KARAGĀJIENI (GAZVAS) UN SARIJAS

Safars, gazva un sarija

Mūsu kungs, Visuma lepnums (sallallahu alaihi va sallam), lai sargātu kārtību Medīnā un uzraudzītu ienaidnieku stāvokli, organizēja sarijas (uzbrukuma vienības, nodaļas), tas ir, nelielas karaspēka vienības. Dalībnieku skaits šajās sarijās, kurās Allāha Sūtnis pats nepiedalījās, bet kuras viņš sūtīja pret neticīgajiem, svārstījās no pieciem līdz četrsimt. Karus, kuros mūsu kungs Pravietis piedalījās un kurus viņš pats vadīja, sauc par gazu (gazva). Karaspēka došanos karā sauc par safaru, bet kara stāvokli – par mobilizāciju.

Mūsu mīļais Pravietis, lai novērstu negaidītus ienaidnieka uzbrukumus, ieviesa Medīnā sardzes kārtību, sūtīja patruļas un tā veica vajadzīgos drošības pasākumus.

Allāha Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) veica divdesmit septiņus karagājienus. Tie ir: Abvā (Vadāns), Buvāta, Pirmā Badra (Safvāna), Zul Ušaira, Badra (Badr al-Kubrā), Karkarat al-Kadr, Banū Kainukā, Savīka, Gatafāna (Anmāra, Zī Amra), Bahrāna (Banū Sulaim, Nadžrāna), Uhuda, Hamrā al-Asad, Banū Nadīr, Mazā Badra (Badr as-Sugrā), Zāt ar-Rikā, Dūmat al-Džandal, Muraisī (Banū Mustalik), Handaks (Ahzābs), Banū Kuraiza, Banū Lihjān, Gāba (Zī Karad), Haibara, Vādī al-Kurā, Mekas iekarošana, Hunaina, Taifa un Tabūka.

Tikai deviņos no šiem karagājieniem notika kaujas. Tie ir: Badra (Badr al-Kubrā), Uhuda, Muraisī (Banū Mustalik), Handaks (Ahzābs), Banū Kuraiza, Haibara, Vādī al-Kurā, Hunaina un Taifa. Meka tika iekarota bez kaujas, un visi tās iedzīvotāji kļuva par musulmaņiem.

Pārējos karagājienos kauja nenotika: dažos tika noslēgti līgumi, dažos ienaidnieks padevās, daļa neticīgo neuzdrošinājās stāties pretī islāma karaspēkam, bet lielākā daļa neticīgo, tiklīdz uzzināja, ka tuvojas islāma karaspēks, aizbēga kalnos un pazuda.

Ar šo teicienu visas valstis rod glābiņu un labklājību:
„Ja tu vēlies mieru un labklājību, esi gatavs karam.”
Abdülhak Molla

„Arī jūs cīnieties Visvarenā Allāha ceļā ar tiem, kas uzsāk karu pret jums. Taču nepārkāpiet robežu un nepārspīlējiet” Al-Bakara: 190

Sarijas, ko sūtīja mūsu kungs Allāha Sūtnis

Pirmās sarijas – hazrat Hamzas vienība

Elku pielūdzēji bija jāvājina tirdzniecības un saimniecības ziņā un jāpiespiež atjēgties. Tādēļ bija jāpārtrauc tirdzniecības ceļi uz Sīriju. Tajā laikā kļuva zināms, ka netālu no Medīnas garām iet kāda elku pielūdzēju karavāna. Hidžras pirmā gada septītā mēneša, ramadāna, sākumā mūsu mīļais Pravietis pavēlēja nekavējoties gatavoties karagājienam un iecēla hazrat Hamzu par trīsdesmit jātnieku komandieri. Pravietis ieteica viņam bīties Visvareno Allāhu un labi izturēties pret saviem padotajiem, un tad teica: „Dodieties karagājienā Visvarenā Allāha ceļā, piesaukdami Visvarenā Allāha vārdu! Cīnieties ar tiem, kas neatzīst Visvareno Allāhu…” Viņš iedeva hazrat Hamzam baltu karogu un pavadīja viņu ceļā.

