HIDŽRA UZ ABESĪNIJU

Pirmā hidžra uz Abesīniju

Mūsu kunga Allāha Sūtņa pravietiskās misijas (bisas) piektajā gadā, neraugoties uz elku pielūdzēju mocībām, musulmaņu skaits turpināja pieaugt. Taču arī elku pielūdzēji pastiprināja mocības un darīja visu, kas bija viņu spēkos. Mūsu kungs Pravietis ļoti bēdājās, ka viņa ashābi tika pakļauti nepanesamām mocībām, ka viņus aiz kājām ar virvēm piesēja pie kamieļiem un, dzenot tos pretējos virzienos, saplosīja. Šīs mocības ar katru dienu kļuva bargākas, un viņa žēlsirdības pilnā sirds tās nespēja panest.

Kādu dienu viņš sapulcināja cildenos ashābus un teica: „Ak, mani ashābi! Tagad izklīstiet pa zemi. Visvarenais Allāhs drīz jūs atkal savāks kopā.”

Viņi jautāja: „Ak, Allāha Sūtni! Kurp mums doties?” Mūsu Pravietis ar savu svētīto roku norādīja uz Abesīnijas zemi un teica: „Lūk, turp! Dodieties uz Abesīnijas zemi!1 Jo tur ir valdnieks, kas nedara pāri nevienam no tiem, kas ir pie viņa. Un tā ir taisnīguma zeme. Palieciet tur, līdz Visvarenais Allāhs jums atvērs izeju un glābiņa ceļu no grūtībām, kurās jūs esat.”

Tā mūsu kungs Sarvar al-ālam (pasauļu vadonis) Muhameds Mustafa (sallallahu alaihi va sallam) bija nolēmis, ka viņa ashābiem jātiek glābtiem no mocībām, bet viņš viens pats turpinās cīņu pret Mekas elku pielūdzējiem. Mūsu mīļais Pravietis, kurš savā dzimšanas brīdī sacīja: „Mana umma! Mana umma!”, tagad sevi upurēja, lai viņa ashābi tiktu glābti. Ar viņa atļauju daļa cildeno ashābu atstāja savu dzimteni un veica hidžru! Taču viņu bēdas bija ļoti lielas, jo viņi šķīrās no mūsu mīļā Pravieša.

Šajā pirmajā hidžrā piedalījās hazrat Usmāns un viņa sieva hazrat Rukaija bint Rasūlullāh, Abū Huzaifa un viņa sieva Sahla bint Suhaila, Zubairs ibn Avāms, Musabs ibn Umairs, Abdurahmāns ibn Aufs, Abū Salama ibn Abdulasads un viņa sieva Umm Salama, Hātibs ibn Amrs, Āmirs ibn Rabīa un viņa sieva Lailā bint Abī Hasma, Usmāns ibn Mazūns, Abū Sabra ibn Abī Ruhms un viņa sieva Umm Kulsūm bint Suhaila, Suhails ibn Baidā un Abdullāhs ibn Masūds (radijallahu anhum).2 Mūsu kungs Pravietis par hazrat Usmānu teica: „Bez šaubām, Usmāns ir pirmais, kas pēc pravieša Lūta veica hidžru kopā ar savu sievu.”

Daļa cildeno ashābu jāšus, daļa kājām slepus atstāja Meku. Kad karavāna sasniedza Šuaibu, ar Diženā Allāha labvēlību tur bija ieradušies divi tirdzniecības kuģi. Ashābi samaksāja tirgotājiem pa pusei zelta monētas no cilvēka un iekāpa kuģos. Tajā laikā elku pielūdzēji, to uzzinājuši, metās ashābiem pakaļ. Kad viņi sasniedza jūras krastu, viņi nevienu nespēja noķert, jo muhādžiri jau bija iekāpuši kuģos un izbraukuši jūrā. Viņu pūles bija veltas, un viņi vīlušies atgriezās. Ashābi pa Sarkano jūru sveiki un veseli sasniedza Abesīniju.3 Abesīnijas valdnieks negušs apmetināja musulmaņus savā zemē. Viņš izturējās pret viņiem ļoti labi.

„Ak, mani ashābi! Tagad izklīstiet pa zemi. Visvarenais Allāhs drīz jūs atkal savāks kopā” Svētais hadīss

Pēc tam, kad ashābi bija aizgājuši uz Abesīniju, tika atklāta sūra an-Nadžm. Kad Allāha Sūtnis Masdžid al-Harām mošejā lasīja šo sūru kuraišiem un nonāca līdz 19. un 20. svētajam ājatam, kur pieminēti elku pielūdzēju elki, nolādētais šaitāns iesprauda tādus vārdus kā: „Elki ir diženi elki, no tiem var cerēt uz aizlūgumu.” Elku pielūdzēji domāja, ka šos vārdus teicis Allāha Sūtnis. „Ja reiz viņš ir piekritis mūsu reliģijai, arī mēs esam ar viņu noslēguši mieru,” viņi teica. Kad tolaik arī Valīds ibn Mugīra atnāca pie Allāha Sūtņa un teica: „Turpmāk mēs tevi neaiztiksim”, mūsu kungs Pravietis bija pārsteigts. Ziņa par elku pielūdzēju „mieru” (!) sasniedza ashābus Abesīnijā svētā ramadāna mēneša beigās. Musulmaņi Abesīnijā saņēma ziņu: „Mekā elku pielūdzēji un musulmaņi ir noslēguši vienošanos!” Tad viņi nodomāja: „Mūsu hidžra, tas, ka atstājām savu vietu un dzimteni, bija elku pielūdzēju naidīguma dēļ. Tagad viņu naidīgums ir pārvērties draudzībā. Tad iesim, un mums būs gods kalpot mūsu kungam Cildenākajam Sūtnim (sallallahu alaihi va sallam).” Tajā pašā laikā Džibrīls alaihis-salam pavēstīja Allāha Sūtnim par šo šaitāna viltību. Viņš ļoti bēdājās. Cildenais Allāhs atklāja sūras al-Hadždž 52. svēto ājatu, kura nozīme ir: „Ikreiz, kad sūtņi ar šariatu, kurus Mēs sūtījām pirms tevis, un nabī, kas viņiem sekoja, gribēja lasīt svēto ājatu vai pateikt kaut ko no sevis, šaitāns kaut ko iejauca tajā, ko viņi lasīja vai teica. Visvarenais Allāhs atšķir to, ko iejaucis šaitāns, no patiesā. Pēc tam Viņš nostiprina savus ājatus. Visvarenais Allāhs zina cilvēku stāvokli un izpilda savu spriedumu.” Dzirdējuši šo ājatu, elku pielūdzēji atkal sāka vajāt un mocīt musulmaņus. Muhādžiri, saņēmuši atļauju no Abesīnijas valdnieka, šavāla mēnesī ieradās Mekā. Taču viņi uzzināja, ka saņemtā ziņa bijusi nepatiesa. Uzzinājuši, kas noticis, viņi bija apjukuši. Pēc tam viņi ieradās pie mūsu kunga Pravieša un par Abesīniju teica: „Tur mēs pieredzējām labas kaimiņattiecības un aizsardzību. Mūsu reliģijai neviens nepieskārās, mūs neviens neaizskāra. Mēs nedzirdējām nevienu vārdu, kas mums nepatiktu. Mierā mēs pielūdzām Visvareno Allāhu.” Viņi plaši stāstīja, ka Abesīnijas ūdens, gaiss un augļi dod spēku, ka tur ir četri dievnami, ka šajās vietās katru dienu kauj kamieļus un aitas, ka nabagus un svešiniekus aicina un labi uzņem un ka viņu valdnieks pats viņus apmeklēja, deva viņiem drošību un novērsa viņu grūtības. Tā viņi pauda savu apmierinātību. Abesīnijā viņi bija nodzīvojuši vairāk nekā divus mēnešus.

