Ceļojums no Mekas uz Taifu

Viņš aicina Taifas ļaudis pie ticības

Lai gan elku pielūdzēji bija redzējuši daudzus mūsu mīļā Pravieša brīnumus, viņi aiz stūrgalvības neticēja; turklāt viņi nemitējās mocīt un apspiest savus bērnus, brāļus un māsas, radiniekus un draugus, kas bija kļuvuši par musulmaņiem. Mūsu mīļais Pravietis ļoti skuma par viņu arvien bargāko apspiešanu un spīdzināšanu. Viņš nolēma doties uz Taifu, kas atrodas netālu no Mekas, un aicināt tās iedzīvotājus pieņemt islāmu. Tāpēc viņš paņēma līdzi Zaidu ibn Hārisu un ieradās Taifā.

Viņš runāja ar Amra dēliem Abd Jālīlu, Habību un Masūdu, kas bija vieni no ievērojamākajiem Taifas vīriem. Viņš pastāstīja viņiem par islāmu un aicināja viņus ticēt Visvarenajam Allāham. Taču viņi ne tikai neticēja, bet arī viņu apvainoja un pat teica: „Vai tad Visvarenais Allāhs, lai sūtītu pravieti, neatrada nevienu citu kā tikai tevi? Vai tad Visvarenais Allāhs nespēj sūtīt par pravieti kādu citu, nevis tevi? Ej prom no mūsu zemes, ej, kurp gribi!… Tava paša tauta nepieņēma to, ko tu teici, tāpēc tu atnāci šurp, vai ne? Mēs zvēram, ka arī mēs turēsimies no tevis tālu. Mēs nepieņemsim neko, ko tu prasi.”

Mūsu kungs Allāha Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) aizgāja no viņiem bēdu pilns. Desmit dienas vai mēnesi viņš aicināja Sakīfa cilti pieņemt islāmu, taču neviens no viņiem neticēja; gluži otrādi, viņi viņu izsmēja, mocīja un izsvilpa. Viņi nostādīja bērnus un jauniešus gar tā ceļa malām, pa kuru viņam bija jāiet, un lika tiem mētāt viņu ar akmeņiem un uzbrukt viņam. Hazrat Zaids ar savu ķermeni sedza mūsu Pravieti no akmeņiem, ko meta Taifas jaunieši, un pūlējās, lai viņam netiktu nodarīts nekāds ļaunums. Hazrat Zaids skraidīja ap mūsu mīļo Pravieti un no visiem spēkiem centās, lai akmeņi viņam netrāpītu. Lai viņa svētītajam ķermenim netiktu nodarīts ļaunums, Zaids nelikās ne zinis par akmeņiem, kas trāpīja viņam pašam. Vai tad viņš negaidīja izdevību ziedot savu dzīvību tieši šādās dienās? Un, lūk, tagad viņi mētāja ar akmeņiem pasauļu valdnieku un ar vajāšanām un spīdzināšanu centās padzīt viņu no savas zemes.

Kamēr hazrat Zaids skraidīja šurpu turpu, lai aizsargātu mūsu kungu Allāha Sūtni, akmeņi cits pēc cita trāpīja viņam pa galvu, ķermeni un kājām. Tāpēc hazrat Zaids no galvas līdz kājām bija asinīs. Viņš darīja visu, lai aizsargātu savu mīļo Pravieti, un, cik skaļi vien spēja, kliedza nežēlīgajiem cilvēkiem, kas meta akmeņus: „Nedariet!… Nesitiet! Viņš ir pasauļu valdnieks! Viņš ir Allāha Sūtnis! Sakapājiet gabalos manu ķermeni, bet lai mūsu Pravietim nenotiek nekāds ļaunums!” Akmeņi, kas pārlidoja pāri Zaidam ibn Hārisam un sasniedza mūsu kungu Allāha Sūtni, bija atstājuši viņa svētītās kājas asinīs.

