MEDĪNAS AL-MUNAVVARA LAIKMETS
Ar mūsu mīļā Pravieša hidžru uz Medīnu bisas (aicinājuma par pravieti) trīspadsmitā gada rabī al-avvala mēneša 12. dienā, 622. gadā m. ē., sākās Medīnas laikmets, kam bija jāilgst desmit gadus. Kad mūsu kungs Pravietis pagodināja hazrat Hālida ibn Zaida Abū Ajūba al-Ansārī māju, viņš izvēlējās dzīvot apakšstāvā un tur apmetās.1 Tā šim svētītajam cilvēkam bija lemts tas gods uzņemt Visuma valdnieku un mitināt viņu savā mājā.
Hazrat Hālids stāstīja: „Kad Allāha Sūtnis pagodināja manu māju, viņš izvēlējās dzīvot apakšstāvā. Mēs dzīvojām augšstāvā un par to ļoti pārdzīvojām. Kādu dienu es teicu: ‚Lai mans tēvs un māte ir tev par upuri, ak, Allāha Sūtni! Mana sirds nevar samierināties ar to, ka es dzīvoju augšā, bet tu – lejā; man tas nešķiet pareizi. Tas mani ļoti nomāc. Lūdzu, piekrīti dzīvot augšā, bet mēs dzīvosim lejā.’ Tad viņš teica: ‚Abū Ajūb! Mums ir piemērotāk un ērtāk atrasties mājas apakšstāvā.’ Viņš uzskatīja par labāku palikt lejā, lai būtu vieglāk tikties ar apmeklētājiem. Tā mēs palikām mājas augšstāvā.
Kādu dienu mums saplīsa ūdens krūka. Baidīdamies, ka izlijušais ūdens var pilēt uz Allāha Sūtni un viņu traucēt, mēs ar sievu steigšus uzspiedām uz ūdens savu vienīgo samta segu, ar ko apsedzāmies.”
Abū Ajūbam al-Ansārī bija ļoti neērti atrasties augšstāvā. Beidzot viņš pats pārcēlās uz apakšstāvu, bet mūsu kungu Allāha Sūtni pārcēla augšstāvā. Hazrat Abū Ajūbs stāstīja: „Mēs vienmēr gatavojām vakariņas un sūtījām tās mūsu kungam Allāha Sūtnim. Kad viņš mums atsūtīja to, kas bija palicis pāri, mēs ar sievu Umm Ajūb meklējām vietas, kurām bija pieskārusies Allāha Sūtņa roka, un ēdām no turienes, lai gūtu svētību. Kādu vakaru Allāha Sūtnis atsūtīja atpakaļ ēdienu ar sīpoliem vai ķiplokiem, ko bijām pagatavojuši un viņam aizsūtījuši. Kad es tajā neredzēju viņa rokas pēdas, es vaimanādams aizgāju pie viņa un teicu: ‚Ak, Allāha Sūtni! Lai mans tēvs un māte ir tev par upuri! Tu atsūtīji atpakaļ vakariņas, bet es tajās neredzēju tavas svētītās rokas pēdas. Mēs ar Umm Ajūb taču vienmēr meklējam tās vietas, kurām tava roka pieskārusies tavā atsūtītajā ēdienā, un tā gūstam svētību.’ Allāha Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) teica: ‚Šajā dārzenī es sajutu smaku. Tāpēc es to neēdu. Es esmu cilvēks, kas runā ar eņģeli.’ Es jautāju: ‚Vai tas ēdiens ir harāms?’ Viņš teica: ‚Nē! Bet man tas nepatika tā smakas dēļ.’ Kad es teicu: ‚Kas nepatīk tev, tas nepatīk arī man!’, viņš teica: ‚Jūs to ēdiet.’ Tā mēs to apēdām un vairs nekad negatavojām Allāha Sūtnim ēdienu ar šo dārzeni.
