CILDENO ASHĀBU AUDZINĀŠANA

Masdžid an-Nabavī

Kad mūsu kungs Pravietis (sallallahu alaihi va sallam) pagodināja Medīnu ar savu ierašanos, viņš vispirms vēlējās uzcelt mošeju, kurā tiktu audzināti viņa ashābi un kopā (džamāts) veikts namazs. Tobrīd atnāca Džibrīls alaihis-salam un teica: „Ak, Allāha Sūtni! Visvarenais Allāhs pavēl tev uzcelt Viņam namu (mošeju) no akmeņiem un māla ķieģeļiem.” Mūsu kungs Habīb al-akram tūlīt vēlējās nopirkt no īpašniekiem vietu, kur bija nogūlusies viņa kamielene Kasvā, kad viņi ieradās Medīnā. Īpašnieki teica: „Ak, Allāha Sūtni! Mēs gaidām par to samaksu tikai no Cildenā Allāha. Mēs to tev dāvinām Allāha apmierinātības dēļ.” Viņi ļoti vēlējās to dāvināt. Tomēr mūsu kungs to nepieņēma un samaksāja par to vairāk, nekā tas bija vērts.1

Kamēr vienā pusē zemes gabals tika līdzināts, otrā tika veidoti māla ķieģeļi un vesti akmeņi. Beidzot, kad viss bija sagatavots, viņi sapulcējās, lai liktu pamatus. Pirmo akmeni pamatos ar savām svētītajām rokām ielika mūsu kungs Muhameds Mustafa (sallallahu taala alaihi va sallam). Pēc tam viņš pēc kārtas teica: „Lai Abū Bakrs noliek savu akmeni blakus manam akmenim! Lai Umars noliek savu akmeni blakus Abū Bakra akmenim! Lai Usmāns noliek savu akmeni blakus Umara akmenim! Lai Alī noliek savu akmeni blakus Usmāna akmenim!” Kad viņa pavēle bija izpildīta, viņš teica cildenajiem ashābiem, kas tur bija: „Tagad lieciet arī jūs savus akmeņus.” Un viņi sāka tos likt.

Mošejas celtniecībā, ar mūsu mīļo Pravieti priekšgalā, visi cildenie ashābi strādāja bez apstājas un bez atpūtas. Uz savām svētītajām mugurām viņi nesa akmeņus un māla ķieģeļus. Pamatus no akmens viņi pacēla pusotra metra augstumā, bet virs tiem mūrēja no māla ķieģeļiem. Kādu dienu mūsu kungs Allāha Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) nesa māla ķieģeli. Kāds no viņa ashābiem piegāja pie viņa un ar ārkārtīgu pieklājību teica: „Ak, Allāha Sūtni! Vai tu atļausi man nest ķieģeli?” Mūsu kungs Hātam al-anbijā (praviešu zīmogs) ar vēl lielāku laipnību darīja viņam zināmu, ka pašam viņam vēl vairāk vajag nopelnīt atlīdzību (savābs), un ķieģeli viņam nedeva. Viņš ieteica arī tam aiziet un atnest akmeņus.

Mūsu kungs Allāha Sūtnis bija viens no tiem, kas visvairāk strādāja Masdžid an-Nabavī celtniecībā. Viņš uzņēmās smagākos akmeņus un nesa tos mūrniekiem, līdz viņa svētītajās krūtīs aizrāvās elpa. Nesdams šos akmeņus un ķieģeļus, viņš iedvesmoja savus ashābus, vēstīdams par paveicamā darba vērtību un par dāvanām, kuras viņi saņems.

Redzot šīs mūsu kunga pūles, musulmaņi strādāja ar lielu mīlestību. Kad visi nesa pa vienam māla ķieģelim, Amārs ibn Jāsirs nesa pat divus – vienu par mūsu kungu Pravieti, otru par sevi. To redzējis, mūsu kungs Allāha Sūtnis piegāja pie viņa. Viņš ar savu svētīto roku noglāstīja hazrat Amāram muguru un teica: „Sumaijas dēls! Tev ir divas atlīdzības, citiem – viena!”

Mošejas sienas tika pabeigtas īsā laikā, un tai tika uzlikts jumts. Istabas pēc arābu paražas bija no dateļpalmu zariem, un to jumti bija pārklāti ar spalvas filcu. Pie durvīm karājās tikai aizkars. Istabas atradās mošejas dienvidaustrumu un ziemeļu pusē. Lielākās daļas durvis vērās uz mošeju. Griesti bija par sprīdi augstāki par vidēja auguma cilvēku. Starp hazrat Fātimas un hazrat Āišas istabām bija durvis. Turklāt blakus mošejai mūsu kungam Allāha Sūtnim tika uzceltas divas istabas no māla ķieģeļiem. Arī tās tika pārklātas ar dateļpalmu stumbriem un zariem. Laika gaitā istabu skaits pieauga līdz deviņām. Kad mošejas celtniecība bija pabeigta, mūsu kungs Pravietis pārcēlās no hazrat Hālida ibn Zaida mājas uz māju, kas bija uzcelta viņam.2