Bēdīgs, noguris un ievainots mūsu mīļais Pravietis tuvojās divu brāļu, Utbas un Šaibas, vīnogulāju dārzam. Tur mūsu kungs Allāha Sūtnis, par kuru visi ticīgie vēlas ziedot dzīvību, noslaucīja asinis, kas tecēja no viņa svētītajām kājām.

Veicis abdestu, viņš zem koka veica divu rakatu namazu. Pēc tam viņš pacēla savas svētītās rokas un vērsās pie Visvarenā Allāha lūgšanā (munādžāts).

Dārza īpašnieki to vēroja. Viņi bija redzējuši, kas piemeklējis mūsu kungu Allāha Sūtni, un bija viņa vientulības liecinieki. Viņos pamodās žēlums, un viņi caur savu vergu vārdā Adāss nosūtīja viņam vīnogas. Ēdot vīnogas, mūsu mīļais Pravietis izrunāja basmalu. Vergs, kas bija atnesis vīnogas, bija kristietis. Izdzirdis basmalu, viņš izbrīnījās un jautāja: „Es esmu šeit jau daudzus gadus, bet ne no viena neesmu dzirdējis šādus vārdus. Kas tie ir par vārdiem?”

Allāha Sūtnis jautāja: „No kurienes tu esi?” Adāss atbildēja: „Es esmu no Ninives.” Allāha Sūtnis teica: „Tātad tu esi no Jūnusa (alaihis-salam) zemes.” Adāss jautāja: „No kurienes tu pazīsti Jūnusu? Šeit neviens viņu nezina.” Allāha Sūtnis atbildēja: „Viņš ir mans brālis. Arī viņš, tāpat kā es, bija pravietis.”

Adāss teica: „Tas, kuram ir šī skaistā seja un šie maigie vārdi, nevar būt melis. Es ticu, ka tu esi Allāha Sūtnis.” Viņš kļuva par musulmani un teica: „Ak, Allāha Sūtni! Daudzus gadus es esmu bijis vergs šiem netaisnīgajiem cilvēkiem, šiem meļiem. Viņi atņem ikvienam to, kas tam pienākas. Viņi visus krāpj. Viņiem nav nevienas labas īpašības. Lai sakrātu pasaulīgo mantu un apmierinātu savas kārības, viņi ir gatavi uz jebkuru zemiskumu. Es viņus ienīstu. Es gribu iet kopā ar tevi, tikt pagodināts ar kalpošanu tev, uzņemties necieņu, ko tev izrādīs nezinātāji un muļķi, un ziedot sevi, lai aizsargātu tavu svētīto ķermeni.”2

Mūsu kungs Allāha Sūtnis pasmaidīja un teica: „Pagaidām paliec pie saviem kungiem! Drīz tu visur dzirdēsi manu vārdu. Tad nāc pie manis.”

„Nedariet!… Nesitiet! Viņš ir pasauļu valdnieks! Viņš ir Allāha Sūtnis! Sakapājiet gabalos manu ķermeni, bet lai mūsu Pravietim nenotiek nekāds ļaunums!” Zaids ibn Hārisa (radijallahu anhu)

Mazliet atpūtušies, viņi devās uz Mekas pusi. Kad līdz Mekai bija palikuši divu dienu gājieni, viņš redzēja, ka viņu ēno mākonis. Uzmanīgi paskatījies, viņš saprata, ka tas ir Džibrīls alaihis-salam. Par šo notikumu mūsu mīļais Pravietis vēlāk pastāstīja mūsu mātei Āišai as-Sidīka.

