AKABAS ZVĒRESTI (BAIATI)

Pirmais Akabas zvērests

Bisas (aicinājuma par pravieti) vienpadsmitā gada zū al-hidža mēnesī Asads ibn Zurāra un vienpadsmit viņa biedri hadža laikā atkal ieradās Mekā. Kopš viņu iepriekšējās tikšanās ar pasauļu valdnieku bija pagājis tieši gads. Tajā gadā elku pielūdzēji musulmaņus mocīja un vajāja vairāk nekā jebkurā citā gadā. Viņi nemitīgi izsekoja mūsu kungu Allāha Sūtni un spīdzināja ikvienu, kas ar viņu runāja. To uzzinājuši, Medīnas ļaudis norunāja tikties ar mūsu Pravieti naktī Akabā. Kad pienāca nakts, viņi satikās. Viņi apliecināja savu uzticību, apsolīja pakļauties visām viņa pavēlēm un vēlmēm un deva viņam zvērestu (baiats). Šajā līgumā viņi apņēmās: „Mēs nepielīdzināsim Visvarenajam Allāham nevienu, nepiekopsim netiklību (zinā), nezagsim, sargāsimies no apmelošanas un nenogalināsim savus bērnus aiz bailēm no kauna vai no tā, ka nebūs iztikas.”1

Mūsu mīļais Pravietis šos divpadsmit cilvēkus iecēla par viņu cilšu pārstāvjiem; divi no viņiem piederēja Ausa ciltij, bet pārējie – Hazradža ciltij. Viņiem bija jāstāsta savām ciltīm par islāmu un to vārdā jāgalvo par tām mūsu kungam Allāha Sūtnim. Asads ibn Zurāra tika iecelts par viņu visu pārstāvi. Pieci, kas bija piedalījušies tikšanās reizē Akabā iepriekšējā gadā, un septiņi, kas islāmu bija pieņēmuši nesen, bija šie: no Mālika ibn Nadžāra dēliem – Asads ibn Zurāra, Aufs ibn Hāriss un Muāzs ibn Hāriss; no Zuraika ibn Āmira dēliem – Rāfi ibn Māliks un Zakvāns ibn Abd Kaiss; no Ganma ibn Aufa dēliem – Ubāda ibn Sāmits; no Gusainas dēliem – Jazīds ibn Salaba; no Adžlāna ibn Zaida dēliem – Abāss ibn Ubāda; no Harāma ibn Kaba dēliem – Ukba ibn Āmirs; no Savāda ibn Ganma dēliem – Kutba ibn Āmirs; no Abdulašhala ibn Džušama dēliem – Abul Haisams Māliks ibn Taijihāns; un no Amra ibn Aufa dēliem – Uvaims ibn Sāida.

Saule, kas uzlēca Medīnā

Pēc pirmā Akabas zvēresta (līguma) hazrat Asads ibn Zurāra un viņa biedri atgriezās Medīnā. Dienu un nakti viņi stāstīja savām ciltīm par islāmu un aicināja tās uz patieso reliģiju. Šī aicinājuma rezultātā islāms Medīnā sāka strauji izplatīties – tik strauji, ka Ausa un Hazradža ciltis, kas agrāk bija savstarpēji naidīgas, apvienojās un lūdza mūsu kungu Allāha Sūtni atsūtīt skolotāju, lai varētu labāk apgūt islāmu. Cildenākais Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam), lai mācītu viņiem Svēto Korānu un islāmu, nosūtīja uz Medīnu par skolotāju hazrat Musabu ibn Umairu, vienu no saviem ashābiem Mekā. Hazrat Musabs apmetās hazrat Asada mājā. Kopā viņi gāja no mājas uz māju un visiem vēstīja par islāmu. Viņi lūdza ļaudis mīlēt Allāha Sūtni un apsolīt no visa spēka sargāt viņu no visiem viņa ienaidniekiem. Tā viņi tos sagatavoja zvērestam, kas bija jādod Allāha Sūtnim. Hazrat Asada ibn Zurāras cilts vadonis bija Sads ibn Muāzs, un viņi bija radinieki. Tolaik arābiem bija paraža sargāties aizvainot radiniekus. Tādēļ Sads ibn Muāzs, kurš vēl nebija pieņēmis ticību, pats negāja uz hazrat Asada ibn Zurāras māju, lai mēģinātu to apturēt. Būdams cilts vadonis, viņš negribēja pats iejaukties šajā lietā. Tādēļ viņš teica Usaidam ibn Hudairam, vienam no ievērojamākajiem savas cilts vīriem: „Ej uz mūsu kvartālu, apskaties to atnācēju un dari, ko zini. Ja Asads nebūtu manas mātes māsas dēls, es to tev neuzticētu.”

