (ar eņģeļiem un vēju) cīņā bija gana ticīgajiem (lai viņiem veiktos). Visvarenais Allāhs spēj visu. Viņš ir Azīzs, Viņš visu uzveic.”14

„Ak, jūs, kas ticat! Atcerieties Visvarenā Allāha dāvanas jums. Kad jums (Grāvja kaujā) uzbruka karaspēki, Mēs sūtījām pret tiem vēju un karaspēkus (no eņģeļiem), kurus jūs neredzējāt…”15

Pēc šī kara mūsu mīļais Pravietis teica: „Tagad ir jūsu kārta. No šī brīža kuraiši vairs nevarēs nākt pret jums.”

Banū Kuraizas karagājiens