MIRĀDŽS (PACELŠANĀS)

Mūsu mīļais Pravietis (sallallahu alaihi va sallam) skaidroja islāmu ikvienam, ko vien satika, un katrai ciltij – gan tiem, kas ieradās veikt hadžu, gan tiem, kas ieradās Mekā un gadatirgos tirgoties. Viņš lūdza tos ņemt viņu savā aizsardzībā un palīdzēt viņam vēstīt cilvēkiem islāmu. Taču neviens nekļuva par musulmani, un neviens nepiekrita viņu aizsargāt. Turklāt viņi viņu apvainoja, darīja viņam pārestības, mocīja, izsmēja un sauca par meli. Pasauļu valdnieks bija ļoti noguris, izsalcis, izslāpis, noskumis un dziļās bēdās. Tā pagāja dienas, un tas turpinājās līdz vēlai naktij. Mekas elku pielūdzēji nemitīgi staigāja viņam pa pēdām un ne tikai traucēja cilvēkiem, kas bija ieradušies apmeklēt Kabu, kļūt par musulmaņiem, bet arī nemitējās darīt pārestības mūsu kungam Habīb al-akram. Mūsu kungam Allāha Sūtnim vairs nebija, kur iet. Visapkārt bija naidnieki. Daži mēneši Mekā pagāja ļoti smagi.

Svētā radžaba mēneša 27. naktī viņš devās taisni uz sava tēvoča Abū Tāliba meitas Umm Hānī māju, kas atradās Abū Tāliba kvartālā. Toreiz Umm Hānī vēl nebija pieņēmusi ticību. Kad viņa jautāja: „Kas tur ir?”, mūsu kungs Allāha Sūtnis atbildēja: „Es esmu Muhameds, tava tēvoča dēls. Ja tu mani pieņemsi, esmu atnācis kā viesis.”

Umm Hānī teica: „Lai mana dzīvība ir ziedota tādam patiesam, uzticamam, dižciltīgam un cēlam viesim kā tu. Tikai, ja tu iepriekš būtu paziņojis par savu atnākšanu, es būtu kaut ko sagatavojusi. Tagad man nav ar ko tevi pacienāt.” Mūsu kungs Allāha Sūtnis teica: „Es negribu ne ēst, ne dzert. Nekas no tā man nav vajadzīgs. Man pietiek ar vietu, kur pielūgt savu Kungu un Viņu lūgties.”

Umm Hānī ieveda mūsu mīļo Pravieti iekšā un deva viņam paklājiņu, bļodu un krūzi. Pacienāt viesi un pasargāt viņu no naidnieka arābi uzskatīja par visgodājamāko pienākumu. Ja viesim kādā mājā gadījās kāds ļaunums, tas mājas saimniekam bija liels kauns. Umm Hānī domāja: „Viņam Mekā ir daudz naidnieku. Ir pat tādi, kas grib viņu nogalināt. Lai sargātu savu godu, es viņu uzraudzīšu līdz rītam.” Viņa paņēma sava tēva zobenu un sāka staigāt ap māju. Allāha Sūtnis tajā dienā bija ļoti aizvainots. Veicis abdestu, viņš sāka lūgties savu Kungu, lūgt piedošanu un lūgt, lai cilvēki pieņem ticību un sasniedz laimi. Viņš bija ļoti noguris, izsalcis un noskumis. Viņš atgūlās uz paklājiņa un tūdaļ aizmiga.

Tajā mirklī Visvarenais Allāhs teica Džibrīlam alaihis-salam: „Es ļoti apbēdināju savu mīļo Pravieti. Es stipri sāpināju viņa svētīto ķermeni un viņa maigo sirdi. Un tomēr viņš lūdzas Mani. Viņš nedomā ne par ko citu kā vien par Mani. Ej un atved Manu Habību! Parādi viņam Manu Paradīzi un Manu Elli. Lai viņš redz dāvanas, ko Es esmu sagatavojis viņam un tiem, kas viņu mīl. Lai viņš redz sodus, ko Es esmu sagatavojis tiem, kas viņam netic un kas viņu sāpina ar saviem vārdiem, saviem rakstiem un saviem darbiem. Es pats viņu mierināšu. Es pats pārsiešu viņa maigās sirds brūces.”

Kad Džibrīls alaihis-salam atnāca pie Allāha Sūtņa, viņš atrada to saldi guļam.

Viņam nebija sirds viņu modināt. Džibrīls bija cilvēka izskatā. Viņš noskūpstīja Pravieša svētītās pēdas apakšu. Tā kā Džibrīlam nav ne sirds, ne asiņu, viņa aukstās lūpas pamodināja Allāha Sūtni. Allāha Sūtnis tūlīt pazina Džibrīlu alaihis-salam un teica: „Ak, mans brāli Džibrīl! Kāpēc tu esi atnācis tik neparastā laikā? Vai es esmu izdarījis kādu kļūdu? Vai esmu aizvainojis savu Kungu? Vai tu man atnesi kādu bēdīgu ziņu?” – un ļoti nobijās, ka viņa Kungs varētu būt dusmīgs.

„Es negribu ne ēst, ne dzert. Nekas no tā man nav vajadzīgs. Man pietiek ar vietu, kur pielūgt savu Kungu un Viņu lūgties” Svētais hadīss

Džibrīls alaihis-salam atbildēja: „Ak, tu, visaugstākais no visa radītā! Ak, Radītāja mīļotais, praviešu valdniek, cēlais un dižais Pravieti, labo darbu avots un visu tikumu pirmsākums! Tavs Kungs sūta tev sveicienu un aicina tevi pie sevis. Lūdzu, celies, iesim.” Mūsu mīļais Pravietis veica abdestu. Džibrīls alaihis-salam uzlika uz mūsu kunga Allāha Sūtņa svētītās galvas turbānu no gaismas, apģērba viņu tērpā no gaismas, apjoza viņa svētīto vidukli ar rubīna jostu un ielika viņa svētītajā rokā smaragda zizli, kas bija rotāts ar četrsimt pērlēm. Katra pērle mirdzēja kā Venēra. Viņa svētītajās kājās Džibrīls alaihis-salam uzāva apavus no zaļa smaragda.

Pēc tam, sadevušies rokās, viņi devās uz Kabu. Tur Džibrīls alaihis-salam pāršķēla mūsu mīļā Pravieša svētītās krūtis. Viņš izņēma viņa sirdi un nomazgāja to ar Zamzama ūdeni. Pēc tam viņš atnesa bļodu, kas bija pilna gudrības un ticības, izlēja to viņa krūtīs un aizvēra tās.