Citā reizē es pagatavoju tik daudz ēdiena, cik pietiktu mūsu kungam Allāha Sūtnim un Abū Bakram, un aiznesu viņiem. Allāha Sūtnis teica: ‚Abū Ajūb! Uzaicini trīsdesmit ievērojamākos ansārus.’ Kamēr es domāju par to, cik maz ir ēdiena un ka Cildenākais Sūtnis varbūt domā, ka tā ir daudz, viņš atkal teica: ‚Abū Ajūb! Uzaicini trīsdesmit ievērojamākos ansārus.’ Tūkstoš domu pārņemts, es uzaicināju trīsdesmit ansārus, un viņi atnāca. Viņi ēda no šī ēdiena un paēda. Sapratuši, ka tas ir brīnums, atnākušie vēl vairāk nostiprinājās ticībā (imāns) un vēlreiz deva zvērestu (baiats). Pēc tam viņi aizgāja. Kad šie izredzētie ashābi bija aizgājuši, viņš šoreiz teica: ‚Uzaicini sešdesmit cilvēkus.’ Redzēdams, ka ēdiena brīnumainā kārtā nav kļuvis mazāk, es vēl vairāk priecājos un uzaicināju pie Allāha Sūtņa sešdesmit cilvēkus.
„Dodiet kamielenei ceļu! Tai ir pavēlēts, kur nogulties” Svētais hadīss
Medīna al-Munavvara un tās apkārtne
Viņi atnāca un ēda no šī ēdiena. Visi apliecināja Allāha Sūtņa brīnumu un aizgāja. Pēc tam viņš teica: ‚Pasauc no ansāriem deviņdesmit cilvēkus.’ Es viņus pasaucu, un viņi atnāca. Pēc Allāha Sūtņa pavēles viņi pa desmit sēdās pie galda un ēda; visi redzēja šo lielo brīnumu un aizgāja. Tā ēdienu ēda simt astoņdesmit cilvēku. Bet ēdiena bija tik, cik es biju atnesis, un tas izskatījās tā, it kā neviens tam nebūtu pieskāries.”2
Ansāru un muhādžiru brālība
Lai Medīnā al-Munavvara izveidotos stiprāka vienotība, mūsu kungs Pravietis darīja par brāļiem muhādžirus, kas bija pārcēlušies, un ansārus, kas viņus bija uzņēmuši savās mājās. Kad pāri bija palicis tikai hazrat Alī, viņš, domādams, ka ir aizmirsts, jautāja: „Ak, Allāha Sūtni! Vai tu mani aizmirsi?” Tad pasauļu valdnieks teica: „Tu esi mans brālis šajā pasaulē un mūžīgajā pasaulē.” Šī brālība balstījās uz savstarpēju palīdzību – gan materiālu, gan garīgu. Tai bija kaut nedaudz jāmazina skumjas, ko radīja šķirtība no dzimtenes, mājām un radiniekiem. Jo Medīnas musulmaņi jau bija atplestām rokām uzņēmuši savus brāļus muhādžirus, kas bija pametuši savu zemi, lai varētu dzīvot pēc Visvarenā Allāha reliģijas un to izplatīt; viņi bija aicinājuši tos savās mājās un no visas sirds pūlējušies sniegt viņiem visādu palīdzību. Ar šo brālību viņi vēl sirsnīgāk pieķērās cits citam. Mūsu kungs Allāha Sūtnis katru muhādžiru darīja par brāli tādam ansāram, kura raksturs atbilda viņa raksturam. Šī brālība bija tik stipra, ka viņi pat dalīja savā starpā no tēviem mantoto īpašumu.3
Katrs medīnietis savu zemi, vīnadārzu, dārzu, māju un mantu – īsi sakot, visu, kas viņam bija, – sadalīja uz pusēm un vienu pusi labprāt atdeva savam brālim muhādžiram. Abdurahmāns ibn Aufs, viens no muhādžiriem, stāstīja: „Kad mēs pārcēlāmies uz Medīnu al-Munavvara, mūsu kungs Allāha Sūtnis padarīja mani un Sadu ibn Rabī par brāļiem. Tad mans brālis Sads man teica: ‚Mans brāli Abdurahmān! Es esmu bagātākais no Medīnas musulmaņiem. Es sadalīju savu mantu uz pusēm, un puse ir tava.’ Es atbildēju: ‚Lai Visvarenais Allāhs dara tavu mantu tev svētītu un labu nesošu. Man manta nav vajadzīga. Tikai aizved mani uz jūsu tirgu, kurā jūs tirgojaties, – ar to pietiks.’”
