VAJĀŠANAS, SPĪDZINĀŠANA UN APSPIEŠANA

Lai nokalst Abū Lahaba rokas

Mūsu kunga Pravieša māja atradās starp divu niknu elku pielūdzēju – Abū Lahaba un Ukbas ibn Muaita – mājām. Viņi izmantoja katru izdevību, lai darītu pāri mūsu mīļajam Pravietim. Naktīs viņi pat meta dzīvnieku spurekļus mūsu kunga Allāha Sūtņa durvju priekšā. Viņa tēvocis Abū Lahabs ar to neapmierinājās – viņš mocīja Pravieti, mētādams uz viņu akmeņus no sava kaimiņa Adī mājas.

Viņa sieva Umm Džamīl viņam neatpalika: savāktos ērkšķainos zarus viņa izkaisīja ceļos, pa kuriem bija jāiet Allāha Sūtnim, lai tie durtos viņa svētītajās kājās. Kādu dienu, kad Abū Lahabs izgāza atnestos netīrumus mūsu kunga Pravieša durvju priekšā, to ieraudzīja hazrat Hamza. Viņš tūdaļ pieskrēja, sagrāba savu brāli Abū Lahabu un atnestos netīrumus izgāza viņam pašam uz galvas.

Pēc šīm Abū Lahaba un viņa sievas ļaundarībām par viņiem tika atklāta sūra Tabbat, kas sākas ar vārdiem: „Lai nokalst Abū Lahaba rokas, un tās jau ir nokaltušas…” Dzirdējusi, ka par viņiem atklāta sūra, Abū Lahaba sieva Umm Džamīl sāka meklēt mūsu kungu Pravieti. Uzzinājusi, ka viņš ir pie Kabas, viņa paņēma rokā lielu akmeni un devās turp. Hazrat Abū Bakrs tajā brīdī bija pagodināts sarunāties ar mūsu Pravieti.

Ieraudzījis Umm Džamīl ar akmeni rokā, viņš teica: „Ak, Allāha Sūtni! Nāk Umm Džamīl. Viņa ir ļoti ļauna sieviete, es baidos, ka viņa tev nodarīs pāri. Kaut tu paietu kādā malā, lai tev nebūtu jācieš no viņas!” Mūsu kungs Allāha Sūtnis teica: „Viņa mani nevar redzēt.” Umm Džamīl nostājās hazrat Abū Bakram priekšā un nekrietni sacīja: „Ak, Abū Bakr! Ātri saki, kur ir tas tavs draugs! Viņš ir sacerējis par mani un manu vīru izsmiekla dzeju un mūs nopēlis. Ja viņš ir dzejnieks, tad arī es un mans vīrs esam dzejnieki. Re, arī es saceru par viņu izsmiekla dzeju. Mēs pret viņu saceļamies, neatzīstam viņu par pravieti, un viņa reliģija mums nepatīk. Es zvēru: ja vien es viņu ieraudzītu, es iesistu viņam ar šo akmeni pa galvu…” Kad hazrat Abū Bakrs teica: „Mans kungs nav dzejnieks un nav tevi izsmējis dzejā”, Umm Džamīl aizgāja. Hazrat Abū Bakrs pagriezās pret mūsu kungu Pravieti un jautāja: „Ak, Allāha Sūtni! Vai tad viņa tevi neredzēja?” Pravietis atbildēja: „Viņa mani neredzēja. Visvarenais Allāhs padarīja viņas acis tādas, ka tās mani nespēj redzēt.”2

No mūsu kunga Pravieša svētītajām meitām hazrat Umm Kulsūm bija saderināta ar Abū Lahaba dēlu Utaibu, bet hazrat Rukaija – ar otru viņa dēlu Utbu, taču viņas vēl nebija apprecējušās.

Kad tika atklāta sūra Tabbat, Ellei nolemtais Abū Lahabs, viņa sieva un ievērojamākie kuraiši ierosināja Utbam un Utaibam: „Apņemdami viņa meitas, jūs atvieglojāt viņa nastu. Šķirieties no viņa meitām, lai viņam klājas grūti! Mēs jums no kuraišiem dabūsim jebkuru meiteni, kādu vien vēlēsieties.” Viņi teica: „Labi, mēs no viņām šķiramies.” Nelietis vārdā Utaiba aizgāja vēl tālāk: viņš atnāca pie mūsu Pravieša (sallallahu taala alaihi va sallam) un apvainoja viņu: „Ak, Muhamed! Es neatzīstu ne tevi, ne tavu reliģiju. No tavas meitas esmu šķīries. Turpmāk ne tu mani mīli, ne es tevi! Ne tu nāc pie manis, ne es nākšu pie tevis!” Pēc tam viņš metās virsū mūsu mīļajam Pravietim un sagrāba viņa svētīto apkakli. Viņš saplēsa Pravieša kreklu un viņu apvainoja. Tad mūsu mīļais Pravietis lūdza pret viņu: „Ak, mans Kungs! Uzsūti viņam kādu no saviem plēsīgajiem zvēriem!” Kad nožēlojamais Utaiba aizgāja pie sava tēva un izstāstīja notikušo, Abū Lahabs teica: „Es baidos no Muhameda lūgšanas pret manu dēlu.” Pēc dažām dienām Abū Lahabs aizsūtīja savu dēlu Utaibu tirdzniecības darīšanās uz Damasku. Karavāna bija apmetusies uz naktsmājām vietā, ko sauc Zarka. Apkārt sāka staigāt lauva. Tiklīdz to ieraudzīja, Utaiba teica: „Vai man! Es zvēru, Muhameda (alaihis-salam) lāsts ir piepildījies! Šī lauva mani apēdīs! Lai gan viņš pats ir Mekā, viņš ir mans slepkava!” Pēc brīža lauva pazuda. Utaibu nolika gulēt kādā augstākā vietā. Naktī lauva atgriezās. Pa vienam apošņājusi karavānas ļaudis, tā nonāca pie Utaibas. Lauva uzlēca viņam virsū, pārplēsa viņam vēderu, sagrāba galvu un briesmīgā kodienā viņu nobeidza. Utaiba, vaimanādams: „Vai es jums neteicu, ka Muhameds ir patiesīgākais no visiem cilvēkiem?”, izlaida garu. Dzirdējis, ka viņa dēlu saplosījusi lauva, Abū Lahabs raudāja: „Vai es jums neteicu, ka baidos no Muhameda lūgšanas pret manu dēlu?”3

„Lai nokalst Abū Lahaba rokas (lai viņš iet bojā), un tās jau ir nokaltušas. Viņam nedeva labumu ne viņa manta (kas mantota no tēva), ne tas, ko viņš ieguvis. Viņš ieies liesmojošā ugunī, un arī viņa sieva – kā malkas nesēja, ar savītu virvi ap kaklu” Tabbat: 1–5

Mūsu mīļais Pravietis (sallallahu alaihi va sallam) aicināja cilvēkus uz mūžīgo laimi un, aicinādams ticēt Visvarenā Allāha esamībai un vienotībai, pūlējās, lai viņi nedegtu Ellē. Bet elku pielūdzēji, sacīdami: „Tā ir mūsu tēvu reliģija”, turpināja pielūgt elkus. Mūsu kungs Pravietis aicināja viņus dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi, ar pašcieņu un godu, atbrīvoties no niecības un pacelties augstās, cēlās pakāpēs. Bet viņi spītīgi palika pie sava. Abū Lahabs bija pirmais starp tiem, kas Pravieti apvainoja un mocīja. Viņš nepārtraukti sekoja Allāha Sūtnim un pūlējās atrunāt ļaudis no klausīšanās viņā un sēt viņu prātos šaubas. Ik reizi, kad sanāksmju vietās un gadatirgos mūsu kungs Allāha Sūtnis sacīja: „Ak, ļaudis! Sakiet: La ilaha illallah, lai jūs tiktu glābti!”, viņš tūdaļ steidzās viņam pakaļ un sacīja: „Ak, ļaudis! Tas, kurš runā, ir mans brāļadēls. Nekādā ziņā neticiet viņa vārdiem! Turieties no viņa tālāk!”

Kādu dienu Muhameds alaihis-salam veica namazu pie svētās Kabas. Septiņu elku pielūdzēju pulciņš no ievērojamākajiem kuraišiem, starp kuriem bija Abū Džahls, Šaiba ibn Rabīa, Utba ibn Rabīa un Ukba ibn Abī Muaits, atnāca un apsēdās netālu no Allāha Sūtņa. Turpat apkārt bija iepriekšējā dienā nokauta kamieļa spureklis un atliekas. Zemiskais Abū Džahls pagriezās pret saviem biedriem un izteica pretīgu priekšlikumu: „Kurš no jums paņems šo kamieļa spurekli un uzliks to Muhamedam starp abiem pleciem, kad viņš noliecīsies sadždā (klanīšanās līdz zemei)?” Visnetaisnīgākais, visnežēlīgākais, visnežēlsirdīgākais un visnožēlojamākais no viņiem, Ukba ibn Abī Muaits, tūdaļ piecēlās un teica: „Es to izdarīšu.” Viņš uzlika spurekli ar visu tā saturu uz mūsu Pravieša svētītajiem pleciem, kad Pravietis bija sadždā. To redzēdami, elku pielūdzēji sāka aizgūtnēm smieties. Mūsu kungs Pravietis paildzināja savu sadždu un nepacēla savu svētīto galvu. Tajā brīdī viens no cildenajiem ashābiem, Abdullāhs ibn Masūds, ieraudzīja notiekošo. Par šo notikumu viņš pastāstīja šādi:

„Kad ieraudzīju Allāha Sūtni tādā stāvoklī, man asinis sakāpa galvā. Bet man nebija ne tautas, ne cilts, kas mani pasargātu no elku pielūdzējiem. Biju vientuļš un vājš. Tajā brīdī man pat runāt nepietika spēka. Es stāvēju un lielās bēdās noraudzījos uz Allāha Sūtni.

Kaut man toreiz būtu bijis spēks vai aizstāvis, kas mani pasargātu no elku pielūdzējiem, lai es varētu noņemt un nomest to, ko viņi bija uzlikuši uz Sūtņa alaihis-salam svētītajiem pleciem! Kamēr es tā gaidīju, ziņa sasniedza Allāha Sūtņa meitu hazrat Fātimu. Fātima toreiz bija vēl maza. Viņa pieskrēja un nogrūda nost to, kas bija uz viņas tēva. Viņa nolādēja tos, kas to bija izdarījuši, un teica viņiem bargus vārdus. Mūsu kungs Allāha Sūtnis, it kā nekas nebūtu noticis, pabeidza savu namazu un pēc tam trīs reizes teica:

‚Ak, Allāh! Es nododu Tavā ziņā šo kuraišu pulku! Ak, Allāh! Es nododu Tavā ziņā Abū Džahlu Amru ibn Hišāmu! Ak, Allāh! Es nododu Tavā ziņā Utbu ibn Rabīu! Ak, Allāh! Es nododu Tavā ziņā Šaibu ibn Rabīu! Ak, Allāh! Es nododu Tavā ziņā Ukbu ibn Muaitu! Ak, Allāh! Es nododu Tavā ziņā Umaiju ibn Halafu! Ak, Allāh! Es nododu Tavā ziņā Valīdu ibn Utbu! Ak, Allāh! Es nododu Tavā ziņā Umāru ibn Valīdu!’

Dzirdējuši šo lāstu, elku pielūdzēji pārstāja smieties. Viņi sāka baidīties, jo ticēja, ka Baitullāhā izteikta lūgšana tiek uzklausīta. Mūsu kungs Allāha Sūtnis teica Abū Džahlam: ‚Es zvēru pie Allāha, vai nu tu no tā atteiksies, vai Visvarenais Allāhs uzsūtīs tev uz galvas nelaimi.’ Es zvēru pie Visvarenā Allāha, ka redzēju, kā katrs no šiem cilvēkiem, kurus Allāha Sūtnis nosauca vārdā, Badras kaujā tika nogalināts un nogāzts zemē un kā viņus sameta Badras bedrē kā karstumā sasmakušu maitu.”