Mūsu pirmā kibla, Masdžid al-Aksā / Jeruzaleme

Pēc tam Džibrīls alaihis-salam norādīja uz baltu dzīvnieku vārdā Burāks, ko bija atvedis no Paradīzes, un teica: „Ak, Allāha Sūtni! Kāp tam mugurā! Visi eņģeļi tevi gaida.” Tajā brīdī mūsu kungu Pravieti pārņēma skumjas, un viņš iegrima pārdomās. Tajā mirklī Visvarenais Allāhs uzrunāja Džibrīlu alaihis-salam: „Ak, Džibrīl! Pajautā viņam! Kāpēc Mans Habībs ir tik noskumis?” Kad tas pajautāja, mūsu kungs (sallallahu alaihi va sallam) atbildēja: „Man ir izrādīts tik daudz goda un viesmīlības. Tad man ienāca prātā doma: kā klāsies manai vājajai ummai Augšāmcelšanās dienā? Kā viņi nesīs visu savu grēku nastu, piecdesmit tūkstošus gadu kājām stāvēdami Arasāta laukumā, un kā viņi šķērsos Sirātu, kas ir trīsdesmit tūkstošus gadu garš ceļš?” Tad nāca dievišķā pavēle: „Ak, Mans Habīb! Esi mierīgs. Tavai ummai Es piecdesmit tūkstošus gadu padarīšu kā vienu mirkli. Neskumsti!”

Mūsu kungs Pravietis uzkāpa uz Burāka. Burāks traucās ļoti ātri, ar vienu soli sasniedzot tālāk, nekā redz acs. Ceļojuma laikā Džibrīls alaihis-salam lūdza mūsu mīļo Pravieti dažās apmešanās vietās nokāpt un veikt namazu. Tad pasauļu valdnieks tieši trīs reizes nokāpa un veica namazu. Pēc tam Džibrīls alaihis-salam jautāja, vai viņš zina, kurās vietās veica namazu. Pats atbildēdams uz savu jautājumu, viņš paziņoja, ka pirmā vieta, kur viņš nokāpa, bija Medīna un ka viņš uz šo pilsētu pārcelsies (veiks hidžru). Tālāk viņš paziņoja, ka nākamās vietas pēc kārtas bija Tūr Sīnā, kur hazrat Mūsa runāja ar Visvareno Allāhu bez virziena un nezināmā veidā, un visbeidzot Bait Lahm, kur dzimis Īsa alaihis-salam. Pēc tam viņi nonāca līdz Masdžid al-Aksā mošejai Jeruzalemē.

Pie Masdžid al-Aksā Džibrīls alaihis-salam ar pirkstu izurba klintī caurumu un piesēja pie tās Burāku. Tur cilvēku izskatā bija sapulcējušās dažu agrāko praviešu dvēseles. Pēc kārtas praviešiem Ādamam, Nūham un Ibrāhīmam (alaihimus-salam) tika teikts, lai viņi kļūst par imāmu kopīgajā namazā. Atvainodamies viņi atteicās. Džibrīls teica: „Kamēr tu esi šeit, neviens cits nevar būt imāms,” un pavirzīja Habībullāhu uz priekšu.

Mūsu kungs Pravietis kļuva par imāmu praviešiem un vadīja divu rakatu namazu. To, kas notika pēc tam, viņš izstāstīja šādi: „Džibrīls (alaihis-salam) man atnesa trauku ar Paradīzes dzērienu un trauku ar pienu. Es paņēmu pienu. Džibrīls (alaihis-salam) man teica, ka esmu izvēlējies fitru (abu pasauļu laimi). Pēc tam man pasniedza vēl divus kausus. Vienā bija ūdens, otrā – medus. Es iedzēru no abiem. Džibrīls teica: ‚Medus ir zīme, ka tava umma pastāvēs līdz Augšāmcelšanās dienai, bet ūdens – zīme, ka tava umma tiks attīrīta no saviem grēkiem.’ Tad mēs kopā pacēlāmies debesīs. Džibrīls (alaihis-salam) pieklauvēja pie vārtiem. ‚Kas tu esi?’ viņi jautāja. ‚Es esmu Džibrīls.’ ‚Bet kas ir tev līdzās?’ ‚Tas ir Muhameds (alaihis-salam).’ ‚Vai viņam ir sūtīta (atklāsme par pacelšanos debesīs un aicinājums uz Mirādžu)?’ ‚Jā, ir sūtīta,’ viņš teica. ‚Marhaba tam, kas atnācis! Cik lielisks ceļinieks ir šis atnācējs!’ viņi teica, un vārti tūlīt atvērās, un es nonācu Ādama (alaihis-salam) priekšā. Viņš man teica ‚Marhaba’ un lūdza par mani… Ādamam (alaihis-salam) pa labi un pa kreisi kā ēnas stāvēja dažu cilvēku dvēseles. Kad Ādams (alaihis-salam) skatījās pa labi, viņš smaidīja, bet, kad skatījās pa kreisi, raudāja. Džibrīls (alaihis-salam) paskaidroja: ‚Ak, Allāha Sūtni, šīs ēnas ir to bērnu dvēseles, kas cēlušies no Ādama pēcnācējiem. Tie, kas atrodas pa labi, ir Paradīzes ļaudis, bet tie, kas pa kreisi, – Elles ļaudis! Kad viņš skatās pa labi, viņš smaida, bet, kad skatās pa kreisi, viņš raud!’

„Ak, tu, visaugstākais no visa radītā! Ak, Radītāja mīļotais, praviešu valdniek, cēlais un dižais Pravieti, labo darbu avots un visu tikumu pirmsākums! Tavs Kungs sūta tev sveicienu un aicina tevi pie sevis. Lūdzu, celies, iesim” Džibrīls alaihis-salam

Tur es redzēju daudz eņģeļu. Viņi visi stāvēja kājās (kijāmā) ar pazemību un padevību (hušū un hudū) un bija aizņemti ar zikru: ‚Subbuhun kuddusun rabbul-malaikati var-ruh.’ Es jautāju Džibrīlam: ‚Vai tāda ir šo eņģeļu pielūgsme?’ ‚Jā. Kopš tie radīti, līdz pat Augšāmcelšanās dienai tie stāv kijāmā. Lūdz Visaugstāko Allāhu, lai Viņš dāvā šo pielūgsmi tavai ummai,’ viņš teica. Es to lūdzu Visaugstākajam Allāham. Viņš pieņēma manu lūgšanu. Tas ir kijāms namazā.

(Tur) es gāju garām kādam pulkam. Eņģeļi tiem sašķaidīja galvas, un galvas atkal kļuva tādas, kādas bija. Viņi atkal sita, un galvas atkal kļuva kā agrāk. ‚Kas ir šie?’ es jautāju. Viņš atbildēja: ‚Tie ir tie, kas atstāj novārtā piektdienas namazu un kopīgo namazu un kas līdz galam neveic rukū un sadždu.’