Hazrat Hamza ar saviem jātniekiem devās pret elku pielūdzēju karavānu, ko apsargāja trīssimt jātnieku. Kad karavāna, kas no Damaskas ceļoja uz Meku, sasniedza vietu, ko sauc par Sīfr al-Bahr, tā sastapās ar mudžāhidiem. Slavenie ashābi tūlīt nostājās kaujas ierindā un bija gatavi cīņai. Tajā brīdī Madžī ibn Amrs al-Džuhanī, kas bija turpat, pasteidzās un nostājās starp viņiem. Madžī ibn Amrs al-Džuhanī bija abu pušu sabiedrotais. Redzēdams, ka musulmaņu ir ļoti maz, bet elku pielūdzēju ļoti daudz, viņš nodomāja, ka musulmaņi var tikt sakauti. Cerēdams, ka musulmaņu valsts pastāvēs mūžīgi, viņš kļuva par starpnieku un atrunāja abas puses no cīņas. Pēc tam hazrat Hamza un viņa biedri atgriezās Medīnā. Kad mūsu kungam Pravietim pastāstīja, ko Madžī bija izdarījis, viņš izteica savu gandarījumu un teica: „Viņš ir izdarījis svētītu, labu un pareizu darbu.”1

Ubaidas ibn Hārisa vienība

Pēc tam sarijas sekoja cita citai. Hazrat Ubaidam ibn Hārisam tika uzticēti sešdesmit vai astoņdesmit mudžāhidi, un viņš tika nosūtīts uz Rābigu. Tiklīdz abi karaspēki sastapās, abas puses sāka šaut bultas. Pirmais no islāma karavīriem bultu izšāva Sads ibn Abī Vakāss. Abū Sufjāna vadītie divsimt elku pielūdzēju, domādami, ka lielākā daļa islāma karaspēka ir paslēpusies slēpnī, nobijās no musulmaņiem un glābiņu rada bēgšanā.2

Cīnīsimies Allāha ceļā un iegūsim slavu, jā, slavu…
Korānā uzvaru sola hazrat Jazdāns.

„Dodieties karagājienā Visvarenā Allāha ceļā, piesaukdami Visvarenā Allāha vārdu! Cīnieties ar tiem, kas neatzīst Visvareno Allāhu” Svētais hadīss

Mūsu kunga Allāha Sūtņa karagājieni

Pirmie karagājieni – Vadāna karagājiens

To sauc arī par Abvā karagājienu. Tas ir Allāha Sūtņa pirmais karagājiens. Tas notika divpadsmitajā mēnesī pēc hidžras. Par vietnieku Medīnā tika atstāts hazrat Sads ibn Ubāda. Pret kuraišiem un Banū Damras cilti viņi devās sešdesmit vīru sastāvā. Karogu nesa hazrat Hamza. Mekas ļaudis netika sastapti. Viņi nonāca vietā, ko sauc par Vadānu. Ar Banū Damras cilti tika noslēgts rakstisks līgums. Saskaņā ar to:

1. Damras dēli nekādā gadījumā nepalīdzēs ienaidniekam,

2. Damras dēlu dzīvības un mantas drošību garantēs musulmaņi,

3. savukārt Damras dēli, kad mūsu kungs Pravietis viņus aicinās karā, nekavējoties steigsies palīgā.

Buvātas karagājiens

Tas ir Allāha Sūtņa otrais karagājiens. Bija hidžras otrā gada rabī al-avvala mēnesis. Par vietnieku Medīnā tika atstāts hazrat Sāibs ibn Usmāns ibn Mazūns. Kad tika saņemta ziņa, ka Abū Sufjāna vadīta simt vīru liela elku pielūdzēju karavāna ar diviem tūkstošiem piecsimt kamieļu dodas uz Damasku, pret kuraišu karavānu devās divsimt vīru. Lai gan līdz pat Buvātas kalnam tika pārmeklēta katra pēda, elku pielūdzējus noķert neizdevās.

