VIŅA BISA1 UN AICINĀJUMS

Pirmā atklāsme

Kad mūsu kungam Pravietim bija četrdesmit gadu, viņš atkal kādā ramadāna mēnesī bija devies vientulībā uz Hirā kalna alu un iegrimis pārdomās. Ramadāna 17. naktī uz pirmdienu, pēc pusnakts, viņš izdzirdēja balsi, kas sauca viņu vārdā. Kad viņš pacēla galvu un paskatījās apkārt, viņš otrreiz izdzirdēja to pašu balsi un ieraudzīja, ka visu apkārt pēkšņi pārklājusi gaisma. Tad viņa priekšā parādījās Džibrīls3 alaihis-salam un teica: „Lasi!” Mūsu kungs viņam atbildēja: „Es neprotu lasīt.” Tad eņģelis satvēra viņu un spieda, līdz viņam izsīka spēki, un teica: „Lasi!” Viņš atkal atbildēja: „Es neprotu lasīt.” Eņģelis vēlreiz viņu saspieda un teica: „Lasi!” Kad viņš teica: „Es neprotu lasīt,” eņģelis saspieda viņu trešo reizi. Tad eņģelis viņu atlaida un atnesa sūras al-Alak pirmos piecus svētos ājatus, kuru nozīme ir: „(Ak, Muhamed alaihis-salam!) Lasi sava Kunga, Allāha, vārdā, kurš visu radījis! Viņš radīja cilvēku no sarecējušām asinīm (alaka)! Lasi, Allāhs ir visdevīgākais! Viņš māca ar spalvu, māca to, ko cilvēks nezināja.”4 Arī Muhameds alaihis-salam lasīja kopā ar viņu. Tā nāca pirmā atklāsme, un tā uzlēca islāma saule, kas izgaismo visu pasauli.5

Liela satraukuma un drebuļu pārņemts, mūsu kungs Allāha Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) izgāja no Hirā kalna alas un sāka kāpt lejā. Kad viņš bija nonācis kalna vidū, viņš izdzirdēja balsi. Džibrīls alaihis-salam teica: „Ak, Muhamed! Tu esi Visvarenā Allāha Sūtnis, bet es esmu Džibrīls.” Tad viņš uzsita ar papēdi pa zemi. No vietas, kur viņš uzsita, izplūda ūdens, un viņš sāka veikt abdestu. Mūsu kungs Pravietis uzmanīgi viņu vēroja. Kad Džibrīls alaihis-salam beidza savu abdestu, viņš lika mūsu kungam Pravietim veikt abdestu tā, kā viņš bija redzējis. Kad mūsu mīļais Pravietis bija beidzis abdestu, Džibrīls alaihis-salam kļuva par imāmu6, un viņi veica divu rakatu namazu.

Pēc tam Džibrīls alaihis-salam teica: „Ak, Muhamed! Tavs Kungs sūta tev savu salāmu (sveicienu)!” Un turpināja: „Viņš saka: ‚Tu esi Mans Sūtnis džiniem un cilvēkiem. Tāpēc aicini viņus pie tauhīda (Allāha vienotības)!’” Tad viņš aizgāja un pacēlās debesīs. Tā mūsu mīļais Pravietis gan redzēja Džibrīlu alaihis-salam, gan runāja ar viņu.

Akmeņu un koku salāms

Kamēr mūsu kungs Pravietis gāja uz savu svētīto māju, viņš dzirdēja, kā katrs akmens un katrs koks, kam viņš gāja garām, teica: „Assalamu alaika, jā Rasulallah!” Pārnācis mājās, viņš teica: „Apsedziet mani! Apsedziet mani!” un atpūtās, līdz viņa drebuļi pārgāja. Tad viņš izstāstīja mūsu mātei hazrat Hadīdžai, ko bija redzējis, un teica: „Džibrīls (alaihis-salam) pazuda man no acīm. Taču viņa varenība, spēks un bailes, ko viņš iedvesa, mani neatstāja. Es baidījos, ka mani sauks par traku un runās par mani ļaunu un nopels.” Hazrat Hadīdža, kas bija gaidījusi šos notikumus un šīs dienas un bija tām gatava, teica: „Lai Visvarenais Allāhs tevi sargā. Visaugstākais Allāhs tev dāvā labu un nevēlas tev neko citu kā vien labu. Es zvēru pie Visvarenā Allāha, es ticu, ka tu būsi šīs ummas pravietis. Jo tu mīli viesus. Tu runā patiesību un esi uzticams. Tu palīdzi nevarīgajiem, sargā bāreņus un palīdzi svešiniekiem. Tev ir labs raksturs; tam, kam ir šādas īpašības, nav jābaidās.”7

Tad viņi devās pie Varakas ibn Naufala, lai viņam par to pajautātu. Noklausījies, ko izstāstīja mūsu kungs Allāha Sūtnis, Varaka teica: „Priecīga vēsts tev, ak, Muhamed alaihis-salam! Es zvēru pie Visvarenā Allāha, ka tu esi pēdējais pravietis, par kuru vēstīja hazrat Īsa. Eņģelis, kas tev parādījās, ir Džibrīls alaihis-salam, kas pirms tevis nāca pie Mūsas alaihis-salam. Ak, kaut es tagad būtu jauns! Kaut es sagaidītu laiku, kad viņi tevi izdzīs no Mekas, un varētu steigties tev palīgā! Pavisam drīz tev tiks pavēlēts sludināt reliģiju un veikt džihādu.” Tad viņš noskūpstīja mūsu kunga Pravieša svētīto roku. Drīz pēc tam viņš nomira.8

