BADRAS KAUJA
Šo karagājienu sauc arī par Otro Badru, Badr al-Kitāl un Badr al-Kubrā. Cildeno ashābu panākumi sarijās sāka biedēt neticīgos. Tagad viņu karavānas devās ceļā lielās grupās un karavīru pavadībā. Hidžras otrajā gadā Mekas elku pielūdzēji, savākuši kapitālu no katras ģimenes, nosūtīja uz Damasku tūkstoš kamieļu lielu karavānu. Tās priekšgalā bija viens no ievērojamākajiem Mekas vīriem Abū Sufjāns, kas vēl nebija kļuvis par musulmani.1 Karavānas apsardzei bija norīkoti arī kādi četrdesmit sargi. Pēc preču pārdošanas par visu naudu bija paredzēts nopirkt ieročus, un tos bija iecerēts izmantot karā pret musulmaņiem.
Kad Allāha Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) uzzināja, ka elku pielūdzēji ir nosūtījuši lielu karavānu tirgoties uz Damasku, viņš uzdeva dažiem muhādžiriem izpētīt viņu stāvokli. Nonākuši vietā, ko sauc par Zul Ušairu, viņi uzzināja, ka karavāna jau ir pagājusi garām, un atgriezās Medīnā. Ja neticības ļaudīm atņemtu ieročus un mantu, viņi vairs nevarētu kaitēt islāma ļaudīm, un viņu pretestība tiktu salauzta. Tādēļ mūsu kungs Allāha Sūtnis, izvērtējis stāvokli, tūlīt sāka gatavoties karam.
Mūsu kungs Pravietis atstāja Abdullāhu ibn Umm Maktūm savā vietā, lai tas vadītu namazu.2 Hazrat Talhu ibn Ubaidullāhu un Saīdu ibn Zaidu viņš nosūtīja izlūkos, lai uzzinātu par karavānas atgriešanos.3 Hazrat Usmānam viņš pavēlēja palikt Medīnā, jo viņa sieva bija smagi slima. Pēc tam viņš deva uzdevumus vēl četriem cilvēkiem. Tā uzdevumu saņēmušo bija astoņi.
Šādu izdevību nedrīkstēja palaist garām. Mūsu kungs Pravietis tūlīt visu sagatavoja un, ņēmis līdzi trīssimt piecus ashābus no muhādžiriem un ansāriem, svētā ramadāna divpadsmitajā dienā devās uz Badras pusi. Kopā ar uzdevumu saņēmušajiem viņu bija 313.4 Sešdesmit četri no viņiem bija muhādžiri.
Badra bija vieta, kur krustojās ceļi uz Meku, Medīnu un Sīriju.
Tikko pieauguši jaunekļi un pat sievietes lūdzās mūsu kungam Pravietim, lai viņš ļauj tiem piedalīties šajā karagājienā. Umm Varaka ieradās pie mūsu kunga Allāha Sūtņa un teica: „Lai mans tēvs un mana māte ir tev par upuri, ak, Allāha Sūtni! Ja atļausi, es gribētu doties ar jums. Es pārsiešu ievainoto brūces un kopšu slimos. Varbūt Visvarenais Allāhs arī man dāvās šahīda nāvi!” Tad Habīb al-akram (sallallahu alaihi va sallam) teica: „Tu paliec mājās un lasi Svēto Korānu. Bez šaubām, Visvarenais Allāhs tev dāvās šahīda nāvi.”
„Tu (Umm Varaka) paliec mājās un lasi Svēto Korānu. Bez šaubām, Visvarenais Allāhs tev dāvās šahīda nāvi” Svētais hadīss
Ceļš uz Badras kauju
Sads ibn Abī Vakāss stāstīja: „Kad mūsu kungs Allāha Sūtnis gribēja sūtīt atpakaļ bērnus, kas vēlējās doties ar mums karagājienā, es redzēju, ka mans brālis Umairs cenšas kaut kur paslēpties, lai netiktu pamanīts. Viņam toreiz bija sešpadsmit gadu. Es jautāju: ‚Kas tev noticis, ka tu tā slēpies?’ Viņš atbildēja: ‚Es baidos, ka mūsu kungs Allāha Sūtnis uzskatīs mani par pārāk mazu un sūtīs atpakaļ! Bet es gribu piedalīties karagājienā un vēlos, lai Visvarenais Allāhs man dāvā šahīda nāvi.’ Kad par viņu pastāstīja mūsu kungam Allāha Sūtnim, viņš teica manam brālim: ‚Tu griezies atpakaļ!’ Tad mans brālis Umairs sāka raudāt. Mūsu kungs Habīb al-akram, žēlsirdības jūra, nespēja izturēt viņa asaras un atļāva viņam doties līdzi. Bet zobenu viņam pie jostas piesēju es, jo pats viņš to apjozt nespēja.”5 Pasauļu valdnieka, mūsu mīļā Pravieša, karogu nesa Musabs ibn Umairs, Sads ibn Muāzs un hazrat Alī.6 Cildenajiem ashābiem bija tikai trīs zirgi un septiņdesmit kamieļu. Viens zirgs piederēja Mikdādam, viens Zubairam, bet viens Marsadam ibn Abī Marsadam. Uz viena kamieļa pamīšus jāja divi vai trīs cilvēki. Mūsu kungs Allāha Sūtnis jāja pamīšus ar hazrat Alī, Abū Lubābu un vēl Marsadu ibn Abī Marsadu. Taču viņi visi lūdzās, lai Sūtnis alaihis-salam neietu kājām, bet visu laiku jātu uz kamieļa: „Lai mūsu dzīvības ir tev par upuri, ak, Allāha Sūtni! Nekāp nost no kamieļa. Mēs iesim kājām tavas augstās personas vietā.” Taču Visuma Sultāns neuzskatīja sevi par citādu kā viņi un teica: „Jūs neesat stiprāki par mani iešanā, un arī man atlīdzība un balva nav mazāk vajadzīga kā jums.” Mūsu kungs, Cildenākais Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam), un viņa diženie ashābi gāja pa tuksnesi svelmainā karstumā. Turklāt viņi gavēja. Cildenie ashābi, lai izplatītu islāmu, izturēja daudz grūtību un ar mīlestību un dedzību sekoja mūsu kungam Pravietim. Jo ceļa galā viņus gaidīja Visvarenā Allāha un Viņa Sūtņa labpatika, gaidīja šahīda nāve un Paradīze, pēc kurām viņi tā ilgojās… Mūsu mīļais Pravietis, palūkojies uz savu ashābu stāvokli, lūdza: „Ak, Allāh! Viņi iet kājām – dod viņiem jājamlopus! Ak, Allāh! Viņi ir neapģērbti un kaili – apģērb viņus! Ak, Allāh! Viņi ir izsalkuši – paēdini viņus! Viņi ir nabagi – dari viņus bagātus ar savu dāsno labvēlību (fadl al-karam)!”
Kamēr mūsu mīļais Pravietis un viņa svētītais karaspēks šajā briesmīgajā karstumā virzījās uz Badras pusi, Badrai bija tuvojusies arī elku pielūdzēju karavāna, kas nāca no Damaskas. Divi ashābi, kurus mūsu kungs Pravietis bija sūtījis ievākt ziņas par karavānu, uzzināja, ka karavāna var ierasties Badrā pēc dienas vai divām, un ātri atgriezās. Kad karavānas ļaudis nonāca ciemā, kurā abi ashābi bija ievākuši ziņas, viņi jautāja ciema ļaudīm: „Vai jums ir kādas ziņas par musulmaņu spiegiem?” Tie atbildēja: „Nezinām. Bet atnāca divi cilvēki, brīdi pasēdēja tur, tad piecēlās un aizgāja.”
Abū Sufjāns aizgāja uz norādīto vietu un to apskatīja. Viņš saspieda kamieļu mēslus, kas gulēja zemē, un ieraudzīja tajos lopbarības kauliņus. Viņš teica: „Tā ir Medīnas lopbarība. Es domāju, ka tie divi vīri ir Muhameda (alaihis-salam) spiegi.” Nojauzdams, ka musulmaņi ir pavisam tuvu, viņš ļoti nobijās. Raizēdamies par karavānas likteni, viņš nolēma dienu un nakti, nezaudējot laiku, steigšus doties uz Meku pa Sarkanās jūras krastu. Turklāt viņš nosūtīja uz Meku ziņnesi vārdā Damdams ibn Amrs Gifārī, lai tas paziņotu par stāvokli.7
„Ak, Allāh! Viņi (mani ashābi) iet kājām – dod viņiem jājamlopus! Ak, Allāh! Viņi ir neapģērbti un kaili – apģērb viņus! Ak, Allāh! Viņi ir izsalkuši – paēdini viņus! Viņi ir nabagi – dari viņus bagātus ar savu dāsno labvēlību (fadl al-karam)!” Svētais hadīss
Ieradies Mekā, šis cilvēks saplēsa savu kreklu priekšā un mugurā. Viņš apgrieza sava kamieļa seglus otrādi. Dīvainā izskatā viņš sāka vaimanāt un kliegt: „Palīgā! Palīgā!… Ak, kuraiši! Steidzieties!… Muhameds un viņa ashābi ir uzbrukuši jūsu karavānai, jūsu mantai, kas ir pie Abū Sufjāna. Ja paspēsiet laikā, jūs varēsiet izglābt savu karavānu!…”
To dzirdējuši, Mekas ļaudis tūlīt sapulcējās un sagatavojās. Viņi savāca septiņsimt kamieļu jātnieku, simt zirgu jātnieku un simt piecdesmit kājnieku. Kad Abū Lahabam teica: „Nāc, pievienojies arī tu!”, viņš aiz bailēm aizbildinājās ar slimību. Savā vietā viņš nosūtīja Āsu ibn Hišāmu. Elku pielūdzējs vārdā Umaija ibn Halafs gatavojās karam ļoti gausi. Viņš bija dzirdējis, ka mūsu kungs Pravietis ir teicis: „Mani ashābi nogalinās Umaiju.” Viņš baidījās, jo zināja, ka Pravietis nekad neatkāpjas no patiesības. Tādēļ, atbildot uz Abū Džahla uzstājīgajiem mudinājumiem, viņš aizbildinājās, ka ir vecs un ļoti resns. Taču, kad Abū Džahls viņu apvainoja gļēvulībā, viņš bija spiests doties ceļā.
Elku pielūdzēju karaspēkā bija ap tūkstoš vīru. Visi bija tērpušies dzelzs bruņās. Viņiem līdzi bija sievietes ar skaistām balsīm. Viņi nebija aizmirsuši paņemt arī mūzikas instrumentus un reibinošus dzērienus. Viņi domāja, ka ar tik spēcīgu karaspēku acumirklī uzvarēs ne tikai trīssimt vīru, bet pat tūkstoš vīru lielu karaspēku. Bija pat tādi, kas, vēl nedevušies ceļā, aprēķināja, ko nogalinās un kādu kara laupījumu iegūs. Taču visu viņu lielākais mērķis bija iznīcināt islāmu. Šis trakojošais elku pielūdzēju bars devās ceļā sieviešu sisto tamburīnu un dziedāto dziesmu pavadībā.
Tikmēr Abū Sufjāns jau bija krietni attālinājies no Badras un nogājis lielu ceļa gabalu Mekas virzienā. Kad viņš bija pārliecinājies, ka briesmas ir garām, viņš nosūtīja pie kuraišiem vienu no saviem vīriem, Kaisu ibn Imri al-Kais, un lika pateikt: „Ak, kuraišu ļaudis! Jūs izgājāt no Mekas, lai sargātu savu karavānu, savus vīrus un savu mantu. Mēs esam izglābušies no briesmām. Tagad griezieties atpakaļ!…” Turklāt viņš ieteica: „Sargieties doties uz Medīnu cīnīties ar musulmaņiem!”
Kad Kaiss atnesa ziņu elku pielūdzēju karaspēkam, Abū Džahls teica: „Es zvēru, ka mēs aiziesim līdz Badrai un trīs dienas un trīs naktis svinēsim: kausim kamieļus un dzersim vīnu. Apkārtējās ciltis skatīsies uz mums, apskaudīs mūs un redzēs, ka mēs ne no viena nebaidāmies. Pēc tam, bīdamies no mūsu varenības, neviens neuzdrošināsies mums uzbrukt. Ak, neuzvaramais kuraišu karaspēk! Uz priekšu!…” Kaiss, redzēdams, ka Abū Džahls nav tādā stāvoklī, lai klausītu padomu, atgriezās un pastāstīja Abū Sufjānam, kā ir. Abū Sufjāns, tālredzīgs un apdomīgs cilvēks, nespēja atturēties un teica: „Vai! Žēl kuraišu!… Tas ir Amra ibn Hišāma (Abū Džahla) plāns. Viņš to noteikti ir izdarījis aiz kāres būt cilvēkiem par galvu. Taču šāda pārdrošība vienmēr ir liels trūkums un nelaimes zīme. Ja musulmaņi viņus sastaps, bēdas kuraišiem!…”
Viņš steigšus nogādāja karavānu Mekā un pievienojās karaspēkam. Tajā laikā mūsu kungs Sarvar al-kāināt (Visuma vadonis) (sallallahu alaihi va sallam) kopā ar saviem ashābiem tuvojās Badrai. Kādā brīdī viņš islāma karaspēkā ieraudzīja divus Medīnas elku pielūdzējus – Hubaibu ibn Jasāfu un Kaisu ibn Muharisu. Viņš pazina Hubaibu, lai gan tam galvā bija dzelzs ķivere, un jautāja hazrat Sadam ibn Muāzam: „Vai tas nav Hubaibs?” Tas atbildēja: „Jā, ak, Allāha Sūtni!” Hubaibs bija drosmīgs cīkstonis, kas pārzināja kara mākslu. Kopā ar Kaisu viņš ieradās pie mūsu kunga Allāha Sūtņa. Mūsu Pravietis viņiem jautāja: „Kāpēc jūs nākat ar mums?” Viņi atbildēja: „Tu esi mūsu māsas dēls un mūsu kaimiņš. Mēs kopā ar savu tautu nākam vākt kara laupījumu!” Kad mūsu kungs jautāja Hubaibam: „Vai tu esi noticējis Visvarenajam Allāham un Viņa Sūtnim?”, tas atbildēja: „Nē.” Sūtnis alaihis-salam teica: „Tad griezies atpakaļ! Kas nav mūsu reliģijā, tas nevar būt kopā ar mums!” Hubaibs teica: „Visi zina manu drosmi un varonību un zina, ka esmu cīkstonis, kas cērt brūces ienaidnieka krūtīs. Kara laupījuma dēļ es karošu tavā pusē pret tavu ienaidnieku.” Mūsu kungs Pravietis viņa palīdzību nepieņēma.
Pēc kāda laika Hubaibs atkārtoja savu vēlēšanos, bet mūsu Pravietis lika saprast, ka viņa vēlēšanos nevar izpildīt, kamēr viņš nav kļuvis par musulmani. Kad viņi nonāca vietā, ko sauc par Rauhu, Hubaibs ieradās pie mūsu kunga Allāha Sūtņa (sallallahu alaihi va sallam) un teica: „Ak, Allāha Sūtni! Es esmu noticējis, ka Visvarenais Allāhs ir pasauļu Kungs, un ticu tavam pravietiskumam.” Tad mūsu kungs Sarvar al-kāināt ļoti priecājās. Arī Kaiss, atgriezies Medīnā, tika pagodināts ar ticību (imāns) (radijallahu anhu).
Kad islāma karaspēks nonāca Safrā ielejā, tas uzzināja, ka Mekas ļaudis ir sapulcinājuši karaspēku un dodas uz Badras pusi, lai glābtu savu karavānu. Mūsu kungs Pravietis sasauca savus ashābus un apspriedās ar viņiem par šo stāvokli. Jo, kad Medīnas musulmaņi Akabā deva mūsu kungam Allāha Sūtnim zvērestu (baiats), viņi bija solījuši: „Ak, Allāha Sūtni! Nāc uz mūsu pilsētu. Tur mēs tevi aizsargāsim no tava ienaidnieka, pat ja tas maksātu mums dzīvību, un sekosim tev.” Bet tagad viņi bija izgājuši no Medīnas. Un viņiem pretī stāvēja liels ienaidnieka karaspēks, kas daudzkārt pārspēja viņus skaitā, ieročos un mantā.
