APLENKUMS

Aplenkuma sākums

Pravietiskās misijas (bisas) septītais gads… Elku pielūdzēji nenogurstoši pūlējās neļaut islāmam iespiesties sirdīs un izplatīties. Tomēr ar katru dienu musulmaņu kļuva arvien vairāk. Spīdzināšana un netaisnība, ko musulmaņiem nodarīja, nenovērsa viņus no izvēlētā ceļa; gluži otrādi, tās lika viņiem vēl ciešāk turēties citam pie cita un saliedēties. Neviens no viņiem neatkrita no savas reliģijas, un viņi nevilcinādamies bija gatavi ziedot dzīvību par mūsu kungu Allāha Sūtni. To dzirdot, auga ārpus Mekas dzīvojošo cilšu ziņkāre, un islāma gaisma sasniedza arvien tālākas vietas. Kad elku pielūdzēji uzzināja, ka cilvēki, kurus viņi bija sūtījuši uz Abesīniju, nav panākuši to, ko gribēja, un ka negušs Ashama pat kļuvis par musulmani, aizsargā musulmaņus un izturas pret viņiem labi, viņi kļuva kā traki. Lai par to bargi atriebtos un izrautu islāmu ar visām saknēm, viņi sapulcējās un pieņēma šo briesmīgo lēmumu: „Lai kur viņš būtu, lai kur viņu redzētu, Muhameds noteikti ir jānogalina!…”

Neticīgie to apstiprināja ar zvērestu pēc zvēresta.

Uzzinājis par elku pielūdzēju lēmumu, Abū Tālibs ļoti noskuma. Viņš sāka bažīties par sava sirdsmīļā, svētītā brāļadēla dzīvību. Viņš sapulcināja savu dzimtu un pavēlēja tai aizsargāt Visuma Sultānu no kuraišu elku pielūdzējiem. Radniecības dedzības vadīti, Hāšima dēli apvienojās, lai izpildītu šo pavēli. Šim nolūkam viņi aicināja mūsu kungu Pravieti un visus viņa ashābus, kas viņam ticēja, uz Šib Abū Tālib, tas ir, uz Abū Tāliba kvartālu, kas atradās uz pakalna Mekas ziemeļu pusē, apmēram trīs km attālumā no Baitullāha. Mūsu kungs Allāha Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) sapulcināja savus ashābus un apmetās Šibā. No Hāšima dēliem vienīgi Abū Lahabs iebilda pret lēmumu aizsargāt mūsu kungu Pravieti un uz Šibu negāja. Elku pielūdzēji, ieskaitot viņu, apvienojās un sāka gaidīt izdevību nogalināt mūsu Pravieti.1

Kad elku pielūdzēji redzēja, ka mūsu kungs Pravietis un viņa ashābi ir sapulcējušies Abū Tāliba kvartālā, viņi atkal sanāca kopā. Tad viņi pieņēma šādu lēmumu: „Kamēr Muhameds alaihis-salam netiks izdots kuraišiem, lai viņu nogalinātu, neviens neņems sievā meitenes no Hāšima dēliem!… Neviens viņiem nedos savas meitas!… Viņiem neko nepārdos!… No viņiem neko nepirks!… Neviens ar viņiem nesatiksies un nerunās!… Neviens neieies viņu mājās un kvartālos!… Viņu lūgums pēc miera nekad netiks pieņemts!… Neviens nekad viņus nežēlos!…”

Šo lēmumu, ko uz papīra bija uzrakstījis elku pielūdzējs vārdā Mansūrs ibn Ikrima, viņi apzīmogoja. Lai visi to redzētu un tam sekotu, viņi to piekāra pie Kabas al-Muazzama sienas.