Kādu dienu Abū Džahls Baitullāhā teica kuraišu elku pielūdzējiem: „Ak, kuraiši! Jūs redzat, ka Muhameds nebeidz nopelt mūsu reliģiju, aizskart mūsu elkus un mūsu tēvus, kas tos pielūdza, un uzlūkot mūs kā neprātīgus. Jūsu priekšā es zvēru: rīt, kad viņš atnāks šurp un, veikdams namazu, noliecīsies sadždā, es ar spēku iesitīšu viņam pa galvu ar akmeni, ko pats tik tikko spēšu panest. Tad jūs mani pret Abdulmutaliba dēliem varat aizstāvēt vai neaizstāvēt. Kad būšu viņu nogalinājis, lai viņa radinieki dara ar mani, ko grib…” Klātesošie elku pielūdzēji viņu kūdīja: „Mēs zvēram, ka tevi gan aizsargāsim, gan nevienam neizdosim. Kaut tikai tu viņu nogalinātu!” No rīta Abū Džahls atnāca pie Kabas ar milzīgu akmeni rokā. Viņš apsēdās pie elku pielūdzējiem un sāka gaidīt. Mūsu mīļais Pravietis (sallallahu alaihi va sallam) kā parasti atnāca uz Baitullāhu un sāka veikt namazu. Abū Džahls piecēlās un ar milzīgo akmeni rokā devās pie Allāha Sūtņa, lai viņam iesistu. Visi elku pielūdzēji saspringti vēroja notiekošo. Pietuvojies Allāha Sūtnim, Abū Džahls pēkšņi sāka trīcēt. Lielais akmens izkrita viņam no rokām zemē, seja kļuva pelēka kā pelni, un lielās bailēs viņš atkāpās. Elku pielūdzēji izbrīnā piegāja pie Abū Džahla un vaicāja: „Ak, Amr ibn Hišām! Saki, kas notika?” Abū Džahls atbildēja: „Tieši tad, kad pacēlu akmeni, lai viņu nogalinātu, manā priekšā parādījās nikns kamielis. Es zvēru, savā mūžā neesmu ne redzējis, ne dzirdējis par tik garkājainu, aszobainu un biedējošu kamieli. Ja es būtu piegājis vēl mazliet tuvāk, tas mani noteikti būtu nogalinājis.” Atkal kādu dienu Abū Džahls sapulcināja elku pielūdzējus un jautāja: „Vai Abdullāha bārenis te veic namazu un berzē savu seju pret zemi?” Viņi atbildēja: „Jā.” Abū Džahls, kurš jau gaidīja tieši šo atbildi, teica: „Ja es viņu tā redzēšu, es ar kāju samīšu viņa galvu.” Kādu dienu praviešu valdnieks bija nostājies namazā pie Kabas. Abū Džahls sēdēja ar saviem draugiem. Viņš piecēlās un devās pie Allāha Sūtņa (sallallahu alaihi va sallam). Viņš pienāca pavisam tuvu. Bet tad viņš pēkšņi, ar roku slaucīdams sev seju, metās bēgt. Elku pielūdzēji piegāja pie viņa un vaicāja: „Kas notika, kas tev kaiš?” Abū Džahls atbildēja: „Starp mums parādījās uguns bedre. Kad redzēju, ka daži cilvēki man metas virsū, es pagriezos atpakaļ.” Ikreiz, kad tādi ievērojami elku pielūdzēji kā Valīds ibn Mugīra, Abū Džahls (Amrs ibn Hišāms), Asvads ibn Mutalibs, Umaija ibn Halafs, Asvads ibn Abd Jagūss, Āss ibn Vāils un Hāriss ibn Kaiss ieraudzīja Allāha Sūtni, viņi ņirgājās: „Arī šis iedomājas, ka ir pravietis un ka pie viņa nāk Džibrīls.” Kādu dienu, kad Habīb al-akram par to bija ļoti bēdīgs, atnāca Džibrīls alaihis-salam un atnesa dažus svētos ājatus, kuros pēc nozīmes ir teikts:

„(Ak, Mans Sūtni!) Es zvēru, ka arī par praviešiem, kas tika sūtīti pirms tevis, ņirgājās. Bet tos, kas par viņiem (praviešiem) ņirgājās un viņus izsmēja, kā atmaksa par viņu izsmieklu no visām pusēm apņēma nelaime un sods.”4 „Patiesi, Mēs tevi pietiekami pasargājam no tiem, kas par tevi ņirgājas, – no tiem, kas līdzās Visvarenajam Allāham atzīst citu dievu. Drīz viņi uzzinās (kas viņus sagaida). Mēs patiešām zinām, ka viņu vārdu dēļ (tādēļ, ka viņi Allāham pielīdzina biedrus, aizskar Svēto Korānu un par tevi izsmējīgi runā) tava krūts sažņaudzas un tev ir smagi ap sirdi.”5

„Ak, Abū Džahl! Es zvēru pie Allāha, vai nu tu no tā atteiksies, vai Visvarenais Allāhs uzsūtīs tev uz galvas nelaimi” Mūsu mīļais Pravietis Muhameds alaihis-salam

Kādu dienu, kad Visuma Sultāns veica tavāfu ap Kabu al-Muazzama, atnāca Džibrīls alaihis-salam un teica: „Man ir pavēlēts tikt galā ar viņiem (ar tiem, kas ņirgājas).” Pēc brīža viņiem garām pagāja Valīds ibn Mugīra. Džibrīls alaihis-salam jautāja: „Kāds cilvēks ir šis, kas iet garām?” Mūsu kungs Pravietis atbildēja: „Viņš ir viens no Visvarenā Allāha ļaunākajiem kalpiem.” Džibrīls alaihis-salam norādīja uz Valīda kāju un teica: „Ar viņu esmu ticis galā.” Pēc brīža garām gāja Āss ibn Vāils. Pavaicājis arī par viņu un saņēmis to pašu atbildi, Džibrīls norādīja uz viņa vēderu un teica: „Arī viņam esmu ierādījis viņa vietu.” Kad garām gāja Asvads ibn Mutalibs, viņš norādīja uz viņa acīm, bet, ieraudzījis Abd Jagūsu, – uz viņa galvu. Kad garām gāja Hāriss ibn Kaiss, viņš norādīja uz viņa vēderu un teica: „Ak, Muhamed! Visvarenais Allāhs tevi ir izglābis no viņu ļaunuma. Drīz katru no viņiem piemeklēs nelaime.”

Āsam ibn Vāilam kājā iedūrās ērkšķis. Lai kā viņu ārstēja, viņa kaitei nevarēja atrast līdzekli. Beigās viņa kāja uztūka kā kamieļa kakls, un viņš izlaida garu, vaimanādams: „Muhameda Allāhs mani nogalināja!”

Asvads ibn Mutalibs kļuva akls. Džibrīls alaihis-salam viņu pazudināja, sizdams viņa galvu pret koku.

Kad Asvads ibn Abd Jagūss bija vietā, ko sauc Bād as-Samūm, viņa seja un ķermenis kļuva pilnīgi melni. Kad viņš atgriezās mājās, tuvinieki viņu nepazina un padzina no durvīm. Viņš nomira, aiz izmisuma sizdams galvu pret savas mājas durvīm.

Hāriss ibn Kaiss bija ēdis sālītas zivis. Slāpes viņu mocīja aizvien vairāk un vairāk. Lai cik ūdens viņš dzēra, slāpes neremdējās. Beigās viņš pārsprāga. Savukārt Valīdam ibn Mugīram ikrā iedūrās dzelzs gabals. Viņa brūce nedzija, viņš zaudēja daudz asiņu un arī izlaida garu, vaimanādams: „Muhameda Allāhs mani nogalināja!”

Tā katrs no viņiem saņēma atmaksu par saviem darbiem. Bez tam svētajos ājatos tika paziņots, ka elku pielūdzēji paliks Ellē mūžīgi. Kādu dienu mūsu mīļais Pravietis (sallallahu alaihi va sallam) satika Hakamu ibn Abil Āsu. Kad Pravietis bija no viņa aizgājis, Hakams, ņirgādamies par mūsu kungu Allāha Sūtni, aiz viņa muguras grozīja muti, seju un ķermeni.

Cildenākais Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) ar pravietības gaismu redzēja, ko Hakams dara, un, kad viņš lūdza, lai tas tāds arī paliktu, Hakama ķermeni pārņēma trīce, un viņš tāds palika līdz mūža galam.

Cildeno ashābu spīdzināšana

Elku pielūdzēji nemocīja vien mūsu kungu Pravieti. Viņi spīdzināja arī viņa slavenos ashābus (radijallahu anhum). Viņi it īpaši izvēlējās nabagus un tos, kam nebija aizstāvju, un bez jebkādas vilcināšanās tos apspieda un mocīja tā, ka to nav iespējams pat iedomāties. Visvairāk spīdzināti tika Bilāls al-Habašī, Zinīra Hatun, Habābs ibn Arats, Amārs ibn Jāsirs un viņa ģimene (radijallahu anhum adžmain). Dažus no viņiem dedzināja ar saulē sakarsētiem akmeņiem, citus turēja izsalkušus un izslāpušus un mocīja, sacīdami: „Atsakies no Muhameda reliģijas!” Taču viņi izturēja šīs nepanesamās mocības un nekad neatteicās no islāma.

Allāhs ir viens, Allāhs ir viens

Hazrat Bilāls, kāda elku pielūdzēja vārdā Umaija ibn Halafs vergs, bija kļuvis par musulmani ar Abū Bakra as-Sidīka starpniecību. Tā kā no saviem divpadsmit vergiem Umaija visvairāk mīlēja Bilālu, viņš bija iecēlis viņu par elku tempļa sargu. Kad hazrat Bilāls kļuva par musulmani, viņš visus tempļa elkus nolika sadždas stāvoklī. Kad šī ziņa sasniedza Umaiju, viņu pārņēma lielas šausmas. Viņš lika Bilālu pasaukt un vaicāja: „Tu esot kļuvis par musulmani? Tu esot veicis sadždu Muhameda Kungam, vai tiesa?” Hazrat Bilāls atbildēja: „Jā. Es veicu sadždu Visvarenajam Allāham, kurš ir Diženais un Augstais.” Saņēmis šo sev netīkamo atbildi, Umaija tūdaļ sāka viņu mocīt un spīdzināt. Pusdienlaikā, kad saule bija pašā zenītā, viņš viņu izģērba un dedzināja, likdams uz viņa kailā ķermeņa karstumā sakarsušus akmeņus. Sakrāvis daļu ugunskarsto akmeņu viņam uz muguras, bet citus uz vēdera, viņš teica: „Atsakies no islāma! Tici elkiem Lātam un Uzai!” Bet hazrat Bilāls apliecināja savu ticību, sacīdams: „Visvarenais Allāhs ir viens! Visvarenais Allāhs ir viens!”

Jo vairāk Umaija ibn Halafs redzēja šo viņa pacietību, jo trakāks kļuva; vilkdams Bilālu pa ērkšķiem, viņš savainoja un spīdzināja viņa ķermeni. Hazrat Bilāls, neievērodams asinis, kas strūklām tecēja no viņa ķermeņa, sacīja: „Ak, Allāh! Es esmu apmierināts ar to, kas nāk no Tevis! Ak, Allāh! Es esmu apmierināts ar to, kas nāk no Tevis!” – un nelokāmi turējās pie savas ticības. Hazrat Bilāls par šo savu stāvokli pastāstīja šādi:

„Tas ļaunais Umaija dienas karstumā mani sasēja, bet naktī spīdzināja. Bija karsta diena. Kā vienmēr, viņš atkal sāka mani spīdzināt. Ikreiz, kad viņš, lai atgrieztu mani no islāma, sacīja: ‚Pielūdz mūsu elkus! Noliedz Muhameda Allāhu, noliedz, noliedz!’, es teicu: ‚Allāhs ir viens! Allāhs ir viens!’ Lai izgāztu savu niknumu, viņš tajā dienā uzlika man uz krūtīm ļoti lielu klints bluķi. Tajā brīdī es zaudēju samaņu. Kad atguvos, redzēju, ka bluķis no manis ir noņemts un saule paslēpusies aiz mākoņa. Es pateicos Visvarenajam Allāham un teicu pats sev: ‚Ak, Bilāl! Viss, kas nāk no Cildenā Allāha, ir skaists un labs.’”

Kādu citu dienu Umaija ibn Halafs atkal izveda Bilālu al-Habašī ārā, lai viņu spīdzinātu. Novilcis viņam drēbes un atstājis tikai apakšbikses, viņš svelmainā karstumā noguldīja viņu uz nokaitētām smiltīm un sakrāva viņam virsū akmeņus. Elku pielūdzēji sapulcējās un smagi viņu spīdzināja, sacīdami: „Ja tu neatteiksies no savas reliģijas, mēs tevi nogalināsim.” Ciešot šīs nepanesamās mocības, Bilāls al-Habašī sacīja: „Allāhs ir viens! Allāhs ir viens!” Tajā brīdī tur garām gāja mūsu mīļais Pravietis (sallallahu alaihi va sallam). Ieraudzījis hazrat Bilāla al-Habašī stāvokli, viņš ļoti bēdājās un teica: „Visvarenā Allāha vārda piesaukšana tevi izglābs.”