„Ticīgie ir tikai brāļi” Al-Hudžurāt: 10

AK, ALLĀHA SŪTNI!
Tas, kas mīlētājus allaž dara trakus aiz ilgām,
ir tava seja, ak, Allāha Sūtni.
Tas, kas rītos un vakaros liek viņiem sāpēs nopūsties,
ir ilgas pēc tevis, ak, Allāha Sūtni!
Tas, kas dienu un nakti vaimanas padara par manu vienīgo darbu,
kas ar ilgu uguni dedzina manu sirdi,
kas ik brīdi liek manām acīm raudāt,
ir šķirtība no tevis, ak, Allāha Sūtni!
Hudā žēlastība, ko redz asfija,3
prieks un svētlaime, ko bauda avlija,4
augstums, ko sasnieguši pravieši, ak, šāh,
ir tava laime un diženums, ak, Allāha Sūtni!
Apžēlojies par mani, svešinieku un klaidoni,
esmu vainīgs – esi žēlīgs pret mani, melnsejaino;
līdzjūtība pret vientuļajiem un bezpalīdzīgajiem
ir tavs paradums, ak, Allāha Sūtni!
Ak, grēcinieku aizlūdzēj, Vienīgā gaisma,
Nasūhī ir tavs paša kalps, neatstum viņu,
esi dāsns, neraidi viņu prom no savas žēlastības vārtiem,
viņš ir no tavas ummas, ak, Allāha Sūtni!
Nasûhî Üsküdârî

Vaidošais dateļpalmas stumbrs

Masdžid an-Nabavī mošejā stāvēja zemē ierakts dateļpalmas stumbrs. Piektdienās mūsu kungs Pravietis teica hutbu, atbalstījies pret šo mošejas stabu, ko sauca vārdā Hanāna.

Vēlāk viņš lika izgatavot minbaru (kanceli) ar trim pakāpieniem. Kādā piektdienā mūsu kungs Allāha Sūtnis un cildenie ashābi bija sapulcējušies Masdžid an-Nabavī. Kad mūsu kungs uzkāpa jaunajā minbarā, lai teiktu hutbu, sausais dateļpalmas stumbrs, pret kuru viņš agrāk mēdza atbalstīties, sāka raudāt un vaidēt tā, ka visi dzirdēja, – ar balsi, kas atgādināja grūsnas kamielenes raudas. Visi cildenie ashābi izbrīnā klausījās šajā skaņā. Taču skaņa nekādi nerimās. Tad pasauļu valdnieks nokāpa no minbara un ar savām svētītajām rokām noglāstīja stumbru. Tajā pašā brīdī raudas un vaidi apklusa. Redzot šo sausā dateļpalmas stumbra mīlestību un ilgas pēc mūsu Pravieša, ashābi nespēja valdīt asaras.

Par šo notikumu hazrat Anass ibn Māliks teica: „No tās skaņas sadrebēja pat mošeja”, bet Ibn Abī Vadā teica: „Dateļpalmas stumbrs saplaisāja un sakustējās no savas vietas. Mūsu kungs Allāha Sūtnis pienāca un uzlika uz tā savu svētīto roku, un tad tas apklusa.”

Mūsu kungs Pravietis teica: „Es zvēru pie Visvarenā Allāha, kura varas rokā ir mana dvēsele: ja es to nebūtu noglāstījis, tas ilgās un skumjās pēc manis būtu tā raudājis līdz pat Augšāmcelšanās dienai.” Citā stāstījumā tas ir paziņots šādi: Sūtnis alaihis-salam pagriezās pret sauso dateļpalmas stumbru un teica: „Ja vēlies, es tevi atdošu atpakaļ dārzam, kurā tu biji. Tu atkal laidīsi zarus un atvases un kļūsi tāds, kāds biji agrāk. Ja vēlies, es tevi iestādīšu Paradīzē, lai Visvarenā Allāha draugi ēd tavus augļus.” Mūsu kungs Allāha Sūtnis ieklausījās un dzirdēja to sakām: „Iestādi mani Paradīzē, lai Visvarenā Allāha draugi ēd no manis un lai es esmu vietā, kur nenovecošu un nesatrūdēšu.” Šos koka vārdus dzirdēja arī tie, kas bija pie mūsu kunga Pravieša. Tad mūsu kungs Allāha Sūtnis tam atbildēja: „Es izdarīšu to, ko tu lūdzi.” Pēc tam viņš pagriezās pret saviem ashābiem un teica: „Tas izvēlējās Dār al-bakā (mūžības mājvietu), nevis Dār al-fanā (šo pasauli).”5 Pēc tam pēc Allāha Sūtņa pavēles dateļpalmas stumbrs tika apglabāts.