Kad šī ziņa sasniedza mūsu mīļo Pravieti, viņš ļoti noskuma un lūdza Allāhu. Viņa lūgšana tūdaļ tika pieņemta, un nelaimīgā Mansūra rokas vienā mirklī nokalta. Elku pielūdzēji bija apstulbuši un teica: „Skatieties! Par netaisnību, ko mēs nodarījām Hāšima dēliem, Mansūra rokas nokalta – viņu piemeklēja nelaime.” Taču tā vietā, lai attaptos, viņi kļuva vēl nevaldāmāki. Viņi nolika sargus pie ceļiem, kas veda uz Šibu, un neļāva tur ievest pārtiku un apģērbu. Tirgotājiem, kas ieradās Mekā, viņi lika neiet uz Šibu un nevest uz turieni savas preces, sacīdami, ka vajadzības gadījumā paši tās nopirks par augstu cenu. Tā viņi cerēja, ka tie, kas atrodas Šibā, nomirs badā vai ka Hāšima dēli nožēlos un izdos viņiem mūsu kungu Pravieti. Šāds stāvoklis katru gadu turpinājās līdz Kabas apmeklēšanas laikam.

„Ak, Mans Pravieti! Tev pietiek ar Allāhu un ar tiem ticīgajiem, kas seko tavās pēdās!” Al-Anfāl: 64

Saskaņā ar paražām šajā laikā asinis neizlēja. Tāpēc Hāšima dēli varēja brīvi iet uz Meku un iepirkties, lai sagādātu visu nepieciešamo veselam gadam. Ja kāds no viņiem nāca pie tirgotāja pirkt preces, elku pielūdzēju vadoņi, tādi kā Abū Lahabs un Abū Džahls, tūlīt piesteidzās un teica tirgotājiem: „Ak, tirgotāji! Stipri paceliet cenas Muhameda ashābiem, lai dārdzības dēļ neviens nespētu neko nopirkt! Ja tāpēc jūsu preces paliks nepārdotas, mēs esam gatavi tās visas nopirkt.” Tad tirgotāji prasīja par savām precēm augstu cenu, un musulmaņi atgriezās, neko nenopirkuši…

Šajā ceļā mūsu mīļais Pravietis, mūsu māte hazrat Hadīdža un mūsu kungs Abū Bakrs as-Sidīks iztērēja visu savu mantu un pūlējās apklusināt līdz debesīm sniedzošos bada mocīto bērnu kliedzienus. Viņi deva tiem ēst koku mizu, zāļu saknes un pat izkaltušas ādas gabalus. No mātēm un tēviem aiz bezspēka bija palikuši tikai āda un kauli. Mūsu kungs Pravietis un cildenie ashābi aiz bada piesēja pie saviem svētītajiem vēderiem akmeņus. Ja kāds no elku pielūdzējiem apžēlojās un slepeni kaut ko atnesa, pārējie elku pielūdzēji viņu sita un smagi apvainoja. Īsi sakot, jebkāda satiksme bija pārtraukta, un ticīgie nonāca ļoti grūtā stāvoklī.

Elku pielūdzēji velti gaidīja, ka šīs bargās netaisnības dēļ Hāšima dēli atjēgsies un Abū Tālibs izdos viņiem mūsu kungu Pravieti. Taču pilnīgi pretēji viņu cerībām musulmaņi Abū Tāliba kvartālā sargāja mūsu kungu Pravieti un ķērās pie visiem piesardzības līdzekļiem, lai viņam nenotiktu nekāds ļaunums. Lai novērstu iespējamu slepkavības mēģinājumu, Abū Tālibs pie vietas, kur gulēja mūsu kungs Allāha Sūtnis, maiņām lika sargus un gādāja, lai viņš mierīgi varētu gulēt savā mājā. Bet mūsu kungs Pravietis, ne no kā nebīdamies, netērēja velti ne sekundi, izpildot Visvarenā Allāha pavēli un izplatot islāmu. Viņš pūlējās, aicinādams cilvēkus uz reliģiju, lai viņi izglābtos no Elles, un šajā ceļā pacietīgi turpināja savas pamācības. Lai kuraišu elku pielūdzēji, kas viņu noliedza, arī saprastu, ko nozīmē bads, kādu dienu mūsu kungs Allāha Sūtnis lūdza: „Ak, Allāh! Palīdzi man un sūti arī šiem septiņu bada gadu sodu, tādu kā septiņi bada gadi Jūsufa (alaihis-salam) laikā!” Turpmākajās dienās no debesīm nenokrita neviena lietus lāse. Zeme izdega no sausuma. Uz zemes vairs nevarēja ieraudzīt neviena zaļa auga. Kuraišu elku pielūdzēji nesaprata, kas viņus piemeklējis. Viņi centās izglābties no nāves, ēdot badā nobeigušos dzīvnieku maitas un smirdošas suņu ādas.