Drīz pēc tam, kad Pravietis bija atgriezies mājās, pie viņa atnāca hazrat Abū Bakrs. Pravietis izstāstīja Abū Bakram as-Sidīkam par mocībām, kas Bilālam al-Habašī bija jācieš, un teica: „Es esmu ļoti apbēdināts.” Hazrat Abū Bakrs tūdaļ devās turp. Viņš teica elku pielūdzējiem: „Ko jūs iegūstat, šādi izturoties pret Bilālu? Pārdodiet viņu man!” Viņi teica: „Mēs viņu nepārdotu, pat ja tu mums dotu pasauli, pilnu ar zeltu. Bet mēs varam viņu apmainīt pret tavu vergu Āmiru.” Hazrat Abū Bakra vergs Āmirs kārtoja viņa tirdzniecības darīšanas un nopelnīja daudz naudas. Bez savas personīgās mantas viņam bija desmit tūkstoši zelta monētu. Viņš bija hazrat Abū Bakra palīgs un vadīja visas viņa lietas. Taču viņš bija neticīgs un spītīgi turējās pie savas neticības (kufra). Hazrat Abū Bakrs teica: „Par Bilālu es jums atdodu Āmiru ar visu viņa mantu un naudu.” Umaija ibn Halafs un pārējie elku pielūdzēji ļoti priecājās un teica: „Mēs Abū Bakru apmānījām.”

„(Ak, Mans Sūtni!) Es zvēru, ka arī par praviešiem, kas tika sūtīti pirms tevis, ņirgājās. Bet tos, kas par viņiem (praviešiem) ņirgājās un viņus izsmēja, kā atmaksa par viņu izsmieklu no visām pusēm apņēma nelaime un sods” Al-Anām: 10

Hazrat Abū Bakrs tūdaļ nometa no Bilāla al-Habašī smagos akmeņus un piecēla viņu kājās. Smagās mocības Bilālu al-Habašī bija ļoti novārdzinājušas. Abū Bakrs paņēma viņu aiz rokas, aizveda taisnā ceļā pie mūsu mīļā Pravieša un teica: „Ak, Allāha Sūtni! Šodien es Bilālu Allāha labpatikas dēļ atbrīvoju.” Mūsu kungs Allāha Sūtnis ļoti priecājās. Viņš daudz lūdza par hazrat Abū Bakru. Tajā brīdī Džibrīls alaihis-salam atnesa sūras al-Lail 17. un 18. svēto ājatu, kas vēstīja priecīgo ziņu, ka Abū Bakrs ir tālu no Elles. Šajos svētajos ājatos pēc nozīmes ir teikts: „Tas, kurš (tāpat kā hazrat Abū Bakrs) ir ļoti dievbijīgs (sargās no širka un grēkiem) un izdod savu mantu labos darbos, lai būtu šķīsts Visvarenā Allāha priekšā (un sasniegtu dievišķo apsolījumu), tiek turēts tālu no tās (Elles).”

Neiedomājamas mocības

Arī hazrat Habābs ibn Arats bija viens no tiem, kurus mocīja, lai viņš atteiktos no savas reliģijas. Arī hazrat Habābam nebija neviena aizstāvja, un viņš bija kādas elku pielūdzējas vārdā Umm Anmār vergs.

Tā kā viņam nebija radinieku, kas viņu aizsargātu, elku pielūdzēji sapulcējās, izģērba viņa svētīto ķermeni un plosīja to ar ērkšķiem. Dažreiz viņi uzvilka viņa kailajam ķermenim dzelzs kreklu un turēja viņu saulē. Saulē vai ugunī sakarsētus akmeņus viņi spieda pie viņa kailā ķermeņa un sacīja: „Atsakies no savas reliģijas! Pielūdz Lātu un Uzu!” Bet Habābs palika nelokāms savā ticībā un pretojās viņiem, sacīdams: „La ilaha illallah, Muhammadun Rasulullah.”

Kādu dienu elku pielūdzēji sapulcējās un kādā laukumā iekūra ugunskuru. Viņi sasēja hazrat Habābu un atveda turp. Izģērbuši viņu, viņi noguldīja viņu ugunī. Viņi gribēja vai nu atgriezt viņu no viņa reliģijas, vai sadedzināt ugunī. Hazrat Habābs, noguldīts uz muguras pašā uguns vidū, lūdza: „Ak, Allāh! Tu redzi manu stāvokli, Tu zini, kā man klājas. Nostiprini manā sirdī ticību un dāvā man lielu pacietību!” Viens no elku pielūdzējiem uzkāpa ar kāju hazrat Habābam uz krūtīm. Taču viņi nezināja, ka Visvarenais Allāhs sargā ticīgos.

Daudzus gadus vēlāk, kad Habābam vaicāja par šo notikumu, viņš atsedza muguru, parādīja apdegumu rētas un teica: „Viņi man iekūra ugunskuru, tad aizvilka mani un iemeta tajā. To uguni nodzēsa tikai mana miesa.”

Kamēr ārā hazrat Habābu tā spīdzināja, viņa saimniece Umm Anmār, lai atgrieztu viņu no viņa reliģijas, karsēja ugunī dzelzi un dedzināja ar to viņa galvu. Savas reliģijas dēļ viņš panesa visas šīs sāpes, nedarīja to, ko viņi prasīja, un neatteicās no savas ticības.

Kādu dienu hazrat Habābs ieradās pie mūsu mīļā Pravieša un teica: „Ak, Allāha Sūtni! Ārā elku pielūdzēji, kur vien mani ierauga, dedzina mani ugunī. Mājās mana saimniece Umm Anmār dedzina man galvu ar nokaitētu dzelzi. Es pazemīgi lūdzu, lai tu lūgtu Allāhu par mani!” Tad viņš parādīja apdegumus uz muguras un galvas. Mūsu Pravietis viņu ļoti žēloja. Viņš nespēja noskatīties uz ciešanām un netaisnību, ko Habābs cieta, lai neatteiktos no savas reliģijas, un lūdza: „Ak, mans Kungs! Palīdzi Habābam!” Cildenais Allāhs tūdaļ uzklausīja sava Sūtņa lūgšanu un uzsūtīja Umm Anmār stipras galvassāpes. Umm Anmār no galvassāpēm vaidēja līdz pat rītam. Kā zāles viņai ieteica izdedzināt galvu ar ugunī nokaitētu dzelzi. Beigās viņa pasauca Habābu un pavēlēja viņam nokaitēt ugunī dzelzs stieni un izdedzināt viņai galvu… Un hazrat Habābs dedzināja viņas galvu ar dzelzi…

Islāma pirmajās dienās elku pielūdzēji Habābam ibn Aratam īpašu uzmanību nepievērsa. Taču ar katru dienu ticīgo skaits pieauga. Beigās viņi, gribot negribot, bija spiesti uz šo lietu skatīties nopietni. Viņi pastiprināja hazrat Habāba spīdzināšanu. Viņi viņu bez žēlastības sita, pēra, ievainoja un spīdzināja atkal un atkal…

Neraugoties uz to visu, hazrat Habābs ne par matu neatkāpās no savas ticības. Taču vajāšanas un spīdzināšana bija kļuvušas nepanesamas. Viņš izstāstīja notiekošo Visuma valdniekam un teica: „Ak, Allāha Sūtni! Vai tu nelūgtu Allāhu, lai mēs tiktu atbrīvoti no mocībām, ko ciešam?”

Tad mūsu kungs Allāha Sūtnis teica: „Starp ummām, kas bija pirms jums, bija tādi cilvēki, kuriem ar dzelzs ķemmi noplēsa un nokasīja ādu un miesu, bet arī šīs mocības nespēja viņus atgriezt no viņu reliģijas. Viņus ar zāģi pārzāģēja uz pusēm no galvvidus, bet arī šīs mocības nespēja viņus novērst no viņu reliģijas. Visvarenais Allāhs noteikti pabeigs šo lietu (islāmu). Viņš to padarīs pārāku par visām reliģijām. Tik ļoti, ka cilvēks, kas uz sava jājamā dzīvnieka viens pats jās no Sanas līdz Hadramautai, nebaidīsies ne no viena, izņemot Visvareno Allāhu, un par savām aitām neraizēsies ne par ko citu kā tikai par to, ka tām var uzbrukt vilks. Bet jūs steidzaties.” Un viņš paglaudīja Habābam muguru un lūdza par viņu. Šie maigie Allāha Sūtņa vārdi, kas dvēselēm ir barība un dziedinājums, remdēja Habāba sāpes.

Hazrat Habābam bija jāatgūst prāvs parāds no Āsa ibn Vāila, kas bija īpaši nikns elku pielūdzējs. Viņš devās pie viņa, lai to pieprasītu. Āss ibn Vāils teica Habābam: „Kamēr tu nenoliegsi Muhamedu, es tev neatdošu to, kas tev pienākas.” Hazrat Habābs atbildēja: „Es zvēru pie Allāha, kā savā dzīvē, tā arī pēc nāves, kad celšos no kapa, es nekad nevarēšu noraidīt un noliegt savu Pravieti. No visa es atteiktos, bet šādu noliegumu es izdarīt nevaru.” Tad Āss ibn Vāils teica: „Vai mēs pēc nāves tiksim atdzīvināti? Ja ir kas tāds, tad man būs gan manta, gan bērni. Tajā dienā es tev arī atdošu savu parādu.”

Šo Āsa ibn Vāila vārdu dēļ Visvarenais Allāhs Svētā Korāna sūras Marjam 77.–79. svētajā ājatā pēc nozīmes teica: „(Ak, Mans Habīb!) Vai tu redzēji cilvēku (Āsu ibn Vāilu), kurš noliedz Mūsu ājatus un saka: ‚Man noteikti tiks doti (Augšāmcelšanās dienā) manta un bērni’? Vai viņam ir atklājies neredzamais (gaibs), vai arī viņš ir saņēmis solījumu no Žēlsirdīgā (Rahmāna)? Nē, tā nav! Mēs pierakstīsim to, ko viņš saka (un Augšāmcelšanās dienā Mēs viņam liksim par to atbildēt), un viņa sodu Mēs vairosim un vairosim.”

Spīdzināšana līdz samaņas zudumam

Spīdzinādami elku pielūdzēji nešķiroja sievietes no vīriešiem. Arī Zinīra Hatun, viena no pirmajām musulmanēm, kurai nebija neviena aizstāvja, bija verdzene. Uzzinājuši, ka viņa kļuvusi par musulmani, elku pielūdzēji ne mirkli nevilcinājās spīdzināt arī viņu. Viņu spieda pielūgt elkus Lātu un Uzu, žņaudza viņai rīkli un spīdzināja, līdz viņa vairs nevarēja paelpot un zaudēja samaņu. Neraugoties uz to, viņa nekad neatteicās no savas reliģijas un nedarīja to, ko viņi teica. Īpaši daudz viņu spīdzināja Abū Džahls. Tādēļ Zinīras acis vairs neredzēja. Reiz Abū Džahls teica: „Redzi? Lāts un Uza tevi padarīja aklu!” Tad Zinīra Hatun, apliecinādama savu ticību, teica: „Ak, Abū Džahl! Es zvēru pie Allāha, tas nav tā, kā tu saki. Elki, kurus tu sauc par Lātu un Uzu, nekam neder, tie pat nezina, kas tos pielūdz un kas ne. Mans Kungs noteikti spēj atdot manām acīm gaismu un atgriezt mani agrākajā stāvoklī.”

„(Ak, Bilāl!) Visvarenā Allāha vārda piesaukšana tevi izglābs” Svētais hadīss

Abū Džahls bija pārsteigts par hazrat Zinīras nesatricināmo ticību. Visvarenais Allāhs uzklausīja Zinīras lūgšanu, un viņas acis sāka redzēt vēl labāk nekā agrāk. Lai gan Abū Džahls un kuraišu elku pielūdzēji to redzēja, viņi spītējās un neticēja. Turklāt viņi teica: „Arī tā ir viņu Pravieša burvestība! Vai jūs nebrīnāties par tiem neprāšiem, kas iet Muhameda ceļu? Ja ceļš, ko viņi iet, būtu labs un patiess, mēs būtu tam sekojuši pirmie. Tātad pirms mums patiesību atrada kāds vergs?”

Tad Visvarenais Allāhs atklāja sūras al-Ahkāf 11. svēto ājatu. Pēc nozīmes: „Neticīgie par tiem, kas ticēja, teica: ‚Ja tajā (islāmā) būtu kas labs, viņi (nabagi un nevarīgie) mūs nebūtu apsteiguši un nebūtu pie tā steigušies pirms mums.’ Bet tā kā viņi ar to (ar Svēto Korānu, kā ticīgie) neatrada pareizo ceļu, viņi teiks (lai noliegtu Svēto Korānu): ‚Šis Svētais Korāns (ko izdomājis Muhameds) ir veci meli.’”

