MAZAIS BADRAS KARAGĀJIENS
Šo karagājienu sauc arī par Badr al-Mauūd un Badr as-Sugrā. Kad Abū Sufjāns, atgriezdamies no Uhudas, teica: „Nākamgad atkal karosim pie Badras”, hazrat Umars al-Fārūks (radijallahu anhu) pēc Habīb al-akram (sallallahu alaihi va sallam) mājiena atbildēja: „Lai tā notiek.” Abū Sufjāns vāca karotājus un mudināja kuraišus uz karu un cīņu. Taču sirdī viņš to nevēlējās. Tomēr, lai ļaudis neteiktu, ka viņš neturot vārdu, viņš gāja tiem pa priekšu. Tajā laikā uz Meku bija atnācis Nuaims ibn Masūds Ašdžaī. Viņš pastāstīja, ka islāma karotāji ir gatavi kaujai, un aprakstīja viņu spēku un varenību. Abū Sufjāns teica: „Ja tu aiziesi uz Medīnu un atrunāsi Muhamedu un viņa ashābus no došanās karā, es tev došu divdesmit trīsgadīgus kamieļus. Lai Suhails ibn Amrs ir mana solījuma galvotājs.” Nuaims piekrita. Atnācis uz Medīnu, viņš pavēstīja, ka neticīgo karaspēks ir ļoti liels. Daļa ashābu sāka šaubīties. Taču Abū Bakrs un Umars (radijallahu anhuma) ieradās pie Pravieša un ierosināja doties ārā no Medīnas. Mūsu kungs Allāha Sūtnis priecājās. Viņš teica: „Es zvēru pie Allāha, kura varā ir mana dvēsele, ka es noteikti došos karā!” Par vietnieku Medīnā viņš atstāja Abdullāhu ibn Ravāhu, bet karogu nodeva hazrat Alī.
Tajā laikā Mekas elku pielūdzēji Abū Sufjāna vadībā ar diviem tūkstošiem karotāju devās uz Badru, lai apturētu islāma izplatīšanos. Pasauļu valdnieks ar tūkstoš piecsimt saviem varonīgajiem ashābiem ieradās pie Badras pirms viņiem. Uzzinājuši, ka mudžāhidi pie Badras ieradušies pirms viņiem, elku pielūdzēji sirdīs sajuta bailes. Viņi spēja aiziet tikai līdz Marr az-Zahrān. Viņi neuzdrošinājās stāties pretī varonīgajam islāma karaspēkam. Ar bailēm sirdīs, aizbildinādamies arī ar tā gada badu, viņi atgriezās Mekā. Mekas ļaudis viņus izsmēja un padarīja par apsmieklu.
Musulmaņiem bija divi zirgi. Toties tirdzniecības preču viņiem bija daudz. Badrā viņi tās pārdeva par lielu naudu. Bija zū al-kada mēneša vidus. Viņi nopelnīja daudz naudas. Mūsu kungs Cildenākais Sūtnis ar saviem slavenajiem ashābiem astoņas dienas gaidīja elku pielūdzējus pie Badras. Pēc tam viņi priekā un godā devās atpakaļ uz Medīnu.
Zāt ar-Rikā karagājiens
Šis karagājiens notika muharama mēnesī. Kāds vīrs, kas bija atnācis uz Medīnu pārdot aitas, pavēstīja musulmaņiem, ka Banū Anmāra un Banū Salamas ciltis vāc karotājus, lai uzbruktu musulmaņiem. Šī ziņa sasniedza Pravieti (sallallahu alaihi va sallam). Atstājuši hazrat Usmānu Medīnā par vietnieku, viņi naktī uz svētdienu, šī mēneša desmitajā dienā, ar četrsimt vai, pēc cita nostāsta, septiņsimt vīru lielu pulku izgāja no Medīnas. Viņi nonāca vietā, kur atradās elku pielūdzēji. Taču tur viņi neatrada nevienu, izņemot sievietes. Elku pielūdzēju vīrieši bija aizbēguši kalnos. Tā kā bija bažas, ka elku pielūdzēji var izveidot slēpni un uzbrukt, šīs vietas tika izlaupītas, bet apkārtējās elku pielūdzēju ciltis – iebiedētas un apklusinātas.1 Pēc piecpadsmit dienas ilgā gājiena viņi atgriezās Medīnā.
