Salmāns al-Fārisī kļūst par musulmani
Diendienā islāma gaisma izplatījās arvien plašāk, un mūsu kunga Allāha Sūtņa svētītais vārds, kur vien tika dzirdēts, sāka ieņemt vietu sirdīs. Zināšanu ļaudis, kas ar ilgām bija gaidījuši viņa atnākšanu, meklējumos un satraukumā steidzās uz Medīnu un saņēma ticības godu. Viens no viņiem bija hazrat Salmāns al-Fārisī. Par to, kā kļuva par musulmani, viņš stāstīja šādi: – Es esmu no Džajas ciema pie Isfahānas pilsētas Persijā (Irānā). Mans tēvs bija ciema bagātākais, un mums bija daudz zemes un mantas. Es biju vienīgais bērns ģimenē un vienīgais tēva mīlulis. Tādēļ viņš mani audzināja kā meiteni. Viņš neļāva man iziet no mājas. Tā kā viņš bija madžūss (uguns pielūdzējs), viņš man pilnībā, bez iztrūkuma, iemācīja madžūsu reliģiju tā, kā pats vēlējās. Mājā nemitīgi dega uguns, un mēs to pielūdzām un klanījāmies tās priekšā līdz zemei (veicām sadždu).
Tā kā manam tēvam bija daudz mantas un īpašumu, reiz viņš mani izveda ārā un teica: „Mans bērns! Kad es nomiršu, tu kļūsi par visu šo mantu īpašnieku. Tādēļ ej un iepazīsti savus īpašumus un zemes.” Es teicu: „Labi”, un apstaigāju mūsu dārzus.
Kādu dienu, iedams apskatīt laukus, es nonācu pie baznīcas. Es dzirdēju kristiešu balsis, un, pienācis pie viņiem, redzēju, ka viņi iekšā veic dievkalpojumu. Es brīnījos, jo neko tādu nekad agrāk nebiju redzējis. Jo mūsu pielūgsme nebija nekas cits kā iekurt uguni un klanīties tai līdz zemei. Bet viņi pielūdza Allāhu, ko nevar redzēt. Es pie sevis teicu: „Es zvēru pie Allāha, viņu reliģija ir patiesa, bet mūsējā – nepatiesa.” Līdz vakaram es ziņkārīgi viņus vēroju. Vēl pirms es nonācu līdz mūsu laukiem, sāka krēslot. Kad es viņiem jautāju: „Kur ir šīs reliģijas sākotne?”, viņi atbildēja: „Damaskā.” Tad es jautāju: „Ja es aiziešu uz Damasku, vai viņi pieņems arī mani?”, un viņi atbildēja: „Jā, pieņems.” Kad jautāju: „Vai starp jums ir kāds, kas drīz dosies uz Damasku?”, viņi pastāstīja, ka pēc kāda laika dosies karavāna. Tie, ar kuriem es runāju, bija nedaudzi un bija atnākuši no Damaskas uz Isfahānu. Būdams aizņemts ar viņiem, es nokavēju atgriešanos mājās. Redzēdams, ka es neatgriežos, tēvs sāka mani meklēt un izsūtīja cilvēkus.
Viņi meklēja, bet mani neatrada. Kamēr viņi bija lielā satraukumā, es atgriezos mājās. Tēvs teica: „Kur tu biji līdz šim? Nav tādas vietas, kur mēs tevi nebūtu meklējuši!” Es atbildēju: „Tētiņ! Šodien es izgāju apstaigāt laukus. Bet pa ceļam nonācu pie kristiešu baznīcas. Es iegāju iekšā. Es redzēju, ka viņi tic Allāham, ko viņi neredz un kurš valda pār visu un spēj visu. Es biju pārsteigts par viņu pielūgsmi. Līdz vakaram es viņus vēroju. Es sapratu, ka viņu reliģija ir patiesa.” To dzirdējis, tēvs teica: „Ak, mans dēls! Tu domā nepareizi. Tavu tēvu un vectēvu reliģija ir pareizāka par viņu reliģiju. Viņu reliģija ir sagrozīta. Sargies, lai tevi nepieviļ, un netici tam!” Es teicu: „Nē, viņu reliģija ir labāka par mūsējo; viņējā ir patiesa, bet mūsējā – nepatiesa.” Tēvs par to ļoti sadusmojās, sasēja man rokas un kājas un ieslodzīja mani mājā.
Būdams šādā stāvoklī, es nemitīgi gaidīju ziņas par karavānu, kurai bija jādodas uz Damasku. Beidzot es uzzināju, ka kristiešu mūki karavānu jau ir sagatavojuši.
Es atraisīju virves, aizbēgu un devos uz baznīcu, kur bija karavāna. Es pastāstīju, ka nevaru šeit palikt, pievienojos karavānai un devos ceļā uz Damasku. Damaskā es pajautāju, kas ir lielākais kristiešu reliģijas zinātnieks. Man norādīja kādu vīru; es aizgāju pie viņa un izstāstīju, kā man klājas. Es teicu, ka gribu palikt pie viņa un viņam kalpot, un lūdzu, lai viņš mani māca kristietību un palīdz man iepazīt Visvareno Allāhu. Viņš piekrita. Tā es sāku viņam kalpot un darīt baznīcas darbus, un viņš mani mācīja kristietību.