Es redzēju kādu pulku. Viņi bija izsalkuši un kaili. Zabānijas dzina viņus ganīties Ellē. ‚Kas ir šie?’ es jautāju. Viņš atbildēja: ‚Tie ir tie, kas neizrāda žēlsirdību nabagiem un nedod zakātu.’

Es gāju garām kādam pulkam. Viņiem priekšā bija nolikti gardi ēdieni. Turpat blakus gulēja maita. Viņi atstāja gardos ēdienus un ēda maitu. ‚Kas ir šie?’ es jautāju. Viņš atbildēja: ‚Tie ir vīrieši un sievietes, kas atstāj halālo un tiecas pēc harāmā. Tie ir cilvēki, kas ēd harāmo, kaut gan viņiem ir halāla manta.’

Es redzēju (dažus) cilvēkus, kam aiz smagās nastas uz muguras vairs nebija spēka pakustēties. Pat tādā stāvoklī viņi sauca ļaudis un lūdza, lai tie uzliek viņiem vēl vairāk nastas. ‚Kas ir šie?’ es jautāju. Viņš atbildēja: ‚Šie cilvēki ir tie, kas nodevuši viņiem uzticēto. Kaut gan viņi jau atņēmuši cilvēkiem to, kas tiem pienākas, viņi joprojām dara netaisnību.’

Mēs gājām garām cilvēku pulkam, kas grieza paši savu miesu un to ēda. ‚Kas ir šie?’ es jautāju. Džibrīls (alaihis-salam) teica: ‚Tie ir aprunātāji un tenkotāji.’

Es redzēju cilvēku pulku ar melnām sejām un zilām acīm. Viņu augšlūpas sniedzās līdz pierei, apakšlūpas nokārās līdz kājām, un no mutes viņiem tecēja asinis un strutas. Viņiem no uguns kausiem lika dzert indīgas asinis un strutas, kas tecēja no Elles, un viņi bļāva kā ēzeļi. ‚Kas ir šie?’ es jautāju. Viņš atbildēja: ‚Tie ir tie, kas dzēra reibinošus dzērienus.’

Mēs sastapām cilvēku pulku, kam mēles bija izrautas no galvas, bet izskats pārvērsts cūku izskatā, un tā viņi tika sodīti. Džibrīls (alaihis-salam) teica: ‚Tie ir tie, kas liecināja nepatiesi.’

Mēs sastapām citu tautu. Viņu vēderi bija uzpūsti un nokārušies, viņu krāsa – zila, rokas un kājas sasietas, un viņi nespēja piecelties no savas vietas. Es jautāju par viņiem Džibrīlam. Viņš teica: ‚Tie ir tie, kas ņēma procentus (riba).’1

Mēs sastapām dažas sievietes. Viņu sejas bija melnas, bet acis – zilas. Viņām bija uzvilkti tērpi no uguns. Eņģeļi sita viņas ar uguns vālēm. Viņas kliedza kā suņi un cūkas. ‚Kas ir šīs?’ es jautāju. Džibrīls teica: ‚Tās ir sievietes, kas pārkāpa laulību, un sievietes, kas sāpināja savus vīrus.’

Es redzēju kādu pulku. Viņu bija ļoti daudz. Viņi bija ieslodzīti Elles ielejās. Uguns viņus sadedzināja, viņi atdzīvojās, un uguns atkal viņus dedzināja. ‚Kas ir šie?’ es jautāju. Viņš atbildēja: ‚Tie ir tie, kas bija nepaklausīgi saviem tēviem.’

Es gāju garām kādam pulkam. Viņi sēja labību, un tā vienā mirklī izauga un deva vārpas. ‚Kas ir šie?’ es jautāju. Džibrīls teica: ‚Tie ir tie, kas veica pielūgsmi Visvarenā Allāha dēļ.’

Es nonācu pie kādas jūras. Nav iespējams izstāstīt, cik brīnišķīga bija šī jūra. Tā bija baltāka par pienu, un tās viļņi bija kā kalni. ‚Kas tā ir par jūru?’ es jautāju. Viņš atbildēja: ‚Šīs jūras vārds ir Dzīvības jūra. Kad Visaugstākais Allāhs atdzīvinās mirušos, Viņš lies lietu no šīs jūras. Satrūdējuši, izkliedēti ķermeņi atdzīvosies un celsies no kapiem, kā izaug zāle…’

Pēc tam mēs pacēlāmies otrajās debesīs. Džibrīls (alaihis-salam) atkal pieklauvēja pie vārtiem. Tika jautāts: ‚Kas tu esi?’ ‚Es esmu Džibrīls.’ ‚Bet kas ir tev līdzās?’ ‚Tas ir Muhameds alaihis-salam.’ ‚Vai viņam ir sūtīta atklāsme un aicinājums uz Mirādžu?’ ‚Jā, ir atnācis,’ viņš teica. ‚Marhaba tam, kas atnācis! Cik lielisks ceļinieks ir šis atnācējs!’ tika teikts, un vārti tūlīt atvērās. Es nonācu pie brālēniem no mātes puses – Īsas un Jahjas ibn Zakarijas (alaihimas-salam). Viņi man teica ‚Marhaba’ un lūdza par mani… (Īsa alaihis-salam bija vidēja auguma, ar gaišu, kviešu krāsas ādu.)

Es sastapu eņģeļu pulku. Viņi stāvēja rindās, un visi bija rukū. Viņiem bija tikai viņiem raksturīga slavināšana (tasbīhs). Viņi pastāvīgi stāvēja rukū, nepaceldami galvu un neskatīdamies augšup. Džibrīls (alaihis-salam) teica: ‚Tāda ir šo eņģeļu pielūgsme. Lūdz Visaugstāko Allāhu, lai tā tiktu dāvāta tavai ummai.’

Es lūdzu. Viņš pieņēma lūgšanu un dāvāja rukū namazā. Pēc tam mēs pacēlāmies trešajās debesīs. Pēc tā paša jautājuma un atbildes vārti atvērās, un es nonācu pie Jūsufa (alaihis-salam). Es paskatījos un redzēju, ka viņam dota puse no visa skaistuma. Viņš man teica ‚Marhaba’ un lūdza par mani…

Es redzēju daudz eņģeļu. Viņi stāvēja rindās, un visi bija sadždā. Kopš tie radīti, tie ir sadždā un slavē Allāhu ar tikai viņiem raksturīgu slavināšanu. Džibrīls (alaihis-salam) teica: ‚Tāda ir šo eņģeļu pielūgsme. Lūdz Visvareno Allāhu, lai Viņš atvieglo šo darbu tavai ummai.’ Es to lūdzu Visaugstākajam Allāham. Viņš pieņēma lūgšanu un dāvāja to jums namazā.