Šāda pašaizliedzība bija iespējama tikai islāma brālības dēļ. Kopš Ādama alaihis-salam laikiem līdz tam laikam bija notikušas ļoti daudzas pārceļošanas. Taču nekad nebija bijusi tik jēgpilna un cēla pārcelšanās, nekad nebija bijusi tik mīlestības pilna saplūšana un tik sirsnīgs apskāviens starp atnācējiem un vietējiem iedzīvotājiem. Tā arī Visvarenais Allāhs pēc nozīmes teica: „Ticīgie ir tikai brāļi.”4 Ar to tika norādīts, ka patiesa mīlestība un sirsnība var rasties nevis no materiālām interesēm, bet tikai no ticības (imāns) un pārliecības. Šo stāvokli cildenie ashābi sasniedza ar vienu vienīgu sarunu (suhba) ar mūsu kungu Allāha Sūtni. Garīgā pārpilnība (faizs) un svētības, kas kā jūras plūda no mūsu mīļā Pravieša svētītās sirds, ieplūda cildeno ashābu sirdīs, un tādēļ viņi mīlēja cits citu ar nepieredzētu pašaizliedzību un lika savus brāļus augstāk par sevi.
„Ak, mans Kungs! Liec mums mīlēt Medīnu, kā mēs mīlam Meku. Liec mums to mīlēt vēl vairāk nekā Meku. Ak, mans Kungs! Dod svētību mūsu mēriem un pūriem. Dari Medīnas pilsētu mums par veselības vietu. Dari tās gaisu labu!” Svētais hadīss
Šajā jaunajā islāma centrā ansāri un muhādžiri, sadevušies rokās un vienojušies sirdīs, apsolīja cits citam, ka islāma reliģijas nostiprināšanas labā panesīs jebkurus upurus un galu galā sasniegs mocekļa (šahīds) pakāpi. Tā viņi pulcējās ap Allāha Sūtni un, sekodami islāma reliģijas pamatiem, veidoja jaunu kārtību un laimīgu dzīvi. Ar hidžras notikumu islāms nu bija spēris pirmo soli ceļā uz to, lai kļūtu par „valsti”. Bet Medīna al-Munavvara kļuva par islāma reliģijas šūpuli un centru.
Medīnā bez cildenajiem ashābiem dzīvoja arī kristieši, ebreji un elku pielūdzēji. Ebreji veidoja trīs ciltis: Banū Kainukā, Banū Kuraiza un Banū Nadr. Viņi bija ārkārtīgi naidīgi pret islāmu un it īpaši pret mūsu mīļo Pravieti.
Tikmēr Mekas elku pielūdzēji to, ka mūsu kungs Pravietis Medīnā bija saliedējis savus ashābus, padarīdams viņus par brāļiem, uzskatīja par lielām briesmām sev. Ja viņi drīzumā netiktu ar to galā, musulmaņi varētu kļūt stipri, uzbrukt Mekai un atņemt viņiem zemes, mājas un dzimtās vietas, ko musulmaņi bija pametuši… Mekas elku pielūdzēji, kas tā domāja, sāka sūtīt Medīnas musulmaņiem draudu vēstules. Vienā no šīm vēstulēm bija teikts: „Patiesi, neviena no arābu ciltīm, ar kurām mums ir naids, mūs nav tā saniknojusi kā jūs. Jo tā vietā, lai izdotu mums vīru, kas ir no mums, jūs viņam palīdzējāt, atplestām rokām viņu uzņēmāt un aizsargājāt. Tā ir jūsu ļoti liela vaina. Lūdzu, neiejaucieties starp viņu un mums un atstājiet viņu mums. Ja viņa gaitas būs labas, visvairāk par to priecāsimies mēs. Ja ne, tad viņu savaldīt arī būs mūsu daļa!..”
