DAŽAS MŪSU KUNGA PRAVIEŠA ZAVĀID SUNNAS

Cik lielu nozīmi mūsu kungs Pravietis piešķīra tīrībai un kārtībai

Mūsu kungs Pravietis (sallallahu alaihi va sallam) piešķīra ļoti lielu nozīmi tīrībai, kārtībai un sakārtotībai. Viņam patika katru darbu sākt no labās puses un darīt ar labo roku.6 Tikai attīrīšanos (tahārats) viņš veica ar kreiso roku.

Cik vien iespējams, visu viņš darīja nepāra skaitu reižu. Viņš teica: „Kam ir mati, lai tos labi kopj!”

Kādu reizi, kad mūsu Pravietis bija mošejā, ienāca vīrs ar sapinkājušos matiem un bārdu. Mūsu mīļais kungs Pravietis teica: „Vai tad šim cilvēkam nav pat rožu eļļas, lai nogludinātu matus?” – un ar roku viņam norādīja, lai viņš tūlīt iziet ārā un sakārto matus un bārdu. Kad tas tā izdarīja un atgriezās, mūsu Pravietis teica: „Kas ir labāk: lai kāds no jums atnāktu šādi vai ar sapinkājušos matiem un bārdu kā šaitāns?”

Pat ceļojumā viņš ņēma līdzi pudelīti ar eļļu. Kad viņš ieeļļoja matus, viņš vispirms uzlika uz galvas plānu audumu un virs tā – savu galvassegu. Tā no malas nebija redzams, ka viņš ir lietojis eļļu. Mūsu Pravietis ķemmēja bārdu divreiz dienā.

Anass ibn Māliks stāsta: „Sūtnis alaihis-salam bieži ieeļļoja savus svētītos matus ar rožu eļļu un ķemmēja savu svētīto bārdu, samitrinājis to ar ūdeni.”7 Mūsu kungs Pravietis (sallallahu alaihi va sallam) nedaudz apgrieza savu svētīto bārdu gan garumā, gan sānos. Pirms došanās uz piektdienas namazu viņš apgrieza savas svētītās ūsas un nogrieza savus svētītos nagus, kas bija izauguši. Viņš pavēlēja arī musulmaņiem apgriezt ūsas.

Ikreiz, kad mūsu Pravietis skatījās spogulī, viņš slavēja Visvareno Allāhu un lūdza: „Ak, Allāh! Tāpat kā Tu skaisti radīji manu izskatu, dari skaistu arī manu raksturu!”

Katru nakti pirms gulētiešanas mūsu Pravietis savās svētītajās acīs trīs reizes ievilka surmu (acu krāsu). Savā svētītajā labajā acī viņš to ievilka trīs reizes, bet svētītajā kreisajā – divas reizes. Viņš teica: „Lietojiet surmu! Jo tā acīm dod spīdumu un liek augt matiem (skropstām).”8

Islāma zinātnieki ir paziņojuši, ka vīrietim ir atļauts lietot surmu ārstēšanās nolūkā, bet nav atļauts to lietot rotāšanās nolūkā. Vārdus džamāl (skaistums) un zīnat (rotājums) nedrīkst jaukt.

Džamāl nozīmē novērst neglīto, būt cienīgam un rādīt dāvanu (nimats), lai par to pateiktos. Rādīt to izrādīšanās un lielīšanās dēļ nav džamāl, tā ir augstprātība (kibrs). Mūsu kungs Allāha Sūtnis piešķīra ļoti lielu nozīmi misvāka (zobu kociņa) lietošanai. Viņš nekad nešķīrās no tā. Viņš teica: „Tīriet zobus ar misvāku no araka koka zara!” Tas mutei dod patīkamu smaržu. Viņš teica: „Tā ir gan mana, gan pirms manis bijušo praviešu sunna!”

Mūsu kungs Pravietis teica: „Ja es nebaidītos apgrūtināt savu ummu, es tiem pavēlētu lietot misvāku pirms katra namaza!”9 „Es jums ļoti iesaku lietot misvāku!”

„Misvāks ir mutes tīrība un mana Kunga labpatika!” Mūsu mīļā Pravieša pirmais darbs, ieejot mājā, bija iztīrīt savus svētītos zobus ar misvāku. Viņš negāja gulēt, ja viņam līdzās nebija misvāka, un, pamodies, vispirms iztīrīja savus svētītos zobus ar misvāku. Arī naktī, piecēlies uz tahadžudu (nakts papildnamazu), viņš iztīrīja savus svētītos zobus ar misvāku.10 Mūsu māte hazrat Āiša (radijallahu anha) teica: „Nebija nevienas nakts vai dienas, kad Pravietis alaihis-salam būtu gulējis un pēc pamošanās pirms abdesta nebūtu lietojis misvāku!” Mūsu mīļā Pravieša (sallallahu alaihi va sallam) dēls Ibrāhīms efendi bija miris. Apbedīšanas laikā viens no kapā ieliktajiem māla ķieģeļiem bija palicis šķībi. Pravietis iejaucās un to iztaisnoja. Viņš paskaidroja, ka šķībi novietots ķieģelis mirušajam ne palīdz, ne kaitē, taču viņam nepatīk lietas, kurās nav kārtības.

Mūsu kunga Pravieša Laimes nams

Kad mūsu mīļais Pravietis Medīnā lika uzcelt savu mošeju, viņš lika tai blakus uzcelt arī divas istabas no māla ķieģeļiem un pārsegt tās ar dateļpalmu stumbriem un zariem. Kad tika celta svētā mošeja, Āišai un Saudai (radijallahu anhuma) tika uzcelta katrai pa istabai. Mūsu mātes hazrat Āišas istabas durvis bija vērstas pret ceļu, kas veda uz mošeju. Mūsu mātei hazrat Saudai uzceltās istabas durvis bija vērstas pret Āl Usmān vārtiem, kas bija mošejas trešie vārti. Kad mūsu Pravietis apprecēja citas sievas, istabu skaits vēlāk pieauga, un to kļuva deviņas. Tās tika uzceltas starp mūsu mātes hazrat Āišas istabu un kiblu. Dažas istabas bija no māla ķieģeļiem, dažas – no akmens. Dažas bija būvētas no dateļpalmu zariem (Bagdādes stilā) un apmestas ar māla javu, un arī griesti bija no dateļpalmu zariem. Hasans ibn Abil Hasans (radijallahu anhu) stāsta: „Kad es biju pusaudzis, es iegāju Allāha Sūtņa mājās un ar roku varēju aizsniegt griestus. Allāha Sūtņa istabas jumts bija tikai no spalvas austs audums, kas bija izstiepts uz ciprešu vai kadiķa stumbra.”

Kā vēsta imāms Buhārī, „Allāha Sūtņa mājas durvīm nebija klauvēkļa, un pie tām klauvēja ar loka galu”. Arī Muhameds ibn Hilāls un Atā al-Horasānī bija redzējuši mūsu Pravieša sievu istabas un pavēstīja, ka tās bija celtas no dateļpalmu zariem un durvju vietā tām bija aizkari no melnas spalvas auduma. Saskaņā ar to, ko Dāvūds ibn Kaiss bija redzējis pats, katras istabas platums no durvīm līdz sānu sienām bija ap 6–7 zirā11 (3–3,5 m), bet dziļums iekšpusē – aptuveni desmit zirā (4,8 m). (Viens zirā ir 48 cm.)

„Misvāks ir mutes tīrība un mana Kunga labpatika!” Svētais hadīss

Tajā dienā, kad Medīnā pienāca un tika nolasīts kalifa Abdulmalika raksts par to, ka mūsu kunga Pravieša sievām piederošās istabas ir jāatsavina un jāpievieno mošejai, daudzi nespēja valdīt asaras, un Medīnas ļaudis raudāja kā tajā dienā, kad aizgāja mūžībā mūsu Pravietis.12

Saīds ibn Musaijabs pauda savas skumjas par to, sacīdams: „Es zvēru pie Allāha, cik ļoti es vēlētos, lai tās būtu atstātas tādas, kādas bija! Medīnas jaunā paaudze un tie, kas ierodas Medīnā no citurienes, redzētu, ar ko Sūtnis alaihis-salam apmierinājās savā dzīvē, un cilvēki netiektos pēc lielas mantas un nelielītos ar to.”

Mūsu kunga Pravieša izturēšanās mājās

Hazrat Husains stāsta: „Es jautāju savam tēvam, ar ko mūsu kungs Pravietis nodarbojās mājās. Mans tēvs pastāstīja šādi: no brīža, kad mūsu kungs Pravietis ienāca savā mājā, viņš sadalīja savu laiku trīs daļās: pielūgsmei Allāham, ģimenes darīšanām un savām personīgajām darīšanām. Sev atvēlēto laiku viņš sadalīja starp sevi un cilvēkiem. Tajā laikā pie viņa ienāca tikai izcilākie ashābi. Ar viņu starpniecību viņš nodeva tautai reliģijas jautājumus un neko, kas attiecās uz tautu, nepaturēja un nekrāja pie sevis. Mūsu kunga Pravieša paradums bija sadalīt savai ummai piederošo laiku starp tikumīgajiem atbilstoši viņu pārākuma pakāpei reliģijā un attiecīgi aicināt viņus pie sevis. Dažiem no viņiem bija viena vajadzība, citiem – divas, vēl citiem – vairāk. Mūsu kungs Pravietis nodarbojās ar viņu reliģiskajām vajadzībām, deva vajadzīgās atbildes uz viņu jautājumiem un tad teica: ‚Lai tie, kas ir šeit, to nodod tiem, kuru šeit nav! Pastāstiet man par vajadzību tam, kurš pats nevar atnākt un izteikt savu vajadzību. Patiesi, tam, kurš izsaka tā cilvēka vajadzību, kas pats to izteikt nevar, Augšāmcelšanās dienā Allāhs nostiprinās kājas uz Sirāta!’

Mūsu kunga Pravieša klātbūtnē nekas cits netika pieminēts un apspriests. Arī viņš pats ne no viena nepieņēma neko citu. Tie, kas ienāca pie mūsu kunga Pravieša, ienāca kā zināšanu meklētāji, bet izgāja kā lieli zinātnieki, kas izbaudījuši zināšanu saldmi un kļuvuši citiem par ceļvežiem uz tām!”

Mūsu kunga Pravieša izturēšanās ārpus mājas

Hazrat Husains jautāja savam tēvam hazrat Alī, kā mūsu kungs Pravietis izturējās ārpus mājas. Tēvs to pastāstīja šādi:

Visuma valdnieks ārpus mājas nerunāja. Viņš runāja tikai tad, ja viņa vārdi bija noderīgi musulmaņiem, tuvināja viņus citu citam un novērsa viņu starpā šķelšanos un vēsumu. Viņš godāja katras cilts cēlāko vīru un iecēla viņu par savas cilts pārvaldnieku.13 Viņš sargāja ļaudis no ļauniem cilvēkiem un ļaunuma un pats izvairījās nonākt šādās situācijās. Viņš nevienam neliedza savu smaidošo seju un savu labo raksturu.

Ja viņš neredzēja savus ashābus, viņš tos meklēja un jautāja, kas starp viņiem noticis. Labo viņš slavēja un stiprināja, bet ļauno nosodīja un vājināja. Viss, ko viņš darīja, bija mērens un bez pretrunām. Baidīdamies, ka musulmaņi var krist nevērībā, viņš nekad nepārstāja viņus brīdināt. Visa viņa izturēšanās bija vienmērīga un ierasta. Mūsu kungam Allāha Sūtnim bija pilnīga spēja pielūgsmei un paklausībai. Viņš nekad nepārkāpa tiesības un nekad nepieļāva nolaidību to izpildē. Tie, kas bija viņam tuvi, bija labākie no cilvēkiem.

Viņa acīs augstākais no ashābiem bija tas, kura padomi bija visaptverošākie, bet ar visaugstāko pakāpi – tas, kurš vislabāk palīdzēja trūcīgajiem un darīja viņiem labu. Visuma valdnieks ne apsēdās, ne piecēlās, nepieminējis Allāhu.

Sapulcē viņš nekad nenoteica sev kādu īpašu vietu un aizliedza tā darīt. Lai kur tas būtu, kad viņš pienāca pie sēdošu cilvēku pulka, viņš nekad nesēdās goda vietā, bet apsēdās sapulces galā un pavēlēja arī musulmaņiem darīt tāpat.

Katram, kas sēdēja kopā ar viņu, viņš deva viņa daļu un izrādīja tādu godu, ka katrs domāja, ka Allāha Sūtņa acīs nav neviena vērtīgāka par viņu pašu. Visu, kas nāca no tiem, kuri sēdēja ar viņu vai atnāca izteikt savu vajadzību, viņš pacieta, līdz viņi aizgāja.14

Kad kāds vērsās pie viņa ar kādu vajadzību vai lūgumu, viņš neatstāja viņu bez atbildes: vai nu deva, vai atteica ar maigiem un laipniem vārdiem. Viņa labais raksturs bija tik plašs, ka aptvēra visus cilvēkus. Viņš bija kļuvis viņiem par mīlošu tēvu. Tiesību ziņā viņa acīs visi bija vienlīdzīgi. Mūsu kunga Pravieša sapulce bija zināšanu, kautrības, pacietības un uzticības sapulce.

Viņa sapulcē netika pacelta balss, neviens netika apvainots, un netika atklāti neviena izdarītie trūkumi un kļūdas. Tie, kas atradās Visuma valdnieka sapulcē, bija cits citam līdzvērtīgi, un cits par citu viņi bija pārāki tikai dievbijībā (takva). Viņi visi bija pazemīgi. Viņi godāja vecākos, jaunākajiem izrādīja līdzjūtību un žēlsirdību, trūcīgos lika priekšā citiem un centās apmierināt viņu vajadzības, un sargāja svešiniekus un tos, kas bija tālu no mājām, un rūpējās par viņiem. Mūsu kungs Pravietis vienmēr bija smaidošs un maigs. Viņa žēlsirdība un piedošana bija bagātīga. Viņš nebija cietsirdīgs. Viņš nekad ne ar vienu neķildojās. Viņš nekad nekliedza un neteica sliktus vārdus. Viņš nekad nevienu nenopēla. Viņš nebija skops. Uz to, kas viņam nepatika, viņš pievēra acis. Viņš neatņēma cerību tam, kurš cerēja, un neizrādīja savu neapmierinātību ar kaut ko.

Mūsu kungs Allāha Sūtnis turējās tālu no trim lietām:

- no ķildām ar cilvēkiem,

- no daudzrunāšanas,

„Es neēdu, pie kaut kā atspiedies” Svētais hadīss

- no nodarbošanās ar nederīgām, tukšām lietām.

Trijās lietās viņš atstāja cilvēkus mierā:

- nekad nevienu nenosodīja un nenopēla – ne acīs, ne aiz muguras,

- nekad nemeklēja neviena kauna lietas un kļūdas,

- nekad nevienam neteica vārdus, kas viņam nenestu savābu un labumu.

Kad mūsu kungs Pravietis runāja, tie, kas bija viņa klātbūtnē, sēdēja klusi un nekustīgi, it kā viņiem uz galvām būtu nosēdies putns; kad viņš beidza runāt un apklusa, viņi teica, ko gribēja teikt, taču viņa klātbūtnē viņi nekad nestrīdējās un neķildojās. Kad kāds runāja mūsu kunga Pravieša klātbūtnē, pārējie klusēja, līdz tas beidza runāt. Mūsu kunga Pravieša klātbūtnē pēdējā runātāja vārdi neatšķīrās no pirmā runātāja vārdiem. Ja tie, kas bija viņa sapulcē, par kaut ko smējās, arī viņš, viņiem pievienodamies, smējās; ja viņi par kaut ko brīnījās, arī viņš, viņiem pievienodamies, brīnījās. Svešinieku un nepazīstamu cilvēku, kas nāca pie viņa, rupjību un aizvainojošos vārdus un jautājumus viņš pacieta, lai arī viņa ashābi izturētos tāpat kā viņš. Mūsu kungs Pravietis teica: „Kad redzat trūcīgo, kas lūdz to, kas viņam vajadzīgs, palīdziet viņam to iegūt!”

Mūsu kungs Pravietis nepieņēma patiesībai neatbilstošu slavēšanu. Viņš nevienu nepārtrauca, kamēr tas nepārkāpa tiesības. Kad kāds pārkāpa tiesības, viņš vai nu viņu apturēja un pārtrauca, vai piecēlās un atstāja sapulci. Visuma valdnieka klusēšana balstījās uz četrām lietām, tas ir, uz hilmu (lēnprātību), hazaru (piesardzību), takdīru (vērtēšanu) un tafakkuru (pārdomām). Takdīrs viņā izpaudās tūlīt – tajā, ka viņš uz visiem cilvēkiem skatījās un visos klausījās vienādi. Tafakkurs bija redzams tajā, ka viņš pārdomāja šīs pasaules un mūžīgās pasaules lietas.

Viņš bija sevī apvienojis hilmu un pacietību. Nekas no šīs pasaules viņu nekad nesadusmoja. Kas attiecas uz hazaru, šīs īpašības dēļ viņā bija apvienojušās četras iezīmes:

- labāko viņš izvēlējās, lai tam sekotu,

- neglīto viņš atstāja, lai no tā atturētos,

- savu ieskatu viņš veltīja tam, kas nāca par labu viņa ummai,

- visu savu centību viņš vērsa uz to, kas nodrošinātu viņa ummas laimi šajā pasaulē un mūžīgajā pasaulē.

Nekad nebija tā, ka Visuma valdnieks kaut kam būtu teicis: „Nē!” Kad viņam lūdza kaut ko, ko viņš gribēja izdarīt, viņš teica: „Labi!” – bet, kad viņam lūdza kaut ko, ko viņš negribēja darīt, viņš klusēja, un no šīs klusēšanas bija saprotams, ka viņš to negrib darīt. Viņš rūpējās par visu cilvēku laimi šajā pasaulē un mūžīgajā pasaulē. Kad kādā karagājienā viņu lūdza lūgt Allāhu, lai neticīgie tiktu iznīcināti, viņš teica:

„Es neesmu sūtīts, lai lādētu un lai cilvēki ciestu sodu. Es esmu sūtīts, lai darītu labu visiem un lai cilvēki rastu mieru.”