Tad Usaids ibn Hudairs paņēma savu šķēpu un devās uz māju, kurā uzturējās hazrat Musabs ibn Umairs. Nonācis tur, viņš dusmīgi uzsāka runu: „Kāpēc jūs pie mums atnācāt? Jūs maldināt cilvēkus! Ja negribat zaudēt dzīvību, tūlīt pat pazūdiet no šejienes!” Redzēdams, cik viņš ir dusmīgs, Musabs ibn Umairs atbildēja ļoti maigi un laipni: „Apsēdies uz brīdi un paklausies, ko mēs sakām! Saproti, ko mēs gribam. Ja tev patiks, pieņemsi. Ja ne, varēsi mūs apturēt…” Usaids nomierinājās un teica: „Tev taisnība.” Viņš iedūra šķēpu zemē un apsēdās. Viņš klausījās hazrat Musaba jaukajā runā, vārdos, kas iespiedās tieši sirdī, un Svētā Korāna ājatos, ko tas lasīja ar savu skaisto balsi. Viņš bija pilnīgi aizgrābts un iesaucās: „Cik tas ir skaisti!” Tad viņš jautāja: „Kas jādara, lai ieietu šajā reliģijā?” Viņam paskaidroja, un Usaids ibn Hudairs, izrunājis Kalima aš-šahāda (ticības apliecinājumu), kļuva par musulmani. Aiz prieka nespēdams nosēdēt uz vietas, hazrat Usaids teica: „Es iešu un atsūtīšu pie jums kādu cilvēku. Ja viņš kļūs par musulmani, Medīnā no viņa tautas nepaliks neviena, kas nebūtu pieņēmis ticību…” Viņš strauji piecēlās un devās taisni pie Sada ibn Muāza. Ieraudzījis viņu, Sads ibn Muāzs teica: „Zvēru, ka Usaids atgriežas ne ar to pašu seju, ar kādu no šejienes aizgāja.” Pēc tam viņš jautāja: „Ko tu izdarīji, Usaid?” Tā kā hazrat Usaids ibn Hudairs ļoti vēlējās, lai Sads ibn Muāzs kļūtu par musulmani, viņš atbildēja: „Es runāju ar to cilvēku (Musabu ibn Umairu) un neredzēju pie viņiem nekā slikta. Tikai mēs dzirdējām, ka Hārisas dēli (Banū Hārisa) tur tava mātes māsas dēlu Asadu aizdomās par to, ka viņš savā mājā ir patvēris tādu cilvēku, un ir devušies ceļā, lai viņu nogalinātu.” Šie vārdi Sadu ibn Muāzu dziļi aizskāra. Jo pirms dažiem gadiem kādā karā viņi bija uzvarējuši Hārisas dēlus un piespieduši tos meklēt patvērumu Haibarā. Pēc gada viņi tiem bija piedevuši un ļāvuši atgriezties savā zemē. Doma, ka tie tomēr izturas šādi, Sadu ibn Muāzu ļoti sadusmoja. Taču patiesībā nekā tāda nebija. Ar šo viltību Usaids ibn Hudairs gribēja panākt, lai Sads ibn Muāzs nenodarītu ļaunu savas mātes māsai un viņas dēlam Asadam ibn Zurāram, un līdz ar to arī Musabam ibn Umairam. Tā viņš sagatavoja augsni tam, lai Sads pārietu viņu pusē un galu galā kļūtu par musulmani. Dzirdējis šos Usaida ibn Hudaira vārdus, Sads ibn Muāzs pielēca kājās un devās pie hazrat Asada ibn Zurāras. Nonācis tur, viņš ieraudzīja, ka Asads un Musabs ibn Umairs sēž un sarunājas pilnīgā mierā. Viņš piegāja pie viņiem un teica: „Asad! Ja mēs nebūtu radinieki, tu to nevarētu darīt…” Hazrat Musabs ibn Umairs atbildēja: „Sad! Pagaidi, apsēdies, paklausies mūsos un saproti… Ja mūsu vārdi tev patiks, jo labāk. Ja nepatiks, mēs tev to nepiedāvāsim, un tu varēsi piecelties un aiziet!” Pēc šiem maigajiem, mīļajiem vārdiem Sads ibn Muāzs nomierinājās, apsēdās malā un sāka viņos klausīties. Vispirms hazrat Musabs ibn Umairs pastāstīja Sadam ibn Muāzam par islāmu. Viņš izskaidroja islāma pamatus. Pēc tam ar savu saldo, skaisto balsi viņš nolasīja daļu no Svētā Korāna. Jo ilgāk viņš lasīja, jo vairāk mainījās Sada ibn Muāza stāvoklis, un viņš bija pilnīgi aizgrābts. Svētā Korāna nesalīdzināmās daiļrunības priekšā viņa sirds atmaiga, un viņš bija dziļi aizkustināts. Nespēdams savaldīties, viņš jautāja: „Ko jūs darāt, lai ieietu šajā reliģijā?” Musabs ibn Umairs tūlīt iemācīja viņam Kalima aš-šahāda. Viņš kļuva par musulmani, sacīdams: „Ašhadu an la ilaha illallah va ašhadu anna Muhammadan abduhu va rasuluhu.” Sads ibn Muāzs izjuta tādu mieru un prieku par to, ka kļuvis par musulmani, ka nespēja nosēdēt uz vietas. Viņš tūlīt devās mājās un, kā bija mācīts, veica guslu (pilno mazgāšanos). Pēc tam viņš lika sapulcēties savai tautai. Paņēmis līdzi Usaidu ibn Hudairu, viņš devās uz vietu, kur bija sapulcējušies ļaudis. Uzrunādams Abdulašhala dēlus, viņš jautāja: „Abdulašhala dēli! Kas es jums esmu?” Viņi vienā balsī atbildēja: „Tu esi mūsu vadonis un mūsu vecākais, un mēs tev sekojam!” Tad Sads ibn Muāzs teica: „Tad es jums visiem paziņoju: man ir piešķirts tas gods kļūt par musulmani. Es gribu, lai arī jūs ticētu Visvarenajam Allāham un Viņa Sūtnim. Ja jūs neticēsiet, es vairs nerunāšu un nesatikšos ne ar vienu no jums!”

