BĪR MAUNAS NOTIKUMS

Tā paša gada safara mēnesī Medīnā ieradās Abū Barā Āmirs ibn Māliks, Āmira dēlu vadonis Arābijas Nadždas apgabalā. Viņš apmeklēja mūsu kungu Cildenāko Sūtni (sallallahu alaihi va sallam). Mūsu kungs Pravietis stāstīja viņam par islāmu un ieteica kļūt par musulmani. Abū Barā nekļuva par musulmani, taču paziņoja, ka islāms ir skaista un cēla reliģija. Turklāt viņš lūdza nosūtīt turp dažus no cildenajiem ashābiem, lai islāms izplatītos Nadždā. Mūsu mīļais Pravietis teica: „Es nevaru uzticēt Nadždas ļaudīm tos, ko turp sūtīšu!” Āmirs teica: „Es ņemšu viņus savā aizsardzībā. Tad neviens viņiem nevarēs nodarīt ļaunu.”

Pasauļu valdnieks pieņēma šo stingro solījumu un sagatavoja no ashāb as-Suffa (Suffas ļaudīm) septiņdesmit cilvēku delegāciju. Viņi naktīs lasīja Svēto Korānu. Visi viņi zināja Korānu no galvas (bija hāfizi). Viņus sauca par ashāb al-kurrā. Dažu no viņiem vārdi ir šādi: Āmirs ibn Fahrs, Amrs ibn Zamrī, Atija ibn Abdullāhs, Anass ibn Muāvija, Hakams ibn Kaisāns, Hāriss ibn Samma, Kabs ibn Zaids, Māliks ibn Sābits, Munzirs ibn Amrs, Rāfi ibn Mazils, Saīds ibn Huzāms, Salims ibn Milhāns, Suhails ibn Āmirs, Tufails ibn Asads un Urva ibn Salts (radijallahu taala anhum). Pēc Allāha Sūtņa pavēles viņi devās ceļā hazrat Munzira ibn Amra vadībā. Allāha Sūtnis arī lika uzrakstīt vēstules un nosūtīja tās Banū Amr un Banū Nadžd vadoņiem.

Abū Barā, vēlēdamies, lai viņa cilts tiktu pagodināta ar islāmu, devās ceļā pirms ashāb as-Suffa, ieradās pie savas cilts, paziņoja, ka ir ņēmis delegāciju savā aizsardzībā, un piekodināja, lai neviens viņiem nepieskaras. Visi, izņemot viņa brāļadēlu Āmiru ibn Tufailu, piekrita viņiem nepieskarties. Abū Barā brāļadēls Āmirs ibn Tufails apbruņoja trīs cilšu vīrus, nostājās viņu priekšgalā un ielenca cildenos ashābus, kas bija ieradušies pie Bīr Maunas. No visām četrām pusēm ielenktie ashābi satvēra zobenus, un visi varonīgi cīnījās līdz pēdējai asins lāsei. Visi, izņemot divus, izdzēra šahīda nāves kausu. Hazrat Amru ibn Umaiju viņi saņēma gūstā. Hazrat Kabu ibn Zaidu viņi bija atstājuši, domādami, ka viņš ir miris.

Šo svētīto ashābu, kas kļuva par šahīdiem, pēdējie vārdi bija: „Ak, mūsu Kungs! Šajā brīdī nav neviena cita kā vien Tu, kas paziņotu Allāha Sūtnim par mūsu stāvokli. Nodod viņam mūsu sveicienu (salām)!” Tajā brīdī Džibrīls alaihis-salam, ārkārtīgi noskumis, atnāca pie mūsu kunga Pravieša, nodeva viņu sveicienu un teica: „Viņi ir nonākuši pie Visvarenā Allāha. Visvarenais Allāhs ir ar viņiem apmierināts, un viņi ir apmierināti ar Visvareno Allāhu.”