Kad mūsu kungs Allāha Sūtnis jautāja ashābiem viņu domas, no muhādžiriem Abū Bakrs as-Sidīks un Umars al-Fārūks katrs atsevišķi piecēlās un teica, ka ar ienaidnieka karaspēku ir jācīnās. Tad piecēlās Mikdāds ibn Asvads, arī viens no muhādžiriem, un teica: „Ak, Allāha Sūtni! Izpildi to, ko pavēl Visvarenais Allāhs. Ej saskaņā ar Viņa pavēli. Mēs ik brīdi esam kopā ar tevi, ne mirkli no tevis neatkāpsimies. Mēs nesacīsim neko līdzīgu tam, ko Israēla bērni sacīja Mūsam alaihis-salam: ‚Ak, Mūsa! Kamēr varmāku un netaisno tauta atrodas tajā apgabalā, mēs uz turieni neiesim un nekad neieiesim tajā zemē. Tāpēc ejiet tu un tavs Kungs kopā un karojiet ar viņiem, jūs abi. Mēs paliksim šeit sēžam…’8 Mēs ziedojam savas dzīvības un galvas Visvarenā Allāha un Viņa Sūtņa ceļā. Mēs zvēram pie Visvarenā Allāha, kas tevi sūtījis kā patiesu pravieti: pat ja tu mūs sūtītu uz Abesīniju aiz jūras, mēs tik un tā ietu. Mēs nekad ne mazākajā mērā tev neiebildīsim. Mēs esam gatavi izpildīt katru tavu vēlēšanos. Lai mans tēvs, mana māte un mana dzīvība ir tev par upuri, ak, Allāha Sūtni!…”
„Kas nav mūsu reliģijā, tas nevar būt kopā ar mums!” Svētais hadīss
Badras kauja
Mikdāda runa mūsu mīļo Pravieti ļoti iepriecināja. Viņš lūdza Allāhu par viņu.9
Šeit ļoti svarīgs bija Medīnas musulmaņu viedoklis. Jo viņu bija visvairāk, un viņi bija solījuši aizsargāt Allāha Sūtni Medīnā. Cīnīties ārpus Medīnas viņi nebija solījuši. Kad tas kļuva skaidrs, piecēlās ansārs Sads ibn Muāzs un teica: „Ak, Allāha Sūtni! Ja atļausi, es runāšu ansāru vārdā.” Kad atļauja tika dota, viņš teica: „Ak, Allāha Sūtni! Mēs esam tev noticējuši un apliecinājuši tavu pravietiskumu. Viss, ko tu esi atnesis, ir patiesība un taisnība. Mēs tev esam devuši stingru solījumu un zvērējuši tevi klausīt un tev paklausīt. Mēs nekad neatkāpsimies no šī solījuma, un, lai kurp tu dotos, mēs esam tavā rīcībā. Tava pavēle mums ir svēta. Mēs ziedojam savas dzīvības un galvas tavā ceļā. Mēs zvēram pie Visvarenā Allāha, kas tevi sūtījis kā patiesu pravieti: ja tu ienirtu jūrā, arī mēs ienirtu tev pakaļ. Neviens no mums ne soli neatpaliks. Lai kas būtu tavā svētītajā prātā, pavēli, un mēs to izpildīsim. Lai arī mūsu manta kopā ar mūsu dzīvībām ir tev par upuri. Mēs nekad nenovērsīsimies no ienaidnieka. Kaujā mēs esam pacietīgi. Mūsu cerība ir tevi iepriecināt un iegūt tavu labpatiku. Lai Visvarenā Allāha žēlastība ir ar jums…” Šos vārdus dzirdot, cildenie ashābi ļoti saviļņojās. Visi paziņoja, ka no visas sirds pievienojas šiem vārdiem. Mūsu kungs Allāha Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) ļoti priecājās. Viņš lūdza par hazrat Sadu un viņa biedriem. Nu visas šaubas bija zudušas. Lai cik daudz, lai cik spēcīgi būtu ienaidnieki, slavenie ashābi, ne acu nepamirkšķinājuši, ies mūsu mīļajam Pravietim pakaļ šahīda nāvē un iegūs Visvarenā Allāha un Viņa Sūtņa labpatiku. Kamēr viņu priekšgalā gāja Visuma valdnieks, nebija tādas vietas, kurp viņi neietu… Mūsu kungs, pasaules lepnums, redzēdams savu ashābu uzticību un dedzību, deva viņiem priecīgu vēsti: „Uz priekšu! Priecājieties par Visvarenā Allāha labvēlību! Es zvēru pie Allāha, man ir tā, it kā es jau tagad redzētu vietas, kur kuraišu tauta kaujas laukā tiks cirsta un kritīs, un it kā es redzētu viņus!” Pēc šīs priecīgās vēsts cildenie ashābi ar mīlestību devās pakaļ mūsu kungam Allāha Sūtnim.
Eņģeļi nāk palīgā
Kad viņi sasniedza Badras apkārtni, bija nakts uz piektdienu. Mūsu mīļais Pravietis teica saviem ashābiem: „Es ceru, ka pie akas blakus tam mazajam pakalnam jūs varēsiet iegūt kādas ziņas.” Viņš nosūtīja turp Visvarenā Allāha lauvu hazrat Alī, Sadu ibn Abī Vakāsu, Zubairu ibn Avāmu un vēl dažus savus ashābus. Hazrat Alī un viņa biedri tūlīt devās pie akas. Tur viņi ieraudzīja kuraišu kamieļu ganus un ūdens nesējus. Tie, ieraudzījuši musulmaņus, aizbēga. Taču divi no viņiem tika noķerti. Viens bija Hadžādža dēlu vergs Ašlams, otrs – Āsa ibn Saīda dēlu vergs Arīzs Abū Jasārs.
Kad viņus atveda pie mūsu kunga Pravieša, Allāha Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) viņiem jautāja: „Kur ir kuraiši?” Viņi atbildēja: „Viņi ir apmetušies aiz tās redzamās smilšu kāpas.” Mūsu kungs jautāja: „Cik ir kuraišu?” Viņi atbildēja: „Nezinām.” Uz jautājumu „Cik kamieļu viņi nokauj dienā?” viņi atbildēja: „Vienu dienu deviņus, citu dienu desmit.” Tad mūsu kungs Pravietis teica: „Viņu ir mazāk par tūkstoti un vairāk par deviņsimt.” Pēc tam viņš atkal jautāja: „Kuri no kuraišu dižciltīgajiem ir kopā ar viņiem?” Kad viņi atbildēja: „Utba, Šaiba, Hāriss ibn Amrs, Abul Buhtarī, Hākims ibn Huzāms, Abū Džahls, Umaija ibn Halafs…”, mūsu kungs Allāha Sūtnis pagriezās pret saviem ashābiem un teica: „Mekas ļaudis jums ir atdevuši savus vismīļākos.” Pēc tam viņš jautāja tiem diviem: „Vai kāds no kuraišiem pa ceļam uz šejieni ir griezies atpakaļ?” Viņi atbildēja: „Jā. Ahnass ibn Abī Šarīks no Banū Zuhra griezās atpakaļ.” Mūsu kungs teica: „Lai gan viņš nav uz pareizā ceļa un nepazīst ne mūžīgo pasauli, ne Visvareno Allāhu, ne Grāmatu, viņš ir parādījis Banū Zuhras ļaudīm pareizo ceļu… Vai bez viņiem atgriezās vēl kāds?” Viņš saņēma atbildi: „Atgriezās Adī ibn Kaba dēli.”10
„Ak, Allāha Sūtni! Izpildi to, ko pavēl Visvarenais Allāhs. Ej saskaņā ar Viņa pavēli. Mēs ik brīdi esam kopā ar tevi, ne mirkli no tevis neatkāpsimies” Mikdāds ibn Asvads (radijallahu anhu)
Mūsu kungs Pravietis nosūtīja hazrat Umaru pie kuraišiem ar vienošanās piedāvājumu kā pēdējo brīdinājumu. Umars ibn Hatābs viņiem teica: „Ak, spītīgā tauta! Sūtnis alaihis-salam saka: ‚Lai visi atsakās no šī nodoma un sveiki griežas atpakaļ. Jo cīnīties ar citiem, nevis ar jums, man ir tīkamāk!…’”
Atbildot uz šo piedāvājumu, viens no kuraišu elku pielūdzējiem, Hākims ibn Huzāms, iznāca priekšā un teica: „Ak, kuraišu ļaudis! Muhameds ir izturējies pret jums ļoti taisnīgi. Tūlīt pieņemiet to, ko viņš prasa. Ja jūs nedarīsiet, kā viņš saka, es zvēru, ka turpmāk viņš pret jums vairs nebūs taisnīgs!…” Abū Džahls, sadusmojies par šiem Hākima vārdiem, teica: „To mēs nekad nepieņemsim un neatgriezīsimies, kamēr neatriebsimies musulmaņiem, lai neviens nekad vairs neuzdrošinātos uzbrukt mūsu karavānai.” Tā viņš aizšķērsoja ceļu mieram. Hazrat Umars atgriezās.
Tajā naktī mūsu kungs Pravietis un viņa slavenie ashābi ieradās Badrā agrāk par elku pielūdzējiem un apmetās vietā netālu no akām. Mūsu kungs Pravietis apspriedās ar saviem ashābiem un jautāja viņu domas par to, kur būtu jāierīko nometne. Starp viņiem piecēlās Habābs ibn Munzirs, kuram toreiz bija tikai trīsdesmit trīs gadi, un lūdza vārdu. Kad atļauja tika dota, viņš jautāja: „Ak, Allāha Sūtni! Vai šī ir vieta, kur Visvarenais Allāhs jums ir pavēlējis ierīkot nometni un kur noteikti ir jāpaliek? Vai arī tā ir izvēlēta pēc personiska viedokļa, kā kara taktikas līdzeklis?” Mūsu kungs Pravietis teica: „Nē! Šī vieta ir izvēlēta kara taktikas dēļ.”
Tad hazrat Habābs teica: „Lai mans tēvs, mana māte un mana dzīvība ir tev par upuri, ak, Allāha Sūtni!
Mēs esam karotāji, un šīs vietas mēs labi pazīstam. Akā netālu no vietas, kur apmetīsies kuraiši, ir daudz salda ūdens. Ja atļausi, apmetīsimies tur. Aizbērsim visas apkārtējās akas. Tad izveidosim baseinu un piepildīsim to ar ūdeni. Cīnoties ar ienaidnieku, mēs, kad būsim izslāpuši, nāksim un dzersim no sava baseina. Bet ienaidnieks ūdeni neatradīs un nonāks postā.”11 Tajā brīdī Džibrīls alaihis-salam atnesa atklāsmi, ka šī doma ir pareiza. Mūsu kungs Pravietis teica: „Ak, Habāb! Pareizais viedoklis ir tas, uz ko tu norādīji” un piecēlās. Visi kopā viņi aizgāja pie minētās akas. Viņi aizbēra visas akas, izņemot to, kurā bija salds ūdens, un izveidoja lielu baseinu. Viņi to piepildīja ar ūdeni un nolika traukus dzeršanai.
Tajā laikā hazrat Sads ibn Muāzs ieradās pie mūsu kunga Pravieša un ierosināja: „Ak, Allāha Sūtni! Vai neuztaisīsim tev no dateļpalmu zariem nojumi, zem kuras tu varētu sēdēt?” Mūsu kungs, pasaules lepnums, priecājās par šo Sada domu un lūdza par viņu. Nojume tūlīt tika uztaisīta. Praviešu sultāns kopā ar saviem godājamajiem ashābiem apstaigāja kaujas lauku un to apskatīja. Ik pa laikam viņš apstājās un, sacīdams: „Inšallah, šeit ir vieta, kur rīt no rīta tiks cirsts un kritīs tas un tas! Inšallah, šeit ir vieta, kur rīt no rīta tiks cirsts un kritīs tas un tas! Lūk, šeit! Šeit!…”, ar savu svētīto roku cita pēc citas rādīja vietas, kur tiks nogalināti kuraišu elku pielūdzēji.
Vēlāk hazrat Umars par to pastāstīja: „Es redzēju, ka katrs no viņiem tika cirsts un nogalināts tieši tajās vietās, kur Cildenākais Sūtnis bija nolicis savu svētīto roku. Viņi nebija ne mazliet tālāk, ne tuvāk.”
Pasauļu valdnieks (sallallahu alaihi va sallam) sadalīja cildenos ashābus trīs grupās. Muhādžiru karogu viņš iedeva Musabam ibn Umairam, Ausa cilts karogu – Sadam ibn Muāzam, bet Hazradža cilts karogu – Habābam ibn Munziram. Katrs pulks sapulcējās zem sava karoga.12 Mūsu kungs sakārtoja karaspēku rindās un ieviesa kārtību.
Kārtojot karaspēku, viņš ar nūjiņu, ko turēja savā svētītajā rokā, pieskārās krūtīs Savādam ibn Gazijam, kas bija izvirzījies no rindas, un teica: „Nostājies rindā, ak, Savād!” Savāds teica: „Ak, Allāha Sūtni! Nūjiņa tavā rokā man sagādāja sāpes. Es zvēru pie Visvarenā Allāha, kas tevi sūtījis ar patieso reliģiju, Grāmatu un taisnīgumu: arī es gribu tāpat pieskarties tev ar nūjiņu.” Visi cildenie ashābi bija pārsteigti par šiem viņa vārdiem. Vai var prasīt atmaksu (kisāss) no Visuma valdnieka? Vai tādu lietu var darīt? Taču mūsu kungs Allāha Sūtnis atsedza sava svētītā krekla priekšu un teica: „Nu, ņem atmaksu un saņem to, kas tev pienākas!” Tad hazrat Savāds ar lielu prieku un mīlestību noskūpstīja mūsu kunga Habīb al-akram (sallallahu alaihi va sallam) svētītās krūtis.
Visi gaidīja atmaksu, bet, ieraudzījuši šo ainu, apbrīnoja savu brāli Savādu un apskauda viņa stāvokli. Kad mūsu mīļais Pravietis jautāja: „Kāpēc tu tā izdarīji?”, viņš atbildēja: „Lai mans tēvs, mana māte un mana dzīvība ir tev par upuri, ak, Allāha Sūtni! Šodien es redzu, ka ar Visvarenā Allāha pavēli ir pienākusi mana nāves stunda, un baidos tikt šķirts no tavas augstās personas. Tādēļ es vēlējos, lai šajās pēdējās mūsu kopā pavadītajās minūtēs manas lūpas pieskartos tavam svētītajam ķermenim. Es gribēju, lai tas kļūtu par iemeslu, kādēļ tu Augšāmcelšanās dienā aizlūgtu par mani un es tiktu izglābts no soda.” Mūsu kungs Pravietis bija ļoti aizkustināts par šo viņa mīlestību un lūdza par hazrat Savādu.
Svētītā islāma karaspēka labo spārnu bija jākomandē varonīgajam mudžāhidam Zubairam ibn Avāmam, bet kreiso – Mikdādam ibn Asvadam.13
Mūsu kungs Allāha Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) gribēja apspriesties ar saviem godājamajiem ashābiem, kā sākt kauju. Viņš jautāja: „Kā jūs cīnāties?” Tad ar loku un bultu rokā piecēlās Āsims ibn Sābits un izteica savu viedokli: „Ak, Allāha Sūtni! Kad kuraiši mums pietuvosies apmēram simt metru attālumā, apšaudīsim viņus ar bultām. Kad viņi būs akmens metiena attālumā, mētāsim akmeņus ar roku. Kad viņi pietuvosies tik tuvu, ka varēs aizsniegt ar šķēpiem, cīnīsimies ar šķēpiem, līdz tie salūzīs. Tad izvilksim zobenus un cīnīsimies!” Mūsu kungam Pravietim šī taktika patika. Viņš deva saviem ashābiem šādus norādījumus: „Neatstājiet savas līnijas. Stāviet nelokāmi savās vietās, nekustēdamies. Nesāciet kauju, kamēr es nedošu pavēli. Netērējiet bultas, kamēr ienaidnieks nav jums pietuvojies. Šaujiet bultas, kad ienaidnieks atsedz savu vairogu. Kad viņi pienāks vēl tuvāk, mētājiet akmeņus ar roku. Kad viņi būs pavisam tuvu, lietojiet šķēpus. Bet, kad ar ienaidnieku sastapsieties krūts pret krūti, cīnieties ar zobeniem…”
„Inšallah, šeit ir vieta, kur rīt no rīta tiks cirsts un kritīs tas un tas! Inšallah, šeit ir vieta, kur rīt no rīta tiks cirsts un kritīs tas un tas! Lūk, šeit! Šeit!…” Svētais hadīss
Pēc tam tika izlikti sargi, un cildenajiem ashābiem tika ļauts atpūsties. Ar Visvarenā Allāha gudrību (hikmats) viņi iegrima tik dziļā miegā, ka nespēja pat pacelt plakstiņus. Kad mūsu kungs Pravietis aizgāja zem nojumes no dateļpalmu zariem, hazrat Abū Bakrs un pēc tam Sads ibn Muāzs izvilka zobenus un stāvēja sardzē pie nojumes ieejas. Mūsu mīļais Pravietis (sallallahu alaihi va sallam) pacēla savas svētītās rokas un lielās skumjās sāka lūgties Visvarenajam Allāham: „Ak, mans Kungs! Ja Tu iznīcināsi šo mazo saujiņu, uz zemes Tevi vairs neviens nepielūgs…” Šī skumjā lūgšana turpinājās līdz rītam.
Vieta, kur svētītais islāma karaspēks bija ierīkojis nometni, bija smilšaina. Tādēļ bija grūti iet, un kājas grima smiltīs. Ar Visvarenā Allāha labvēlību un mūsu kunga Allāha Sūtņa lūgšanas svētību tajā naktī sāka līt lietus, kas kļuva arvien stiprāks, un ūdens plūda tik spēcīgi, ka strauti izgāja no krastiem. Ūdens trauki tika piepildīti, un zeme sacietēja tā, ka kājas vairs negrima.
Bet elku pielūdzēji palika dubļos un plūdos.
Pēc rītausmas (fadžrs) mūsu kungs Allāha Sūtnis pamodināja savus ashābus uz namazu.