Arī viņu bērni sāka kliegt un vaimanāt aiz bada. Daudzi no viņiem nomira badā. Kad viņi skatījās uz debesīm, bada dēļ viņiem šķita, it kā visu būtu pārklājuši dūmi. Viņi sāka atjēgties un it kā saprast, cik liela bijusi viņu nodarītā netaisnība. Viņi sūtīja pie mūsu kunga Pravieša Abū Sufjānu. Abū Sufjāns atnāca, zvērēja un teica: „Ak, Muhamed! Tu saki, ka esi sūtīts kā žēlastība pasaulēm, un pavēli mums ticēt Allāham un ievērot radniecības tiesības. Taču tava tauta iet bojā un mirst no sausuma un bada. Palūdz savu Kungu, lai šī nelaime tiktu no mums novērsta; Allāhs pieņem tavu lūgšanu. Ja tu tā palūgsi, mēs visi ticēsim!…”

Tā viņi, nonākuši nelaimē, nolika malā savu netaisnību un spīdzināšanu un sāka lūgties mūsu kungu Allāha Sūtni. Mūsu kungs Pravietis viņiem nepārmeta to, ko viņi bija darījuši, bet, dzirdējis viņu solījumu „Mēs ticēsim”, pacēla savas svētītās rokas un lūdza Cildeno Allāhu. Visvarenais Allāhs pieņēma sava Habība lūgšanu un sūtīja pār Meku bagātīgu lietu; zeme piesūcās ar ūdeni, un augi sāka zaļot. Taču, lai gan elku pielūdzēji tika izglābti no sausuma un bada, viņi aizmirsa savu solījumu un neatlaidīgi palika neticībā (kufrs)…

Svētajos ājatos, ko Visvarenais Allāhs sūtīja kā atbildi viņiem, Viņš pēc nozīmes teica: „Gluži otrādi, (viņi netic Visvarenajam Allāham un Muhamedam alaihis-salam; attiecībā uz Svēto Korānu, mūžīgo pasauli un atkārtotu augšāmcelšanos) viņi kavējas šaubās. Tāpēc (ak, Mans Habīb!) gaidi to dienu, kad debesis atnesīs skaidri redzamus dūmus. Šie dūmi pilnībā apklās visus cilvēkus. Tas ir briesmīgs sods! (Cilvēki) sacīs: ‚Ak, mūsu Kungs! Novērs no mums šo sodu, un mēs ticēsim!’ Kur gan viņiem pārdomāt un mācīties, ja pie viņiem atnāca pravietis, kas izskaidroja patiesības? Pēc tam viņi no viņa novērsās un teica: ‚Viņš ir citu iemācīts, viņš ir ārprātīgs.’ Kad Mēs šo sodu mazliet novērsīsim, jūs atkal atgriezīsieties savā agrākajā stāvoklī. Tajā dienā, kad viņi tiks sagrābti ar lielu spēku (Badras dienā), Mēs noteikti (viņiem) atriebsimies. Es zvēru pie sava diženuma, Mēs noteikti jau pirms šiem (kuraišu elku pielūdzējiem) pārbaudījām arī faraona tautu. Pie viņiem no Mūsu puses atnāca cēls pravietis (tas bija Mūsa alaihis-salam). Viņš tiem teica: ‚Atdodiet man Allāha kalpus (Israēla bērnus). (Sūtiet viņus kopā ar mani. Atlaidiet viņus vaļā, nemociet viņus.) Es patiesi esmu uzticams pravietis, ko Visvarenais Allāhs sūtījis pie jums ar atklāsmi. Neesiet augstprātīgi pret Visvareno Allāhu, jo es esmu atnācis pie jums ar pierādījumu, kas atklāj, ka mana lieta ir patiesa, ar skaidru brīnumu. Ziniet, ka es meklēju patvērumu pie Visvarenā Allāha, mana un jūsu Kunga, lai jūs mani nenomētātu ar akmeņiem un nenogalinātu; Viņš mani pasargās. Ja jūs negribat mani atzīt un man ticēt, tad atstājiet mani mierā. (Es no jums neko labu negaidu. Lai vismaz jūsu ļaunums mani neskar.)’ (Kad viņi neticēja un viņu noliedza, bet turklāt vēl sāka viņu mocīt un apspiest,) Mūsa (alaihis-salam) lūdza Visvareno Allāhu: ‚Ak, mans Kungs! Šī ir tauta, kas neatlaidīgi turas pie neticības.’ Visvarenais Allāhs deva Mūsam atklāsmi un teica: ‚Izej (no Ēģiptes) naktī kopā ar Maniem kalpiem (Israēla bērniem)! Kad faraons un viņa svīta uzzinās, ka jūs esat izgājuši, viņi jūs noteikti vajās. Kad ar savu tautu būsi šķērsojis jūru, atstāj to tādu, kāda tā ir (nesit vēlreiz ar savu zizli un neaizver atvērtos ceļus; atstāj tos vaļā). Jo faraons un viņa karaspēks ieies šajos ceļos un noslīks.’”2