„Sahīh al-Buhārī” krājumā un Ahmeda ibn Hanbala darbā „al-Musnad” ir pastāstīts, ka mūsu māte hazrat Āiša kādu dienu jautāja: „Ak, Allāha Sūtni! Vai tev ir bijusi diena, kas būtu sāpīgāka par Uhudas dienu?” Mūsu kungs Allāha Sūtnis atbildēja: „Es zvēru pie Allāha, no tavas tautas es izcietu tādas ciešanas, kādas neizcietu no neticīgajiem Uhudas kaujā. Kad es piedāvāju sevi Ibn Abd Jālīlam ibn Abd Kulālam (tas ir, kad paziņoju viņam savu pravietiskumu un aicināju viņu uz reliģiju), viņš to nepieņēma. Es aizgāju no viņiem tik lielās sāpēs, ka atjēdzos tikai tad, kad biju sasniedzis vietu, ko sauc par Karn as-Saālib. Tur es pacēlu galvu un redzēju, ka mākonis met pār mani savu ēnu. Es paskatījos un redzēju, ka mākonī stāv Džibrīls (alaihis-salam). Viņš man uzsauca un teica: ‚Ak, Muhamed! Visaugstākais Allāhs dzirdēja, ko tava tauta par tevi teica, un zina, ka viņi negrib tevi aizsargāt. Viņš tev sūtīja šo eņģeli, kam uzticēti kalni, lai tu varētu viņam pavēlēt, ko vien gribi.’ Arī tas eņģelis man uzsauca, sveicināja mani un teica: ‚Ak, Muhamed! Kā tev teica Džibrīls, Visaugstākais Allāhs sūtīja pie tevis mani, kalnu eņģeli, lai tu varētu man pavēlēt, ko vien gribi. Esmu gatavs izpildīt tavu pavēli. Ja tu vēlies, lai šie divi stāvie kalni (Kuaikiāna kalns un Abū Kubaisa kalns) saietu kopā un sakristu pār Mekas ļaudīm (un pilnībā saspiestu elku pielūdzējus), pavēli, un es tos savienošu.’ Es nepiekritu, bet teicu: ‚(Nē! Es esmu sūtīts kā žēlastība pasaulēm.) Es lūdzu Visvareno Allāhu, lai Viņš no šo elku pielūdzēju pēcnācējiem radītu paaudzi, kas pielūgtu tikai Cildeno Allāhu un nepielīdzinātu Visvarenajam Allāham neko.’”

Kad mūsu kungs Pravietis (sallallahu alaihi va sallam) atgriezās no Taifas uz Meku, viņš Nahlā mazliet atpūtās. Kādā brīdī viņš bija nostājies namazā. Garām gāja grupa džinu no Nusaibīnas un, izdzirdējuši Svētā Korāna ājatus, ko lasīja mūsu mīļais Pravietis, apstājās un klausījās. Pēc tam viņi runāja ar mūsu kungu Pravieti un kļuva par musulmaņiem. Mūsu kungs Pravietis viņiem teica: „Kad aiziesiet pie savas tautas, pastāstiet arī viņiem par manu aicinājumu pie ticības. Aiciniet arī viņus pie ticības.”

Kad šie džini aizgāja pie savas tautas un to pastāstīja, visi džini, kas to dzirdēja, pieņēma ticību.3 Par to ir paziņots Svētā Korāna sūrā al-Džinn un slavenajās svēto hadīsu grāmatās, ko sauc par „Buhārī” un „Muslim”.

Kad viņš tuvojās Mekai, ticīgie sūtīja mūsu kungam Allāha Sūtnim ziņu: „Kuraiši uzzinājuši par ļauno izturēšanos, ko tev parādīja zemiskie Taifas ļaudis. Ja tu tagad ieradīsies, viņi var vēl pastiprināt savu netaisnību.” Kad mūsu kungs Pravietis nonāca pie Hirā, viņš sūtīja cilvēku pie Suhaila ibn Amra un lūdza, lai tas ņemtu viņu savā aizsardzībā. Kad šis nelaimīgais atteicās, viņš sūtīja ziņu Mutimam ibn Adī, un tas lūgumu pieņēma. Mūsu kungs Habīb al-akram un Nabī al-muhtaram ieradās Mekā Mutima ibn Adī aizsardzībā. Mutims par to paziņoja kuraišiem. Allāha Sūtnis veica tavāfu ap Bait aš-šarīf un noskūpstīja Hadžar al-Asvad. Pēc dažām dienām viņš teica Mutimam: „Es vairs negribu palikt tavā aizsardzībā.” Mutims arī tam piekrita. Cildenais Allāhs paturēja savu Habību pats savā aizsardzībā.