Zul Ušairas karagājiens

Tas notika hidžras sešpadsmitā mēneša sākumā. Tika saņemta ziņa, ka liela Mekas elku pielūdzējiem piederoša tirdzniecības karavāna Abū Sufjāna vadībā dodas uz Damasku. Allāha Sūtnis atstāja Abū Salamu ibn Abdulasadu par savu vietnieku. Karogu viņš iedeva hazrat Hamzam (radijallahu anhu). Viņiem bija trīsdesmit kamieļu, uz kuriem viņi jāja pamīšus. Ar simt piecdesmit vai divsimt mudžāhidiem viņi nonāca vietā, ko sauc par Ušairu, un tur gaidīja vairākas dienas. Taču karavānu panākt neizdevās. Viņi noslēdza mieru ar Mudlidža dēliem un atgriezās Medīnā.

Pirmais Badras karagājiens

To sauc arī par Safvānas karagājienu. Bija pagājušas tikai dažas dienas kopš atgriešanās no Buvātas karagājiena, kad tika saņemta ziņa, ka kāds kuraišs vārdā Kurzs ibn Džābirs Fihrī ar saviem vīriem ir uzbrucis Džamas kalnam un aizdzinis tur ganījušos liellopus un kamieļus.

Mūsu kungs Pravietis atstāja Zaidu ibn Hārisu par savu vietnieku un kopā ar daļu ashābu devās uz notikuma vietu. Šoreiz karogu viņš iedeva hazrat Alī.

Kad mudžāhidi ieradās notikuma vietā, Kurzs un pārējie jau bija pametuši lopus un noslēpuši savas pēdas. Lai gan līdz pat Badras Safvānas ielejai tika apgriezts katrs akmens, viņus atrast neizdevās.

Abdullāha ibn Džahša vienība (Batn Nahlas sarija)

Kādu dienu mūsu kungs Pravietis vēlējās sūtīt sariju uz Nahlu, lai novērotu kuraišu elku pielūdzējus. Par sūtāmo karavīru komandieri viņš gribēja iecelt hazrat Abū Ubaidu ibn Džarāhu. Saņēmis šo pavēli, Abū Ubaida ibn Džarāhs sāka raudāt aiz bēdām, ka būs tālu no mūsu Pravieša.

„Priecīga vēsts tiem, kas mirst hadža ceļā, un tiem, kas dodas karagājienā Allāha ceļā!” Svētais hadīss

Allāha Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) viņa vietā par komandieri iecēla hazrat Abdullāhu ibn Džahšu.3

Abdullāhs ibn Džahšs bija viens no tiem, kas dedzīgi dzīvoja pēc islāma. Kad viņš kļuva par musulmani, neticīgie viņu neiedomājami spīdzināja, taču viņš stājās tiem pretī ar ticības spēku un nelokāmi izturēja mokas un ciešanas. Tādēļ mūsu kungs Pravietis par viņu teica saviem ashābiem: „Viņš no jums visvairāk iztur un panes izsalkumu un slāpes.” Abdullāhs ibn Džahšs bija dzirdējis priecīgās vēstis, ko mūsu kungs Allāha Sūtnis bija devis par šahīdiem, un vienmēr alka pēc šahīda nāves. Kaujās viņš varonīgi cīnījās pašās pirmajās rindās.

Hazrat Abdullāhs ibn Džahšs stāsta: „Tajā dienā Sūtnis alaihis-salam, veicis nakts namazu, pasauca mani pie sevis un teica: ‚Rīt agri no rīta atnāc pie manis. Paņem līdzi arī savus ieročus. Es tevi kaut kur nosūtīšu.’