Kā hazrat Hamza kļuva par musulmani

Bisas sestais gads… Islāma balss ar katru dienu izplatījās no mutes mutē, sasniedza sirdis un aizplūda vēl tālāk. Tas kuraišu elku pielūdzējus dzina trakumā – neraugoties uz visām pūlēm, viņi nespēja kavēt islāma izplatīšanos. Grāmatās „Dalāil an-nubuvva” un „Maāridž an-nubuvva” ir pastāstīts šādi:

Vienam no elku pielūdzējiem, vārdā Valīds, bija elks. Viņi pulcējās uz Safā pakalna un pielūdza šo elku. Kādu dienu mūsu kungs Pravietis aizgāja pie viņiem un aicināja elku pielūdzējus pieņemt ticību. Kāds neticīgs džins iegāja šajā elkā un teica par mūsu mīļo Pravieti nepiedienīgus vārdus. Mūsu kungs, pasaules lepnums (sallallahu alaihi va sallam), bēdājās. Kādā citā dienā kāda neredzama būtne sveicināja mūsu kungu Pravieti un teica: „Ak, Allāha Sūtni! Kāds neticīgs džins par tevi teicis nepiedienīgas lietas. Es viņu atradu un nogalināju. Ja vēlies, vai tu rīt nepagodinātu ar savu ierašanos Safā pakalnu? Tu viņus atkal aicināsi uz islāmu, un es iekāpšu tajā elkā un teikšu tevi slavējošus vārdus.” Mūsu kungs Pravietis pieņēma šī džina, vārdā Abdullāhs, piedāvājumu.

Nākamajā dienā mūsu mīļais Pravietis devās turp un atkal aicināja elku pielūdzējus pieņemt ticību.

Tur bija arī Abū Džahls. Musulmaņu džins iegāja elkā, ko elku pielūdzēji turēja rokās, un teica skaistus vārdus un dzejoļus, kas vēstīja par mūsu mīļo Pravieti un islāmu. Dzirdējuši šos vārdus, elku pielūdzēji sadauzīja rokās turēto elku un metās virsū Allāha Sūtnim. Viņa svētītie mati tika izjaukti. Viņa svētītā seja nokrāsojās asinīs. Izturējis viņu vajāšanas un mocības, viņš teica: „Ak, kuraiši! Jūs mani sitat. Bet es esmu jūsu Pravietis.” Tad viņš aizgāja no turienes un atgriezās savā mājā. Kāda kalpone bija redzējusi visu notikumu no sākuma līdz beigām. Tajā laikā hazrat Hamza medīja kalnos. Kad viņš gatavojās izšaut bultu gazelē, gazele ierunājās un teica: „Ak, Hamza! Būtu labāk, ja tu bultu šautu nevis manī, bet tajos, kas grib nogalināt tava brāļa dēlu.” Hazrat Hamza, izbrīnīts par šiem vārdiem, steigšus devās uz mājām. Viņam bija paradums, atgriežoties no medībām, vispirms iegriezties Harām aš-šarīf mošejā, lai veiktu tavāfu, un tikai pēc tam doties mājās. Tajā dienā, kad viņš veica tavāfu, pie viņa pienāca kalpone un pastāstīja, ko Abū Džahls bija nodarījis Muhamedam alaihis-salam. Kad hazrat Hamza izdzirdēja, ka mūsu kungs Pravietis ticis apvainots, viņā uzviršoja radniecības asinis. Paņēmis ieročus, viņš aizgāja uz vietu, kur atradās elku pielūdzēji. Sacīdams: „Vai tu esi tas, kas manam brāļa dēlam teica ļaunus vārdus un ievainoja viņa sirdi? Zini: arī mana reliģija ir viņa reliģija! Ja tev pietiek spēka, izdari to pašu arī man!”, viņš ar loku, kas viņam bija pār kaklu, pāršķēla Abū Džahlam galvu. Klātesošie neticīgie gribēja mesties virsū hazrat Hamzam. Taču Abū Džahls teica: „Neaiztieciet viņu, Hamzam ir taisnība. Es viņa brāļa dēlam teicu ļaunus vārdus.” Kad hazrat Hamza bija aizgājis, Abū Džahls teica apkārtējiem: „Uzmanieties, neaiztieciet viņu! Viņš var uz mums sadusmoties un kļūt par musulmani. Tad Muhameds kļūs stiprāks.” Jo Hamza bija cienīts, vērtīgs un stiprs cilvēks. Lai tikai hazrat Hamza nekļūtu par musulmani, Abū Džahls bija samierinājies ar to, ka viņam pāršķelta galva. Hazrat Hamza atnāca pie mūsu kunga Pravieša un teica: „Ak, Muhamed! Es atriebos par tevi Abū Džahlam. Es viņu nokrāsoju asinīs. Nebēdājies, priecājies!” Mūsu mīļais Pravietis teica: „Es par tādām lietām nepriecājos.” Kad hazrat Hamza teica: „Lai tevi iepriecinātu, lai atbrīvotu tevi no bēdām, es darīšu visu, ko vien gribēsi!”, mūsu kungs Pravietis teica: „Es priecāšos tikai tad, ja tu pieņemsi ticību un izglābsi savu dārgo ķermeni no Elles uguns.”

Hazrat Hamza tūdaļ kļuva par musulmani. Par viņu tika atklāts svētais ājats. Pēc hazrat Abdullāha ibn Abāsa teiktā, cilvēks, par kuru Svētajā Korānā, sūras al-Anām 122. svētajā ājatā, teikts, ka „viņš tika atdzīvināts un saņēma gaismu”, ir hazrat Hamza, bet tas, par kuru teikts, ka „viņš klīst tumsā”, ir Abū Džahls.

Hazrat Hamza aizgāja pie elku pielūdzējiem, paziņoja, ka ir kļuvis par musulmani un ka aizsargās Visvarenā Allāha Habību Muhamedu alaihis-salam, kaut arī tas maksātu viņam dzīvību, un nolasīja kasīdu (slavas dzejoli). Savā kasīdā viņš teica: „Slava Visvarenajam Allāham, jo Viņš manu sirdi ir pievērsis islāmam un patiesībai. Šo reliģiju ir sūtījis Visvarenais Allāhs, pasauļu Kungs, kurš zina visu, ko dara Viņa kalpi, kurš pret visiem izturas ar savu labvēlību un kura vara ir pārāka par visu. Kad tiek lasīts Svētais Korāns, no to acīm, kam ir sirds un prāts, līst asaras. Svētais Korāns ir atklāts Muhamedam alaihis-salam kā ājati, kas izskaidroti skaidrā, daiļrunīgā valodā. Viņš, Muhameds Mustafa, ir svētīts cilvēks mūsu vidū, kura vārdā klausās un kura priekšā noliec galvu. Ak, elku pielūdzēji! Nezaudējiet prātu un neļaujiet acīm aptumšoties tā, ka sāktu teikt par viņu skarbus, smagus un rupjus vārdus. Ja jums ienāks prātā kas tāds, neviens viņu nevarēs aizskart, iepriekš nepārkāpis pāri mūsu, musulmaņu, līķiem.”

„Ak, kuraiši! Jūs mani sitat. Bet es esmu jūsu Pravietis” Mūsu mīļais Pravietis Muhameds alaihis-salam

Mūsu mīļais Pravietis (sallallahu alaihi va sallam) ļoti priecājās, ka hazrat Hamza kļuva par musulmani. Kad viņš pievienojās musulmaņiem, tie kļuva daudz stiprāki. Līdz ar to, ka hazrat Hamza kļuva par musulmani, stāvoklis mainījās. Jo Mekas ļaudis zināja, ka hazrat Hamza ir karotājs, drosmīgs, cēls vīrs, cīkstonis un liels varonis. Tādēļ kuraišu elku pielūdzēji vairs nevarēja bez jebkāda iemesla slikti izturēties pret musulmaņiem; it īpaši viņi baidījās no hazrat Hamzas zobena asuma.4

Mīlestībā pret tevi es devos ceļā,
Šafāat, jā Rasulallah.
Esmu grēcīgs, mana seja melna,
Šafāat, jā Rasulallah.