Tad es sasniedzu ceturtās debesis. Tām bija vārti no gaismas, darināti no tīra sudraba. Pie tiem bija piekārta slēdzene no gaismas. Uz slēdzenes bija rakstīts: ‚La ilaha illallah Muhammadun Rasulullah’. Pēc tā paša jautājuma un atbildes es nonācu pie Idrīsa (alaihis-salam). Viņš man teica ‚Marhaba’ un lūdza par mani. Visvarenais Allāhs par viņu (pēc nozīmes) ir teicis: ‚Mēs viņu pacēlām augstā vietā.’2

Es redzēju kādu eņģeli, kas sēdēja uz kāda krēsla, bēdīgs un noskumis. Ap viņu bija tik daudz eņģeļu, ka to skaitu zina tikai Cildenais Allāhs. Viņam pa labi es redzēju gaismas pilnus eņģeļus. Viņi bija tērpušies zaļā, un viņiem bija ļoti jauka smarža. Viņi bija tik skaisti, ka viņu sejās nebija iespējams skatīties. Viņam pa kreisi bija eņģeļi, kam no mutes šķīda uguns. Viņu priekšā bija uguns šķēpi un pātagas. Viņiem bija tādas acis, ka nebija spēka tajās skatīties. Eņģelim, kas sēdēja tronī, no galvas līdz kājām bija acis. Viņš nemitīgi skatījās grāmatā, kas bija viņa priekšā, un ne uz mirkli nenovērsa no tās skatienu. Viņa priekšā bija koks. Uz katras tā lapas bija uzrakstīts kāda cilvēka vārds. Viņa priekšā bija arī kaut kas līdzīgs bļodai. Te viņš ar labo roku kaut ko no tās paņēma un nodeva gaismas eņģeļiem pa labi, te ar kreiso roku kaut ko paņēma un deva tumsas eņģeļiem pa kreisi. Kad es paskatījos uz (šo) eņģeli, manu sirdi pārņēma bailes. Es jautāju Džibrīlam: ‚Kas ir šis eņģelis?’ Viņš atbildēja: ‚Tas ir Azrāīls. Nevienam nav spēka skatīties viņa sejā.’ Džibrīls piegāja pie viņa un teica: ‚Ak, Azrāīl!

„‚Marhaba tam, kas atnācis! Cik lielisks ceļinieks ir šis atnācējs!’ viņi teica, un vārti tūlīt atvērās, un es nonācu Ādama (alaihis-salam) priekšā” Svētais hadīss

Šis ir pēdējo laiku Pravietis, Visvarenā Allāha Habībs un mīļotais.’ Azrāīls (alaihis-salam) pacēla galvu un pasmaidīja. Viņš piecēlās, izrādīja man godu un teica: ‚Marhaba! Visaugstākais Allāhs nav radījis neviena cēlāka par tevi. Arī tava umma ir pārāka par visām citām ummām. Es jūtu līdzi tavai ummai vairāk nekā viņu tēvi un mātes.’ Tad es teicu: ‚Man ir tev lūgums. Mana umma ir vāja. Izturies pret viņiem maigi. Ņem viņu dvēseles saudzīgi.’ Viņš teica: ‚Es zvēru pie Visvarenā Allāha, kas tevi sūtījis kā pēdējo pravieti un darījis tevi par savu Habību: Visvarenais Allāhs katru nakti un dienu septiņdesmit reizes man pavēl:

‚Ņem Muhameda ummas dvēseles maigi un viegli un kārto viņu lietas ar laipnību.’ Tāpēc arī es tavai ummai izrādu vairāk līdzjūtības nekā viņu mātes un tēvi.’ Pēc tam mēs pacēlāmies piektajās debesīs, un tur mēs sastapām Hārūnu3 (alaihis-salam). Viņš man teica ‚Marhaba’ un lūdza par mani labu. Es redzēju piekto debesu eņģeļu pielūgsmi. Visi stāvēja kājās un skatījās uz saviem kāju pirkstiem. Viņi nekad neskatījās citur un skaļā balsī slavināja Allāhu. Es jautāju Džibrīlam (alaihis-salam): ‚Vai tāda ir šo eņģeļu pielūgsme?’ Viņš atbildēja: ‚Jā, lūdz Visaugstāko Allāhu, lai Viņš dāvā šo pielūgsmi tavai ummai.’ Es lūdzu. Cildenais Allāhs to dāvāja. Pēc tam mēs pacēlāmies sestajās debesīs. Tur mēs sastapām Mūsu (alaihis-salam). Viņš man teica ‚Marhaba’ un lūdza par mani labu.

Pēc tam mēs pacēlāmies septītajās debesīs. Pēc tā paša jautājuma un atbildes es atradu Ibrāhīmu (alaihis-salam), kas sēdēja, atspiedis muguru pret Bait al-Mamūr. Tas ir tas Bait al-Mamūr, kurā katru dienu ieiet septiņdesmit tūkstoši eņģeļu (un viņu kārta vairs nekad nepienāk otrreiz). Es sveicināju Ibrāhīmu (alaihis-salam). Viņš atņēma manu sveicienu. Viņš teica: ‚Marhaba, krietnais (sālihs) pravieti, krietnais dēls.’ (Pēc tam) viņš teica: ‚Ak, Muhamed! Paradīzes zeme ir ļoti jauka, un tās augsne ir tīra. Saki savai ummai, lai viņi tur stāda daudz koku.’ Es jautāju: ‚Kā Paradīzē stāda koku?’ Viņš atbildēja: ‚Skaitot slavinājumu „La havla vala kuvvata illa billah”’ (citā pārstāstā: ‚Subhanallahi valhamdulillahi va la ilaha illallahu vallahu akbar’). (Džibrīls alaihis-salam) pēc tam aizveda mani pie Sidrat al-muntahā. Sidrat al-muntahā ir koks, kura saknes ir sestajās debesīs, bet stumbrs un zari – virs septītajām debesīm. Tā lapas bija kā ziloņa ausis, bet augļi – kā torņi.4 Tas bija koks, kas it kā ar savu ēnu apēnoja visas debesis un Paradīzi. Kad uz tā atklājās Visvarenā Allāha diženuma un varenības gaisma, tas ietērpās krāsās, tika izrotāts ar rubīniem, smaragdiem un līdzīgiem dārgakmeņiem un kļuva tik skaists, ka neviens no Visvarenā Allāha radītajiem nespēj aprakstīt tā skaistumu.

Džibrīls (alaihis-salam) aizveda mani aiz Sidrat al-muntahā un atvadījās no manis. Es teicu: ‚Ak, Džibrīl! Vai tu atstāj mani vienu?’ Džibrīlu (alaihis-salam) pārņēma satraukums. Viņš sāka trīcēt Visaugstākā Allāha varenības priekšā un teica: ‚Ak, Muhamed! Ja es spertu (vēl) vienu soli, es ietu bojā no Visvarenā Allāha diženuma. Visa mana būtne sadegtu un izzustu.’”