Dār al-Arkam

Mūsu mīļais Pravietis (sallallahu alaihi va sallam) ļoti bēdājās par vajāšanām un mocībām, ko elku pielūdzēji nodarīja viņa ashābiem. Islāma izplatīšanai un apgūšanai bija vajadzīga droša vieta. Mūsu kungs šim svētajam uzdevumam izvēlējās hazrat Arkama māju.6 Šī māja atradās uz austrumiem no Safā pakalna, šaurā ieliņā, augstākā vietā. No turienes bija labi redzama Kaba al-Muazzama. Mājas ieeja un izeja bija ļoti piemērota, lai vērotu garāmgājējus. Turklāt hazrat Arkams bija viens no ievērojamākajiem Mekas vīriem, ļoti cienīts cilvēks. Mūsu kungs Habīb al-akram šajā mājā mācīja saviem ashābiem islāmu. Tie, kas gribēja kļūt par musulmaņiem, nāca uz šo māju un tika pagodināti ar islāmu un, klausīdamies mūsu kunga Allāha Sūtņa svētītajos vārdos, kas dziedina sirdis, guva svētību. Viņi klausījās mūsu kungā Pravietī, aizturējuši elpu, it kā viņiem uz galvas būtu nometies putns, kas aizlaistos, tiklīdz viņi ierunātos. Viņa svētītos vārdus viņi, nepalaižot garām nevienu vārdu, iegaumēja tā, it kā tos rītu. Mūsu Pravietis (sallallahu alaihi va sallam) savas dienas veltīja Arkama mājai un no rīta līdz vakaram audzināja savus ashābus. Šī vieta bija musulmaņu pirmā mītne – „Dār al-Islām”. Pirmie musulmaņi pulcējās šeit un tā bija pasargāti no visādām elku pielūdzēju ļaundarībām.

Spīdzināšana līdz nāvei

Amārs ibn Jāsirs stāsta: „Es gribēju aiziet uz Dār al-Arkam, ieraudzīt Allāha Sūtni un kļūt par musulmani. Pie durvīm es satiku hazrat Suhaibu. Kad es viņam jautāju: ‚Ko tu te dari?’, viņš uzdeva man to pašu jautājumu. Es teicu: ‚Gribu iet pie hazrat Muhameda, uzklausīt viņa vārdus un kļūt par musulmani.’ Viņš teica: ‚Arī es tādēļ esmu atnācis.’ Kopā mēs iegājām pie viņa, cildenā un godājamā. Viņš mums izskaidroja islāmu. Ar prieku mēs kļuvām par musulmaņiem.”7

Amārs bija viens no tiem mudžāhidiem, kas nekautrējās atklāt, ka ir musulmanis. Lai neatteiktos no savas reliģijas, viņš izturēja vissmagākās mocības. Kad elku pielūdzēji viņu atrada vienu, viņi aizveda viņu uz Ramdas apvidu, Mekas klintīs, novilka viņam drēbes un uzvilka dzelzs kreklu.

Tā viņu turēja svelmainajā saulē un spīdzināja. Dažreiz viņam ar uguni dedzināja muguru, un viņam bija jācieš bezgalīgas mocības. Ik reizi viņi teica: „Noliedz! Noliedz! Pielūdz Lātu un Uzu – un tiksi vaļā!” Hazrat Amārs šīs nepanesamās mocības panesa ar lielu pacietību un atbildēja: „Mans Kungs ir Allāhs, mans Pravietis ir Muhameds alaihis-salam.” Elku pielūdzēji par to vēl vairāk trakoja, lika viņam uz krūtīm saulē sakarsušus klints bluķus, bet dažreiz iemeta viņu akā un mēģināja noslīcināt. Kādu dienu, kad Amārs ibn Jāsirs bija pagodināts nonākt pie mūsu mīļā Pravieša, viņš teica: „Ak, Allāha Sūtni! Mocības, ko elku pielūdzēji mums nodara, ir sasniegušas pēdējo robežu.” Mūsu Pravietis (sallallahu alaihi va sallam) žēloja hazrat Amāru un teica: „Esi pacietīgs, ak, Jahzāna tēv!” Pēc tam viņš lūdza: „Ak, mans Kungs! Neļauj nevienam no Amāra ģimenes izgaršot Elles sodu!”

Pirmais šahīds, pirmās asinis

Hazrat Amāra tēvs Jāsirs, māte Sumaija un brālis Abdullāhs – visa ģimene – bija kļuvuši par musulmaņiem. Elku pielūdzēji viņa mātei, tēvam un brālim nodarīja vēl vairāk mocību nekā hazrat Amāram. Spīdzināšanas laikā viņi gribēja piespiest viņus izteikt neticības (kufra) vārdus, bet viņi atbildēja: „Pat ja jūs mums nodīrātu ādu un sagrieztu mūsu miesu šķēlēs, mēs jūs neklausīsim,” un sacīja: „La ilaha illallah, Muhammadun Rasulullah.” Kādu dienu, kad vietā, ko sauc Bathā, spīdzināja visu Jāsira ģimeni, tur garām gāja mūsu Pravietis (sallallahu alaihi va sallam). Redzēdams nepanesamās mocības, ko cieta viņa ashābi, viņš ļoti bēdājās. Kad hazrat Jāsirs vaicāja: „Ak, Allāha Sūtni! Vai viss mūsu laiks tā arī paies mocībās?”, mūsu kungs atbildēja: „Esiet pacietīgi, ak, Jāsira ģimene! Priecājieties, ak, Amāra ģimene! Bez šaubām, jūsu atalgojuma vieta ir Paradīze.” Kādu citu dienu Mekas elku pielūdzēji mocīja Amāru ar uguni. Mūsu kungs Allāha Sūtnis atnāca turp un teica: „Ak, uguns! Esi vēsa un droša Amāram, kā tu biji Ibrāhīmam (alaihis-salam)!” Vēlāk, kad Amārs atsedza muguru, bija redzama uguns pēda. Šī pēda bija palikusi no laika pirms Allāha Sūtņa lūgšanas. Atkal kādā dienā, kad viņi spīdzināja Jāsira ģimeni, viņi ar bultu nogalināja hazrat Jāsiru un viņa dēlu hazrat Abdullāhu, padarīdami viņus par šahīdiem. Abū Džahls lika sasiet ar virvi hazrat Sumaijas svētītās kājas. Pie virvju galiem viņš lika piesiet divus kamieļus, dzina tos pretējos virzienos un tā lika saplosīt hazrat Sumaiju, padarīdams viņu par šahīdu. Kad mūsu kungs Pravietis un cildenie ashābi (alaihimur-ridvan) dzirdēja ziņu, ka nežēlsirdīgais, bezsirdīgais un netaisnīgais Abū Džahls un pārējie elku pielūdzēji ar spīdzināšanu Jāsira ģimeni padarījuši par šahīdiem, viņi ļoti bēdājās. Šis notikums ashābus vēl ciešāk saistīja un saliedēja.8 Kad cildenajiem ashābiem bija jāveic namazs, viņi devās uz vietām, kur neviena nebija, un tur slepus veica savu pielūgsmi. Tā kādu dienu Sads ibn Abī Vakāss, Saīds ibn Zaids, Abdullāhs ibn Masūds, Amārs ibn Jāsirs un Habābs ibn Arats veica namazu vienā no Mekas ielejām, vietā, ko sauc Abū Dub. Tajā brīdī viņus izsekojušie Ahnass ibn Šarīks un daži elku pielūdzēji pienāca pie viņiem un sāka ņirgāties par viņu pielūgsmi un to nopelt. To nespēdami paciest, hazrat Sads ibn Abī Vakāss un viņa biedri metās virsū elku pielūdzējiem. Hazrat Sads ar pagadījušos kamieļa kaulu iesita vienam no neticīgajiem pa galvu un pāršķēla to. Elku pielūdzēji izbijās un aizbēga. Tā musulmaņi pirmo reizi izlēja neticīgā asinis.

„Ak, Abū Džahl! Es zvēru pie Allāha, tas nav tā, kā tu saki. Elki, kurus tu sauc par Lātu un Uzu, nekam neder, tie pat nezina, kas tos pielūdz un kas ne. Mans Kungs noteikti spēj atdot manām acīm gaismu un atgriezt mani agrākajā stāvoklī” Zinīra Hatun (radijallahu anha)

Kā hazrat Abū Zars Gifārī kļuva par musulmani

Cilvēki cits pēc cita atrada pareizo ceļu, un islāma gaisma, izplatīdamās arī ārpus Mekas, sāka apgaismot pasauli. Saskārušies ar ziņu par islāma rašanos un izplatīšanos, elku pielūdzēji ķērās pie dažādiem līdzekļiem, lai to kavētu. Beidzot šī ziņa sasniedza arī Banū Gifāra cilti. Tiklīdz Abū Zars Gifārī šo ziņu izdzirda, viņš sūtīja savu brāli Unaisu uz Meku un lūdza viņu noskaidrot, kā ir. Unaiss aizgāja uz Meku un piedalījās mūsu kunga Pravieša sarunās. Viņš atgriezās sajūsmināts. Kad viņa brālis hazrat Abū Zars vaicāja: „Kādas ziņas tu atnesi?”, viņš atbildēja: „Mans kungs! Es zvēru pie Allāha, es redzēju ļoti cēlu cilvēku, kas vienmēr pavēl darīt labu un attur no ļauna.” Kad Abū Zars Gifārī jautāja: „Labi, bet ko cilvēki par viņu runā?”, viņa brālis Unaiss, viens no sava laika slavenajiem dzejniekiem, atbildēja: „Viņi saka – dzejnieks, zīlnieks, burvis. Taču viņa vārdi nelīdzinās zīlnieku un burvju vārdiem. Es arī salīdzināju viņa teikto ar visdažādākajiem dzejnieku dzejoļiem. Arī tiem tas nelīdzinās. Šos vārdus, kuriem nav līdzīgu, nevar mērot ne ar viena cilvēka vārdiem. Es zvēru pie Allāha, šis cilvēks vēsta patiesību un runā taisnību. Tie, kas viņam netic, ir meļi un ir maldos.” Pēc šīs ziņas Abū Zars Gifārī nolēma doties uz Meku, ieraudzīt mūsu kungu Pravieti un kļūt par musulmani. Paņēmis rokā spieķi un nedaudz ceļamaizes, viņš ar degsmi devās ceļā uz Meku. Ieradies Mekā, viņš nevienam nestāstīja par savu nodomu, jo elku pielūdzēji izturējās ārkārtīgi naidīgi pret mūsu kungu Pravieti un tiem, kas tikko bija kļuvuši par musulmaņiem, un viņu vajāšanas kļuva aizvien bargākas. Īpaši smagi viņi spīdzināja tos musulmaņus, kuriem nebija aizstāvju, un svešiniekus. Abū Zars Mekā nevienu nepazina. Viņš bija svešinieks un iebraucējs. Tādēļ viņš nevienam neko nejautāja. Pie Kabas viņš gaidīja izdevību ieraudzīt Allāha Sūtni un meklēja kādu zīmi, kas liecinātu, kur viņš atrodas. Vakarpusē viņš nostājās kādā ielas stūrī. Hazrat Alī ieraudzīja Abū Zaru. Sapratis, ka tas ir svešinieks, viņš aizveda viņu uz savu māju. Tā kā Alī viņam neko nejautāja, Abū Zars savu noslēpumu neatklāja. Kad atausa rīts, viņš atkal devās pie Kabas. Lai gan staigāja līdz vakaram, savu vēlmi viņš nesasniedza. Viņš aizgāja un apsēdās turpat, kur iepriekš. Tajā vakarā hazrat Alī atkal gāja tur garām. „Šis nabadziņš vēl nav atradis, kur palikt,” viņš teica un atkal aizveda viņu pie sevis. No rīta viņš atkal devās uz Baitullāhu un apsēdās savā stūrī. Hazrat Alī atkal aicināja viņu uz savu māju. Šoreiz viņš vaicāja, no kurienes un kāpēc viņš atnācis. Hazrat Abū Zars teica: „Ja tu man stingri apsoli dot patiesas ziņas, es pastāstīšu.” Hazrat Alī teica: „Stāsti, es tavu lietu nevienam neizpaudīšu.” Tad Abū Zars Gifārī teica: „Esmu dzirdējis, ka šeit parādījies pravietis. Esmu atnācis, lai ar viņu satiktos un nonāktu viņa klātbūtnē.” Mūsu kungs hazrat Alī teica: „Tu esi atradis patiesību un rīkojies gudri. Tagad es eju pie šī cilvēka. Seko man un ieej tajā mājā, kurā ieiešu es. Ja es pamanīšu, ka ceļā kāds varētu tev nodarīt pāri, es izlikšos, ka labo savu kurpi. Tad tu mani negaidi, bet ej garām un dodies tālāk.” Abū Zars Gifārī sekoja hazrat Alī. Beidzot viņš tika pagodināts ieraudzīt mūsu Pravieša svētīto seju. Un viņš sveicināja viņu, sacīdams: „Assalamu alaikum.”