„Tad es jums visiem paziņoju: man ir piešķirts tas gods kļūt par musulmani. Es gribu, lai arī jūs ticētu Visvarenajam Allāham un Viņa Sūtnim” Sads ibn Muāzs (radijallahu anhu)

Sanat as-surūr (Prieka gads)

Tiklīdz Abdulašhala dēli izdzirdēja, ka viņu vadonis Sads ibn Muāzs ir kļuvis par musulmani un aicina arī viņus uz islāmu, viņi visi kopā kļuva par musulmaņiem. Tajā dienā līdz pat vakaram debesis pār Medīnu skanēja no Kalima aš-šahāda un takbīra saucieniem.2 Neilgi pēc tam, kad Abdulašhala dēli visi kopā bija kļuvuši par musulmaņiem, islāmu pieņēma visi Medīnas ļaudis – Ausa un Hazradža ciltis. Ikvienu māju apgaismoja islāma gaisma. Sads ibn Muāzs un Usaids ibn Hudairs sadauzīja visus elkus, kas piederēja viņu ciltīm. Kad par to tika paziņots mūsu mīļajam Pravietim (sallallahu alaihi va sallam), viņš ļoti priecājās. Mekas musulmaņi bija prieka pilni. Tādēļ šo gadu (621. gadu m. ē.) nosauca par „Sanat as-surūr” (prieka gadu).

