BANŪ NADĪR KARAGĀJIENS
Amrs ibn Umaija (radijallahu anhu), kas pie Maunas bija gūstā, atbrīvojās no saitēm un, atgriezdamies Medīnā, ceļā sastapa divus elku pielūdzējus no Banū Āmir. Viņš nogalināja šos divus neticīgos. Šie divi bija nonākuši Allāha Sūtņa aizsardzībā, bet Amrs par to nezināja. Viņš ieradās Medīnā un izstāstīja par notikušo Allāha Sūtnim. Mūsu kungs Pravietis teica, ka Amrs ir kļūdījies, un pavēlēja izmaksāt par viņiem asinsmaksu viņu mantiniekiem.
Starp Banū Āmir un Banū Nadīr ciltīm bija draudzība. Banū Nadīr arī ievēroja kaimiņu tiesības. Tāpēc šīs asinsmaksas dēļ radās vajadzība pēc Banū Nadīr cilts starpniecības.
Pēc Uhudas kaujas, hidžras ceturtā gada rabī al-avvala mēnesī, Allāha Sūtnis, paņēmis līdzi no cildenajiem ashābiem hazrat Abū Bakru, Umaru, Alī, Zubairu, Talhu, Sadu ibn Muāzu un Usaidu ibn Hudairu (radijallahu anhum), ieradās pie Banū Nadīr. Viņi izklāstīja lietas būtību. Ebreji paziņoja, ka ir gatavi palīdzēt samaksāt asinsmaksu par abiem neticīgajiem, un teica: „Pagaidiet mazliet, mēs sagatavosim ēdienu.” Sūtnis alaihis-salam tajā laikā sēdēja, atspiedies ar muguru pret tās mājas sienu, pie kuras viņi atradās, bet ashābi, sapulcējušies, sēdēja ap viņu. Tajā brīdī Hujajs ibn Ahtabs teica: „Ak, ebreji! Nekad vairs nebūs tādas izdevības sastapt Muhamedu tik vientuļu. Lai kāds no jums uzkāpj uz šīs mājas jumta un no turienes nomet viņam uz galvas akmeni, un mēs no viņa atbrīvosimies.” Amrs ibn Džahāšs teica: „Es to izdarīšu.” Lai cik Salāms ibn Miškams centās viņus no tā atturēt, tas nelīdzēja. Viņš teica: „Atsakieties no šī nodoma. Viņam par to paziņos. Tas būs iemesls mūsu līguma laušanai. No tā var iznākt liels ļaunums.” Banū Nadīr ebreji viņā neklausījās. Tajā brīdī atnāca Džibrīls alaihis-salam un paziņoja par to Allāha Sūtnim. Mūsu kungs Pravietis ashābiem neko neteica, bet piecēlās no savas vietas, it kā dotos kādā darīšanā, un aizgāja uz Medīnu. Atentāts neizdevās.
Pēc tam pasauļu valdnieks nosūtīja Muhamedu ibn Maslamu pie šīs ebreju cilts, kas bija lauzusi līgumu, un teica: „Ej pie Nadīra dēlu ebrejiem! Saki viņiem: ‚Allāha Sūtnis mani sūtīja pie jums, lai paziņotu šo pavēli: aizejiet no manas zemes! Nedzīvojiet šeit kopā ar mani! Jūs esat izplānojuši pret mani atentātu. Es jums dodu desmit dienas. Kas no jums pēc šī termiņa tiks redzēts šeit, tam tiks nocirsta galva.’”
Kad hazrat Muhameds ibn Maslama paziņoja šo pavēli, viņi aiz bailēm sāka gatavoties ceļam. Taču munāfiku vadonis Abdullāhs ibn Ubajs viņiem sūtīja ziņu: „Nekādā ziņā neejiet ārā no sava cietokšņa. Neatstājiet savu mantu un dzimteni. Mēs nāksim jums palīgā ar diviem tūkstošiem manu vīru.”