No rīta es aizgāju uz mošeju. Man bija zobens, loks, bultas un soma, un blakus – vairogs. Sūtnis alaihis-salam, vadījis rīta namazu, atgriezās savās mājās. Es biju atnācis agrāk un gaidīju pie durvīm. Viņš atrada dažus muhādžirus, kam bija jādodas kopā ar mani. ‚Es tevi esmu iecēlis par viņu komandieri,’ viņš teica un iedeva man vēstuli. Viņš teica: ‚Ej! Kad būsi bijis ceļā divas naktis, atver vēstuli. Rīkojies tā, kā tajā pavēlēts.’ Es jautāju: ‚Ak, Allāha Sūtni! Uz kuru pusi man doties?’ Viņš atbildēja: ‚Turies pie Nadždijas ceļa. Dodies uz Rakiju, pie akas!’”

Kad Abdullāhs ibn Džahšs tika iecelts par Nahlas karagājiena vadītāju, viņam pirmo reizi tika piešķirts tituls Amīr al-muminīn (ticīgo emīrs). Viņš bija pirmais vadītājs islāmā, kas tika saukts šajā vārdā. Kad viņi ar astoņu vai divpadsmit vīru vienību pēc divām dienām nonāca vietā, ko sauc par Malalu, viņš atvēra vēstuli. Tajā bija rakstīts:

„Bismillahirrahmanirrahim. Kad būsi izlasījis šo vēstuli, ej ar Visvarenā Allāha vārdu un svētību, līdz nonāksi Nahlas ielejā starp Meku un Taifu. Nevienu no saviem biedriem nespied doties tev līdzi! Novēro, seko un uzraugi kuraišus un kuraišu karavānu Nahlas ielejā. Ziņo mums par viņiem.”

Izlasījis vēstuli, Amīr al-muminīn hazrat Abdullāhs ibn Džahšs teica: „Mēs esam Visvarenā Allāha kalpi, un mēs visi atgriezīsimies pie Viņa. Es dzirdēju un paklausīju. Es izpildīšu Visvarenā Allāha un Viņa mīļā Sūtņa pavēli,” noskūpstīja vēstuli un pielika to pie galvas. Tad viņš pagriezās pret saviem biedriem un teica: „Kurš no jums alkst kļūt par šahīdu, lai nāk ar mani. Kas negrib nākt, var griezties atpakaļ. Nevienu no jums es nespiežu. Ja jūs nenāksiet, es iešu viens un izpildīšu Sūtņa alaihis-salam pavēli.” Viņa biedri vienā balsī atbildēja: „Mēs dzirdējām mūsu kunga Pravieša pavēles. Mēs paklausām Visvarenajam Allāham, Allāha Sūtnim (sallallahu alaihi va sallam) un tev. Ej ar Visvarenā Allāha svētību, kurp vien vēlies.”

Šī mazā karaspēka vienība, kurā bija arī hazrat Sads ibn Abī Vakāss, devās Hidžāzas virzienā un nonāca Nahlā. Viņi paslēpās kādā vietā un sāka novērot garāmejošos kuraišus. Tajā laikā garām gāja kuraišu karavāna. Kamieļi bija piekrauti. Mudžāhidi pietuvojās karavānai un aicināja tās ļaudis pieņemt islāmu, bet, kad tie nepiekrita, sāka cīņu. Vienu viņi nogalināja, divus saņēma gūstā, bet vienu panākt nespēja, jo viņš bija jātnieks. Visa neticīgo manta palika mudžāhidiem. Abdullāhs ibn Džahšs piektdaļu šī kara laupījuma atdalīja mūsu kungam Allāha Sūtnim. Tas bija pirmais musulmaņu iegūtais kara laupījums.4

Mūsu kungs Pravietis izskaidroja gūstekņiem islāmu un aicināja viņus pieņemt ticību. Hakams ibn Kaisāns kļuva par musulmani. Usmāns ibn Kaisāns noraidīja islāmu un aizgāja uz Meku.