Līdz šai vietai pasauļu valdnieks bija nācis kopā ar Džibrīlu alaihis-salam. Šeit Džibrīls alaihis-salam parādījās Allāha Sūtnim tādā izskatā, kādā bija radīts, izpletis savus sešsimt tūkstošus spārnu, un no katra spārna bira pērles un rubīni.

Tad atnāca zaļš Paradīzes paklājs vārdā Rafrafs, kas spožumā pārspēja sauli. Tas nemitīgi bija aizņemts ar Visvarenā Allāha piesaukšanu (zikru), un slavināšanas balss piepildīja visu pasauli, kurā tas atradās. Tas sveicināja mūsu kungu Pravieti. Mūsu kungs Allāha Sūtnis apsēdās uz Rafrafa. Vienā mirklī viņi pacēlās ļoti augstu un izgāja cauri septiņdesmit tūkstošiem aizkaru, ko sauc par hidžābiem. Attālums starp katru hidžābu bija ļoti liels. Pie katra aizkara stāvēja eņģeļi, kam bija uzticēts savs pienākums. Rafrafs veda mūsu kungu Pravieti cauri aizkariem vienam pēc otra. Tā viņi pārgāja pāri Kursī, Aršam un dvēseļu pasaulei. Ikreiz, kad mūsu kungs Habīb al-akram un Nabī al-muhtaram (sallallahu alaihi va sallam) gāja cauri kādam aizkaram (hidžābam), viņš dzirdēja pavēli: „Nebīsties, ak, Muhamed! Nāc tuvāk, nāc tuvāk!” Viņš pienāca tik tuvu, ka sasniedza Kāba kausain pakāpi. Viņš sasniedza augstumus, ko vēlējās Visvarenais Allāhs, veidā, ko nav iespējams ne zināt, ne saprast, ne izstāstīt. Bez vietas, bez laika, bez virziena un bez īpašības notika rujats, tas ir, viņš redzēja Visvareno Allāhu. Bez acīm, bez ausīm, bez starpnieka un bez vides viņš runāja ar savu Kungu. Viņš saņēma dāvanas, ko neviena radība nespēj ne zināt, ne saprast.

Hazrat imāms Rabbānī savā darbā Maktūbāt saka: „Šis Sarvars alaihis-salatu vas-salam Mirādža naktī redzēja savu Kungu nevis šajā pasaulē, bet mūžīgajā pasaulē. Jo tajā naktī Sūtnis alaihis-salam izgāja ārpus laika un telpas robežām. Viņš atrada mirkli, kam nav ne sākuma, ne beigu. Sākumu un beigas viņš redzēja kā vienu punktu. Tajā naktī viņš redzēja, kā tie, kas ieies Paradīzē, pēc tūkstošiem gadu ieiet Paradīzē un atrodas Paradīzē. Redzēšana šajā pakāpē nav redzēšana šajā pasaulē. Tā ir redzēšana, kāda ir mūžīgajā pasaulē.”

Kad mūsu kungam Pravietim tika teikts: „Slavē savu Kungu!”, viņš tūlīt teica: „Attahijjatu lillahi vassalavatu vattaijibat” (tas ir, visas slavas dziesmas, cildinājumi un slavinājumi visās valodās, visa kalpošana un paklausība, ko veic ar ķermeni, un visi labie darbi un labdarība, ko dara ar mantu, lai pieder Visvarenajam Allāham).

„Visaugstākais Allāhs nav radījis neviena cēlāka par tevi. Arī tava umma ir pārāka par visām citām ummām” Azrāīls alaihis-salam

Vispirms Visvarenais Allāhs bez acīm, bez ausīm, bez starpnieka un bez vietas sveicināja savu Habību ar vārdiem: „Assalamu alaika ajjuhannabijju va rahmatullahi va barakatuh” (Ak, Mans Sūtni! Lai Mans sveiciens, Mana svētība un Mana žēlastība ir ar tevi). Mūsu kungs Pravietis atbildēja: „Assalamu alaina va ala ibadillahis-salihin” (Ak, mans Kungs! Lai sveiciens ir arī ar mums un ar Taviem krietnajiem kalpiem).

To dzirdēdami, eņģeļi vienā balsī teica: „Ašhadu an la ilaha illallah va ašhadu anna Muhammadan abduhu va rasuluhu”. (Es zinu un ticu tā, it kā būtu to redzējis savām acīm, ka nav cita dieva, kas būtu pielūgsmes cienīgs, kā vien Visvarenais Allāhs, un ka Muhameds alaihis-salam ir Viņa kalps un Viņa Sūtnis.)

Kad mūsu kungs Pravietis teica: „Assalamu alaina…”, Visvarenais Allāhs teica: „Ak, Mans Habīb! Šeit nav neviena cita kā vien Mēs divi. Kāpēc tu teici ‚alaina’ (ar mums)?” Mūsu kungs Allāha Sūtnis atbildēja:

„Ak, Allāh! Manas ummas ķermeņi gan nav ar mani. Taču viņu dvēseles ir ar mani. Mans gādīgais skatiens un visa mana rūpe nav tālu no viņiem. Tu mani sveicināji un pasargāji mani no visa ļaunā. Kā lai es atstāju bez šī lielā goda un labvēlības savu nabadzīgo, ciešanu pilno ummu, ko piemeklēs pēdējo laiku sajukums (fitna)? Kā lai es pieļauju, ka viņi paliek bez šādas dāvanas?”

Visvarenais Allāhs teica: „Ak, Mans Habīb! Šonakt tu esi Mans viesis. Lūdz no Manis, ko vien vēlies.” Mūsu kungs Allāha Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) teica: „Es vēlos savu ummu (ak, mans Kungs!).”

Saskaņā ar kādu pārstāstu Visaugstākais Allāhs šo jautājumu atkārtoja septiņsimt reižu. Mūsu kungs Allāha Sūtnis katru reizi atbildēja tāpat: „Es vēlos savu ummu.” Kad Visvarenais Allāhs teica: „Tu arvien vēlies savu ummu,” viņš lūdza: „Ak, mans Kungs! Es esmu tas, kas lūdz, Tu esi Tas, kas dod. Piedod visai manai ummai manis dēļ.” Tad Cildenais Allāhs teica: „Ja Es šonakt piedotu visai tavai ummai tavis dēļ, Mana žēlastība un tavs gods neatklātos. Vienu viņu daļu Es šonakt tev esmu dāvājis. Divas daļas Es esmu atlicis. Augšāmcelšanās dienā tu lūgsi, un Es viņiem piedošu, lai Mana žēlastība un tavs gods (tava cieņa) kļūtu redzami.”