To uzzinājis, mūsu kungs Visuma Sultāns ar cildenajiem ashābiem devās uz Nadīra dēlu cietoksni, kas atradās četru kilometru attālumā no Masdžid an-Nabavī. Medīnā par vietnieku tika atstāts hazrat Ibn Umm Maktūm. Karogu nesa hazrat Alī. Cietoksni ielenca, un sākās aplenkums. Ebreji, kas agrāk bija izaicinājuši cildenos ashābus, neuzdrošinājās iznākt no cietokšņa. Arī munāfiku palīdzība neieradās.
Cildenie ashābi ielenca cietoksni tik cieši, ka no tā nevarēja izlidot pat putns. Pēc aplenkuma, kas ilga vairāk nekā divdesmit dienas, ebreji padevās. Viņi atstāja musulmaņiem visus savus ieročus, zeltu un sudrabu, un daļa no viņiem tika izraidīta uz Šāmu, daļa – uz Haibaru. Tā no ebrejiem Medīnas apgabalā palika tikai Kuraizas dēli.1
„Ebreji bija izplānojuši mani nogalināt! Kad Džibrīls man par to paziņoja, es piecēlos!” Svētais hadīss
Svarīgi notikumi hidžras ceturtajā gadā
Šajā gadā tika atklāts svētais ājats, kas padarīja alkoholisko dzērienu lietošanu par harāmu.2 Viena no mūsu kunga Cildenākā Sūtņa (sallallahu alaihi va sallam) svētītajām sievām, hazrat Zainaba bint Huzaimas, astoņus mēnešus pēc rabī al-āhira mēneša, kurā viņa bija pagodināta ar laulību ar Allāha Sūtni, nomira trīsdesmit gadu vecumā.3 Arī šajā gadā piedzima hazrat Alī un hazrat Fātimas otrais bērns hazrat Husains.4 Hazrat Umm Salama vīrs, kas Uhudas kaujā tika ievainots un vēlāk nomira, bija atstājis vairākus bērnus. Mūsu māte Umm Salama savā vecumā bija nonākusi grūtā stāvoklī. Mūsu mīļais Pravietis viņu ļoti žēloja un, parādīdams žēlsirdību, pagodināja viņu, ņemdams par sievu.5
Fātimas bint Asada nāve
Šajā gadā nomira arī hazrat Alī māte Fātima bint Asada.6 Mūsu mīļais Pravietis par to ļoti skuma un teica: „Šodien nomira mana māte!” Pēc sava vectēva Abdulmutaliba nāves mūsu mīļais Pravietis bija uzaudzis pie viņas. Kad viņš paziņoja, ka ir pravietis, viņa tūlīt tika pagodināta, kļūstot par musulmani. Tādēļ Visuma Sultāns turēja viņu mātes vietā un izrādīja viņai lielu cieņu. Aiz žēlsirdības pret viņu viņš novilka savu svētīto kreklu un pavēlēja ietīt viņu tajā kā līķautā. Novadījis bēru namazu, viņš paziņoja, ka namazā piedalījušies septiņdesmit tūkstoši eņģeļu. Viņš aizgāja līdz kapam un nokāpa tajā. Lai dzīve kapā viņai būtu mierīga un patīkama, viņš ar žestu it kā paplašināja kapa stūrus un pēc tam apgūlās kapā.