Masdžid al-Kiblatain

Kopš mūsu mīļais Pravietis (sallallahu alaihi va sallam) bija pārcēlies uz Medīnu, bija pagājuši septiņpadsmit mēneši. Līdz tam viņš vienmēr veica namazus, pagriezušies pret Bait al-Makdis svētajā Jeruzalemē. Tajās dienās līdz mūsu kungam Allāha Sūtnim nonāca ziņa, ka ebreji saka: „Cik dīvaini! Viņa reliģija atšķiras no mūsējās, bet viņa kibla ir tāda pati kā mūsējā!” Šīs runas ievainoja viņa svētīto sirdi.

Kādu dienu, kad atnāca Džibrīls alaihis-salam, mūsu Pravietis viņam teica: „Ak, Džibrīl! Es vēlos, lai Visvarenais Allāhs pagriež manu seju no ebreju kiblas uz Kabu.”

Džibrīls alaihis-salam atbildēja: „Es esmu tikai kalps. Lūdz par to Visvareno Allāhu!”

Pēc tam tika atsūtīts sūras al-Bakara 144. svētais ājats. Tajā ir teikts: „(Ak, Mans Habīb! Gaidot atklāsmi,) Mēs patiesi redzam, kā tava seja atkal un atkal pievēršas debesīm. Tādēļ Mēs tevi pagriezīsim uz kiblu, ar kuru tu būsi apmierināts. Tagad pagriez savu seju Masdžid al-Harām virzienā (uz Kabu). (Ak, ticīgie!) Lai kur jūs būtu, arī jūs namazos pagrieziet savas sejas uz to pusi. Bez šaubām, tie, kam ir dota Grāmata, noteikti zina, ka šī kiblas maiņa ir patiesība no viņu Kunga. Bet Visvarenais Allāhs nav neziņā par to, ko viņi dara.”

Kad šis svētais ājats tika atsūtīts šabāna mēneša vidū, otrdienā, mūsu kungs Allāha Sūtnis Banū Salimas mošejā vadīja saviem ashābiem pusdienas vai pēcpusdienas namazu. Namaza trešajā rakatā tika pavēlēts pagriezties pret Kabu. Tiklīdz viņš saņēma atklāsmi, viņš pagriezās pret Kabu al-Muazzama. Cildenie ashābi, sekodami mūsu kungam Habīb al-akram, pagriezās uz to pašu pusi. Kopš tā laika šo mošeju sauc par „Masdžid al-Kiblatain”, tas ir, divu kiblu mošeju.

Mūsu kungs Allāha Sūtnis devās arī uz Kubu, ar savām svētītajām rokām no jauna izveidoja mihrābu pirmajā uzceltajā mošejā un atjaunoja mošejas sienas.5

„Ak, Džibrīl! Es vēlos, lai Visvarenais Allāhs pagriež manu seju no ebreju kiblas uz Kabu” Svētais hadīss

Musulmaņu pirmā kibla bija Masdžid al-Aksā ziemeļrietumos. Tā bija arī ebreju kibla. Ebreji izsmēja cildenos ashābus, sakot, ka musulmaņi griežas pret viņu kiblu. Mūsu mīļais Pravietis (sallallahu alaihi va sallam) lūdza Cildeno Allāhu, lai mūsu kibla būtu Kaba al-Muazzama. Kad mūsu kungs Allāha Sūtnis šajā mošejā vadīja pusdienas namazu (pēc cita vēstījuma – pēcpusdienas namazu), tika atsūtīts svētais ājats, kura nozīme ir „Pagriezieties pret Kabu”, un viņš pagriezās pret Kabu al-Muazzama, kas atrodas dienvidaustrumos. Tādēļ šo mošeju sauc par Masdžid al-Kiblatain, divu kiblu mošeju.