„Esiet pacietīgi, ak, Jāsira ģimene! Priecājieties, ak, Amāra ģimene! Bez šaubām, jūsu atalgojuma vieta ir Paradīze” Svētais hadīss

Šis sveiciens bija pirmais salāms, kas islāmā tika dots, un Abū Zars Gifārī bija pirmais, kas sveicināja ar salāmu. Mūsu kungs Pravietis atbildēja uz viņa salāmu un teica: „Lai pār tevi ir Visvarenā Allāha žēlastība.” Kad mūsu kungs Pravietis viņam jautāja: „Kas tu esi?”, viņš atbildēja: „Esmu no Gifāra cilts.” Pravietis jautāja: „Cik ilgi tu jau esi šeit?” „Esmu šeit jau trīs dienas un trīs naktis.” „Kas tevi paēdināja?” „Es neatradu nekā, ko ēst vai dzert, izņemot Zamzamu. Kamēr dzēru Zamzamu, nejutu ne izsalkumu, ne slāpes.” Mūsu Pravietis teica: „Zamzams ir svētīts. Tas paēdina izsalkušo.” Pēc tam Abū Zars Gifārī teica mūsu kungam Pravietim: „Izskaidro man islāmu.” Mūsu Pravietis nolasīja viņam ticības apliecinājumu (kalimat aš-šahāda), viņš to atkārtoja, tika pagodināts ar islāmu un pievienojās pirmajiem musulmaņiem.9 Kļuvis par musulmani, hazrat Abū Zars Gifārī teica mūsu Pravietim: „Ak, Allāha Sūtni! Es zvēru pie Cildenā Allāha, kurš tevi sūtījis kā patiesu pravieti, ka es to atklāti pasludināšu elku pielūdzēju vidū.” Viņš aizgāja pie Kabas un skaļā balsī teica: „Ak, kuraiši! Ašhadu an la ilaha illallah va ašhadu anna Muhammadan abduhu va rasuluhu – es apliecinu, ka nav cita dieva kā vien Visvarenais Allāhs. Muhameds alaihis-salam ir Viņa kalps un sūtnis.” To dzirdēdami, elku pielūdzēji tūdaļ metās viņam virsū. Viņi sita viņu ar akmeņiem, nūjām un kaulu gabaliem un atstāja viņu asinīs. To redzēdams, hazrat Abāss teica: „Atstājiet šo vīru, jūs taču viņu nogalināsiet! Viņš ir no cilts, kas dzīvo pie ceļa, pa kuru iet jūsu tirdzniecības karavāna. Kā jūs tur vēlreiz iesiet garām?” Tā viņš izglāba hazrat Abū Zaru no elku pielūdzēju rokām. Abū Zars, priecādamies par godu kļūt par musulmani, nespēja nosēdēt uz vietas. Nākamajā dienā viņš atkal pie Kabas, skaļi kliegdams, izsauca ticības apliecinājumu. Elku pielūdzēji viņu atkal piekāva. Viņš sabruka zemē. Atkal klāt pienāca hazrat Abāss un izglāba viņu no viņu rokām. Mūsu kungs Pravietis (sallallahu alaihi va sallam) pavēlēja hazrat Abū Zaram Gifārī atgriezties savā zemē un tur izplatīt islāmu. Saņēmis šo pavēli, viņš atgriezās pie savas cilts un pastāstīja viņiem par Visvarenā Allāha vienotību un par to, ka Muhameds alaihis-salam ir Viņa sūtnis. Viņš sacīja, ka tas, ko Pravietis vēsta, ir patiess un pareizs, bet elki, kurus viņi pielūdz, ir nepatiesi, tukši un bezjēdzīgi. Daļa klausītāju sāka iebilst. Tad cilts virsaitis Hafāfs apsauca kliedzējus un teica: „Pagaidiet, paklausīsimies, ko viņš stāstīs.” Tad hazrat Abū Zars turpināja: „Pirms es kļuvu par musulmani, es kādu dienu aizgāju pie elka Nuhama un noliku tā priekšā pienu. Es redzēju, kā pienāca suns, izdzēra pienu un nokārtojās uz elka. Es skaidri sapratu, ka elkam nav spēka to novērst. Kā jums var patikt pielūgt elku, ko pat suns apgāna? Vai tas nav neprāts? Lūk, tas ir tas, ko jūs pielūdzat.” Visi stāvēja, galvas nodūruši. Viens no viņiem teica: „Labi, bet ko tad vēsta tas Pravietis, par kuru tu runā? Kā tu saprati, ka viņš saka patiesību?” Hazrat Abū Zars skaļā balsī teica: „Viņš vēsta, ka Visvarenais Allāhs ir viens, ka nav cita dieva kā vien Viņš un ka Viņš ir tas, kurš visu rada un kuram viss pieder, kurš ir visa saimnieks… Viņš aicina cilvēkus ticēt Viņam… Viņš aicina uz labestību, labiem tikumiem un savstarpēju palīdzību. Viņš vēsta, cik pretīgi ir dzīvas aprakt mazas meitenes un cik pretīgi ir arī visi citi ļaunumi, netaisnība un apspiešana, ko jūs darāt, un ka no tiem ir jāsargās.” Un viņš plaši izskaidroja islāmu. Viņš pa vienam uzskaitīja maldus, kuros atradās viņa cilts. Pēc tam viņš izstāstīja, cik kaitīgi un pretīgi tie ir.

Starp tiem, kas viņā klausījās, ļoti daudzi – pirmām kārtām cilts virsaitis Hafāfs un viņa paša brālis Unaiss – kļuva par musulmaņiem.10

Atklāta Svētā Korāna lasīšana pie Kabas

Kādu dienu cildenie ashābi bija sapulcējušies kādā nomaļā vietā un sarunājās: „Es zvēru pie Allāha, neviens, izņemot Allāha Sūtni, vēl nav spējis kuraišu elku pielūdzējiem atklāti likt dzirdēt Svēto Korānu. Vai ir kāds, kas viņiem atklāti nolasītu Svēto Korānu un liktu to dzirdēt?” Tur bija arī hazrat Abdullāhs ibn Masūds. „Es likšu viņiem dzirdēt!” viņš teica. Kad daži ashābi teica: „Ak, Abdullāh! Mēs baidāmies, ka elku pielūdzēji tev nodarīs pāri. Mēs gribam tādu cilvēku, kuram ir tauta un cilts, kas vajadzības gadījumā varētu viņu pasargāt no elku pielūdzējiem”, viņš uzstāja: „Ļaujiet man iet. Cildenais Allāhs mani pasargās.” Nākamajā dienā priekšpusdienā viņš nonāca pie Makām Ibrāhīm. Tur bija sapulcējušies elku pielūdzēji. Ibn Masūds stāvēdams izrunāja svēto Basmalu un sāka lasīt sūru ar-Rahmān. Elku pielūdzēji, sacīdami cits citam: „Ko saka Umm Abd dēls? Laikam viņš lasa to, ko atnesis Muhameds”, metās viņam virsū. Ar dūrēm, spērieniem un pļaukām viņi sasita viņam seju un acis zilas un padarīja viņu nepazīstamu. Bet viņš, pļaukām un dūrēm birstot, turpināja lasīt. Ar seju un acīm brūcēs un zilumos viņš atgriezās pie cildenajiem ashābiem. Cildenie ashābi par to ļoti bēdājās un teica: „Mēs jau baidījāmies, ka tevi piemeklēs tāds liktenis. Beidzot tas, no kā baidījāmies, ir noticis.” Taču Abdullāhs ibn Masūds nemaz nebija bēdīgs: „Es nekad neesmu redzējis Visvarenā Allāha ienaidniekus tik vājus kā šodien. Ja gribat, rīt no rīta es varu likt viņiem dzirdēt vēl tikpat daudz,” viņš teica. Cildenie ashābi teica: „Nē, tev ar to pietiek. Tu esi licis šiem niknajiem neticīgajiem dzirdēt to, kas viņiem nepatīk.”11

Kā Tufails ibn Amrs kļuva par musulmani

Tajos gados, kad mūsu Pravietis (sallallahu alaihi va sallam) sāka atklāti izplatīt islāmu Mekā, viņš dienu un nakti deva ļaudīm padomus un aicināja tos uz islāma reliģiju. Mekas elku pielūdzēji pūlējās padarīt šīs mūsu kunga Allāha Sūtņa pūles veltas. Pret tiem, kas pieņēma viņa teikto un ticēja, viņi uzskatīja par atļautiem jebkādus melus, apmelojumus un mocības. Tiklīdz viņi ieraudzīja kādu, kas tikās vai runāja ar mūsu kungu Pravieti, viņi tūdaļ piegāja pie tā un ķērās pie visādām viltībām un meliem, lai tas viņā neklausītos un neticētu viņa teiktajam. Viņi darīja visu, ko spēja, lai tie, kas ieradās Mekā no citurienes, ar viņu nesatiktos. Laikā, kad musulmaņi bija grūtībās un cieta neticīgo vajāšanas, Mekā ieradās Tufails ibn Amrs Dausī. To redzēdami, elku pielūdzēju vadoņi devās pie viņa un teica: „Ak, Tufail! Tu esi ieradies mūsu zemē. Abdulmutaliba bārenim, kas parādījies mūsu vidū, ir daudz brīnumainu īpašību. Viņa vārdi ir kā burvestība. Tie šķir dēlu no tēva, brāli no brāļa un vīru no sievas! Ar savām idejām viņš sajauc visu kārtību. Dēls, kas dzird viņa vārdus, vairs neklausa tēvu, bet seko viņam. Tagad neviens vairs neklausa otru – visi kļūst par musulmaņiem. Mēs baidāmies, ka šī šķelšanās nelaime, kas piemeklējusi mūs, piemeklēs arī tevi un tavu tautu. Lai tas ir mūsu padoms tev: nekādā ziņā ar viņu nerunā! Ne viņam ko saki, ne viņa vārdos klausies! Nepievērs uzmanību tam, ko viņš stāsta! Esi ļoti piesardzīgs. Un ilgi šeit nepaliec. Tūlīt dodies prom!” To, kas notika pēc tam, Tufails ibn Amrs stāsta šādi:

„Es zvēru pie Allāha, šis cilvēks vēsta patiesību un runā taisnību. Tie, kas viņam netic, ir meļi un ir maldos” Hazrat Unaiss Gifārī (radijallahu anhu)

„Es zvēru, viņi to atkārtoja tik daudz reižu, ka es nolēmu ar viņu nerunāt un viņa vārdos nekādā ziņā neklausīties. Dodoties uz Kabu, es, baidīdamies, ka varbūt sadzirdēšu viņa vārdus, pat aizbāzu ausis ar vati. Nākamajā rītā es aizgāju pie Kabas. Es redzēju, ka Sūtnis alaihis-salam tur veic namazu. Es nostājos viņam netālu. Pēc Cildenā Allāha gudrības (hikmata) kaut kas no tā, ko viņš lasīja, aizsniedza manu ausi. Cik skaisti bija vārdi, ko dzirdēju! Es teicu pats sev: ‚Es neesmu cilvēks, kas nespēj atšķirt labu no ļauna. Turklāt esmu dzejnieks. Kāpēc lai es neuzklausītu, ko šis cilvēks saka? Ja viņa vārdi man šķitīs skaisti, es tos pieņemšu, ja ne – atmetīšu.’ Un es paslēpos kādā malā un gaidīju, līdz Allāha Sūtnis pabeidza namazu un devās uz mājām. Tad es gāju viņam pakaļ. Kad viņš iegāja savā mājā, iegāju arī es un teicu: ‚Ak, Muhamed (alaihis-salam)! Kad es ierados šajā zemē, tava tauta man teica to un to… Viņi gribēja, lai es turos no tevis tālāk. No bailēm es aizbāzu ausis ar vati, lai nedzirdētu tavus vārdus. Bet Visvarenais Allāhs lika man sadzirdēt daļu no tā, ko tu lasīji. Es to atradu ļoti skaistu. Tagad pastāsti man, ko tev ir sakāms! Esmu gatavs to pieņemt.’ Mūsu kungs Allāha Sūtnis izskaidroja man islāmu un nolasīja kaut ko no Svētā Korāna. Es zvēru, savā mūžā nebiju dzirdējis skaistākus vārdus par šiem. Es tūdaļ izrunāju ticības apliecinājumu un kļuvu par musulmani. Tajā pašā brīdī es teicu: ‚Ak, Allāha Sūtni! Es esmu savā tautā cienīts cilvēks, kura vārdā klausās. Neviens no viņiem neiet pret manu vārdu. Ļauj man aiziet un aicināt arī viņus uz islāma reliģiju. Lūdz, lai Visvarenais Allāhs dotu man zīmi, brīnumu (karāmatu)! Lai šī zīme man ir atvieglojums un palīdzība, kad aicināšu savu tautu uz islāmu!’ Uz šo manu lūgumu mūsu kungs Allāha Sūtnis lūdza: ‚Ak, Allāh! Dāvā viņam ājatu, zīmi!’ Pēc tam es atgriezos savā zemē. Kādā tumšā naktī, kad sasniedzu pakalnu, no kura redzams ūdens avots, pie kura dzīvoja mana tauta, man pierē parādījās gaisma kā eļļas lukturis un sāka spīdēt. Tad es lūdzu: ‚Ak, Allāh! Pārcel šo gaismu no manas pieres uz kādu citu vietu! Lai Dausa cilts neprašas, to ieraudzījuši, nedomā, ka Allāhs to izlicis man pierē kā dievišķu sodu par to, ka esmu atteicies no savas reliģijas!’ Šī gaisma tūdaļ pārgāja uz manas pātagas galu un karājās tur kā lukturis. Kad tuvojos savas cilts mītnēm un sāku kāpt lejā no pakalna, tie, kas tur bija, rādīja cits citam gaismu, kas kā lukturis mirdzēja manas pātagas galā. Tā es nokāpu no pakalna un nonācu savā mājā. Vispirms pie manis atnāca mans tēvs un ieraudzīja mani šādu. Aiz mīlestības pret mani viņš apkampa manu kaklu. Mans tēvs bija ļoti vecs. Es viņam teicu: ‚Ak, tētiņ! Ja tu paliksi tāds, kāds biji, ne es esmu tavs, ne tu esi mans!’ To dzirdējis, tēvs apjuka un jautāja: ‚Kāpēc tā, mans dēls?’ Es viņam atbildēju: ‚Es esmu pieņēmis Muhameda alaihis-salam reliģiju un kļuvis par musulmani.’ Tad mans tēvs teica: ‚Mans dēls, arī es pieņemu reliģiju, kuru tu esi pieņēmis. Lai tava reliģija ir arī mana reliģija!’ Un viņš tūdaļ izrunāja ticības apliecinājumu un kļuva par musulmani. Pēc tam es viņam iemācīju to, ko zināju par islāma reliģiju. Tad viņš nomazgājās un uzvilka tīras drēbes. Vēlāk pie manis atnāca mana sieva. Arī viņai es teicu to pašu. Arī viņa to pieņēma un kļuva par musulmani. Kad atausa rīts, es devos pie Dausa cilts. Es izskaidroju viņiem islāmu un aicināju viņus visus pievērsties islāmam. Taču viņi to pieņemt nesteidzās. Ilgi viņi pretojās. Viņi neatteicās no saviem grēcīgajiem un ļaunajiem darbiem. Viņi gāja vēl tālāk un ņirgājās par mani, mirkšķinādami acis un raustīdami uzacis. Tā kā viņi bija kaislīgi nodevušies augļošanai un azartspēlēm, viņi manos vārdos neklausījās. Viņi izvairījās sekot islāmam. Viņi sacēlās pret Allāhu un Viņa Pravieti.