Ģimenes locekļi ierodas Medīnā

Pārceļoties mūsu kungs Sarvar al-ālam (pasauļu vadonis) (sallallahu alaihi va sallam) un hazrat Abū Bakrs bija atstājuši savus bērnus Mekā. Svētajā hadīsā, ko pārstāstījis imāms Buhārī, hazrat Āiša teica: „Mūsu kungs Allāha Sūtnis man teica: ‚Āiša! Tu man tiki parādīta sapnī divas reizes. Šķiet, es redzēju tavu attēlu uz zaļa zīda auduma gabala, un man tika teikts: „Tā, kas ir šajā attēlā, ir tava nākamā sieva.”’” Pēc šī sapņa (gadu pēc mūsu mātes hazrat Hadīdžas nāves) mūsu kungs Pravietis un mūsu māte hazrat Āiša saderinājās, vēl būdami Mekā. Taču kāzas vēl nebija nosvinētas. Mūsu māte hazrat Āiša par to stāstīja šādi: „Kad Allāha Sūtnis pārcēlās uz Medīnu, viņš mūs un savas meitas bija atstājis Mekā. Pagodinājis Medīnu, viņš sūtīja pie mums savu atbrīvoto vergu Zaidu ibn Hārisu un Abū Rāfi ar diviem kamieļiem un 500 dirhēmiem ceļanaudas, lai nopirktu to, kas varētu būt vajadzīgs.

Mans tēvs arī nosūtīja kopā ar viņiem Abdullāhu ibn Uraikitu ar diviem vai trim kamieļiem un rakstīja vēstuli manam brālim Abdullāham, pavēlēdams viņam uzsēdināt kamieļos manu māti, mani un manu māsu Asmā un sūtīt mūs ceļā. Es, mana māte Umm Rūmān, Allāha Sūtņa meitas hazrat Fātima az-Zahrā un Umm Kulsūm, viņa sieva Sauda, kā arī Umm Aiman un Usāma – visi kopā devāmies ceļā. Kad nonācām Kudaidā, Zaids par 500 dirhēmiem nopirka vēl trīs kamieļus. Karavānai pievienojās arī Talha ibn Ubaidullāhs. Kad sasniedzām vietu, ko sauc par Baidu, Minā apvidū, mans kamielis aizbēga. Es sēdēju kamieļa nestuvēs (mahmils). Mana māte bija man blakus. Mana māte izmisumā sauca: ‚Ak vai, mana meitiņ! Ak vai, mana līgaviņ!’ Visvarenais Allāhs nomierināja mūsu kamieli un mūs izglāba. Beidzot mēs nonācām Medīnā. Es izkāpu kopā ar sava tēva ģimeni. Allāha Sūtņa ģimene izkāpa pie savām istabām.”

„Ja es nebūtu to (Hanānu) apskāvis, tas būtu raudājis aiz šķirtības no manis līdz pat Augšāmcelšanās dienai” Svētais hadīss

Mūsu māte hazrat Āiša kādu laiku dzīvoja sava tēva hazrat Abū Bakra mājā. Viņu kāzas notika pēc Badras kaujas.

Cik laimīgs ir tas,
kas lasa Korānu!
Izdzirdot azānu un ikāmatu,
viņa sirds ir ticības pilna!

Azān al-Muhammadī

Kad Masdžid an-Nabavī bija uzcelta, nebija nekādas kārtības, kā namaza laikos paziņot, ka laiks ir pienācis, un aicināt musulmaņus uz mošeju. Tika tikai saukts: „Assalatu džamia (Nāciet uz namazu)!”

Kādu dienu mūsu kungs Allāha Sūtnis apspriedās ar saviem ashābiem un jautāja, kā namaza laikos ticīgie būtu jāaicina uz mošeju. Daži teica, lai namaza laiku paziņošanai, kā to dara kristieši, zvana nākūsu, tas ir, zvanu; citi – lai, kā ebreji, pūš tauri. Vēl citi izteica savu domu: „Namaza laikā iekursim uguni un pacelsim to augstu.” Mūsu kungs Allāha Sūtnis nepieņēma nevienu no šiem priekšlikumiem.6

Abdullāhs ibn Zaids ibn Salaba un hazrat Umars sapnī redzēja, kā tiek saukts azāns. Hazrat Abdullāhs atnāca pie mūsu mīļā Pravieša un izstāstīja savu sapni šādi: „Es redzēju cilvēku, kas bija apjozies ar zaļu šalli un gurnu autu un turēja rokā zvanu. Es viņam jautāju: ‚Vai tu man pārdosi zvanu, kas tev rokā?’ Viņš jautāja: ‚Ko tu ar to darīsi?’ Kad es teicu: ‚Es ar to zvanīšu, lai paziņotu namaza laikus’, tas cilvēks teica: ‚Ļauj, es tev iemācīšu ko labāku’, pagriezās pret kiblu un skaļā balsī sāka saukt: ‚Allahu akbar, Allahu akbar…’ Kad bija beidzis, viņš teica: ‚Un tad, kad celsies uz namazu’, atkārtoja azānu un beigās pievienoja teikumu ‚Kad kamatis-salatu’.”