Sūras al-Anbijā simt septītā ājata svētajā nozīmē ir teikts: „Mēs sūtījām tevi kā žēlastību un labumu pasaulēm.” Tāpēc viņš pūlējās visu cilvēku labā. Anass ibn Māliks ir vēstījis, ka mūsu kungs Pravietis, satiekoties ar kādu, veica ar viņu musāfahu15, un, kamēr šis cilvēks neatvilka savu roku, arī mūsu kungs Pravietis neatvilka savējo, un, kamēr šis cilvēks nenovērsa savu seju, arī mūsu kungs Pravietis no viņa nenovērsa savu seju.

Arī Anass ibn Māliks stāsta: „Mēs jautājām mūsu kungam: ‚Ak, Allāha Sūtni! Vai mums vajag cits citam paklanīties?’ Viņš teica: ‚Nē!’ Mēs jautājām: ‚Vai mums vajag cits citu apskaut?’ Viņš teica: ‚Nē! Bet veiciet musāfahu!’”16

Hazrat Barā ibn Āzibs stāsta: „Mūsu kungs Pravietis teica: ‚Ja divi musulmaņi satiekas un veic musāfahu, viņiem tiek piedots, pirms viņi vēl ir šķīrušies!’”

Visuma valdnieks vienmēr bija domīgs. Viņš vairāk klusēja nekā runāja. Allāha Sūtnis nerunāja bez vajadzības. Gan sākot runu, gan to beidzot, viņš pieminēja Allāha vārdu.

Runādams viņš lietoja īsus un saturīgus vārdus. Allāha Sūtņa vārdi vienmēr bija patiesi un vietā. Kad Allāha Sūtnis runāja, viņš nelietoja ne vairāk, ne mazāk vārdu, nekā vajag. Viņš nevienu neaizvainoja un ne uz vienu neskatījās no augšas.

Mūsu kungs Allāha Sūtnis nedusmojās šīs pasaules un tās lietu dēļ. Taču, kad kāds gribēja samīt kādas tiesības, nekas nevarēja apturēt viņa dusmas, kamēr šīs tiesības netika atjaunotas.

Pats savas personas dēļ viņš nekad nedusmojās un neatriebās. Kad viņš gribēja uz kaut ko norādīt, viņš norādīja nevis ar pirkstu, bet ar visu roku. Kad viņš brīnījās un bija pārsteigts, viņš pagrieza roku otrādi, tas ir, ja plauksta bija vērsta pret debesīm, viņš to pagrieza pret zemi, bet, ja pret zemi, – pret debesīm. Runādams viņš kustināja roku un ar savas svētītās labās rokas plaukstu sita pa kreisās rokas īkšķa iekšpusi. Kad viņš sadusmojās, viņš tūlīt atlaida dusmas un tās neizrādīja. Kad viņš bija priecīgs un jautrs, viņš aizvēra savas svētītās acis. Viņa lielākie smiekli bija smaids. Kad viņš smaidīja, svētītie zobi viņa svētītajā mutē izskatījās kā pērles.17

Labos darbos viņam patika dot priekšroku labajai pusei,
Vai tas bija abdests vai drēbes, tas dāsnuma avots steidzās to darīt.
Viņš gulēja uz labā sāna ar seju pret kiblu,
Ar katru elpas vilcienu tas dāsnuma avots vēroja neredzamo pasauli.

„Ja divi musulmaņi satiekas, sveicina viens otru un veic musāfahu, viņiem tiek piedots, pirms viņi vēl ir šķīrušies!” Svētais hadīss

Viņa guļvieta bija no ādas, arī spilvens, pildīts ar šķiedru,
Naktī apgūlies, tas modrais dāsnuma avots gulēja maz.
Viņa acis gulēja, bet sirds nekad negulēja – tā bija ar savu Draugu,
Kopš mūžības tas dāsnuma avots bija apbrīnā par Viņa skaistumu.

Kā mūsu kungs Pravietis gūlās un gulēja

Kad mūsu kungs Pravietis gribēja gulēt savā guļvietā, viņš apgūlās uz sava svētītā labā sāna, nolika savu svētīto labo roku zem sava svētītā labā vaiga un tad lūdza šādi: „Ak, Allāh! Es sevi nodevu Tev. Savu seju es pievērsu Tev. Savu lietu es uzticēju Tev. Savu muguru es atbalstīju pret Tevi. Es baidos no Tava soda un ceru uz Tavu žēlastību. Nav cita patvēruma kā Tava žēlastība, un nav no kā cita sargāties kā no Tava soda.

Tikai Tavā žēlastībā var rast patvērumu, un tikai ar Tavu žēlastību var glābties. Es ticu Tavai grāmatai, ko Tu esi sūtījis lejā, un Tavam Pravietim, ko Tu esi sūtījis.

Ak, mans Kungs! Tavā vārdā es nolieku savu sānu uz zemes. Ja Tu paturēsi un aizturēsi manu dvēseli, izturies pret to ar savu žēlastību! Ja Tu to atlaidīsi, sargā to, kā Tu sargā savus krietnos kalpus!

Ak, Allāh! Tavā vārdā es mirstu un Tavā vārdā atdzīvojos. Ak, Allāh, kas mūs paēdini, padzirdini, apmierini visas mūsu vajadzības un dod mums pajumti un patvērumu! Es Tevi slavēju bezgala daudz reižu. Cik daudz ir tādu, kam nav neviena, kas apmierinātu viņu vajadzības, un neviena, kas dotu viņiem pajumti! Ak, Allāh! Sargā mani no sava soda dienā, kad Tu sapulcināsi savus kalpus savā priekšā! Ak, Allāh! Tu esi Pirmais! Nav nekā, kas būtu bijis pirms Tevis! Tu esi Pēdējais! Nav nekā, kas būs pēc Tevis! Tu esi Redzamais! Nav nekā cita kā vien Tu!”

Pamodies viņš lūdza: „Nav cita dieva, ir tikai Tu! Es Tevi slavinu un pasludinu Tevi brīvu no jebkura trūkuma. Ak, Allāh! Es lūdzu Tevi piedot manus grēkus un lūdzu Tavu žēlastību.

Slava Allāham, kas mūs pēc nāves atkal atdzīvināja. Augšāmcelšanās dienā mūsu atgriešanās būs pie Viņa.”18 Pēc tam viņš lūdza, sacīdams: „Ak, Allāh! Vairo manas zināšanas! Pēc tam, kad Tu man parādīji pareizo ceļu, neļauj manai sirdij novirzīties! Piešķir man žēlastību no savas diženās klātbūtnes! Jo Tu esi tas, kura piedošana ir visbagātākā!” Hazrat Barā ibn Āzibs stāsta: Visuma valdnieks man teica:

„Kad dodies uz vietu, kur gulēsi, veic abdestu tāpat, kā tu to veic namazam! Tad apgulies uz labā sāna un saki: ‚Ak, Allāh! Es sevi nodevu Tev. Savu seju es pievērsu Tev. Savu muguru es atbalstīju pret Tevi. Es baidos no Tava soda un ceru uz Tavu žēlastību. No Tevis nav cita patvēruma kā Tava žēlastība, un nav no kā sargāties kā no Tava soda! Tikai Tavā žēlastībā var rast patvērumu, un tikai ar Tavu žēlastību var glābties. Es ticu Tavai grāmatai, ko Tu esi sūtījis lejā, un Tavam Pravietim, ko Tu esi sūtījis!’ Ja tu tajā naktī nomirsi, tu nomirsi islāma fitrā (dabiskajā ticībā). Kas to saka un tajā naktī nomirst, tas mirst islāma fitrā!”

Mūsu kungs Pravietis teica: „Kad kāds no jums naktī pieceļas no guļvietas un, atgriezies, atkal grasās apgulties, lai viņš to trīs reizes izpurina. Jo viņš nevar zināt, kas noticis pēc tam, kad viņš piecēlās, un kas atnācis un ieņēmis viņa vietu guļvietā.” Abdullāhs ibn Tahfa (radijallahu anhu), viens no Ashāb as-Suffa, stāsta: „Kad es rītausmā gulēju mošejā uz vēdera, tas ir, uz sejas, kāds man pieskārās ar kāju.

– Kas tas ir? – viņš jautāja.

– Es esmu Abdullāhs ibn Tahfa, – es atbildēju.

Un ko es redzu? Tas bija Visuma valdnieks! Es tūlīt saņēmos.

– Šis ir gulēšanas veids, kas diženajam Allāham nepatīk visvairāk! – viņš teica.”19 Mūsu kungs Pravietis (sallallahu alaihi va sallam) nekad nespēra soli uz zemes bez abdesta.

Nekad nav redzēts, ka mūsu kungs Allāha Sūtnis, apmeklējis tualeti, pēc tam neveiktu abdestu.

Mūsu kunga Pravieša gaita

Hazrat Hinds ibn Abī Hāla stāsta šādi: „Kad Visuma valdnieks gāja, viņš moži cēla kājas no zemes. Viņš nešūpojās uz sāniem. Viņš spēra platus soļus un nedaudz noliecās uz priekšu, it kā kāptu lejā no augstas vietas, un gāja mierīgi, cienīgi un nesteidzīgi.

Kad viņš gribēja paskatīties uz kādu pusi, viņš pagriezās uz to ar visu ķermeni. Viņš nevērās apkārt bez mērķa.

Uz zemi viņš skatījās ilgāk nekā uz debesīm.

Uz zemi viņš skatījās ar acs kaktiņu. Viņš gāja aiz saviem ashābiem.

Kad viņš ar kādu satikās, viņš vienmēr pirmais sveicināja ar salām.”

Hazrat Abū Huraira stāsta šādi: „Gaitā es neesmu redzējis nevienu ātrāku par Visuma valdnieku. Kad viņš gāja, zeme it kā saritinājās zem viņa kājām! Mēs pūlējāmies no visiem spēkiem, lai neatpaliktu no viņa. Bet Visuma valdnieks, ejot, sevi nemaz nepiepūlēja.”20

Kā mūsu kungs Pravietis sēdēja

Lielākoties viņš sēdēja uz ceļiem. Ir redzēts arī, ka viņš sēdēja kurfusā, tas ir, pacēlis ceļus un apvijis tiem apkārt rokas.21 Viņš nekad neizstiepa kājas pret tiem, kas atradās viņa sapulcē. Parasti viņš sēdēja ar seju pret kiblu. Viesiem, kas atnāca pie viņa, viņš bieži paklāja savu apmetni (aba), noņēmis to no muguras, un sēdināja viņus uz tā. Dažreiz viņš saviem viesiem deva arī savu sēžamo spilvenu. Hanzala ibn Hizjams stāsta: „Kad es atnācu pie mūsu kunga Pravieša, es redzēju viņu sēžam sakrustotām kājām.” Džābirs ibn Samura ir vēstījis, ka mūsu kungs Pravietis, noskaitījis rīta namazu, sēdēja savā lūgšanas vietā sakrustotām kājām, līdz uzlēca saule.

„Izdaiļojiet sevi ar Visvarenā Allāha tikumiem!” Svētais hadīss

Šarīds ibn Suvaids stāsta: „Mūsu kungs Pravietis bija iegriezies pie manis. Tajā brīdī es sēdēju, nolicis kreiso roku aiz muguras un atbalstījies uz plaukstas. Visuma valdnieks teica: ‚Vai tu sēdi tā, kā sēž tie, uz kuriem krita dusmas (ebreji)?’” Abū Džuhaifa stāsta: „Mūsu kungs Pravietis teica: ‚Es neēdu, pie kaut kā atspiedies.’”22

Viņš sēdēja sakrustotām kājām vai uz ceļiem, vai pacēlis ceļus,
Atklāti un slepeni pilns labu manieru bija tas dāsnuma avots.
Viņš ēda ar trim pirkstiem un tos ar baudu nolaizīja,
Ūdeni tas dāsnuma avots dzēra trīs malkos.
Viņam patika medus un halva, arī ķirbis, etiķis un tarīds, bet
Ar miežu maizi tas dāsnuma avots nekad nebija paēdis līdz sātam.
Dažreiz bada dēļ viņš sēja uz savu svētīto vēderu akmeni,
„Lai mana sirds netrīc,” teica tas dāsnuma avots.
Viņa laimes namā daudzus mēnešus netika iekurta uguns,
Pieticīgi tas dāsnuma avots ēda dateles un granātābolus.

Kā mūsu kungs Pravietis ēda un dzēra

Mūsu kungs Pravietis teica:

„Ēdiena svētība ir abdestā pirms ēšanas un roku mazgāšanā pēc ēšanas!”23

„Kas apguļas gulēt, nenomazgājis no rokām gaļas un tauku smaku un netīrumus, un ar viņu kaut kas notiek, lai viņš nevaino nevienu citu kā vien sevi!” „Ēdiena svētība ir tā vidū! Kad kāds no jums ēd, lai viņš ēd nevis no trauka vidus, bet no malas, jo svētība nolaižas tā vidū!” Mūsu māte hazrat Āiša stāsta: „Visuma valdnieks teica: ‚Kad kāds no jums grasās ēst, lai viņš saka Bismillahirrahmanirrahim un piemin diženā Allāha vārdu. Ja viņš aizmirst to pateikt pirms ēšanas sākuma, lai viņš saka: Bismillahirrahmanirrahim par ēdiena sākumu un beigām!’”24

Umaija ibn Mahšī stāsta: kāds vīrs ēda, nenoskaitījis basmalu.

Mūsu kungs Pravietis saprata, ka viņš nav noskaitījis basmalu, un teica: „Saki Bismillahirrahmanirrahim par šī ēdiena sākumu un beigām!” Kad vīrs teica „Bismillahirrahmanirrahim”, mūsu kungs Pravietis pasmaidīja un teica: „Šaitāns turpināja ēst kopā ar tevi. Kad tu pieminēji diženā Allāha vārdu, šaitāns izvēma visu, kas bija viņa vēderā!”

Hazrat Abdullāhs ibn Umars stāsta, ka mūsu kungs Pravietis teica: „Kad kāds no jums ēd, lai viņš ēd ar labo roku. Un, kad viņš dzer, lai arī dzer ar labo roku, jo šaitāns ēd ar savu kreiso roku un dzer ar savu kreiso roku!”25

Salama ibn Akva no sava tēva vārdiem nodeva: kad mūsu kungs Pravietis ieraudzīja, ka kāds Ašdžas cilts vīrs vārdā Busrs ibn Raijul-Īrs viņa klātbūtnē ēd ar kreiso roku, viņš tam teica: „Ēd ar labo roku!” Vīrs samelojās un atbildēja: „Es nespēju, es nevaru ēst ar labo roku!” Tad mūsu kungs Pravietis teica: „Lai tad arī nespēj! Ēst ar labo roku viņam traucē tikai augstprātība un lepnība!” Kopš tā laika tas vīrs vairs nespēja pacelt roku pie mutes!26 Mūsu kungs Pravietis mēdza teikt: „Visvarenais Allāhs, kas ir Varens un Cildens, noteikti ir apmierināts ar savu kalpu, kurš apēd ko ēdamu vai izdzer ko dzeramu un par to Viņu slavē!”

Mūsu kungs Pravietis sēdēja uz zemes, un arī ēda viņš uz zemes. Viņš mēdza teikt: „Es sēžu tā, kā sēž kalps, un ēdu tā, kā ēd kalps. Es esmu tikai kalps! Kas novēršas no manas sunnas, tas nav no manējiem!”27

Umars ibn Abī Salama stāsta: „Bērnībā es augu Visuma valdnieka aprūpē. Ēdot mana roka klīda pa visu trauku. Visuma valdnieks man teica: ‚Mans dēls! Izrunā basmalu. Ēd ar labo roku! Ēd no tā, kas ir tavā priekšā!’28 Kopš tā laika es vienmēr ēdu tieši tā.” Mūsu kungs Pravietis nekad nevienu ēdienu nenoniecināja un nepēla. Nevienu žēlastības dāvanu viņš neslavēja tāpēc, ka tā viņam patika, un nepēla tāpēc, ka tā viņam nepatika. Ja viņš kādu ēdienu vēlējās, viņš to ēda, bet, ja nevēlējās, atstāja to un klusēja. Viņš izrādīja cieņu pat vismazākajai dāvanai un nevienu dāvanu nepēla. Mūsu kungs Allāha Sūtnis neteica: „Pagatavojiet to, pagatavojiet šo.” Viņš ēda to, kas bija. Mūsu māte hazrat Āiša stāsta: mūsu kungs Pravietis mēdza atnākt pie manis un jautāt: „Vai tev ir kas ēdams?” Es atbildēju: „Nē!” Tad viņš teica: „Tādā gadījumā es gavēju!”29 Mūsu māte hazrat Āiša stāsta: „No tā laika, kad mūsu kungs Pravietis ieradās Medīnā, līdz pat viņa nāvei viņa ģimene nekad nebija pieēdusies ar kviešu maizi trīs naktis pēc kārtas.30 Visbiežāk viņi ēda miežu maizi un dateles, un arī to nebija daudz. Mūsu kunga Pravieša vēderā vienā dienā nekad nesanāca divu veidu ēdiens: kad viņš savu svētīto vēderu pieēda ar datelēm, viņš to nepieēda ar maizi, bet, kad pieēda ar maizi, nepieēda ar datelēm. Lūk, tieši tas man liek raudāt!”31

Mūsu kungs Pravietis mīlēja halvu un medu, maizes tarīdu, dateļu tarīdu un dārzeņu ēdienus. Kad mūsu kungam atnesa un piedāvāja pienu, viņš mēdza teikt: „Pienā ir divas svētības.”32

„Kad kāds no jums ēd, lai ēd ar labo roku. Kad dzer, lai arī dzer ar labo roku. Jo šaitāns ēd ar kreiso roku un dzer ar kreiso roku!” Svētais hadīss

Abdullāhs ibn Abāss stāsta: es un Hālids ibn Valīds kopā ar Visuma valdnieku aizgājām uz manas mātes māsas Maimūnas bint Hārisa māju. Tante jautāja: „Vai drīkstu jūs pacienāt ar pienu?”