Pavēle sludināt

Tā nāca pirmā atklāsme, ar kuru mūsu mīļajam Pravietim tika paziņots, ka viņš ir pravietis. Pēc tam tā pārtrūka un trīs gadus nenāca. Šajā laikā eņģelis vārdā Isrāfīls alaihis-salam nāca un mācīja viņam dažas lietas. Tā nebija atklāsme. Šajā laikā mūsu kungs Allāha Sūtnis reizēm ļoti cieta. Ikreiz, kad mūsu kungs skuma, parādījās Džibrīls alaihis-salam, teica: „Ak, Habībullāh! Tu esi Visvarenā Allāha pravietis,” un remdēja viņa bēdas. Mūsu kungs Pravietis stāstīja: „Tas bija laikā, kad atklāsme bija pārtrūkusi. Kāpjot lejā no Hirā kalna, es pēkšņi izdzirdēju no debesu puses balsi. Es paskatījos augšup un ieraudzīju Džibrīlu (alaihis-salam). Viņš sēdēja uz kāda krēsla starp zemi un debesīm. Mani pārņēma bailes. Es aizgāju mājās un teicu: ‚Apsedziet mani ar kaut ko.’ Tad Visaugstākais Allāhs sūtīja atklāsmi – sūras al-Muddassir pirmos ājatus, kuru nozīme ir: ‚Ak, Muhamed alaihis-salam, kas ietinies savā apsegā! Celies un brīdini (neticīgos ar Visvarenā Allāha sodu)! Saki sava Kunga takbīru un godini Viņu! Turi savas drēbes tīras!’9 Pēc tam atklāsme vairs nepārtrūka.”

Mūsu kungs Visuma lepnums (alaihi afdalus-salavat) sāka aicināt cilvēkus uz islāmu un sludināt Visvarenā Allāha pavēles un aizliegumus. Kad Džibrīls alaihis-salam nesa atklāsmi, viņš dažreiz pieņēma cilvēka izskatu un nāca viena no cildenajiem ashābiem, Dihjas al-Kalbī, veidolā. Dažreiz viņš to iedvesa mūsu kunga Pravieša sirdī; tad mūsu kungs Allāha Sūtnis viņu neredzēja. Dažreiz viņš nāca sapnī, bet dažreiz – ar bailes iedvesošu dūkoņu.

Šis atklāsmes veids mūsu kungam Pravietim bija visgrūtākais un vissmagākais. Šādos brīžos no Allāha Sūtņa svētītās pieres pat visaukstākajā dienā lija sviedri, un, ja viņš sēdēja uz kamieļa, kamielis no atklāsmes smaguma nometās zemē. Arī ashābi, kas bija viņam blakus, juta atklāsmes smagumu. Džibrīls alaihis-salam vairākas reizes nāca arī savā īstajā izskatā un veidolā.

„Ak, Muhamed, kas ietinies savā apsegā! Celies un brīdini (neticīgos ar Visvarenā Allāha sodu)! Saki sava Kunga takbīru un godini Viņu!” Al-Muddassir: 1–3

Visvarenais Allāhs mūsu kungam Pravietim sūtīja atklāsmi arī bez eņģeļa un bez aizsega, tas ir, bez jebkāda starpnieka. Tas notika Mirādža naktī. Mūsu kungs Muhameds Mustafa (sallallahu alaihi va sallam) sāka pildīt savu pravieša misiju līdz ar pirmās atklāsmes atnākšanu, un viņa islāma sludināšana ilga divdesmit trīs gadus. Trīspadsmit no šiem gadiem pagāja Mekā, bet desmit – Medīnā. Svētais Korāns tika atklāts un pabeigts 22 gadu, 2 mēnešu un 22 dienu laikā.

Muhameds alaihis-salam bija ummī, tas ir, viņš nebija lasījis grāmatas, nebija rakstījis un nebija ne no viena mācījies. Viņš bija dzimis un audzis Mekā, zināmu cilvēku vidū. Neraugoties uz to, viņš vēstīja par zināšanām un notikumiem, kas atrodami Taurātā, Indžīlā un grāmatās, kas rakstītas grieķu un romiešu laikos. Lai paziņotu islāmu, hidžras sestā gada beigās un septītā gada sākumā viņš sūtīja vēstules Bizantijas, Irānas un Abesīnijas valdniekiem un citiem arābu valdniekiem. Pie viņa ieradās vairāk nekā sešdesmit svešzemju sūtņu. Svētajā Korānā tas pēc nozīmes ir paziņots šādi: „Pirms šī Svētā Korāna atnākšanas tu nelasīji nevienu grāmatu. Tu nerakstīji. Ja tu būtu protis lasīt un rakstīt, viņi varētu teikt, ka tu to iemācījies no citiem.”10

Svētajā hadīsā ir teikts: „Es esmu Muhameds, ummī pravietis… Pēc manis pravieša nav.”11 Arī Svētajā Korānā ir teikts: „Viņš (Muhameds alaihis-salam) nerunā pēc sava prāta. Viņa vārdi ir tikai atklāsme, kas viņam tiek paziņota un mācīta.”12

Pirmie musulmaņi (Sābikūn al-Islām)

Pēc tam, kad mūsu kungam Pravietim nāca pirmā atklāsme, pirmā, kas pieņēma ticību, bija mūsu māte hazrat Hadīdža.13 Bez jebkādām šaubām viņa tūlīt pieņēma islāmu un ieguva godu būt pirmajai musulmanei.

Mūsu kungs Pravietis iemācīja mūsu mātei hazrat Hadīdžai veikt abdestu tā, kā to viņam bija iemācījis Džibrīls alaihis-salam. Tad mūsu kungs Pravietis kļuva par imāmu, un viņi kopā veica divu rakatu namazu. Mūsu māte Hadīdža ikvienam mūsu mīļā Pravieša vārdam un katrai viņa pavēlei paklausīja vispilnīgākajā veidā. Tādējādi viņa sasniedza ļoti augstas pakāpes Visvarenā Allāha priekšā. Kad mūsu kungs Allāha Sūtnis skuma un cieta no noliedzēju izsmiekla, viņa viņu mierināja un kliedēja viņa bēdas. Viņa teica: „Ak, Allāha Sūtni! Nemaz neskumsti, nebēdājies. Beigu beigās mūsu reliģija kļūs stipra, un elku pielūdzēji ies bojā. Tava tauta tev paklausīs…” Šīs viņas palīdzības dēļ kādu dienu atnāca Džibrīls alaihis-salam un teica: „Ak, Allāha Sūtni! Nodod Hadīdžai Visvarenā Allāha salāmu.” Mūsu kungs Pravietis teica: „Ak, Hadīdža! Lūk, Džibrīls (alaihis-salam) nodod tev Visvarenā Allāha salāmu.”14

Citā reizē mūsu kungs Pravietis teica: „Visvarenais Allāhs man pavēlēja pavēstīt Hadīdžai priecīgu vēsti par pērļu namu Paradīzē. Tur nav ne slimību, ne bēdu, ne galvassāpju.”