Tad mūsu kungs Allāha Sūtnis teica: „Sapnis ir patiess. Iemāci šos vārdus Bilālam, lai viņš tos sauc!” To nosauca par azānu.7

Tad hazrat Bilāls uzkāpa uz augsta jumta netālu no svētās mošejas un sauca pirmo azānu ar vārdiem, kas viņam bija iemācīti.

Izdzirdējis azāna skaņu, hazrat Umars skriešus atsteidzās pie mūsu kunga Allāha Sūtņa. Viņš pastāstīja, ka sapnī redzējis tieši tos pašus vārdus, ko sauca hazrat Bilāls. Tajā naktī to pašu sapni bija redzējuši arī daži no cildenajiem ashābiem. Tieši tad tika atklāts sūras al-Džuma 9. svētais ājats, un tas tika darīts zināms arī ar atklāsmi.

Kādu dienu rīta namaza laikā Bilāls al-Habašī pie mūsu mīļā Pravieša durvīm divreiz sauca: „As-salatu hairun minan-naum.”8 Mūsu kungam Pravietim tas patika. Viņš teica: „Bilāl, cik skaisti vārdi! Saki tos arī tad, kad sauc rīta azānu.” Tā šos vārdus sāka teikt arī rīta azānā.

Bilālam al-Habašī, kurš bija muedzins līdz pat mūsu Pravieša nāvei, bija spēcīga, ļoti skaista un aizkustinoša balss. Kad viņš sāka saukt azānu, visi klausījās lielā mīlestībā un sajūsmā un bija kā aizgrābti. Saucot azānu, viņš visus aizkustināja līdz asarām.

Tas, ka cildenie ashābi namaza laikos aicināja cits citu uz mošeju ar Muhameda azānu (Azān al-Muhammadī), Medīnas elku pielūdzējiem un ebrejiem šķita ļoti dīvaini. Kad tika saukts azāns, viņi par to ņirgājās un jokoja. Atbildot uz šīm ākstībām, Visvarenais Allāhs Svētajā Korānā pēc nozīmes teica: „Kad jūs ar azānu aicināt uz namazu, viņi to padara par spēli un izpriecu. Tas tāpēc, ka viņi ir ļaudis, kas nesaprot.”9

Muedzins sauca, tad piecēlās un teica ikāmatu,
pagrieza seju pret Kabu un izteica nodomu (niju).
To dzirdot, ticīgie ar godbijību klausījās,
tad nostājās namazā un kalpoja savam Kungam.

Ashāb as-Suffa

Mūsu kungs Pravietis lika pie Masdžid an-Nabavī ziemeļu sienas ierīkot nojumi no dateļpalmu zariem. Viņš pavēlēja, lai tur dzīvo neprecētie ashābi, kas bija pārcēlušies no Mekas un kam nebija ne mantas, ne īpašuma.10 Šie neprecētie ashābi un ansāru un muhādžiru trūcīgie dzīvoja zem lielās lapenes pie Masdžid an-Nabavī, ko sauca par Sufu, un nodarbojās ar zināšanu apgūšanu un mācīšanu. Viņu skaits svārstījās no desmit līdz četrsimt. Bieži viņu bija septiņdesmit. Šie ashābi nekad neatkāpās no mūsu kunga Allāha Sūtņa un nekad nepalaida garām viņa sarunas. Dienu un nakti viņi lasīja Svēto Korānu, apguva zināšanas un mācījās no galvas svētos hadīsus. Lielāko daļu dienu viņi gavēja un ne mirkli neatrāvās no pielūgsmes un paklausības. Tie, kas tur tika izaudzināti, tika sūtīti uz ciltīm, kas nesen bija pieņēmušas islāmu, un mācīja tām Svēto Korānu un svēto sunnu, tas ir, islāma reliģiju. Šie svētītie ashābi, kam bija ļoti daudz tikumu, bija liela zināšanu armija. Mūsu kungs Pravietis viņus ļoti mīlēja, sēdēja kopā ar viņiem, sarunājās ar viņiem un kopā ēda. Tos, kas tur dzīvoja, sauca par „Ashāb as-Suffa”. Kādu dienu mūsu kungs Allāha Sūtnis paskatījās uz Ashāb as-Suffa un domāja par to, cik ārkārtīgi nabadzīgi viņi ir. Neraugoties uz to, viņi veica pielūgsmi ar mierīgu un gaišu sirdi. Mūsu kungs Pravietis, žēlsirdības vadīts, viņiem teica: „Ak, Ashāb as-Suffa! Priecīga vēsts jums! Ja no manas ummas paliks kāds, kas būs apmierināts ar tik grūtiem apstākļiem, kādos jūs tagad dzīvojat, viņš noteikti būs viens no maniem draugiem.”