Aplenkuma atcelšana

Elku pielūdzēji atteicās no saviem vārdiem „Mēs ticēsim” un atkal sāka apspiest musulmaņus. Kādu dienu Visvarenais Allāhs ar atklāsmi paziņoja mūsu kungam Pravietim, ka „Viņš ir uzsūtījis Kabā piekārtajam līguma rakstam koka tārpu (kodi) un ka šis tārpiņš ir apēdis visu rakstīto, izņemot Visvarenā Allāha vārdu…” Mūsu kungs Pravietis teica Abū Tālibam: „Ak, tēvoci! Visvarenais Allāhs, kas ir mans Kungs, ir uzsūtījis kuraišu līguma rakstam koka tārpu. Izņemot Visvarenā Allāha vārdu, tas nav atstājis nekā no tur ierakstītā – ne netaisnības, ne radniecības saišu saraušanas, ne apmelojumu… Tas visu ir iznīcinājis.”

„Ak, Allāh! Palīdzi man un sūti arī šiem septiņu bada gadu sodu, tādu kā septiņi bada gadi Jūsufa (alaihis-salam) laikā!” Svētais hadīss

Kad Abū Tālibs jautāja: „Vai tev to paziņoja tavs Kungs?”, mūsu kungs Pravietis atbildēja: „Jā.” Tad Abū Tālibs teica: „Es apliecinu, ka tu runā tikai patiesību.” Viņš tūlīt apģērbās un devās pie Kabas. Tur sēdēja elku pielūdzēju vadoņi. Ieraudzījuši nākam Abū Tālibu, viņi teica: „Droši vien viņš nāk, lai izdotu mums Muhamedu!…” Piegājis pie viņiem, Abū Tālibs teica: „Ak, kuraišu ļaudis! Mans brāļadēls, kas ir al-Amīns un nekad nav melojis, man paziņoja, ka koka tārps ir apēdis visu rakstīto jūsu uzrakstītajā lapā, izņemot Visvarenā Allāha vārdu. Nu, atnesiet to papīru, ko uzrakstījāt pret mums, lai mēs redzētu! Ja šie vārdi ir patiesi, es zvēru, ka mēs visi turpināsim viņu aizsargāt līdz nāvei. Bet jums tagad būtu jāatsakās no šīs netaisnības un ļaunās izturēšanās…” Elku pielūdzēji satraukti noņēma lapu no Kabas sienas un atnesa. Kad Abū Tālibs teica: „Lasiet!”, viens no viņiem atvēra lapu, lai lasītu, un ieraudzīja, ka viss rakstītais ir izdzisis, izņemot „Bismika Allahumma”.3 Elku pielūdzēji nezināja, ko teikt un ko darīt. Tā kā daži no viņiem no līguma atteicās, viņi galu galā atcēla šo bargo aplenkumu, kas bija ildzis trīs gadus, bija pilns neaizmirstamu ciešanu un sirdīs bija atstājis dziļas brūces. Taču no sava naida viņi nekādi neatteicās; gluži otrādi, viņi kļuva vēl skarbāki. Viņi izmēģināja visus ceļus, lai kavētu islāma izplatīšanos. Par spīti visām viņu pūlēm, islāms strauji izplatījās; mūsu mīļais Pravietis Muhameds alaihis-salam pūlējās glābt cilvēkus, kas smaka nezināšanas laikmeta (Džāhilijas) tumsā (zulmats), un veda viņus uz patiesu laimi. Tie, kas šo laimi sasniedza, pateicās par lielo dāvanu, ko bija saņēmuši, un nekad nepadevās elku pielūdzēju apvainojumu un spīdzināšanas priekšā. Islāma gaisma apgaismoja daudzas sirdis, kas redzēja Muhameda alaihis-salam brīnumus un musulmaņu nelokāmību savā reliģijā.