„Es zvēru pie Allāha, kura varā ir mana dvēsele, ka es noteikti došos karā!” Svētais hadīss
Muraisī karagājiens
Dūmat al-Džandal karagājiens
Mūsu kungs Allāha Sūtnis ar tūkstoš vīru lielu karaspēku devās karagājienā pret ciltīm, kas dzīvoja Dūmat al-Džandal apvidū, traucēja ceļiniekus, kuri ceļoja uz Damasku un atpakaļ, un apdraudēja Medīnu al-Munavvara. Bija pirmdiena, rabī al-avvala mēneša beigas. Par vietnieku Medīnā viņš atstāja Sibā ibn Urtufu. Uzzinājušas, ka tuvojas islāma karaspēks, naidīgās ciltis aizbēga. Pēc tam, kad tur bija pavadītas dažas dienas, ap rabī al-āhira mēneša divdesmito dienu viņi atgriezās Medīnā.2
Muraisī karagājiens
Šo karagājienu sauc arī par Banū Mustalika karagājienu. Muraisī ir nosaukums Huzāas cilts ūdens akām Kudaidā un nocietinājumam, kas bija uzcelts šo aku aizsardzībai. Šī vieta reizē bija arī Banū Huzāas cilts priekšpostenis.
Hidžras piektajā gadā Mustalika dēlu vadonis Hāriss ibn Abī Dirārs bija savācis ļoti daudz vīru, lai cīnītos pret mūsu kungu Pravieti. Viņš grasījās tos apbruņot un doties uzbrukumā Medīnai. Kad šī ziņa sasniedza mūsu mīļo Pravieti, tūlīt tika uzsākts karagājiens pret Mustalika dēliem ar septiņsimt vīru lielu vienību. Pie Muraisī akas tika ierīkota nometne. Vispirms Mustalika dēli tika aicināti pieņemt islāmu. Viņi nepiekrita un, šaudami bultas, sāka kauju. Cildenie ashābi, izpildīdami mūsu kunga Allāha Sūtņa pavēli „Uzbrūciet visi kopā un negaidīti!”, nogalināja desmit Mustalika dēlus. Cilts vadonis aizbēga un izglāba savu dzīvību, taču viņa meita Bara un 600 viņa cilts ļaužu nonāca gūstā. Kara laupījums tika sadalīts. Bara ieradās pie mūsu kunga Pravieša un teica: „Ar saimnieku, kuram es tiku piešķirta, esmu vienojusies, ka par deviņiem zelta gabaliem atgūšu brīvību. Palīdzi man!” Mūsu kungs Pravietis, parādīdams žēlsirdību, izpildīja viņas vēlēšanos un viņu izpirka. Pēc tam viņš viņu atbrīvoja un deva viņai brīvību. Kad mūsu mīļais Pravietis viņu aicināja uz islāmu, viņa kļuva par musulmani. Pasauļu valdnieks, ārkārtīgi priecādamies, ka viņa kļuvusi par musulmani, kā atalgojumu pagodināja viņu ar laulību. To redzēdami, visi cildenie ashābi teica: „Mums ir kauns turēt par kalpiem Allāha Sūtņa sievas, mūsu mātes, radiniekus”, un atbrīvoja savus gūstekņus. Šī laulība kļuva par iemeslu tam, ka brīvību atguva simtiem gūstekņu.