Pēc hazrat Hadīdžas pirmais no pieaugušajiem par musulmani kļuva hazrat Abū Bakrs, viens no mūsu kunga Allāha Sūtņa tuvajiem draugiem. Divdesmit gadus iepriekš hazrat Abū Bakrs bija redzējis sapni: „No debesīm nolaidās pilnmēness un nonāca pie Kabas al-Muazzama. Tas sašķīda gabalos, un katrs gabals nokrita uz kādas no Mekas mājām. Tad šie gabali atkal savienojās un pacēlās debesīs. Taču gabals, kas bija nokritis uz Abū Bakra mājas, debesīs nepacēlās. To redzēdams, hazrat Abū Bakrs tūlīt aizvēra mājas durvis, it kā gribēdams nepieļaut, ka šis mēness gabals aiziet.”

Abū Bakrs satraukts pamodās no sapņa un, tiklīdz uzausa rīts, tūlīt steidzās pie kāda ebreju zinātnieka un izstāstīja viņam sapni. Zinātnieks atbildēja: „Tas ir viens no jauktajiem sapņiem; tāpēc to nevar iztulkot.” Taču šis sapnis Abū Bakram joprojām nedeva mieru, un ebreja atbilde viņu neapmierināja. Kādā reizē, kad viņš bija devies tirdzniecības darīšanās, viņa ceļš veda caur mūka Bahīras zemi. Kad viņš lūdza Bahīru iztulkot redzēto sapni, Bahīra jautāja: „No kurienes tu esi?” Kad hazrat Abū Bakrs atbildēja: „Es esmu no kuraišiem,” Bahīra teica: „Tur parādīsies pravietis, un viņa pareizā ceļa gaisma sasniegs ikvienu Mekas vietu. Viņa dzīves laikā tu būsi viņa vezīrs, bet pēc viņa nāves – viņa kalifs.” Hazrat Abū Bakrs ļoti brīnījās par šo atbildi. Viņš nevienam nestāstīja par šo sapni un tā iztulkojumiem, līdz mūsu kungs Pravietis paziņoja, ka ir pravietis. Kad mūsu mīļais Pravietis Muhameds alaihis-salam to paziņoja, hazrat Abū Bakrs tūlīt steidzās pie mūsu kunga Pravieša un jautāja: „Praviešiem ir pierādījumi, ka viņi ir pravieši. Kāds ir tavs pierādījums?” Mūsu kungs Pravietis atbildēja: „Mana pravieša misijas pierādījums ir tas sapnis, kura iztulkojumu tu lūdzi no kāda ebreju zinātnieka. Tas zinātnieks teica: ‚Tas ir viens no jauktajiem sapņiem, to nevar iztulkot.’ Pēc tam mūks Bahīra to iztulkoja pareizi.” Un, vērsdamies pie hazrat Abū Bakra, viņš teica: „Ak, Abū Bakr! Es aicinu tevi pie Allāha un Viņa Sūtņa.”

Tad hazrat Abū Bakrs kļuva par musulmani, sacīdams: „Es apliecinu, ka tu esi Visvarenā Allāha Sūtnis; tava pravieša misija ir patiesība, un tā ir gaisma, kas izgaismo pasauli.”

Saskaņā ar citu nostāstu, vēl pirms mūsu kungam Pravietim nāca pravieša misija, hazrat Abū Bakrs tirdzniecības nolūkā bija devies uz Jemenu. Šajā ceļojumā viņš Jemenā sastapa kādu sirmgalvi no Azda cilts, kas bija izlasījis daudz grāmatu. Sirmgalvis paskatījās uz hazrat Abū Bakru un teica: „Man šķiet, ka tu esi no Mekas ļaudīm.” Hazrat Abū Bakrs atbildēja: „Jā, tā tas ir,” un starp viņiem notika šāda saruna:

– Vai tu esi no kuraišiem?

– Jā!

– No Banū Tamīm?

– Jā!

– Palikusi vēl viena zīme. – Kāda?

– Atsedz savu vēderu, lai es redzu.

– Kāds ir tavs nolūks? Saki man.

– Grāmatās es lasīju, ka Mekā nāks pravietis. Viņam palīdzēs divi cilvēki. Viens no viņiem ir jauns, otrs – sirmgalvis. Jaunais daudzas grūtības padarīs vieglas un novērsīs daudzas nelaimes. Bet sirmgalvim ir gaiša seja un slaids viduklis, un viņam uz vēdera ir melna dzimumzīme. Man šķiet, ka šis cilvēks esi tu. Atsedz savu vēderu, lai es redzu.

„Viņš (Muhameds alaihis-salam) nerunā pēc sava prāta. Viņa vārdi ir tikai atklāsme, kas viņam tiek paziņota un mācīta” An-Nadžm: 3–4

Tad hazrat Abū Bakrs atsedza savu svētīto vēderu, un sirmgalvis, ieraudzījis melno dzimumzīmi virs nabas, teica: „Es zvēru pie Allāha, tas esi tu!” un deva viņam daudz padomu. Kad hazrat Abū Bakrs bija pabeidzis savas darīšanas, viņš devās pie sirmgalvja atvadīties un lūdza viņu noskaitīt dažas rindas par mūsu kungu Pravieti. Tad sirmgalvis noskaitīja divpadsmit beitus (divrindes), un hazrat Abū Bakrs tos iegaumēja.