Visuma valdnieks teica: „Jā, labprāt!” Tante aizgāja un atnesa trauku ar pienu. Visuma valdnieks to paņēma un padzērās. Es biju Visuma valdnieka labajā pusē, bet Hālids ibn Valīds – viņa kreisajā pusē. Mūsu kungs Allāha Sūtnis pienu, kas bija palicis pāri, deva man un teica: „Dzer tu. Ja gribi, dod priekšroku Hālidam un pacienā viņu.”

Es atbildēju: „Kad runa ir par to, lai dzertu to, kas palicis pēc tevis, es nekad nevienam nedošu priekšroku pār sevi!” Tad mūsu kungs Allāha Sūtnis teica:

„Kam Visvarenais Allāhs dod ēst kādu ēdienu, tas lai saka: Allahumma barik lana fihi va atimna hairan minhu (Ak, Allāh! Dāvā mums svētību šajā ēdienā un dod mums ēst to, kas ir vēl labāks par to)!

Kam Visvarenais Allāhs dod dzert pienu, tas lai saka: Allahumma barik lana fihi va zidna minhu (Ak, Allāh! Dāvā mums svētību šajā pienā un vairo mums savu labvēlību no tā). Jo ēdiena un dzēriena vietu nevar aizstāt nekas cits kā vien piens.”33

Kad Medīnas musulmaņi ieraudzīja savu dateļu pirmo ražu, pirmās dateles viņi nesa mūsu kungam Pravietim. Mūsu kungs Allāha Sūtnis paņēma tās savās rokās, izteica lūgšanu par svētību un pēc tam pasauca jaunāko no bērniem, ko redzēja, un atdeva dateles viņam. Viņš mēdza teikt: „Ja kādā mājā nav dateļu, tās mājas ļaudis ir izsalkuši.” Mūsu kungam Pravietim patika apēst to, kas bija palicis ēdiena dibenā. Viņš mēdza teikt: „Kas pēc ēšanas izslauka tīru šķīvi vai trauku, par to trauks lūdz piedošanu!” Ir nodots arī, ka mūsu kungs Pravietis teica: „Ak, Abū Zar! Kad tu vāri gaļu, pielej vairāk ūdens, lai būtu vairāk buljona, un padomā par saviem kaimiņiem – dalies ar viņiem!”34

„Kas pieēdas, kamēr viņa kaimiņš ir izsalcis, tas nav pilnīgs ticīgais!”

„Pielūdziet Allāhu! Ēdiniet citus! Izplatiet sveicienu (salām), lai jūs ieietu Paradīzes dārzos!”35

„Viena cilvēka ēdiena pietiek diviem. Triju cilvēku ēdiena pietiek četriem. Četru cilvēku ēdiena pietiek astoņiem!”36

Hazrat Asmā bint Abī Bakra stāstīja: mūsu kungs Allāha Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) ieteica izvārīto ēdienu turēt apsegtu, līdz tas beidz vārīties un tā tvaiki norimst, un mēdza teikt: „Tā ir vislielākā svētība!” Mekas iekarošanas laikā mūsu kungs Allāha Sūtnis iegriezās sava tēvoča Abū Tāliba meitas hazrat Umm Hānī mājā. Viņš jautāja: „Vai jums ir kas ēdams?” Hazrat Umm Hānī atbildēja: „Nē! Ir tikai sakaltušas maizes drupatas un etiķis! Bet man ir kauns tev tos piedāvāt!” Mūsu kungs Pravietis teica: „Atnes tos. Sadrupini ūdenī. Atnes arī sāli!” Viņš uzlēja tam virsū etiķi, paēda, pateicās Diženajam Allāham un teica: „Ak, Umm Hānī! Cik laba piedeva maizei ir etiķis! Māju, kurā ir etiķis, nevar uzskatīt par tādu, kurā nav piedevas!”37 Maizi viņš ēda bez piedevas vai ar datelēm, etiķi, augļiem, zupu vai iemērcot olīveļļā. Viņš ēda arī vistas, truša, kamieļa un gazeles gaļu, zivis, vītinātu gaļu (pastirma), kā arī sieru. Viņam garšoja gaļa no priekškājas. Viņš turēja gaļu rokās un ēda, nokozdams no tās. (Griezt to ar nazi un tā ēst arī ir atļauts.) Visbiežāk viņš dzēra pienu vai ēda dateles. No ēdieniem viņam garšoja aitas gaļa, gaļas buljons, ķirbis, saldumi, medus, dateles, piens, krējums, arbūzs, melone, vīnogas un gurķi.38 Ūdeni viņš dzēra lēnām, iesākdams ar basmalu, trijos malkos, beigās teica „Alhamdulillah” un izteica lūgšanu. Mūsu kungs Pravietis dzēra svaigo ūdeni, ko atnesa no Bujūt as-Sukjā. Bujūt as-Sukjā ūdens atradās divu dienu gājienā no Medīnas.39 Kad viņam jautāja: „Kurš no dzērieniem ir visgaršīgākais?”, mūsu kungs Pravietis atbildēja: „Salds un vēss ūdens!”40

Mūsu kungs Pravietis mēdza teikt: „Kad kāds no jums kaut ko dzer, lai neelpo traukā!” Tāpat kā viņš aizliedza elpot ēdienā un dzērienā, viņš aizliedza arī ēst un dzert no zelta un sudraba traukiem. Dzerot vienu krūzi ūdens, mūsu kungs Pravietis divas trīs reizes ievilka elpu un mēdza teikt: „Tā ir veselīgāk un labāk remdē slāpes.” Un: „Kad kāds no jums kaut ko dzer, lai neizdzer to vienā elpas vilcienā.” Un: „Nedzeriet vienā elpas vilcienā kā kamieļi! Dzeriet divos vai trijos elpas vilcienos! Kad sākat dzert, sakiet ‚Bismillah!’, un, kad atraujat trauku no mutes, sakiet ‚Alhamdulillah!’”41

Hazrat Naufals ibn Muāvija stāsta: „Kaut ko dzerdams, Visuma valdnieks trīs reizes ievilka elpu. Sākumā viņš pieminēja Diženā Allāha vārdu, sacīdams ‚Bismillahirrahmanirrahim’, bet beigās slavēja Viņu, sacīdams ‚Alhamdulillah’.”42

Abū Umāma al-Bāhilī stāstīja: mūsu kungs Pravietis teica: „Kad mans Kungs, kas ir Varens un Cildens, man piedāvāja pārvērst Mekas ieleju zeltā, es teicu: ‚Nē! Ak, mans Kungs! Lai es vienu dienu esmu paēdis un otru dienu izsalcis. Kad būšu izsalcis, es Tevi lūgšos un Tevi pieminēšu. Kad būšu paēdis, es Tevi slavēšu un Tev pateikšos!’”43

Zināšanas par ēšanu un dzeršanu jāapgūst pirms zināšanām par pielūgsmi (ibādats). Allāha Sūtņa paradums bija mazgāt rokas pirms ēšanas un pēc tās, ēst ar labo roku un dzert ar labo roku. Pirms ēšanas rokas vispirms mazgā jaunie, bet pēc ēšanas – vispirms vecie.44 Ēst no šķīvja malas, ēst no tā, kas ir savā priekšā, un sēdēt uz kreisās kājas, uzslējis labo kāju, ir Allāha Sūtņa sunna. Nevajag ēst un ostīt ļoti karstu ēdienu.

„Kas pieēdas, kamēr viņa kaimiņš ir izsalcis, tas nav pilnīgs ticīgais!” Svētais hadīss

Mūsu kungs Pravietis neuzskatīja par pareizu ēšanas laikā pavisam nerunāt. Tas ir uguns pielūdzēju paradums. Jārunā priecīgi.

Sākt un beigt maltīti ar sāli ir Allāha Sūtņa sunna, un tas ir dziedinājums. Viens no pirmajiem bidatiem (jauninājumiem reliģijā), kas parādījās islāmā, ir ēst līdz sātam. Ēst gaļu katru dienu – tas nomāc sirdi. Eņģeļiem tas nepatīk. Savukārt, ja gaļu ēd pārāk maz, tas bojā raksturu. Ēst uz sufras, tas ir, uz pārklāja, un to izklāt uz grīdas ir jauki. Sufra agrāk bija no ādas. Augu ēdieni ir ļoti labi. Sufra, uz kuras nav augu ēdienu, ir pielīdzināta neprātīgam vecim.

Imāms Džafars as-Sādiks teica: „Kas vēlas, lai viņam būtu daudz mantas un daudz bērnu, tas lai ēd daudz augu ēdienu!” Vispirms jāapsēžas pie sufras, un ēdiens jānes tikai pēc tam.

Mūsu Pravietis teica: „Es esmu kalps. Es sēžu uz zemes un ēdu tāpat kā kalpi.”45

Nevajag ēst, kamēr neesi izsalcis, un no maltītes jāceļas, vēl neesot pieēdušam (nevajag ēst daudz); nevajag smieties, ja nav par ko brīnīties. Mūsu kungs Pravietis mēdza teikt: „Visa labā sākums ir izsalkums. Visa ļaunā sākums ir sāta sajūta.” Ēdiena garša pieaug tik, cik liels ir izsalkums. Sāta sajūta padara cilvēku aizmāršīgu. Tā padara sirdi aklu un tāpat kā alkoholiskie dzērieni bojā asinis. Izsalkums attīra prātu un liek sirdij mirdzēt. Nevajag ēst un dzert kopā ar fāsikiem (atklātiem grēciniekiem) un ļauniem cilvēkiem. Verdoši ēdieni jāatdzesē apsegti.

Mūsu kungs Allāha Sūtnis mēdza teikt: „Ēdiet ar labo roku. Dzeriet ar labo roku.” Ēst ar trim pirkstiem ir sunna. Mūsu kungs Pravietis teica: „Ak, Alī! Ēd ēdienu ar trim pirkstiem, jo šaitāns ēd ar diviem pirkstiem.” Mūsu Pravietis ņēma maizi ar labo roku, bet pēc tam arbūzu ēda ar kreiso. Maize jālauž nevis ar vienu, bet ar abām rokām.46 Kumosiem jābūt maziem un labi sakošļātiem. Nevajag skatīties pa labi, pa kreisi vai uz augšu – jāskatās uz savu kumosu un savā priekšā. Nevajag pārāk plaši atvērt muti. Pie sufras nevajag slaucīt rokas drēbēs vai matos. Kad jāklepo vai jāšķauda, galva jāpagriež atpakaļ. Nevajag sēsties pie sufras, pie kuras neesi aicināts. Pie sufras nevajag ēst vairāk par visiem. Kad esi paēdis, jāizsaka lūgšana, lai iegūto spēku neizmantotu grēku darīšanai. Jādomā par atskaiti, kas par to būs jādod Augšāmcelšanās dienā. Jāēd ar nodomu gūt spēku pielūgsmei. Arī tad, kad esi izsalcis, jāēd lēnām. Vispirms jāsāk vecākajiem. Nevienu nevajag apgrūtināt, vairāk nekā trīs reizes mudinot: „Ēd!” Mūsu kungs Allāha Sūtnis ēda maz un ļoti uzsvēra, ka nevajag ēst daudz. Viņš mēdza teikt: „Cilvēka sirds ir kā sējums tīrumā. Ēdiens ir kā lietus. Kā pārāk daudz ūdens iznīcina sējumu, tā pārāk daudz barības nonāvē sirdi. Visvarenais Allāhs nemīl to, kas daudz ēd un daudz dzer.”

Allāha Sūtnis ieteica vienu trešdaļu kuņģa atvēlēt ēdienam un vienu trešdaļu – dzērienam. Atstāt vienu trešdaļu gaisam, tas ir, tukšu, ir zemākā pakāpe. Labākā pakāpe ir maz ēst un maz gulēt. Daudz ēst ir slimību sākums, maz ēst – visu zāļu sākums. Viesim no saimnieka nevajag gaidīt neko citu kā tikai sāli un maizi. Saimniekam viesim jāpasniedz kumosi un jālej ūdens uz rokām. Viņam jāliek viesim mutē tas, kas viesim garšo. Kumosus, kas viesim nokrituši tīrā vietā, viņam jāpaceļ un jādod viesim. Ja tie ir notraipījušies, tie jāatstāj kaķim vai citiem dzīvniekiem. Šādas mājas svētība vairojas. Tā sniedzas pat līdz mazbērniem. Ja to, kas nokritis uz grīdas, nesavāc, to apēd šaitāns.

Izslaucīt un apēst to, kas palicis traukā, ir sunna. Ja augļu kompota vai airāna atliekām pielej ūdeni, sakrata un izdzer, par to ir liela atlīdzība (savābs). Atstāt kaut ko šķīvī vai glāzē ir atļauts. Allāha Sūtnim patika apēst to, ko bija atstājis ticīgais.

Pēc ēšanas iztīrīt zobus ar misvāku un zobu bakstāmo ir Allāha Sūtņa sunna. Tā ir tīrība. Tīrība stiprina ticību (imāns). Pēc ēšanas par saimnieku izsaka lūgšanu, lūdzot viņam svētību, žēlastību un piedošanu. Pēc tam lūdz atļauju doties prom. Saimnieku savukārt ielūdz pie sevis uz maltīti.

Ēdot nevajag runāt par baisām un pretīgām lietām. Nevajag runāt par nāvi un slimībām. Nevajag skatīties uz ēdieniem, ko nes pie sufras. Kamēr viens kumoss nav norīts, nevajag ņemt rokā nākamo. Maltītes vidū nevienas lietas dēļ, pat namaza dēļ, nevajag celties no sufras. Namazs jāveic iepriekš. Ja sagatavotie ēdieni atdzisīs vai sabojāsies un namaza laiks ļauj to veikt pēc ēšanas, jāēd pirms namaza. No sufras jāceļas pēc tam, kad ēdiens ir novākts. Nevajag ēst uz ceļa, stāvot vai ejot. Nevajag likties gulēt, kamēr mutē vai uz rokām ir gaļas vai ēdiena smaka. Jānomazgā rokas arī bērniem. Nevajag gulēt paēdušam. Pārtikas produkti jāpērk ar mēru, tik, cik nepieciešams, nevis bez mēra un daudz. Citādi tā ir izšķērdība (isrāfs). Ēdienu un dzērienu traukiem jābūt ar vākiem. Nevajag, noliecoties pie upes vai baseina, dzert tieši ar muti. Nevajag dzert arī tieši no krūkas vai krūzes snīpja. Nevajag dzert no tasītes vai glāzes ieplīsušās vietas. Vasarā jādzer kaut kas vēss. Allāha Sūtnim patika dzert vēsu šerbetu. Zamzama ūdeni var dzert stāvot. Ir teikts, ka ceļinieks jebkuru ūdeni var dzert stāvot. Nevajag dzert ūdeni tukšā dūšā. Ūdens jādzer lēnām, maziem malkiem sūcot. Mūsu kungs Allāha Sūtnis labprāt ēda keškeku. Kā pagatavot harīsu, tas ir, keškeku, mūsu kungam Pravietim iemācīja Džibrīls alaihis-salam. Harīsa cilvēkam dod daudz spēka. Visi pravieši ēda miežu maizi. Allāha Sūtnim garšoja ķirbja saldais ēdiens un lēcu zupa, medījuma gaļa un aitas gaļa. Viņam garšoja aitas priekškāja, krūtis un lāpstiņa. Ļoti garšoja kazlēna lāpstiņas gaļa. Kazlēna gaļa ir viegli sagremojama. Tā der ikvienam.47

„Visa labā sākums ir izsalkums. Visa ļaunā sākums ir sāta sajūta” Svētais hadīss

Tēviņu gaļa ir vieglāk sagremojama nekā mātīšu, un tumša gaļa – vieglāk nekā balta. Gan sagremojamības, gan garšas ziņā labāka ir aitas gaļa un govs piens.

Labākā no medījuma gaļām ir brieža gaļa. Truša gaļa ir atļauta (halāls). Mūsu Pravietis to ir ēdis. Tā veicina urīna izdalīšanos, bet, ja tās apēd par daudz, izraisa bezmiegu. Tā der ikvienam. Putnu un cāļu gaļa ir laba ikvienam. No mājputniem vislabākā gaļa ir vistai.

Mūsu Pravietis teica: „Cik labs ēdiens ir etiķis!” Etiķis ir visnoderīgākais ēdiens. Arī dateles ir ēdiens, tas ir, tās ēd ar maizi. Vīnogas ir gan ēdiens, gan auglis. Ēst vīnogas ar maizi ir sunna. Ēst dateles nepāra skaitā ir sunna. Ēst rozīnes, valriekstus un mandeles ir sunna. Medū ir dziedinājums. Septiņdesmit pravieši ir lūguši svētību medum. Mūsu kungs Allāha Sūtnis ļoti mīlēja dateles. Dateles viņš ēda kopā ar meloni un arbūzu. Melone un arbūzs attīra nieres un mazina galvassāpes. Tie dzen ārā tārpus. Tie stiprina acis. Ēdot plovu, jāsaka salavāti. Mūsu kungs Pravietis slavēja pupu ēšanu kopā ar pākstīm. Viņš teica: „Habbat as-sauda, tas ir, melnsēklīte, ir zāles pret kaitēm.” Valrieksti ar sieru ir dziedinoši. Ēst tos atsevišķi ir kaitīgi. Tie jāēd kopā ar kaut ko citu. Mūsu kungs vīnogu ķekaru ņēma kreisajā rokā, bet vīnogas ēda ar labo.48 Cidonija noņem sirdij smagumu. Katrā melonē, arbūzā un granātābolā ir viena Paradīzes ūdens lāse. Granātābols jāēd vienam pašam, un neviena tā lāse nedrīkst aiziet zudumā. Granātābols ir labs pret sirdsklauvēm. Tas stiprina kuņģi. Ja to izspiež kopā ar mīkstumu un izdzer, tas dzen žulti un novērš aizcietējumu. Vīģes sirdij dod atvieglojumu. Tās novērš kolikas un gremošanas orgānu sāpes.