Mūsu mīļais Pravietis mainīja savas svētītās sievas vārdu no Baras uz Džuvairiju. Par mūsu māti hazrat Džuvairiju mūsu māte hazrat Āiša mēdza teikt: „Es neesmu redzējusi sievieti, kas būtu nesusi vairāk labuma un svētības (baraka) nekā Džuvairija.”3
Kad uzvarējušais islāma karaspēks devās atpakaļ uz gaismas pilno Medīnu, apkārtējo elku pielūdzēju ciltis bija pārbijušās un saprata, cik bīstami būtu uzdrīkstēties uzbrukt musulmaņiem.
Daži svarīgi notikumi hidžras piektajā gadā
Kad viņi atgriezās no Mustalika karagājiena, sacēlās ļoti stiprs vējš. Ashābi domāja, ka ienaidnieks ir atnācis uz Medīnu un grib to izlaupīt. Allāha Sūtnis teica: „Nebīstieties! Medīna ir droša vieta, katrā tās stūrī ir sargeņģeļi. Taču šodien ir miris kāds munāfiks (liekulis). Tas bija Zaids ibn Furāa, Ubaja Salūla draugs.”
„Es neesmu redzējusi sievieti, kas būtu nesusi vairāk labuma un svētības (baraka) nekā Džuvairija” Hazrat Āiša (radijallahu anha)
Šajā karagājienā bija devušās arī ticīgo mātes hazrat Āiša un Umm Salama. Munāfiki apmeloja mūsu māti hazrat Āišu. Arī daži musulmaņi ļāvās šiem meliem. Tika atklāti svētie ājati, munāfiku meli tika atmaskoti, un hazrat Āiša tika slavēta.4 Allāha Sūtnis teica: „Priecīga vēsts tev, ak, Āiša! Visaugstākais Allāhs tevi ir attaisnojis. Viņš ir apliecinājis tavu šķīstību.” Pravietis alaihis-salam sapulcināja ashābus mošejā. Viņš teica hutbu (sprediķi) un nolasīja atklātos diženos ājatus. Šo svēto ājatu svētības dēļ no ticīgo sirdīm izzuda šaubas. Tie, kas bija uzdrīkstējušies izplatīt šos melus, saņēma savu sodu. Kad viņi atgriezās no šī karagājiena, tika atklāts tajamuma (attīrīšanās ar zemi) ājats.5
Āišas radijallahu anha kaklarota vēlreiz pazuda vietā, ko sauca par Salsalu. Šī vieta atradās netālu no Medīnas. Viņi tur gaidīja, līdz kaklarotu atradīs. Tajā vietā nebija ūdens, un arī ashābiem līdzi ūdens nebija. Allāha Sūtnis alaihis-salam gulēja, nolicis galvu Āišai as-Sidīkai klēpī. Cildenie ashābi pastāstīja hazrat Abū Bakram par ūdens trūkumu. Viņš aizgāja pie Allāha Sūtņa, un Allāha Sūtnis alaihis-salam pamodās. Visvarenais Allāhs atsūtīja tajamuma ājatu. Ashābi veica tajamumu un rīta namazu. Pēc tam viņi uzsēdināja Āišu radijallahu anha uz kamieļa. Kad kamielis piecēlās, kaklarota tika atrasta.
Tu šodien esi pasaules gaisma un Allāha mīļotais,
Neatšķir mīlētājus ne uz mirkli no savām durvīm.
Lai tavs svētais vārds ne mirkli neatstāj manu mēli,
Tas ir zāles sāpošai sirdij, dvēsele gūst no tā prieku.
Ceru, ka katrs tavs vārds par mani aizlūgs savā veidā:
Ahmeds un Mahmūds, Abul Kāsims Muhameds Mustafa.
Tā kā par tevi teikts „Vaš-šams” un arī „Vad-duhā”,
Kas gan ļauns, ja tavu vaigu un pieri salīdzinu ar sauli un mēnesi?
Kanûnî Sultân Süleymân (Muhibbî)