Vadījis rīta namazu, viņš runāja par to, cik vērtīgs ir džihāds pret ienaidnieku un šahīda nāve, un mudināja cildenos ashābus cīnīties. Viņš teica: „Patiesi, Visvarenais Allāhs pavēl to, kas ir patiess un īsts. Viņš nepieņem neviena cilvēka darbus, kas nav darīti Visvarenā Allāha labpatikas dēļ… Centieties izpildīt mūsu Kunga pavēli šajā vietā, kur Viņš jums ir apsolījis savu žēlastību un piedošanu, un izturiet pārbaudījumu! Jo Viņa solījums ir patiess, Viņa vārds ir patiesība, un Viņa sods ir bargs. Es un jūs esam piesaistīti Visvarenajam Allāham, kurš ir Hajj (Mūžīgi Dzīvais) un Kajjūm (Visa Uzturētājs). Pie Viņa mēs esam meklējuši patvērumu, pie Viņa turējušies un uz Viņu paļāvušies. Un mūsu pēdējā atgriešanās ir pie Viņa. Lai Visvarenais Allāhs piedod man un visiem musulmaņiem!…”
Svētā ramadāna septiņpadsmitajā dienā uzlēca piektdienas saule. Drīz bija jāsākas vēstures visnežēlīgākajai, visnevienlīdzīgākajai, vissvarīgākajai un vislielākajai kaujai…
Vienā pusē bija pasaules lepnums (sallallahu alaihi va sallam) un viņa godājamo ashābu sauja, kuri ne mazākajā mērā nevilcinājās ziedot savu dzīvību; otrā pusē – trakojošs un nevaldāms neticīgo pūlis, kas bija sapulcējies, lai noslīcinātu islāmu karotē ūdens un iznīcinātu pravieti, kuram bija dots gods būt Visvarenā Allāha habībam. Diemžēl viņu vidū bija arī Cildenākā Sūtņa radinieki. Arī viņi bija ieradušies Badrā, lai cīnītos ar savu mīļo brāļadēlu.
Mūsu kungs Pravietis vēlreiz pārbaudīja sava karaspēka kārtību un atkārtoja savus norādījumus. Tajā brīdī kuraišu elku pielūdzēji izgāja no savas nometnes un sāka plūst uz Badras ieleju. Lielākā daļa no viņiem bija bruņās. Ar lielu lepnību un iedomību viņi uzbruka islāma karaspēkam. Redzēdams elku pielūdzēju izturēšanos, mūsu kungs Allāha Sūtnis kopā ar hazrat Abū Bakru iegāja teltī, pacēla savas svētītās rokas un sāka lūgties Cildenajam Allāham: „Ak, mans Kungs! Lūk, kuraišu elku pielūdzēji nāk ar visu savu lepnību un iedomību!… Viņi izaicina Tevi un noliedz Tavu Pravieti. Ak, Allāh! Es lūdzu Tevi izpildīt solījumu, ko Tu man esi devis, – palīdzību un uzvaru!… Ak, Allāh! Ja Tu vēlies šīs musulmaņu saujiņas bojāeju, tad vairs nebūs neviena, kas Tevi pielūgtu!…”
Tā viņš bez mitas, atkal un atkal lūdza palīdzību un lūdzās Visvarenajam Allāham. Šī mūsu kunga Pravieša ārkārtīgi skumjā, sirdi plosošā lūgšana turpinājās, līdz viņš aizmirsās un viņa apmetnis (ridā) noslīdēja no viņa svētītajiem pleciem. Hazrat Abū Bakrs, nespēdams izturēt šo sirsnīgo lūgšanos, ar lielu cieņu pacēla svētīto apmetni no zemes un, liekot to uz mūsu kunga svētītajiem pleciem, mierināja viņu: „Lai mana dzīvība ir tev par upuri, ak, Allāha Sūtni! Pietiek tik ļoti lūgties!… Tu esi neatlaidīgi lūdzis savu Kungu! Bez šaubām, Visvarenais Allāhs drīz dāvās tev apsolīto uzvaru.” Tajā brīdī pasauļu valdnieks, lasīdams šos svētos ājatus, izgāja no telts. Pēc nozīmes tajos ir teikts: „Šis pulks (Badrā) noteikti drīz tiks sakauts, pagriezīs muguras un bēgs. Taču patiesais viņu soda laiks ir Augšāmcelšanās diena (kijāmats). Tā brīža sods būs vēl briesmīgāks un rūgtāks.”14
Mūsu mīļais Pravietis nostājās sava karaspēka priekšgalā. Viņš nolasīja saviem slavenajiem ashābiem šos svētos ājatus: „Ak, jūs, kas ticat! Kad jūs sastopaties ar ienaidnieka pulku, stāviet nelokāmi un daudz piesauciet Visvareno Allāhu, lai jūs tiktu glābti… Tā jūs varat cerēt uz glābiņu. Paklausiet Allāham un Viņa Sūtnim. Nestrīdieties savā starpā, citādi jums neveiksies un jūsu varenība (spēks) izzudīs. Esiet pacietīgi, jo Visvarenais Allāhs ir ar pacietīgajiem.”15
Šim bija jākļūst par pirmo karu, kurā ar ienaidnieku cīnījās viss karaspēks kopā. Karš tūlīt sāksies. Saviļņojums bija sasniedzis augstāko pakāpi. Kad Cildenākais Sūtnis nolasīja svēto ājatu, kura nozīme ir „daudz piesauciet Visvareno Allāhu…”, visi cildenie ashābi vienā balsī sāka saukt „Allahu akbar!… Allahu akbar!…” un lūgties Cildenajam Allāham, lai Viņš dāvā uzvaru. Tagad viņi gaidīja tikai mūsu kunga Pravieša zīmi. Saskaņā ar tā laika paražām, pirms abi karaspēki sadūrās, no abām pusēm iznāca varoņi un cīnījās savā starpā. Šajā divkaujā abu pušu cīņas niknums un vēlme pieauga, un viņi iesila kaujai. Taču elku pielūdzējs Āmirs ibn Hadramī šo noteikumu neievēroja: viņš to samīdīja un izšāva bultu uz islāma karaspēku. Bulta trāpīja muhādžiram vārdā Mihdžā; viņš kļuva par šahīdu, un viņa svētītā dvēsele pacēlās uz Paradīzi. Praviešu valdnieks par šo pirmo šahīdu deva priecīgu vēsti, sacīdams: „Mihdžā ir šahīdu valdnieks.” Cildenie ashābi vairs nespēja nostāvēt uz vietas. Taču bez mūsu kunga Pravieša pavēles viņi nedrīkstēja ne pakustēties.
„Ak, mans Kungs! Lūk, kuraišu elku pielūdzēji nāk ar visu savu lepnību un iedomību!… Viņi izaicina Tevi un noliedz Tavu Pravieti. Ak, Allāh! Es lūdzu Tevi izpildīt solījumu, ko Tu man esi devis, – palīdzību un uzvaru!…” Svētais hadīss
Viņu sirdis sāka vārīties kā vulkāni!
Tajā brīdī no elku pielūdzēju karaspēka izrāvās trīs vīri. Tie bija nikni islāma ienaidnieki no Rabīas dēliem: Utba, viņa brālis Šaiba un viņa dēls Valīds. Viņi kliedza mudžāhidiem: „Vai jūsu vidū ir kāds, kas varētu ar mums cīnīties?” Kad no cildenajiem ashābiem pirmais iznāca hazrat Abū Huzaifa, lai cīnītos pret savu tēvu Utbu, pasauļu sultāns viņam teica: „Tu apstājies!” Tad priekšā iznāca Medīnas mudžāhidi – Afrā Hatun dēli Muāzs un Muavazs, kā arī Abdullāhs ibn Ravāha. Viņi nostājās pretī Utbam, Šaibam un Valīdam. Ar zobeniem rokās viņi stāvēja gatavībā.
Elku pielūdzēji gribēja, lai viņi pasaka, kas viņi ir, un jautāja: „Kas jūs esat?” Kad tie atbildēja: „Mēs esam Medīnas musulmaņi”, elku pielūdzēji teica: „Ar jums mums nav nekādu darīšanu! Mums vajag Abdulmutaliba dēlus. Ar viņiem mēs gribam cīnīties.” Tad viņi pagriezās pret islāma karaspēku un kliedza: „Ak, Muhamed! Izved pret mums no mūsu pašu tautas tos, kas mums ir līdzvērtīgi!”
Mūsu kungs, Cildenākais Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam), nolūdzis svētību šiem trim drosmīgajiem ashābiem kaujas laukā, pavēlēja viņiem atgriezties savās vietās. Tad viņš pārlaida skatienu saviem ashābiem un teica: „Ak, Hāšima dēli! Celieties! Cīnieties patiesības ceļā pret tiem, kas ir atnākuši nodzēst Visvarenā Allāha gaismu ar savām maldu reliģijām, – jo tieši šim nolūkam Visvarenais Allāhs ir sūtījis jūsu Pravieti. Celies, Ubaida! Celies, Hamza! Celies, Alī!”
Visvarenā Allāha lauvas – hazrat Hamza, hazrat Alī un hazrat Ubaida – uzlika ķiveres un izgāja kaujas laukā. Kad viņi nostājās pretinieku priekšā, elku pielūdzēji teica: „Kas jūs esat? Ja jūs esat mums līdzvērtīgi, mēs ar jums cīnīsimies.” Kad tie atbildēja: „Es esmu Hamza! Es esmu Alī! Es esmu Ubaida!”, elku pielūdzēji teica: „Arī jūs esat cēli vīri tāpat kā mēs. Mēs piekrītam ar jums cīnīties.” Varonīgie islāma mudžāhidi vispirms aicināja elku pielūdzējus pieņemt ticību (imāns), bet tie nepiekrita. Tad visi trīs izvilka zobenus un metās virsū elku pielūdzējiem. Hazrat Hamza un hazrat Alī ar vienu cirtienu nogalināja neticīgos Utbu un Valīdu. Hazrat Ubaida ievainoja Šaibu, bet Šaiba arī ievainoja Ubaidu. Hazrat Hamza un hazrat Alī steidzās Ubaidam palīgā un nogalināja Šaibu turpat uz vietas. Viņi paņēma hazrat Ubaidu uz rokām un atnesa pie mūsu kunga Allāha Sūtņa.16 No hazrat Ubaidas ibn Hārisa svētītās potītes tecēja asinis un kaulu smadzenes. Nemaz nebēdādams par savu stāvokli, viņš jautāja: „Lai mana dzīvība ir tev par upuri, ak, Allāha Sūtni! Vai es nebūšu šahīds, ja nomiršu šādā stāvoklī?” Mūsu kungs Pravietis teica: „Jā, tu esi šahīds” un deva viņam priecīgu vēsti, ka viņš ir viens no Paradīzes ļaudīm. (Hazrat Ubaida (radijallahu anhu) nomira vietā, ko sauc par Safrā, atgriežoties no kaujas.) Elku pielūdzēji, šajā divkaujā zaudējuši trīs svarīgus vīrus, apjuka. Tomēr Abū Džahls, cenzdamies uzlabot sava karaspēka garu, mēģināja viņus mierināt: „Neskatieties uz to, ka Utba, Šaiba un Valīds ir krituši; viņi kaujā pārsteidzās un gāja bojā veltīgi! Es zvēru, ka mēs neatgriezīsimies, kamēr nesagūstīsim musulmaņus un nesasiesim viņus ar virvēm!…” Bet varonīgie cildenie ashābi nepacietīgi gaidīja, kad varēs šo elku pielūdzēju baru sodīt ar saviem zobeniem. Mūsu mīļais Pravietis (sallallahu alaihi va sallam) bez mitas atkārtoja šo lūgšanu, kas nenogāja no viņa svētītās mēles: „Ak, Allāh! Izpildi solījumu, ko Tu man esi devis!… Ak, Allāh! Ja Tu iznīcināsi šo musulmaņu saujiņu, uz zemes vairs nebūs neviena, kas Tevi pielūgtu!…”
Tajā brīdī no elku pielūdzēju rindām kaujas laukā iznāca hazrat Abū Bakra dēls Abdurahmāns, kas vēl nebija kļuvis par musulmani, – viens no drosmīgākajiem un trāpīgākajiem kuraišu strēlniekiem – un izaicināja uz divkauju. Šajā jūlija mēneša pusdienas karstumā no mudžāhidu rindām kāds vīrs tūlīt satvēra zobenu un iznāca priekšā. Šis vīrs bija varonīgais hazrat Abū Bakrs, augstākais no cilvēkiem pēc praviešiem, kuram bija dots gods kļūt par pirmo musulmani un sasniegt Sidīka pakāpi… Viņš bija izmeties uz priekšu, lai cīnītos pret savu dēlu. Taču pasauļu valdnieks viņam teica: „Ak, Abū Bakr! Vai tu nezini, ka tu man esi kā mana redzīgā acs un dzirdīgā auss? Neatkāpies no manis! Katra nelaime, kas skar manu ķermeni un sirdi, kļūst vieglāka, kad redzu tavu svētīto seju. Ar tevi stiprinās mana sirds.”
Tā viņš aizliedza viņam cīnīties. Abū Bakrs as-Sidīks nespēja atturēties un teica savam dēlam: „Ak, tu nelieti! Kur palikusi tava saite ar mani?”
Tad praviešu sultāns, mūsu kungs Habīb al-akram, noliecās un paņēma no zemes sauju smilšu. Viņš meta smiltis ienaidniekam un teica: „Lai viņu sejas kļūst melnas!… Ak, Allāh! Iedvēs viņu sirdīs bailes un liec viņu kājām drebēt!” Tad viņš pagriezās pret saviem ashābiem un pavēlēja: „Uzbrukumā!… Uzbrūciet!” Slavenie ashābi, kas gaidīja tikai zīmi, sāka rīkoties saskaņā ar iepriekš dotajiem norādījumiem. Saucienu „Allahu akbar!… Allahu akbar!…” vidū sāka svilpt bultas, akmeņi sāka trāpīt mērķos, šķēpi – triekties pret bruņām… Visvarenā Allāha lauvas: hazrat Hamza cīnījās ar diviem zobeniem abās rokās; hazrat Alī, hazrat Umars, Zubairs ibn Avāms, Sads ibn Abī Vakāss, Abū Dudžāna17 un Abdullāhs ibn Džahšs ielauzās elku pielūdzēju rindās vienā galā un izlauzās otrā, un neticīgie apjuka. Katrs no viņiem bija kļuvis par neieņemamu cietoksni. Saucieni „Allahu akbar!… Allahu akbar!…” pildīja pasauli, un Visvarenā Allāha godības diženums kā veseris krita uz neticīgo galvām. Mūsu kungs Pravietis lūdzās Visvarenajam Allāham, sacīdams: „Jā Hajju! Jā Kajjum! Jā Hajju! Jā Kajjum!” Hazrat Alī ir teicis: „Badrā visdrosmīgākais un varonīgākais no mums visiem bija Sūtnis alaihis-salam. Viņš arī bija vistuvāk elku pielūdzēju rindām. Kad mums klājās grūti, mēs meklējām patvērumu pie viņa.”
Elku pielūdzēji paņēma savu vadoni Abū Džahlu savā vidū. Vienu no saviem viņi apģērba tā, lai tas būtu līdzīgs Abū Džahlam. Šī nelaimīgā vārds bija Abdullāhs ibn Munzirs. Hazrat Alī uzbruka Abdullāham un nocirta viņam galvu Abū Džahla acu priekšā. Tad viņi tāpat apģērba Abū Kaisu. Arī viņu nogalināja hazrat Hamza.
Hazrat Alī cīnījās ar kādu elku pielūdzēju. Elku pielūdzējs vēzēja zobenu pret hazrat Alī, un zobens iestrēga vairogā. Kad hazrat Alī ar savu zobenu Zulfikāru cirta elku pielūdzēja bruņoto ķermeni un pāršķēla to kopā ar bruņām no pleca līdz krūtīm, viņš ieraudzīja virs savas galvas pazibam zobenu. Viņš ātri noliecās. Kamēr zobena vēzētājs sacīja: „Še tev! Šis ir no Hamzas ibn Abdulmutaliba!”, kāda elku pielūdzēja galva kopā ar ķiveri nokrita zemē. Pagriezies hazrat Alī ieraudzīja savu tēvoci hazrat Hamzu cīnāmies ar diviem zobeniem. Redzēdams savus ashābus tik varonīgi cīnāmies, mūsu Pravietis viņus slavēja, sacīdams: „Viņi ir Visvarenā Allāha lauvas uz zemes.”
„Ak, Allāh! Izpildi solījumu, ko Tu man esi devis!… Ak, Allāh! Ja Tu iznīcināsi šo musulmaņu saujiņu, uz zemes vairs nebūs neviena, kas Tevi pielūgtu!…” Svētais hadīss
Kādā brīdī salūza zobens hazrat Ukāšam, kurš cīnījās pavisam blakus mūsu kungam Allāha Sūtnim. To redzot, mūsu mīļais Pravietis pacēla no zemes kādu nūju, pasniedza to viņam un teica: „Ak, Ukāša! Cīnies ar šo!…” Tiklīdz Ukāša nūju paņēma, tā ar mūsu Pravieša brīnumu pārvērtās garā, spožā un asā zobenā ar stipru asmens muguru. Ar šo zobenu viņš līdz kaujas beigām nogalināja daudzus elku pielūdzējus.