Kā hazrat Umars kļuva par musulmani

Islāma reliģija ar katru dienu izplatījās, un Svētā Korāna gaisma apgaismoja dvēseles. Tie, kam tas bija lemts, kā Visvarenā Allāha dāvanu pieņēma ticību un atrada pareizo ceļu. Šie svētītie cilvēki, kas bija pagodināti kļūt par cildenajiem ashābiem (radijallahu anhum), roku rokā, sirdi sirdī riņķoja ap mūsu kungu Allāha Sūtni kā naktstauriņi ap gaismu. Viņa vismazāko vēlēšanos un mājienu viņi uzskatīja par lielu pavēli un sacentās to izpildīt; šajā ceļā viņi nekautrējās upurēt pat savu dzīvību. Elku pielūdzēju satraukums un bažas bija sasnieguši augstāko pakāpi. Jo arī hazrat Hamza, viens no varoņiem, uz kuriem rādīja ar pirkstu, bija kļuvis par musulmani un ieņēmis vietu Allāha Sūtņa rindās. Šis negaidītais notikums elku pielūdzējus pavisam izsita no sliedēm. Tādēļ Hatāba dēls Umars (kas vēl nebija kļuvis par musulmani) kādu dienu izgāja no savas mājas ar nodomu nogalināt mūsu kungu Allāha Sūtni, kur vien viņu ieraudzīs.

Viņš atrada mūsu mīļo Pravieti Masdžid al-Harām mošejā veicam namazu. Kamēr viņš gaidīja, kad namazs beigsies, viņa uzmanību piesaistīja tas, ko Pravietis lasīja, un viņš sāka ziņkārīgi klausīties. Mūsu kungs Habīb al-akram lasīja svēto sūru al-Hākka… Pēc nozīmes: „Tā, kurai patiesi jānotiek, – kijāmats!.. Kas ir tā, kurai patiesi jānotiek (vai tu zini)? Kas tev ļāva uzzināt, kas ir kijāmats, kuram patiesi jānotiek? Samūda un Āda (tautas) noliedza un sauca par meliem kijāmatu, no kura šausmām trīcēs sirdis. Samūda tauta savas pārgalvības dēļ tika iznīcināta (ar Džibrīla alaihis-salam saucienu).

Bet Āda tauta tika iznīcināta ar postošu, gaudojošu, trakojošu un bargu vētru (viesuli). Visvarenais Allāhs uzsūtīja viņiem šo viesuli septiņas naktis un astoņas dienas bez mitēšanās. (Viņi nonāca tādā stāvoklī, ka) ja tu toreiz būtu tur bijis, tu būtu redzējis, kā viņi nomira un sabruka kā ar saknēm izrauti un zemē nogāzti tukši dateļpalmu stumbri! Vai tu tagad redzi kādu (kādu cilvēku, kādu dzīvu būtni), kas no viņiem būtu palicis? Arī faraons un tie, kas bija pirms viņa, un apgāzto pilsētu ļaudis (Lūta tauta) – visi darīja to pašu kļūdu (širku un dumpi)… Tā viņi sacēlās pret sava Kunga pravieti (Lūtu alaihis-salam un citiem). Tad viņus sagrāba sods, kas bija bargāks par to, kas piemeklēja citas ummas… Patiesi, kad ūdens visu pārplūdināja (Nūha plūdos), Mēs nesām jūs (jūsu senčus, kuru dēļ jūs esat) kuģī, lai tas jums būtu mācība un lai dzirdīgas ausis to paturētu un iegaumētu.

Kad vienu reizi tiks iepūsts Sūrā (ragā), un zeme un kalni tiks pacelti no savām vietām un ar spēku sasisti viens pret otru, līdz izjuks, tad, tajā dienā, notiks kijāmats. Tajā dienā debesis, zaudējušas savu spēku un stiprumu, pāršķelsies un izirs.

Un eņģeļi ir debesu malās (un gaida sava Kunga pavēli). Tajā dienā tava Kunga Aršu nesīs astoņi eņģeļi (no tiem, kas atrodas ap debesīm). Tajā dienā jūs tiksiet stādīti priekšā (Visvarenajam Allāham norēķinam), tā ka neviens jūsu noslēpums (ko, dzīvojot pasaulē, jūs domājāt esam noslēpuši) nepaliks apslēpts (Visvarenajam Allāham). Lūk, tad tas, kuram viņa grāmata tiks dota labajā rokā, teiks (priecādamies): ‚Ņemiet, lasiet manu grāmatu! Patiesi, es droši zināju, ka nonākšu aci pret aci ar savu norēķinu.’

Lūk, viņš dzīvos tīkamu dzīvi augstā Paradīzē… (Tās augļi) ir tik tuvu, ka tos var tūdaļ noplūkt. (Viņiem teiks:) ‚Ēdiet un dzeriet uz veselību kā atmaksu par labajiem darbiem, ko jūs sūtījāt sev pa priekšu pagājušajās dienās (pasaulē).’

Bet tas, kuram viņa grāmata tiks dota kreisajā rokā, teiks: ‚Ak! Kaut man mana grāmata nebūtu dota… Kaut es nezinātu, kāds ir mans norēķins! Ak! Kaut tā (nāve) būtu (manai dzīvei) pielikusi galīgu galu (un es nebūtu augšāmcelts)! Mana manta man neko nelīdzēja. (Visa) mana vara (mans spēks, mani pierādījumi, viss, kas man bija) no manis aizgāja un iznīka!’ (Visvarenais Allāhs saka eņģeļiem, kuriem uzdots kalpot Ellē:) ‚Ņemiet viņu un sasieniet (viņa rokas pie kakla)!.. Pēc tam iemetiet viņu Džahīmā (Elles bargāko mocību vietā)! Pēc tam ielieciet viņu tur (atkal) septiņdesmit olekšu garā ķēdē!.. Jo viņš neticēja Diženajam Visvarenajam Allāham. Viņš nemudināja (citus) dot ēdienu nabagam (nemaz nerunājot par to, ka pats viņu paēdinātu). Tādēļ šodien viņam šeit nav neviena tuvinieka (un drauga) (kas viņu žēlotu). Un nav viņam cita ēdiena kā vien gislīns (Elles iemītnieku ar asinīm sajauktās strutas). To neēd neviens cits kā vien tie, kas (apzināti) grēko (neticīgie)…’”5 Hazrat Umars ar apbrīnu klausījās to, ko lasīja mūsu kungs Pravietis. Savā mūžā viņš nebija dzirdējis tik skaistus vārdus. Vēlāk viņš pats par to pastāstīja šādi: „Es biju sajūsmā par to vārdu daiļrunību, plūdumu un saskaņotību, ko klausījos. Es pats sev teicu: ‚Es zvēru, viņš laikam ir dzejnieks, kā saka kuraiši!’” Tajā laikā mūsu Pravietis turpināja lasīt svētos ājatus: „Es zvēru pie tā, ko jūs redzat, un pie tā, ko jūs neredzat, ka tas (Svētais Korāns) bez šaubām ir vārds, ko atnesis (no sava Kunga) Visvarenā Allāha priekšā ļoti godājams Sūtnis. Tas nav dzejnieka vārds. Cik maz jūs ticat!..”6 Hazrat Umars stāsta: „Atkal es pats sev teicu: ‚Tad viņš laikam ir zīlnieks, jo viņš saprata, ko es domāju!’” Allāha Sūtnis turpināja lasīt sūru: „Tas nav arī zīlnieka vārds. Cik maz jūs apdomājat!.. Tas (Svētais Korāns) ir atklāts no pasauļu Kunga (Muhamedam alaihis-salam ar Džibrīla alaihis-salam starpniecību). Ja viņš (Pravietis) būtu Mums piedēvējis kādus vārdus (kurus Mēs neesam teikuši), Mēs noteikti būtu viņu stingri satvēruši un tad bez šaubām pārrāvuši viņa dzīvības (galveno) artēriju un viņu iznīcinājuši!