Ēst zaļu gurķi ar sāli un valriekstus ar datelēm un medu ir Allāha Sūtņa sunna.49 Mūsu Pravietis slavēja baklažānu un teica: „Gatavojiet to ar olīveļļu.”

Viņš slavēja arī portulaku. Selerija novērš aizmāršību. Tā veicina urīna izdalīšanos. Tā palīdz veidoties asinīm un pienam un attīra aknas. Haršafs, tas ir, artišoks, šķīdina žultsakmeņus, attīra asinis un palīdz pret asinsvadu sacietēšanu. Tas novērš arī sviedru smaku. Tam, kas ierodas kādā zemē, veselībai nāk par labu vispirms apēst nedaudz svaiga sīpola. Sīpols vairo spēju pretoties mikrobiem. Ja pēc sīpola apēd seleriju, tā novērš tā nepatīkamo smaku. Ir teikts, ka smaka pazūd arī tad, ja kopā ar ēdienu ēd rūtu. Allāha Sūtņa pēdējā ēdienā bija sīpoli. Viņš mēdza teikt: „Sīpolus un ķiplokus ēdiet vārītus.” To smaka aizvaino eņģeļus. Redīss veicina urīna izdalīšanos. Tas atvieglo gremošanu.

Mūsu kunga Pravieša svētītā bārda un mati

Mūsu kunga Pravieša svētītie mati un bārdas mati nebija ne pārāk sprogaini, ne pārāk taisni – tie dabiski viļņojās. Viņa svētītie mati bija gari. Sākumā viņš ļāva matiem krist uz pieres, bet vēlāk sāka tos šķirt uz abām pusēm. Savus svētītos matus viņš dažkārt audzēja garus, bet dažkārt apgrieza un saīsināja.

Kad hazrat Anasam ibn Mālikam jautāja, kādi bija mūsu kunga Allāha Sūtņa svētītie mati, viņš atbildēja: „Tie nebija ļoti sprogaini, bet nebija arī ļoti taisni. Tie bija kaut kas vidējs. Garumā tie sniedzās līdz vidum starp ausīm un plecu augšdaļu.”50 Hazrat Ibn Abāss teica: „Mūsu kungs, pasaules lepnums, ļāva saviem svētītajiem matiem krist uz pieres. Vēlāk viņš sāka savus svētītos matus šķirt.”51 Zinātnieki teica: „Šķirt matus uz abām pusēm ir mūsu kunga, Visuma lepnuma, sunna, jo vēlāk viņš tā darīja. Ļaut matiem krist uz pieres ir atļauts, un arī šķirt tos uz abām pusēm ir atļauts. Taču šķirt ir labāk.”

Mūsu māte hazrat Āiša as-Sidīka teica: „Mūsu kunga Pravieša svētītie mati bija augstāk par džummu un zemāk par vafru.”52 Matus, kas sniedzas līdz plecu galiem, sauc par „džumma”. Bet matus, kas sniedzas līdz auss ļipiņai, sauc par „vafra”. Īsi sakot, pēc mūsu mātes hazrat Āišas nodotā stāstījuma mūsu kunga Allāha Sūtņa svētītie mati bija tik gari, ka bija nolaidušies zemāk par viņa svētīto ausu ļipiņām, taču līdz pleciem nesniedzās. Tie bija pa vidu starp abiem.

Hazrat Kādī Ijāds teica: „Šos stāstījumus var saskaņot tā: mati viņa svētīto ausu pusē bija tik gari, ka sniedzās līdz viņa svētīto ausu ļipiņām, bet mati aizmugurē sniedzās līdz viņa svētītajiem pleciem.” Ir teikts arī tā: „Dažos stāstījumos teikts, ka tie bija nolaidušies līdz ausīm, bet citos – līdz viņa svētītajam plecam, tāpēc, ka vienā laikā bija tā, bet citā – citādi. Visi stāstījumi ir patiesi. Dažkārt mūsu kungs Pravietis savus svētītos matus audzēja, līdz tie nolaidās līdz pat plecu galiem. Dažkārt viņš tos apgrieza, un tad tie sniedzās līdz viņa svētīto ausu ļipiņām vai līdz to vidum.” Vīriešiem sunna ir noskūt galvu vai audzēt matus, tos ķemmēt un šķirt uz abām pusēm. Jārīkojas atbilstoši apstākļiem, paražai un laikam. Matus vīt vai pīt ir makrūhs. Padarīt seju gludu kā sievietei, skūt bārdu, lai līdzinātos sievietēm, vai noskūt zodu un audzēt bārdu uz vaigiem ir harāms.

Hazrat Anass par mūsu kunga Allāha Sūtņa svētīto bārdu stāsta tā: mūsu kunga Pravieša svētītajā bārdā bija ļoti maz baltuma. Baltu matu viņa svētītajā galvā un svētītajā bārdā nebija vairāk par septiņpadsmit vai astoņpadsmit.

Kādu dienu hazrat Abū Bakrs as-Sidīks teica: „Tu esi kļuvis sirms, ak, Allāha Sūtni!” Mūsu kungs Allāha Sūtnis atbildēja: „Mani sirmu padarīja sūras Hūd, al-Vākia, al-Mursalāt, an-Naba (Amma jatasāalūn) un at-Takvīr (Iza aš-šamsu kuvvirat).”53

Tas ir, šajās sūrās daudzkārt ir pieminēti Paradīzes un Elles stāvokļi. „Domājot par to, kas notiks ar manu ummu, mani mati un bārda kļuva sirmi no bēdām un rūpēm,” viņš teica. Amrs ibn Šuaibs teica: „Mūsu kungs Allāha Sūtnis apgrieza savu svētīto bārdu gan platumā, gan garumā.” Svētajā hadīsā, ko nodeva hazrat Tirmizī, mūsu kungs Pravietis teica: „Kas neīsina savas ūsas, tas nav no mums.”54 Citā svētajā hadīsā ir teikts: „Ļaujiet savām bārdām kuplot un ūsas apgrieziet krietni īsas.”55 Ibn Abdulhakīms teica: „Ūsas jāapgriež krietni īsas, bet bārda nav jāgriež. Ar ūsu īsu apgriešanu nav domāta to noskūšana.” Hazrat imāms an-Navavī teica: „Ūsas pareizi apgriezt nozīmē griezt tās tā, lai būtu redzama lūpas mala: nevis nogriezt pavisam pie saknēm, bet saīsināt.”

„Sīpolus un ķiplokus ēdiet vārītus” Svētais hadīss

Zinātnieki uzskatīja par nevēlamu ūsu augšdaļu apcirpt, bet galus atstāt nokarājamies uz abām pusēm. Ibn Umars stāsta: „Mūsu kungam Allāha Sūtnim pastāstīja par ļaudīm, ko sauc par madžūsiem (uguns pielūdzējiem). Tad mūsu kungs Allāha Sūtnis teica: ‚Viņi audzē ūsu galus un skuj bārdas. Tāpēc jūs dariet pretēji viņiem!’”56

Kad Abū Umāma teica: „Ak, Allāha Sūtni! Grāmatas ļaudis apcērp bārdas un audzē ūsas,” mūsu kungs Allāha Sūtnis atbildēja: „Jūs apcērpiet ūsu galus un ļaujiet bārdām kuplot.”

Pēc zinātnieku teiktā, sunna ir apcirpt ūsas, saīsinot tās līdz uzacu garumam. Sunna ir ļaut bārdai izaugt saujas garumā un nogriezt to, kas pārsniedz sauju. Arī atstāt bārdu, kas īsāka par sauju, neatbilst sunnai. Atstāt īsu bārdu ar nodomu sekot sunnai ir bidats. Tas ir harāms. Bārdas audzēšana ir sunnat az-zavāid. Lai aicinātu uz labo (amr bil-marūf), lai nodrošinātu iztiku un lai novērstu fitnu (nemierus), bārdu pavisam noskūt kļūst atļauts un pat nepieciešams. Tie ir attaisnojumi, lai atteiktos no sunnas, taču tie nav attaisnojums tam, lai, atstājot īsu bārdu, darītu bidatu.

Mūsu kunga Pravieša apģērbs

No tā, ko valkāt ir atļauts, viņš valkāja visu, kas bija pieejams. Viņš apsedzās ar biezu, nešūtu audumu kā ar ihrāmu, apsēja gūžautu, valkāja kreklu un mēteli (džubba). Tie bija austi no kokvilnas, vilnas vai dzīvnieku spalvas. Visbiežāk viņš ģērbās baltā, dažkārt – zaļā. Gadījās, ka viņš valkāja arī šūtas drēbes. Piektdienās un svētkos, kad ieradās svešzemju sūtņi, un kara laikā viņš valkāja dārgus kreklus un džubbas. Viņa apģērba krāsa visbiežāk bija balta. Gadījās arī zaļa, sarkana un melna. Rokas viņš apsedza līdz plaukstu locītavām, bet savas svētītās kājas – līdz pusstilbam. Imāms at-Tirmizī (rahimahullahu taala) grāmatā „Šamāil aš-šarīf” raksta: „Allāha Sūtnim patika valkāt kamīsu, tas ir, kreklu. Viņa krekla piedurknes sniedzās līdz plaukstu locītavām. Uz krekla piedurknēm un apkakles nebija pogu. Viņa apavi bija no ādas, ar vienu siksniņu un diviem kibāliem. Kibāls ir siksniņa, kuras viens gals piešūts pie siksniņas, bet otrs – pie apava purngala. Tā iet starp diviem pirkstiem. Apģērbā un apavos jāseko paražai. Novirzīšanās no paražas padara cilvēku uzkrītošu. No šādas uzkrītošības jāsargās. Kad viņš ienāca Mekā, ap viņa svētīto galvu bija aptīts melns turbāns.” Visbiežāk viņš kā turbānu ap galvu aptina baltu, dažkārt melnu audumu un tā galu apmēram sprīža garumā atstāja nokarājamies starp pleciem. Viņa turbāns nebija ne ļoti liels, ne ļoti mazs; tas bija apmēram trīsarpus metrus garš. Turbānu viņš aptina bez cepurītes (takke), bet dažkārt valkāja stepētu cepurīti bez turbāna. Mūsu kungam Pravietim bija apģērbs, ko sauca par Hibaru, darināts no svītraina jemeniešu auduma, kas austs no kokvilnas un linu diega. Šo apģērbu viņš ļoti mīlēja valkāt. Mūsu kungam Pravietim (sallallahu alaihi va sallam) bija arī balts apģērbs. Mūsu kungs mēdza teikt: „No savām drēbēm valkājiet baltās! Lai jūsu dzīvie valkā baltas drēbes. Mirušos tiniet baltos līķautos! Jo tās ir jūsu labākās un jaukākās drēbes!”57

„Kas valkā drēbes slavas un izrādīšanās dēļ, no tā Allāhs novēršas, līdz viņš tās atmet! Augšāmcelšanās dienā Viņš ietērps viņu pazemojuma drēbēs!” Svētais hadīss

Ir redzēts, ka mūsu Pravietis valkāja arī zaļas drēbes. Hazrat Abū Rimsa stāsta, ka redzējis mūsu Pravieti zaļā divdaļīgā apģērbā – viena daļa ķermeņa augšdaļai, otra – apakšdaļai.58 Mūsu Pravietis valkāja arī raibu Hullu. Hazrat Barā ibn Āzibs teica: „No tiem, kuru mati sniedzas līdz auss ļipiņām, es neesmu redzējis nevienu skaistāku par Allāha Sūtni alaihis-salam viņa sarkanajā (raibajā) apģērbā, ko sauc par hullu!”59 Mūsu Pravietim bija sarkana džubba, ko viņš valkāja piektdienās un svētkos. Mūsu Pravietim bija arī džubba, kas darināta Jemenā. Šo Damaskā darināto džubbu ar šaurām piedurknēm mūsu Pravietis valkāja ceļojumos. Kaujās, kad viņš sastapās ar ienaidniekiem, mūsu Pravietis valkāja arī džubbu, kas bija darināta no tailasāna auduma, kādu valkāja Irānas šahi. Tās apkaklē bija ielaists atlasa gabals, bet abās atvērtajās apakšmalas šķēlumu malās priekšā un aizmugurē, kā arī uz piedurknēm bija atlasa apmales.

Šī džubba līdz pat viņas nāvei atradās pie hazrat Āišas, bet pēc tam to paņēma Asmā bint Abī Bakra. Ar ūdeni, kurā mazgāja šo mūsu Pravieša valkāto džubbu, mazgāja slimos, un viņi izveseļojās.60 No kara laupījuma, kas tika iegūts Dūmat al-Džandala karagājienā, viena džubba krita mūsu mīļā Pravieša daļā. Tās audi bija austi no zīda diegiem, tā bija darināta no atlasa auduma, un tās izšuvumos ar zelta diegiem bija izšūtas palmu lapas. Mūsu kungs Pravietis, tērpies šajā džubbā, uzkāpa minbarā (kancelē), apsēdās un, ne vārda neteicis, nokāpa no minbara. Cildenie ashābi tai pieskārās ar rokām, aplūkoja un sajūsminājās par tās skaistumu. Mūsu kungs Pravietis jautāja: „Vai jūs brīnāties par tās skaistumu? Vai tā jums tik ļoti patīk?” Viņi atbildēja: „Mēs neesam redzējuši skaistāku apģērbu par šo!” Mūsu Pravietis teica: „Es zvēru pie Allāha, kura varā ir mana dzīvība: Sada ibn Muāza kabatlakati Paradīzē ir skaistāki un jaukāki par to, ko jūs redzat!”

Mūsu kungs Pravietis teica: „Kas valkā drēbes slavas un izrādīšanās dēļ, no tā Allāhs novēršas, līdz viņš tās atmet! Augšāmcelšanās dienā Viņš ietērps viņu pazemojuma drēbēs!”

Un vēl viņš teica: „Kas valkā drēbes slavas un izrādīšanās dēļ, to Allāhs Augšāmcelšanās dienā ietērps tādās pašās drēbēs. Pēc tam Viņš tās aizdedzinās ar uguni!”

Hazrat Sahls ibn Sads teica: „Kāda sieviete atnesa Allāha Sūtnim alaihis-salam pašas austu burdu61 ar apmali un teica: ‚Ak, Allāha Sūtni! Es to noaudu ar savām rokām un atnesu tev dāvanā.’ Mūsu kungs Allāha Sūtnis viņas dāvanu pieņēma. Ietinies šajā burdā, viņš iznāca pie mums. Kāds no klātesošajiem tai pieskārās ar roku un teica: ‚Ak, Allāha Sūtni! Skaistākas burdas par šo nevar būt! Vai tu to atdosi man?’ Mūsu kungs Allāha Sūtnis teica: ‚Jā, labprāt!’ Mošejā parunājis ar mums un devis padomus, viņš atgriezās mājās, lika burdu iesaiņot un nosūtīja to tam cilvēkam. Klātesošie pārmeta tam cilvēkam: ‚Tu nemaz labi nedarīji! Tu palūdzi Allāha Sūtnim to, ko viņš pats valkāja un kas viņam bija vajadzīgs! Tu taču zini, ka Allāha Sūtnis alaihis-salam nevienu lūdzēju neatraida un neaizsūta tukšām rokām!’ Tas cilvēks atbildēja: ‚Es zvēru pie Allāha, es to neprasīju, lai valkātu. Es to prasīju, lai tā būtu mans līķauts tajā dienā, kad es nomiršu!’ Un patiešām, tā burda tajā dienā, kad viņš nomira, kļuva par viņa līķautu.”62 Gadījās, ka mūsu Pravietis valkāja arī melnas vilnas drēbes. Mūsu māte hazrat Āiša teica: „Allāha Sūtnim alaihis-salam bija pašūts apģērbs no melnas vilnas. Kad viņš tajā sasvīda, viņš sajuta vilnas smaku. Viņš to tūlīt novilka un nolika, jo viņam patika tikai laba smarža.” Mūsu kungs Pravietis atļāva kaftāna apakšmalu valkāt tikai līdz pusstilbam vai mazliet garāku – līdz potītēm, bet aizliedza to laist zemāk par potītēm, tas ir, tik garu, ka tā velkas pa zemi. Viņš teica, ka uz vīriešiem, kas augstprātības dēļ ļauj saviem kaftāniem vilkties pa zemi, Diženais Allāhs Augšāmcelšanās dienā nepaskatīsies ar žēlastības skatu.

Kādu dienu mūsu kungs Pravietis teica hazrat Džābiram ibn Sulaimam: „Lai tava kaftāna mala sniedzas līdz pusstilbam! Ja to nevari, lai sniedzas līdz potītēm! Sargies to laist tik garu, ka tā velkas pa zemi! Jo tā ir lepnības pazīme. Bet Visvarenais Allāhs lepnību nemīl!” Tāpēc Abdullāhs ibn Umars (radijallahu anhuma) savu kaftānu valkāja līdz pusstilbiem.63

„Es jūtu, ka no Jemenas puses pūš žēlastības vējš” Svētais hadīss

Mūsu kungam Pravietim bija krekls no auduma, kas austs no vienkārtas kokvilnas diega. Mūsu māte hazrat Āiša stāsta: hazrat Abū Džahms mūsu kungam Pravietim bija uzdāvinājis rakstainu lūgšanu paklājiņu (sadžāda). Kādu dienu, kad mūsu kungs Pravietis uz šī paklājiņa veica namazu, viņa svētītās acis aizķērās aiz raksta. Pabeidzis namazu ar sveicienu (salām), viņš teica: „Aiznesiet to Abū Džahmam. Tikko tas manā namazā novērsa manu uzmanību. Lai viņš man dod gludu paklājiņu bez raksta.”

Tā kā Medīnas zeme ir mitra un sāļa, apbedot mūsu kungu Pravieti, šis paklājiņš tika izklāts viņa svētītā kapa dibenā.