Mūsu mīļais Pravietis (sallallahu alaihi va sallam) kādā no saviem svētajiem hadīsiem teica: „Tajā naktī (Mirādža naktī) es lūdzu Visvareno Allāhu uzticēt man visas manas ummas norēķinu. Visaugstākais Allāhs teica: ‚Ak, Muhamed! Tavs nolūks ir, lai neviens neuzzinātu tavas ummas kļūdas. Bet Mans nolūks ir, lai viņu kļūdas un neglītie darbi būtu apslēpti ne tikai no svešiniekiem, bet arī no tevis, jo tu esi līdzjūtīgs pravietis. Ak, Muhamed! Tu esi viņu ceļvedis. Es esmu viņu Kungs. Tu viņus esi redzējis nesen. Es uz viņiem esmu raudzījies no mūžības bez sākuma līdz mūžībai bez gala un raugos. Ak, Muhamed! Ja Man nepatiktu runāt ar tavu ummu, Es Augšāmcelšanās dienā nesauktu viņus pie norēķina. Es nejautātu ne par vienu viņu lielu vai mazu grēku.’”

„Visvarenais Allāhs teica: ‚Ak, Muhamed! Atver savas svētītās acis un paskaties sev zem kājām.’ Es paskatījos un ieraudzīju sauju zemes. Visaugstākais Allāhs teica: ‚Viss, kas pastāv, ir zeme zem tavām kājām. Vai tu atnesi šo Manu zemi Drauga priekšā? Man ir vieglāk piedot tavai ummai nekā piedot putekļus, kas pielipuši pie drauga mēteļa stūra.’”

Es tev devu tavu ummu, ak, Habīb!
Savu Paradīzi Es viņiem esmu nolēmis.
Mans Habīb, kas tas ir, ko tu lūdzi,
Vai tiešām pēc saujas zemes tu lūdzies?

Mūsu mīļais Pravietis (sallallahu alaihi va sallam) kādā no saviem svētajiem hadīsiem teica: „Es uzdevu Visaugstākajam Allāham daudz jautājumu un dzirdēju atbildes. Es nožēloju, ka biju jautājis. (Daži no tiem ir šādi:)

‚Ak, mans Kungs! Tu devi Džibrīlam sešsimt tūkstošus spārnu. Kāda ir Tava labvēlība pret mani, salīdzinot ar to?’ Visaugstākais Allāhs teica: ‚Viens vienīgs tavs mats Man ir mīļāks par Džibrīla sešsimt tūkstošiem spārnu. Viena vienīga tava mata dēļ Es Augšāmcelšanās dienā atbrīvošu tūkstošiem nepaklausīgu grēcinieku. Ak, Muhamed! Ja Džibrīls izplestu spārnus, tie piepildītu telpu starp austrumiem un rietumiem. Ja tu aizlūgtu, tad, pat ja telpa starp austrumiem un rietumiem būtu pilna nepaklausīgo, Es viņiem visiem piedotu tavis dēļ.’ Es teicu: ‚Tu liki eņģeļiem veikt sadždu mana tēva Ādama (alaihis-salam) priekšā. Kāda ir Tava dāvana man, salīdzinot ar to?’

Visaugstākais Allāhs teica: ‚Eņģeļi veica sadždu Ādama priekšā tāpēc, ka viņa pierē bija tava gaisma. Ak, Muhamed! Es tev devu to, kas ir pārāks par to. Tavu vārdu Es noliku līdzās savam vārdam un uzrakstīju to uz Arša al-alā. Toreiz Ādams vēl nebija radīts, un nebija ne viņa vārda, ne pēdu. Tavu vārdu Es uzrakstīju uz debesu vārtiem, uz hidžābiem, uz Paradīžu vārtiem, uz pilīm un kokiem, visur Paradīzē. Paradīzē nebija nekā, uz kā nebūtu rakstīts „La ilaha illallah Muhammadun Rasulullah”. Šī pakāpe ir augstāka par pakāpi, kas bija dota Ādamam.’

Tā kā Es tevi mīlu, ak, cēlais,
Vai tad abas pasaules nav tavas, ak, maigais?
Tavu būtību Es darīju par savas būtības spoguli,
Tavu vārdu Es uzrakstīju kopā ar savu vārdu.

‚Ak, mans Kungs! Tu devi Nūham (alaihis-salam) šķirstu. Ko Tu devi man, salīdzinot ar to?’ Viņš teica: ‚Es tev devu Burāku un ar to ļāvu tev vienā naktī sasniegt no zemes Aršu. Tu redzēji Paradīzi un Elli. Bet tavai ummai Es devu mošejas. Augšāmcelšanās dienā tava umma kāps šajās mošejās kā kuģos, acumirklī šķērsos Sirātu un tiks izglābta no Elles.’ ‚Ak, mans Kungs! Tu sūtīji Israēla bērniem mannu un paipalām līdzīgu putnu gaļu.’ Visaugstākais Allāhs teica: ‚Tev un tavai ummai Es dāvāju šīs pasaules un mūžīgās pasaules dāvanas. Israēla bērnu izskatu Es no cilvēka izskata pārvērtu lāča, pērtiķa un cūkas izskatā. Nevienam no tavas ummas Es tā neesmu darījis. Pat ja viņi darītu tādus pašus darbus kā anie, Es neuzskatīju par pareizu sūtīt viņiem šo nelaimi. Ak, Muhamed! Es tev devu sūru, kurai līdzīgas sūras nav ne Taurātā, ne Indžīlā. Šī sūra ir sūra al-Fātiha. Ikviena, kas lasa šo sūru, ķermenis Ellei kļūst harāms. Es atvieglošu sodu viņa mātei un tēvam. Ak, Muhamed! Es neesmu radījis nevienu, kas būtu akrams (dārgāks, augstāks, cēlāks) par tevi. Tev un tavai ummai Es noteicu par pienākumu (fards) piecdesmit namazus naktī un dienā.

„Tajā naktī (Mirādža naktī) es lūdzu Visvareno Allāhu uzticēt man visas manas ummas norēķinu” Svētais hadīss

Ak, Muhamed! Paradīze pieder tiem, kas atzīst Manu vienotību un nepielīdzina Man neko. Šādiem no tavas ummas Es esmu padarījis Elli par harāmu. Mana žēlastība pret tavu ummu ir pārspējusi Manas dusmas.

Ak, Muhamed! Manā priekšā tu esi akrams un cēlāks par visu radīto. Augšāmcelšanās dienā Es tev izrādīšu tik daudz goda, ka visas pasaules brīnīsies. Ak, Mans Habīb! Kamēr tu neieiesi Paradīzē, pārējiem praviešiem un viņu ummām ieiet ir aizliegts. Kamēr neieies tava umma, neviena cita umma neieies. Ak, Muhamed! Vai tu vēlies redzēt, ko Es esmu sagatavojis tev un tavai ummai?’ Es teicu: ‚Vēlos, ak, mans Kungs!’ Tad Viņš uzrunāja Isrāfīlu un teica: ‚Ak, Isrāfīl! Saki Džibrīlam, Manam kalpam, Manam uzticamajam un Manam sūtnim, lai viņš aizved Manu Habību uz Paradīzi un parāda viņam visu, ko Es Paradīzē esmu sagatavojis savam Habībam un viņa ummai, lai viņa svētītais prāts būtu brīvs no raizēm.’”