„(Ak, tēvoci!) Es priecāšos tikai tad, ja tu pieņemsi ticību un izglābsi savu dārgo ķermeni no Elles uguns” Svētais hadīss

Un neviens no jums nebūtu varējis to novērst! Bez šaubām, tas (Svētais Korāns) ir nepārprotams padoms tiem, kam ir takva (dievbijība). Mēs noteikti zinām, ka jūsu vidū ir tādi, kas to sauc par meliem (tāpat kā ir tādi, kas to apstiprina). Patiesi, tas (Svētais Korāns) ir (neizbēgamas) nožēlas avots neticīgajiem (kad mūžīgajā pasaulē tie redzēs labumus, kas doti tiem, kas to apstiprināja). Patiesi, tas (Svētais Korāns) ir hakk al-jakīn (pati neapšaubāmās zināšanas patiesība; tas sastāv no neapšaubāmas zināšanas). Tad slavini sava Diženā Kunga vārdu.”7

Hazrat Umars teica: „Kad Allāha Sūtnis bija nolasījis visu sūru, manā sirdī radās tieksme pēc islāma.” Trīs dienas pēc tam, kad hazrat Hamza bija kļuvis par musulmani, Abū Džahls sapulcināja elku pielūdzējus un teica: „Ak, kuraiši! Muhameds ir aizskāris mūsu elkus. Viņš teica, ka mūsu senči, kas dzīvoja pirms mums, cieš sodu Ellē un ka arī mēs tur nonāksim!..

Nav cita līdzekļa kā vien viņu nogalināt!.. Tam, kas viņu nogalinās, es došu simt sarkanu kamieļu un neskaitāmi daudz zelta!..” Vienā mirklī tieksme pēc islāma pazuda no Hatāba dēla Umara sirds, un viņš, pielēcis kājās, teica: „Neviens cits kā Hatāba dēls šo darbu nespēs izdarīt.” „Uz priekšu, Hatāba dēls! Lai redzam, ko tu spēj!” viņi sauca un viņam aplaudēja.

Apjozies ar zobenu, viņš devās ceļā. Ejot viņš satika Nuaimu ibn Abdullāhu. Tas jautāja: „Kurp tu ej ar tādu niknumu un dusmām, ak, Umar?” Viņš atbildēja: „Eju nogalināt Muhamedu, kas iesējis tautā šķelšanos un padarījis brāli par brāļa ienaidnieku.” Nuaims teica: „Ak, Umar! Tas ir grūts darbs. Viņa ashābi riņķo ap viņu kā naktstauriņi un trīc par viņu, lai ar viņu nekas nenotiktu. Pietuvoties viņiem ir ļoti grūti. Pat ja tu viņu nogalināsi, tu no Abdulmutaliba dēlu rokām neizrausies.”

Hazrat Umars par šiem vārdiem ļoti saniknojās. „Vai tad arī tu esi viens no viņiem? Vispirms es tikšu galā ar tevi!” viņš teica un ķērās pie zobena. „Ak, Umar! Liec mani mierā! Ej pie savas māsas Fātimas un viņas vīra Saīda ibn Zaida – arī viņi ir kļuvuši par musulmaņiem,” Nuaims teica. Hazrat Umars šiem vārdiem neticēja. „Ja netici, ej un pavaicā! Tad sapratīsi,” Nuaims teica.

Ja hazrat Umaram šis darbs izdotos, reliģiskā šķelšanās izbeigtos, taču rastos asinsatriebība, kas bija arābu paraža, kuraiši sašķeltos divās daļās un sāktos nebeidzamas sadursmes. Tā tiktu nogalināts ne tikai Umars ibn Hatābs, bet visa Hatāba dzimta. Taču tā kā Umars ibn Hatābs bija ļoti stiprs, drosmīgs un ātrs dusmās, viņš to visu nespēja pārdomāt. Uztraucies par māsu, viņš tūdaļ devās uz viņu māju.

Tajā laikā tikko bija atklāta sūra Tāhā. Saīds un Fātima (radijallahu anhuma) bija likuši to pierakstīt un, pieaicinājuši savā mājā vienu no ashābiem, hazrat Habābu ibn Aratu, to lasīja. Hazrat Umars pie durvīm izdzirdēja viņu balsis. Viņš ļoti spēcīgi pieklauvēja pie durvīm. Ieraudzījuši viņu dusmīgu, ar zobenu pie jostas, viņi noslēpa rakstu un paslēpa hazrat Habābu. Tad viņi atvēra durvis. Iegājis iekšā, viņš jautāja: „Ko jūs lasījāt?” „Neko,” viņi atbildēja.

Vēl vairāk saniknojies, viņš uzbrēca: „Tātad tas, ko dzirdēju, ir tiesa – arī jūs esat pievīlusi viņa burvestība!” Viņš sagrāba hazrat Saīdu aiz apkakles un nogāza zemē. Kad māsa, gribēdama glābt savu vīru, metās viņu atbrīvot, viņš arī viņai dusmās iecirta pļauku. Ieraudzījis, ka no viņas sejas sāk tecēt asinis, viņš māsu sažēloja. Fātimai sāpēja, viņa bija asinīs. Taču ticības spēks viņu iedvesmoja, un, meklēdama patvērumu pie Visvarenā Allāha, viņa teica: „Ak, Umar! Kāpēc tev nav kauna Allāha priekšā un kāpēc tu netici Viņa Pravietim, ko Viņš sūtījis ar ājatiem un brīnumiem? Lūk, es un mans vīrs esam pagodināti kļūt par musulmaņiem. Pat ja tu mums nocirstu galvas, mēs no tā neatteiksimies.” Un viņa nolasīja ticības apliecinājumu.

Redzēdams šādu māsas ticību, hazrat Umars pēkšņi kļuva maigāks un apsēdās zemē. Maigā balsī viņš teica: „Nu, izņemiet to grāmatu, ko jūs lasījāt.” Fātima teica: „Kamēr tu nebūsi šķīstījies, es tev to nedošu.” Hazrat Umars veica guslu (pilno mazgāšanos).

Pēc tam Fātima atnesa Svētā Korāna lapu. Hazrat Umars labi prata lasīt. Viņš sāka lasīt sūru Tāhā. Svētā Korāna daiļrunība, izteiksmīgums, nozīmes un pārākums pakāpeniski mīkstināja viņa sirdi. Kad viņš izlasīja svēto ājatu, kura nozīme ir: „Viss, kas ir debesīs un uz zemes, un tas, kas ir starp tām, un tas, kas ir zem zemes (tās septiņiem slāņiem), pieder Viņam”8, viņš iegrima dziļās pārdomās. „Ak, Fātima! Vai visas šīs neizsmeļamās esības pieder Allāham, ko jūs pielūdzat?” viņš teica. Māsa atbildēja: „Jā, protams! Vai tad par to var būt šaubas?” „Ak, Fātima! Mums ir ap tūkstoš piecsimt grieztu, izrotātu statuju no zelta, sudraba, bronzas un akmens. Nevienai no tām uz zemes nekā nepieder,” viņš teica, un viņa izbrīns auga. Viņš palasīja vēl mazliet un apdomāja svēto ājatu, kura nozīme ir: „Nav cita patiesa dieva, ko pielūgt un kam kalpot, kā vien Visvarenais Allāhs. Visskaistākie vārdi pieder Viņam.”9 „Patiešām, cik tas ir pareizi,” viņš teica. To dzirdējis, Habābs izlēca no savas slēptuves un, izsaucis takbīru, teica: „Priecīgu vēsti tev, ak, Umar! Allāha Sūtnis, lūgdams Visvareno Allāhu, teica: ‚Ak, mans Kungs! Stiprini šo reliģiju ar Abū Džahlu vai ar Umaru.’ Lūk, šī laime, šī svētlaime ir tikusi tev.”