Hirka aš-šarīf, ko viņš nosūtīja hazrat Uvaisam Karanī

Uvaiss ibn Āmirs Karnī (radijallahu anhu) ir viens no lielākajiem tābiīniem. Viņš ir no Karnas ciema Jemenā. Kļuvis par musulmani, viņš visu mūžu dega mīlestībā pret mūsu mīļo Pravieti (sallallahu alaihi va sallam) un ne mirkli neaizmirsa savu Kungu. Savā kalpošanā viņš sasniedza tādu pakāpi, ka ikviens viņa stāvoklis, ikviena darbība un ikviens vārds kļuva cilvēkiem par mācību un padomu. Viņš ne uz vienu neapvainojās un nevienu neaizvainoja. Viņa svarīgākās īpašības bija mīlestība pret mūsu kungu Pravieti, neatlaidīga pielūgsme ar visu sirdi un dvēseli un cieņa pret māti. Viņš daudz kalpoja savai mātei un saņēma no viņas daudz labu vēlējumu. Viņa mīlestība pret mūsu mīļo Pravieti un uzticība islāmam bija iemesls, kāpēc mūsu kungs viņu slavēja. Laiku pa laikam mūsu kungs Allāha Sūtnis (sallallahu alaihi va sallam) pagrieza savu svētīto seju uz Jemenas pusi un teica: „Es jūtu, ka no Jemenas puses pūš žēlastības vējš.” Viņš teica arī: „Augšāmcelšanās dienā Visvarenais Allāhs radīs septiņdesmit tūkstošus eņģeļu Uvaisa izskatā, un viņi aizvedīs Uvaisu savā vidū uz Arasātu. Viņš ieies Paradīzē, un neviena radība nezinās, kurš no viņiem ir Uvaiss, izņemot tos, kam Visvarenais Allāhs to gribēs (darīs zināmu).” „Manā ummā ir cilvēks, kurš Augšāmcelšanās dienā aizlūgs par tik daudziem cilvēkiem, cik matu ir Rabīas un Mudara cilšu aitām.” Cildenie ashābi jautāja: „Ak, Allāha Sūtni, kas viņš ir?” Viņš atbildēja: „Viens no Allāha kalpiem.” Viņi teica: „Mēs visi esam kalpi; kāds ir viņa vārds?” Viņš teica: „Uvaiss.” Tad viņi jautāja: „No kurienes viņš ir?” Viņš atbildēja: „Viņš ir no Karnas.” Kad viņi jautāja: „Vai viņš tevi ir redzējis?”, viņš atbildēja: „Ar savām acīm viņš mani nav redzējis.”

Viņi teica: „Cik dīvaini, ka viņš tevi tik ļoti mīl, bet nesteidzas pie tevis, lai tev kalpotu un būtu tavā klātbūtnē!” Viņš atbildēja: „Divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, viņu ir pārņēmuši viņa garīgie stāvokļi. Otrkārt, tas ir viņa uzticības dēļ manai reliģijai. Viņam ir veca māte, kas ir pieņēmusi ticību. Viņas acis neredz, viņa nespēj pakustināt ne rokas, ne kājas. Dienā Uvaiss gana kamieļus un saņemto samaksu tērē savai un mātes iztikai.” „Vai mēs viņu redzēsim?” viņi jautāja. Hazrat Abū Bakram viņš teica: „Tu viņu savā laikā neredzēsi.” Bet hazrat Umaram un hazrat Alī viņš teica: „Jūs viņu redzēsiet. Viņa ķermenis ir spalvains. Viņa kreisajos sānos un plaukstā ir sudraba monētas lieluma balts plankums. Tas nav barasa slimības baltums. Kad nonāksiet pie viņa, nododiet viņam manu sveicienu (salām) un sakiet, lai viņš lūdz par manu ummu.”

Pēc mātes nāves hazrat Uvaiss Karanī (Uvaiss Karnī) atstāja Karnas ciemu un devās uz Kūfas pilsētu. Kad tuvojās mūsu kunga Pravieša (sallallahu alaihi va sallam) nāve, viņam jautāja: „Kam lai atdodam tavu hirku (mēteli)?” Viņš teica: „Atdodiet to Uvaisam Karnī.” Pēc Allāha Sūtņa nāves hazrat Umars un hazrat Alī ieradās Kūfā, un hazrat Umars jautāja: „Ak, Nadždas ļaudis, vai jūsu vidū ir kāds no Karnas?” Viņi atbildēja, ka ir. Viņš jautāja par hazrat Uvaisu. Viņi teica: „Mēs viņu pazīstam. Viņš ir pārāk niecīgs cilvēks, lai jūs viņu meklētu. Viņš ir jukušs, neprātīgs un izvairās no cilvēkiem.”

„Ak, mans Kungs! Šīs Hirkas aš-šarīf dēļ, mūsu mīļā kunga Pravieša (sallallahu alaihi va sallam) dēļ piedod visai Muhameda ummai” Hazrat Uvaiss (radijallahu anhu)

Hirka aš-šarīf

Mūsu mīļā Pravieša (sallallahu alaihi va sallam) svētīto hirku, ko viņš uzdāvināja hazrat Uvaisam Karanī (rahmatullahi alaih), ramadāna mēnesī var apmeklēt Hirka aš-šarīf mošejā Fātiha rajonā Stambulā.

Hazrat Umars (radijallahu anhu) teica: „Es viņu meklēju; kur viņš ir?” Viņi atbildēja: „Viņš Arnas ielejā gana mūsu kamieļus, un mēs viņam par to dodam vakariņas. Viņa mati un bārda ir savēlušies, viņš nenāk uz pilsētām, ne ar vienu nesarunājas un neēd to, ko ēd cilvēki; viņš nepazīst ne bēdas, ne prieku: kad cilvēki smejas, viņš raud, bet, kad cilvēki raud, viņš smejas.” Viņš teica: „Tieši viņu es meklēju.” Viņi aprakstīja vietu, kur viņš uzturas. Hazrat Umars un hazrat Alī devās uz to vietu, kur viņš bija. Viņi redzēja, ka viņš veic namazu. Visvarenais Allāhs bija uzticējis kādam eņģelim ganīt kamieļus. Kad viņš pabeidza namazu un izteica sveicienu (salām), hazrat Umars piecēlās un viņu sveicināja. Viņš atņēma sveicienu. Hazrat Umars jautāja: „Kāds ir tavs vārds?” Viņš atbildēja: „Abdullāhs, tas ir, Allāha kalps.” Kad hazrat Umars teica: „Mēs visi esam Allāha kalpi; kāds ir tavs īstais vārds?”, viņš atbildēja: „Uvaiss.” Tad hazrat Umars teica: „Parādi man savu labo roku.” Kad viņš to parādīja, hazrat Umars teica:

„Mūsu kungs Pravietis tev sūta sveicienu. Viņš tev nosūtīja savu svētīto hirku un novēlēja: ‚Lai viņš to paņem, valkā un lūdz par manu ummu.’”

Uvaiss teica: „Ak, Umar! Es esmu vājš, nevarīgs un grēcīgs kalps.

Labi paskaties: varbūt šis novēlējums ir domāts kādam citam?” Hazrat Umars atbildēja: „Nē, ak, Uvais, tu esi tas, ko mēs meklējām. Mūsu kungs Pravietis aprakstīja tavu izskatu un tavas pazīmes.”

Tad hazrat Uvaiss ar godbijību paņēma Hirku aš-šarīf, to noskūpstīja, apoža un pārvilka ar to pār seju un acīm. Viņš daudz raudāja un, sacīdams: „Jūs gaidiet šeit,” aizgāja no viņiem. Nedaudz tālāk viņš nometās sadždā. Asarām plūstot, viņš sāka lūgties Visvarenajam Allāham un lūgt, lai Muhameda ummai tiktu piedots. Šņukstēdams un raudādams, viņš lūdza: „Ak, mans Kungs! Mūsu mīļais kungs Pravietis caur hazrat Umaru un hazrat Alī ir nosūtījis savu Hirku aš-šarīf man, Tavam nabaga, nevarīgajam kalpam, lai gan es to neesmu cienīgs. Viņš teica, lai es lūdzu par viņa grēcīgo ummu. Ak, mans Kungs! Šīs Hirkas aš-šarīf dēļ, mūsu mīļā kunga Pravieša (sallallahu alaihi va sallam) dēļ piedod visai Muhameda ummai… Piedod, ak, Allāh, piedod… Ak, Allāh…” Kad viņam tika darīts zināms, ka daudziem grēcīgiem musulmaņiem ir piedots, viņš ar godbijību uzvilka Hirku aš-šarīf.

Šī Hirka aš-šarīf, kas tika uzdāvināta Uvaisam Karanī, nonāca līdz Irisāna begiem Vanas apkaimē un 1618. gadā tika atvesta un uzdāvināta vienam no Osmaņu padišahiem – sultānam Osmanam II. Sultāns Abdulmedžīds šai Hirkai aš-šarīf Fātihā lika uzcelt „Hirka aš-šarīf mošeju”. Šī svētītā Hirka aš-šarīf, kas piederēja mūsu mīļajam, godājamajam kungam Pravietim, joprojām ar tādu pašu dzīvīgumu saglabā viņa svētītās ādas rožu smaržu un ir krēmkrāsā kā medus putas; katru gadu svētītajā ramadāna mēnesī to izstāda stikla vitrīnā, lai ļaudis varētu to apmeklēt.

Hirka as-saādat, ko viņš uzdāvināja hazrat Kabam ibn Zuhairam

Hazrat Kabs ibn Zuhairs (radijallahu anhu), dzejnieku ģimenes dēls, arī pats bija dzejnieks. Agrāk viņš sacerēja dzejoļus pret mūsu kungu Pravieti un pret islāmu. Par to paziņoja mūsu kungam, un viņš pavēlēja Kabu nogalināt, kur vien viņu ieraudzītu.

„Es apliecinu, ka nav cita dieva, kas būtu pielūgsmes cienīgs, kā vien Allāhs. Muhameds alaihis-salam ir Viņa kalps un Sūtnis” Kabs ibn Zuhairs (radijallahu anhu)

Viņa brālis hazrat Budžairs (radijallahu anhu), kas jau agrāk bija kļuvis par musulmani, vēstulē viņam pastāstīja par šo lēmumu un uzrakstīja, ka mūsu mīļais Pravietis, žēlsirdības jūra, viņam piedos, ja viņš kļūs par musulmani. Izlasījis vēstuli, hazrat Kabs dziļi aizdomājās; viņš sāka saprast, cik bezjēdzīgi ir pielūgt elkus, cik diženš ir islāms un cik liels ir mūsu kungs Pravietis, un viņa sirdī sāka ausmot gaisma. Beidzot viņš nolēma kļūt par musulmani un devās ceļā uz gaismas pilno Medīnu. Viņš uzrakstīja garu dzejoli, kurā slavēja mūsu kungu Pravieti (sallallahu alaihi va sallam) un pastāstīja, ka ir nožēlojis grēkus un kļuvis par musulmani. Ieradies Medīnā, viņš kopā ar kādu draugu no Džuhainas cilts nostājās mūsu kunga Pravieša priekšā. Mūsu kungs sarunājās ar saviem ashābiem. Vēl pirms bija sevi nosaucis, hazrat Kabs teica: „Ak, Allāha Sūtni! Kabs ibn Zuhairs nožēlo to, ko ir darījis, un ir atnācis kā musulmanis lūgt apžēlošanu. Ja es viņu atvedīšu pie tevis, vai tu viņu apžēlosi un pieņemsi viņu kā musulmani?” Mūsu kungs Pravietis teica: „Jā.” Tad hazrat Kabs teica: „Es apliecinu, ka nav cita dieva, kas būtu pielūgsmes cienīgs, kā vien Allāhs. Muhameds alaihis-salam ir Viņa kalps un Sūtnis.” Mūsu kungs Pravietis jautāja: „Kas tu esi?” Viņš atbildēja: „Es esmu Kabs ibn Zuhairs, ak, Allāha Sūtni.” Kad kāds no ansāriem teica: „Ak, Allāha Sūtni, atļauj man nocirst galvu šim cilvēkam, kas ir pret tevi,” mūsu kungs teica: „Liec viņu mierā. Viņš ir atnācis, nožēlodams to stāvokli, kurā bija, un ir pievērsies Patiesībai.” Tad Kabs ibn Zuhairs (radijallahu anhu) nolasīja savu slaveno kasīdu, kurā stāstīja, ka ir kļuvis par musulmani, un runāja par mūsu mīļo Pravieti un par cildeno ashābu diženumu un vērtību. Mūsu kungam Pravietim ļoti patika šī kasīda, kas sākas ar vārdiem „Bānat Suād / Mīļotā aizgāja tālu” un turpinās tā:

Ikvienu cilvēku kādu dienu noteikti nesīs uz nestuvēm…
Es nācu tavā augstajā klātbūtnē, piedošanu lūgdams, ak, Allāha Sūtni…
Viņa piedošana ir tas, uz ko visvairāk cer…
Viņa klātbūtnē atvainošanās tiek pieņemta…
Apžēlojies par mani, ak, Allāha Sūtni…
Piedod man, ak, Allāha Sūtni…
Bez šaubām, Allāha Sūtnis ir Visaugstākā Allāha
aso, ļaunumu iznīcinošo zobenu vidū kails zobens…
Viņš ir gaisma, kas izstaro patieso vadību un rāda taisno ceļu…

Viņš Kabam piedeva. Un, kad Kabs nonāca līdz šim pantam:

Innar-Rasula la nurun justadau bihi,
Muhammadun min sujufillahi maslulu.
Allāha Sūtnis ir gaisma, no kuras ļaudis smeļas gaismu,
viņš ir zobens no Visaugstākā Allāha izvilktajiem zobeniem,

abu pasauļu vadonis, pasaules lepnums Muhameds Mustafa (sallallahu alaihi va sallam), noņēma no saviem svētītajiem pleciem savu „Hirku as-saādat” un uzlika to uz hazrat Kaba ibn Zuhaira pleciem.64

Savas kalifa valdīšanas laikā hazrat Muāvija sūtīja Kabam ibn Zuhairam ziņu: „Pārdod mums Allāha Sūtņa hirku!” – un nosūtīja viņam desmit tūkstošus dirhēmu. Kabs ibn Zuhairs noraidīja hazrat Muāvijas lūgumu, sacīdams: „Kad runa ir par Allāha Sūtņa hirkas valkāšanu, es nevienam nevaru dot priekšroku pār sevi!” Kad hazrat Kabs ibn Zuhairs nomira, hazrat Muāvija to nopirka no Kaba dēliem par divdesmit tūkstošiem dirhēmu. Šī svētītā hirka, ko mūsu Pravietis bija devis hazrat Kabam ibn Zuhairam, mantojuma ceļā gāja no kalifa pie kalifa.

Pēc Omeijādu varas sabrukuma to par trīssimt dināriem nopirka pirmais Abāsīdu kalifs Abul Abāss Safāhs ibn Abdullāhs ibn Muhameds. Svētkos to valkāja kalifi. Abāsīdi, ierodoties Ēģiptē, to atveda sev līdzi. Kad hazrat Javuzs sultāns Selims ieņēma Ēģipti un kļuva par kalifu, kopā ar „Svētītajām relikvijām”, kas atradās Ēģiptē, arī šī svētītā hirka tika atvesta uz Stambulu. To ikviens var apmeklēt Stambulas Topkapı pils „Hirka as-saādat zālē”.

Šī svētītā hirka ir 124 cm gara, ar platām piedurknēm, darināta no melna vilnas auduma. Hirkas iekšpuse ir izklāta ar krēmkrāsas vilnas audumu. Ietīta vairākos auduma saiņos, tā glabājas zelta lādē ar augšup atveramu vāku, ko lika izgatavot sultāns Murāds III. Šī Hirkas as-saādat lāde mākslinieciskā ziņā ir izcila, un tā ir rotāta arī ar smaragdiem. Uz lādes ir rakstīts:

„La ilaha illallah va ma arsalnaka illa rahmatan lil-alamin. La ilaha illallah al-malikul-hakkul-mubin, Muhammadun Rasulullah, as-sadikul-vadil-amin.”

Mūsu kunga Pravieša guļvieta

Matracim, uz kura mūsu kungs Pravietis gulēja, virspuse bija no ādas, un tas bija pildīts ar palmu šķiedrām. Uz tā gulēja gan viņš pats, gan viņa sieva. Arī spilvenam, ko mūsu Pravietis lika zem savas svētītās galvas, virspuse bija no ādas, un tas bija pildīts ar palmu šķiedrām. Mūsu kungs Pravietis nepiešķīra nozīmi šai pasaulei un pasaulīgām lietām.

Abdullāhs ibn Masūds stāsta: Visuma valdnieks bija gulējis uz pīta paklāja, un paklājs bija atstājis pēdas viņa svētītajos sānos. Kad viņš pamodās, es berzēju viņa svētītos sānus un teicu: „Lai mans tēvs un māte ir tev par upuri, ak, Allāha Sūtni! Kaut tu būtu mums pateicis, mēs būtu uzklājuši uz paklāja kaut ko, kas tevi no tā pasargātu!” Pēc tam es teicu: „Vai lai mēs tev sagādājam mīkstu matraci?”

Visuma valdnieks teica: „Kas man gar pasaulīgām lietām? Mans stāvoklis šajā pasaulē ir kā jātniekam, kurš brīdi atpūšas ēnā zem koka, bet pēc tam to atstāj un turpina savu ceļu!”65 Mūsu māte hazrat Āiša stāstīja: pie manis atnāca kāda sieviete no ansāriem. Ieraudzījusi Sūtņa alaihis-salam guļvietu, viņa aizgāja un atsūtīja matraci, kas bija pildīts ar vilnu.

Sūtnis alaihis-salam atnāca pie manis un jautāja: „Kas tas ir?” Es atbildēju: „Ak, Allāha Sūtni! Pie manis bija atnākusi tā un tā sieviete no ansāriem. Ieraudzījusi tavu guļvietu, viņa aizgāja un atsūtīja tev šo.” Viņš teica: „Tūlīt sūti to viņai atpakaļ!” Bet es to nesūtīju atpakaļ. Man patika, ka tas ir manā mājā. Sūtnis alaihis-salam atkārtoja savus vārdus trīs reizes. Beigās viņš teica: „Es zvēru pie Allāha, ak, Āiša! Ja es gribētu, Allāhs liktu zelta un sudraba kalniem iet kopā ar mani!”66 Arī Pravieša alaihis-salam guļamais paklājs bija tikai divas abas.