Pasauļu valdnieks, mūsu mīļais Pravietis, kopā ar Isrāfīlu alaihis-salam atnāca pie Džibrīla alaihis-salam. Izpildot Visvarenā Allāha pavēli, Džibrīls alaihis-salam aizveda mūsu kungu Pravieti (sallallahu alaihi va sallam) uz Paradīzi. Eņģeļi stāvēja un gaidīja ar paplātēm rokās. Uz vienas paplātes bija Paradīzes tērps (hulla), otra bija pilna gaismas. Džibrīls alaihis-salam teica: „Ak, Allāha Sūtni! Šie eņģeļi tika radīti astoņdesmit tūkstošus gadu pirms Ādama alaihis-salam. Šajā vietā viņi nepacietīgi gaida, lai varētu izbērt to, kas ir uz paplātēm, pār tevi un tavu ummu. Augšāmcelšanās dienā, kad tu un tava umma pēc Visvarenā Allāha pavēles spersiet kāju uz Paradīzes sliekšņa, šie eņģeļi izbērs pār jums dārgakmeņus no paplātēm.” Eņģelis vārdā Ridvāns, kam uzticēta Paradīze, viņus sagaidīja. Viņš pasludināja mūsu kungam Pravietim priecīgas vēstis un teica: „Visaugstākais Allāhs ir sadalījis Paradīzi trīs daļās, lai divas no tām dotu tavai ummai, bet vienu – pārējo praviešu ummām.” Un viņš izvadāja viņu pa visu Paradīzi. Mūsu kungs Habīb al-akram teica: „Es redzēju upi Paradīzes vidū.

Tā tek virs Arša. No vienas vietas plūst ūdens, piens, hamrs un medus. Tie nekad savā starpā nesajaucas. Upes krasts bija no hrizolīta. Akmeņi tajā bija dārgakmeņi, dūņas – ambra, bet zāle – safrāns. Ap to bija salikti sudraba kausi, vairāk nekā zvaigžņu debesīs. Ap to bija putni, kuru kakli bija kā kamieļu kakli. Kas ēdīs to gaļu un dzers no šīs upes, tas iegūs Visaugstākā Allāha labvēlību. Es jautāju Džibrīlam: ‚Kas tā ir par upi?’ Viņš atbildēja: ‚Tas ir Kausars. Visaugstākais Allāhs to ir devis tev. No šī Kausara ūdens tek uz astoņu Paradīžu dārziem.’ Šīs upes krastā es redzēju teltis. Tās visas bija no pērlēm un rubīniem. Es jautāju par tām Džibrīlam. Viņš atbildēja: ‚Tie ir tavu sievu mājokļi.’ Šajās teltīs es redzēju hūrijas. Viņu sejas mirdzēja kā saule, un visas dziedāja visdažādākās jaukas melodijas. Viņas teica: ‚Mēs esam priecīgas un līksmas. Mūs nekad neapciemo bēdas.

Mēs esam izgreznotas un nekad neesam kailas. Mēs esam jaunas un nekad nenovecojam. Mēs esam labsirdīgas un nekad nedusmojamies. Mēs vienmēr esam tādas un nekad nemirstam.’ Viņu melodijas un balsis sasniedza laimes pilis un kokus un visu piepildīja. Viņu balsis ir tik jaukas, ka, ja šīs melodijas sasniegtu pasauli, pasaulē nebūtu ne nāves, ne ciešanu. Džibrīls teica: ‚Vai tu vēlies redzēt viņu sejas?’ ‚Vēlos,’ es teicu. Viņš atvēra vienas telts durvis. Es paskatījos. Es redzēju tik skaistus veidolus, ka, pat ja visu mūžu stāstītu par viņu skaistumu, es to nepabeigtu. Viņu sejas bija baltākas par pienu, vaigi – sarkanāki par rubīnu un spožāki par sauli. Viņu āda bija maigāka par zīdu un gaiša kā mēness, bet viņu smarža – jaukāka par muskusu. Viņu mati bija melni kā ogle; vienām sapīti, citām sasieti, vēl citām vaļīgi, tā ka, kad viņas sēdēja, mati gulēja ap viņām kā telts, bet, kad piecēlās, sniedzās līdz kājām. Katras priekšā stāvēja kalpone. Džibrīls teica: ‚Tās ir paredzētas tavai ummai.’”

Mūsu kungs Pravietis (sallallahu alaihi va sallam) teica: „Es redzēju astoņu Paradīžu dārzus un vīnogulājus un visādas dāvanas. Tad man ienāca prātā, ka gribētu redzēt arī Elli un tās pakāpes. Džibrīls paņēma mani aiz rokas un aizveda pie Mālika, lielākā Elles eņģeļa. Viņš teica: ‚Ak, Mālik! Hazrat Muhameds vēlas redzēt ienaidnieku vietas Ellē. Parādi viņam Elli.’” Kad Māliks noņēma no Elles pārsegu, Elle sāka tā vārīties un celties, ka mūsu kungs Pravietis (alaihis-salatu vas-salam) ar pilnu noteiktību redzēja, kā Elle visu sagrābj un sadedzina, redzēja slāpju mokas Ellē, mocību ķēdes, mocību čūskas un skorpionus un vēl citas mocības, kas tur bija.

„Māliks atvēra Elles slāņus. Es redzēju (visus) septiņus slāņus. Septīto slāni sauc par Hāviju. Mocības tur bija daudzkārt lielākas nekā pārējos slāņos. Es jautāju Mālikam: ‚Kādi ļaudis tiek mocīti šajā slānī?’ Māliks atbildēja: ‚Tur tiek mocīti faraons, Kārūns un tavas ummas munāfiki.’ Sestais slānis ir Lazā. Tur tiek mocīti elku pielūdzēji (tie, kam nav nekādas reliģijas). Piektais slānis ir Hutama. Tur tiek mocīti uguns un vēršu pielūdzēji un budisti.