Sakiet „La ilaha illallah” un glābieties

Sūtnis alaihis-salam turpināja aicināt cilvēkus uz patiesības ceļu. Tāpēc elku pielūdzēji atkal kļuva nevaldāmi un sāka spīdzināt un apspiest musulmaņus vairāk nekā jebkad agrāk. Tad Cildenais Allāhs pavēlēja mūsu kungam Pravietim Kabas apmeklēšanas laikā tikties ar arābu ciltīm, kas ieradās apmeklēt Kabu, un aicināt tās pieņemt islāmu. Saņēmis šo pavēli, mūsu mīļais Pravietis sāka apmeklēt Zū al-Madžāza, Ukāza un Madžannas gadatirgus, kas notika Mekas apkaimē.

Viņš bieži tur gāja un aicināja ciltis ticēt Visvarenā Allāha vienotībai un Viņu pielūgt. Viņš lūdza tās atzīt, ka viņš ir pravietis, un paziņoja, ka, ja tās to atzīs, Cildenais Allāhs dos tām Paradīzi. Taču diemžēl neviens no viņiem neklausījās šajos aicinājumos, ko mūsu kungs Pravietis izteica gandrīz kā lūgšanos. Daži izturējās rupji un apvainoja viņu, citi saviebās un teica ļaunus vārdus. Turklāt kuraišu elku pielūdzēji sekoja viņam un samaitāja ciltis, pie kurām viņš gāja.

Saskaņā ar to, ko pārstāstījuši imāms Ahmeds, Baihakī, Tabarānī un Ibn Ishāks, Rabīa ibn Abāds stāstīja: „Es biju jauns. Kopā ar tēvu mēs bijām devušies uz Minā. Sūtnis alaihis-salam gāja uz vietām, kur bija apmetušās arābu ciltis, un teica: ‚Ak, tādi un tādi dēli! Es esmu Visvarenā Allāha Sūtnis, un Viņš jums pavēl izmest šos elkus, ko jūs pielūdzat, pielūgt Visvareno Allāhu, nepielīdzinot Viņam neko, ticēt man un atzīt mani par patiesu, kā arī sargāt mani, līdz es izskaidrošu un izpildīšu pienākumu, ar kuru esmu sūtīts no Visaugstākā Allāha!…’

Viņam sekoja kāds šķielējošs vīrs ar pītiem matiem un teica: ‚Ak, tādi un tādi dēli! Šis cilvēks aizliedz jums pielūgt mūsu elkus Lātu un Uzu un aicina jūs uz reliģiju, ko pats izdomājis!… Sargieties! Neklausieties viņā un nepakļaujieties viņam!…’ Es jautāju tēvam: ‚Kas ir tas, kurš seko šim cilvēkam?’ Viņš atbildēja: ‚Tas ir viņa tēvocis Abū Lahabs.’”

Tabarānī pārstāstīja Tārika ibn Abdullāha stāstījumu: „Es redzēju Sūtni alaihis-salam Zū al-Madžāza gadatirgū. Viņš skaļā balsī sauca, lai cilvēki dzirdētu: ‚Ak, cilvēki! Sakiet La ilaha illallah (nav cita dieva kā vien Visvarenais Allāhs), un jūs būsiet glābti!’ Kāds cilvēks, kas viņam sekoja, meta viņam pie kājām akmeņus, kādus vien varēja sagrābt, un teica: ‚Ak, ļaudis! Neticiet viņam!… Sargieties no viņa! Jo viņš ir melis!…’ Akmeņi, kas viņam trāpīja, bija sakruvinājuši viņa svētītās kājas, bet viņš joprojām nenogurdams, nepagurdams turpināja savu aicinājumu. Cilvēki jautāja: ‚Kas ir šis jauneklis?’ Kāds atbildēja: ‚Tas ir jauneklis no Abdulmutaliba dēliem.’ Kad viņi jautāja: ‚Bet kas met akmeņus?’, viņš atbildēja: ‚Viņa tēvocis Abū Lahabs.’”