Kad hazrat Abū Bakrs no ceļojuma atgriezās Mekā, daži no kuraišu ievērojamākajiem vīriem, piemēram, Ukba ibn Abī Muaits, Šaiba, Abū Džahls un Abul Buhtarī, atnāca viņu apciemot mājās. Hazrat Abū Bakrs viņiem jautāja: „Vai pie jums kaut kas ir noticis?” Viņi atbildēja: „Vai var notikt kas dīvaināks par to, ka Abū Tāliba bārenis apgalvo, ka ir pravietis, un saka, ka jūs, jūsu tēvi un vectēvi esat nepareizā reliģijā? Ja tas nebūtu tevis dēļ, mēs viņu līdz šim nebūtu atstājuši dzīvu. Tu esi viņa labs draugs, nokārto šo lietu tu.”

Hazrat Abū Bakrs viņus aizraidīja un uzzināja, ka mūsu kungs Pravietis atrodas hazrat Hadīdžas mājā. Viņš devās turp un pieklauvēja pie durvīm. Kad mūsu kungs Pravietis viņu sagaidīja, viņš jautāja: „Ak, Muhamed! Kas tas ir, ko par tevi runā?” Mūsu kungs Pravietis atbildēja: „Es esmu Visaugstākā Allāha pravietis. Es esmu sūtīts pie tevis un pie visiem Ādama bērniem. Pieņem ticību, lai tu iegūtu Visaugstākā Allāha labvēlību un pasargātu savu dvēseli no Elles.”

Kad hazrat Abū Bakrs jautāja: „Kāds tam ir pierādījums?”, Cildenākais Sūtnis atbildēja: „Pierādījums ir stāsts par sirmgalvi, ko tu redzēji Jemenā.” Hazrat Abū Bakrs teica: „Jemenā es redzēju daudz sirmgalvju un jaunekļu.” Mūsu kungs Pravietis atbildēja: „Tas sirmgalvis, kas tev uzticēja divpadsmit beitus un sūtīja tos man,” un noskaitīja visus šos beitus. Kad hazrat Abū Bakrs jautāja: „Kas tev to pavēstīja?”, viņš atbildēja: „To pavēstīja eņģelis, kas nāca pie praviešiem pirms manis.” Tiklīdz viņš to pateica, hazrat Abū Bakrs teica: „Dod man savu roku,” satvēra viņa svētīto roku un kļuva par musulmani, sacīdams: „Ašhadu an la ilaha illallah va ašhadu anna Muhammadan abduhu va rasuluhu.”15 Ar lielu prieku, kādu viņš savā dzīvē juta pirmo reizi, hazrat Abū Bakrs atgriezās mājās kā musulmanis. Arī kādā svētajā hadīsā ir teikts: „Ikviens, kam es piedāvāju ticību, saviebās un skatījās šaubīdamies. Tikai Abū Bakrs as-Sidīks, pieņemot ticību, ne mirkli nešaubījās un nevilcinājās.”

Kādu dienu hazrat Alī ieraudzīja mūsu kungu Pravieti un mūsu māti hazrat Hadīdžu, kad viņi veica namazu. Tolaik viņam bija desmit vai divpadsmit gadu. Pēc namaza viņš jautāja: „Kas tas ir?” Cildenākais Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) teica: „Tā ir Visvarenā Allāha reliģija. Es aicinu tevi pieņemt šo reliģiju. Visvarenais Allāhs ir viens. Viņam nav līdzdalībnieka. Es aicinu tevi ticēt Allāham, kas ir viens un kam nav ne līdzīgā, ne līdzdalībnieka…” Hazrat Alī teica: „Vispirms ļauj man aprunāties ar tēvu.” Allāha Sūtnis viņam teica: „Ja tu nepieņemsi islāmu, nevienam neizpaud šo noslēpumu!” Nākamajā rītā hazrat Alī atnāca pie Allāha Sūtņa un teica: „Ak, Allāha Sūtni! Iemāci man islāmu!” un kļuva par musulmani.16

Hazrat Alī bija trešais no tiem, kas kļuva par musulmaņiem. Viņa pašaizliedzība Cildenākā Sūtņa labā un tas, ka viņš mūsu kungu Pravieti stādīja augstāk par sevi, ir pāri jebkurai atzinībai.

Zaids ibn Hārisa bija viens no pirmajiem, kas pieņēma ticību. Viņš ieguva godu būt ceturtajam musulmanim – pēc hazrat Hadīdžas, hazrat Abū Bakra un hazrat Alī –, bet starp atbrīvotajiem vergiem – pirmajam musulmanim. Kopā ar viņu par musulmani kļuva arī viņa sieva Umm Aiman.17

Kļuvis par musulmani, hazrat Abū Bakrs tūlīt devās pie saviem draugiem, kurus ļoti mīlēja. Viņš pārliecināja arī viņus kļūt par musulmaņiem. Galvenie no viņiem bija tādas cildeno ashābu izcilas personības, kas bija arī savas tautas ievērojamākie vīri, kā Usmāns ibn Afāns, Talha ibn Ubaidullāhs, Zubairs ibn Avāms, Abdurahmāns ibn Aufs un Sads ibn Abī Vakāss.18 Šos astoņus cilvēkus, kas kļuva par musulmaņiem pēc mūsu mātes hazrat Hadīdžas, sauc par Sābikūn al-Islām, tas ir, pirmajiem musulmaņiem. Hazrat Usmāns par to, kā viņš kļuva par musulmani, stāsta šādi: „Man bija tante no mātes puses, kas bija zīlniece. Kādu dienu es viņu apciemoju. Viņa man teica: ‚Tev būs lemta sieva. Taču ne tu pirms viņas nebūsi redzējis nevienu sievieti, ne viņa pirms tevis – nevienu vīrieti. Viņa būs skaistas sejas, dievbijīga dāma un kāda diža pravieša meita.’