Mēness pāršķelšanās divās daļās

Viens no mūsu kunga Pravieša lielajiem brīnumiem ir Mēness pāršķelšanās divās daļās. Elku pielūdzēju grupa, kurā bija arī Abū Džahls un Valīds ibn Mugīra, teica mūsu kungam Cildenākajam Sūtnim (sallallahu alaihi va sallam): „Ja tu patiešām esi pravietis, pāršķel Mēnesi divās daļās tā, lai viena puse būtu redzama virs Kuaikiāna kalna, bet otra – virs Abū Kubaisa kalna!…” Mūsu kungs Allāha Sūtnis jautāja: „Ja es to izdarīšu, vai jūs ticēsiet?” Viņi atbildēja: „Jā, tad mēs ticēsim.” Mūsu kungs Allāha Sūtnis lūdza Visvareno Allāhu, lai Mēness tiktu pāršķelts divās daļās. Džibrīls alaihis-salam tūlīt atnāca pie mūsu mīļā Pravieša un teica: „Ak, Muhamed! Paziņo Mekas ļaudīm, lai šonakt viņi vēro brīnumu.” Mūsu kungs Pravietis paziņoja, ka Mēness pāršķelsies divās daļās mēneša četrpadsmitajā naktī, pilnā badrā (pilnmēnesī), tas ir, naktī, kad tas ir pilnīgi apaļš un visspožākais, un ka tie, kas vēlas no tā gūt mācību, lai vēro. Tajā naktī, kad mūsu mīļais Pravietis norādīja ar savu svētīto pirkstu, Mēness pāršķēlās divās daļās. Viena daļa bija redzama virs Abū Kubaisa kalna, bet otra – virs Kuaikiāna kalna. Pēc tam tās debesīs atkal savienojās.

Allāha Sūtnis teica: „Ak, Abū Salama ibn Abdulasad, Arkam ibn Abil Arkam! Esiet liecinieki!” Pēc tam arī citiem saviem ashābiem, kas bija viņam blakus, viņš teica: „Esiet liecinieki!” Elku pielūdzēji savām acīm ieraudzīja vēl vienu acīmredzamu brīnumu. Taču viņi ne tikai neturēja savu vārdu un neticēja, bet, lai neticētu arī citi, teica: „Tā ir tikai Muhameda burvība, ar ko viņš mūs apbūris! Bet visus cilvēkus taču viņš nevar apburt!… Pajautāsim cilvēkiem, kas ierodas no citām vietām, un paskatīsimies, vai arī viņi ir redzējuši to pašu notikumu. Ja redzējuši, tad Muhameda apgalvojums, ka viņš ir pravietis, ir patiess. Ja nē, tad tā ir burvība.” Viņi jautāja tiem, kas ieradās, un pat sūtīja cilvēkus uz citām vietām jautāt. No visiem viņi dzirdēja to pašu: „Jā, tajā naktī mēs redzējām, ka Mēness pāršķēlās divās daļās!” Tomēr viņi atkal to noliedza. Noliedzēju priekšgalā bija Abū Džahls. Lai cilvēki nesaņemtu ticības dāvanu, viņš samaitāja sirdis, sacīdams: „Abū Tāliba bāreņa burvība ir iedarbojusies pat uz debesīm!…”4 Pēc šī viņa nolieguma Visvarenais Allāhs sūtīja svētos ājatus. Pēc nozīmes:

„Stunda (kijāmats) ir tuvu, un Mēness ir pāršķēlies (pāršķelts divās daļās). Ikreiz, kad viņi (kuraišu neticīgie) redz kādu brīnumu (kas norāda, ka Muhameds alaihis-salam ir pravietis), viņi novēršas (no tā, lai par to pārdomātu un ticētu) un saka: ‚Tā ir nemitīga (nepārtraukta, visaptveroša un spēcīga) burvība.’ Un viņi noliedza (pravieti vai brīnumu) un sekoja savām iegribām (savas dvēseles kārībām un vēlmēm). Taču katra lieta sasniedz savu iznākumu un atrod savu vietu (to, uz ko tā ir vērsta). Patiesi, pie viņiem (Mekas elku pielūdzējiem) ir atnākušas daudzas svarīgas ziņas (likumi un aizliegumi), kurām vajadzēja viņus atturēt (no ļauna). (Šīs pavēles un zināšanas ir) pilnīga gudrība. Taču sūtņi, brīdinājumi un draudi (viņiem) nemaz nelīdz. Tāpēc arī tu novērsies no viņiem (ak, Mans Habīb! Ja viņi stūrgalvīgi turpina noliegt). Tajā dienā, kad aicinātājs (Isrāfīls alaihis-salam) aicinās (neticīgos) pie kaut kā neredzēta un nezināma (uz mahšara vietu, uz norēķinu), viņi iznāks no saviem kapiem ar pazemotām un nolaistām acīm (no bailēm un šausmām nezinādami, kurp iet), kā izklīduši siseņi. Neticīgie, (noliekuši kaklu) steigdamies pie aicinātāja, sacīs: ‚Cik grūta un smaga mums ir šī diena!’”5

Lai mans Kungs arī jums dāvā hidāju

Pēc tam, kad bija beigusies trīs gadu blokāde, ko elku pielūdzēji bija noteikuši musulmaņiem, pie mūsu kunga Allāha Sūtņa ieradās cilvēku grupa no Nadžrānas. Viņu bija ap divdesmit; par islāmu viņi bija dzirdējuši no cildenajiem ashābiem, kas bija pārcēlušies (veikuši hidžru) uz Abesīniju. Viņi bija ieradušies Mekā, lai iepazītu islāmu un saņemtu laimi redzēt mūsu kungu Pravieti. Ar mūsu kungu Allāha Sūtni viņi tikās pie Kabas al-Muazzama. Viņi uzdeva daudz jautājumu un saņēma atbildes, kas bija skaistākas un pilnīgākas, nekā viņi bija vēlējušies. Kuraišu elku pielūdzēji no visām pusēm viņus vēroja. Mūsu mīļais Pravietis, kas sūtīts kā žēlastība pasaulēm, nolasīja viņiem dažus svētos ājatus no Svētā Korāna. Tie viņus dziļi aizkustināja, un viņi, nespēdami valdīt asaras, raudāja. Pēc tam, mūsu kunga aicināti, viņi ļoti iepriecinājās, ar lielu prieku izrunāja ticības apliecinājumu un tika pagodināti ar to, ka kļuva par musulmaņiem. Kad viņi lūdza atļauju atgriezties dzimtenē, pie viņiem pienāca Abū Džahls un izteica šādus apvainojumu pilnus vārdus: „Tik muļķīgus cilvēkus kā jūs mēs vēl neesam redzējuši!… Vienreiz pasēdējuši viņam blakus, jūs atteicāties no savas reliģijas un atzinājāt par patiesu visu, ko viņš teica!…” Šie cilvēki, kas tikko bija pagodināti kļūt par ashābiem, atbildēja: „Mēs vēlam, lai Visvarenais Allāhs arī jums dāvātu hidāju. Šo apvainojumu un nezināšanu, ko jūs mums parādījāt, mēs jums neatdarīsim. Mēs taču neesam aizskāruši nevienu jūsu tiesību. Bet labi ziniet: dažu nezinātāju vārdu dēļ mēs nekad negribam pazaudēt šo lielo dāvanu, ko esam saņēmuši, un neatkritīsim no šīs patiesās reliģijas.”6

„Ak, tēvoci! Visvarenais Allāhs, kas ir mans Kungs, ir uzsūtījis kuraišu līguma rakstam koka tārpu. Izņemot Visvarenā Allāha vārdu, tas nav atstājis nekā no tur ierakstītā – ne netaisnības, ne radniecības saišu saraušanas, ne apmelojumu… Tas visu ir iznīcinājis” Svētais hadīss