Imāms Buhārī savā grāmatā „at-Tārīh al-kabīr” un Tabarānī savā grāmatā „al-Mudžam al-kabīr” min, ka Mudriks ibn Munībs pārstāstījis no sava tēva, bet viņa tēvs – no sava vectēva, kas teicis: „Mēs ar tēvu bijām ieradušies Minā un uz kādu laiku tur apmetušies. Mēs nonācām pie kāda cilvēku pulka. Kāds vīrs viņiem teica: ‚Ak, cilvēki! Sakiet La ilaha illallah, un jūs būsiet glābti!’ Daži no apkārtējiem cilvēkiem spļāva viņam skaistajā sejā, daži bēra viņam uz galvas zemi, bet citi lamājās un visādi viņu apvainoja. Tā turpinājās līdz pusdienlaikam. Tad tur atnāca maza meitene ar ūdens trauku rokā. Ieraudzījusi viņu tādā stāvoklī, viņa sāka raudāt. Padzēries ūdeni, viņš pievērsās meitenei un teica: ‚Ak, mana meita! Nebaidies, ka tavs tēvs tiks ievilināts lamatās un nogalināts vai pazemots!’ Tad mēs jautājām tiem, kas tur bija: ‚Kas ir šis vīrs un kas ir šī meitene?’ Viņi atbildēja: ‚Tas ir Muhameds no Abdulmutaliba dēliem, un viņam blakus ir viņa meita Zainaba.’”

„Viņš (Jūnuss alaihis-salam) ir mans brālis. Arī viņš, tāpat kā es, bija pravietis” Svētais hadīss

Saīds ibn Jahja ibn Saīds Umavī savā grāmatā „al-Magāzī” pārstāstīja no sava tēva, bet viņa tēvs – no Abū Naīma un Abdurahmāna Āmirī, bet Abdurahmāns Āmirī – no daudziem citiem. Viņi teica: kādu dienu mūsu mīļais Pravietis (sallallahu alaihi va sallam) devās uz Ukāza gadatirgu. Viņš piegāja pie Banū Āmira cilts un tiem jautāja: „Ak, Banū Āmir! Kā jūs aizsargājat tos, kas meklē pie jums patvērumu?” Viņi atbildēja: „Neviens nevar mūs aizskart pat ar vārdu, un neviens bez mūsu ziņas nevar sildīties pie mūsu uguns!…” Mūsu kungs Pravietis teica: „Es esmu Visvarenā Allāha Sūtnis. Ja es atnākšu pie jums, vai jūs mani aizsargāsiet, līdz es nodošu cilvēkiem pravieša pienākumu, ko man devis mans Kungs?” Viņi jautāja: „No kuriem kuraišiem tu esi?” Mūsu kungs atbildēja: „Es esmu no Abdulmutaliba dēliem.” Tad viņi teica: „Ja tu esi no Abdulmutaliba dēliem, kāpēc viņi tevi neaizsargā?” Mūsu kungs Allāha Sūtnis atbildēja: „Viņi bija pirmie starp tiem, kas mani noliedz.” Banū Āmira ļaudis teica: „Ak, Muhamed! Mēs nedz tevi atraidām, nedz ticam tam, ko tu esi atnesis. Bet mēs tevi aizsargāsim, līdz tu nodosi cilvēkiem savu pravieša pienākumu.”