Mani pārsteidza šie manas tantes vārdi. Viņa atkal man teica: ‚Ir nācis pravietis. Viņam no debesīm ir nākusi atklāsme.’ Es teicu: ‚Ak, mana tante! Par tādu noslēpumu pilsētā neviens nekad nav dzirdējis. Tāpēc pasaki šo vārdu skaidri.’ Tad mana tante teica: ‚Muhamedam ibn Abdullāham ir nākusi pravieša misija. Viņš aicina ļaudis pie reliģijas. Drīzumā pasaule tiks izgaismota ar viņa reliģiju, bet tiem, kas pretosies, tiks nocirstas galvas.’

Manas tantes vārdi uz mani ļoti iedarbojās. Mani pārņēma nemiers. Starp mani un hazrat Abū Bakru bija liela draudzība; mēs nekad nešķīrāmies. Pēc divām dienām es devos pie hazrat Abū Bakra, lai apspriestu šo lietu. Kad es izstāstīju, ko bija teikusi mana tante, viņš man teica: ‚Ak, Usmān! Tu esi saprātīgs cilvēks. Kā gan daži akmeņi, kas ne redz, ne dzird un nevienam nespēj ne palīdzēt, ne kaitēt, var būt dievības cienīgi?’ Es atbildēju: ‚Tev taisnība, manas tantes vārdi ir patiesi.’”

Izskaidrojis hazrat Usmānam islāmu, hazrat Abū Bakrs aizveda viņu pie mūsu kunga Rasūl as-Sakalain, tas ir, cilvēku un džinu pravieša. Mūsu mīļais Pravietis teica hazrat Usmānam: „Ak, Usmān! Visaugstākais Allāhs aicina tevi viesoties Paradīzē. Pieņem šo aicinājumu. Es esmu sūtīts visiem cilvēkiem kā ceļvedis uz pareizo ceļu.” Hazrat Usmāns, aizrauts ar Allāha Sūtņa cēlo būtību un vārdiem, ko viņš teica smaidīdams, ar lielu dedzību un paļāvību kļuva par musulmani, sacīdams: „Ašhadu an la ilaha illallah va ašhadu anna Muhammadan abduhu va rasuluhu.”

Pirmos trīs savas pravieša misijas gadus mūsu kungs Allāha Sūtnis aicināja cilvēkus uz islāmu slepeni. Cilvēki pamazām, pa vienam, pa diviem, kļuva par musulmaņiem. Šajā laikā musulmaņu skaits sasniedza tikai trīsdesmit. Viņi veica pielūgsmi savās mājās un slepeni lasīja un mācījās no galvas atklātos Svētā Korāna svētos ājatus.

„Sābikūn al-Islām, tas ir, pirmie musulmaņi, ir Abū Bakrs as-Sidīks, Alī ibn Abī Tālibs, Zaids ibn Hārisa, Usmāns ibn Afāns, Abdurahmāns ibn Aufs, Sads ibn Abī Vakāss, Zubairs ibn Avāms un Talha ibn Ubaidullāhs” (radijallahu anhum adžmain)

Tuvāko radinieku aicināšana

Mūsu kungs Allāha Sūtnis bija sācis aicināt cilvēkus uz islāma reliģiju pēc tam, kad tika atklāta sūra al-Muddassir. Šo aicinājumu viņš veica slepeni. Pēc kāda laika tika atklāts svētais ājats, kura nozīme ir: „Brīdini savus tuvākos radiniekus ar Visvarenā Allāha sodu un aicini viņus pie patiesās reliģijas.”19 Pēc tam mūsu kungs Pravietis Muhameds alaihis-salam, lai aicinātu savus radiniekus pie reliģijas, nosūtīja hazrat Alī un sasauca viņus visus Abū Tāliba mājā. Viņš nolika viņu priekšā šķīvi ēdiena un bļodu piena, kas būtu pieticis vienam cilvēkam, un, pats vispirms sācis ēst ar basmalu, teica atnākušajiem radiniekiem: „Lūdzu, ēdiet!” Atnākušo bija četrdesmit cilvēku. Tomēr noliktais ēdiens viņus visus paēdināja un nemaz nesamazinājās. Atnākušie bija apstulbuši par šo brīnumu. Pēc maltītes mūsu kungs Pravietis gatavojās sākt runu, lai aicinātu savus radiniekus uz islāmu. Viņa tēvocis Abū Lahabs, naidīgi noskaņots, teica: „Mēs neesam redzējuši tādu burvību kā šodien. Jūsu radinieks jūs visus ir apbūris ar burvestību. Ak, mana brāļa dēls! Es neesmu redzējis neviena cita, kas būtu atnesis tik daudz ļaunuma un posta kā tu,” un turpināja runāt aizvainojoši.

Mūsu Pravietis teica Abū Lahabam: „Tu man esi nodarījis tādu ļaunumu, kādu nespētu nodarīt ne kuraiši, ne visas arābu ciltis!” Viņi izklīda, un neviens no viņiem nekļuva par musulmani. Neilgi pēc šī notikuma viņš atkal sasauca savus radiniekus. Hazrat Alī atkal visus ielūdza.

Tāpat kā iepriekšējo reizi, viņu priekšā nolika ēdienu. Pēc maltītes mūsu kungs Pravietis piecēlās un teica: „Slava pienākas vienīgi Visvarenajam Allāham. Palīdzību es lūdzu tikai no Viņa. Es ticu Viņam un paļaujos uz Viņu. Bez šaubām es zinu un paziņoju, ka nav cita dieva kā vien Visvarenais Allāhs; Viņš ir viens. Viņam nav ne līdzīgā, ne līdzdalībnieka.” Pēc tam viņš turpināja: „Es jums nekad nemeloju, es jums vēstu patiesību… Es aicinu jūs ticēt Visvarenajam Allāham, kas ir viens un bez kura nav cita dieva. Es esmu Viņa pravietis, ko Viņš sūtījis pie jums un visas cilvēces. Es zvēru pie Allāha: jūs nomirsiet tā, kā iemiegat, un tiksiet augšāmcelti tā, kā pamostaties no miega, un jums būs jāatbild par visu, ko esat darījuši; par saviem labajiem darbiem jūs saņemsiet atalgojumu, bet par ļaunajiem – sodu. Un tas nozīmē vai nu mūžīgi palikt Paradīzē, vai mūžīgi palikt Ellē. Jūs esat pirmie no cilvēkiem, kurus es brīdinu par mūžīgās pasaules (āhirats) sodu.”