Assalatu vassalamu alaika, jā Rasulallah!
Assalatu vassalamu alaika, jā Habiballah!
Assalatu vassalamu alaika, jā Saijidal-avvalina val-ahirin!

Otrais Akabas zvērests (baiats)

Bisas divpadsmitajā gadā Mekas elku pielūdzēju netaisnība pret musulmaņiem bija sasniegusi galējo robežu un kļuvusi nepanesama. Turpretī Medīnā, pateicoties Asada ibn Zurāras un Musaba ibn Umaira kalpošanai, Ausa un Hazradža ļaudis dega mīlestībā un dedzībā atplestām rokām uzņemt musulmaņus, piekļaut tos pie krūts un viņu dēļ upurēt visu. Viņi ilgojās, lai mūsu kungs Allāha Sūtnis pēc iespējas drīzāk pagodinātu Medīnu ar savu klātbūtni, un solīja viņa dēļ netaupīt ne mantu, ne dzīvību. Pienāca hadža laiks. Zū al-hidža mēnesī kopā ar Musabu ibn Umairu no Medīnas uz Meku ieradās 73 musulmaņu vīrieši un 2 musulmaņu sievietes. Pēc hadža viņi visi atkal satikās ar mūsu Pravieti Akabā. Divpadsmit pārstāvji, starp tiem arī Asads ibn Zurāra, savu cilšu vārdā lūdza mūsu Pravieti pārcelties (veikt hidžru) uz Medīnu un to viņam piedāvāja. Nolasījis viņiem dažus svētos ājatus no Svētā Korāna, mūsu kungs Allāha Sūtnis prasīja no viņiem stingru solījumu, ka viņi sargās viņu tāpat, kā sargā un pasargā paši savas dzīvības, sievas un bērnus. Tur bija arī mūsu kunga Allāha Sūtņa tēvocis hazrat Abāss, kurš vēl nebija kļuvis par musulmani. Viņš uzrunāja šo pulku, kas bija atnācis dot zvērestu, šādiem vārdiem: „Medīnas ļaudis! Šis ir mana brāļa dēls. No visiem cilvēkiem viņu es mīlu visvairāk. Ja jūs viņam ticat un ticat tam, ko viņš atnesis no Allāha, un ja gribat viņu ņemt sev līdzi, jums ir jādod man stingrs solījums, kas mani nomierinātu. Kā jūs zināt, Muhameds alaihis-salam ir no mums. Mēs viņu esam sargājuši no tiem, kas viņam netic. Viņš dzīvo starp mums aizsargāts, saglabādams savu cieņu un godu. Tomēr viņš, par spīti visam tam, ir novērsies no visiem citiem un nolēmis pievienoties jums un doties jums līdzi. Ja jums ir pietiekams kara spēks, lai pretotos visām arābu ciltīm, kad tās apvienosies un jums uzbruks, tad ķerieties pie šīs lietas. Labi to pārrunājiet savā starpā, lai vēlāk nesašķeltos. Vai jūs turēsiet doto vārdu un spēsiet viņu pasargāt no viņa ienaidniekiem? Ja jūs to spējat paveikt pienācīgi, jo labāk. Bet, ja pēc aiziešanas no Mekas jūs viņu atstāsiet vienu, atsakieties no tā jau tagad, lai viņš varētu dzīvot savā zemē aizsargāts un godā.” Šī hazrat Abāsa runa Medīnas musulmaņus apbēdināja. Viņiem šķita, it kā viņi būtu dzirdējuši sakām, ka, aizveduši mūsu kungu Allāha Sūtni (sallallahu alaihi va sallam) uz savu zemi, viņi nespēs viņu pasargāt no elku pielūdzējiem un grūtā brīdī viņu pametīs. Hazrat Asads ibn Zurāra, viens no Medīnas ashābiem, pagriezās pret mūsu kungu Pravieti un teica: „Ak, Allāha Sūtni! Ja atļausi, man ir daži vārdi. Ļauj man tos tev izteikt.” Kad mūsu kungs, Visuma lepnums, deva atļauju, viņš teica: „Lai mans tēvs un māte ir tev par upuri, ak, Allāha Sūtni! Katram aicinājumam ir savs ceļš un veids – maigs vai bargs. Tagad tu aicini mūs uz to, ko cilvēkiem ir ļoti grūti pieņemt. Jo cilvēkiem ir ļoti grūti atteikties no elkiem, ko viņi pielūguši kopš seniem laikiem, un pieņemt islāmu. Taču mēs islāmu pieņēmām no visas sirds. Tu mums arī pavēlēji saraut saites ar mūsu radiniekiem elku pielūdzējiem, un arī to mēs patiesā sirsnībā pieņēmām. Tu zini, ka arī to ir ļoti grūti pieņemt. Mēs atplestām rokām uzņēmām tavu cēlo personu – tevi, ko pat tavi tēvoči nesargāja, bet kļuva tev par ienaidniekiem, – un šo godpilno pienākumu atzinām par sev obligātu un nepieciešamu. Mēs visi esam vienisprātis šajos vārdos. Ko sakām ar mēli, to apliecinām ar sirdi. Mēs zvēram, ka sargāsim tavu svētīto ķermeni līdz pēdējai asins lāsei, kā sargājam savas sievas un bērnus. Ja mēs lauzīsim šo savu derību, lai mēs piederam pie nelaimīgajiem, kas neturēja Visvarenajam Allāham doto vārdu. Ak, Allāha Sūtni! Mēs esam uzticīgi šim savam vārdam. Lai Visvarenais Allāhs mums dod sekmes!” Pēc tam viņš turpināja: „Ak, Allāha Sūtni! Tu vari prasīt no mums tādu galvojumu sev, kādu vēlies, un izvirzīt tādus nosacījumus, kādus vēlies.”