Pasauļu valdnieks, Cildenākais Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam), cīnīdamies teica arī šo svētīto hadīsu, kas iedvesmoja viņa ashābus: „Es zvēru pie Visvarenā Allāha, kura varas rokā ir mana esamība: tos, kas šodien cīnās, cerēdami uz Cildenā Allāha labpatiku, izrādīdami pacietību un nelokāmību, un tiek nogalināti, virzīdamies uz priekšu un nepagriezdami muguru, Visaugstākais Allāhs noteikti ievedīs savā Paradīzē.” Dzirdējis šos svētītos vārdus, Umairs ibn Humāms teica: „Cik labi! Cik labi! Tātad, lai es ieietu Paradīzē, nekas cits nav vajadzīgs, kā vien kļūt par šahīdu!” un sāka uzbrukt vēl sīvāk. Cīnīdamies ar ienaidnieku, viņš sacīja: „Pie Visvarenā Allāha neiet ar laicīgiem krājumiem, bet tikai ar bijību pret Visaugstāko Allāhu, mūžīgās pasaules darbiem un pacietību un nelokāmību džihādā. Visi pārējie krājumi noteikti beidzas un izsīkst!…” Tā viņš cīnījās, līdz kļuva par šahīdu.
Kauja kļuva arvien niknāka. Katram ashābam vienlaikus uzbruka vismaz trīs elku pielūdzēji. Nekas nespēja iebiedēt slavenos cildenos ashābus, kuri centās katru no viņiem aizsniegt ar zobenu. Ikreiz, saucot „Allahu akbar! Allahu akbar!…”, viņi ieguva jaunus spēkus un nenogura uzbrukt atkal un atkal. Kādā brīdī elku pielūdzēju uzbrukums pastiprinājās, un cildenie ashābi nonāca grūtā stāvoklī. Tajā brīdī mūsu kungs Allāha Sūtnis kopā ar hazrat Abū Bakru iegāja savā teltī, kas bija darināta no palmu zariem. Mūsu Pravietis atkal sāka lūgties Visvarenajam Allāham: „Ak, mans Kungs! Dāvā man palīdzību, ko Tu man esi apsolījis!…” Tajā brīdī nāca atklāsme. Pēc nozīmes tajā bija teikts: „Toreiz jūs lūdzāt no sava Kunga palīdzību un uzvaru, un Viņš atbildēja uz šo jūsu lūgumu un pieņēma jūsu lūgšanu, sacīdams: ‚Patiesi, Es jums nākšu palīgā ar tūkstoš eņģeļiem, kas sekos cits citam.’”18 Mūsu kungs Pravietis tūlīt piecēlās un teica: „Priecīga vēsts, ak, Abū Bakr! Tevi ir sasniegusi Visvarenā Allāha palīdzība! Lūk, tur ir Džibrīls. Viņš uz smilšu kāpām tur sava zirga pavadu, ir apbruņojies un gaida pavēli.” Kā paziņots sūrā al-Anfāl, Cildenais Allāhs eņģeļiem pēc nozīmes bija teicis: „Lūk, tavs Kungs atklāja eņģeļiem: Es esmu ar jums (dodot musulmaņiem uzvaru un palīdzību). Tad stipriniet ticīgos (ar priecīgo vēsti par uzvaru), dodiet viņiem spēku un izturību. Es tūlīt iedvesīšu šausmas un bailes to sirdīs, kas netic. Tad cērtiet viņiem pār kakliem un salauziet viņu roku un kāju pirkstu locītavas, viņu locekļu savienojumus. Tas tāpēc, ka viņi pretojās Visvarenajam Allāham un Viņa Sūtnim. Kas pretojas Visvarenajam Allāham un Viņa Sūtnim (tas piedzīvo Viņa sodu), – patiesi, Visvarenā Allāha sods ir ļoti bargs!”19
Pēc šīs pavēles Džibrīls, Mīkāīls un Isrāfīls alaihimus-salam, katrs paņēmis līdzi tūkstoš eņģeļu, ieņēma savas vietas – attiecīgi blakus mūsu mīļajam Pravietim, viņa labajā un viņa kreisajā pusē.20
Džibrīls alaihis-salam bija aptinis galvai dzeltenu turbānu. Pārējiem eņģeļiem galvās bija balti turbāni. Turbānu galus viņi bija nolaiduši pār muguru un jāja uz baltiem zirgiem. Mūsu kungs Sarvar al-ālam (pasauļu vadonis) teica saviem ashābiem: „Eņģeļiem ir atšķirības zīmes un pazīmes. Izveidojiet arī jūs sev zīmes un pazīmes!”
Zubairs ibn Avāms aptina galvai kā turbānu dzeltenu, bet Abū Dudžāna – sarkanu audumu. Hazrat Alī piesprauda baltu pušķi, bet hazrat Hamza pie krūtīm – strausa spalvu. Kad kaujā iesaistījās eņģeļi, stāvoklis acumirklī mainījās. Cildenie ashābi vēl nebija paspējuši vēzēt zobenu pret priekšā stāvošo neticīgo, kad tā galva jau atdalījās no ķermeņa un nokrita zemē. Bija redzams, ka mūsu kunga Pravieša labajā un kreisajā pusē, viņa priekšā un aiz viņa ar elku pielūdzējiem cīnās nepazīstami ļaudis.
Hazrat Sahls stāstīja: „Badras kaujā mēs redzējām: ikreiz, kad kāds no mums vēzēja zobenu pret elku pielūdzēja galvu, tā, zobenam vēl nesasniedzot mērķi, atdalījās no ķermeņa un aizripoja pa zemi!…”
Abū Džahla nogalināšana
Elku pielūdzēju karognesējs Abū Azīzs ibn Umairs tika saņemts gūstā. Bet viņu komandieris Abū Džahls, lai iedrošinātu kuraišus, bez mitas skaitīja dzejoļus un centās uzlabot savu karavīru garu. Viņš uzbruka kā jauns puisis, lielījās: „Māte mani dzemdēja tieši šādām dienām!…” un mudināja jaunekļus. Viens no elku pielūdzējiem, Ubaida ibn Saīds, bija no galvas līdz kājām tērpies bruņās. Bija redzamas tikai viņa acis. Griezdamies uz zirga te uz vienu, te uz otru pusi, viņš sacīja: „Es esmu Abū Zāt al-Kariš! Es esmu Abū Zāt al-Kariš!”, tas ir, „es esmu lielvēderis, vēdera tēvs”, un tā izaicināja musulmaņus. Varonīgais mudžāhids hazrat Zubairs ibn Avāms piegāja viņam tuvāk, notēmēja šķēpu tieši viņam acī, sauca „Allahu akbar!” un meta. Šķēps trāpīja mērķī un nogāza viņu no zirga zemē. Kad hazrat Zubairs pieskrēja viņam klāt, Ubaida jau bija miris. Lai gan viņš uzkāpa ar kāju uz viņa vaiga un vilka no visa spēka, šķēps nāca ārā ar grūtībām – tas bija saliecies. Hazrat Zubaira varonība Badras kaujā bija ļoti liela. Uz viņa ķermeņa nebija palikusi neviena neievainota vieta. Viņa dēls Urva par to stāstīja: „Mans tēvs bija saņēmis trīs smagus zobena cirtienus. Viens no tiem bija kaklā. Brūce bija atstājusi tik dziļu rētu, ka es varēju tajā iebāzt pirkstu.” Arī Abdurahmāns ibn Aufs nežēlīgi cīnījās ar kuraišiem un, nepievērsdams uzmanību asinīm, kas tecēja no viņa brūcēm, nogāza katru, kas gadījās ceļā. Hazrat Abdurahmāns kādu notikumu, kura liecinieks bija, stāstīja tā: „Kādā brīdī manā priekšā vairs neviena nebija. Kad paskatījos pa labi un pa kreisi, ieraudzīju divus jaunekļus no ansāriem. Es gribēju būt blakus tam no viņiem, kurš ir stiprāks un cērt spēcīgāk. Viens no šiem diviem jaunekļiem nopētīja mani ar acīm, tad pagriezās pret mani un jautāja: ‚Ak, tēvoci! Vai tu pazīsti Abū Džahlu?’ Es atbildēju: ‚Jā, pazīstu.’ Kad es jautāju: ‚Ak, brāļadēl! Ko tu gribi darīt ar Abū Džahlu?’, viņš atbildēja: ‚Man ir pastāstīts, ka viņš ir lamājis Allāha Sūtni. Es zvēru pie Visvarenā Allāha: ja vien es viņu ieraudzīšu, nekad no viņa neatkāpšos, kamēr nenogalināšu viņu vai pats nenomiršu.’ Patiesi, es brīnījos par šiem stingrajiem un apņēmīgajiem vārdiem, ko saviļņots jauneklis bija teicis.
„Ak, Abū Bakr! Vai tu nezini, ka tu man esi kā mana redzīgā acs un dzirdīgā auss? Neatkāpies no manis! Katra nelaime, kas skar manu ķermeni un sirdi, kļūst vieglāka, kad redzu tavu svētīto seju. Ar tevi stiprinās mana sirds” Svētais hadīss
Arī otrs jauneklis mani nopētīja un teica to pašu, ko pirmais. Tajā brīdī es jau biju ieraudzījis Abū Džahlu! Viņš kuraišu karaspēkā bez mitas mētājās šurp un turp. Kad es teicu: ‚Ak, jaunekļi! Tas cilvēks, kas tik nemierīgi skraida šurp un turp, ir Abū Džahls’, viņi tūlīt satvēra savus zobenus un devās pie Abū Džahla.
Viņi sāka cīņu. Šie jaunekļi bija brāļi Muāzs un Muavazs, Afrā Hatun dēli.” Tajā laikā Muāzs ibn Amrs, viens no cildeno ashābu varoņiem, atrada izdevību pietuvoties Abū Džahlam. Viņš uzbruka Abū Džahlam, kas sēdēja uz garastaina zirga, un no visa spēka cirta ar zobenu viņam pa kāju. Abū Džahla kāja nokrita zemē. Tajā brīdī tēvam palīgā pasteidzās Ikrima, kas vēl nebija kļuvis par musulmani, un sāka cīnīties ar hazrat Muāzu ibn Amru.
Tajā brīdī brāļi Muāzs un Muavazs kā piekūni metās uz priekšu. Nogāzdami katru, kas gadījās ceļā, viņi sasniedza Abū Džahlu. Viņi cirta viņu ar zobeniem, līdz nodomāja, ka viņš ir miris.
Bet hazrat Muāzs ibn Amrs cīņā ar Ikrimu bija ievainots rokā. Viņa svētītā plauksta bija nocirsta pie locītavas un karājās tikai uz ādas strēmeles. Muāzam ibn Amram, kas bija pilnībā nodevies cīņai, nebija laika ņemties ar roku vai to pārsiet. Pat tad, kad nocirstā plauksta karājās uz ādas, viņš varonīgi cīnījās.
Allahu akbar!… Cik stipra ticība!… Kāds tas bija skats!… Kādu laiku tā cīnījies, hazrat Muāzs juta, ka viņam kļūst arvien grūtāk kustēties. Iemesls bija nocirstā plauksta. Tad viņš tūlīt uzkāpa tai ar kāju, norāva to un aizmeta prom…21
Naufals ibn Huvailids, viens no niknajiem islāma ienaidniekiem, bija viens no ievērojamākajiem kuraišu cīkstoņiem. Viņš bez mitas kliedza un centās saviļņot un sakūdīt elku pielūdzēju baru. Ieraudzījis, kā viņš uzvedas, mūsu kungs Pravietis lūdza: „Ak, Allāh! Palīdzi man pret Naufalu ibn Huvailidu. Tiec ar viņu galā!” Visvarenā Allāha lauva hazrat Alī, ieraudzījis elku pielūdzēju Naufalu, tūlīt metās viņam virsū. Viņš cirta ar zobenu tik spēcīgi, ka abas viņa kājas, lai gan tās bija apsegtas ar bruņām, tika nocirstas vienā reizē. Tad viņš cirta ar zobenu viņam pa kaklu un atdalīja galvu no ķermeņa.22
Umaija ibn Halafs, kurš bija guldījis Bilālu al-Habašī uz sakarsētām smiltīm un licis viņam uz krūtīm milzīgus akmeņus, bija viens no niknākajiem elku pielūdzējiem. Arī šis lielais islāma ienaidnieks, kurš izmantoja katru izdevību, lai spīdzinātu mūsu kungu Allāha Sūtni (sallallahu alaihi va sallam), Badras ielejā centās sapulcināt elku pielūdzējus un pūlējās nodzēst islāma gaismu. Ieraudzījis viņu tādu, hazrat Bilāls ar kailu zobenu piegāja viņam klāt, nostājās viņa priekšā un, sacīdams: „Ak, Umaija ibn Halaf, neticības galva!… Ja tu izglābsies, lai es neizglābjos!”, uzbruka. Tajā pašā laikā viņš sauca: „Ak, brāļi ansāri! Palīgā, neticības galva ir šeit!”, un cildenie ashābi tūlīt aplenca Umaiju un nogalināja viņu.23
Elku pielūdzēju karaspēkam vairs nebija neviena vadoņa. Neviens no viņiem nezināja, ko darīt, un viņi mēģināja bēgt, kur pagadās. Neticības cietoksnis bija sagruvis. Slavenie ashābi turpināja vajāšanu. Daļa elku pielūdzēju tika saņemta gūstā. Gūstekņu vidū bija arī mūsu mīļā Pravieša tēvocis Abāss.24
Uzvara piederēja ticīgajiem
Mūsu kungs Pravietis (sallallahu alaihi va sallam) jautāja saviem slavenajiem ashābiem: „Vai kādam ir ziņas par Naufalu ibn Huvailidu?” Hazrat Alī iznāca priekšā un teica: „Ak, Allāha Sūtni! Viņu nogalināju es.” Mūsu mīļais Pravietis, ļoti priecādamies par šo ziņu, sauca takbīru „Allahu akbar!” un teica: „Visvarenais Allāhs ir pieņēmis manu lūgšanu par viņu.”
Kad viņam pastāstīja, ka Umaija ibn Halafs ir nogalināts, viņš arī ļoti priecājās un teica: „Alhamdulillah! Pateicība Visvarenajam Allāham. Mans Kungs ir apstiprinājis sava kalpa patiesumu un darījis savu reliģiju pārāku.”
Mūsu kungs, Cildenākais Sūtnis, par Abū Džahlu teica: „Nez, ko Abū Džahls darījis, kas ar viņu noticis? Kas aizies un paskatīsies?” un pavēlēja meklēt viņu starp kritušajiem. Viņi meklēja, bet neatrada. Mūsu kungs Pravietis teica: „Meklējiet viņu, man par viņu ir kas sakāms. Ja jūs viņu nepazīsiet, skatieties, vai viņam uz ceļgala ir rēta. Kādu dienu mēs ar viņu bijām Abdullāha ibn Džudāna mielastā. Mēs abi bijām jauni. Es biju mazliet vecāks par viņu. Kad kļuva šauri, es viņu pagrūdu. Viņš nokrita uz ceļiem. Viens viņa ceļgals tika savainots, un šīs brūces rēta no viņa ceļgala nekad nepazuda.”
Tad Abdullāhs ibn Masūds devās meklēt Abū Džahlu. Viņš atrada viņu ievainotu un pazina. „Vai tu esi Abū Džahls?” viņš jautāja. Viņš uzlika kāju viņam uz kakla, satvēra viņu aiz bārdas, paraustīja un teica: „Ak, Visvarenā Allāha ienaidniek! Vai Visvarenais Allāhs tevi beidzot ir pazemojis un nonicinājis?” Abū Džahls atbildēja: „Kāpēc lai Viņš mani pazemotu un nonicinātu! Ak, tu aitu gans! Lai Allāhs tevi pazemo un nonicina. Tu esi uzkāpis ļoti stāvā vietā! Pasaki man, kurā pusē šodien ir uzvara un virsroka!” Hazrat Ibn Masūds teica: „Uzvara ir Allāha un Viņa Sūtņa pusē.” Noņemdams Abū Džahlam ķiveri no galvas, viņš teica: „Ak, Abū Džahl! Es tevi nogalināšu.” Abū Džahls, sacīdams: „Tu neesi pirmais no tiem, kas nogalinājuši savas tautas dižvīru. Bet, patiesi, tas, ka tieši tu mani nogalināsi, man būs ļoti smagi. Nocērt man kaklu vismaz tuvu pie krūtīm, lai mana galva izskatītos varena!”, parādīja, cik tālu bija aizgājusi viņa neticība, lepnība un iedomība.
Nespēdams nocirst Abū Džahlam galvu ar savu zobenu, Ibn Masūds to nocirta ar paša Abū Džahla zobenu. Viņš atnesa viņa ieročus, bruņas, ķiveri un galvu un nolika tos mūsu kunga Pravieša priekšā. Viņš teica: „Lai mans tēvs un mana māte ir tev par upuri, ak, Allāha Sūtni! Šī ir Visvarenā Allāha ienaidnieka Abū Džahla galva.” Mūsu mīļais Pravietis teica: „Viņš ir Allāhs, nav cita dieva kā vien Viņš.” Pēc tam viņš piecēlās un kopā ar saviem ashābiem aizgāja līdz Abū Džahla līķim. Tur viņš teica: „Slava Visvarenajam Allāham, kas tevi ir pazemojis un nonicinājis.