„Kad jūs ar azānu aicināt uz namazu, viņi to padara par spēli un izpriecu. Tas tāpēc, ka viņi ir ļaudis, kas nesaprot” Al-Māida: 58

Habīb al-akram (sallallahu alaihi va sallam) vispirms gādāja par šo izredzēto ashābu vajadzībām un tikai pēc tam centās apmierināt savas ģimenes (Ahl al-Bait) vajadzības. Abū Huraira stāstīja: „Es zvēru pie Visvarenā Allāha, kuram līdzās nav cita dieva: dažreiz aiz bada es piespiedu vēderu pie zemes, bet citreiz piespiedu pie vēdera no zemes paceltu akmeni. Arī tobrīd es biju tādā stāvoklī. Tajā dienā es biju apsēdies pie ceļa, pa kuru Allāha Sūtnis gāja uz mošeju. Tad, gaismu starodams, pie manis pienāca abu pasauļu rota, kas sūtīta kā žēlastība pasaulēm. Viņš saprata, kā man klājas, pasmaidīja un teica: ‚Abū Huraira!’ Kad es atbildēju: ‚Lai mana dzīvība ir tev par upuri, runā, ak, Allāha Sūtni!’, viņš teica: ‚Nāc man līdzi.’ Es tūlīt sekoju viņam. Viņš iegāja savā laimes namā. Mājā bija kauss piena. Viņš teica: ‚Ej pie Ahl as-Suffa. Pasauc viņus pie manis.’ Iedams viņus saukt, es domāju pie sevis: ‚Kā gan viens kauss piena pietiks visiem Suffas ļaudīm? Vai man arī tiks kaut viens malks?..’ Es viņus pasaucu. Mēs atnācām uz laimes namu, palūdzām atļauju un iegājām. Kad bijām apsēdušies piemērotās vietās, mūsu kungs Allāha Sūtnis teica: ‚Abū Huraira! Paņem šo piena kausu un dod viņiem!’ Es paņēmu kausu un pēc kārtas devu saviem biedriem. Katrs no viņiem paņēma kausu, dzēra līdz sātam un atdeva to man. Ikreiz, kad to saņēmu atpakaļ, es redzēju, ka kauss nemaz nav kļuvis tukšāks, bet ir tāpat pilns ar pienu. Tā es to pasniedzu visiem atnākušajiem biedriem. Visi padzērās līdz sātam. Tad Allāha Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) paņēma kausu, pasmaidīja man un teica: ‚Abū Huraira! Nu esam palikuši tikai es un tu, kas neesam dzēruši pienu. Nu sēdies arī tu un dzer!’ Es apsēdos un dzēru. Viņš teica: ‚Dzer vēl!’ Es dzēru. Mūsu kungs vairākas reizes teica: ‚Dzer!’, un katru reizi es dzēru. Beidzot es teicu: ‚Lai mans tēvs un māte ir tev par upuri, ak, Allāha Sūtni! Vairāk es nespēju dzert. Es zvēru pie Visvarenā Allāha, kurš tevi sūtījis ar patieso reliģiju: esmu pilnīgi sātā.’ Tad viņš teica: ‚Tad dod kausu man.’ Es to viņam pasniedzu. Slavējis (hamd) un cildinājis Visvareno Allāhu, viņš izrunāja basmalu un izdzēra pienu.”

Medīnas ashābi izjuta nepieredzētu mīlestību pret šiem izcilajiem ashābiem, kas mošejā apguva zināšanas, nepalaižot garām nevienu mūsu kunga Allāha Sūtņa sarunu. Kādā vakarā kāds no Sufas ashābiem, aiz bada pavisam bez spēka, atnāca pie mūsu kunga Allāha Sūtņa un izstāstīja, kā viņam klājas. Mūsu kungs Pravietis savā laimes namā pajautāja, vai ir kas ēdams. Saņēmis atbildi: „Šobrīd mājā nav nekā ēdama, tikai ūdens”, viņš teica ashābiem, kas tur bija: „Kas uzņems šo izsalkušo kā viesi?” Kāds no cildenajiem ashābiem, medīnietis, apsteigdams visus, teica: „Lai mans tēvs un māte ir tev par upuri, ak, Allāha Sūtni! Es viņu uzņemšu.” Viņš aizveda savu viesi uz mājām un teica sievai: „Sagatavo kaut ko, ar ko pacienāt Allāha Sūtņa viesi.” Sieva atbildēja: „Šobrīd mūsu mājā nav nekā cita kā vien bērnu ēdiens.” Ashābs teica: „Vispirms iemidzini bērnus. Pēc tam atnes to ēdienu.” Tad viņš paņēma ēdienu, kas pietika tikai vienam cilvēkam, un iegāja istabā, kurā bija viesis. Viņš uzklāja galdu un aicināja viesi ēst. Kad viņi bija kopā sākuši ēst, viņš piecēlās, izlikās, ka labo lampu, un to nodzēsa. Pēc tam viņš tumsā atkal apsēdās pie galda. Darīdams kustības, it kā ēstu, viņš gaidīja, kamēr viesis paēdīs. Kad viesis bija paēdis, viņš novāca galdu. To nakti viņi kopā ar bērniem līdz rītam pavadīja izsalkuši. Kad no rīta viņi atnāca pie mūsu kunga Pravieša, viņš teica: „Visvarenais Allāhs bija apmierināts ar to, ko jūs šonakt darījāt.” Pēc tam Visvarenais Allāhs atklāja sūras al-Hašr 9. svēto ājatu un pēc nozīmes teica: „Viņi (ansāri) liek (muhādžirus) augstāk par sevi, pat ja paši cieš trūkumu un nabadzību.”