Mūsu kungs Pravietis mudināja viņus uz islāmu un lasīja Svēto Korānu. Pēc tam viņš teica: „Mans nosacījums jums mana Kunga dēļ ir tāds, lai jūs pielūgtu Visvareno Allāhu un nepielīdzinātu Viņam neko. Mans nosacījums jums manis paša un manu ashābu dēļ ir tāds, lai jūs dotu mums patvērumu, palīdzētu man un maniem ashābiem un sargātu mūs no visa, no kā aizstāvat un sargājat paši sevi.”

Barā ibn Marūrs teica: „Es zvēru pie Visvarenā Allāha, kurš tevi sūtījis par pravieti ar patieso reliģiju un Grāmatu: mēs sargāsim tevi tāpat, kā aizstāvam un sargājam savas sievas un bērnus! Pieņem no mums zvērestu, ak, Allāha Sūtni!” Lai nostiprinātu vienošanos ar mūsu kungu Pravieti, Abāss ibn Ubāda, viens no Medīnas musulmaņiem, teica saviem biedriem: „Hazradža ļaudis! Vai jūs zināt, kāpēc esat pieņēmuši Muhamedu alaihis-salam?” Viņi atbildēja: „Jā.” Tad viņš teica: „Jūs viņu pieņemat un viņam sekojat gan miera, gan kara laikā. Ja jūs grasāties atstāt mūsu Pravieti vienu un bez palīdzības, kad jūsu mantai tiks nodarīts zaudējums un jūsu radinieki un tuvinieki ies bojā, tad dariet to jau tagad. Es zvēru pie Allāha, ja jūs tā rīkosieties, jūs iesiet bojā gan šajā pasaulē, gan mūžīgajā pasaulē (āhirats)! Bet, ja jūs domājat, ka spēsiet palikt viņam uzticīgi tajā, uz ko viņš aicina, pat ja zaudēsiet mantu un tiks nogalināti jūsu tuvākie radinieki, tad turieties pie viņa. Es zvēru pie Allāha, tas ir vislabākais gan jūsu šīs pasaules dzīvei, gan mūžīgajai pasaulei.” Viņa biedri atbildēja: „Mēs neatteiksimies no sava Pravieša, pat ja zaudēsim mantu un tiks nogalināti mūsu tuvinieki. Mēs nekad no viņa neatšķirsimies. Mirt – jā, atkāpties – nē!”