Pēc kāda laika es ierados Mekā, sūdzējos Allāha Sūtnim par savu tautu un teicu: ‚Ak, Allāha Sūtni! Dausa cilts ir sacēlusies pret Visvareno Allāhu. Viņi nepieņēma manu aicinājumu pievērsties islāmam. Lūdz Allāhu par viņiem!’ Mūsu mīļais Pravietis, kura līdzjūtība un žēlsirdība pret visiem bija tik liela, pacēla rokas, pagriezās pret kiblu un lūdza: ‚Ak, mans Kungs! Rādi Dausa ļaudīm pareizo ceļu un atved viņus pie islāma reliģijas!’ Bet man viņš teica: ‚Atgriezies pie savas tautas! Turpini viņus aicināt uz islāmu ar smaidīgu seju un laipniem vārdiem! Izturies pret viņiem maigi!’ Es tūdaļ atgriezos savā zemē un ne mirkli nemitējos aicināt Dausa ļaudis uz islāmu.”12

Aicinājums gadatirgos

Katru gadu noteiktās dienās ļaudis no dažādām pilsētām ieradās Mekā, lai apmeklētu Kabu al-Muazzama. Mūsu kungs Cildenākais Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) sagaidīja atnācējus, katrai grupai izskaidroja islāmu un vēstīja viņiem, ka Visvarenais Allāhs ir viens, ka viņš pats ir patiess pravietis un ka glābiņš ir šajā ceļā. Kādu dienu Valīds ibn Mugīra sapulcināja elku pielūdzējus un teica: „Ak, kuraiši! Atkal ir pienācis Kabas apmeklēšanas laiks. Muhameda balss ir izplatījusies pa visu pasauli. Arābu ciltis nāk pie viņa, sliecas uz viņa saldajiem vārdiem un pieņem viņa reliģiju. Pret to ir jāizdomā kāds līdzeklis. Vienosimies visi par vienu lietu, lai mēs, runādami par viņu katrs savu, cits citu neizgāztu kā meļus.” Kuraiši teica: „Ak, Abd Šamsa tēv! Tu esi tālredzīgākais no mums. Ko tu liksi mums teikt, to mēs arī teiksim.” Kad Valīds teica: „Nē, runājiet jūs, es paklausīšos”, viņi teica: „Sauksim viņu par zīlnieku.” Valīds tūdaļ iebilda: „Nē! Es zvēru, viņš nav zīlnieks. Mēs esam redzējuši daudz zīlnieku. Viņi bez kautrēšanās runā gan patiesību, gan melus. Tas, ko lasa Muhameds, nemaz nelīdzinās zīlnieku izdomājumiem. Turklāt līdz šim mēs no Muhameda neesam dzirdējuši nevienus melus. Ja mēs tā teiksim, neviens neticēs.” Tad viņi teica: „Sauksim viņu par apsēstu, par traku.” Valīds atkal iebilda: „Nē! Es zvēru, viņš nav ne apsēsts, ne traks. Mēs pazīstam trakos un apsēstos un saprotam neprāta pazīmes. Viņam nav ne smakšanas lēkmju, ne krampju un drebuļu, ne iedomātu baiļu. Ja mēs tā teiksim, mūs izgāzīs un sauks par meļiem.” Kuraiši teica: „Sauksim viņu par dzejnieku…” Valīds atkal iebilda: „Viņš nav arī dzejnieks! Mēs ļoti labi pazīstam visdažādāko dzeju. Tas, ko viņš lasa, nemaz nelīdzinās dzejai.” Tad viņi teica: „Sauksim viņu par burvi.” Valīds teica: „Viņš nav burvis. Mēs esam redzējuši burvjus un viņu burvestības, arī tos mēs pazīstam. Viņa vārdos nav ne pēdu no burvestības. Muhameda vārds ir pārāks par visu pasauli. Viņš nav arī nepazīstams cilvēks. Mēs nevaram nošķirt ļaudis no viņa un liegt viņiem ar viņu runāt. Turklāt daiļrunībā un izteiksmes mākslā, skaistā un jēgpilnā runā viņš ir pārāks par saviem vienaudžiem. Īsi sakot, lai ko mēs par viņu teiktu, ļaudis sapratīs, ka mūsu vārdi ir meli.” Neatraduši, ko vēl teikt, kuraiši teica: „Tu esi vecākais un pieredzējušākais no mums, mēs piekrītam tam, ko tu teiksi.”

„Mūsu Pravietis lūdza: ‚Ak, mans Kungs! Rādi Dausa ļaudīm pareizo ceļu un atved viņus pie islāma reliģijas!’ Bet man viņš teica: ‚Atgriezies pie savas tautas! Turpini viņus aicināt uz islāmu ar smaidīgu seju un laipniem vārdiem! Izturies pret viņiem maigi!’” Tufails ibn Amrs (radijallahu anhu)

Tad Valīds ibn Mugīra kādu brīdi domāja un pēc tam samaitāja tos, kas bija viņam apkārt, sacīdams: „Tomēr labāk par visu būs saukt viņu par burvi, par apburtāju – tas šķitīs visticamākais. Jo ar saviem vārdiem viņš šķir cilvēkus no viņu tautas un radiniekiem. Viņš atsvešina brāli no brāļa un divus draugus vienu no otra.” Kuraiši tūdaļ izklīda un teica ļaudīm, kurus Mekā bija sapulcējuši ap sevi: „Muhameds ir burvis!”, un izplatīja to tautā. Kad ciltis sāka ierasties, lai apmeklētu Kabu, viņi tām gāja pretī un neatstāja nevienu, ko nebūtu brīdinājuši nesatikties ar mūsu kungu Pravieti. Šīs elku pielūdzēju rīcības dēļ visās arābu zemēs ļaudis sāka interesēties par islāmu, un viņu prātos radās šaubas un jautājumi par elkiem. Visvarenais Allāhs atklāja svētos ājatus par to, ka Viņš liks neticīgajam Valīdam ibn Mugīram izgaršot rūgtus sodus. Sūras al-Muddassir 11.–29. svētajos ājatos pēc nozīmes ir teikts: „(Ak, Mans Sūtni!) Atstāj Man to cilvēku, kuru Es radīju vienu pašu (bez jebkādas mantas), (tādu neticīgo kā Valīds ibn Mugīra, atstāj Man viņa sodu: Es tam neticīgajam došu sodu, kādu viņš pelnījis). Es viņam devu daudz mantas (šim nepateicīgajam cilvēkam, kam nekā nebija, Es devu daudz vīna dārzu, augļu dārzu un mantas, vēlāk ļāvu viņam iegūt daudz labumu). Es viņam devu dēlus, kas vienmēr ir viņam līdzās (kas viņu uzrauga un sargā, stiprus un varenus, gatavus tūdaļ atvairīt jebkuru uzbrukumu viņam). Es viņam visu atvieglināju un devu viņam lielas iespējas (padarīju viņu tādu, ka viņš visu varēja viegli iegūt, atvēru viņam ceļu. Mekā viņš ieguva augstu stāvokli. Viņam deva iesauku Raihānat al-Arab. Savai tautai viņš sevi stādīja priekšā kā ļoti izcilu cilvēku). Pēc tam viņš (šis alkatīgais, nepateicīgais cilvēks) pēc visām šīm iespējām vēlas, lai Mēs (viņa mantu un bērnus) vēl vairotu (alkatīgi to prasa; viņš neprot novērtēt saņemtos labumus un necenšas par tiem pateikties). Nē! Viņa vēlmes nekad netiks piepildītas! (Šī noliedzēja, šī mantkārīgā vēlme netiks piepildīta, viņa manta un bērni netiks vairoti.) Jo viņš ir kļuvis ārkārtīgi spītīgs pret Mūsu ājatiem. Es viņu nežēlīgi dzīšu Ellē augšup pa slideno klinti, uz kuras neturas kāja (Elles bargajās un sāpīgajās mokās Es viņam piespriedīšu sodu, kādu viņš pelnījis), Es viņu iegrūdīšu grūtībās un mokās! (Kādu dienu, kad mūsu kungs Pravietis pie Kabas skaļā balsī lasīja Svēto Korānu, svēto ājatu iedarbība atstāja Valīdā dziļas pēdas. Viņš aizgāja pie kuraišiem un teica: ‚Es dzirdēju vārdu, ko lasīja Muhameds. Tas nevar būt ne cilvēka, ne džina vārds. Tas nav dzejolis, tas nav arī zīlnieka vārds. Un šis cilvēks nemelo. Esmu dzirdējis daudz trāpīgu vārdu, bet to es ne ar ko nevarēju salīdzināt. Vai jūs kādreiz esat redzējuši viņu melojam?’ Tad kuraišus pārņēma liels satraukums, un viņi teica: ‚Vai mums! Arī šo gudro, šo bagāto, šo ietekmīgo vīru mēs esam palaiduši no rokām! Muhameda (sallallahu alaihi va sallam) vārdi ir iedarbojušies arī uz viņu.’ Viņi tūdaļ sūtīja pie viņa Abū Džahlu. Abū Džahls atnāca un teica: ‚Kas noticis, ka redzu tevi tik noskumušu un satrauktu? Vai Muhameda burvestība iedarbojusies arī uz tevi, vai tev ticis kaut kas no tā, kas pāri palicis no viņa mantas un īpašumiem? Mēs savā starpā esam nolēmuši: ja tu kāro pēc mantas un īpašumiem, mēs tev dosim tik daudz mantas un īpašumu, cik vien gribēsi. Tikai nenogriezies šādos maldu ceļos!’ Valīds ibn Mugīra teica: ‚Es esmu bagātākais no kuraišiem. Kā jūs varat man piedāvāt ko tādu?’ Tad Abū Džahls teica: ‚Labi! Tad kāpēc tu teici slavas pilnus vārdus par Korānu, ko viņš lasa?’) (Pēc tam šis noliedzējs, lai aizskartu Svēto Korānu, ko bija dzirdējis no Allāha Sūtņa,) iztēlojās savā prātā dažas lietas (apdomāja un apsvēra) un pēc tam izteica savu vērtējumu (paziņoja savu pārdomu iznākumu). Lai viņš iet bojā, kā gan viņš to novērtēja! (Viņš izteica neiespējamu, nesaskanīgu, pretrunīgu vērtējumu, kas noliedza to, ko viņš pats pirms tam bija teicis. Šis cilvēks juta, ka viņam jāizskaidro paša teiktie vārdi: kā lai es viņiem izskaidroju šos vārdus, ko esmu teicis?)