„To, ko dzirdat no manis, pastāstiet arī saviem brāļiem reliģijā! Dariet to zināmu cits citam!” Svētais hadīss
Taču vēlāk es sapratu, ka viņš ir slikts cilvēks. Jo ziedojumus (sadaka) – zeltu un sudrabu –, ko kristieši atnesa, lai tos izdalītu nabagiem, viņš paturēja sev un nedeva trūkumcietējiem. Viņš bija sakrājis veselus septiņus podus zelta un sudraba. Neviens cits kā vien es par to nezināja. Pēc kāda laika viņš nomira.
Kristieši sapulcējās uz bērēm. Es viņiem teicu: „Kāpēc jūs viņam izrādāt tik lielu godu? Viņš nav cilvēks, kas būtu tāda goda cienīgs!” Viņi teica: „No kurienes tu to ņem?”, un man neticēja. Tad es viņiem parādīju, kur viņš bija noslēpis zeltu. Viņi izcēla septiņus podus zelta un sudraba un teica: „Viņš nav cienīgs, lai viņu sagatavotu apbedīšanai un apbedītu.” Tad viņi izmeta viņu kaut kur un apbēra ar akmeņiem. Viņa vietā stājās cits.1
Šis cilvēks patiešām bija zinātnieks un askēts, kurš šai pasaulei nepiešķīra nekādu nozīmi. Viņš tiecās pēc mūžīgās pasaules un vienmēr strādāja tās labā; dienu un nakti viņš pastāvīgi veica pielūgsmi. Es viņu ļoti iemīlēju un ilgu laiku paliku pie viņa. Es ar prieku viņam kalpoju. Mēs kopā veicām pielūgsmi.
Kādu dienu es viņam teicu: „Ak, mans kungs! Jau ilgu laiku es esmu pie jums un esmu jūs ļoti iemīlējis. Jo jūs paklausāt Visvarenā Allāha pavēlēm un izvairāties no tā, ko Viņš aizliedzis. Kad jūs nomirsiet, ko man darīt? Ko jūs man ieteiksiet?” Viņš atbildēja: „Mans dēls, Damaskā vairs nav palicis neviena, kas varētu vest cilvēkus uz pareizā ceļa. Pie kā vien tu aiziesi, tas tevi samaitās. Taču Mosulā ir kāds cilvēks. Iesaku tev viņu atrast.”
Kad viņš nomira, es devos uz Mosulu, atradu viņa aprakstīto cilvēku un izstāstīju viņam, ko biju piedzīvojis. Viņš pieņēma mani savā kalpībā. Arī viņš, tāpat kā tas otrs, bija ļoti vērtīgs cilvēks, kas nebija pieķēries šai pasaulei un pastāvīgi veica pielūgsmi. Arī viņam es ilgi kalpoju. Bet kādu dienu viņš saslima. Kad viņa nāves stunda bija tuvu, es arī viņam uzdevu tos pašus jautājumus. Viņš ieteica man kādu cilvēku Nusaibīnā. Pēc viņa nāves es tūlīt devos uz Nusaibīnu. Es atradu to, ko viņš bija norādījis, un pateicu, ka gribu palikt pie viņa. Viņš piekrita, un kādu laiku es biju viņa kalpībā. Kad viņš saslima, es lūdzu, lai viņš mani nosūta pie kāda cita. Šoreiz viņš man aprakstīja kādu cilvēku Bizantijas pilsētā Amūrijā. Pēc viņa nāves es devos ceļā uz Amūriju. Atradis arī šo viņa norādīto cilvēku, es stājos viņa kalpībā un ilgi tur paliku.
Pēc tam arī viņa nāve tuvojās. Kad es lūdzu, lai viņš mani nosūta pie kāda cita, viņš teica: „Es zvēru pie Allāha, tagad es tāda cilvēka nezinu. Taču ir tuvu pienācis laiks, kad nāks pēdējo laiku Pravietis.” Pēc tam viņš uzskaitīja viņa pazīmes: „Viņš nāks no arābu vidus, pārcelsies no savas dzimtenes un apmetīsies pilsētā, kurā ir daudz dateļpalmu, akmeņaina apvidus vidū.
Viņš pieņems dāvanas, bet nepieņems sadaku. Starp viņa pleciem būs pravietības zīmogs.” Kad arī šis cilvēks nomira, es nolēmu, kā viņš bija teicis, doties uz arābu zemi. Strādādams Amūrijā, es biju ieguvis dažus vēršus un nedaudz aitu. Kāda karavāna no Banū Kalb cilts gatavojās doties uz arābu zemi. Kad es viņiem teicu: „Lai šie vērši un aitas ir jūsu, aizvediet mani uz arābu zemi!”, viņi pieņēma manu piedāvājumu un paņēma mani līdzi. Taču, kad nonācām vietā, ko sauc par Vādī al-Kurā, viņi mani nodeva un, apgalvodami, ka esmu vergs, pārdeva kādam ebrejam. Tur, kur dzīvoja ebrejs, es redzēju dateļpalmu dārzus. Es nodomāju: „Šī droši vien ir vieta, uz kuru pārcelsies pēdējo laiku Pravietis.” Taču es nekādi nespēju tur iejusties. Kādu laiku es kalpoju šim ebrejam. Pēc tam viņš mani pārdeva savam tēvoča dēlam. Tas mani paņēma un atveda uz Medīnu. Nonācis Medīnā, es tūlīt jutos kā mājās, it kā šo vietu būtu redzējis jau agrāk. Tagad manas dienas ritēja Medīnā; es strādāju tā ebreja, kas mani bija nopircis, vīnadārzā un dārzā un viņam kalpoju. Tajā pašā laikā es nepacietīgi gaidīju, kad sasniegšu savu īsto mērķi.