Atbildējis „Va alaihis-salam”, mūsu mīļais Pravietis ļoti noskumis pagriezās pret cildenajiem ashābiem un pastāstīja, kas noticis: „Jūsu brāļi sastapās ar elku pielūdzējiem. Elku pielūdzēji viņus sakapāja un sadūra ar šķēpiem…”

„Viņi (Bīr Maunas šahīdi) ir nonākuši pie Visvarenā Allāha. Visvarenais Allāhs ir ar viņiem apmierināts, un viņi ir apmierināti ar Visvareno Allāhu” Svētais hadīss

Bīr Maunas notikums

Tava dvēsele ir Allāha gaismas punkts, ak, Allāha Sūtni, tavs skaistums vairo sajūsmu un atver sirdis, ak, Allāha Sūtni. Visi ticīgie zina, ka tavas žēlastības pilnās būtnes atnākšana izkliedēja visu neticības tumsu, ak, Allāha Sūtni. Sūtniecības rožu dārzā tava būtne ir rožu krūms, un tomēr tu esi pēdējais stāds, ko izaudzējis Allāhs, ak, Allāha Sūtni. Esi dāsns, ak, kungs, cēlais Maulā (Allāha) pierādījums! Tavas svētības pārpilnība ir zāles Nadžība sāpēm, ak, Allāha Sūtni. SULTAN III. AHMED (NECÎB)

Šajā notikumā, kad hazrat Āmirs ibn Fuhaira cīnījās ar ienaidnieku, kāds vīrs vārdā Džabārs iedūra viņam mugurā šķēpu. Tajā brīdī hazrat Āmirs teica: „Es zvēru pie Allāha, es esmu ieguvis Paradīzi!” un Džabāra un pārējo elku pielūdzēju acu priekšā tika pacelts debesīs. Visi par to brīnījās, bet no viņiem par musulmani kļuva tikai Džabārs, kas bija viņu padarījis par šahīdu.

Mūsu kungs Pravietis ļoti skuma par Radžī un Bīr Maunas notikumiem. Veselu mēnesi pēc katra namaza viņš lūdza nelaimi tām ciltīm, kas bija izraisījušas šos sāpīgos notikumus. Visvarenais Allāhs pieņēma sava Sūtņa lūgšanu. Viņš sūtīja tām ciltīm briesmīgu sausumu un badu. Vēlāk no lipīgas slimības nomira septiņsimt cilvēku.1

Tu esi pasauļu ārsts, bet es esmu smagi slims sirdī,
es atnesu tev savu sirdi, cerēdams atrast dziedināšanu.
Man uz muguras ir grēku kalns, un mana seja ir dzeltena kā salmi,
bet esmu cerību pilns – atnesu tos šurp, lai tie izzustu.
Ak, pasauļu vadoni! Es esmu tevī iemīlējies un tevis apburts;
dienu un nakti es raudu par šķiršanos no tevis.
Tava lielā žēlastība ir dzīvības ūdens, bet es esmu izslāpis;
ja netikšu kaut pie vienas tās lāses, es mirsiu un atdošu dvēseli.
Slavēt viņu par viņa raksturu ir veltīgas pūles,
aprakstīt viņu vārdiem ir vēl grūtāk.
Viņš ir tik piedodošs, cēls un dāsns: no ūdens nāk pērle,
no akmens – dārgakmens, no ērkšķa – roze.
Ja saule izstaro gaismu, tā ir no viņa gaismas,
rasas lāse uz rozes nāk no viņa rožu sejas.
Viņu aprakstīt ir vēl augstāk par to,
bet, ja teikšu vēl augstāk, svešie to noliegs.
Ietilpināt visu pasauli vienā putekļu kriksītī ir iespējams,
aprakstīt viņu vārdiem ir vēl grūtāk.
Maulānā Hālids al-Bagdādī

„Es zvēru pie Allāha, es esmu ieguvis Paradīzi!” Āmirs ibn Fuhaira (radijallahu anhu)

Banū Nadīr karagājiens