Ceturtais slānis ir Džahīms. Tur tiek mocīti saules un zvaigžņu pielūdzēji. Trešais slānis ir Sakars. Tur tiek mocīti kristieši. Otrais slānis ir Saīrs. Tur tiek mocīti ebreji. Pirmais slānis ir Džahannama. Mocības tur bija mazākas nekā pārējos slāņos. (Tomēr) es tur redzēju septiņdesmit tūkstošus uguns jūru. Katra jūra bija tik liela, ka, ja vienā no tām iemestu zemi un debesis un pavēlētu eņģelim meklēt, viņš tās neatrastu, pat meklēdams tūkstoš gadu. Zabānijas (eņģeļi, kam uzticēti pienākumi Ellē) bija tik varenas, ka, ja kāda no tām ieliktu zemi un debesis vienā mutes kaktiņā, tās nemaz nebūtu redzamas. Jūras viļņojās, un no tām nāca šausmīgas skaņas. Ja kaut niecīga daļa šīs skaņas sasniegtu pasauli, ietu bojā visa dzīvā radība.

Es jautāju: ‚Kādiem ļaudīm ir paredzēts šis slānis?’ Māliks neatbildēja. Es jautāju vēlreiz. Viņš klusēja… Džibrīls teica Mālikam: ‚Viņš gaida no tevis atbildi.’ Tas atvainojās un teica: ‚Piedod man.’ Es teicu: ‚Lai kas tas būtu, atbildi, lai jau šodien varētu tam sagatavoties.’ Māliks atbildēja: ‚Ak, Allāha Sūtni! Tas ir paredzēts nepaklausīgajiem no tavas ummas. Pamāci viņus, lai viņi sargā sevi no šīs šausmīgās vietas un izvairās no tā, kas viņus ievilks šajās mocībās. Tajā dienā es nežēlošu nepaklausīgos. Es neizrādīšu līdzjūtību ne viņu baltbārdainajiem sirmgalvjiem, ne jaunekļiem.’”

„Mirādžs ir vieta, kur beidzas prāts un sākas ticība” Svētais hadīss

Pasauļu valdnieks sāka raudāt. Viņš noņēma no savas svētītās galvas turbānu un sāka aizlūgt un lūgties (Visvareno Allāhu). Viņš teica, ka viņa umma ir vāja un ka viņi nespēs izturēt šādas mocības, un raudāja tā, ka kopā ar viņu raudāja Džibrīls alaihis-salam un visi eņģeļi. Tad nāca Visvarenā Allāha uzruna: „Ak, Mans Habīb! Tavs gods un tava vērtība Manā priekšā ir liela, un tava lūgšana ir pieņemta. Esi mierīgs. Es ļāvu tev sasniegt to, ko vēlējies. Es tev došu tādu pakāpi, ka tavas aizlūgšanas dēļ Es piedošu ļoti daudziem nepaklausīgajiem, līdz tu teiksi: ‚Pietiek.’ Ak, Mans Habīb! Kas ievēro Manas pavēles, tas izglābjas no mocībām un soda, iegūst Manu žēlastību un tiek pagodināts redzēt Mani Paradīzē. Tev un tavai ummai Es noteicu par pienākumu (fards) piecdesmit namazus naktī un dienā.”

Mūsu Pravietis (sallallahu alaihi va sallam) turpināja un teica: „No šīs pakāpes (pēc tam) es sasniedzu Aršu. Es gāju cauri debesīm un nonācu pakāpē, kur bija Mūsa (alaihis-salam). Viņš man jautāja: ‚Ko Visaugstākais Allāhs ir noteicis par pienākumu tev un tavai ummai?’ Es atbildēju: ‚Viņš man noteica par pienākumu katru dienu un nakti veikt piecdesmit namazus.’ Viņš teica: ‚Atgriezies pie sava Kunga un lūdz, lai Viņš to mazliet atvieglo. Jo tava umma to nespēs. Es esmu Israēla bērnus izmēģinājis un pārbaudījis.’ Tad es atgriezos pie sava Kunga un teicu: ‚Ak, mans Kungs! Atvieglo (šo pavēli) mazliet manai ummai!’ Tad Viņš no piecdesmit atņēma tikai piecus. Es atgriezos pie Mūsas (alaihis-salam) un pastāstīju (ka Viņš atņēma piecus). Viņš teica: ‚Atgriezies pie sava Kunga! Lūdz, lai Viņš to atvieglo vēl mazliet. Jo tava umma to nespēs.’ Tā es gāju turp un atpakaļ starp Mūsu (alaihis-salam) un savu Kungu, un beidzot Visvarenais Allāhs teica: ‚Šo namazu Es samazināju līdz pieciem. Par katru namazu ir desmit savābi (atalgojumi). Tādējādi galu galā tik un tā būs piecdesmit namazi. Jo tam, kas nodomā izdarīt labu darbu, bet to neizdara, tiek pierakstīts viens savābs. Bet, ja viņš to izdara, tad par vienu tiek pierakstīti veseli desmit savābi. Bet, ja viņš nodomā grēkot un negrēko, nekas netiek pierakstīts. Ja viņš grēko, tas tiek ierakstīts tikai kā viens grēks.’ Tad es nokāpu pie Mūsas (alaihis-salam) un pastāstīju, kas noticis. Viņš atkal teica: ‚Atgriezies un lūdz, lai Viņš to atvieglo vēl vairāk.’ Tad es viņam teicu: ‚Tā kā es tik daudz reižu esmu lūdzies savu Kungu, man tagad ir kauns.’”5 Tā Visvarenais Allāhs mierināja mūsu mīļā Pravieša svētīto sirdi, ko bija ievainojušas pārciestās grūtības. Viņš dāvāja viņam dāvanas, ko nebija devis nevienam citam no saviem radījumiem un ko neviens nespēj ne zināt, ne saprast.

Nāc šurp, tu, kas mīlestības ugunī dedz,
tu, kas pats sevi par mīļotās mīlētāju uzskati.
Nāc, klausies skaidru stāstu par šā Šaha Mirādžu,
ja esi mīlētājs, nekavējies, mīlestības ugunī dedz.
Tā bija nakts uz pirmdienu, šī ziņa ir droša,
tā nakts, liekas, bija Lailat al-kadr.
Viņš, kura laime svētīta un pakāpe augsta,
tajā naktī bija Umm Hānī namā.
Neviens pirms viņa šo laimi nesasniedza,
neviens netika pacelts tik augstu.
Jo viņš visu redzēja un gāja tālāk,
viņš sasniedza Diženo Klātbūtni (Hazrat).
Zū al-Džalāls, kas ir pāri sešām pusēm,
parādīja viņam savu skaistumu bez „kā” un „cik”.
Viņš atklāti redzēja Rabb al-izzat,
tā viņa umma redzēs Viņu mūžīgajā pasaulē.
Tu, kas pacēlies Mirādžā un teici savu lūgumu,
tavas ummas Mirādžu Es darīju par namazu.

„Ak, Mans Habīb! Kas ievēro Manas pavēles, tas izglābjas no mocībām un soda, iegūst Manu žēlastību un tiek pagodināts redzēt Mani Paradīzē” Hadīss kudsī