Kādu dienu es biju uzkāpis dateļpalmā un strādāju. Mans saimnieks zem koka ar kādu sarunājās. Pēkšņi viņi teica: „Lai iet bojā Ausa un Hazradža ciltis! No Mekas uz Kubā ir atnācis kāds cilvēks. Viņš saka, ka ir pravietis. Un šīs ciltis viņu pieņem un pāriet viņa reliģijā…” Izdzirdējis šos vārdus, es gandrīz zaudēju samaņu. Es tūlīt nokāpu lejā un teicu tam cilvēkam: „Ko tu saki?” Mans saimnieks iesita man pļauku un teica: „Kāda tev daļa? Ko tu iztaujā? Dari savu darbu!” Tās dienas vakarā es paņēmu nedaudz dateļu un tūlīt devos uz Kubā. Es iegāju pie mūsu kunga Allāha Sūtņa (sallallahu alaihi va sallam) un teicu: „Tu esi krietns cilvēks, un pie tevis ir nabagi. Es atnesu šīs dateles kā sadaku.”
Allāha Sūtnis teica ashābiem, kas bija pie viņa: „Nāciet un ēdiet dateles.” Viņi ēda. Taču pats viņš neēda nemaz. Es pie sevis teicu: „Lūk, viena pazīme. Viņš nepieņem sadaku.” Kad mūsu kungs Allāha Sūtnis bija pagodinājis Medīnu, es atkal paņēmu nedaudz dateļu un atnesu viņam. Es teicu: „Tā ir dāvana.” Šoreiz viņš ēda kopā ar saviem ashābiem. Es teicu: „Lūk, parādījās arī otrā pazīme.” Manis atnesto dateļu bija ap divdesmit piecām. Bet apēsto dateļu kauliņu bija ap tūkstoti. Ar mūsu kunga Allāha Sūtņa brīnumu dateles bija vairojušās. Es pie sevis teicu: „Es redzēju vēl vienu pazīmi.” Pēc tam es atkal aizgāju pie Allāha Sūtņa. Viņi apbedīja mirušo. Tā kā gribēju redzēt pravietības zīmogu, es piegāju pavisam tuvu. Viņš saprata, ko es vēlos, un pacēla savu kreklu. Kad viņa svētītā mugura atsedzās, es ieraudzīju pravietības zīmogu; tūlīt to noskūpstīju un sāku raudāt. Tajā pašā brīdī es izrunāju Kalima aš-šahāda un kļuvu par musulmani.
Pēc tam es Allāha Sūtnim sīki izstāstīju, ko biju piedzīvojis. Tas viņam patika. Viņš pavēlēja man to izstāstīt arī cildenajiem ashābiem. Cildenie ashābi sapulcējās, un es viņiem izstāstīju visu, ko biju piedzīvojis, līdz pat vissīkākajai detaļai…2
Kad Salmāns al-Fārisī pieņēma ticību, viņš, nezinādams arābu valodu, lūdza tulku. Atnākušais ebreju tulks, kad Salmāns slavēja mūsu mīļo Pravieti, tulkoja pretēji. Tajā brīdī atnāca Džibrīls alaihis-salam un pareizi paziņoja Allāha Sūtnim hazrat Salmāna vārdus. Sapratis, kas noticis, ebrejs izrunāja Kalima aš-šahāda un kļuva par musulmani.
Kļuvis par musulmani, Salmāns al-Fārisī vēl kādu laiku palika vergs. Kad mūsu mīļais Pravietis teica: „Atbrīvo sevi no verdzības, Salmān!”, viņš aizgāja pie sava saimnieka un pateica, ka vēlas tikt atbrīvots. Ebrejs negribīgi piekrita, taču ar nosacījumu, ka Salmāns iestādīs trīssimt dateļpalmu stādu, izaudzēs tos līdz ražai un samaksās tūkstoš sešsimt dirhēmu zelta (saskaņā ar kādu stāstījumu – ap četriem tūkstošiem dirhēmu sudraba).
Viņš to pastāstīja mūsu kungam Allāha Sūtnim. Pravietis teica saviem ashābiem: „Palīdziet savam brālim.” Viņi savāca viņam trīssimt dateļpalmu stādu. Mūsu kungs Allāha Sūtnis teica: „Sagatavo tiem bedres un, kad būs gatavas, pasaki man.” Kad viņš bedres sagatavoja un paziņoja, mūsu kungs (sallallahu alaihi va sallam) atnāca un ar savām svētītajām rokām iestādīja stādus. Vienu no tiem bija iestādījis hazrat Umars. Ar Visvarenā Allāha atļauju visi tie tajā pašā gadā deva dateles, izņemot to, ko bija iestādījis hazrat Umars. Mūsu kungs Allāha Sūtnis izrāva arī šo vienu un ar savu svētīto roku iestādīja to no jauna, un, tiklīdz viņš to bija iestādījis, tas deva dateles.