Dzejas rinda:

Lai kas notiktu, visjaukāk ir runāt par Draugu!

Siržu Sultāna sarunas

Lai izaudzinātu un nobriedinātu savus cildenos ashābus, mūsu kungs, Visuma lepnums (sallallahu alaihi va sallam), Masdžid an-Nabavī mošejā vadīja nesalīdzināmas sarunas un lēja viņu sirdīs garīgo pārpilnību (faizs) un svētību, ko Visvarenais Allāhs viņam bija dāvājis. Tie, kam bija tas gods piedalīties mūsu kunga Pravieša sarunās, jau pirmajā sarunā sajuta lielas pārmaiņas savās sirdīs un sasniedza ļoti augstas dievišķās atziņas (marifati). Šo sarunu svētības dēļ cildenie ashābi sāka mīlēt vispirms mūsu mīļo Pravieti un pēc tam visus savus biedrus ashābus vairāk nekā paši savu dzīvību. Visvarenais Allāhs viņus slavēja svētajos ājatos. Mūsu kunga Allāha Sūtņa klātbūtnē viņi sēdēja tik godbijīgi un uzmanīgi, it kā viņiem uz galvas būtu nosēdies putns, kas aizlidotu pie mazākās kustības. Tā cildenie ashābi pēc praviešiem un lielajiem eņģeļiem kļuva par vislabākajiem un visaugstākajiem no visa radītā. Mūsu kungs Allāha Sūtnis saviem ashābiem sīki izskaidroja un mācīja mūsu reliģijas pavēles un aizliegumus: ticības un islāma nosacījumus; visus noteikumus par namazu, gavēni, hadžu un zakātu; svēto ājatu tafsīrus; kādi ēdieni un apģērbi ir harāmi un kādi halāli; zvērestus, solījumus (nazri)11 un izpirkumus (kafārati); tirdzniecības zināšanas; pieklājības noteikumus ēdot un dzerot, ģērbjoties, tiekoties, sarunājoties un sveicinoties; attiecības ar kaimiņiem, radiniekiem un draugiem; noteikumus par laulību, uzturlīdzekļiem, mantošanas kārtību un mantojumu; tiesas lietas, sodus, līgumus un kopīpašumus; veselības zināšanas; cīņu ar ienaidnieku un kara tiesības… – īsi sakot, visas zināšanas no A līdz Z, kas attiecas uz islāma reliģiju, gan par mūžīgo pasauli, gan par šo pasauli. Viņš tās skaidroja tā, lai ikviens varētu saprast, bet to, ko uzskatīja par svarīgu, atkārtoja trīs reizes.12 Zināšanas, kas attiecās uz sievietēm, viņš mācīja ar savu svētīto sievu starpniecību.

Džibrīla svētais hadīss

Musulmaņu varonīgais imāms, viens no augstākajiem cildeno ashābu vidū, slavens ar to, ka vienmēr runāja patiesību, mūsu mīļais dižais Umars ibn Hatābs radijallahu anhu saka:

– Bija tāda diena, kad daži no mums, cildenajiem ashābiem, bijām Allāha Sūtņa (sallallahu alaihi va sallam) klātbūtnē un viņam kalpojām. Tā diena un tā stunda bija tik godpilna, tik vērtīga un tik neatkārtojama. Tajā dienā mums bija lemts tas gods būt Allāha Sūtņa sarunā, viņa tuvumā, un skatīt viņa skaisto seju, kas ir barība dvēselēm un dāvā sirdīm prieku un svētlaimi. (Lai izteiktu šīs dienas godu un vērtību, viņš teica: „Bija tāda diena, kad…” Vai var būt kāds laiks tik godpilns un vērtīgs kā diena, kad bija lemts redzēt Džibrīlu alaihis-salam cilvēka izskatā, dzirdēt viņa balsi un no Allāha Sūtņa svētītās mutes tik skaisti un skaidri dzirdēt zināšanas, kas vajadzīgas Allāha kalpiem?)