Noklausījies šos vārdus, Abū Tālibs teica: „Ak, mans godājamais brāļadēls! Es nezinu nekā vērtīgāka par palīdzību tev. Mēs esam pieņēmuši tavus padomus un no sirds apstiprinām tavus vārdus. Šeit tagad sapulcējušies ir tava vectēva Abdulmutaliba bērni. Un es noteikti esmu viens no viņiem. Es no mums visiem pirmais steigšos darīt to, ko tu vēlies. Es apsolu ne mirkli nepārstāt būt tev blakus un tevi sargāt. Turpini to, kas tev pavēlēts. Taču, kas attiecas uz atteikšanos no savas vecās reliģijas, es neesmu atradis savu nafsu (ego) man paklausīgu.”

Izņemot Abū Lahabu, klātesošie radinieki un tēvoči runāja maigi. Taču Abū Lahabs teica nekaunīgus vārdus un draudēja: „Ak, Abdulmutaliba dēli! Apturiet viņu, pirms citi nav satvēruši viņu aiz rokas un apturējuši. Ja jūs šodien pieņemsiet to, ko viņš saka, jūs piedzīvosiet pazemojumu un nicinājumu. Ja mēģināsiet viņu aizstāvēt, jūs visus nogalinās…” Atbildot Abū Lahabam, mūsu kunga Pravieša tēva māsa teica: „Ak, mans brāli! Vai tev pieklājas atstāt bez palīdzības mana brāļa dēlu un viņa reliģiju? Es zvēru pie Allāha, šodien dzīvojošie zinātnieki vēsta, ka no Abdulmutaliba dzimtas nāks pravietis. Lūk, šis pravietis ir viņš.”

Pēc šiem vārdiem Abū Lahabs turpināja savu neglīto runu. Abū Tālibs, sadusmojies uz Abū Lahabu, teica: „Ak, tu gļēvuli! Es zvēru pie Allāha, kamēr mēs esam dzīvi, mēs esam viņa palīgi un aizstāvji.” Viņš pagriezās pret Muhamedu alaihis-salam un teica: „Ak, mana brāļa dēls! Paziņo mums, kad tu gribēsi aicināt cilvēkus ticēt tavam Kungam; tad mēs apbruņosimies un iznāksim kopā ar tevi.” Tad mūsu kungs Visuma lepnums atkal sāka runāt un teica: „Ak, Abdulmutaliba dēli! Es zvēru pie Allāha, starp arābiem nav neviena, kas savai tautai būtu atnesis kaut ko pārāku un labāku viņu šai pasaulei un mūžīgajai pasaulei par to, ko jums esmu atnesis es (tas ir, šo reliģiju). Es aicinu jūs izrunāt divus vārdus, kas ir viegli mēlei un smagi svaros (mīzāns). Tas ir – apliecināt, ka nav cita dieva kā vien Allāhs un ka es esmu Viņa kalps un Sūtnis. Visvarenais Allāhs man pavēlēja jūs uz to aicināt. Tad kurš no jums pieņems šo manu aicinājumu un būs mans palīgs šajā ceļā?” Neviens neizdvesa ne skaņas. Visi nodūra galvas. Mūsu kungs Pravietis atkārtoja šos savus vārdus trīs reizes. Ikreiz piecēlās hazrat Alī. Trešajā reizē viņš teica: „Ak, Allāha Sūtni! Lai gan pēc gadiem esmu jaunākais no viņiem, tavs palīgs būšu es.” Tad mūsu kungs Allāha Sūtnis paņēma hazrat Alī aiz rokas.

Pārējie izklīda izbrīnā. Visvarenā Allāha Habībs (sallallahu alaihi va sallam) ļoti noskuma par šādu savu radinieku izturēšanos.

Taču, nezaudēdams drosmi, viņš turpināja viņus aicināt, lai viņi glābtos no Elles un iegūtu laimi.

Bisas ceturtajā gadā tika atklāts sūras al-Hidžr 94. svētais ājats. Kad nāca dievišķā pavēle, kuras nozīme ir: „(Ak, Mans Habīb!) Atklāti paziņo to, kas tev pavēlēts (pavēles un aizliegumus). Novērsies no elku pielūdzējiem! Nepievērs uzmanību viņu vārdiem!”, mūsu mīļais Pravietis sāka atklāti aicināt Mekas ļaudis uz islāmu. Kādu dienu viņš uzkāpa Safā pakalnā un teica: „Ak, kuraišu ļaudis! Sapulcējieties šeit un klausieties manus vārdus!” Kad ciltis bija sapulcējušās, viņš teica: „Ak, mana tauta! Vai jūs kādreiz esat dzirdējuši no manis melus?” Visi vienā balsī atbildēja: „Nē, neesam dzirdējuši.” Viņš teica: „Visvarenais Allāhs man ir dāvājis pravieša misiju un sūtījis mani pie jums kā pravieti.” Tad viņš nolasīja sūras al-Arāf 158. svēto ājatu, kura nozīme ir: „(Ak, Mans Habīb!) Saki viņiem: ‚Ak, cilvēki! Es esmu pie jums visiem sūtītais Visvarenā Allāha, zemes un debesu Īpašnieka, Sūtnis. Viņš ir tas, kas liek mirt katrai dzīvai būtnei un atdzīvina. Nav cita dieva (pielūgsmes cienīga) kā vien Viņš.’” Viņa tēvocis Abū Lahabs, kas bija starp klausītājiem, dusmīgi un stūrgalvīgi turēdamies pie neticības (kufrs), iekliedzās: „Mana brāļa dēls ir zaudējis prātu! Neklausieties vārdos tā, kurš nepielūdz mūsu elkus un ir atkāpies no mūsu reliģijas!” Klātesošie izklīda, un neviens nepieņēma ticību. Lai gan viņi zināja, ka mūsu kungs Pravietis ir patiesīgs un augsti tikumīgs, viņi novērsās un kļuva par viņa ienaidniekiem.