„Ir tuvu pienācis laiks, kad nāks pēdējo laiku Pravietis. Viņš nāks no arābu vidus, pārcelsies no savas dzimtenes un apmetīsies pilsētā, kurā ir daudz dateļpalmu, akmeņaina apvidus vidū. Viņš pieņems dāvanas, bet nepieņems sadaku. Starp viņa pleciem būs pravietības zīmogs” Amūrijas mūks
Hazrat Salmāns al-Fārisī stāstīja: „Kādu dienu kāds cilvēks mani meklēja un vaicāja: ‚Kur ir Salmāns al-Fārisī, nabaga mukātabs (vergs, kas ar savu saimnieku vienojies par noteiktu summu, lai atgūtu brīvību)?’ Viņš mani atrada un iedeva man olas lieluma zelta gabalu, kas viņam bija rokā. Es to paņēmu, aizgāju pie mūsu Pravieša un izstāstīju, kā ir.
Allāha Sūtnis atdeva man zeltu atpakaļ un teica: ‚Paņem šo zeltu un samaksā savu parādu!’ Kad es teicu: ‚Ak, Allāha Sūtni! Šis zelts nesver tik, cik prasa ebrejs’, mūsu kungs Allāha Sūtnis paņēma zeltu un pārlaida to pār savu svētīto mēli. Tad viņš teica: ‚Ņem to! Visvarenais Allāhs ar to nomaksās tavu parādu.’ Es zvēru pie Allāha, es nosvēru to zeltu, un tas bija tieši tik, cik bija prasīts. Es to aiznesu un atdevu ebrejam. Tā es atbrīvojos no verdzības.”3
No tās dienas Salmāns al-Fārisī pievienojās Ashāb as-Suffa.
Eņģeļi nāca klausīties
Mūsu Pravietis (sallallahu alaihi va sallam) lasīja Svēto Korānu tik skaisti, tik saldi un tik aizkustinoši, ka arī nemusulmaņi, kas viņā klausījās, bija sajūsmā. To, kas, viņā klausīdamies, kļuva par musulmaņiem, bija daudz.
Hazrat Barā ibn Āzibs stāstīja: „Kādu reizi pēc nakts namaza es klausījos, kā mūsu kungs Allāha Sūtnis lasa sūru at-Tīn. Viņš lasīja tik skaisti, ka nekad nebiju dzirdējis nevienu, kura balss un lasījums būtu pilnīgāki par viņējo.”
Starp cildenajiem ashābiem bija ļoti daudz tādu, kam bija ļoti skaista balss un kas, lasot Svēto Korānu, raudāja un lika raudāt citiem. Viens no viņiem bija Usaids ibn Hudairs. Kādu nakti viņš piesēja savu zirgu sev blakus un sāka lasīt sūru al-Bakara. Viņam lasot, zirgs pēkšņi sabijās. Hazrat Usaids apklusa, un zirgs nomierinājās. Viņš sāka lasīt, un zirgs atkal sabijās. Kad viņš apklusa, zirgs nomierinājās. Kad viņš atkal sāka lasīt, zirgs atkal sabijās. Jahja, Usaida ibn Hudaira dēls, gulēja netālu no zirga. Baidīdamies, ka zirgs var nodarīt bērnam ļaunu, viņš pārtrauca lasīt.
Paskatījies debesīs, viņš pamanīja miglā, kas atgādināja balta mākoņa ēnu, kaut ko, kas mirdzēja kā lampas. Kad viņš pārtrauca lasīt, viņš redzēja, ka tās mirdzošās lietas paceļas pret debesīm un pazūd.
Kad ausa rīts, viņš devās pie mūsu mīļā Pravieša un izstāstīja, kas bija noticis.
Mūsu kungs Allāha Sūtnis jautāja: „Vai tu zini, kas tie bija?” Hazrat Usaids atbildēja: „Lai mans tēvs un māte ir tev par upuri, ak, Allāha Sūtni! Nezinu.”
Mūsu kungs Pravietis teica: „Tie bija eņģeļi. Viņi bija pietuvojušies tavai balsij. Ja tu būtu lasījis tālāk, viņi līdz rītam būtu klausījušies tevī, un ļaudis būtu viņus redzējuši un vērojuši. Viņi nebūtu slēpušies no ļaužu acīm.”
Viens no tiem, kas lasīja Svēto Korānu īpaši aizkustinošā balsī, bija hazrat Abū Bakrs as-Sidīks. Kad viņš, veicot namazu, sāka lasīt, viņš nespēja savaldīties, un no viņa svētītajām acīm plūda asaras. Tie, kas viņu redzēja, apbrīnoja šo viņa stāvokli. Kādu dienu elku pielūdzēji sapulcējās un teica: „Šis cilvēks raud, aizkustinošā balsī lasīdams to, ko atnesis pravietis. Mēs baidāmies, ka mūsu bērni un sievas, viņa šī stāvokļa apburti, var kļūt par musulmaņiem.”
Abdullāhs ibn Salāms kļūst par musulmani
Viens no tiem, kas, ieraudzījuši mūsu mīļā Pravieša svētīto seju, viņu iemīlēja un, dzirdējuši viņa svētītos vārdus un viņa lasīto Svēto Korānu, sajūsmā kļuva par musulmaņiem, bija hazrat Abdullāhs ibn Salāms.