Ak, Allāha ienaidniek! Tu biji šīs ummas faraons.” Pēc tam viņš pateicās Visvarenajam Allāham, sacīdams: „Ak, mans Kungs! Tu esi izpildījis solījumu, ko devi man.” Mūsu kungs Allāha Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) lika pārsiet ievainoto cildeno ashābu brūces. Viņš lika noskaidrot, kuri kļuvuši par šahīdiem. Par šahīdiem bija kļuvuši četrpadsmit – seši no muhādžiriem un astoņi no ansāriem. Kamēr viņu visu svētītās dvēseles lidoja uz Paradīzi, no elku pielūdzējiem, kas pūlējās nodzēst islāma gaismu, septiņdesmit tika nogalināti un septiņdesmit saņemti gūstā. Mūsu kungs Allāha Sūtnis nosūtīja Abdullāhu ibn Ravāhu un Zaidu ibn Hārisu uz Medīnu ar priecīgo vēsti par uzvaru. Mūsu kungs Pravietis vadīja šahīdu bēru namazu (džanāza)25 un lika apbedīt viņus kapos. Divdesmit četri elku pielūdzēju līķi tika iemesti izsīkušā akā, pārējie tika sagāzti bedrēs un aizbērti. Pasauļu valdnieks kopā ar saviem godājamajiem ashābiem pienāca pie akas malas un teica: „Ak, jūs, akā iemestie!” Pēc tam, nosaukdams nogalināto elku pielūdzēju vārdus kopā ar viņu tēvu vārdiem, viņš teica: „Ak, Utba ibn Rabīa! Ak, Umaija ibn Halaf! Ak, Abū Džahl ibn Hišām!… Cik slikta tauta jūs bijāt pret savu Pravieti! Jūs mani saucāt par meli, bet citi man ticēja un apliecināja manu patiesumu. Jūs izdzināt mani no manas pilsētas, no manas zemes, bet citi atvēra man savas durvis un apskāva mani. Jūs karojāt pret mani, bet citi man palīdzēja. Vai jūs esat saņēmuši to, ko jums apsolīja mans Kungs? Es esmu saņēmis uzvaru, ko man apsolīja mans Kungs.”
„(Ak, mani ashābi!) Eņģeļiem ir atšķirības zīmes un pazīmes. Izveidojiet arī jūs sev zīmes un pazīmes!” Svētais hadīss
Hazrat Umars jautāja: „Ak, Allāha Sūtni! Vai tu runā ar cilvēkiem, kas kļuvuši par maitām?” Tad mūsu kungs, Cildenākais Sūtnis, atbildēja: „Es zvēru pie sava Kunga, kas mani sūtījis kā patiesu pravieti: jūs mani nedzirdat labāk par viņiem. Tikai viņi nevar atbildēt.”
Elku pielūdzēji, steigšus bēgdami no kaujas lauka, lai glābtu savu dzīvību, nespēja paņemt līdzi neko no tā, ko bija atveduši. Viss nonāca musulmaņu rokās. Mūsu kungs Pravietis sadalīja kara laupījumu visiem saviem ashābiem, kas bija piedalījušies Badras kaujā, un tiem, kam bija uzticēti citi uzdevumi. Viņi vēl trīs naktis palika Badrā un pēc deviņpadsmit dienām atgriezās Medīnā. Tikmēr Abdullāhs ibn Ravāha un Zaids ibn Hārisa, kas bija sūtīti kā priecīgās vēsts nesēji, jau tuvojās Medīnai. Svētdien priekšpusdienā, nonākuši vietā, ko sauc par Akīku, viņi šķīrās. Abdullāhs ibn Ravāha ienāca Medīnā no vienas puses, bet Zaids ibn Hārisa – no citas. Viņi gāja no mājas uz māju un paziņoja par uzvaru. Abdullāhs ibn Ravāha, mūsu kunga Allāha Sūtņa dzejnieks, skaļā balsī vēstīja par uzvaru, skaitīdams:
Ak, ansāru ļaudis! Es jums nesu priecīgu vēsti:
Allāha Pravietis ir dzīvs un vesels.
Elku pielūdzēji ir nogalināti un saņemti gūstā,
Gūstekņu vidū ir daudz slavenu vīru.
Rabīas un Hadžādža dēli – visi līdz pēdējam,
Un Abū Džahls Amrs ibn Hišāms ir krituši Badrā.
Hazrat Āsims ibn Adī jautāja: „Ak, Ibn Ravāha! Vai tas, ko tu saki, ir patiesība?” Abdullāhs ibn Ravāha atbildēja: „Jā, es zvēru pie Allāha, tā ir patiesība! Inšallah, rīt arī Allāha Sūtnis ieradīsies kopā ar gūstekņiem, kuriem sasietas rokas!”
Hazrat Rukaijas nāve
Tajā dienā bija mirusi mūsu mīļā Pravieša meita hazrat Rukaija (radijallahu anha). Viņas vīrs hazrat Usmāns bija vadījis viņas bēru namazu. Uzvaras ziņa, kas pienāca pēc šīm bēdām, viņus mazliet mierināja.
Mūsu kungs Pravietis (sallallahu alaihi va sallam) kopā ar saviem ashābiem slavēja Visvareno Allāhu, kas viņam bija dāvājis uzvaru Badrā, un, nometies pateicības (šukrs) sadždā, kopā ar gūstekņiem devās ceļā uz Medīnu.
Abdullāhs ibn Ravāha un Zaids ibn Hārisa, kas jau iepriekš bija atnesuši priecīgo vēsti, bija pastāstījuši, kas noticis Badras kaujā un kuri kļuvuši par šahīdiem. Medīnā palikušie bērni, sievietes un tie, kam bija uzticēti uzdevumi, ļoti priecājās par uzvaru. Viņi izgāja sagaidīt mūsu kungu Pravieti. Starp šahīdiem bija arī Hārisa ibn Surāka. Hazrat Hārisas māte Rabī bija uzzinājusi, ka viņas dēlu, kamēr viņš dzēra ūdeni no baseina, ir ķērusi ienaidnieka bulta un viņš ir kļuvis par šahīdu. Dzirdējusi šo ziņu, mūsu māte Rabī bija teikusi: „Es neraudāšu par savu dēlu, kamēr nebūs atnācis Sūtnis alaihis-salam. Kad viņš laimīgi ieradīsies Medīnā, es viņam pajautāšu. Ja mans dēls ir Paradīzē, es nemaz neraudāšu. Bet, ja viņš ir Ellē, es asaru vietā liešu asinis.”
Kad mūsu mīļais Pravietis kopā ar saviem svētītajiem cildenajiem ashābiem ieradās Medīnā, Rabī nāca pie viņa un teica: „Lai mans tēvs un mana māte ir tev par upuri, ak, Allāha Sūtni! Tu zini, cik ļoti es mīlu savu dēlu Hārisu. Vai viņš ir kļuvis par šahīdu un iegājis Paradīzē? Ja tā, es būšu pacietīga. Bet, ja nē, es liešu asiņainas asaras.” Mūsu kungs Habīb al-akram deva viņai priecīgu vēsti: „Ak, Umm Hārisa! Tavs dēls ir nevis vienā, bet vairākās Paradīzēs. Viņa vieta ir Firdauss.” Tad Rabī teica: „Turpmāk es par savu dēlu neraudāšu.” Visuma Sultāns palūdza trauku ar ūdeni. Žēlsirdībā viņš iemērca savu svētīto roku ūdenī un izņēma to. Viņš deva šo ūdeni padzerties hazrat Hārisas mātei un māsai. Turklāt ar šo ūdeni viņš apslacīja viņām galvas un sejas. Kopš tās dienas Rabī un viņas meitas sejas bija ļoti starojošas. Arī viņu mūžs bija ļoti garš. Mūsu kungs Hādža al-kāināt (Visuma skolotājs) alaihi afdalus-salavat sadalīja septiņdesmit uz Medīnu atvestos gūstekņus saviem ashābiem un pavēlēja pret viņiem labi izturēties. Par gūstekņu likteni no Visvarenā Allāha vēl nebija nākusi atklāsme. Mūsu kungs Allāha Sūtnis, apspriedies ar saviem ashābiem, nolēma gūstekņus atbrīvot par izpirkumu.
Izpirkuma lielums tika noteikts atbilstoši katra gūstekņa mantai. Tiem, kam nebija naudas, bet kas prata lasīt un rakstīt, bija jāiemāca lasīt un rakstīt desmit Medīnas cilvēkiem, kas to neprata; pēc tam viņi varēja doties uz Meku. Mūsu kungs Pravietis teica savam tēvocim Abāsam, kas bija gūstekņu vidū: „Ak, Abās! Samaksā izpirkumu par sevi, par sava brāļa dēlu Ukailu (Akīlu) ibn Abī Tālibu un par Naufalu ibn Hārisu. Jo tu esi bagāts.” Hazrat Abāss teica: „Ak, Allāha Sūtni! Es esmu musulmanis. Kuraiši mani ar varu atveda uz Badru.” Allāha Sūtnis teica: „Tavu musulmanību zina Visvarenais Allāhs. Ja tu saki patiesību, Visvarenais Allāhs tev par to noteikti atlīdzinās. Bet pēc izskata tu esi pret mums. Tādēļ tev ir jāsamaksā sava izpirkuma nauda.” Kad Abāss teica: „Ak, Allāha Sūtni! Man nav nekādas bagātības, izņemot tos 800 dirhēmus, ko jūs paņēmāt kā kara laupījumu”, mūsu kungs Pravietis teica: „Ak, Abās! Bet kāpēc tu nepiemini to zeltu?” Viņš jautāja: „Kādu zeltu?” Mūsu mīļais Pravietis atbildēja: „To zelta naudu, ko tu iedevi savai sievai Umm al-Fadl, Hārisa meitai, tajā dienā, kad tev bija jāizbrauc no Mekas! Kad tu to viņai devi, blakus nebija neviena cita, tikai jūs divi. To zeltu, par kuru tu Umm al-Fadl teici: ‚Es nezinu, kas ar mani notiks šajā karagājienā. Ja mani piemeklēs nelaime un es nevarēšu atgriezties, tik daudz ir tev, tik daudz – Fadlam, tik daudz – Abdullāham, tik daudz – Ubaidullāham un tik daudz – Kusamam.’” Hazrat Abāss apstulba un teica: „Es zvēru, ka tad, kad es devu šo zeltu savai sievai, blakus mums nebija neviena. No kurienes tu to zini?” Mūsu kungs Pravietis atbildēja: „To man pavēstīja Visvarenais Allāhs.” Tad Abāss, sacīdams: „Es apliecinu, ka tu esi Visvarenā Allāha Sūtnis un ka tu runā patiesību”, izrunāja ticības apliecinājumu (kalima aš-šahāda).26 Kad hazrat Abāss kļuva par musulmani, mūsu kungs Pravietis uzdeva viņam pienākumu Mekā. Viņš pavēlēja viņam sargāt turienes musulmaņus un sūtīt ziņas par islāma ienaidniekiem.
„Es zvēru pie sava Kunga, kas mani sūtījis kā patiesu pravieti: jūs mani nedzirdat labāk par viņiem (elku pielūdzēju maitām). Tikai viņi nevar atbildēt” Svētais hadīss
Kuraišiem, kas Badras kaujā bija cietuši smagu sakāvi, tika paziņots, ka viņi var atgūt savus gūstekņus par izpirkumu. Taču Nadram ibn Hārisam, kas pirms hidžras bija praviešu valdniekam sagādājis daudz ciešanu un mocību, tika nocirsta galva. Tika nogalināts arī zemiskais Ukba ibn Abī Muaits, kurš savā nelaimē, kad Sūtnis alaihis-salam veica namazu pie Kabas, bija uzmetis kamieļa iekšas uz viņa svētītās muguras. Kad šī niknā islāma ienaidnieka galva tika atdalīta no ķermeņa, mūsu kungs Allāha Sūtnis slavēja Visvareno Allāhu. Viņš piegāja pie viņa līķa un teica: „Es zvēru pie Allāha, es nepazīstu nevienu tik ļaunu cilvēku kā tu, kas noliedza Visvareno Allāhu, Viņa Sūtni un Svēto Korānu un spīdzināja Viņa Pravieti mokās pēc mokām.”
Gūstekņi palika pie cildenajiem ashābiem (alaihimur-ridvan), līdz viņu piederīgie tos izpirka. Visi ashābi pret gūstekņiem izturējās ļoti labi un dalījās ar viņiem savā ēdienā.
Musaba ibn Umaira brālis Abū Azīzs bija gūstekņu vidū. Viņš stāstīja: „Arī es biju gūsteknis kāda Medīnas musulmaņa mājā. Viņi pret mani izturējās ļoti labi: maizi, kas viņiem pašiem bija jāēd no rīta un vakarā, viņi deva man, bet paši bija spiesti iztikt tikai ar datelēm. Ja kādam no viņiem gadījās maizes gabals, viņš tūlīt atnesa to man. Aiz kauna es maizi atdevu atpakaļ tam, kas to bija atnesis. Bet viņš to atkal atdeva man.”
Arī kāds cits gūsteknis, kuraišs vārdā Jazīds, stāstīja: „Kad musulmaņi no Badras atgriezās Medīnā, viņi mūs, gūstekņus, sēdināja uz lopiem, bet paši gāja kājām.”
Gūstekņu vidū bija arī Hadīdžas (radijallahu anha) māsas dēls, mūsu kunga Pravieša znots Abul Āss ibn Rabī. Abul Āss bija viens no Mekas tirgotājiem, un viņam bija daudz mantas. Viņš bija slavens ar savu uzticamību un dievbijību. Kad no Mekas sūtīja izpirkumus par gūstekņiem, hazrat Zainaba, lai papildinātu izpirkumu, nosūtīja arī kaklarotu, ko māte viņai bija uzdāvinājusi kāzās. Kad izpirkumi pienāca, Pravietis (sallallahu alaihi va sallam) pazina kaklarotu un teica: „Ak, mani ashābi, ja jūs to uzskatāt par pareizu, atdodiet manai meitai Zainabai viņas gūstekni kopā ar viņas izpirkumu.” Ashābi piekrita. Abul Āsam tika atļauts kopā ar savu mantu doties uz Meku ar nosacījumu, ka viņš sūtīs Zainabu uz Medīnu. Abul Āss izvadīja ceļā Zainabu un tos, kas bija ar viņu, kopā ar savu brāli Kinānu. To uzzinājuši, elku pielūdzēji saniknojās un sūtīja viņiem pakaļ dažus no saviem vīriem. Tie panāca viņus pie Zī Tuvā. Kad Habārs ibn al-Asvads meta savu šķēpu, kamielis sabijās un nometa hazrat Zainabu no muguras zemē. Kināna izbēra savas bultas sev priekšā un teica: „Kas uzbruks Zainabai, to es nogalināšu ar bultu.” Viņš izveda Zainabu no Mekas un nogādāja galamērķī. Hazrat Zainaba no gūtajiem ievainojumiem saslima. Viņa gaidīja bērnu. Ieradusies Medīnā, viņa zaudēja bērnu. To uzzinājis, Sūtnis alaihis-salam ļoti bēdājās.
Tas, ka elku pielūdzēji Badrā tika sakauti un postošā stāvoklī aizbēga no kaujas lauka, Mekā izraisīja lielu apjukumu. Bija noticis tas, ko viņi nekad nebija gaidījuši un kas viņiem pat prātā nebija ienācis. Abū Lahabs un pārējie elku pielūdzēji neticēja vārdiem, ko teica tas, kurš pirmais atnesa ziņu. Kad no kaujas lauka aizbēgušais Abū Sufjāns ieradās Mekā, viņi tūlīt pasauca viņu pie sevis. Abū Lahabs viņam jautāja: „Ak, brāļadēl! Nu, pastāsti, kā tas notika?” Abū Sufjāns tur apsēdās. Daudzi cilvēki stāvēja un klausījās. Abū Sufjāns stāstīja:
„Nemaz nejautā! Kad sastapāmies ar musulmaņiem, bija tā, it kā mūsu rokas būtu sasietas. Viņi darīja, ko gribēja. Dažus no mums nogalināja, citus saņēma gūstā. Es zvēru, ka nevienu no mūsējiem es nenosodu un nevainoju. Jo tajā brīdī mēs sastapāmies ar baltās drēbēs tērptiem vīriem, kas starp debesīm un zemi jāja uz sirmiem zirgiem. Viņiem nekas nespēja pretoties, un neviens nevarēja viņiem stāties pretī!”
Tur bija arī Abāsa vergs hazrat Abū Rāfi, kurš bija kļuvis par musulmani islāma pirmajos laikos, bet, baidīdamies no elku pielūdzēju ļaunuma, savu musulmanību neatklāja. Klusi viņos klausīdamies, Abū Rāfi aiz prieka visu aizmirsa un pēkšņi izsaucās: „Es zvēru pie Allāha, tie bija eņģeļi!”
Abū Lahabs viņam stipri iesita pa seju, pacēla un nosvieda zemē. Turklāt viņš viņu krietni piekāva. Tad hazrat Abāsa sieva Umm al-Fadl, kas bija turpat, vairs nevarēja to izturēt. Jo arī viņa pati jau agrāk bija kļuvusi par musulmani. Umm al-Fadl paņēma vienu no istabas stabiem un, sacīdama: „Tu domāji, ka viņš ir vājš, jo viņam nav aizstāvja, vai ne?”, stipri iesita Abū Lahabam. Abū Lahaba galva pārsprāga. Asinīm tekot, viņš aizgāja pazemots, nonicināts un nicināms. Pēc septiņām dienām Visvarenais Allāhs viņam sūtīja slimību, ko sauc par „melno skarlatīnu”. No šīs slimības viņš nomira. Viņa dēli divas vai trīs naktis atstāja viņu neapbedītu. Beidzot viņš sāka smirdēt. Visi bēga no slimības, ar kuru Abū Lahabs bija saslimis, kā no mēra, un juta riebumu. Tad kāds kuraišs teica Abū Lahaba dēliem: „Kauns jums! Vai jums nav kauna? Jūs atstājāt savu tēvu mājās, līdz viņš sāka smirdēt. Vismaz aiznesiet viņu kaut kur un apbediet!” Dēli tam cilvēkam atbildēja: „Mēs baidāmies no viņa slimības!” Tad vīrs viņiem teica: „Ejiet jūs, es nākšu un jums palīdzēšu.” Tā viņi sanāca trijatā. Viņi paņēma viņu, aiznesa un atstāja nomaļā vietā. Viņi meta uz viņu akmeņus, līdz viņš vairs nebija redzams. Tā Abū Lahabs iegāja savā mājvietā – savā kapā, tumšajā Elles bedrē, kurā viņš mūžīgi paliks mokās un ugunī.