Pēc tam mūsu kungs Pravietis apsēdās pie viņiem. Tajā brīdī, pabeidzis tirdzniecību gadatirgū, pie viņiem atnāca Baihara ibn Fāriss, viens no Banū Āmira vadoņiem. Viņš norādīja uz mūsu kungu Pravieti un jautāja klātesošajiem: „Kas tas ir?” Viņi atbildēja: „Tas ir Muhameds ibn Abdullāhs.” Baihara jautāja: „Kāda jums ar viņu darīšana, ka jūs viņu sēdinājāt pie sevis?” Viņi atbildēja: „Viņš meklēja pie mums patvērumu; viņš saka, ka ir Allāha Sūtnis, un lūdz mūs viņu aizsargāt, līdz viņš paziņos cilvēkiem savu pravieša pienākumu.” Tad Baihara pievērsās mūsu kungam Pravietim un teica: „Ja mēs ķersimies pie tavas aizsargāšanas, tas nozīmēs pakļaut savas krūtis visu arābu bultām.” Bet savai tautai viņš teica: „Nav nevienas cilts, kas atgrieztos mājās ar kaut ko ļaunāku nekā jūs. Tātad jūs karosiet ar visiem arābiem un pakļausiet savus ķermeņus viņu bultām! Ja viņa tauta būtu redzējusi viņā kaut ko labu, tā pati viņu vispirms būtu aizsargājusi. Jūs gribat dot patvērumu un palīdzību cilvēkam, ko viņa paša tauta noliegusi un padzinusi! Jūs domājat pilnīgi nepareizi!…”

Pēc tam viņš pievērsās mūsu mīļajam Pravietim un bija tik nelietīgs, ka teica: „Tūlīt atstāj mūs un atgriezies pie savas tautas!… Es zvēru, ja tu nebūtu manas tautas vidū, es tev tagad nocirstu galvu!…” Izdzirdējis šos vārdus, pasauļu valdnieks lielās bēdās uzsēdās uz sava kamieļa. Nekaunīgais Baihara nogrūda mūsu kungu Allāha Sūtni no kamieļa. To redzēdama, kāda sieviete no cildenajiem ashābiem, vārdā Dabāa bint Āmira, skaļi iekliedzās un sauca savus radiniekus: „Kā jūs varat pieļaut to, kas tiek darīts Visvarenā Allāha Habībam? Vai nav neviena, kas manis dēļ izglābtu Allāha Sūtni no šo cilvēku rokām?” Tūlīt trīs viņas tēvoča dēli metās virsū nelaimīgajam Baiharam. Divi vīri no Baiharas tautas gribēja viņam palīdzēt, bet tie trīs pamatīgi sapurināja un piekāva Baiharu un viņa palīgus. Mūsu mīļais Pravietis, kas vēroja notiekošo, lūdza par tiem trim, kas cīnījās viņa dēļ: „Ak, mans Kungs! Dāvā šiem cilvēkiem savu svētību!” Bet par Baiharu un viņa palīgiem viņš lūdza: „Ak, mans Kungs! Attālini arī šos no savas žēlastības!”

Tie, par kuriem viņš lūdza labu, tika pagodināti kļūt par musulmaņiem, bet pārējie nomira kā neticīgie. Kad Banū Āmira cilts ļaudis atgriezās dzimtenē, viņi pastāstīja kādam savas cilts vecajam vīram, kas bija lasījis debesu grāmatas, par to, ko bija piedzīvojuši Mekā. Kad šis cilvēks izdzirdēja mūsu kunga Pravieša vārdu, viņš tos norāja, sacīdams: „Ak, Banū Āmir! Ko jūs esat izdarījuši? Neviens no Ismāīla dēliem līdz šim nekad nav melīgi pasludinājis sevi par pravieti. Bez šaubām, tas, ko viņš teica, bija patiesība un taisnība. Šo palaisto garām izdevību tagad ir ļoti grūti labot!…”

Kad viņš sarunājās ar Džibrīlu,
Viņa priekšā parādījās Rafrafs un sveicināja.
Tad tas paņēma šo pasaules šahu
Un tūdaļ aiznesa viņu līdz Sidrai.

„Ak, cilvēki! Sakiet La ilaha illallah, un jūs būsiet glābti!” Svētais hadīss

Isrā un Mirādžs