Abdullāhs ibn Salāms, kas labi pārzināja Taurātu un Indžīlu, pirms ticības pieņemšanas bija ebreju zinātnieks. Pats viņš par to, kā kļuva par musulmani, stāstīja šādi: „Es biju lasījis un apguvis Taurātu un tā skaidrojumus pie sava tēva. Kādu dienu tēvs man pastāstīja par Pravieša, kuram bija jānāk pēdējos laikos, īpašībām, pazīmēm un darbiem, ko viņš veiks, un teica: ‚Ja viņš būs no Hārūna pēcnācējiem, es viņam sekošu; ja ne – nesekošu!’ Mans tēvs nomira pirms Allāha Sūtņa ierašanās Medīnā.
Kad es dzirdēju, ka Allāha Sūtnis Mekā ir pasludinājis savu pravietību, es jau zināju viņa īpašības, viņa vārdu un laiku, kad viņam bija jānāk. Tādēļ es viņu gaidīju un vēroju. Kamēr no kāda neuzzināju, ka viņš ir viesis Amra ibn Aufa dēlu mājā vietā, ko sauc par Kubā, netālu no Medīnas, es slēpu savu stāvokli no ebrejiem un klusēju.
Kādu dienu, kad es savā dārzā lasīju svaigas dateles no palmas, kāds no Nādira dēliem iekliedzās: ‚Šodien ir atnācis arābu cilvēks!’ Mani pārņēma drebuļi. Es tūlīt saucu takbīru: ‚Allahu akbar!’ Tobrīd zem koka sēdēja mana tēva māsa Hālida bint Hārisa. Viņa bija ļoti veca sieviete. Izdzirdējusi manu takbīru, viņa mani norāja: ‚Lai Allāhs tevi atstāj tukšām rokām un neļauj tev sasniegt to, uz ko tu ceri! Es zvēru pie Allāha, tu nebūtu vairāk priecājies, ja būtu dzirdējis, ka nāk Mūsa ibn Imrāns!’4 Es teicu: ‚Ak, tante! Es zvēru pie Allāha, viņš ir Mūsas ibn Imrāna brālis un tāds pats pravietis kā Mūsa. Viņš iet Mūsas ceļu un ir sūtīts ar to pašu tauhīdu (Allāha vienotības mācību), ar kuru tika sūtīts Mūsa.’
Tad viņa man teica: ‚Mana brāļa dēls! Vai tad viņš ir tas pravietis, par kuru mums ir paziņots, ka viņš tiks sūtīts tuvu pasaules galam?’ ‚Jā,’ es teicu. ‚Tad tev taisnība,’ viņa teica.5
Kad Allāha Sūtnis pārcēlās uz Medīnu, es tūlīt iejaucos ļaužu pūlī, lai viņu ieraudzītu. Tiklīdz ieraudzīju viņa svētīto skaistumu un gaismas pilno seju, es teicu: ‚Viņa seja nevar būt meļa seja!’ Allāha Sūtnis sapulcējušamies ļaudīm skaidroja islāmu un deva padomus. Pirmais svētais hadīss, ko es tur dzirdēju no Allāha Sūtņa, bija šis: ‚Izplatiet savā starpā sveicienu (salām), paēdiniet izsalkušos, uzturiet radu saites (sila ar-rahm), apmeklējot tuvus radiniekus, un veiciet namazu, kad ļaudis guļ. Tā jūs ar mieru ieiesiet Paradīzē.’
Pasaules lepnums (sallallahu alaihi va sallam), atpazinis mani ar pravietības gaismu, jautāja: ‚Vai tu esi Ibn Salāms, Medīnas zinātnieks?’ Kad es atbildēju: ‚Jā’, mūsu mīļais Pravietis teica: ‚Pienāc tuvāk’, un uzdeva šo jautājumu: ‚Abdullāh! Saki Visvarenā Allāha dēļ! Vai tu Taurātā neesi lasījis un uzzinājis par manām īpašībām?’ Es teicu: ‚Vai tu man pateiksi, kādas ir Visvarenā Allāha īpašības?’
Atbildot uz šo jautājumu, mūsu kungs Allāha Sūtnis mazliet pagaidīja, un Džibrīls alaihis-salam nolaidās ar sūru al-Ihlās. Izdzirdējis šo sūru, ko lasīja mūsu kungs Allāha Sūtnis, es tūlīt teicu mūsu Pravietim: ‚Jā, ak, Allāha Sūtni! Tu runā patiesību. Es apliecinu, ka nav cita dieva kā vien Visvarenais Allāhs. Tu esi Viņa kalps un Viņa Sūtnis!’ Un tā es izrunāju Kalima aš-šahāda un kļuvu par musulmani. Pēc tam es teicu: ‚Ak, Allāha Sūtni! Ebreji ir netaisna tauta, kas melo tā, ka cilvēks apstulbst, un izvirza nepamatotus apvainojumus un apmelojumus. Ja viņi izdzirdēs un uzzinās, ka esmu kļuvis par musulmani, pirms tu viņiem pajautā par manu raksturu un par to, kāds es esmu, viņi noteikti tev par mani sarunās neiedomājamus apmelojumus. Vispirms pajautā viņiem par mani!’ Tad es paslēpos kādā mājas daļā. Pēc manis iegāja grupa ievērojamāko ebreju vīru. Mūsu kungs Allāha Sūtnis jautāja ebrejiem: ‚Kāds cilvēks starp jums ir Abdullāhs ibn Salāms?’ Ebreji atbildēja: ‚Viņš ir mūsu augstākais zinātnieks un mūsu lielākā zinātnieka dēls! Ibn Salāms ir labākais no mums un labākā no mums dēls!’ Tad mūsu kungs Allāha Sūtnis jautāja ebrejiem: ‚Ko jūs teiksiet, ja viņš ir kļuvis par musulmani?’