Starp Badrā gūstā saņemtajiem kuraišiem bija arī Valīds ibn Valīds. Gūstā viņu bija saņēmis Abdullāhs ibn Džahšs. Valīda brāļi Hišāms un Hālids ibn Valīds, kas vēl nebija kļuvis par musulmani, ieradās Medīnā. Abdullāhs ibn Džahšs negribēja viņu atbrīvot, kamēr netiks samaksāta izpirkuma nauda. Hālids tam piekrita, bet Hišāms, viņa brālis no tēva puses, nepiekrita. Mūsu kungs Allāha Sūtnis ierosināja, lai viņi atdod sava tēva ieročus un ekipējumu. Hišāms šim priekšlikumam piekrita, bet Hālids nepiekrita. Galu galā viņi vienojās par tēva zobenu, kas bija simt dināru vērts, viņa bruņas un ķiveri. Viņi izpirka Valīdu no gūsta un devās ceļā uz Meku. Taču pie Zū al-Hulaifas, kas atrodas uz Mekas ceļa četru jūdžu attālumā no Medīnas, Valīds viņus atstāja, atnāca pie mūsu kunga Pravieša, pieņēma ticību un kļuva par vienu no cildenajiem ashābiem. Kādu laiku pēc tam, kad bija kļuvis par musulmani, viņš devās uz Meku pie saviem brāļiem. Tad Hālids ibn Valīds viņam jautāja: „Ja jau tu gribēji kļūt par musulmani, kāpēc tu to nedarīji, pirms mēs samaksājām par tevi izpirkumu? Tevis dēļ mēs zaudējām tēva piemiņu. Kāpēc tu tā izdarīji?” Viņš atbildēja: „Es baidījos, ka kuraiši teiks: ‚Viņš neizturēja gūstu un sekoja Muhamedam alaihis-salam.’”
„Ak, Abās! Tavu musulmanību zina Visvarenais Allāhs. Ja tu saki patiesību, Visvarenais Allāhs tev par to noteikti atlīdzinās. Bet pēc izskata tu esi pret mums. Tādēļ tev ir jāsamaksā sava izpirkuma nauda” Svētais hadīss
Šīs atbildes ļoti saniknoti, brāļi ieslodzīja viņu kopā ar dažiem musulmaņiem no Manzūma dēliem pie Ajāša ibn Abī Rabīas un Salamas ibn Hišāma (radijallahu anhuma). Valīds ibn Valīds (radijallahu anhu) daudzus gadus pavadīja ieslodzījumā tādēļ, ka bija pieņēmis ticību. No sava tēvoča Hišāma, nikna islāma ienaidnieka, un no saviem radiniekiem elku pielūdzējiem viņš pieredzēja daudz netaisnības un spīdzināšanas. Mūsu kungs, Cildenākais Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam), par Ajāšu ibn Abī Rabīu, Salamu ibn Hišāmu un Valīdu, kas cieta no elku pielūdzēju netaisnības, lūdza šādi: „Ak, mans Kungs! Izglāb Valīdu ibn Valīdu, Salamu ibn Hišāmu, Ajāšu ibn Rabīu un citus ticīgos, kas (neticīgo rokās nomocīti) tiek uzskatīti par vājiem (un bezspēcīgiem). Ak, mans Kungs, samīdi Mudaru (kuraišus) vēl bargāk (ļoti smagi). Dari šos gadus (viņiem) līdzīgus Jūsufa gadiem.”
Ar mūsu kunga Allāha Sūtņa lūgšanas svētību hazrat Valīds atrada izdevību un aizbēga no vietas, kur bija sasiets. Viņš ieradās Medīnā un sastapa mūsu mīļo Pravieti. Kad mūsu kungs Habībullāhs jautāja, kā klājas Ajāšam ibn Rabīam un Salamam ibn Hišāmam, viņš pastāstīja, ka viņi ir sasieti viens pie otra aiz kājām un locās bargās mokās un spīdzināšanā.
Visuma Sultāns ļoti bēdājās par viņu stāvokli un meklēja veidus, kā viņus izglābt. Kad viņš jautāja, kas varētu viņus izglābt, Valīds, lai gan pats daudzus gadus bija spīdzināts, ar lielu drosmi un mīlestību atbildēja: „Ak, Allāha Sūtni! Es viņus izglābšu un atvedīšu pie tevis.” Viņš atkal devās uz Meku un, sekodams kādai sievietei, kas nesa ēdienu spīdzinātajiem musulmaņiem, uzzināja, kur viņi atrodas. Abi bija ieslodzīti ēkā bez jumta. Naktī Valīds, riskēdams ar dzīvību, ar lielu drosmi nokāpa no sienas un nonāca pie saviem biedriem. Elku pielūdzēji šos divus nevainīgos, kuru vienīgā vaina bija tā, ka viņi bija pieņēmuši ticību, bija piesējuši pie akmens un Arābijas tuksneša svelmainajā karstumā darīja viņiem visādu netaisnību. Valīds izglāba šos savus svētītos brāļus un uzsēdināja viņus uz sava kamieļa. Pats viņš basām kājām devās ceļā uz Medīnu, lai pēc iespējas ātrāk nonāktu pie tik ļoti mīlētā Allāha Sūtņa. Viņu dedzināja nevis tuksneša svelmainais karstums, bet mīlestība un ilgas satikt pasauļu valdnieku.
Izsalcis, izslāpis un basām kājām viņš trīs dienās nonāca Medīnā. Asie akmeņi bija pilnīgi sakropļojuši viņa kāju pirkstus. Asinīm pārklātais Valīds ibn Valīds sastapa tik ļoti mīlēto Habībullāhu.
Uzvara Badrā pildīja musulmaņus ar lielu prieku. Bet elku pielūdzēji iegrima dziļās bēdās un vilšanās. Kad arī Abesīnijas valdnieks negušs dzirdēja, ka mūsu kungs Allāha Sūtnis ir uzvarējis, viņš tūlīt devās pie cildenajiem ashābiem, kas bija viņa zemē, un deva viņiem priecīgu vēsti, sacīdams: „Slava Visvarenajam Allāham, kas ir licis savam Sūtnim gūt virsroku Badrā un dāvājis viņam uzvaru.”
Notikumi pēc Badras kaujas
Mūsu mīļais Pravietis (sallallahu alaihi va sallam) Medīnā cīnījās gan ar ebrejiem, gan ar munāfikiem, kas izlikās par musulmaņiem, kā Abdullāhs ibn Ubajs, gan arī ar elku pielūdzējiem. Turklāt viņš aicināja uz islāmu elku pielūdzēju ciltis ārpus Medīnas un pūlējās, lai tās tiktu pagodinātas ar islāma pieņemšanu. Tādi karagājieni kā Karkara, Banū Kainukā, Savīka, Gatafāna un Bahrāna… visi notika pēc Badras kaujas.
Daži hidžras otrā gada notikumi
Šajā gadā zakāts tika noteikts par fardu, un nāca pavēle dot sadaka al-fitr (fitras dāvanu), veikt svētku namazus un upurēt upurdzīvnieku (kurbāns). Mūsu kungs Allāha Sūtnis izdeva savu meitu Umm Kulsūm pie vīra hazrat Usmānam. Pats viņš apprecēja hazrat Umara meitu Hafsu un Zainabu bint Huzaimas (radijallahu anhunna). Piedzima hazrat Alī dēls hazrat Hasans.
Viņa laulība ar hazrat Āišu
Mūsu kungs Pravietis bija saderinājies ar hazrat Āišu vēl Mekā, bet kāzas vēl nebija notikušas. Kādu dienu hazrat Abū Bakrs jautāja mūsu kungam Sarvar al-ālam: „Ak, Allāha Sūtni! Kas tevi attur no kāzām ar tavu sievu?” Allāha Sūtnis atbildēja: „Mahrs.” Tad hazrat Abū Bakrs nosūtīja Allāha Sūtnim naudu mahram (līgavas dāvanai).27
Pēc tam notika mūsu mātes hazrat Āišas kāzas. Mūsu kungam Pravietim toreiz bija piecdesmit pieci gadi.28 Mūsu māte hazrat Āiša bija ļoti gudra un apdāvināta un spēja notikumus acumirklī izteikt dzejā. Ko bija iemācījusies un iegaumējusi, to nekad neaizmirsa. Viņa bija ļoti saprātīga, gudra, izglītota, literatūras pratēja, šķīsta un dievbijīga. Tā kā viņas atmiņa bija ļoti laba, cildenie ashābi daudz ko viņai jautāja un no viņas mācījās. Viņa tika slavēta svētajā ājatā.
Karkarat al-Kadr karagājiens
Pienāca ziņa, ka kāda Banū Salim un Gatafāna ļaužu grupa ir sapulcējusies pie Karkaras. Tad mūsu kungs Pravietis ar divsimt vīriem no muhādžiriem un ansāriem devās ceļā no Medīnas. Medīnā par vietnieku tika atstāts hazrat Ibn Umm Maktūm. Balto karogu nesa hazrat Alī. Viņi nonāca tajā vietā, bet nevienu neatrada. Elku pielūdzēji, uzzinājuši, ka tuvojas islāma karaspēks, bija to vietu pametuši. Virzoties pa ieleju, viņi sastapa kādu kamieļu ganu. Viņi jautāja tam, kur ir Banū Salim un Gatafāna ļaudis. Kamieļu gans teica: „Viņi bija nolīguši mani uz piecām dienām pieskatīt viņu lopus. Bet kur viņi tagad ir, es nezinu.” Piecsimt kamieļu tika paņemti kā kara laupījums. Gūstā tika saņemts arī gans Jasārs. Pavadījuši trīs naktis Karkarat al-Kadr ielejā, viņi, dzīdami sev priekšā kamieļus, devās uz Medīnu. Vietā, ko sauc par Darāru, mūsu kungs Pravietis atdalīja piektdaļu kamieļu, bet pārējos sadalīja. Katram tika pa diviem kamieļiem. Nākamajā dienā, veicot rīta namazu, viņi ieraudzīja, ka kamieļu gans vārdā Jasārs veic namazu kopā ar viņiem. Tad mūsu kungs Pravietis šo vergu atbrīvoja. Pēc tam viņi sveiki un veseli atgriezās Medīnā.
„Es zvēru pie Allāha, es nepazīstu nevienu tik ļaunu cilvēku kā tu (Ukba ibn Abī Muaits), kas noliedza Visvareno Allāhu, Viņa Sūtni un Svēto Korānu un spīdzināja Viņa Pravieti mokās pēc mokām” Svētais hadīss
Ikviena dvēsele, kas sadeg bezgalīgu ilgu ugunī, kļūst par gaismu,
Un sirds, ko izpostījušas mīlestības sāpes, atkal uzplaukst.
Banū Kainukā karagājiens
Kādu dienu Banū Kainukā ebreji gribēja izsmiet kādu musulmaņu sievieti. To redzot, viens no ashābiem tūlīt izvilka zobenu un nogalināja to ebreju. Ebreji sapulcējās un nogalināja šo svētīto ashābu, un viņš kļuva par šahīdu. Par notikumu pastāstīja mūsu kungam Pravietim. Mūsu kungs, Cildenākais Sūtnis, sapulcināja viņus Kainukā tirgus laukumā un teica: „Ak, ebreju ļaudis! Bīstieties, lai jūs nepiemeklē tāds sods, kādu Visvarenais Allāhs sūtīja kuraišiem, un kļūstiet par musulmaņiem. Jūs labi zināt, ka es esmu Visvarenā Allāha sūtīts pravietis. To, kā arī Visvarenā Allāha derību ar jums, jūs esat lasījuši savā grāmatā…”
„Slava Visvarenajam Allāham, kas ir licis savam Sūtnim gūt virsroku Badrā un dāvājis viņam uzvaru” Negušs Ashama (rahmatullahi alaih)
Banū Kainukā karagājiens
Neraugoties uz šo žēlsirdību, ebreji, kas bija lauzuši noslēgto līgumu, izaicināja pasauļu sultānu: „Ak, Muhamed! Lai tevi nepieviļ tas, ka esi sakāvis tautu, kas neprot karot! Mēs zvēram, ka esam karotāji! Tikai tad, kad tu sāksi ar mums cīnīties, tu sapratīsi, kādi varoņi mēs esam!…” Tā viņi atklāja, ka ir lauzuši iepriekšējo līgumu un izaicina uz cīņu. Tad Džibrīls alaihis-salam atnesa atklāsmi, kurā pēc nozīmes bija teikts: „(Ak, Mans Habīb!) Ja tu baidies, ka tauta, kas (ar tevi) ir noslēgusi līgumu, tevi nodos (rīkosies pret līgumu), tad (pirms kara pieteikšanas) taisnīgi un godīgi tieši paziņo viņiem, ka esi atcēlis līgumu ar viņiem. Jo Visvarenais Allāhs nemīl nodevējus.”29
Citā svētajā ājatā pēc nozīmes bija teikts: „Ak, Mans Sūtni! Saki tiem ebrejiem, kas ir neticīgi: jūs noteikti tiksiet uzvarēti un sapulcināti, un aizdzīti uz Elli. Cik slikta ir šī mītnes vieta!”30
Mūsu kungs Habīb al-akram tūlīt, šavāla mēneša vidū, sestdienā, sapulcināja karaspēku un devās uz cietoksni, kurā atradās Kainukā ebreji. Balto karogu nesa hazrat Hamza, bet par vietnieku Medīnā tika atstāts Abū Lubāba.31
Svētītais karaspēks aplenca Kainukā cietoksni. Ebreji, kas bija sacījuši: „Kādi varonīgi karotāji mēs esam!”, nemaz nerunājot par pretošanos, neuzdrošinājās no sava cietokšņa izšaut pat vienu bultu. Mūsu kungs Allāha Sūtnis pārņēma savā kontrolē visas ieejas un izejas. Neviens nevarēja iziet ārā. Tā turpinājās piecpadsmit dienas.32
Ebrejus pārņēma bailes, un viņi padevās. Lai gan katrs no viņiem būtu pelnījis nāvi, mūsu mīļais Pravietis, kas sūtīts kā žēlastība pasaulēm, parādīja žēlsirdību un atļāva Kainukā ebrejiem doties uz Šāmu (Sīriju). Nevienam no viņiem netika ļauts tur palikt. Tā viņi tika izraidīti no Medīnas zemēm.33 Viņi aizceļoja no Banū Kainukā zemēm. Viņu manta un ieroči kļuva par musulmaņu kara laupījumu.
Savīkas karagājiens
Kad Abū Sufjāns, aizbēdzis no Badras kaujas, ieradās Mekā, viņš deva solījumu (nazrs), ka nesmērēs galvu ar eļļu un neies pie savām sievām, kamēr nebūs atriebies Muhamedam (sallallahu alaihi va sallam). Lai izpildītu solījumu, viņš hidžras otrajā gadā, zū al-hidžas mēneša piektajā dienā, svētdienā, ar divsimt jātniekiem devās uz Medīnu. Kādu nakti viņš ieradās kāda Medīnas cilvēka mājā un jautāja par mūsu kungu Pravieti. Tas cilvēks viņu neuzņēma.
Viņš pat neatvēra durvis. Abū Sufjāns aizgāja no turienes un apmetās kā viesis pie Salāma ibn Miškama. Nākamajā dienā viņš devās tālāk un nonāca Arīzas apkaimē. Tur viņš sastapa ansāru Mabadu ibn Amrūšu un viņa kalpu un, kamēr viņi strādāja savu darbu, nogalināja viņus – viņi kļuva par šahīdiem. Viņš aizdedzināja dateļpalmu birzi. Sacīdams: „Mans zvērests ir izpildīts”, viņš aizgāja.
Kad par šo notikumu pastāstīja mūsu kungam Pravietim (sallallahu alaihi va sallam), viņš atstāja Abū Lubābu par vietnieku Medīnā un ar divsimt vīriem devās Abū Sufjānam pakaļ.
„Jūs noteikti tiksiet uzvarēti un sapulcināti, un aizdzīti uz Elli. Cik slikta ir šī mītnes vieta!” Āl Imrān: 12
Šī ziņa sasniedza elku pielūdzējus, un viņi sāka bēgt. Lai izbēgtu, viņi tur atstāja savas nastas un kādu graudu ēdienu, ko sauc par savīku, kopā ar katliem, ko bija atveduši tā vārīšanai. Musulmaņi tos atrada un paņēma kā kara laupījumu. Tādēļ šo karagājienu sauc par Savīkas karagājienu.
Hazrat Alī un hazrat Fātimas laulība
Bija hidžras otrais gads. Mūsu kunga, Visuma lepnuma (sallallahu alaihi va sallam), meitai hazrat Fātimai bija apritējuši piecpadsmit gadi.