Šis svētais ājats un šī lūgšana pilnīgi izdzēsa naidu no hazrat Umara sirds. Viņš tūdaļ jautāja: „Kur ir Allāha Sūtnis?” Viņa sirds jau bija pieķērusies Allāha Sūtnim. Tajā dienā Cildenākais Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) hazrat Arkama mājā deva padomus saviem ashābiem. Cildenie ashābi bija sapulcējušies un, skatīdami viņa gaismas pilno seju un klausīdamies viņa saldajos, iedarbīgajos vārdos, šķīstīja savas sirdis un bezgalīgā baudā, priekā un līksmē, pāriedami no viena stāvokļa citā, atveldzēja savas dvēseles.

No Arkama mājas varēja redzēt, ka nāk hazrat Umars. Viņam līdzi bija arī zobens. Tā kā viņš bija bijību iedvesošs un stiprs vīrs, cildenie ashābi apstāja Allāha Sūtni. Kamēr hazrat Hamza sacīja: „Ko gan no Umara baidīties? Ja viņš nāk ar labu, lai nāk laimīgs. Ja ne, es nocirtīšu viņam galvu, pirms viņš paspēs izvilkt zobenu”, Allāha Sūtnis teica: „Palaidiet viņu, lai ienāk!”

„Tas nav arī zīlnieka vārds. Cik maz jūs apdomājat!.. Tas (Svētais Korāns) ir atklāts no pasauļu Kunga (Muhamedam alaihis-salam ar Džibrīla alaihis-salam starpniecību)” Al-Hākka: 42–43

Džibrīls alaihis-salam jau iepriekš bija paziņojis, ka hazrat Umars nāk, lai pieņemtu ticību, un ka viņš ir ceļā. Mūsu kungs Allāha Sūtnis sagaidīja hazrat Umaru smaidīdams. Viņš teica: „Atstājiet viņu, atkāpieties no viņa.” Hazrat Umars nometās ceļos Allāha Sūtņa priekšā. Allāha Sūtnis satvēra hazrat Umaru aiz rokas un teica: „Pieņem ticību, ak, Umar!” Un viņš ar tīru sirdi izrunāja ticības apliecinājumu. Cildenie ashābi aiz prieka pacēla savu takbīru saucienus līdz debesīm.

Hazrat Umars pēc tam, kad bija kļuvis par musulmani, pastāstīja par savu stāvokli šādi:

„Kad es kļuvu par musulmani, cildenie ashābi slēpās no elku pielūdzējiem un savu pielūgsmi veica slepus. Es par to ļoti bēdājos un jautāju: ‚Ak, Allāha Sūtni! Vai tad mēs neesam patiesības pusē?’ Mūsu kungs Pravietis teica: ‚Jā. Es zvēru pie Visvarenā Allāha, kura varā ir mana esība: vai jūs būtu miruši vai dzīvi, jūs noteikti esat patiesības pusē.’

Tad es teicu: ‚Ak, Allāha Sūtni! Ja reiz mēs esam patiesības pusē, bet elku pielūdzēji – nepatiesā ceļā, tad kāpēc mēs slēpjam savu reliģiju? Es zvēru pie Allāha, mums ir vairāk tiesību un mēs esam cienīgāki atklāti pasludināt islāma reliģiju pret neticību (kufru). Visvarenā Allāha reliģija Mekā bez šaubām uzvarēs. Ja mūsu tauta izturēsies pret mums taisnīgi – jo labāk, bet ja tā gribēs pārkāpt robežas, mēs ar viņiem cīnīsimies.’ Mūsu kungs Allāha Sūtnis teica: ‚Mēs esam ļoti maz!’

‚Ak, Allāha Sūtni! Es zvēru pie Visvarenā Allāha, kurš tevi sūtījis kā patiesu pravieti, ka nepaliks neviena elku pielūdzēju sanāksme, kurā es neapsēstos un bez vilcināšanās un bailēm nestāstītu par islāmu. Tagad iznāksim atklātībā,’ es teicu. Kad tas tika pieņemts, mēs divās rindās izgājām ārā un devāmies uz Harām aš-šarīf mošeju. Vienas rindas priekšgalā bija Hamza, otras – es. Stingriem soļiem, it kā samaltu zemi miltos, cienīgā un varenā gājienā mēs iegājām Masdžid al-Harām mošejā. Kuraišu elku pielūdzēji skatījās te uz mani, te uz Hamzu. Viņus pārņēma tādas bēdas un skumjas, ka, iespējams, savā mūžā viņi nekad nebija nonākuši tādā izmisumā.” Kad hazrat Umars tā ieradās, Abū Džahls iznāca priekšā un vaicāja: „Ak, Umar! Kas tas par stāvokli?” Hazrat Umars, nemaz par viņu neliekoties zinis, teica: „Ašhadu an la ilaha illallah va ašhadu anna Muhammadan abduhu va rasuluhu.” Abū Džahls nezināja, ko teikt. Viņš sastinga uz vietas. Hazrat Umars pagriezās pret šo elku pielūdzēju baru un teica: „Ak, kuraiši!.. Kas mani pazīst, tas pazīst! Kas nepazīst, lai zina, ka es esmu Hatāba dēls Umars… Kas grib atstāt savu sievu par atraitni un bērnus par bāreņiem, lai pakustas no vietas! To, kas pakustēsies, es ar savu zobenu sacirtīšu un nogāzīšu zemē!” Tad kuraišu elku pielūdzēji vienā mirklī izklīda un aizgāja no turienes. Allāha Sūtnis un viņa diženie ashābi nostājās rindās un skaļā balsī sauca takbīru. Mekas debesis atbalsojās no cildeno ashābu saucieniem: „Allahu akbar!.. Allahu akbar!..” Pirmo reizi Harām aš-šarīf mošejā namazs tika veikts atklāti.10 Kad hazrat Umars kļuva par musulmani, tika atklāts sūras al-Anfāl 64. svētais ājats. Pēc nozīmes ir teikts: „Ak, Mans Pravieti! Kā palīgs tev pietiek Visvarenais Allāhs un tie ticīgie, kas iet tavās pēdās.” Daži cilvēki, kas bija svārstījušies šaubās, redzēdami, ka hazrat Umars kļuvis par musulmani, izvēlējās islāmu. Viņi tika pagodināti kļūt par ashābiem.

Tagad musulmaņu skaits ar katru dienu sāka augt kā sniega lavīna.

„Ak, mans Kungs! Stiprini šo reliģiju ar Abū Džahlu vai ar Umaru” Svētais hadīss

Katrā darbā viņš piesauca Žēlsirdīgā vārdu – šis dāsnuma avots, Pravietis bija slavinājuma un slavas (hamd) avots – šis dāsnuma avots. Viņā atklājās Allāha labvēlība, viņš bija zināšanu un lēnprātības avots, Viņa dvēsele bija pilna skaistu tikumu – šis dāsnuma avots. Patiesības radībām Allāha dēļ viņš rādīja maigumu un pazemību, Visiem ļaudīm viņš dāvāja labestību un žēlastību – šis dāsnuma avots.