„Visvarenais Allāhs man paziņoja, ka Viņš mīl četrus cilvēkus. Viņš man pavēlēja mīlēt visus četrus. Tie ir Alī, Abū Zars, Mikdāds un Salmāns” Svētais hadīss
Ebreji atbildēja: ‚Lai Allāhs viņu pasargā no tādas lietas!’
Tajā brīdī es iznācu no savas slēptuves un, apliecinādams viņa patiesumu, teicu: ‚Ak, ebreju ļaudis! Bīstieties Visvareno Allāhu! Pieņemiet to, kas pie jums ir atnācis. Es zvēru pie Visvarenā Allāha, ka arī jūs zināt: šis ir Visvarenā Allāha Sūtnis, kura vārdu un īpašības jūs esat redzējuši ierakstītus Taurātā, kas ir jūsu rokās. Es apliecinu, ka nav cita dieva kā vien Visvarenais Allāhs. Un vēl es apliecinu, ka Muhameds alaihis-salam ir Viņa kalps un Viņa Sūtnis.’ Tad ebreji sacīja: ‚Viņš ir sliktākais no mums un sliktākā no mums dēls!’ un sāka mani nopelt, piedēvēdami man visādus trūkumus un apmelojumus. Es teicu: ‚Tieši no tā es baidījos. Ak, Allāha Sūtni! Vai es tev nebiju teicis, ka viņi ir netaisna, melīga, apmelotāju tauta, kas nevairās no ļauna? Lūk, viss ir nācis gaismā!’ Allāha Sūtnis teica ebrejiem: ‚Mums pietiek ar jūsu pirmo liecību, otrā ir lieka.’ Pēc tam es tūlīt atgriezos mājās.
Es aicināju uz islāmu savu ģimeni un radiniekus. Visi, arī mana tante, kļuva par musulmaņiem.
Tas, ka es pieņēmu ticību, ebrejus ļoti saniknoja. Tādēļ viņi sāka mani spiest. Daži ebreju zinātnieki pat mēģināja mani atrunāt no islāma, sacīdami: ‚No arābiem pravietis nenāks, tas tavējais ir valdnieks.’ Taču viņiem tas neizdevās.”
Kopā ar viņu no sirds par musulmaņiem kļuva Salaba ibn Saja, Usaids ibn Saja, Asads ibn Ubaids un vēl daži ebreji. Taču daži ebreju zinātnieki sacīja: „Muhamedam ir noticējuši tikai mūsu ļaunākie. Ja viņi būtu no mūsu labākajiem, viņi nebūtu atstājuši savu senču reliģiju.” Atbildot viņiem, Visvarenais Allāhs atsūtīja svēto ājatu un pēc nozīmes teica: „Viņi (Grāmatas ļaudis) nav visi vienādi. Starp Grāmatas ļaudīm ir kopiena, kas veic pielūgsmi un paklausa; nakts stundās viņi, krizdami sadždā, lasa Visvarenā Allāha ājatus.”6
Diendienā mans stāvoklis kļūst aizvien ļaunāks, ak, Allāha Sūtni!
Lai beidzot labojas mani darbi – palīdzi, ak, Allāha Sūtni!
Mans zemiskais nafs ir kļuvis nevaldāms, tas lika man sekot šaitānam,
Ar tik daudziem grēkiem – vai drīkstu meklēt patvērumu pie tevis, ak, Allāha Sūtni?
Vai iespējams atbrīvoties no nafsa un šaitāna iegribām,
Ja tava vadība mani nesasniedz, ak, Allāha Sūtni?
Kad tava svētība un labvēlība kaut uz mirkli sasniedz grēcinieku,
Tad viņa ceļš abās pasaulēs ir drošs, ak, Allāha Sūtni!
Es godāju pavēles un aizliegumus, harāmu nesaucu par halālu.
Katra grēka beigas bija nožēla, ak, Allāha Sūtni!
Ak, cilvēku un džinu Sūtni, augstākais no cilvēkiem,
Manas sirsnības (ihlāss) dēļ dāvā man aizlūgumu, ak, Allāha Sūtni!