Kādu dienu hazrat Fātima kāda darba dēļ ieradās pie mūsu kunga, Cildenākā Sūtņa. Mūsu kungs Allāha Sūtnis ievēroja, ka viņa meita ir sasniegusi precību vecumu. Kopš tās dienas daudzi bildināja mūsu māti Fātimu az-Zahrā. Sūtnis alaihis-salam nevienam no viņiem nepiekrita un sacīja: „Viņas lieta ir atkarīga no Visaugstākā Allāha pavēles.”
Kādu dienu Abū Bakrs, Umars un Sads ibn Muāzs sēdēja mošejā un runāja: „Hazrat Fātimu ir bildinājuši visi, izņemot hazrat Alī. Bet nevienam netika piekrists.” Hazrat Sidīks teica: „Es domāju, ka viņa ir lemta Alī. Iesim viņu apciemot un aprunāsimies ar viņu par šo jautājumu. Ja viņš aizbildināsies ar nabadzību, palīdzēsim viņam.” Sads teica: „Ak, Abū Bakr! Tu vienmēr dari labu. Celies, un mēs iesim tev līdzi.” Viņi visi trīs izgāja no mošejas un devās pie hazrat Alī. Hazrat Alī bija aizgājis ar savu kamieli un laistīja kāda ansāra dateļpalmu birzi. Ieraudzījis viņus, viņš izgāja viņiem pretī un apjautājās, kā viņiem klājas. Hazrat Abū Bakrs teica: „Ak, Alī! Katrā labā darbā tu esi pirmais, un Cildenākā Sūtņa priekšā tev ir tāda pakāpe, kāda nav dota nevienam citam. Hazrat Fātimu ir bildinājuši visi. Bet nevienam netika piekrists. Mēs domājam, ka viņa ir lemta tev. Kāpēc tu nemēģini?”
To dzirdot, hazrat Alī svētītās acis pildījās ar asarām, un viņš teica: „Ak, Abū Bakr! Tu esi iededzis manī spēcīgu uguni. Nav neviena, kas viņu vēlētos vairāk par mani. Bet tam traucē mana nabadzība.” Hazrat Abū Bakrs teica: „Nerunā tā. Visvarenā Allāha un Viņa Sūtņa acīs šī pasaule nav nekas. Nabadzība nevar būt šķērslis. Ej un bildini viņu.”
Hazrat Alī stāsta: „Es iegāju pie Allāha Sūtņa kautrēdamies un apjucis. Allāha Sūtnis bija visā savā diženumā un cieņā. Es apsēdos viņa priekšā, bet nespēju neko pateikt. Mūsu kungs Allāha Sūtnis jautāja: ‚Kāpēc tu atnāci, vai tev kas vajadzīgs?’ Es klusēju. Kad viņš teica: ‚Droši vien tu atnāci bildināt Fātimu’, es spēju pateikt tikai: ‚Jā.’ (Mūsu kungs Pravietis paziņoja hazrat Fātimai, ka hazrat Alī viņu bildina. Arī viņa klusēja.) Mūsu kungs Pravietis jautāja: ‚Kas tev ir, ko dot Fātimai kā mahru?’ Es teicu: ‚Man nav nekā, ko viņai dot, ak, Allāha Sūtni.’
Tad viņš jautāja: ‚Kur ir tas Hutamī bruņu krekls, ko es tev iedevu, kas ar to noticis?’ Kad es atbildēju: ‚Tas ir pie manis’, viņš teica: ‚Pārdod to un atnes man naudu. Ar to pietiks mahram.’”34 Saskaņā ar citu vēstījumu mūsu kungs Allāha Sūtnis jautāja hazrat Alī: „Kas tev ir?”, un tas atbildēja: „Man ir mans zirgs un mans bruņu krekls.” Tad mūsu kungs Allāha Sūtnis teica: „Zirgs tev būs vajadzīgs, bet savas bruņas pārdod.” Saskaņā ar vēl citu vēstījumu mūsu kungs Pravietis teica: „Ak, Alī! Ej un noīrē sev māju.”
Līdz kāzām hazrat Alī dzīvoja kopā ar mūsu kungu Pravieti. Pēc mūsu kunga Pravieša norādījuma viņš noīrēja Hārisas ibn Numāna māju netālu no Masdžid an-Nabavī, iepretim hazrat Āišas istabai. Savas bruņas viņš aizsūtīja uz tirgu. Hazrat Usmāns (radijallahu taala anhu), staigādams pa tirgu, pazina hazrat Alī bruņas. Viņš pasauca izsaucēju un jautāja: „Cik īpašnieks prasa par šīm bruņām?” Izsaucējs atbildēja: „Viņš prasa četrsimt dirhēmu.” Usmāns (radijallahu anhu) teica: „Nāc paņemt naudu.” Pēc tam viņš devās uz savām laimīgajām mājām. Viņš paņēma bruņas no izsaucēja un samaksāja par tām naudu. Viņš teica: „Šīs bruņas nav piemērotas nevienam citam kā vien viņam. Lai viņš šo naudu izlieto kāzām. Un lai viņš pieņem mūsu atvainošanos.” Viņš iedeva četrsimt dirhēmu, uzlika uz tiem bruņas un nosūtīja to visu kā dāvanu hazrat Alī. Kad hazrat Alī ar bruņām un dirhēmiem ieradās pie mūsu Pravieša, mūsu kungs Pravietis daudz lūdza par hazrat Usmānu un teica: „Usmāns ir mans biedrs Paradīzē.” Pēc tam viņš pasauca Bilālu al-Habašī, iedeva viņam daļu naudas un pavēlēja: „Ņem šo naudu un ej uz tirgu! Nopērc nedaudz rožūdens, bet par atlikušo naudu – medu, un mošejas stūrī tīrā traukā izšķīdiniet to ūdenī. Pagatavojiet medus šerbetu, lai mēs to varētu padzerties, kad būs noslēgts nikāhs. Ielūdz mošejā manus ashābus no ansāriem un muhādžiriem, kas ir šeit, un paziņo ļaudīm, ka tiks noslēgts Fātimas un Alī nikāhs.”
Bilāls al-Habašī izgāja un paziņoja ļaudīm, ka tiks noslēgts hazrat Alī un hazrat Fātimas nikāhs. Cildenie ashābi ieradās Masdžid an-Nabavī un piepildīja to gan iekšpusē, gan ārpusē. Tad mūsu kungs Pravietis piecēlās un teica šo hutbu: „Visa slava (hamd) un pateicība pieder pasauļu Kungam. Viņš ir Tas, kuru slavē par Viņa dotajām dāvanām, kuru pielūdz Viņa bezgalīgās varas un spēka dēļ, kura soda un norēķina bīstas un kura spriedums un pavēle valda uz zemes un debesīs. Tieši Viņš ar savu varu rada radības, ar saviem taisnīgajiem spriedumiem šķir tās citu no citas un pagodina cilvēkus ar savu reliģiju (islāmu) un savu Pravieti Muhamedu (alaihis-salam)… Visvarenais Allāhs man pavēlēja izdot manu meitu Fātimu pie vīra Alī ibn Abī Tālibam. Tagad es ņemu jūs par lieciniekiem, ka es (pēc Visvarenā Allāha pavēles) esmu izdevis Fātimu pie vīra Alī ibn Abī Tālibam ar mahru 400 miskālu sudraba. Lai mans Kungs savieno viņus un dara to viņiem svētītu. Lai Viņš dara viņu pēcnācējus tīrus, par žēlastības atslēgām, par gudrības avotiem un par drošību Muhameda ummai.
Tas ir viss, ko man bija sakāms. Es lūdzu savu Kungu piedot man un jums.”
Tad piecēlās hazrat Alī un teica šo īso hutbu: „… Es sūtu salāt (lūgšanu) un salām Muhamedam alaihis-salam, kura klātbūtnē mēs esam un kurš ir izdevis pie manis savu svētīto meitu Fātimu ar mahru 400 miskālu sudraba. Ak, mani brāļi ticībā! Bez šaubām, jūs esat dzirdējuši un apliecinājuši to, ko teica mūsu kungs Pravietis. Arī es to apliecinu un tam piekrītu. Es to pieņemu tieši tā, kā tas ir. Visvarenais Allāhs ir visu mūsu vārdu liecinieks, un Viņš ir mūsu visu aizbildnis.”35
„Usmāns ir mans biedrs Paradīzē” Svētais hadīss
Kad nikāha līgums bija noslēgts, mūsu kungs Pravietis lika atnest svaigas dateles un teica: „Lūdzu, ņemiet šīs dateles un ēdiet.” Visi ņēma un ēda. Pēc tam hazrat Bilāls izdalīja medus šerbetu, arī to viņi izdzēra, un visi ashābi lūdza: „Barakallahu fikuma va alaikuma va džamaa šamlakuma.” Kad tika noslēgts nikāhs, Fātimai radijallahu anha bija piecpadsmit gadi, bet Alī radijallahu anhu – divdesmit pieci.
Pēc nikāha hazrat Fātima raudāja. Mūsu kungs Pravietis atnāca pie viņas un teica: „Ak, Fātima! Kas tev noticis, ka tu raudi? Es zvēru pie Visvarenā Allāha, ka esmu tevi izdevis pie vīra tam, kas ir viszinošākais no tiem, kas tevi bildināja, kas lēnprātībā un saprātā ir pārāks par citiem un kas pirmais no viņiem kļuva par musulmani.” Hazrat Fātima atbildēja: „Mans mīļais tētīt! Katras meitas, kas iziet pie vīra, mahrs tiek novērtēts un noteikts zeltā un sudrabā. Ja arī mans mahrs tiks noteikts tāpat, kāda tad būs atšķirība starp tevi un citiem? Augšāmcelšanās dienā es vēlos aizlūgt par visu to grēcīgo ticīgo sievām, par kuriem aizlūgsi tu. Tāda ir mana vēlēšanās.”
Kad Visvarenais Allāhs paziņoja, ka hazrat Fātimas vēlēšanās ir pieņemta, mūsu kungs Allāha Sūtnis teica: „Ak, Fātima, tu esi parādījusi, ka esi pravieša bērns!”
Hazrat Alī stāsta: „Kopš tā laika bija pagājuši daži mēneši. Sapulcēs par to netika runāts. Arī es sava kautruma (hidžābs) dēļ, tas ir, tāpēc, ka man bija kauns, nevarēju atvērt muti. Bet mūsu kungs Allāha Sūtnis dažreiz, ieraudzījis mani vienatnē, man sacīja: ‚Cik laba sieviete ir tava sieva! Priecīga vēsts tev: viņa ir pasaules sieviešu valdniece (saijida).’”
Tajās dienās hazrat Alī brālis hazrat Ukails teica: „Ak, Alī! Mēs esam priecīgi par šo laulības līgumu, bet mana vēlēšanās ir, lai šie divi laimīgie būtu kopā.” Hazrat Alī teica: „To vēlos arī es, bet man ir kauns.” Hazrat Ukails paņēma Alī aiz rokas, un, kad viņi nonāca mūsu kunga Pravieša mājā, viņi sastapa Allāha Sūtņa kalponi (džārija) Umm Aiman. Viņi pastāstīja viņai, kā ir. Umm Aiman teica: „Jums nav jānāk šīs lietas dēļ. Mēs vienosimies ar šķīstajām sievām un jums paziņosim. Jo šādās lietās klausa sieviešu vārdam.”
Umm Aiman pastāstīja par to Allāha Sūtņa sievām. Tad pārējās šķīstās sievas atnāca uz hazrat Āišas māju. Pieminējušas hazrat Hadīdžu, viņas teica: „Ja viņa būtu dzīva, mums nebūtu nekādu raižu.” Mūsu kungs Allāha Sūtnis apraudājās un teica: „Kur gan ir tāda sieviete kā Hadīdža? Kad ļaudis mani sauca par meli, viņa man ticēja un izlietoja visu savu mantu manā ceļā. Viņa ļoti palīdzēja islāma reliģijai. Kad viņa vēl bija dzīva, Visaugstākais Allāhs man pavēlēja: dod Hadīdžai priecīgu vēsti – Paradīzē viņai ir uzcelta pils no smaragda.” Mūsu kunga Allāha Sūtņa sievas izteica hazrat Alī vēlēšanos. Tad mūsu kungs Allāha Sūtnis pavēlēja Umm Aiman pasaukt hazrat Alī. Kad Alī atnāca, sievietes, kas tur bija sapulcējušās, piecēlās un aizgāja. Hazrat Alī, nolaidis galvu, apsēdās. Allāha Sūtnis jautāja: „Vai tu gribi savu sievu, ak, Alī?”
Alī radijallahu anhu atbildēja: „Jā, ak, Allāha Sūtni! Lai mans tēvs un mana māte ir tev par upuri!” Mūsu kungs, Cildenākais Sūtnis, teica Asmā bint Umaisa: „Ej un sagatavo Fātimas māju.” Asmā aizgāja uz māju, kurp hazrat Fātimai bija jādodas kā līgavai. Viņa izgatavoja vienu spilvenu no jaunas ādas, vienu no lāpītas ādas un vienu no pītiem salmiem (hasīrs) un piebāza tos ar dateļpalmu šķiedrām. Pēc nakts namaza mūsu kungs Allāha Sūtnis atnāca uz Fātimas māju un apskatīja, kas bija sagatavots.
Mūsu Pravietis pavēlēja par divām trešdaļām naudas, ko bija atnesis hazrat Alī, nopirkt ēdamo, rotas un smaržas, bet par trešdaļu – apģērbu, un lika sagādāt visas mājas lietas. Hazrat Fātimas pūrā un mājas lietās bija: trīs Asmā bint Umaisa izgatavotie spilveni, paklājs ar bārkstīm, ar dateļpalmu šķiedrām pildīts spilvens, divas rokas dzirnavas, ūdens maiss, māla ūdens krūka, ādas dzeramais trauks, dvielis, svārki, miecēta auna āda, nolietots, noplucis raibs Jemenas paklājs, no palmu lapām pīts dīvāns, divi raibi Jemenā darināti tērpi un samta sega. Pēc tam mūsu kungs Allāha Sūtnis iedeva hazrat Alī nedaudz naudas un lika nopirkt dateles un eļļu. Hazrat Alī par to, kas notika tālāk, stāstīja tā:
„Par pieciem dirhēmiem es nopirku dateles, bet par četriem dirhēmiem – eļļu. Tad es to atnesu Allāha Sūtnim. Viņš palūdza ādas galdautu. Ar savu svētīto roku viņš sajauca dateles, miltus, eļļu un jogurtu, pagatavoja kādu ēdienu un tad man teica: ‚Ak, Alī! Ej un atved visus, ko vien atradīsi.’ Es izgāju ārā un ieraudzīju ļoti daudz cilvēku. Es viņus visus ielūdzu, atkal iegāju iekšā un teicu: ‚Ak, Allāha Sūtni! Ļaužu ir daudz.’
Pasauļu valdnieks, mūsu kungs, Visuma lepnums, teica: ‚Ielaid viņus pa desmit, lai paēd.’ Es tā arī izdarīju. Saskaitot izrādījās, ka bija paēduši un pieēdušies septiņsimt cilvēku, vīrieši un sievietes.”
Kad hazrat Alī un Fātimas kāzu mielasts (valīma) bija apēsts, mūsu kungs Pravietis, kā vēstīja Umm Aiman, teica hazrat Alī: „Ak, Alī, mana meita Fātima kā līgava ir aizgājusi uz jūsu māju. Es atnākšu pēc vakara namaza un lūgšos par jums. Gaidiet mani.”
Atnācis mājās, hazrat Alī apsēdās kaktā. Arī hazrat Fātima sēdēja otrā mājas kaktā. Tad atnāca mūsu kungs Allāha Sūtnis un pieklauvēja pie durvīm. Umm Aiman atvēra durvis.
Allāha Sūtnis jautāja: „Vai mans brālis ir šeit?” Umm Aiman teica: „Lai mans tēvs un mana māte ir tev par upuri, ak, Allāha Sūtni! Kas ir tavs brālis?” Mūsu kungs Allāha Sūtnis teica: „Alī ibn Abī Tālibs.” Umm Aiman jautāja: „Vai tu esi izdevis savu meitu pie vīra savam brālim?” Mūsu kungs Allāha Sūtnis teica: „Jā.” Tā kā Allāha Sūtnis bija jautājis: „Vai mans brālis ir šeit?”, Umm Aiman nodomāja, ka šāda laulība nevar būt atļauta. Taču, sacīdams „Jā”, mūsu kungs Allāha Sūtnis norādīja, ka laulībai traucē dzimšana no vienas mātes.
Pēc tam mūsu kungs Allāha Sūtnis jautāja Umm Aiman: „Vai arī Asmā bint Umaisa ir šeit?” Kad viņa atbildēja: „Jā”, viņš teica: „Tātad viņa ir atnākusi kalpot Allāha Sūtņa meitai.” Kad Umm Aiman atbildēja: „Jā”, viņš, sacīdams: „Lai viņa sasniedz labo”, lūdza par viņu.