Otrā hidžra uz Abesīniju

Kad cildenie ashābi (alaihimur-ridvan) atgriezās Mekā, elku pielūdzēji atkal sāka viņus vajāt un mocīt. Viņu apspiešana kļuva aizvien bargāka. Visādas mocības viņi lika lietā bez jebkādas kautrēšanās. Kādu dienu hazrat Usmāns teica: „Ak, Allāha Sūtni! Es redzēju, ka Abesīnija ir laba vieta tirdzniecībai. Viena mēneša tirdzniecība dod lielu peļņu. Kamēr Visvarenais Allāhs nenoteiks vietu hidžrai, musulmaņiem nevar būt labākas vietas par šo. Tur ticīgie vismaz izglābsies no kuraišu nežēlības. Negušs mums ir izrādījis daudz labvēlības un daudz laba.” Tad mūsu kungs Pravietis teica: „Atgriezieties atkal Abesīnijā, lai jūs būtu pasargāti ar Visvarenā Allāha vārdu.” Kad hazrat Usmāns teica: „Ak, Allāha Sūtni! Ja tu pats pagodinātu viņus ar savu ierašanos, viņi varbūt kļūtu par musulmaņiem. Tā kā viņi ir Grāmatas ļaudis, viņi ātri pievērstos islāmam un nežēlotu savu palīdzību”, mūsu mīļais Pravietis atbildēja: „Man nav pavēlēts meklēt mieru un ērtības. Attiecībā uz hidžru es gaidu Visvarenā Allāha svētīto pavēli. Kā man tiks pavēlēts, tā es rīkošos.”

Bisas sestajā gadā, saskaņā ar vienu vēstījumu, simt viena cilvēka karavāna no cildenajiem ashābiem (radijallahu anhum) – 83 vīrieši un 18 sievietes – otro reizi devās ceļā uz Abesīniju. Par šīs karavānas vadītāju bija iecelts hazrat Džafars ibn Abī Tālibs. Viņi sveiki un veseli nonāca neguša zemē. Par notikumiem, kas viņus sagaidīja Abesīnijā, hazrat Umm Salama (radijallahu anha) pastāstīja šādi: „Kad nonācām Abesīnijā, mēs tur sastapām ļoti labu kaimiņu. Šis kaimiņš bija valdnieks negušs. Viņš izpildīja katru mūsu vēlēšanos. Savas reliģijas pavēles mēs varējām pildīt tā, kā vēlējāmies. Mēs varējām brīvi pielūgt Visvareno Allāhu, un mums neviens nekādi nedarīja pāri. Mēs nedzirdējām neviena ļauna vārda.” Kad Mekas elku pielūdzēji to uzzināja, viņi nolēma sūtīt pie Abesīnijas valdnieka divus sūtņus. Negušam līdzās ļoti vērtīgām lietām tika sagatavotas arī dāvanas no Mekas ģērētās ādas, ko viņš bija ļoti iecienījis. Tika padomāts arī par dāvanām garīdzniekiem un valsts augstmaņiem. Šis uzdevums tika uzticēts Abdullāham ibn Abī Rabīam un Amram ibn Āsam. Šiem diviem sūtņiem iemācīja, kas viņiem jāsaka neguša priekšā. Viņiem teica: „Pirms runājat ar valdnieku, iedodiet dāvanas katram no viņa patriarhiem un karavadoņiem. Pēc tam pasniedziet neguša dāvanu. Kad tas izdarīts, prasiet, lai jums izdotu musulmaņus, kas tur atrodas. Neļaujiet negušam satikties un runāt ar musulmaņiem.”11 Sūtņi ieradās Abesīnijā. Satikušies ar valsts augstmaņiem un iedevuši viņiem dāvanas, viņi katram no tiem teica: „Mūsu vidū ir radušies daži cilvēki. Viņi ir izdomājuši jaunu reliģiju, ko nepazīstam ne mēs, ne jūs. Mēs gribam šos atnācējus aizvest atpakaļ uz viņu pašu zemi. Kad jūs ar savu valdnieku par viņiem runāsiet, gādājiet, lai viņi tiktu mums izdoti, ar viņiem nesarunājoties. Tie, kas par šiem cilvēkiem var vislabāk parūpēties, ir viņu pašu māte un tēvs un kaimiņi. Viņi tos ļoti labi pazīst.”12 Patriarhi šo priekšlikumu pieņēma. Pēc tam Mekas sūtņi pasniedza negušam viņa dāvanas. Valdnieks negušs dāvanas pieņēma, aicināja viņus pie sevis un kādu laiku ar viņiem runāja.

„Atgriezieties atkal Abesīnijā, lai jūs būtu pasargāti ar Visvarenā Allāha vārdu” Svētais hadīss

Sūtņi teica negušam: „Ak, valdniek! Daži no mums ir meklējuši patvērumu tavā zemē. Šie atnācēji ir atstājuši savas tautas reliģiju, bet nav pieņēmuši arī tavējo. Viņiem ir izdomāta reliģija, kas atbilst viņu pašu prātam. Šo reliģiju nepazīstam ne mēs, ne tu. Mūs pie tevis sūtīja tās tautas augstmaņi, pie kuras viņi pieder. Šie augstmaņi ir to vīru tēvi un tuvākie radinieki, kas meklējuši patvērumu tavā zemē. Viņu vēlēšanās ir, lai atnācēji tiktu atdoti atpakaļ. Jo viņi tuvāk pazīst viņu stāvokli. Viņi labāk zina, kas viņiem pašu reliģijā nepatika…” Gan Amrs ibn Āss, gan Abdullāhs ibn Abī Rabīa visvairāk vēlējās, lai negušs, uzklausījis šos vārdus, rīkotos saskaņā ar viņu vēlēšanos. Kad sūtņi bija teikuši šos vārdus, neguša patriarhi ņēma vārdu un teica: „Viņi ir teikuši pilnīgu patiesību. Viņu tauta par viņiem var labāk parūpēties un labāk novērtēt, kas viņiem patīk un kas ne. Tādēļ izdod šos vīrus, lai viņi tos aizvestu uz viņu zemi un pie viņu tautas.” Valdnieks negušs par šiem vārdiem ļoti saniknojās: „Es zvēru pie Allāha, nē! Es šos vīrus neizdošu. Es nevaru nodot cilvēkus, kas meklējuši patvērumu pie manis un atnākuši uz manu zemi. Viņi ir izvēlējušies mani, nevis kādu citu, un atnākuši uz manu zemi. Tādēļ es aicināšu atnākušos muhādžirus uz savu pili, pajautāšu, ko viņi saka pret šo vīru vārdiem, un uzklausīšu viņu atbildes. Ja muhādžiri ir tādi, kā šie saka, es viņus atdošu atnācējiem un nosūtīšu atpakaļ pie viņu tautas. Ja ne, es viņus aizsargāšu un darīšu viņiem labu, kamēr viņi paliks manā zemē.” Negušs jau agrāk bija pētījis debesu grāmatas. Viņš zināja, ka Muhameda alaihis-salam atnākšanas laiks ir tuvu, ka viņa tauta sauks viņu par meli, neticēs viņam un izdzīs viņu no Mekas. Negušs vaicāja Mekas sūtņiem: „Kam viņi tic?” Viņi atbildēja: „Muhamedam.” Izdzirdējis šo vārdu, negušs saprata, ka viņš ir pravietis, bet to neizrādīja. Viņš atkal vaicāja atnācējiem: „Kāda ir viņa reliģija un viņa ticības virziens, un uz ko viņš aicina?” Amrs atbildēja: „Viņam nav nekāda ticības virziena.” Negušs teica: „Kā es varu izdot ļaužu pulku, kas meklējis pie manis patvērumu, ja nezinu ne viņu virziena, ne reliģijas? Sasauksim sapulci. Atvedīsim arī viņus. Nostādīsim viņus aci pret aci ar jums. Lai paliek skaidrs, kā ir ar jums visiem. Lai arī es uzzinu viņu reliģiju.” Musulmaņus aicināja uz pili. Musulmaņi vispirms apspriedās savā starpā un runāja: „Ko lai mēs sakām tā, lai tas patiktu Abesīnijas valdniekam un atbilstu viņu dabai?” Hazrat Džafars teica: „Es zvēru pie Allāha, tas, ko mēs šajā ziņā zinām, ir tikai tas, ko mums pavēlējis mūsu Pravietis. Lai kas no tā iznāktu, mēs būsim apmierināti.” Visi tam piekrita, vienojās, ka runās tikai hazrat Džafars, un nonāca neguša priekšā. Valdnieks negušs bija sapulcinājis savus zinātniekus. Bija sasaukta liela padome. Tad ieveda muhādžirus. Ienākuši musulmaņi sveicināja ar salāmu.