„Brīdini savus tuvākos radiniekus ar Allāha sodu un aicini viņus pie patiesās reliģijas” Aš-Šuarā: 214

Vēl kādu dienu, paklausīdams Visvarenā Allāha pavēlei: „Atklāti paziņo to, kas tev pavēlēts (pavēles un aizliegumus)”, viņš atkal uzkāpa Safā pakalnā. Skaļā un spēcīgā balsī viņš sauca: „Jā sabahah! Nāciet šurp, sapulcējieties, man jums ir svarīga ziņa!”20 Izdzirdējušas šo aicinājumu, ciltis saskrēja un sapulcējās. Tās gaidīja izbrīnā un ziņkārē. Tie, kas nebija atnākuši, sūtīja savus cilvēkus, lai uzzinātu, kāpēc sapulcējas. Daļa no atnākušajiem sāka jautāt: „Ak, Muhamed al-Amīn! Kāpēc tu mūs šeit sapulcināji? Ko tu mums gribi paziņot?” Viņš sāka runāt ar uzrunu: „Ak, kuraišu ciltis!” Visi viņā klausījās ar lielu uzmanību. Viņš turpināja: „Mans un jūsu stāvoklis ir līdzīgs tā cilvēka stāvoklim, kurš, ieraudzījis ienaidnieku, skrien paziņot savai ģimenei un, baidīdamies, ka ienaidnieks var sasniegt viņa ģimeni pirms viņa un nodarīt tai ļaunu, sauc: ‚Jā sabahah!’ (Ienaidnieks mūs ir ielencis, aplencis! Ir pienācis rīts. Tūlīt gatavojieties cīņai!) Ak, kuraišu ļaudis! Ja es jums teiktu, ka aiz šī kalna ir ienaidnieku karaspēks, kas gatavojas jums uzbrukt, vai jūs man ticētu?” Viņi atbildēja: „Jā, ticētu. Jo līdz šim mēs tevī neesam redzējuši neko citu kā patiesību. Mēs nekad neesam redzējuši, ka tu melotu!”

Tad viņš nosauca visu kuraišu cilšu vārdus: „Ak, Hāšima dēli! Ak, Abd Manāfa dēli! Ak, Abdulmutaliba dēli!” un teica: „Es esmu tas, kurš jūs brīdina par smagu sodu, kas noteikti nāks. Visvarenais Allāhs man pavēlēja brīdināt savus tuvākos radiniekus par mūžīgās pasaules sodu. Es aicinu jūs pieņemt ticību, sakot: La ilaha illallahu vahdahu la šarika lah (Allāhs ir viens, nav cita dieva kā vien Viņš). Un es esmu Viņa kalps un Sūtnis. Ja jūs tam ticēsiet, jūs iekļūsiet Paradīzē. Kamēr jūs neteiksiet ‚La ilaha illallah’, es nespēšu jums dot ne kādu labumu šajā pasaulē, ne kādu daļu mūžīgajā pasaulē.” No klausītāju cilšu vidus Abū Lahabs teica: „Vai tad tāpēc tu mūs sapulcināji?” un meta mūsu mīļajam Pravietim ar akmeni, ko bija pacēlis no zemes. No citiem šādas pretestības nebija; savā starpā runādami, viņi izklīda.21

Pat ja man labajā rokā dotu sauli!

Pēc šiem aicinājumiem mūsu mīļais Pravietis, kur vien ieraudzīja kādu cilvēku vai ļaužu pulku, stāstīja viņiem par islāmu. Viņš paziņoja, ka patiesa glābšana ir iespējama tikai tad, ja cilvēks atsakās sekot savam nafsam (ego), novēršas no netaisnības, apspiešanas un visa veida ļauniem darbiem un tic Visvarenajam Allāham. Tie, kas sekoja sava nafsa vēlmēm un iekārēm, kas apspieda vājos un bija pārmērīgi nevaldāmi, tam sīvi pretojās. Redzēdami, ka visiem viņu samaitātajiem darbiem tiks darīts gals, viņi noliedza to, ko vēstīja Muhameds alaihis-salam. Viņi kļuva par ienaidniekiem viņam un ticīgajiem. Sākumā elku pielūdzēji viņus izsmēja. Pēc tam viņi nolēma pastiprināt spiedienu un spīdzināšanu. Viņi gribēja iebiedēt ticīgos un apslāpēt islāma aicinājumu. Viņu vadoņu vidū bija Abū Džahls, Utba, Šaiba, Abū Lahabs, Ukba ibn Abī Muaits, Āss ibn Vāils, Asvads ibn Mutalibs, Asvads ibn Abd Jagūss, Valīds ibn Mugīra…

Kādu dienu Utba, Šaiba un Abū Džahls teica Abū Tālibam: „Tu esi mūsu vecākais. Mēs tevi vienmēr cienām un izrādām tev godu. Tagad tava brāļa dēls ir nodibinājis jaunu reliģiju. Viņš lamā mūsu elkus un apsūdz mūs neticībā. Pamāci viņu. Liec viņam no tā atteikties. Ja viņš neatteiksies, mēs zinām, kā ar viņu tikt galā…”