Svētajos ājatos, ko Visvarenais Allāhs sūtīja pēc šī notikuma, Viņš pēc nozīmes teica: „Ir daudzi, kam Mēs pirms šī (Svētā Korāna) devām Grāmatu un kas tam (Svētajam Korānam) tic. Kad tas (Svētais Korāns) viņiem tiek lasīts, viņi saka: ‚Mēs tam ticam. Bez šaubām, tā ir patiesība (kas nākusi) no mūsu Kunga. Patiesi, mēs jau pirms tam bijām pieņēmuši islāmu.’ Viņiem atalgojums tiks dots divkārt, jo viņi bija pacietīgi (un nelokāmi). Viņi atvaira ļaunu ar labu. No tā, ko Mēs viņiem devām kā iztiku, viņi tērē (labiem mērķiem). Kad viņi dzird neķītrus vārdus, viņi no tiem novēršas un saka: ‚Mūsu darbi pieder mums, bet jūsu darbi – jums. Miers (salāms) jums (esiet mierīgi mūsu dēļ). Mēs nemeklējam nezinātājus (un negribam viņu draudzību).’”7

ŪDENS KASĪDA8
Ak, manas acis! Nelejiet asaras uz uguni manā sirdī kā ūdeni,
Jo tik lielu, tik liesmojošu uguni nenodzēsīs ūdens.
Nezinu, vai griezīgās debesu velves krāsa ir kā ūdens,
Vai griezīgo debesu velvi pārplūdinājis manu acu ūdens.
Nav brīnums, ja tava zobena prieks manu sirdi saplosījis driskās,
Jo, garām tecēdams, plaisas sienā atstāj ūdens.
Mana ievainotā sirds ar bailēm runā par tavas bultas smaili9,
Kā ievainotais piesardzīgi dzer ūdens malku.
Lai dārznieks atdod rožu dārzu plūdiem un velti nepūlas,
Neviena roze nebūs skaista kā tava seja, kaut tūkstoš dārziem dotu ūdens.
Neviens rakstvedis nespēj atdarināt tava vaiga līnijas,
Kaut kā spalva vērīgi skatītos, viņa acis aizklās melns ūdens.
Lai manas skropstas mitrinās, kad atceros tavu vaigu,
Jo rozes cerībā ne velti ērkšķim tiek dots ūdens.
Bēdu dienā nežēlo manai slimajai sirdij sava skatiena asā zobena,
Jo labs darbs ir tumšā naktī slimajam pasniegt ūdens.
Ak, sirds! Lūdz viņa bultas smaili un remdē šķirtības drudzi,
Es esmu bez ūdens; šoreiz šajā tuksnesī man jāmeklē ūdens.
Es ilgojos pēc tavām lūpām, kā askēts ilgojas pēc Kausara,
Jo dzērājam tīk vīns, bet skaidram prātam tīk ūdens.
Bez mitas tas tek uz tavas paradīzes kaimiņu ielu,
Laikam iemīlējis to, kas iet kā cipreses slaidums, – ūdens.
Man jākļūst par zemi un jāaizsprosto ceļš uz to ielu,
Es nedrīkstu ļaut tam tur aiztecēt, jo mans sāncensis ir ūdens.
Ak, draugi! Ja es mirstu, ilgodamies noskūpstīt viņa roku,
Darinājiet no manas zemes krūzi un nesiet ar to mīļotajam ūdens.

„Ir daudzi, kam Mēs pirms šī (Svētā Korāna) devām Grāmatu un kas tam tic. Kad tas viņiem tiek lasīts, viņi saka: ‚Mēs tam ticam. Bez šaubām, tā ir patiesība (kas nākusi) no mūsu Kunga. Patiesi, mēs jau pirms tam bijām pieņēmuši islāmu’” Al-Kasas: 52–53

Džannat al-Muallā

Kapsēta, kurā atradās daudzu cildeno ashābu mauzoleji, pirmām kārtām mūsu mātes hazrat Hadīdžas (radijallahu anha). Šodien šos mauzolejus vairs nav iespējams redzēt. Diemžēl visi šie skaistie vēstures pieminekļi ir nojaukti.