„Nē, es atkal iešu un lasīšu. Pirmo reizi redzēju elku pielūdzējus tik nožēlojamā stāvoklī. Viņu nevarība mani ļoti iepriecina. Es nejūtu sāpes no mocībām, kas man nodarītas” Abdullāhs ibn Masūds (radijallahu anhu)

Un atkal: lai viņš iet bojā, kā gan viņš izteica (tik šausmīgu) vērtējumu! Pēc tam viņš paskatījās (pievērsa lietai visu uzmanību, vēlreiz to dziļi pārdomāja, lai pilnīgi to pārvaldītu). Pēc tam viņš saviebās un sadrūma. Pēc tam viņš novērsās no patiesības un kļuva iedomīgs. Un teica: ‚Tā ir tikai burvestība, kas mantota no cilvēkiem (kas nemitīgi pāriet no viena pie otra). Tas nav nekas cits kā cilvēka vārds!’ (Taču šis cilvēks iepriekš savas tautas vidū bija atzinis, ka Svētais Korāns ir brīnišķīgs vārds, kas nelīdzinās ne cilvēku, ne džinu vārdiem. Pēc tam šis noliedzējs, lai iepriecinātu savu tautu, mainīja savus vārdus un apmeloja Svēto Korānu ar to, kas tam nekādi nepiedien. Tā viņš pats sevi padarīja pelnījušu dievišķo sodu. Visvarenais Allāhs teica:) Es viņu iemetīšu Ellē (Sakarā, bargā ugunī). Vai tu zini, kas ir Sakars? (Ko tu zini par to, kas ir bargā uguns? Vai tev ir ziņas par tās īpašībām?) Tā ne atstāj, ne atlaiž! (Tā ne nogalina, ne ļauj dzīvot; tos, kas tajā iekrituši, tā ne izlaiž, ne beidz mocīt.) Tā noplēš cilvēkam visu ādu (to sadedzina, apsvilina un padara melnu) un atsedz viņa kaulus.”

Elku pielūdzēji klausās Svēto Korānu

Elku pielūdzēju vadoņi ar dažādām viltībām un apspiešanu kavēja ļaudis pieņemt ticību. Viņi aizliedza Mekas ļaudīm klausīties svētos ājatus, ko lasīja Muhameds alaihis-salam. Bet paši naktīs slepus nāca pie mājas, kurā atradās mūsu mīļais Pravietis Muhameds alaihis-salam, paslēpās kādā stūrī un klausījās. Kad atausa rīts un kļuva gaišs, elku pielūdzēju vadoņi, redzēdami, ka katrs no viņiem, nezinot par otru, naktī bija atnācis klausīties Svēto Korānu, cits citu nopēla un teica: „Turpmāk tā vairs nedarīsim.” Taču nākamajā naktī viņi atkal, cits par citu nezinādami, aizgāja, paslēpās kādā stūrī un atkal klausījās. No rīta viņi atkal cits citu ieraudzīja un apjuka. Viņi šķīrās, zvērēdami, ka vairs tā nedarīs, taču nespēja no tā atturēties. Tomēr, sekodami savam nafsam (zemākajam „es”), lielīdamies, baidīdamies, ka citi elku pielūdzēji viņus nopels, un ļaudamies vēl daudzām tukšām domām, viņi ticību nepieņēma. Viņi kavēja arī citus. Turklāt viņi ielās kliedza: „Muhameds ir burvis.” Kādā vakarā elku pielūdzēji sapulcējās ap Kabu un teica: „Liksim pasaukt Muhamedu un apspriedīsim šo lietu! Lai pēc tam neviens mūs nenopeļ un lai mūs attaisno.” Un viņi sūtīja ziņu mūsu kungam Allāha Sūtnim (sallallahu alaihi va sallam). Saņēmis šo aicinājumu, mūsu kungs Pravietis atnāca pie Kabas un apsēdās elku pielūdzējiem pretī. Elku pielūdzēji teica: „Ak, Muhamed! Mēs pēc tevis sūtījām tādēļ, ka gribam ar tevi vienoties. Mēs zvēram, ka arābu vidū nav redzēts neviens, kas savu tautu būtu iegrūdis tādās nelaimēs kā tu! Tu nopēli mūsu reliģiju! Tu aizskāri mūsu dievus! Tu nicināji mūsu prātu! Tu sašķēli mūsu vienotību un sanaidoji mūs citu ar citu! Nav tāda ļauna darba, ko tu mums nebūtu nodarījis! Ja ar šiem saviem darbiem un vārdiem tu gribi kļūt bagāts, ļauj mums savākt tev vairāk mantas, nekā tu vēlies. Ja gribi iegūt slavu un godu, mēs tevi atzīsim par savu kungu. Ja gribi būt valdnieks, mēs pasludināsim tevi par valdnieku un pulcēsimies ap tevi. Ja tu esi kāda spēka varā, mēs tevi no tā atbrīvosim. Ja tā ir džinu izraisīta slimība, mēs izdosim visu savu bagātību, lai meklētu tai dziedinājumu!” Pacietīgi viņus uzklausījis, pasauļu valdnieks deva šādu varenu atbildi: „Ak, kuraiši! Nekā no tā, ko jūs teicāt, manī nav. Ar to, ko esmu jums atnesis, es neesmu nācis ne lai prasītu jūsu mantu, ne lai iegūtu jūsu vidū lielu godu un slavu, ne lai kļūtu par jūsu valdnieku. Bet Visvarenais Allāhs mani ir sūtījis pie jums kā pravieti un atklājis man Grāmatu. Viņš man pavēlēja būt jums (tiem no jums, kas pieņems) priecīgas vēsts nesējam (par Paradīzi) un brīdinātājam (par Elli tiem, kas nepieņems).

Un es jums esmu nodevis šo sava Kunga pavēli un devis jums padomu. Ja jūs pieņemsiet to, ko esmu atnesis, tā jums būs daļa un iztika gan šajā pasaulē, gan mūžīgajā pasaulē. Bet ja nepieņemsiet un atraidīsiet, tad man, līdz Visvarenais Allāhs starp mani un jums pasludinās savu spriedumu, atliek tikai, lai izpildītu Cildenā Allāha pavēli, stāties pretī katrai grūtībai un to panest…” Abū Džahls, Umaija ibn Halafs un pārējie elku pielūdzēji teica: „Ak, Muhamed! Tu zini, ka nav neviena, kam iztikšana būtu grūtāka nekā mums. Ja reiz tu esi pravietis, palūdz savam Kungam, lai Viņš novāktu un attālinātu šos kalnus, kas mūs spiež un apgrūtina mūsu iztiku! Lai Viņš paplašina mūsu zemi un liek pa to tecēt upēm kā Damaskas un Irākas upēm! Turklāt lai Viņš atdzīvina dažus no mūsu senajiem senčiem, pirmām kārtām Kusaju ibn Kilābu! Kusajs ibn Kilābs taču bija patiesīgs, dižens vīrs. Pajautāsim viņam, vai tas, ko tu saki, ir patiesība vai meli! Ja viņš apstiprinās tavus vārdus un ja tu izdarīsi to, ko mēs prasām, mēs tev ticēsim. Tā mēs arī uzzināsim, kāds ir tavs stāvoklis pie tava Kunga. Ja tu to mūsu labā nedarīsi, tad izlūdzies kaut ko no sava Kunga sev pašam. Palūdz, lai Viņš sūtītu eņģeli, kas apstiprinātu tavus vārdus un atturētu mūs no tevis! Turklāt lai tavs Kungs dod tev dārzus, pilis un dārgumus, lai tu atbrīvotos no rūpēm par iztiku! Jo arī tu, tāpat kā mēs, staigā pa tirgiem un pūlies, lai iztiktu!” Mūsu kungs, pasaules lepnums, viņiem teica: „Es neesmu sūtīts pie jums ar to. Ar ko Visvarenais Allāhs mani ir sūtījis, tikai to es jums esmu atnesis no Cildenā Allāha. Es to jums esmu nodevis. Es neesmu cilvēks, kas lūgtu no sava Kunga (mantu un īpašumus)… Visvarenais Allāhs mani ir sūtījis kā priecīgas vēsts nesēju (par Paradīzi tiem no jums, kas pieņem to, ko esmu atnesis) un brīdinātāju (par Elli tiem no jums, kas to nepieņem, bet atraida).” Šoreiz elku pielūdzēji teica: „Ja reiz tavs Kungs noteikti dara visu, ko grib, tad palūdz Viņam, lai Viņš sašķeltu šīs debesis un nogāztu tās mums virsū! Kamēr tu to nedarīsi, mēs tev neticēsim!” Mūsu kungs Pravietis teica: „Tā ir Visvarenā Allāha lieta. Ja Viņš gribēs jums to darīt, Viņš noteikti to darīs.” Tad elku pielūdzēji gāja vēl tālāk un teica: „Ak, Muhamed! Vai tad tavs Kungs nezināja, ka mēs sēdēsim ar tevi, ko tev jautāsim un ko no tevis prasīsim, ka Viņš tev to iepriekš nepaziņoja un nemācīja? Kāpēc Viņš nepaziņoja, ko Viņš ar mums darīs, ja mēs nepieņemsim to, ko tu mums esi vēstījis?.. Kamēr tu mums neatvedīsi eņģeļus par lieciniekiem tam, ka tavi vārdi ir patiesi, mēs tev neticēsim… Mums vairs nav pret tevi nekādu saistību. Mēs zvēram, ka vairs neliksim tevi mierā! Vai nu mēs iznīcināsim tevi, vai tu mūs…” Redzēdams, ka viņi, tā vietā, lai tuvotos viņam, pavisam attālinās, mūsu mīļais Pravietis aizgāja no viņiem.13 Tā kā Mekas elku pielūdzēji atraidīja Visuma Sultānu, Visvarenais Allāhs ar Džibrīla alaihis-salam starpniecību sūtīja atklāsmi un atbildēja viņiem ar svētajiem ājatiem. Viņš paziņoja par rūgtajiem sodiem, kas viņus piemeklēs. Sūras al-Anām 4.–11. svētajos ājatos pēc nozīmes ir teikts: „Nav neviena ājata no viņu Kunga ājatiem (ājata no Svētā Korāna ājatiem, pierādījuma no pierādījumiem vai brīnuma no brīnumiem), kas pie viņiem atnāktu un no kura viņi nebūtu novērsušies.

„Mežonīgie, cietsirdīgie neprašas tev netic. Viņi ir vēl lielāki munāfiki (liekuļi)” At-Tauba: 97