„Allāha Sūtnis lika novilkt zelta un dzelzs gredzenus, bet sudraba gredzenus neliedza” Amrs ibn Šuaibs (radijallahu anhu)

Kādā naktī, kad viņš atnāca pie manis, es biju šo abu salocījusi un padarījusi šaurāku. Viņš uz tās gulēja. Pēc tam viņš jautāja: „Ak, Āiša! Kāpēc mana guļvieta šonakt nebija tāda kā parasti?” Es atbildēju: „Ak, Allāha Sūtni! Es to tev salocīju un padarīju šaurāku.” Viņš teica: „Padari to atkal tādu, kāda tā bija agrāk!”67

Hazrat Āiša stāsta arī: „Kuraišiem Mekā nekas nebija tīkamāks par gulēšanu gultā. Kad Sūtnis alaihis-salam ieradās Medīnā un apmetās Abū Ajūba mājā, viņš jautāja Abū Ajūbam: ‚Ak, Abū Ajūb! Vai jums nav gultas?’ Abū Ajūbs atbildēja: ‚Es zvēru pie Allāha, nav!’ Kad ansārs Sads ibn Zurāra (radijallahu anhu) par to uzzināja, viņš atsūtīja Allāha Sūtnim gultu ar tīkkoka kājām, kas bija pārklāta ar no linšķiedrām austu paklājiņu. Allāha Sūtnis gulēja uz tās, līdz pārcēlās uz savu māju, un gulēja uz tās līdz pat savai nāvei. Kad Sūtnis alaihis-salam tika nomazgāts un ietīts līķautā, viņu nolika uz šīs gultas, un arī bēru namazs (džanāza) tika veikts, viņam guļot uz tās. Ļaudis to lūdza no mums, lai uz tās nestu savus mirušos, un ar to meklēja svētību. Uz tās tika nestas arī hazrat Abū Bakra un hazrat Umara mirstīgās atliekas.”

Hazrat Āiša teica: „Sūtnim alaihis-salam bija paklājiņš, uz kura viņš naktī veica namazu, bet dienā to izklāja un sēdēja uz tā kopā ar ļaudīm.”68

Mūsu kunga Pravieša gredzeni

Mūsu Pravietis paziņoja, ka vīriešiem ir atļauts (halāls) tikai sudraba gredzens, bet valkāt zelta, dzelzs vai misiņa gredzenu ir aizliegts (harāms). Viņš pats līdz pat nāvei lietoja tikai sudraba gredzenu.

Mūsu kungs Allāha Sūtnis valkāja gredzenu uz savas svētītās labās rokas. Ir redzēts, ka viņš to valkājis arī uz kreisās rokas. Valkāt to gan uz labās, gan uz kreisās rokas ir atļauts. To uzvelk uz mazā pirkstiņa vai uz blakus pirksta. Svētkos ikvienam to valkāt ir mustahabs. Valkāt to izrādīšanās un lielīšanās dēļ ir harāms.

Starp dāvanām, ko mūsu Pravietim atsūtīja Abesīnijas negušs Ashama, bija zelta gredzens ar abesīniešu akmeni. Mūsu mīļais Pravietis pasauca hazrat Umāmu – Abul Āsa meitu un savu mazmeitu – un viņai teica: „Ak, mana meita! Valkā to tu!”69

Kādu dienu pie mūsu kunga Allāha Sūtņa (sallallahu alaihi va sallam) atnāca hazrat Numāns ibn Bašīrs. Pirkstā viņam bija zelta gredzens. Pravietis teica: „Kāpēc tu, vēl neieiedams Paradīzē, valkā Paradīzes rotu?” Tad viņš sāka valkāt dzelzs gredzenu. To redzot, Pravietis teica: „Kāpēc tu nēsā Elles piederumu?” Arī to viņš novilka un uzvilka bronzas gredzenu. To redzot, Pravietis teica: „Kāpēc es no tevis jūtu elku smaku?” Viņš jautāja: „Kādu gredzenu man valkāt, ak, Allāha Sūtni?” Pravietis atbildēja: „Tu vari valkāt sudraba gredzenu. Lai tā svars nepārsniedz vienu miskālu (4,8 g), un valkā to uz labās rokas!”

Hazrat Amrs ibn Šuaibs saka: „Allāha Sūtnis lika novilkt zelta un dzelzs gredzenus, bet sudraba gredzenus neliedza.”

Kad mūsu mīļais Pravietis gribēja likt uzrakstīt vēstules Persijas šaham, Bizantijas imperatoram un Abesīnijas negušam, viņam teica: „Ak, Allāha Sūtni! Viņi nelasa vēstuli, ja tā nav apzīmogota!” Tad mūsu Pravietis sev pagatavoja sudraba gredzenu, kura akmenī trijās rindās bija iegravēts „Muhammadun Rasulullah”.

Zīmoggredzena uzraksts bija trijās rindās no augšas uz leju: „Allah” – viena rinda, „Rasul” – viena rinda, „Muhammad” – viena rinda. Mūsu kunga Pravieša sudraba gredzena akmens bija abesīniešu akmens.70 Tiek nodots arī, ka šī sudraba gredzena akmens bija no sudraba.

Pie mūsu Pravieša bija atnācis hazrat Amrs ibn Saīds. Ieraudzījis gredzenu viņa pirkstā, mūsu mīļais Pravietis jautāja: „Kas tas par gredzenu tev rokā?” Hazrat Amrs ibn Saīds atbildēja: „Ak, Allāha Sūtni! Tas ir gredzens. Es to pagatavoju.” Mūsu Pravietis jautāja: „Kas tajā ir iegravēts?” Amrs ibn Saīds (radijallahu anhu) atbildēja: „Muhammadun Rasulullah.” Mūsu kungs Pravietis teica: „Ļauj man to apskatīt!” Viņš to paņēma, lietoja kā savu personīgo zīmogu un aizliedza citiem gravēt savos gredzenos vārdus „Muhammadun Rasulullah”.71 Mūsu mīļais Pravietis nomira, valkādams šo zīmoggredzenu savā svētītajā pirkstā.

Mūsu Pravietis gredzenu valkāja ar akmeni uz savas svētītās plaukstas iekšpusi. Ieejot tualetē, viņš gredzenu novilka no sava svētītā pirksta. Pēc mūsu mīļā Pravieša nāves viņa zīmoggredzenu valkāja hazrat Abū Bakrs, pēc tam hazrat Umars, bet pēc hazrat Umara – hazrat Usmāns. Kad hazrat Usmāns bija kalifs, kādu dienu, sēžot pie Arīsa akas malas, viņš to nometa akā. Lai gan viss akas ūdens tika izsmelts un ļaudis to trīs dienas nemitīgi meklēja, šis svētītais gredzens netika atrasts.72 Uzrakstu gravēšana gredzenu akmeņos turpinājās arī pēc mūsu Pravieša.

Hazrat Abū Bakra gredzenā bija rakstīts „Nimal kadir Allah” (cik labi pietiek ar Visvarenā Allāha spēku pār visu). Hazrat Umara gredzenā bija rakstīts „Kafa bil-mavti vaizan ja Umar” (ak, Umar, kā padoms pietiek ar nāvi).

Hazrat Usmāna gredzenā bija rakstīts „La-nasbiranna” (mēs noteikti būsim pacietīgi). Hazrat Alī gredzenā bija rakstīts „Al-mulku lillah” (valdīšana pieder vienīgi Visvarenajam Allāham).

„Veiciet namazu, apāvuši nalīnus, lai nelīdzinātos ebrejiem” Svētais hadīss

Hazrat Hasana gredzenā bija rakstīts „Al-izzatu lillah” (diženums un varenība pieder Visvarenajam Allāham).

Hazrat Muāvijas gredzenā bija rakstīts „Rabbigfir li” (mans Kungs, piedod man). Hazrat Ibn Abī Lailā gredzenā bija rakstīts „Ad-dunja garurun” (pasaule ir maldinoša, tā melo).

Hazrat imāma Azama Abū Hanīfas gredzenā bija rakstīts „Kul il-hair va illa faskut” (vai nu runā labu, vai klusē!).

Hazrat imāma Abū Jūsufa gredzenā bija rakstīts „Man amila bi-raihi nadima” (kas rīkojas pēc paša uzskata, tas nožēlos). Hazrat imāma Muhameda aš-Šaibānī gredzenā bija rakstīts „Man sabara zafira” (kas ir pacietīgs, tas uzvar).

Hazrat imāma aš-Šāfiī gredzenā bija rakstīts „Al-barakatu fil-kanaa” (svētība ir pieticībā). Viņi savus gredzenus lietoja kā zīmogus.

Mūsu kunga Pravieša Nakš al-kadam aš-šarīf

Nakš al-kadam aš-šarīf ir mūsu mīļā Pravieša Muhameda alaihis-salam svētītie pēdu nospiedumi. Viens no mūsu kunga Pravieša brīnumiem bija tas, ka, viņam uzkāpjot uz mīkstām vielām, piemēram, smiltīm, viņa pēdu nospiedumi nebija redzami, bet, uzkāpjot uz akmens, uz cietām vielām, nospiedumi parādījās. Daži akmeņi un marmora gabali, uz kuriem bija kāpusi viņa svētītā pēda un atstājusi nospiedumu, gadsimtiem ilgi tika glabāti kā piemiņa, nodoti no rokas rokā kā uzticēta vērtība, un ar tiem tika meklēta svētība.

It īpaši musulmaņu valstsvīri un padišahi šīs dārgās relikvijas novietoja svarīgās vietās īpašā apsardzībā, glabāja tās, paši apmeklēja un ļāva apmeklēt citiem. Slavenākie no zināmajiem un saglabātajiem Nakš al-kadam aš-šarīf ir šādi: 1. Nakš al-kadam aš-šarīf, kas atrodas Indijā, Fīrūza Šāha Tugluka dēla Fatha Hana mauzolejā. 2. Divi svētīti pēdu nospiedumi, kas atrodas Kaitbaja mauzolejā Kairā. 3. Divi svētīti pēdu nospiedumi Asār an-Nabī mošejā Kairā. 4. Svētītais labās pēdas nospiedums Stambulā, Hālida ibn Zaida Abū Ajūba al-Ansārī (Ajūba Sultāna) mauzolejā. Šis Nakš al-kadam al-Paigambarī 1734. gadā ar Mahmūda I pavēli tika atvests no pils uz mauzoleju.

5. Divi pēdu nospiedumi, kas glabājas sienas skapī Jaunās mošejas pusē Abdulhamīda I mauzolejā.

6. Divi svētīti pēdu nospiedumi uz akmens, kas glabājas speciāli izgatavotā sienas skapī sultāna Mustafas III mauzolejā Lāleli rajonā. 7. Pēdu nospiedumi Stambulā, Topkapı pils Svēto relikviju zālē. Topkapı pils Hirka as-saādat zālē atrodas seši Nakš al-kadam aš-šarīf: četri no akmens un divi no ķieģeļa. Viens no tiem ir svētītais pēdas nospiedums, kas parādījās uz klints, uz kuras mūsu kungs Pravietis uzkāpa, paceļoties Mirādžā; tas glabājas skapī Hirka as-saādat telpā. Virs šīs svētītās klints, uz kuras mūsu kungs Allāha Sūtnis uzkāpa, paceļoties Mirādžā, tika uzcelta ēka, kas pazīstama ar nosaukumu Kubbat as-Sahrā. Pirms Nakš al-kadam aš-šarīf tika pārvietoti uz vietām, kur tie atrodas tagad, tie gadsimtiem ilgi tika glabāti dažādās vietās. Visbeidzot tie tika novietoti savās tagadējās vietās. Īstos Nakš al-kadam aš-šarīf apmeklē, lai gūtu svētību.

Kadam aš-šarīf un sultāns Ahmeds I

Osmaņu padišahs sultāns Ahmeds I, kas kāpa tronī trīspadsmit gadu vecumā un nomira divdesmit astoņu gadu vecumā, no visas sirds bija uzticīgs islāmam un mūsu kungam Allāha Sūtnim. Sultāns Ahmeds I, kas rakstīja arī dzeju ar pseidonīmiem Bahtī un Ahmedī, lika izgatavot dārgakmeņiem rotātu turbāna rotu Nakš al-kadam aš-šarīf veidolā un tās vidū ar zeltu uz zilas emaljas uzrakstīt šīs paša sacerētās rindas:

Kaut es varētu vienmēr nest galvā kā savu kroni
šī hazrat, sūtņu šaha, tīro pēdu (kadam)!
Šīs pēdas īpašnieks ir pravietiskuma rožudārza roze;
ak, Ahmed, nekavējies, berzē seju pie šīs Rozes pēdas!
Sultan I. Ahmed (Bahtî)

Sultāns Ahmeds I šo turbāna rotu lika galvā piektdienās, svētku dienās un citās svētītās dienās. Mehmeds Munībs efendi no Ajintabas uzrakstīja darbu Āsār al-hikam fī nakš al-kadam, kurā stāstīts, kā tika atrasts un mauzolejā novietots Nakš al-kadam aš-šarīf, kas atrodas sultāna Abdulhamīda I mauzolejā. Sultāns Ahmeds šo strofu pats uzrakstīja ar savu roku un nosūtīja savam šeiham Azīzam Mahmūdam Hudāijī efendi. Turklāt sultāns Ahmeds lika šo dzejoli uzgleznot uz dēļa un piekārt troņa priekšā. Plāksne, uz kuras rakstīts šis dzejolis, joprojām karājas Sultāna Ahmeda mošejā.

Mūsu kunga Pravieša Nalīn aš-šarīf

Nalīni, ko lietoja mūsu kunga Pravieša laikā, atšķīrās no tagadējiem. Tie bija apavi ar ādas zoli, augšpusē vaļēji, ar siksniņu. Allāha Sūtnis un cildenie ashābi veica namazu tajos pašos nalīnos, kurus valkāja uz ielas. Viņu nalīni bija tīri, un Masdžid an-Nabavī grīda bija nobērta ar smiltīm. Ar netīriem nalīniem tajā neienāca.

Svētajā hadīsā ir teikts: „Veiciet namazu, apāvuši nalīnus, lai nelīdzinātos ebrejiem.”

Tiek uzskatīts, ka pat Nalīn as-saādat attēli nes svētību, tāpēc tos kāra mājās un darbavietās. Hirka as-saādat zālē kopā ar Nalīn as-saādat atrodas arī to metāla un koka modeļi.

Septiņas lietas, ko mūsu kungs Pravietis nēsāja sev līdzi

Mūsu mīļais Pravietis, dodoties ceļā, ņēma līdzi ķemmi, spoguli, misvāku, rožu eļļu, surmu (acu krāsu) un šķēres, un gan ceļā, gan mājās tās vienmēr bija pie viņa. Hazrat Āiša teica: „Karagājieniem (gazvām) es Sūtnim alaihis-salam sagatavoju rožu eļļu, ķemmi, spoguli, divas šķēres, surmas trauciņu un misvāku.” Un mūsu māte hazrat Āiša vēl teica: „Ceļā un mājās Sūtnis alaihis-salam vienmēr nēsāja līdzi septiņas lietas:

1. rožu eļļas pudelīti, 2. ķemmi, 3. spoguli, 4. surmas trauciņu, 5. misvāku, 6. divas šķēres, 7. kaulu matu šķiršanai.”73

Mūsu kunga Pravieša zizlis un spieķi

Piektdienās, teikdams hutbu (sprediķi), mūsu kungs Pravietis atbalstījās uz zižļa vai loka, bet ceļojumā – uz loka. Mūsu mīļais Pravietis teica, ka atbalstīšanās uz zižļa pieder pie praviešu tikumiem; viņš pats atbalstījās uz zižļa un ieteica tā darīt. Muāvijas ibn Abī Sufjāna (radijallahu anhuma) kalifa valdīšanas laikā mūsu kunga Pravieša zizlis atradās pie Sada al-Karaza. Hazrat Muāvija ibn Abī Sufjāns hidžras piecdesmitajā gadā ieradās veikt hadžu. Viņš gribēja likt izjaukt minbaru mūsu mīļā Pravieša mošejā un pārvest to uz Damasku. Viņš lika pieprasīt arī zizli, kas bija pie Sada al-Karaza. Hazrat Džābirs ibn Abdullāhs un hazrat Abū Huraira aizgāja pie viņa un teica: „Ak, ticīgo valdniek! Nav pareizi ne izjaukt Sūtņa alaihis-salam minbaru un aizvest to no vietas, kur tas ir novietots, ne pārvest viņa zizli uz Damasku!” Tad hazrat Muāvija no tā atteicās un atvainojās.

Mūsu Pravietis aizveda hazrat Abdullāhu ibn Unaisu no mošejas uz savu māju, deva viņam zizli un teica: „Glabā šo zizli pie sevis, ak, Abdullāh ibn Unais!” Kad Abdullāhs ibn Unaiss (radijallahu anhu) ar to zizli izgāja pie ļaudīm, viņi viņam jautāja: „Kas tas par zizli?” Viņš atbildēja: „Sūtnis alaihis-salam man to deva un pavēlēja to glabāt pie sevis.” Viņi teica hazrat Abdullāham ibn Unaisam: „Kaut tu atgrieztos pie Sūtņa alaihis-salam un pajautātu viņam, kāpēc viņš tev deva šo zizli!”