Uz šo vēstuli hazrat Kabs ibn Māliks uzrakstīja ļoti skaistu atbildi, kurā slavēja mūsu Pravieti.
Mekas elku pielūdzēji tieši tāpat rakstīja draudu vēstules arī Medīnas elku pielūdzējiem. Arī viņiem tie draudēja: „Ja jūs neizdzīsiet mūsu vīru no savas pilsētas vai viņu nenogalināsiet, mēs uzbruksim jums, jūs nogalināsim un paņemsim jūsu sievas sev par kalponēm!..”
Pēc tam Medīnas elku pielūdzēji sapulcējās ap munāfiku (liekuli) Abdullāhu ibn Ubaju un nolēma nodarīt ļaunu mūsu kungam Allāha Sūtnim, tiklīdz radīsies izdevība.
To uzzinājuši, musulmaņi darīja visu, ko varēja, lai pasargātu mūsu mīļo Pravieti, un cieši saliedējās ap viņu. Nonāca pat tik tālu, ka naktīs viņi nevarēja iziet uz ielas un nevarēja gulēt savās mājās.
Ubajs ibn Kabs stāstīja: „Kad mūsu kungs Allāha Sūtnis un viņa ashābi pagodināja Medīnu al-Munavvara, musulmaņi kļuva par mērķi elku pielūdzēju arābu cilšu naidam. Ashābi bruņoti stāvēja sardzē līdz pat rītam.”
Cildenie ashābi bija kļuvuši kā viens ķermenis un briesmu brīžos no visa spēka steidzās palīgā saviem brāļiem musulmaņiem. Viņu priekšgalā bija mūsu mīļais Pravietis. Kā mūsu kungs Allāha Sūtnis bija pirmais katrā skaistā īpašībā, tā arī drosmē viņš bija pats pirmais starp saviem ashābiem. Lai kurā nakts stundā atskanēja kliedziens, mūsu Pravietis ar savu zirgu kā zibens bija tur ātrāk par visiem citiem, paziņoja saviem ashābiem, ka nav no kā baidīties, un viņus nomierināja.
„Ak, Alī! Tu esi mans brālis šajā pasaulē un mūžīgajā pasaulē” Svētais hadīss
Atkal ir atnācis tas mēnesis,
kad dzima abu pasauļu sultāns.
Atkal ir atnācis tas mēnesis,
kad dzima zināšanu un atziņas avots.
Lai nāk tie, kas meklē aizlūgumu,
lai priecājas tie, kas viņu mīl:
atkal ir atnācis tas mēnesis,
kad dzima tas, kam ir skaists raksturs.
Atkal ir atnācis tas mēnesis,
kad pilnmēness tumsā, rīta saule,
Hudā rožu dārza roze,
Patiesības Habībs Mustafa dzima.
Kur ir uzticīgs mīlētājs –
lai rod mieru viņa dvēsele un miesa:
atkal ir atnācis tas mēnesis,
kad dzima patiesības noslēpuma krātuve.
Kas viņu mīl, ak, Hudāijī,
tas savu mērķi ir sasniedzis:
atkal ir atnācis tas mēnesis,
kad dzima pasaules lepnums, labākais no cilvēkiem.
Sens Medīnas skats
Masdžid an-Nabavī / Medīna al-Munavvara
Zemes gabals, kur nogūlās mūsu kunga Allāha Sūtņa (sallallahu alaihi va sallam) kamielene Kasvā, kad viņš pārcēlās uz Medīnu al-Munavvara.
Mūsu mīļais Pravietis šo zemes gabalu nopirka un uzcēla uz tā mošeju.
Viņš nomira savā mājā, kas piekļāvās šai mošejai,
un viņa svētītais kaps tika ierīkots šajā istabā.
Vēlāk šajā istabā tika apglabāti hazrat Abū Bakrs un hazrat Umars (radijallahu anhuma).
Ir paziņots, ka Īsa alaihis-salam tiks apglabāts
vienam cilvēkam paredzētajā vietā blakus viņiem.