Lūk, kad pie viņiem atnāca Patiesība (Svētais Korāns), viņi to nosauca par meliem un noliedza. Bet drīz pie viņiem atnāks ziņa (sods) par to, par ko viņi ņirgājās un ko izsmēja. Vai tad viņi (Mekas ļaudis) neredzēja, cik daudz paaudžu pirms viņiem Mēs iznīcinājām? Vai tad viņi to droši nezināja? Mēs viņiem bijām devuši visas iespējas, kādas nedevām jums. No debesīm Mēs sūtījām pār viņiem bagātīgus lietus. Mēs likām upēm tecēt zem (viņu sakņu dārziem, augļu dārziem un pilīm). Pēc tam Mēs viņus iznīcinājām viņu grēku dēļ (un tāpēc, ka viņi nepateicās par šiem labumiem). Viņu vietā Mēs radījām citas un citas paaudzes. Pat ja Mēs tev būtu atklājuši grāmatu, kas uzrakstīta uz papīra, un viņi to būtu turējuši savās rokās, tie neticīgie aiz spītības tomēr būtu teikuši: ‚Tā nav nekas cits kā acīmredzama burvestība.’ Turklāt viņi teica: ‚Kaut pie viņa (Muhameda alaihis-salam) būtu sūtīts eņģelis (ko arī mēs varētu redzēt) (un mums pateiktu, ka viņš ir pravietis)!’ Ja Mēs būtu sūtījuši eņģeli (un viņi tomēr nebūtu pieņēmuši ticību), lieta noteikti būtu izšķirta (būtu pasludināts spriedums par viņu visu iznīcināšanu). Tad viņiem netiktu dots atelpas laiks ne uz acumirkli, un uz viņiem pat netiktu paskatīts. Ja Mēs būtu viņu (Pravieti) padarījuši par eņģeli, Mēs viņu tomēr būtu rādījuši (vīrieša) izskatā un būtu iegrūduši viņus tajās pašās šaubās, kurās viņi ir. Es zvēru, ka arī par praviešiem pirms tevis ņirgājās un tos izsmēja, un nelaime un sods, kas bija atmaksa par to, par ko viņi ņirgājās, apņēma viņus no visām pusēm. Saki: ‚Ceļojiet pa zemi un pēc tam paskatieties, kāds bija gals tiem, kas praviešus sauca par meļiem!’” Sūras al-Furkān 7.–10. svētajos ājatos pēc nozīmes ir teikts: „Neticīgie teica: ‚Kas tas par pravieti? Viņš ēd un dzer tāpat kā mēs un staigā pa ielām. Ja viņš būtu pravietis, pie viņa nāktu eņģelis. Viņam būtu palīgi, un arī tie mums vēstītu un biedētu ar Elli. Vai arī viņa Kungs sūtītu viņam naudas dārgumus, vai arī viņam būtu augļu dārzi un muižas, un viņš ēstu, ko gribētu.’ Šie netaisnīgie teica cits citam: ‚Ja jūs viņam sekosiet, jūs sekosiet apburtam cilvēkam.’ (Ak, Mans Habīb!) Paskaties, kādas sliktas līdzības viņi par tevi izdomāja, nogriezās no patiesā ceļa un iekrita maldos. Tagad viņi vairs nevar izkļūt no maldiem un atrast pareizo ceļu. Cik dižena ir Visvarenā Allāha godība! Ja Viņš gribēs, Viņš dos tev (šajā pasaulē) kaut ko labāku par to: sakņu dārzus un augļu dārzus, zem kuriem tek upes, un uzcels tev pilis!” Arī 21. svētajā ājatā pēc nozīmes ir teikts: „Tie, kas necer Mūs satikt, teica: ‚Kaut pie mums būtu sūtīti eņģeļi (un mums pavēstītu, ka Muhameds runā patiesību), vai kaut mēs redzētu savu Kungu!’ Es zvēru, ka viņi savās dvēselēs ir iedomājušies sevi par diženiem un ar lielu pārdrošību pārkāpuši robežas…” Sūras Saba 9. svētajā ājatā pēc nozīmes ir teikts: „Ja Mēs gribētu, Mēs liktu zemei viņus aprīt (tāpat kā Kārūnu, jo viņi redzēja Mūsu skaidros ājatus un tomēr tos sauca par meliem), vai liktu, lai uz viņiem kristu debesu gabali (kā darījām ar Aikas ļaudīm).” Arī sūras al-Isrā 97. svētajā ājatā pēc nozīmes ir teikts: „… Augšāmcelšanās dienā Mēs viņus sapulcināsim uz sejām, aklus, mēmus un kurlus! Viņu mītne ir Elle; ik reizi, kad tās uguns pierimst, Mēs tās liesmas pastiprinām!” Uzzinājuši par svētajiem ājatiem, kas tika atklāti par viņiem, elku pielūdzēji vēl vairāk pastiprināja savu naidīgumu.

Īpaši Ubaijs ibn Halafs un viņa brālis Umaija ļoti apbēdināja mūsu kungu Allāha Sūtni. Nožēlojamais Ubaijs ar satrupējušu kaulu rokā ieradās pie mūsu Pravieša un teica: „Ak, Muhamed! Pēc tam, kad šis kauls ir satrupējis, tavs Allāhs to atdzīvināšot, vai ne? Tātad tu domā, ka tavs Kungs atdzīvinās to, kas satrupējis!” Un viņš sadrupināja kaulu. Pēc tam viņš uzpūta tā putekļus mūsu mīļajam Pravietim un turpināja: „Ak, Muhamed! Kas gan to varēs atdzīvināt pēc tam, kad tas tā satrupējis?” Mūsu kungs Pravietis (sallallahu alaihi va sallam) teica: „Jā. Visvarenais Allāhs nonāvēs gan tevi, gan to… Pēc tam Viņš tevi atdzīvinās un iemetīs Ellē.” Šī notikuma dēļ Cildenais Allāhs atklāja šos svētos ājatus. Pēc nozīmes: „Vai tad tas (noliedzējs) cilvēks neredzēja, vai tad viņš droši nezināja, ka Mēs viņu radījām no sēklas lāses? Un tomēr viņš kļuva par atklātu strīdnieku. Aizmirsis, kā viņš pats tika radīts, viņš Mums atnesa līdzību: ‚Kas atdzīvinās šos kaulus, kad tie satrupējuši un izbiruši?’ (Ak, Mans Sūtni!) Saki: ‚Tos atdzīvinās Tas, kurš tos pirmo reizi radīja (kad to nebija), un Viņš (Visvarenais Allāhs) pilnīgi zina katru radīto. Viņš (Visvarenais Allāhs) ir Tas, kurš jums no zaļa koka izdabū uguni, un tagad jūs no tā iekurat uguni. Vai tad Tam, kurš radīja debesis un zemi, nepietiek spēka radīt tādus kā viņi? Protams, pietiek. Viņš ir visa Radītājs, Viņš visu zina…’”14

Hālida ibn Saīda ticība

Aicinājuma uz islāmu pirmajā laikā Hālids ibn Saīds redzēja sapni. Sapnī viņš stāvēja Elles malā, un viņa tēvs gribēja viņu pagrūst, lai viņš iekristu. Tieši tajā brīdī viņš redzēja, ka mūsu Pravietis satver viņu aiz vidukļa un izglābj no iekrišanas Ellē. Viņš ar kliedzienu pamodās un teica: „Es zvēru pie Allāha, šis sapnis ir patiess.” Izgājis ārā, viņš satika hazrat Abū Bakru un izstāstīja viņam savu sapni. Hazrat Abū Bakrs viņam teica: „Tavs sapnis ir patiess. Šis cilvēks ir Visvarenā Allāha pravietis. Tūlīt ej un seko viņam! Tu viņam paklausīsi, pieņemsi reliģiju, ko viņš atnesis, un būsi ar viņu kopā. Viņš tevi pasargās no iekrišanas Ellē, kā tu to redzēji sapnī. Bet tavs tēvs paliks Ellē!”

Hazrat Hālids ibn Saīds bija sapņa iespaidā. Nezaudējot laiku, viņš tūlīt devās pie Muhameda alaihis-salam uz vietu, ko sauc Adžjāda, un jautāja: „Ak, Muhamed! Uz ko tu aicini ļaudis?”

Mūsu kungs Pravietis atbildēja: „Es aicinu cilvēkus ticēt vienīgajam Allāham, kuram nav ne pāra, ne līdzinieka, un tam, ka Muhameds (alaihis-salam) ir Viņa kalps un pravietis, un atteikties no tā, ka viņi pielūdz kaut kādus akmens gabalus, kas nedzird un neredz, nevar ne kaitēt, ne palīdzēt un nezina, kas tos pielūdz un kas ne.”

Tad Hālids ibn Saīds tūdaļ kļuva par musulmani, sacīdams: „Arī es apliecinu, ka nav cita pielūdzama dieva kā vien Visvarenais Allāhs, un vēl apliecinu, ka tu esi Visvarenā Allāha pravietis!” Tas, ka viņš kļuva par musulmani, mūsu Pravieti ļoti iepriecināja. Pēc viņa godu kļūt par musulmani ieguva arī viņa sieva Umaija. Hazrat Hālids ibn Saīds gribēja, lai arī viņa brāļi kļūtu par musulmaņiem, un pūlējās to panākt. No viņiem arī Umars ibn Saīds bija kļuvis par musulmani.

„Augšāmcelšanās dienā Mēs viņus sapulcināsim uz sejām, aklus, mēmus un kurlus! Viņu mītne ir Elle; ik reizi, kad tās uguns pierimst, Mēs tās liesmas pastiprinām!” Al-Isrā: 97

Kad viņu tēvs Abū Uhaiha, nikns islāma ienaidnieks, uzzināja, ka Hālids un Umars kļuvuši par musulmaņiem un veic namazu kādā nomaļā Mekas vietā, viņš sūtīja tos savus bērnus, kas nebija musulmaņi, un lika viņus atvest pie sevis. Tad viņš lika viņiem atteikties no jaunās reliģijas, ko viņi bija pieņēmuši. Viņš sāka viņus rāt un sist.

Pēc tam viņš teica Hālidam ibn Saīdam: „Tu esi sekojis Muhamedam? Bet tu taču redzi, ka viņš iet pret savu tautu un ar to, ko atnesis, aizskar mūsu elkus un mūsu senčus!”

Kad hazrat Hālids ibn Saīds teica: „Es zvēru pie Allāha, ka Muhameds alaihis-salam runā patiesību. Es esmu viņam sekojis. Labāk es nomiršu, nekā atteikšos no savas reliģijas!”, tēva niknums pieauga vēl vairāk. Sitis viņu ar nūju, līdz tā salūza, viņš teica: „Tu nelietīgais dēls! Ej, kurp gribi! Es zvēru, ka tev nedošu ne kumosa maizes!” Hazrat Hālids teica: „Ja tu man atņemsi iztiku, Visvarenais Allāhs noteikti dāvās man manu iztiku (rizku).”

Tēvs piedraudēja saviem pārējiem bērniem: „Ja kāds no jums ar viņu runās, es jums izdarīšu to, ko viņam neesmu izdarījis.” Viņš lika ieslodzīt hazrat Hālidu mājas pagrabā un trīs dienas atstāja viņu Mekas karstumā izsalkušu un izslāpušu.

Hazrat Hālids ibn Saīds atrada izdevību un aizbēga no tēva. Tēvs smagi saslima. Gulēdams slimības gultā, Abū Uhaiha aiz naida pret islāmu sacīja:

„Ja es izveseļošos un piecelšos kājās, visi, kas ir Mekā, pielūgs mūsu elkus. Neviens nevarēs pielūgt nevienu citu kā vien tos!” Lai tēva naids pret patieso reliģiju beigtos un lai viņš nenodarītu ļaunu viņa brāļiem musulmaņiem, hazrat Hālids pacēla rokas un lūdza: „Ak, Allāh, kas radījis pasaules! Neļauj manam tēvam piecelties no šīs slimības!” Cildenais Allāhs viņa lūgšanu uzklausīja: Abū Uhaiha vairs nepiecēlās no slimības gultas un nomira.

Kā Musabs ibn Umairs kļuva par musulmani

Musabs ibn Umairs (radijallahu anhu) piederēja pie kādas cēlas un bagātas kuraišu ģimenes. Kad viņš izdzirdēja mūsu Pravieša svētītos vārdus, viņa sirdī radās liela mīlestība. Viņš dega ilgās viņu satikt. Beigās viņš aizgāja uz Dār al-Arkam un kļuva par musulmani. To dzirdējuši, viņa māte un tēvs atņēma viņam visu un sāka viņu spīdzināt. Lai atgrieztu viņu no viņa reliģijas, viņi ieslodzīja viņu savas mājas pagrabā un dienām ilgi turēja izsalkušu un izslāpušu. Svelmainajā Arābijas saulē viņi viņu spīdzināja smagi un gandrīz nepanesami. Taču hazrat Musabs ibn Umairs pacietīgi izturēja šīs smagās un nežēlīgās mocības un neatteicās no islāma.

Pirms kļūšanas par musulmani hazrat Musabs ģimenes bagātības dēļ bija audzis pārticībā un pārpilnībā. Visi viņu apskauda. Kad viņš kļuva par musulmani, ģimene viņam visu atņēma un pakļāva viņu mocībām. Kādu dienu Musabs ibn Umairs, kas savas reliģijas dēļ bija izturējis visādas grūtības, ieradās pie mūsu kunga Allāha Sūtņa. Par šo viņa atnākšanu hazrat Alī pastāstīja šādi: „Mēs sēdējām kopā ar Allāha Sūtni. Tajā brīdī atnāca Musabs ibn Umairs. Mugurā viņam bija lāpītas drēbes, un viņš bija nožēlojamā stāvoklī. Kad Allāha Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) ieraudzīja viņu tādu, viņa svētītās acis pildījās ar asarām. Tā kā Musabs, neraugoties uz mocībām un nabadzību, ko cieta, neatteicās no savas reliģijas, Pravietis teica: ‚Paskatieties uz šo cilvēku, kura sirdi Visvarenais Allāhs ir apgaismojis! Es redzēju, kā viņa māte un tēvs viņu baroja ar vislabākajiem ēdieniem un dzērieniem. Mīlestība pret Visvareno Allāhu un Viņa Sūtni ir viņu novedusi līdz tādam stāvoklim, kādu jūs redzat.’”

„Ak, Allāh! Piedod viņiem viņu grēkus! Jo viņi nezina, ko dara” Svētais hadīss

Piesauc Patiesību, degdams ilgās!
Tu saņemsi daudz žēlastības,
Tev atvērsies ikvienas durvis,
Tev atklāsies Allāha Skaistums.
Šams Tabrīzī to zina:
Pasaule nepaliks, tā zudīs,
Visa radība izzudīs,
Mūžīgs paliek vienīgi Allāhs.
Salatullah salamullah,
Alaika jā Rasulallah.

Hidžra uz Abesīniju