„Ak, Ashāb as-Suffa! Priecīga vēsts jums! Ja no manas ummas paliks kāds, kas būs apmierināts ar tik grūtiem apstākļiem, kādos jūs tagad dzīvojat, viņš noteikti būs viens no maniem draugiem” Svētais hadīss

Tajā brīdī pie mums pienāca kāds cilvēks – it kā būtu uzlēcis mēness. Viņa drānas bija ļoti baltas, bet mati ļoti melni. Uz viņa nebija redzamu ceļojuma pazīmju – ne putekļu, ne zemes, ne sviedru. Neviens no mums, Allāha Sūtņa ashābiem, viņu nepazina. Tas ir, viņš nebija neviens no tiem, ko bijām redzējuši un pazinām. Viņš apsēdās Allāha Sūtņa priekšā. Savus ceļgalus viņš piespieda pie viņa svētītajiem ceļgaliem. (Atnācējs bija Džibrīls. Viņš bija pieņēmis cilvēka izskatu. Džibrīls alaihis-salam tā apsēdās, lai darītu zināmu kaut ko svarīgu. Tas ir, tas rāda, ka nav pareizi kaunēties mācīties reliģijas zināšanas un ka skolotājam neklājas lepnība un augstprātība. Ar šo savu rīcību Džibrīls alaihis-salam cildenajiem ashābiem mācīja, ka ikvienam ir brīvi un bez kautrēšanās jājautā skolotājiem tas, ko viņš grib uzzināt par reliģiju. Jo nav pareizi kaunēties, mācoties reliģiju, nedz kautrēties izpildīt Visvarenā Allāha tiesības, tās mācīt un mācīties.)

Šis cēlais cilvēks uzlika savas rokas uz mūsu kunga Cildenākā Sūtņa svētītajiem ceļgaliem un teica: „Ak, Allāha Sūtni! Pastāsti man, kas ir islāms, ko nozīmē būt musulmanim.”

Cildenākais Sūtnis teica: „Pirmais no islāma nosacījumiem ir izrunāt Kalima aš-šahāda. (Izrunāt Kalima aš-šahāda nozīmē teikt: ‚Ašhadu an la ilaha illallah va ašhadu anna Muhammadan abduhu va rasuluhu’. Tas ir, cilvēkam, kas ir pie pilna prāta, sasniedzis dzimumgatavību un spēj runāt, jāsaka: ‚Ne uz zemes, ne debesīs nav nekā un neviena cita, izņemot Viņu, kas būtu cienīgs, lai to pielūgtu un tam kalpotu.

Patiesais pielūdzamais (mabūds) ir vienīgi Visvarenais Allāhs. Viņš ir Vādžib al-vudžūd (Tas, kura esamība ir nepieciešama). Viņā ir visa pilnība. Viņā nav neviena trūkuma. Viņa vārds ir Allāhs’, un tam ir stingri jātic ar sirdi. Un vēl viņam jāsaka: ‚Tas cēlais cilvēks ar rožainu, baltsārtu, mirdzošu un mīlīgu seju, melnām uzacīm un melnām acīm, ar plašu, svētītu pieri, skaistiem tikumiem, kura ēna nekrita uz zemes un kurš runāja maigus vārdus; kuru sauca par arābu, jo viņš dzima Arābijā, Mekā, un kura vārds bija Muhameds, Hāšima pēcnācēja Abdullāha dēls, – ir Visvarenā Allāha kalps un Sūtnis, tas ir, Viņa pravietis.’)

Pēc tam – veikt namazu, kad pienācis tā laiks. Dot zakātu no savas mantas. Gavēt katru dienu svētajā ramadāna mēnesī. Un, kam tas ir pa spēkam, reizi mūžā veikt hadžu.”

Dzirdējis šīs Allāha Sūtņa atbildes, tas cilvēks teica: „Tu runā patiesību, ak, Allāha Sūtni!” Mēs, klausītāji, brīnījāmies par šiem viņa vārdiem: „Viņš gan jautā, gan pats apstiprina atbildi!”

Tas pats cilvēks atkal teica: „Ak, Allāha Sūtni! Pastāsti man arī, kas ir ticība (imāns).” (Šajā svētajā hadīsā nevajag domāt par vārda imāns vārdnīcas nozīmi. Jo vārdnīcas nozīme ir ‚apstiprināt un ticēt’, un starp nezinošajiem arābiem nebija neviena, kas to nezinātu. Kā gan to būtu varējuši nezināt cildenie ashābi (radijallahu taala anhum adžmain)? Džibrīls alaihis-salam gribēja cildenajiem ashābiem iemācīt imāna jēgu. Šeit tiek jautāts, ko islāmā sauc par imānu.) Un Allāha Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) paskaidroja, ka imāns ir ticēt sešām noteiktām lietām, šādi: „Vispirms – ticēt Visvarenajam Allāham, Viņa eņģeļiem, Viņa Grāmatām, Viņa sūtņiem, Pastarajai dienai, liktenim (kadars) un tam, ka labais (hairs) un ļaunais (šarrs) ir no Visvarenā Allāha.” Tas cilvēks atkal apstiprināja atbildi, sacīdams: „Tu runā patiesību.”