Taču viņi neveica sadždu. Kad negušs viņiem jautāja: „Kāpēc jūs neveicāt sadždu?”, viņi atbildēja: „Mēs neveicam sadždu nevienam citam kā vien Visvarenajam Allāham. Mūsu kungs Pravietis mums aizliedza veikt sadždu kādam citam kā vien Visvarenajam Allāham un teica: ‚Sadžda pienākas vienīgi Visvarenajam Allāham.’” Negušs teica muhādžiriem: „Ak, ļaudis, kas nākuši manā priekšā! Sakiet man, kāpēc jūs atnācāt uz manu zemi? Kāds ir jūsu stāvoklis? Jūs neesat tirgotāji, jums nav arī kāda lūguma. Kā ir ar šo jūsu Pravieti, kas parādījies? Kāpēc jūs nesveicināt tā, kā sveicina tie jūsu zemes ļaudis, kas atnāk šurp?”

Džafars (radijallahu anhu) teica: „Ak, valdniek! Vispirms es teikšu trīs vārdus. Ja es runāšu patiesību, apstiprini to, ja melošu – nosauc par meliem. Bet pirms visa pavēli, lai no šiem vīriem runātu tikai viens, bet otrs klusētu!”

Amrs ibn Āss teica: „Runāšu es.” Negušs teica: „Ak, Džafar, vispirms runā tu.”

Hazrat Džafars teica: „Man ir trīs vārdi. Pajautājiet šim cilvēkam: vai mēs esam vergi, kuri jānoķer un jāatdod atpakaļ mūsu saimniekiem?” Negušs vaicāja: „Ak, Amr! Vai viņi ir vergi?” Amrs atbildēja: „Nē! Viņi nav vergi, viņi ir brīvi!” Hazrat Džafars teica: „Varbūt mēs netaisnīgi esam izlējuši kāda asinis un tādēļ mūs jāizdod tiem, kuru asinis izlietas?” Kad negušs jautāja Amram: „Vai šie netaisnīgi kādu nogalināja?”, Amrs atbildēja: „Nē, viņi nav izlējuši ne lāses asiņu!” Hazrat Džafars teica negušam: „Vai mums ir kāda manta, ko esam netaisnīgi paņēmuši no citu mantas un kas mums būtu jāatmaksā?” Negušs teica: „Ak, Amr! Pat ja šiem nabadziņiem būtu jāatmaksā ļoti daudz zelta, ja viņiem ir parādi, es tos samaksāšu, sakiet!” Amrs teica: „Nē, pat ne viena kirāta (naudas vienības)!” Kad negušs jautāja: „Ko tad jūs no viņiem gribat?”, Amrs atbildēja: „Mēs un viņi bijām vienā reliģijā un uz viena ceļa. Viņi no tā aizgāja. Viņi sekoja Muhamedam un viņa reliģijai.” Negušs jautāja Džafaram: „Kāpēc jūs atstājāt reliģiju, kurā bijāt, un sekojāt citai? Ja jūs esat aizgājuši no savas tautas reliģijas un neesat arī manā reliģijā, tad kāda ir šī reliģija, kurai jūs ticat? Vai tu man par to pastāstīsi?”

Hazrat Džafars teica: „Ak, valdniek! Mēs bijām nezinoša tauta. Mēs pielūdzām elkus. Mēs ēdām beigtu dzīvnieku maitu un darījām visādus ļaunus darbus. Mēs sarāvām saites ar radiniekiem un slikti izturējāmies pret kaimiņiem. Mūsu stiprie apspieda vājos un nezināja, kas ir žēlsirdība. Tādā stāvoklī mēs palikām, līdz Visvarenais Allāhs no mūsu pašu vidus mums sūtīja pravieti, kura patiesīgumu, uzticamību, šķīstību un tīrību, kā arī cildeno izcelsmi mēs zinājām. Šis pravietis mūs aicināja ticēt Visvarenā Allāha esamībai un vienotībai, pielūgt Viņu un atstāt akmeņus un elkus, ko mēs un mūsu senči bijām pielūguši. Viņš mums pavēlēja runāt patiesību, nenodot uzticēto, ievērot radinieku tiesības, labi sadzīvot ar kaimiņiem, sargāties no grēkiem un asins izliešanas. Viņš mūs atturēja no visādas netiklības, meliem, roku stiepšanas pēc bāreņu mantas un godīgu sieviešu apmelošanas. Viņš mums pavēlēja pielūgt Visvareno Allāhu, nepielīdzinot Viņam nekādu pāri vai biedru. Mēs to pieņēmām, ticējām visam, ko viņš atnesa no Visvarenā Allāha, un pildījām to, ko viņš teica. Mēs pielūdzām Visvareno Allāhu. To, ko Viņš mums padarīja harāmu (aizliegtu), mēs uzskatījām par harāmu, un to, ko Viņš padarīja halālu (atļautu), mēs uzskatījām par halālu un tā arī rīkojāmies. Tāpēc mūsu tauta kļuva mums naidīga un mūs apspieda. Lai atgrieztu mūs no mūsu reliģijas, atturētu no Visvarenā Allāha pielūgšanas un liktu mums atkal pielūgt elkus, viņi mūs pakļāva visādām mocībām un ciešanām. Viņi mums darīja pāri. Viņi mūs spieda aizvien vairāk un vairāk. Viņi nostājās starp mums un mūsu reliģiju un gribēja mūs no tās atšķirt. Tad mēs atstājām savu zemi un savas mājas un meklējām patvērumu tavā zemē. Mēs izvēlējāmies tevi, nevis citus. Mēs ilgojāmies pēc tavas aizsardzības un kaimiņu draudzības. Mēs ceram, ka pie tevis mēs necietīsim ne apspiešanu, ne netaisnību.” Hazrat Džafars turpināja savu runu šādi: „Kas attiecas uz sveicināšanu, mēs tevi sveicinājām ar Allāha Sūtņa sveicienu. Tā mēs sveicinām arī cits citu. Mūsu kungs Pravietis mums pavēstīja, ka arī Paradīzes iemītnieku sveiciens ir tāds. Tādēļ mēs tā sveicinājām tavu cēlo personu. Tā kā mūsu kungs Pravietis ir teicis, ka cilvēkiem sadždu veikt nedrīkst, mēs meklējam patvērumu pie Visvarenā Allāha, lai neveiktu sadždu nevienam citam kā vien Viņam.” Negušs jautāja: „Vai tu zini kaut ko no tā, ko Allāhs ir paziņojis?” Kad hazrat Džafars teica: „Jā”, negušs teica: „Nolasi to man.” Un hazrat Džafars sāka lasīt sūras Marjam pirmos ājatus (tiek vēstīts arī, ka viņš lasīja no sūrām al-Ankabūt un ar-Rūm). Negušs raudāja. Asaras, kas plūda no viņa acīm, slapināja viņa bārdu. Raudāja arī garīdznieki. Negušs un garīdznieki teica: „Ak, Džafar! Nolasi vēl mazliet no šī saldā un skaistā vārda.” Hazrat Džafars lasīja no sūras al-Kahf sākuma, kurā pēc nozīmes ir teikts: „Slava Allāham, kurš, lai biedētu neticīgos ar visbargāko sodu (Elli), kas nāk no Viņa (diženās) klātbūtnes, lai iepriecinātu ticīgos, kas dara labus darbus, ar priecīgu vēsti par skaistu atalgojumu (Paradīzi), kurā viņi paliks mūžīgi, un lai biedētu tos, kas saka: ‚Visvarenais Allāhs ir pieņēmis sev dēlu’, ir atklājis savam kalpam (Muhamedam alaihis-salam) taisnu grāmatu (Svēto Korānu), kuras vārdos nav nekādu kļūdu un nozīmē nav nekādu pretrunu (un kura ir tālu no pārspīlējuma un nepietiekamības). Ne viņiem (tiem, kas saka, ka Visvarenais Allāhs ir pieņēmis sev dēlu), ne viņu senčiem par to (par šo vārdu) nav nekādu zināšanu (un ziņu). Šis vārds, kas iznāk no viņu mutēm, (ir smags un) ārkārtīgi bīstams. Viņi runā tikai melus. (Ak, Mans Sūtni!) Ja viņi neticēs šim Svētajam Korānam, vai tu bēdās un dusmās iznīcināsi sevi, sekodams viņiem? Mēs to, kas ir uz zemes (mežus, upes, derīgos izrakteņus, dzīvniekus un augus…), padarījām par rotu, lai pārbaudītu cilvēkus, kurš no viņiem dara labus darbus…”13