„Ak, Fātima! Kas tev noticis, ka tu raudi? Es zvēru pie Visvarenā Allāha, ka esmu tevi izdevis pie vīra tam, kas ir viszinošākais no tiem, kas tevi bildināja, kas lēnprātībā un saprātā ir pārāks par citiem un kas pirmais no viņiem kļuva par musulmani” Svētais hadīss
Pēc tam viņš lika atnest trauku ar ūdeni. Viņš nomazgāja savas svētītās rokas. Ūdenī viņš ielēja arī nedaudz muskusa. Tad viņš pasauca hazrat Fātimu. Hazrat Fātima aiz kautrības skatījās uz savām drēbēm. Mūsu kungs Allāha Sūtnis paņēma nedaudz ūdens, apslacīja ar to viņas krūtis, galvu un muguru un lūdza: „Allahumma inni uizuha bika va zurrijataha minaš-šaitanir-radžim” (Ak, mans Kungs, es meklēju patvērumu pie Tevis, lai viņa un viņas pēcnācēji tiktu pasargāti no nolādētā, ar akmeņiem nomētātā šaitāna ļaunuma). Pēc tam viņš to pašu izdarīja arī hazrat Alī un lūdza: „Allahumma barik fihima va barik alaihima va barik lahuma fi naslihima.” Viņš nolasīja sūras al-Ihlās un al-Muavvizatain un teica: „Ieej pie savas sievas ar Visvarenā Allāha vārdu un svētību.” Pēc tam viņš ar savām svētītajām rokām satvēra abas durvju vērtnes, lūdza svētību un aizgāja.36
Hazrat Alī stāsta: „Četras dienas pēc mūsu kāzām mūsu kungs Allāha Sūtnis pagodināja mūsu māju ar savu apmeklējumu. Viņš mums deva padomus ar saviem sirdis iekarojošajiem, gudrības pilnajiem vārdiem un teica: ‚Ak, Alī! Atnes ūdeni!’ Es piecēlos un atnesu ūdeni. Viņš nolasīja svētu ājatu un teica: ‚Padzeries mazliet šī ūdens. Lai mazliet paliek.’ Es tā arī izdarīju. Atlikušo ūdeni viņš uzslacīja man uz galvas un krūtīm. Tad viņš atkal teica: ‚Atnes ūdeni.’ Es atkal atnesu ūdeni. Viņš izdarīja Fātimai to pašu, ko bija izdarījis man. Tad viņš mani izsūtīja ārā.”
Kad viņš bija izgājis, Pravietis jautāja savai meitai par hazrat Alī. Fātima teica: „Mans mīļais tētīt, viņā ir visas pilnības īpašības. Taču dažas kuraišu sievietes man saka: ‚Tavs vīrs ir nabags.’” Tad mūsu kungs Allāha Sūtnis teica: „Ak, mana meita! Tavs tēvs un tavs vīrs nav nabagi. Man tika piedāvāti visi zemes un debesu dārgumi un apslēptās bagātības. Bet es tos nepieņēmu. Es pieņēmu to, kas ir pieņemams Visvarenā Allāha priekšā. Ak, mana meitiņ! Ja tu zinātu to, ko zinu es, šī pasaule tavās acīs būtu niecīga un zema. Es zvēru pie Visvarenā Allāha, tavs vīrs ir pirmais no ashābiem. Viņš ir arī dižens islāmā un visdziļākais zināšanās. Ak, mana meita! Visvarenais Allāhs ir izraudzījies divus cilvēkus no Ahl al-Bait. Viens ir tavs tēvs, bet otrs – tavs vīrs. Nekad neesi viņam nepaklausīga un nekad neiebilsti viņa pavēlēm.”
Devis padomus savai meitai, mūsu kungs, Visuma lepnums, alaihi afdalus-salavat, pasauca iekšā hazrat Alī. Arī viņam viņš uzticēja Fātimu un teica: „Ak, Alī! Ievēro Fātimas jūtas. Viņa ir daļa no manis. Izturies pret viņu labi. Ja tu viņu apbēdināsi, tu būsi apbēdinājis mani.” Pēc tam viņš abus uzticēja Visvarenajam Allāham. Viņš piecēlās, un, kad jau grasījās iet, hazrat Fātima teica: „Ak, Allāha Sūtni! Darbus mājā darīšu es, bet darbus ārpus mājas – Alī. Ja tu man dāvātu kalponi (džārija), viņa varētu man palīdzēt dažos darbos. Tu mani iepriecinātu.” Mūsu kungs Allāha Sūtnis teica: „Ak, Fātima! Vai lai es tev dāvāju kaut ko labāku par kalponi, vai lai dāvāju kalponi?”
Mūsu māte hazrat Fātima atbildēja: „Dāvā man to, kas ir labāks par kalponi.” Tad mūsu kungs Allāha Sūtnis teica: „Katru dienu, liekoties gulēt, saki trīsdesmit trīs reizes Subhanallah, trīsdesmit trīs reizes Alhamdulillah, trīsdesmit trīs reizes Allahu akbar un vienu reizi La ilaha illallahu vahdahu la šarika lah, lahul mulku va lahul hamdu va huva ala kulli šaiin kadir. Kopā tie ir simt vārdi. Augšāmcelšanās dienā tu atradīsi tūkstoš labu darbu (hasana). Mīzānā (svaros) tavi labie darbi svērs smagāk.” Pēc tam mūsu kungs Pravietis izgāja no savas meitas mājas un aizgāja uz savām laimīgajām mājām.
Kaba ibn Ašrafa nogalināšana
Pēc uzvaras Badrā Medīnas ebreju un elku pielūdzēju mušriku sirdīs iezagās bailes. Daži ebreji atjēdzās un kļuva par musulmaņiem, sacīdami: „Tas noteikti ir tas cilvēks, kura īpašības mēs lasām savās grāmatās. Pretoties viņam vairs nebūs iespējams. Jo viņš vienmēr uzvarēs.” Citi teica: „Muhameds karoja ar kuraišiem, kas neko nesaprot no kara. Tādēļ viņš uzvarēja. Ja viņš būtu karojis ar mums, mēs viņam būtu parādījuši, kā karo un kā gūst uzvaru.”
Kad ebrejs vārdā Kabs ibn Ašrafs dzirdēja par islāma karaspēka uzvaru Badrā, viņš naida dēļ pret musulmaņiem devās uz Meku. Viņš sapulcināja tur elku pielūdzējus, skaitīja dzejoļus, lai tie uzbruktu Medīnai, mudināja un kūdīja viņus. Viņš vienojās ar viņiem cīnīties pret mūsu kungu Pravieti. Viņš pat sarīkoja sazvērestību, lai nogalinātu mūsu mīļo Pravieti. Visvarenais Allāhs par to paziņoja mūsu kungam Allāha Sūtnim un pēc nozīmes teica: „Tie ir tie, kurus Visvarenais Allāhs ir nolādējis (atstūmis no savas žēlastības)…”37
Tad mūsu kungs, Cildenākais Sūtnis, jautāja saviem godājamajiem ashābiem: „Kas nogalinās Kabu ibn Ašrafu? Jo viņš ir nodarījis pāri Visvarenajam Allāham un Viņa Sūtnim.”
Muhameds ibn Maslama jautāja: „Ak, Allāha Sūtni! Vai tu gribi, lai es viņu nogalinu?” Mūsu kungs Allāha Sūtnis teica: „Jā, gribu.” Muhameds ibn Maslama vairākas dienas apdomāja šo lietu un kala plānus. Viņš aizgāja pie dažiem saviem draugiem – Abū Nāilas, Abāda ibn Bišra, Hārisa ibn Ausa un Abū Absa ibn Džabra – un atklāja viņiem šo lietu. Visi to atzina par pareizu un teica: „Mēs viņu nogalināsim kopā.” Visi kopā viņi atnāca pie mūsu kunga Pravieša. Viņi teica: „Ak, Allāha Sūtni! Ja tu atļauj, vai mēs, runājot ar Kabu, drīkstam pateikt par tevi dažus vārdus, kas Kabam patiks?” Mūsu kungs Pravietis atļāva viņiem teikt, ko viņi vēlas.
Pēc tam Muhameds ibn Maslama ar saviem draugiem aizgāja pie Kaba ibn Ašrafa. Viņš teica: „Šis Muhameds ir pieprasījis no mums sadaku. Viņš mums ir uzlicis smagus nodokļus. Tādēļ es atnācu aizņemties kaut ko no tevis.” Kabs, priecādamies un domādams, ka Muhameds ibn Maslama domā tāpat kā viņš, teica: „Viņš jums apniks vēl vairāk.” Muhameds ibn Maslama teica: „Nu, mēs reiz esam viņam sekojuši. Mēs viņam sekosim arī turpmāk. Redzēsim, kā tas beigsies. Tagad aizdod mums nedaudz dateļu.” Kabs teica: „Labi, aizdošu. Bet jums man jādod kaut kas ķīlā!” Muhameds ibn Maslama un tie, kas bija ar viņu, jautāja: „Ko tu gribi?” Kabs teica: „Es gribu ķīlā jūsu sievas.” Tam viņi nepiekrita. Kabs teica: „Tad dodiet man ķīlā savus dēlus.” Viņi teica: „Arī tos mēs nevaram dot ķīlā. Tad par kādu no viņiem teiks, ka viņš ir ieķīlāts par vienu vai divām kamieļu kravām dateļu, un tas mums būtu kauna traips, ko mēs nekad nevarētu aizmirst. Bet ieročus un bruņas mēs varam tev dot ķīlā.” Kabs pieņēma šo priekšlikumu. Viņš arī pateica viņiem, kad atnākt.38
„Ak, Alī! Ievēro Fātimas jūtas. Viņa ir daļa no manis. Izturies pret viņu labi. Ja tu viņu apbēdināsi, tu būsi apbēdinājis mani” Svētais hadīss
Kādu nakti Muhameds ibn Maslama atnāca pie Kaba. Kopā ar viņu bija arī Abū Nāila. Kabs aicināja viņus cietoksnī. Pats viņš nokāpa lejā viņus sagaidīt. Kaba sieva viņam teica: „Kurp tu ej šādā stundā?” Kabs teica: „Atnākuši ir Muhameds ibn Maslama un mans brālis Abū Nāila.” Sieva teica: „Šī balss, ko es dzirdu, man nepatīk. It kā no tās pilētu asinis.” Kabs atbildēja: „Nē, tie ir Muhameds ibn Maslama un mans piena brālis Abū Nāila. Viņš ir labs jauneklis. Pat ja viņu naktī aicinātu uz zobenu cīņu, viņš nāktu nevilcinādamies. Tāds viņš ir.” Muhameds ibn Maslama ieveda sev līdzi cietoksnī divus, pēc cita vēstījuma – trīs cilvēkus. Tie bija Abū Abss ibn Džabrs, Hāriss ibn Auss un Abāds ibn Bišrs.39 Hazrat Muhameds ibn Maslama teica saviem draugiem: „Kad Kabs atnāks, es viņam teikšu, ka gribu paost viņa matus, turēšu viņa galvu un ostīšu. Kad redzēsiet, ka esmu stingri satvēris Kaba galvu, cērtiet viņu ar zobeniem.” Kabs ibn Ašrafs atnāca pie viņiem skaisti saģērbies un smaržas izplatīdams. Ibn Maslama, sacīdams: „Nekad līdz šim neesmu sajutis tik brīnišķīgu smaržu”, piegāja pie Kaba. Kabs lielījās: „Arābu vissmaržīgākās sievietes ir pie manis.” Muhameds ibn Maslama teica: „Vai tu atļausi man paost tavu galvu?” Kabs teica, ka atļauj. Ibn Maslama to paoda. Viņš ļāva paost arī saviem draugiem. Pēc tam viņš teica, ka gribētu paost vēlreiz. Šoreiz Muhameds ibn Maslama satvēra Kaba galvu un deva zīmi saviem draugiem cirst viņu ar zobeniem.
Kad krita pirmais zobena cirtiens, Kabs briesmīgi iekliedzās, bet nenomira. Tad Muhameds ibn Maslama nogalināja viņu ar savu dunci. Mudžāhidi, kas bija nogalinājuši Kabu, tūlīt pameta to vietu un nonāca Medīnā. Kad viņi deva priecīgo vēsti mūsu kungam Allāha Sūtnim, mūsu Pravietis slavēja Visvareno Allāhu un lūdza par mudžāhidiem. Neticīgā Kaba ibn Ašrafa nogalināšana iedvesa ebrejos lielas bailes. Jo, ja bija nogalināts tik ievērojams vadonis kā Kabs, tad viņu pašu nogalināšana bija tikai laika jautājums. No rīta viņi sapulcējās un ieradās pie mūsu kunga Pravieša. Viņi sūdzējās par to, kas bija noticis naktī. Mūsu kungs, Cildenākais Sūtnis, teica: „Viņš mūs pastāvīgi apgrūtināja un skaitīja pret mums dzejoļus. Ja kāds no jums darīs to pašu, lai zina, ka viņa sods ir zobens.” Pēc šī brīdinājuma ebreji aiz bailēm noslēdza ar mūsu kungu Allāha Sūtni jaunu līgumu.40
Gatafāna karagājiens
Šis karagājiens ir pazīstams arī kā Anmāras karagājiens un Zī Amras karagājiens. Kāda Banū Salaba un Banū Muhārib ļaužu grupa bija sapulcējusies vietā, ko sauc par Zī Amru, un nolēmusi izlaupīt visu, ko vien atradīs Medīnas apkārtnē. Viņu vadonis bija kāds Dasūrs ibn Hāriss ibn Muhāribs ar iesauku „Avras”. Mūsu kungs Pravietis (sallallahu alaihi va sallam) atstāja Usmānu ibn Afānu radijallahu anhu par vietnieku Medīnā un ar četrsimt piecdesmit vīru lielu spēku devās ceļā no Medīnas. Pa ceļam viņi sastapa cilvēku vārdā Džabārs. Viņi jautāja tam par ienaidnieku. Tas teica: „Viņi negribēs ar jums karot. Ieraudzījuši jūs, viņi aizbēga kalnos.” Allāha Sūtnis piedāvāja viņam islāmu. Viņš to pieņēma un kļuva par musulmani.
Islāma karaspēkam virzoties uz ieleju, sākās lietus, kas kādu laiku lija ar visu sparu, tad pierima un mitējās. Mudžāhidi, un pirmais no viņiem mūsu kungs Pravietis, bija izmirkuši no galvas līdz kājām. Katrs kaut kur malā žāvēja savas drēbes. Arī Allāha Sūtnis nomaļā vietā novilka drēbes, lai tās izžāvētu, un izklāja tās uz koka. Kamēr viņš atpūtās zem koka, neticīgie, kas vēroja islāma karaspēku, ieraudzīja Allāha Sūtni vienu un paziņoja to Dasūram ibn Hārisam. Tas klusi pielavījās vietai, kur Allāha Sūtnis atpūtās, lai viņu nogalinātu, izvilka zobenu un sacīja: „Kas tevi var izglābt no manas rokas?” Allāha Sūtnis atbildēja: „Visvarenais Allāhs izglābs.” Tajā pašā mirklī atnāca Džibrīls alaihis-salam, iesita Dasūram pa krūtīm un nogāza viņu zemē, un zobens izkrita viņam no rokas. Allāha Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) paņēma Dasūra zobenu un sacīja: „Kas tevi izglābs no manas rokas?” „Neviens nevar izglābt,” Dasūrs atbildēja, izrunāja šahādu (ticības apliecinājumu) un kļuva par musulmani. Viņš kļuva par cēloni tam, ka daudzi cilvēki pieņēma ticību (imāns).41 Viņš apsolīja, ka nekad vairs nevāks karaspēku karam. Bez bruņotas sadursmes viņi atgriezās Medīnā. Karagājiens ilga vienpadsmit dienas.
Bahrānas karagājiens
To sauc arī par „Banū Sulaim” vai „Nadžrānas karagājienu”. Pienāca ziņa, ka daudz elku pielūdzēju, kas sapulcējušies pie Banū Sulaim, gatavojas uzbrukt Medīnai. Par vietnieku tika atstāts hazrat Ibn Umm Maktūm. Allāha Sūtnis ar trīssimt vīru karaspēku devās pret ienaidnieku. Uzzinājis, ka tuvojas islāma karaspēks, ienaidnieks aizbēga kalnos. Tāpēc sastapties nebija iespējams. Karagājiens ilga divpadsmit dienas.
„Viņš (Kabs ibn Ašrafs) mūs pastāvīgi apgrūtināja un skaitīja pret mums dzejoļus. Ja kāds no jums darīs to pašu, lai zina, ka viņa sods ir zobens” Svētais hadīss
Mīlestība uz Tevi man atņēma mani pašu,
es mīlu Tevi, mans Kungs!
Cik salda ir mīlestība uz Tevi,
es mīlu Tevi, mans Kungs!
Ne bagātība mani iepriecina,
ne trūkums mani skumdina.
Mīlestība uz Tevi ir mans prieks,
es mīlu Tevi, mans Kungs!
Tu pavēlēji mums pielūgsmi,
Tu slavēji labus darbus,
Tu devi bezgalīgas dāvanas,
es mīlu Tevi, mans Kungs!
Cik nepateicīgs ir mans nafs,
sava prieka dēļ tas mani vienmēr upurē!
Bet es atradu īsto prieku:
es mīlu Tevi, mans Kungs!
Labi veikt pielūgsmi
un strādāt arī šai pasaulei –
tāds ir mans darbs dienu un nakti, jo
es mīlu Tevi, mans Kungs!
Mīlestība nav tikai vārdos, Hilmī!
Tavs Kungs teica: „Strādājiet!”
Lai to redz arī tavā rīcībā:
es mīlu Tevi, mans Kungs!
Cik daudz ir islāma ienaidnieku,
viltīgi tie uzbrūk reliģijai.
Vai drīkst tad sēdēt rāmi?
Es mīlu Tevi, mans Kungs!
Vai mīlētājs sēž slinkumā?
Vai ļauj putekļiem nosēsties uz mīļotā?
Apklusini ienaidnieku un saki:
„Es mīlu Tevi, mans Kungs!”