Tad viņš atkal teica: „Ak, Allāha Sūtni! Pastāsti man arī, kas ir ihsāns.” Mūsu kungs Allāha Sūtnis teica: „Tas ir pielūgt Visvareno Allāhu tā, it kā tu Viņu redzētu. Jo, lai gan tu Viņu neredzi, Viņš tevi noteikti redz.” Tas cilvēks atkal teica: „Ak, Allāha Sūtni! Pastāsti man par Augšāmcelšanās dienu (kijāmats)!” Sūtnis alaihis-salam teica: „Šajā jautājumā tas, kam jautā, nezina vairāk par jautātāju.” Cilvēks teica: „Tad pastāsti man par tās pazīmēm.” Mūsu kungs Allāha Sūtnis teica: „Tās ir, ka kalpones (džārijas) dzemdēs savus kungus un ka tu redzēsi basus, kailus un trūcīgus ganus (kļuvušus bagātus) sacenšamies savā starpā, kurš uzcels augstākas ēkas.” Pēc tam cilvēks pagriezās un aizgāja. Allāha Sūtnis pagriezās pret mani un jautāja: „Umar! Vai tu zini, kas bija tas jautātājs?” Es atbildēju: „Visvarenais Allāhs un Viņa Sūtnis zina vislabāk.” Tad Allāha Sūtnis teica: „Tas bija Džibrīls (Džabrāils). Viņš atnāca, lai mācītu jums jūsu reliģiju.”13 Mūsu mīļais Pravietis skaidroja saviem ashābiem lietas atbilstoši viņu pakāpei reliģijā, lai viņi varētu saprast.

Hazrat Umars, viens no augstākajiem cildeno ashābu vidū, kādu dienu, iedams uz mošeju, ieraudzīja, ka mūsu kungs Allāha Sūtnis kaut ko stāsta Abū Bakram as-Sidīkam. Viņš piegāja pie viņiem un klausījās. To redzēja arī citi, taču vairījās pieiet un klausīties. Nākamajā dienā, ieraudzījuši hazrat Umaru, viņi teica: „Umar! Vakar Allāha Sūtnis jums kaut ko stāstīja. Pastāsti, lai arī mēs to uzzinātu.” Jo mūsu kungs Allāha Sūtnis vienmēr mēdza teikt: „To, ko dzirdat no manis, pastāstiet arī saviem brāļiem reliģijā! Dariet to zināmu cits citam!” Hazrat Umars teica: „Vakar hazrat Abū Bakrs jautāja par kāda Svētā Korāna ājata nozīmi, ko viņš nevarēja saprast, un Allāha Sūtnis viņam to skaidroja. Es klausījos veselu stundu, bet neko nesapratu.” Jo viņš skaidroja atbilstoši hazrat Abū Bakra augstajai pakāpei. Hazrat Umars bija tik augstā pakāpē, ka mūsu kungs Allāha Sūtnis teica: „Es esmu pēdējais no praviešiem. Pēc manis vairs nenāks neviens pravietis. Ja pēc manis būtu jānāk pravietim, Umars būtu kļuvis par pravieti.” Lai gan viņš bija tik augstā pakāpē un ļoti labi zināja savu dzimto arābu valodu, viņš nesaprata Svētā Korāna tafsīru, ko skaidroja hazrat Abū Bakram. Abū Bakra pakāpe bija daudz augstāka par viņējo. Hazrat Abū Bakrs un pat Džibrīls alaihis-salam jautāja Allāha Sūtnim par Svētā Korāna nozīmi un noslēpumiem. Allāha Sūtnis saviem ashābiem darīja zināmu visa Svētā Korāna tafsīru.

Mūsu mīļais Pravietis, mācīdams saviem ashābiem reliģiju, vienlaikus izskatīja tiesas lietas, uzklausīja lieciniekus un atrisināja visgrūtākās domstarpības. Viņš pielika lielas pūles, lai islāms tiktu iepazīts un izplatīts, lai vēl kaut vienu cilvēku izglābtu no Elles uguns. Ar savu izturēšanos un rīcību viņš bija paraugs cilvēkiem, un viņš arī gādāja, lai tiktu veikti vajadzīgie pasākumi ticīgo aizsardzībai no elku pielūdzēju ļaunuma.

„Umar! Vai tu zini, kas bija tas jautātājs? Tas bija Džibrīls (Džabrāils). Viņš atnāca, lai mācītu jums jūsu reliģiju” Svētais hadīss

Ak, tu, skaistums, kas ir gaisma avliju acīs,
palīdzi man, ak, Hudā gaismas avot!
Putekļi zem tavām kājām ir surma asfiju acīm,
palīdzi man, ak, Hudā gaismas avot!
Bez tevis neviens nespēj nonākt pie Patiesības,
ar tavas žēlastības pārpilnību cilvēks top pieņemts,
tu esi „žēlastība pasaulēm”, ak, Sūtni,
palīdzi man, ak, Hudā gaismas avot!
Esmu darījis kļūdas un grēkus bez mēra,
esmu kļuvis par biedru tiem, kas seko savām kaislībām,
aizlūdz par manu nepaklausību, ak, Dāsnais,
palīdzi man, ak, Hudā gaismas avot!
Ak, dāsnuma dzīsla, Visaugstākā Sūtni,
šis kļūdu pilnais Selīmī ir tavs niecīgākais kalps,
pie tava sliekšņa viņš meklē patvērumu un lūdz dāvanu,
palīdzi man, ak, Hudā gaismas avot!
Yavuz Sultan Selim (Selîmî)