„Sadžda pienākas vienīgi Visvarenajam Allāham” Svētais hadīss

Negušs nespēja valdīties un teica: „Es zvēru pie Allāha, tā ir gaisma, kas plūst no vienas un tās pašas lampas. Ar to nāca arī Mūsa un Īsa (alaihimas-salam).” Tad viņš pievērsās kuraišu sūtņiem un teica: „Ejiet! Es zvēru pie Allāha, ka nedz viņus jums izdošu, nedz domāšu par viņiem ko ļaunu.” Abdullāhs ibn Abī Rabīa un Amrs ibn Āss aizgāja no neguša.14 Amrs teica Abdullāham: „Es zvēru, ka atklāšu negušam kādu viņu vainu un izraušu viņus ar visām saknēm. Tu redzēsi!” Biedrs atbildēja Amram: „Lai gan viņi mums pretojas, mēs tomēr, lai kā arī būtu, esam viņu radi. Nedari to!” Amrs atbildēja: „Es paziņošu negušam, ka viņi uzskata Īsu alaihis-salam par kalpu.” Nākamajā dienā viņš devās pie neguša un teica: „Ak, valdniek! Viņi runā smagus vārdus par Marjamas dēlu Īsu (alaihis-salam). Sūti pie viņiem cilvēku un pajautā, ko viņi saka par Īsu alaihis-salam.” Negušs sūtīja pie musulmaņiem cilvēku, lai uzzinātu, kāds ir viņu uzskats par hazrat Īsu. Musulmaņi atkal sanāca kopā un runāja savā starpā: „Ko mēs atbildēsim, ja viņš jautās par Īsu alaihis-salam?” Hazrat Džafars teica: „Es zvēru pie Allāha, par hazrat Īsu mēs teiksim to, ko teicis Visvarenais Allāhs un ko mums atnesis mūsu kungs Pravietis.” Kad viņi ieradās pie neguša, tas jautāja: „Ko jūs sakāt par Marjamas dēlu Īsu alaihis-salam?” Hazrat Džafars atbildēja: „Par Īsu alaihis-salam mēs sakām to, ko mūsu kungs Pravietis mums atnesis no Visvarenā Allāha un paziņojis. Mēs atzīstam, ka viņš ir Visvarenā Allāha kalps un sūtnis un Viņa vārds, ko Visvarenais Allāhs ielika hazrat Marjamā – šķīstā sievietē, kas, atteikusies no pasaules un no vīriešiem, bija nodevusies Visaugstākajam Allāham. Tāds ir Marjamas dēla Īsas stāvoklis un gods. Mēs sakām: tāpat kā Viņš radīja hazrat Ādamu no zemes, Viņš radīja Īsu alaihis-salam bez tēva.” Tad negušs pastiepa roku pret zemi, pacēla salmiņu un teica: „Es zvēru, ka arī Marjamas dēls Īsa nav nekas vairāk par to, ko tu teici. Starpība nav pat tik liela kā šis salmiņš.”

Kad negušs to pateica, valsts augstmaņi un karavadoņi, kas bija ap viņu, sāka savā starpā čukstēt un murmināt.

To redzēdams, viņš tiem teica: „Es zvēru, lai ko jūs teiktu, es par šiem cilvēkiem domāju labu.” Tad viņš pievērsās musulmaņiem muhādžiriem un teica: „Es apsveicu jūs un to, no kura jūs esat atnākuši! Esmu pārliecinājies, ka viņš ir Allāha Sūtnis. Mēs jau bijām viņu redzējuši Indžīlā (Evaņģēlijā). Par šo Sūtni ziņoja arī Marjamas dēls Īsa. Es zvēru pie Allāha, ja viņš būtu šeit, es ietu nest viņa apavus un mazgāt viņa kājas! Ejiet un dzīvojiet drošībā un mierā manas zemes neskartajā daļā, tālu no jebkāda uzbrukuma. To, kurš jums darīs ļaunu, es iznīcināšu. Pat ja man dotu zeltu kalna lielumā, es nesāpinātu nevienu no jums!”

Pēc tam negušs par dāvanām, ko bija atnesuši kuraišu sūtņi, teica: „Man tās nav vajadzīgas! Kad Visvarenais Allāhs man atdeva šo manu valsti, ko bija sagrābuši citi, un lika tautai man pakļauties, Viņš no manis kukuli neņēma.” Un viņš atdeva viņiem dāvanas atpakaļ. Kuraišu sūtņi no neguša atgriezās tukšām rokām. Bet laimīgais negušs bija izvēlējies islāmu un ļoti iepriecinājis cildenos ashābus.15

PATIESĪBA RADĪJA PASAULI
Patiesība radīja pasauli mīlestībā uz Muhamedu.
Mēnesi un dienu Viņš radīja Muhameda priekam.
Viņš teica: „Esi!” – un pasaule radās, rakstīja Plāksne un Spalva.
Noslēdzošais Vārds tika lasīts Muhameda godam.
Visi Allāha draugi nāca un pie vārtiem noliecās ar vaigu,
Viņi veica tauhīda zikru Muhameda gaismai.
Uvaiss Karanī to ieguva, bet joprojām ilgojās pēc vairāk,
Astoņas Paradīzes tika izgreznotas mīlestībā uz Muhamedu.
Putni, kas lido gaisā, kalni un akmeņi zaļo,
Koki nes augļus mīlestībā uz Muhamedu.
Tie, kam nebija ticības, nāca un no viņa saņēma ticību,
Viņi veica namazu piecreiz dienā mīlestībā uz Muhamedu.
Nāca eņģeļi un nostājās rindu rindām,
Viņi veica namazu piecreiz dienā mīlestībā uz Muhamedu.
Kas gan Jūnuss, lai viņu slavētu? Viņu slavē Korāna ājats,
Piemini viņu, saki salavātus mīlestībā uz Muhamedu.

„Es apsveicu jūs un to, no kura jūs esat atnākuši! Esmu pārliecinājies, ka viņš ir Allāha Sūtnis. Mēs jau bijām viņu redzējuši Indžīlā. Par šo Sūtni ziņoja arī Marjamas dēls Īsa” Negušs Ashama