Mūsu kunga Pravieša Nalīn aš-šarīf attēls

Nalīn aš-šarīf

Allāha Sūtņa nalīns paceļas debesīs,
visa radība ir viņa ēnā.
Uz Tūra Mūsam teica: „Novelc savu nalīnu!”,
bet virs Arša viņam saka: „Tu to nenovelc!”
Tāds ir visgodājamākā Sūtņa nalīna veidols,
pat zvaigznes vēlas būt zeme, uz kuras viņš kāpj.
Pēc tā ilgojas septiņu debesu iemītnieki,
sultānu kroņi to apskauž.
Nav nekā līdzīga Mustafas nalīnam,
acīm gaisma, sirdij miers – viss nāk no tā.
Turi nalīna attēlu visdziļākajā godā,
visas galvas vēlas tam kļūt par kājām.
Kad nelaimes un pārbaudījumi apņem no visām pusēm,
Nalīn aš-šarīf man kļūst par drošu cietoksni.
Šajā stiprajā cietoksnī es esmu drošībā,
tas mani sargā, kad meklēju patvērumu tā skaistajā veidolā.
Kalpojot nalīna veidolam, sirds ilgojas
abās pasaulēs dzīvot tā ēnā.
Ibn Masūds kļuva laimīgs, kalpodams nalīnam,
bet mana laime nāk caur tā attēlu.
Jūsufs Nabhānī

Pēc tam Abdullāhs ibn Unaiss atgriezās pie mūsu Pravieša un jautāja: „Ak, Allāha Sūtni! Kāpēc tu man devi šo zizli?” Mūsu mīļais Pravietis teica: „Tā ir zīme starp mums Augšāmcelšanās dienā! Tajā laikā Paradīzē būs ļoti maz cilvēku, kas atbalstīsies uz zižļa! Tu Paradīzē atbalstīsies uz šī zižļa!” Abdullāhs ibn Unaiss to glabāja pie sevis kopā ar savu zobenu un nekad no tā nešķīrās. Kad viņš saslima uz nāvi, viņš novēlēja saviem tuviniekiem ielikt zizli viņa līķautā un apbedīt kopā ar viņu. Zizlis tika ielikts starp viņa ķermeni un līķautu, un tā viņa novēlējums tika izpildīts. Mūsu kungam Pravietim bija mihdžans, viena aršīna (68 cm) garš vai mazliet garāks. Mihdžans ir spieķis ar līku galu. Mūsu Pravietis veica istilāmu Hadžar al-Asvadam, no tālienes norādot uz to ar šo spieķi. Kad mūsu Pravietis uzsēdās kamielim mugurā, viņš to pakāra sev priekšā. Mūsu kungam bija arī mihsara (no sausa palmas zara), ko sauca par Urdžūnu. Par mihsaru sauc spieķi, kas izgatavots no koka zara. Mūsu Pravietis, dodoties uz Bakī al-Garkad, ņēma to līdzi un uz to atbalstījās, bet, sēžot, grozīja to rokā. Gadījās arī, ka mūsu Pravietis teica hutbu, turēdams šo mihsaru rokā. Mūsu Pravietim bija arī no kalnu kokiem izgriezts kadībs (nūja), ko sauca par Mamšūku. Kad hazrat Usmāns, turēdams rokā mūsu kunga Pravieša kadību, teica hutbu no minbara, atnāca Džahdžāhs ibn Saīds vai Džahdžāhs ibn Kaiss, izrāva kadību hazrat Usmānam no rokas, atspieda to pret celi, salieca un salauza. Ļaudis sāka uz Džahdžāhu kliegt. Tas aizskāra dievišķo greizsirdību, un Visvarenais Allāhs Džahdžāham rokā vai celī deva slimību, ko sauc par akilu (niezi). Nepagāja ne gads pēc hazrat Usmāna mocekļa nāves, kad Džahdžāhs nomira, nemitīgi kasīdamies.

„Nav nekā līdzīga Mustafas nalīnam, acīm gaisma, sirdij miers – viss nāk no tā” Jūsufs Nabhānī (rahmatullahi alaih)

Mūsu kunga Pravieša zobeni

Mūsu kungam Pravietim bija deviņi zobeni.

Zobens, ko sauca par Masūru un ko viņš bija mantojis no sava tēva, bija pie mūsu Pravieša, kad viņš pārcēlās uz Medīnu.74 Abd: šo zobenu mūsu kungam Pravietim uzdāvināja hazrat Sads ibn Ubāda, un, dodoties uz Badras kauju, mūsu Pravietis to ņēma līdzi.

Zulfikārs: šis zobens piederēja vienam no kuraišu elku pielūdzējiem – Munabiham ibn Hadžādžam vai Āsam ibn Munabiham – un Badras kaujā tika iegūts kā kara laupījums. Mūsu kungs Pravietis Zulfikāru uzdāvināja hazrat Alī. Tā roktura gals, jostas riņķi un ķēdītes bija no sudraba.75

Pēc mūsu Pravieša nāves hazrat Abāss vērsās pie hazrat Abū Bakra un lūdza Zulfikāru paņemt no hazrat Alī. Hazrat Abū Bakrs teica: „Es šo zobenu vienmēr esmu redzējis viņa rokā. Man neliekas pareizi to no viņa atņemt!” Tad hazrat Abāss to atstāja hazrat Alī.

Mūsu kunga Pravieša šķēpi

Mūsu kungam Pravietim kā kara laupījums no Banū Kainukā ebrejiem bija tikuši trīs šķēpi. Viena mūsu Pravieša šķēpa nosaukums bija Musvī, bet otra – Musnā. Mūsu Pravietim bija arī liels metamais šķēps (harba), ko sauca par Baidā, un par šķēpu mazāks metamais šķēps, ko sauca par Anazu. Abesīnijas negušs hazrat Ashama mūsu mīļajam Pravietim bija atsūtījis trīs šķēpus (anazas), ko sauca par Nabu, un vienu metamo šķēpu. Mūsu Pravietis vienu no tiem paturēja sev, otru atdeva hazrat Alī, bet trešo – hazrat Umaram.

Ramadāna svētkos un Upurēšanas svētkos Bilāls al-Habašī (radijallahu anhu) nesa mūsu Pravieša šķēpu viņa priekšā līdz namazgāhai (svētku namaza laukumam) un tur iesprauda to zemē mūsu kunga Pravieša priekšā. Mūsu mīļais Pravietis vadīja svētku namazu, pagriezies pret to. Pēc mūsu kunga Pravieša nāves hazrat Bilāls al-Habašī svētkos nesa šo šķēpu hazrat Abū Bakra priekšā un namazgāhā iesprauda to viņa priekšā. Pēc hazrat Abū Bakra – hazrat Umara un pēc viņa arī hazrat Usmāna laikā šo pienākumu tādā pašā veidā pildīja muedzins hazrat Sads al-Karazs. Tā to turpināja darīt arī Medīnas pārvaldnieku laikā.

Mūsu kunga Pravieša loki

Mūsu mīļajam Pravietim (sallallahu alaihi va sallam) bija seši loki. No tiem trīs loki, ko sauca par Rauhā, Baidā un Safrā, bija iegūti kā kara laupījums no Banū Kainukā ebrejiem. Loks Safrā bija izgatavots no neba koka.76 Arī loks vārdā Katūms bija izgatavots no neba koka, un tas salūza Uhudas kaujā. Salūzušo loku piemiņai paņēma hazrat Katāda ibn Numāns. Mūsu Pravietim bija arī loki, ko sauca par Sadadu un Zaurā.77

„Nav cita varoņa kā vien Alī, un nav cita zobena kā vien Zulfikārs!” Svētais hadīss

Mūsu kunga Pravieša vairogi

Mūsu Pravietim bija trīs vairogi. Zalūks bija vairogs, uz kura bija auna galvas attēls. Šis vairogs mūsu Pravietim bija uzdāvināts. Taču mūsu Pravietim tas nepatika, jo uz tā bija attēls. Kad viņš no rīta pamodās, Allāhs šo attēlu bija noņēmis no vairoga un iznīcinājis.78

Mūsu kunga Pravieša bruņu krekli

Mūsu kungam Allāha Sūtnim bija septiņi bruņu krekli. Šie bruņu krekli bija:

Zāt al-fudūl: šo bruņu kreklu hazrat Sads ibn Ubāda uzdāvināja mūsu Pravietim, kad mūsu Pravietis devās uz Badras kauju.79

Sagdija un Fida: arī šie divi bruņu krekli mūsu Pravietim bija tikuši kā kara laupījums no Banū Kainukā ebrejiem. Bruņu krekls vārdā Sagdija bija tas vēsturiskais bruņu krekls, ko hazrat Dāvūds alaihis-salam bija uzvilcis, lai cīnītos ar Džālūtu. Uhudas kaujā mūsu Pravietis bija uzvilcis Fudūlu un Fidu vienu virs otra.80 Kad mūsu Pravietis nomira, bruņu krekls vārdā Zāt al-fudūl bija ieķīlāts kādam Banū Zafara cilts ebrejam vārdā Abušahms par trīsdesmit sā miežu, kas bija ņemti viņa ģimenes vajadzībām.81

Pārējie viņa bruņu krekli bija Zāt al-višāh, Zāt al-havāšī, Batrā un Hirnik.82

Hunainas kaujā mūsu Pravietis bija uzvilcis Zāt al-fudūl un Sagdiju.83

Mūsu kunga Pravieša ķiveres

Pirmā no Allāha Sūtņa ķiverēm bija Muvaššah. Šī ķivere bija iegūta kā kara laupījums no Banū Kainukā ebrejiem. Ķivere vārdā Zus-subug vai Zus-susub, vai Mašbug bija tā ķivere, ko mūsu Pravietis bija uzlicis galvā Uhudas kaujā. No elku pielūdzēju zobenu cirtieniem un mestajiem akmeņiem tā salūza, un divi tās riņķi iedūrās mūsu mīļā Pravieša svētītajos vaigos.

Arī tad, kad mūsu Pravietis ienāca Mekā, lai to iekarotu, viņam galvā bija ķivere.

Karavīri sēdās zirgos, pacēla karogus un standartus,
spēlēja mehteru84 ar nakārām un tamburīnām.

Mūsu kunga Pravieša karogi un standarti

Karagājienos mūsu kungs Pravietis lietoja divu veidu karogus (standartus). Viņa rāja bija melna, bet livā – mazāka un balta. Muhameda ibn Kāsima atbrīvotais vergs Jūnuss ibn Ubaids stāsta: „Muhameds ibn Kāsims mani nosūtīja pie Barā ibn Āziba, lai pajautātu par Allāha Sūtņa alaihis-salam karogu. Barā ibn Āzibs teica: ‚Tas bija melns un četrstūrains, no namiras (melnbalti svītraina vilnas auduma).’” Šis karogs bija hazrat Āišas melnais vilnas gūžauts, rotāts ar rakstiem, kas atgādināja kamieļu seglus. To sauca par Ukābu. Mūsu mīļā Pravieša karogs atradās pie hazrat Alī. Haibaras karagājienā mūsu Pravietis teica: „Es došu karogu tādam vīram, kurš mīl Allāhu un Viņa Sūtni un kuru mīl Allāhs un Viņa Sūtnis!” – un, pasaucis hazrat Alī, atdeva viņam savu karogu.85 Visvarenais Allāhs piešķīra hazrat Alī Haibaras iekarošanu.

Uz Allāha Sūtņa karoga, ko sauca par Livā al-hamd, bija rakstīts: „La ilaha illallah Muhammadun Rasulullah”. Harāras sarijā mūsu Pravietis bija piesējis baltu karogu (livā) hazrat Sadam ibn Abī Vakāsam. Sūtot hazrat Alī uz Jemenu, viņš piesēja turbānu pie šķēpa gala un teica: „Livā ir tāds!” Livā turēja un nesa tikai karaspēka komandieris. Mūsu Pravieša balto karogu Abvā (Vadāns) karagājienā nesa hazrat Hamza, Buvāta karagājienā – Sads ibn Abī Vakāss, vajājot Kurzu ibn Džābiru al-Fihrī – hazrat Alī, bet Zul Ušairas karagājienā – hazrat Hamza.

Dodoties uz Badras kauju, mūsu Pravietis savu balto karogu (livā) atdeva Musabam ibn Umairam, bet hazrat Alī nesa mūsu Pravieša priekšā viņa melno karogu (rāja) – Ukābu.86 Mūsu Pravieša balto karogu (livā) Banū Kainukā karagājienā nesa hazrat Hamza, Karkarat al-Kadr karagājienā, Uhudas kaujā un Badr al-Mauūd karagājienā – hazrat Alī, bet Grāvja kaujā – Zaids ibn Hārisa. Arī Meku mūsu Pravietis iekaroja ar savu balto karogu. Tabūkas karagājienā mūsu kungs Pravietis lika savu lielo karogu nest hazrat Abū Bakram, bet mazo karogu – Zubairam ibn Avāmam.

Mūsu kunga Pravieša zirgi

Pirmais mūsu mīļā Pravieša zirgs bija tas, ko viņš Medīnā nopirka no kāda Banū Fazāras cilts beduīna par desmit ukijām87 sudraba; tuksneša ļaudis to sauca par Darisu, bet mūsu Pravietis tam deva vārdu Sakbs. Uhudas kaujā viņš jāja uz tā.88 Sakbam uz lūpas bija baltums. Trīs kājas tam bija ar baltām zīmēm, tikai viena – labā – bija bez tām. Sakbs bija ļoti ātrs, tas ir, tas skrēja vienmērīgi kā tekošs ūdens. Zirgu vārdā Murtadžizs mūsu Pravietis bija nopircis no kāda Banū Muras cilts beduīna. Murtadžizs bija skaists un harmonisks un zviedza tā, it kā skaitītu dzeju.89 Zirgu vārdā Lizāzs mūsu Pravietim bija uzdāvinājis Aleksandrijas valdnieks Mukaukiss. Lizāzs bija ļoti ātrs.90

Zirgu vārdā Zaribs mūsu Pravietim uzdāvināja Farva ibn Umairs al-Džuzāmī. Zaribs bija ļoti spēcīgs un izturīgs zirgs.

Zirgu vārdā Lahifs (jeb Luhaifs) mūsu Pravietim uzdāvināja Rabīa ibn Abī Barā al-Kalbī. Lahifam bija gara aste. Tā aste slaucīja zemi. Jasūbs bija labākais no mūsu Pravieša zirgiem.

„Es došu karogu tādam vīram, kurš mīl Allāhu un Viņa Sūtni un kuru mīl Allāhs un Viņa Sūtnis!” Svētais hadīss

Muravihs bija sacīkšu zirgs, ko Ubaids ibn Jāsirs mūsu Pravietim uzdāvināja Tabūkā. Muravihs skrēja ātri kā vējš.

Zirgu vārdā Mirvāhs mūsu Pravietim uzdāvināja Banū Rahā sūtņi, kas ieradās Medīnā hidžras desmitajā gadā. Kad ar Mirvāhu jāja mūsu Pravieša priekšā, tas mūsu Pravietim ļoti patika. Vards: šo zirgu mūsu Pravietim uzdāvināja Tamīms ad-Dārī. Varda krāsa bija sarkanbrūna. Mūsu Pravietis to uzdāvināja hazrat Umaram. Hazrat Umars, sēdēdams Varda mugurā, cīnījās Visvarenā Allāha ceļā. Viņš jāja ar to no karagājiena uz karagājienu. Mūsu Pravietis mēdza laist sacīkstēs trīs savus zirgus. Zariba jātnieks bija hazrat Sahls ibn Sads, bet Lizāza jātnieks – hazrat Abū Usaids as-Saīdī. Lizāzs skrēja pa priekšu, Zaribs – aiz tā, bet Sakbs – aiz Zariba.

Mūsu kunga Pravieša ēzelis un mūlis

Mūsu kungam Allāha Sūtnim bija arī ēzelis un mūlis. Aleksandrijas valdnieks Mukaukiss mūsu Pravietim bija uzdāvinājis pelēku mūli un pelēku ēzeli. Mūli sauca par Duldulu, bet ēzeli – par Jafūru vai Ufairu.91 Pirmais baltais mūlis, kas islāmā tika redzēts, bija Dulduls. Uz šī pelēkā mūļa mūsu Pravietis jāja Haibaras karagājienā, bet Hunainas kaujā viņš jāja uz cita pelēka mūļa. Mūsu Pravietis gribēja, piecirtis mūlim piešus, doties virsū Havāzinas ciltij, bet hazrat Abāss turēja mūli aiz pavadas, un hazrat Abū Sufjāns ibn Hāriss – aiz kāpšļa; viņi centās aizturēt tā skrējienu un neļaut mūsu Pravietim ielauzties ienaidnieku vidū. Ir nodots, ka Haibaras karagājienā mūsu Pravietis jāja arī uz Jafūra, kuram mugurā bija uzlikti nastu segli, bet galvā – pavada no palmu šķiedru virves. Kad mūsu Pravietis atgriezās no Atvadu hadža, Jafūrs bija nobeidzies, bet Dulduls pēc mūsu Pravieša nāves palika hazrat Alī. Līdz savai mocekļa nāvei uz tā jāja hazrat Alī, pēc tam hazrat Hasans, tad hazrat Husains un vēlāk hazrat Muhameds ibn Hanafija. Dulduls nodzīvoja līdz pat hazrat Muāvijas laikiem.

Mūsu kunga Pravieša kamieļi

Kasvā: šī mūsu kunga Pravieša kamielene, ko sauca arī par Džadu un Adbu, agrāk piederēja Banū Kušair ibn Kab ibn Rabīa ibn Āmir vai Huraiš ibn Kab ciltīm; hazrat Abū Bakrs to nopirka par četrsimt dirhēmu un par to pašu cenu nodeva mūsu mīļajam Pravietim. Uz Kasvā mūsu Pravietis pārcēlās uz Medīnu. Uz tās viņš devās uz Hudaibijas umru. Arī Meku viņš iekaroja, sēdēdams uz tās. Mūsu kungs Pravietis mēdza laist Kasvā sacīkstēs, un neviens kamielis to nespēja apsteigt. Taču kāds beduīns piedalījās sacīkstēs ar divgadīgu kamieli un to apsteidza. Atvadu hadžā mūsu kungs Pravietis savu Arafātas hutbu teica, sēdēdams uz Kasvā. Hazrat Abū Bakra kalifa valdīšanas laikā Kasvā atlaida Džannat al-Bakī kapsētā. Tur tā brīvi ganījās, līdz nobeidzās.92

„Ak, Allāh! Kā Tu manu ārieni radīji skaistu, tā dari skaistu arī manu raksturu” Svētais hadīss

Kamielis, kas tika iegūts kā kara laupījums no Abū Džahla: Badras kaujā slavenais Abū Džahla kamielis kā kara laupījums krita mūsu mīļā Pravieša daļā. Līdz pat Hudaibijas umrai viņš ar šo kamieli devās arī karagājienos. Umrai viņš to apzīmēja kā upurdzīvnieku. Elku pielūdzēji gribēja to iegūt, dodot par to simt kamieļu. Mūsu Pravietis teica: „Ja mēs to nebūtu nošķīruši un noteikuši par upuri, es būtu izpildījis jūsu vēlēšanos.” Slaucamās kamielenes: mūsu Pravietim bija septiņas slaucamās kamielenes, kuru vārdi bija Hanna, Samra, Urais, Sadija, Bagūm, Jasīra un Dabba, un tās ganījās Zul Džadras un Džammas ganībās. Mūsu Pravieša ģimene pārtika no to piena – diviem pilniem ādas maisiem, ko atnesa katru vakaru.93 Taču, kad mūsu Pravietis nomira, neviena no tām vairs nebija dzīva.