„Ja mēs lauzīsim šo savu derību, lai mēs piederam pie nelaimīgajiem, kas neturēja Visvarenajam Allāham doto vārdu. Ak, Allāha Sūtni! Mēs esam uzticīgi šim savam vārdam. Lai Visvarenais Allāhs mums dod sekmes!” Asads ibn Zurāra (radijallahu anhu)

Pēc tam viņi pagriezās pret mūsu mīļo Pravieti un jautāja: „Ak, Allāha Sūtni! Kas mums būs, ja mēs izpildīsim šo savu derību?” Tad mūsu mīļais Pravietis teica: „Visvarenā Allāha apmierinātība un Paradīze!” Katrs no viņiem deva solījumu kā savas tautas pārstāvis un pilnvarotais. Pirmais hazrat Asads ibn Zurāra veica musāfahu (rokasspiedienu) un teica: „Es dodu zvērestu, ka izpildīšu Visvarenajam Allāham un Viņa Sūtnim doto vārdu un īstenošu savu solījumu palīdzēt viņam ar savu dzīvību un mantu.” Pēc viņa katrs tāpat deva zvērestu un pauda savu prieku un paklausību ar vārdiem: „Mēs pieņēmām Visvarenā Allāha un Viņa Sūtņa aicinājumu, mēs dzirdējām un paklausījām.” Tā viņi bez vilcināšanās nolika savas dzīvības un mantu Allāha Sūtņa ceļā. Ar sievietēm zvērests tika noslēgts tikai vārdos. Mūsu mīļais Pravietis (sallallahu alaihi va sallam) saņēma no viņām solījumu „nepielīdzināt Visvarenajam Allāham neko, nezagt, neapmelot un nepiekopt netiklību, nenogalināt savus bērnus, nemelot un nepretoties labiem darbiem…” Kamēr Medīnas ļaudis deva zvērestu mūsu kungam Pravietim, no Akabas pakalna kāda balss iekliedzās: „Ak, jūs, kas apmetušies Minā! Pravietis un Medīnas musulmaņi ir vienojušies karot pret jums!” Par šo balsi mūsu Pravietis teica: „Tas ir Akabas šaitāns”, un pēc tam sacīja kliedzējam: „Ak, Visvarenā Allāha ienaidniek! Arī ar tevi es izrēķināšos!” Pēc tam viņš pavēlēja Medīnas ļaudīm, kas bija devuši zvērestu: „Tūlīt atgriezieties savās apmešanās vietās!” Abāss ibn Ubāda teica: „Ak, Allāha Sūtni! Es zvēru – ja tu vēlies, rīt agri no rīta mēs uzbruksim neticīgajiem Minā un visus viņus pakļausim zobenam.” Mūsu kungs Pravietis bija apmierināts, taču atbildēja: „Mums vēl nav pavēlēts tā rīkoties. Pagaidām atgriezieties savās vietās.” Saskaņā ar imāma Nasāī stāstījumu no Abdullāha ibn Abāsa tie ansāri, kas piedalījās Akabas zvērestā, kļuva arī par muhādžiriem, jo bija atnākuši pie Allāha Sūtņa.3

Ciprese ir lepna un nedzird ūbeles lūgumu,
ja vien ūdens neieķersies tās vīlē, nekritīs tai pie kājām un to nelūgs.
Roze gribētu dzert lakstīgalas asinis,
ja vien ūdens ar viltu neieplūstu rozes zara dabā un to neglābtu.
Ūdens ir atklājis pasaulei savu šķīsto dabu,
sekodams Ahmeda al-Muhtāra ceļam.
Cilvēces valdnieks, izredzētības pērļu jūra –
viņa brīnumi kļuvuši par ūdeni ļaundaru ugunij.
Lai atjaunotu pravietības rožu dārza mirdzumu,
viņš ar savu brīnumu no cietas klints izšķīla ūdeni.
Viņa brīnums pasaulē ir bezgalīga jūra,
no tās ūdens sasniedza pat neticīgo uguns templi.
Kas to dzird, izbrīnā kož sev pirkstā:
grūtību dienā viņš deva ansāriem ūdeni no saviem pirkstiem.