„Izplatiet savā starpā sveicienu (salām), pabarojiet izsalkušos, uzturiet radniecības saites (sila ar-rahm) un veiciet namazu, kad cilvēki guļ. Tā jūs droši ieiesiet Paradīzē” Svētais hadīss
Sens Medīnas al-Munavvara skats (1890)
Daži notikumi hidžras pirmajā gadā
Hidžras pirmajā gadā nomira ansāri Asads ibn Zurāra, Barā ibn Marūrs un Kulsūms ibn Hidms, kā arī muhādžirs Usmāns ibn Mazūns. Turklāt hazrat Abū Bakrs un Bilāls al-Habašī (radijallahu anhuma), nespēdami panest Medīnas gaisa un ūdens iedarbību, saslima ar malāriju. Tad Allāha Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) lūdza: „Ak, mans Kungs! Kā Tu liki mums iemīlēt Meku, tā liec mums iemīlēt arī Medīnu un dāvā mums šeit svētību un bagātīgu iztiku!” Cildenais Allāhs pieņēma viņa lūgšanu un lika muhādžiriem iemīlēt Medīnu.
Pirmais rakstiskais līgums
Pirms mūsu kunga Allāha Sūtņa hidžras par Medīnas valdnieku bija jākļūst Medīnas Hazradža cilts vadonim Abdullāham ibn Ubajam. Kad pēc Akabas zvērestiem (baiati) un vēlāk pēc hidžras lielākā daļa Ausa un Hazradža cilšu kļuva par musulmaņiem, Abdullāha ibn Ubaja cerības uz varu nepiepildījās. Tādēļ Abdullāhs ibn Ubajs glabāja naidu vispirms pret mūsu kungu Pravieti un tiem cildenajiem ashābiem, kas bija muhādžiri, bet pēc tam arī pret Medīnas ashābiem, taču atklāti savu naidīgumu izrādīt nevarēja. Kopā ar dažiem sev līdzīgiem viņš izveidoja munāfiku (liekuļu) grupu. Musulmaņu klātbūtnē viņi sacīja, ka ir pieņēmuši islāma reliģiju, bet aiz muguras viņus izsmēja. Viņi sāka slepeni sēt šķelšanās sēklas un celt fitnu (nemieru). Viņi aizgāja tik tālu, ka mēģināja ačgārni pārstāstīt un sagrozīt mūsu kunga, pasaules lepnuma (sallallahu alaihi va sallam), svētītos vārdus.
Tikmēr arī Mekas elku pielūdzēji nesēdēja rokas klēpī salikuši. To, ko viņi nebija spējuši nodarīt mūsu kungam Allāha Sūtnim Mekā, viņi tagad mēģināja izdarīt Medīnā. Tāpat kā viņi sūtīja draudu vēstules Medīnas elku pielūdzējiem, viņi arī Medīnas ebreju ciltīm sūtīja draudiem pilnas vēstules un ziņas. Šie draudi pamudināja ebrejus tuvoties mūsu kungam Allāha Sūtnim.
Tajā laikā ebreji ieradās pie mūsu kunga Allāha Sūtņa un teica: „Mēs esam atnākuši noslēgt ar jums mieru. Noslēgsim līgumu, lai mēs viens otram nekaitētu.” Tad mūsu Pravietis noslēdza ar viņiem piecdesmit piecu pantu līgumu. Daži no tā noteikumiem ir šādi:
1. Šis līgums ir dokuments, ko Allāha Sūtnis Muhameds alaihis-salam ir sastādījis starp Mekas un Medīnas musulmaņiem, tiem, kas viņiem seko, tiem, kas vēlāk viņiem pievienosies, un tiem, kas karo kopā ar viņiem.
2. Bez šaubām, viņi ir kopiena, kas ir nošķirta no citiem cilvēkiem.
3. Katra cilts kopīgi maksās izpirkuma naudu par saviem gūstekņiem (saskaņā ar taisnīgumu, kas valda starp musulmaņiem).
4. Musulmaņi vienoti nostāsies pret tiem, kas viņu vidū ceļ nekārtības, pat ja tie būtu viņu pašu bērni.
5. Tie ebreji, kas seko musulmaņiem, necietīs nekādu netaisnību, turklāt viņiem tiks sniegta palīdzība.
6. Ebreji kopā ar musulmaņiem veidos vienu grupu, un katrs pildīs savas reliģijas prasības.
7. Neviens no ebrejiem bez Muhameda alaihis-salam atļaujas nedrīkstēs doties karagājienā.
8. Neviens nedarīs ļaunu tam, ar ko ir noslēdzis līgumu; tam, kam nodarīta netaisnība, noteikti tiks palīdzēts.
9. Medīnas ieleja tiem, kas slēdz šo līgumu, ir neaizskarama un svēta (harām) teritorija.
10. Mekas elku pielūdzēji un tie, kas viņiem palīdz, nekādā gadījumā netiks aizsargāti.
11. Pret tiem, kas uzbruks Medīnai, musulmaņi un ebreji palīdzēs viens otram.
Saskaņā ar šo līgumu ebreji (šķietami) draudzēsies ar musulmaņiem, neturēs uz viņiem ļaunu prātu un neizrādīs naidīgumu.7
Ak, Mans Habīb, neskumsti!