Abū Tālibs viņus nomierināja un sūtīja atpakaļ, bet notikušo noslēpa no mūsu Pravieša, lai viņš nebēdātos. Pēc kāda laika elku pielūdzēji atkal sapulcējās un atnāca pie Abū Tāliba. Viņi teica: „Mēs jau iepriekš nācām pie tevis un izstāstījām, kā ir. Tu mūsu vārdus neņēmi vērā. Viņš joprojām turpina nopelt mūsu elkus. Mūsu spēki ir galā. Mēs cīnīsimies ar jums abiem līdz pēdējai asins lāsei. Mekā iznīks vai nu viņš, vai mēs.” Abū Tālibs mēģināja viņus nomierināt, taču viņi spītīgi palika pie sava.22

Abū Tālibs negribēja, lai mūsu kungs Allāha Sūtnis tiktu aizvainots, un tikpat maz vēlējās, lai starp viņu un viņa tautu izceltos kāds naids. Viņš atnāca pie mūsu Pravieša un teica: „Ak, Muhamed! Visa tauta ir vienojusies naidā pret tevi un atnākusi pie manis sūdzēties. Naids starp radiniekiem nav labs. Viņi grib, lai tu viņus nesauktu par neticīgajiem, neteiktu, ka viņi iet aplamu ceļu, un viņus nepeltu.” Tad mūsu kungs Habīb al-akram teica:

„Ak, tēvoci! Zini: pat ja viņi man ieliktu labajā rokā sauli, bet kreisajā – mēnesi (lai ko viņi solītu), es nekad neatteikšos no šīs reliģijas un no tās vēstīšanas un sludināšanas ļaudīm. Vai nu Visvarenais Allāhs izplatīs šo reliģiju pa visu pasauli un mans uzdevums būs paveikts, vai arī es šajā ceļā atdošu savu dzīvību.” Tad viņš piecēlās. Viņa svētītās acis bija pilnas asaru.

Redzēdams, ka mūsu kungs Allāha Sūtnis ir apbēdināts, Abū Tālibs nožēloja savus vārdus, apkampa viņu un teica: „Ak, mana brāļa dēls! Turpini savu ceļu, dari, ko vēlies. Kamēr es būšu dzīvs, es tevi aizstāvēšu un sargāšu.”23

Kad desmit ievērojamākie elku pielūdzēji saprata, ka Abū Tālibs aizstāv hazrat Muhamedu, viņi paņēma līdzi Umāru ibn Valīdu un devās pie Abū Tāliba. Viņi izteica priekšlikumu, ko nebija iespējams pieņemt: „Ak, Abū Tālib! Tu zini, ka šis Umāra ir visskaistākais, visstiprākais un vislabāko tikumu jauneklis Mekā. Turklāt viņš ir dzejnieks. Atdosim viņu tev, liec viņu lietā savos darbos. Bet Umāras vietā atdod mums Muhamedu, un mēs viņu nogalināsim. Tev – cilvēks pret cilvēku! Ko vēl tu gribi?” Abū Tālibs par šiem vārdiem ārkārtīgi saniknojās. Kad viņš teica: „Vispirms atdodiet man savus dēlus. Es viņus nogalināšu. Pēc tam es atdošu savu brāļadēlu”, elku pielūdzēji saprata, cik nopietna ir lieta, un teica: „Bet mūsu bērni taču nedara to, ko dara viņš…” Abū Tālibs atbildēja: „Es zvēru, ka mans brāļadēls ir labāks par visiem jūsu bērniem kopā. Tātad jūs man atdosiet savu dēlu, lai es viņu barotu, bet paši paņemsiet manu sirdsmīļo un viņu nogalināsiet! Pat kamieļa mātīte ilgojas tikai pēc sava mazuļa un sargā tikai to. Šī lieta ir tālu no prāta un loģikas. Nu viss ir izgājis no rāmjiem. Kas ir ienaidnieks manam sirdsmīļajam Muhamedam (alaihis-salam), tas ir arī mans ienaidnieks. Ziniet to un dariet, ko spējat!”24 Elku pielūdzēji niknumā piecēlās un aizgāja. Abū Tālibs tūdaļ sapulcināja Hāšima dēlus un Abdulmutaliba dēlus. Viņš izstāstīja tiem, kas noticis, un pārliecināja tos palīdzēt mūsu mīļajam Pravietim (sallallahu alaihi va sallam). Rokas, kas paceltos, lai nogalinātu Allāha Sūtni, tiktu salauztas. Šajā lietā viņi vienojās pret elku pielūdzējiem. Vienīgi Abū Lahabs viņiem nepievienojās. Abū Tālibs viņiem teica: „Ak, varoņi! Rīt lai katrs no jums apjož zobenu un seko man!”

„Ak, tēvoci! Zini: pat ja viņi man ieliktu labajā rokā sauli, bet kreisajā – mēnesi (lai ko viņi solītu), es nekad neatteikšos no šīs reliģijas un no tās vēstīšanas un sludināšanas ļaudīm. Vai nu Visvarenais Allāhs izplatīs šo reliģiju pa visu pasauli un mans uzdevums būs paveikts, vai arī es šajā ceļā atdošu savu dzīvību” Mūsu mīļais Pravietis Muhameds alaihis-salam

Nākamajā dienā Abū Tālibs devās uz mūsu kunga Pravieša māju. Visi kopā viņi gāja uz Harām aš-šarīf pusi. Viņiem sekoja Hāšima dēlu drosmīgie jaunekļi. Viņi nonāca pie Kabas un nostājās pretī elku pielūdzējiem. Abū Tālibs teica elku pielūdzējiem: „Ak, kuraiši! Esmu dzirdējis, ka jūs esat nolēmuši nogalināt manu brāļadēlu. Vai jūs zināt, ka šie jaunekļi man aiz muguras, rokas uz zobeniem, nepacietīgi gaida manu zīmi? Es zvēru: ja jūs nogalināsiet Muhamedu, es nevienu no jums neatstāšu dzīvu!” Pēc tam viņš sāka skandēt dzejoļus, kas slavēja mūsu mīļo Pravieti. Klātesošie elku pielūdzēji ar Abū Džahlu priekšgalā izklīda.