Kad viņš izkāpa no kapa, viņa svētītās acis bija asaru pilnas, un viņa svētītās asaras bija nopilējušas kapā. Ak, mans Kungs! Kāda žēlsirdība tā bija!… Un cik laimīga bija šī sieviete!… Pat hazrat Umars nespēja nociesties un jautāja: „Lai mana dzīvība ir tev par upuri, ak, Allāha Sūtni! To, ko tu nekad neesi darījis nevienam, tu izdarīji šai sievietei!” Tad mūsu mīļais Pravietis, uzticīgākais no uzticīgajiem, teica: „Pēc Abū Tāliba neviens man nav darījis tik daudz laba kā šī mīļā sieviete. Viņa bija mana māte. Kamēr viņas pašas bērni palika izsalkuši, viņa vispirms pabaroja mani. Kamēr viņas pašas bērni bija putekļaini un netīri, viņa vispirms sasukāja man matus un ieeļļoja tos ar rožu eļļu. Viņa bija mana māte! Lai viņai uzvilktu Paradīzes drēbes, es viņai uzvilku savu kreklu kā līķautu. Lai dzīve kapā viņai būtu maiga un viegla, es kapā apgūlos viņai blakus. Džibrīls no Visvarenā Allāha atnesa man vēsti: ‚Šī sieviete ir no Paradīzes ļaudīm.’” Pēc tam viņš par mūsu māti Fātimu bint Asada lūdza šādi: „Lai Visvarenais Allāhs tev piedod, lai Viņš tev dāvā piedošanu un atalgo tevi. Ak, mana māte! Lai Visvarenais Allāhs tevi apžēlo. Pati būdama izsalkusi, tu paēdināji mani. Pati negērbusies, tu ģērbi mani, pati neēdusi, tu ēdināji mani. Tas, kas dara dzīvu, un Tas, kas nonāvē, ir Visvarenais Allāhs. Viņš ir mūžam dzīvs. Viņš nemirst. Ak, Allāh! Piedod manai mātei Fātimai bint Asada, apžēlo viņu! Dari viņai zināmu viņas atbildi (hudžža). Paplašini viņas kapu. Ak, Allāh, žēlsirdīgākais no žēlsirdīgajiem! Tava Pravieša, tas ir, manis, un agrāko praviešu dēļ pieņem šo manu lūgšanu.”
Citi svarīgi notikumi hidžras ceturtajā gadā
Nomira hazrat Usmāna un hazrat Rukaijas sešus gadus vecais dēls Abdullāhs. Pasauļu valdnieks novadīja bēru namazu par savu mazdēlu un pats ielika viņu kapā. Viņš bija ļoti noskumis, un viņa svētītās asaras pilēja kapā. Kapakmeni viņš uzslēja ar savām svētītajām rokām un teica: „Visvarenais Allāhs apžēlo tos no saviem kalpiem, kas ir žēlsirdīgi un maigas sirds.”7
Tu esi sūtņu sultāns, slavētais šahs, mans kungs.
Tu esi bezpalīdzīgo mūžīgā laime, mans kungs.
Dievišķajā tiesā tu esi pirmais, mans kungs.
Tu esi apstiprināts ar pavēli „La-amruka”, mans kungs.
Tu esi Ahmeds, Mahmūds un Muhameds, mans kungs,
tu esi mums no Patiesības apstiprinātais sultāns, mans kungs.
Tava būtne ir dārgakmens, kas dāvā mirdzumu šķīstajām dvēselēm.
Putekļi pie tavām durvīm ir vieta, kur eņģeļi berzē savus vaigus.
Tavs skatiens ir dievišķās atklāšanās vaiga spogulis,
Abū Bakrs, Umars, Usmāns un Alī ir tavi draugi.
Tu esi Ahmeds, Mahmūds un Muhameds, mans kungs,
tu esi mums no Patiesības apstiprinātais sultāns, mans kungs.
Tava hutba tiek lasīta no mūžības zemes minbara.
Tavs spriedums ir spēkā Atmaksas dienas tiesā.
Tavas atnākšanas slavas dziesma skan pie Allāha Arša.
Tavi cildenie vārdi tiek pieminēti zemē un debesīs.
Tu esi Ahmeds, Mahmūds un Muhameds, mans kungs,
tu esi mums no Patiesības apstiprinātais sultāns, mans kungs.
Şeyh Galib
„Pēc Abū Tāliba neviens man nav darījis tik daudz laba kā šī mīļā sieviete (Fātima bint Asada). Viņa bija mana māte” Svētais hadīss
Mazais Badras karagājiens