Ebreji, kas sevī slēpa naidu, pēc šī līguma parakstīšanas grupām nāca pie mūsu kunga Pravieša. Viņi uzdeva jautājumus, kas pēc viņu domām bija ļoti grūti. No saņemtajām atbildēm viņi saprata, ka viņš ir patiess pravietis. Taču savas spītības un skaudības dēļ viņi nenoticēja. Tad mūsu mīļais Pravietis teica: „Ja man būtu noticējuši desmit ebreju zinātnieki, būtu noticējuši visi ebreji.” Kad mūsu kungs Allāha Sūtnis par to skuma, Visvarenais Allāhs viņu mierināja ar šo svēto ājatu: „(Ak, Mans Habīb!) Ak, slavenais Sūtni! Lai tevi neapbēdina (stāvoklis) to, kas ar mutēm saka, ka tic, lai gan ar sirdīm netic (munāfiku), un to ebreju, kas steidzas neticībā (kufrs). Viņi bez mitas klausās melos un spiego (no Kuraizas dēlu vidus) citas tautas labā, kas nav atnākusi pie tevis (Haibaras ebreju labā). Viņi pārvieto dzirdētos vārdus un patiesības no to vietām un stāsta tos tā, lai tie attālinātos no patiesības. Un viņi saka: ‚Ja jums dos šo (fatvu), pieņemiet to; ja nedos – sargieties!’ Ja Visvarenais Allāhs grib, lai kāds iekristu fitnā, tu nekādā veidā nespēsi novērst Visvarenā Allāha gribu. Tie ir tie, kuru sirdis Visvarenais Allāhs nav gribējis attīrīt. Viņiem šajā pasaulē ir pazemojums un posts, bet mūžīgajā pasaulē – ļoti liels sods.”8
Noslēgtā līguma dēļ daži ashābi bija sadraudzējušies ar saviem kaimiņiem ebrejiem. Visvarenais Allāhs arī to viņiem aizliedza un teica: „Ak, jūs, kas ticat! Neņemiet par draugiem citus (neticīgos un munāfikus), izņemot savus brāļus ticībā. Viņi nevilcinās jums darīt ļaunu un celt nesaskaņas un vēlas, lai jūs nonāktu grūtībās. Viņu naids un naidīgums pret jums ir izlauzies no viņu mutēm. Bet naidīgums, ko viņi slēpj savās sirdīs, ir vēl lielāks. Ja jūs padomājat un saprotat: Mēs jums esam izskaidrojuši ājatus par viņu naidīgumu (ļoti skaidri parādījuši, kam jums jāpievērš uzmanība).”9
Mekas elku pielūdzēji bez mitas kūdīja un iebiedēja Medīnas elku pielūdzējus, munāfikus un ebrejus, kā arī ap Medīnu dzīvojošās ciltis. Viņi centās pēc iespējas ātrāk nodzēst islāma gaismu un meklēja ceļus, kā nonāvēt mūsu mīļo Pravieti.
„Ja man būtu noticējuši desmit ebreju zinātnieki, būtu noticējuši visi ebreji” Svētais hadīss
Pret visām šīm munāfiku un elku pielūdzēju darbībām mūsu kungs Allāha Sūtnis vienmēr izvēlējās miera ceļu. Daži no cildenajiem ashābiem uzskatīja, ka nu jau ir pienācis laiks stāties pretī ienaidniekam, un lūdza: „Ak, mans Kungs! Mums nav nekā vērtīgāka par cīņu Tavā ceļā pret šiem elku pielūdzējiem. Šie kuraišu elku pielūdzēji noliedza Tava Habība pravietiskumu un piespieda viņu atstāt Meku. Ak, Allāh! Tu taču ļausi mums ar viņiem karot!…” Taču mūsu kungs Allāha Sūtnis šajā lietā gaidīja Visvarenā Allāha pavēli un rīkojās tā, kā tika pavēlēts. Nu laiks bija pienācis. Atklāsmē, ko atnesa Džibrīls alaihis-salam, bija teikts: „Arī jūs cīnieties Visvarenā Allāha ceļā ar tiem, kas uzsāk karu pret jums. Taču nepārkāpiet robežu un nepārspīlējiet. Patiesi, Visvarenais Allāhs nemīl tos, kas pārspīlē. Nogaliniet viņus (neticīgos), kur vien viņus atrodat. Izdzeniet viņus, kā viņi izdzina jūs (no Mekas). Viņu širka fitna ir ļaunāka par slepkavību. Necīnieties ar viņiem pie Masdžid al-Harām, kamēr viņi tur necīnās ar jums. Bet, ja viņi jūs tur nogalina, nogaliniet arī jūs viņus tur. Tāds ir neticīgo sods. Ja viņi atsakās no Visvarenā Allāha noliegšanas un karošanas, (tad mitējieties arī jūs. Jo) patiesi, Visvarenais Allāhs ir ļoti piedodošs un žēlsirdīgs.”10
Vēlāk atsūtītā svētajā ājatā bija teikts: „Karojiet ar tiem elku pielūdzējiem, līdz no širka fitnas vairs nepaliks ne pēdas un reliģija piederēs vienīgi Visvarenajam Allāham (līdz tiks pielūgts vienīgi Visvarenais Allāhs). Ja viņi atsakās (no širka), (pret viņiem nav nekādas netaisnības.) Tad naidīgums (sods) ir vērsts tikai pret netaisnīgajiem.”11
Ma madahtu Muhammadan bi makalati,
Lakin madahtu makalati bi Muhammadin.
(Es nespēju slavēt Muhamedu alaihis-salam,
Ar viņu es piešķiru vērtību saviem rakstiem.)
Imāms Rabbānī (rahmatullahi alaih)