Īpašumi, ko mūsu kungs Pravietis padarīja par vakfu

Pirmais vakfs (labdarības fonds) islāmā bija septiņi augļu un sakņu dārzi, kurus Uhudā mocekļa nāvē kritušais Muhairiks novēlēja nodot mūsu Pravietim un kurus mūsu Pravietis pieņēma un padarīja par vakfu. To nosaukumi bija: 1. Misab, 2. Sāfija, 3. Dalāl, 4. Husnā, 5. Burka, 6. Aavāf, 7. Mašraba.94 Muhairiks, kas pirms kļūšanas par musulmani bija viens no ebreju zinātniekiem un bagātniekiem, Uhudas kaujā, nostājies pretī saviem cilts brāļiem, teica: „Jūs taču labi zināt, ka Muhameds ir pēdējo laiku Pravietis. Taurātā (Torā) skaidri un nepārprotami ir aprakstītas viņa pazīmes. Tagad mums pieklājas viņam sekot un būt viņam blakus viņa grūtajās dienās.” Ebreji atbildēja: „Tev taisnība, bet šodien ir sestdiena. Šodien nedrīkst nodarboties ar darbu!” Redzēdams, ka uzstāt nav jēgas, viņš apjoza zobenu un paziņoja, ka ir musulmanis. Saviem tuviniekiem viņš novēlēja: „Ja mani nogalinās, visa mana manta pieder Muhamedam. Viņš var to lietot, kā vēlas.” Viņš devās un pievienojās islāma karaspēkam. Un viņš iedzēra mocekļa nāves šerbetu (radijallahu anhu).

Un tā kauja beidzās, ievainojumi tika pārsieti. Muhairika tuvinieki palika uzticīgi novēlējumam un atstāja viņa īpašumu Habībullāham. Mūsu kungs Pravietis šīs aukstiem ūdeņiem un augļiem bagātās zemes padarīja par vakfu un atvēra tās nabagiem un trūcīgajiem. Lūk, tā islāma civilizācijā aizsākās vakfu tradīcija. Mūsu kungs Muhairiku slavēja ar vārdiem: „Muhairiks ir labs cilvēks no ebreju tautas.”

Mūsu Pravieša vakfi Medīnā lielākoties bija no Muhairika īpašumiem.

Ibn Humaids stāsta: „Kalifs Umars ibn Abdulazīzs gribēja, lai viņam atnes dateles no Muhairika vakfa palmu birzīm. Tās atnesa uz šķīvja. Kad Umars ibn Abdulazīzs teica: ‚Abū Bakrs ibn Hazms man rakstīja, ka šīs dateles ir no palmas, kas palikusi no Sūtņa alaihis-salam laikiem, un ka Sūtnis alaihis-salam ēda tās augļus,’ es teicu: ‚Ak, ticīgo valdniek! Sadali tās mums!’ Viņš sadalīja, un katram no mums tika pa deviņām datelēm.”

Umars ibn Abdulazīzs teica: „Kad biju Medīnas pārvaldnieks un iegāju tajā palmu birzī, es ēdu dateles no tās palmas, un nekad neesmu redzējis tik garšīgu un saldu dateli kā tā!”

Amrs ibn Muhādžirs stāsta: „Sūtņa alaihis-salam mantas atradās pie Umara ibn Abdulazīza kādā istabā, un viņš katru dienu uz tām skatījās. Kad pie viņa ieradās un sapulcējās kuraiši, viņš ieveda viņus šajā istabā, pagriezās pret šīm mantām un teica: ‚Lūk, tā cilvēka mantojums, ar kuru Allāhs jūs ir pagodinājis!’” Tās bija: 1. no palmu lapām pīta gulta,

2. galvas spilvens, kura virspuse bija no ādas un kas bija pildīts ar palmu šķiedrām, 3. diezgan liels šķīvis, 4. ūdens kauss,

5. apģērbs, 6. rokas dzirnas,

7. bultu maks, 8. samta sega.

(Šī sega smaržoja jaukāk par muskusu, jo tajā bija iesūkušās jaukās smaržas no mūsu kunga Allāha Sūtņa svētītā ķermeņa. Kad Umars ibn Abdulazīzs (radijallahu anhu) saslima, viņš mazgājās ar ūdeni, kurā bija mazgāta šī sega, un izveseļojās.)

Kad mīlestības jūra savilnojās,
parādījās tā nesalīdzināmā pērle,
par viņa godu Šķīstais Radītājs teica:
(Laulaka lama halaktul-aflak.)
Kad uzlēca tās Saules gaisma,
tā piepildīja visu Visumu;
kas iet viņa pēdās,
tas visos darbos atrod labo.
Lai gan zemes bija viņa varā,
viņam nepiederēja pat trīs krekli.
Viņa mājā nebija daudz mantas,
kad viņš nomira, viņa bruņas bija ķīlā.
Salīdzinot ar to, ko viņš visbiežāk skatīja,
ko gan ir vērta šī pasaule?
Viņa labvēlība pret visiem bija bagātīga,
vārdus „nekā nav” viņš nepazina.
Dažkārt viņš deva tik daudz,
ka visi viņa ienaidnieki noliecās.
Viņa līdzjūtība bija bagātīga pat pret zemiskajiem,
katram bārenim viņš bija gādīgs tēvs.
Visā, ko viņš darīja, bija daudz gudrības,
viņš nekad nevienam nelūdza žēlastību.
Viņš vienmēr apmeklēja slimos,
bēdīgajiem viņš deva dziedināšanu.

„Ak, Allāha Sūtni! Man nav spēka tevi slavēt; mēs visi esam radīti tevis dēļ. Īsi sakot, ak, uzticības valstības šah, tev par upuri ir mana dzīvība un viss!” Hüseyin Hilmi bin Sa’îd (rahmatullahi alaih)

Tahadžudu viņš nekad neatstāja,
no Allāha bijības viņš negulēja.
Pravietis ikvienu vienmēr uzskatīja
par vienlīdzīgu pats ar sevi.
Viņš lepojās ar to, ka ir kalps,
viņa raksturs bija dievišķais raksturs.
Ikviens, kas tiecas pa šo ceļu,
izgreznojas ar skaistām īpašībām.
Viņš pastāvīgi apmeklēja skolu,
kurā Allāhs bija viņa skolotājs.
Lai par viņu pastāstītu, Visžēlīgais
Korānā viņu skaisti aprakstīja.
Līdz pat Sapulcēšanās dienai lai praviešu šaham
ir bezgalīgi salavāti!
Lai viņa ģimenei un ashābiem
ir pazemīgs salāt un salām!

HILJA AS-SAĀDAT Pēc tam, kad bija devis padomu saviem ashābiem, pasaules lepnums teica: pēc manis, ja kāds ieraudzīs manu šķīsto hilju, tas būs tā, it kā viņš būtu redzējis manu seju. Ja, to ieraudzījis, viņš iemīlēs, tas ir, ja viņš iemīlēs manu skaistumu, ja viņš ilgosies mani redzēt, ja viņa sirds būs mīlestības pret mani pilna, tad Elle viņam kļūs harāma, mans Kungs viņam dāvās Paradīzi. Patiesība viņu necels augšā kailu, viņš kļūs par Patiesības piedošanas dalībnieku. Ir teikts: ja kāda roka ar mīlestību uzrakstīs Sūtņa hilju, Patiesība viņu pasargās no bailēm, pat ja visa zemes virsa būtu nelaimju pilna. Viņa miesa šajā pasaulē neredzēs slimības, viss viņa ķermenis necietīs sāpes. Pat ja šis cilvēks būtu grēkojis, Elle viņa miesai kļūs harāma. Mūžīgajā pasaulē viņš tiks izglābts no mokām, šajā pasaulē visi viņa darbi būs viegli. Cildenais Kungs viņu Sapulcēšanās dienā augšāmcels kopā ar tiem, kas šajā pasaulē redzēja Sūtni. Lai gan Pravieša hilju izteikt ir grūti, mēs sākam, cik nu spēka mums ir. Meklējot patvērumu pie Zul Džalāla, mēs pazemīgi viņu aprakstām. Visas ummas šajā vārdā ir vienisprātis: pasaules lepnums bija sārti balts. Viņa svētītā seja bija tīri balta, sārta kā roze. Sviedri viņa sejā bija kā pērles, tie šo skaisto dārgakmeni darīja vēl jaukāku.

Kad šis prieka avots svīda,
it kā savilnojās gaismas jūra.
Viņa acis vienmēr šķita kā ar surmu ievilktas,
viņa skaistās acis valdzināja sirdis.
To baltums bija pavisam balts,
viņa Kungs tās slavēja ar ājatu.
To melnums nebija mazs,
tuvais un tālais viņam bija viens.
Viņa acis bija lielas, skaistas un maigas,
viņa svētītā seja vienmēr staroja gaismu.
Mustafas redzes spēks
naktī bija tikpat stiprs kā dienā.
Ja viņš gribēja kaut kur paskatīties,
arī viņa tīrais ķermenis pagriezās turp.
Viņa ķermenis sekoja galvai,
no tā viņš nekad neatkāpās.
Lai gan Cildenākais Sūtnis bija miesa,
var teikt, ka viņš bija gars miesas veidolā.
Sūtnis bija skaists un mīlīgs,
Sūtnis Patiesībai bija ļoti mīļš.
Māliks un Abū Hāla teica:
viņa uzacis bija atvērtas kā jauns mēness.
Vieta starp abām viņa uzacīm vienmēr
skaidri mirdzēja kā sudrabs.
Viņa svētītā seja bija nedaudz apaļa,
tās āda bija dzidra un mirdzoša.
Viņa melno uzacu mihrābs
bija visas pasaules kibla.
No sāniem skatoties, viņa svētītais deguns
vidū šķita mazliet paaugstināts.
Tas bija ļoti skaists, taisns un smalks,
neviens, kas to redzējis, nespēj to pilnībā aprakstīt.
Starp viņa zobiem bija nelielas spraugas,
tie mirdzēja kā pērļu virtene.
Ikreiz, kad parādījās viņa priekšzobi,
visu apkārtni pārklāja gaisma.

Kad abu pasauļu vadonis smaidīja,
visa dzīvā un nedzīvā pravietis,
parādījās viņa priekšzobi, tik šķīsti,
tik smalki kā krusas graudi.
Ibn Abāss saka, ka Allāha Habībs
kautrējās smieties.
Un, saka, aiz kautrības viņš, reliģijas balsts,
nekad nesmējās skaļi.
Cildenais Sūtnis bija smalkjūtīgs un kautrīgs,
aiz kautrības viņš vienmēr vairījās skatīties apkārt.
Viņa seja līdzinājās apaļam mēnesim,
viņa būtība bija spogulis Diženajam Kungam.
Šī skaistā seja vienmēr bija gaismas pilna,
tās mirdzuma dēļ uz to nevarēja paskatīties.
Šis skaistais Pravietis aizrāva sirdis,
simt tūkstoši ashābu viņā bija iemīlējušies.
Tie, kas viņu kaut reizi redzēja sapnī,
teica, ka pasaulē nav tāda prieka.
Lai zina arī, ka viņa vaigi bija skaisti,
un saka, ka tie nebija pārāk pilni.
Cildenais Radītājs ar mīlestību bija
radījis viņa seju baltu un pieri atvērtu.
Viņa kakla gaisma ik brīdi
mirdzēja starp viņa matiem.
Zini labi: viņa svētītajā bārdā
bija nosirmojuši tikai septiņpadsmit mati.
Tā nebija ne sprogaina, ne pārāk gara,
tā bija samērīga kā ikviens viņa loceklis.
Apvāršņu Sūtņa šķīstais kakls
bija pavisam balts un pavisam dzidrs.
Daudzi no ashābiem, pieklājības pilni,
visi teica, ka viņa vēders bija vienā līmenī ar krūtīm.

Ja viņa svētītās krūtis atvērtos,
zināšanu krātuve izstarotu dievišķo fejzu.95
Vai tās cēlās krūtis, kurās mājo mīlestība,
varētu būt citādas?
Viņa svētītās krūtis bija platas,
tajās bija nolaidusies ilm al-ladun (slēptās zināšanas).
Baltas un dzidras bija šīs diženās krūtis,
kas tās redzēja, domāja, ka tas ir mirdzošs pilnmēness.
Mīlestības uguns pret Mūžīgo Būtību
bija šo skaisto aizdedzinājusi liesmās.
To noteikti zina gan veci, gan jauni:
pasaules lepnumam lāpstiņas bija plakanas.
Muguras vidus viņam bija mazliet miesīgs,
viņš bija dāsns un diženuma pilns.
Viņa sudrabainajai ādai bija maigums,
uz tās bija diezgan liels pravietiskuma zīmogs.
Pravietiskuma zīmogs bija viņam uz muguras,
noteikti tuvāk labajai pusei.
Tie, kas to aprakstīja, mums vēstīja:
cēlais zīmogs bija liela dzimumzīme.
Tās krāsa bija tumša, tuva dzeltenai,
tā bija baloža olas lielumā.
It kā līnijas to būtu apjozušas –
cieši cits pie cita augoši matiņi.
Tie, kas aprakstīja šo augstas cilmes cilvēku,
teica, ka Pravietim bija lieli kauli.
Ikviens kauls bija liels un vīrišķīgs,
gan viņa izskats, gan daba bija karaliski.

Ikviens viņa svētītais loceklis
bija radīts samērīgs un stiprs.
Visi viņa locekļi bija tik jauki
kā Korāna ājati.
Šī valdnieka plaukstas
un arī viņa pēdas
bija platas un šķīstas, smalkas un tīkamas,
maigas un mīļas kā svaiga roze.
Ļoti samērīgas, saka zinātāji,
bija šīs brīnumainās, svētītās rokas.
Ja Pravietis kādu sveicināja,
viņš vienmēr smaidīja.
Pat ja pagāja divas dienas
un pat ilgāk par mēnesi,
tas cilvēks cilvēku vidū bija pazīstams
pēc viņa jaukās smaržas.
Viņa bezmatainā āda bija kā kristāls,
kā lai es slavēju šo augumu!
Lai skatītu Mīļoto, šis cēlais,
maigais ķermenis viss bija kļuvis par aci.
Viņa smalkā āda bija pilnīga,
Radītājs uz tās bija parādījis savu gudrību.
Uz viņa krūtīm un vēdera nebija
neviena mata, tie bija kā sudraba plāksne.
Tikai no krūšu vidus uz leju
taisni stiepās viena matu rinda.
Šī melnā līnija uz svētītā ķermeņa
bija jauka kā oreols ap mēnesi.
Visu mūžu viņa svētītie locekļi
palika tādi paši kā jaunībā.
Pravietis, kļūstot vecāks,
vienmēr atjaunojās kā pumpurs.
Un nedomā, ka Visuma Sultāns
būtu bijis ļoti tukls;
viņš nebija ne vājš, ne ļoti miesīgs,
viņš bija samērīgs un ļoti stiprs.

Sirds gaišreģi teica:
neviens viņa loceklis nebija ne pārāks, ne mazāks par citu.
Meistars šī ķermeņa pili
bija uzcēlis uz taisnības un līdzsvara pamatiem.
Viņa šķīstā āda bija līdzsvarota,
viss viņa ķermenis bija iegrimis gaismā.
Viņš, kura mājvieta ir Sidra, bija vidēja auguma,
ar viņu pasaule atrada kārtību.
Tie, kas skatīja viņa auguma brīnumu,
visi teica, viņu slavēdami:
nekad neesam redzējuši tādu rožu sejas skaistuli,
skaistu gan augumā, gan raksturā, gan sejā.
Lai gan Pravietis bija vidēja auguma,
ja viņš gāja kopā ar garu cilvēku,
lai cik garš tas vīrs būtu,
Pravietis tomēr izskatījās garāks.
Šis dārgakmens par garu cilvēku
bija augstāks par plaukstas platumu.
Kad viņš ar cieņu devās kādu ceļu,
viņš gāja ļoti ātri.
Viņa cēlo izskatu aprakstot, mēs sakām arī,
ka ejot viņš noliecās uz priekšu.
Tas ir, it kā kāpdams lejā no kalna,
viņš vienmēr nedaudz noliecās uz priekšu.
Tik slavens un godājams bija šis Diženais,
ka ar viņu lepojās Halīla gars.
Tam, ko Allāhs izraudzījies,
ikviens loceklis noteikti ir viscildenākais.
Ja kāds, ejot pa ceļu,
pēkšņi ieraudzīja Allāha Sūtni,
viņa sirdī iekrita bailes
no Allāha Sūtņa diženuma.
Un, ja kāds ar Pravieti pastāvīgi
sarunājās un runāja ar viņu,
viņa vārdu saldums šo cilvēku tā pārņēma,
ka viņš kļuva par kalpu, ja vien Sūtnis viņu pieņemtu.

Mūžīgais Radītājs viņu bija izdaiļojis
ar skaistu, nesalīdzināmu raksturu.
Ak, Allāha Sūtni! Man nav spēka tevi slavēt,
mēs visi esam radīti tevis dēļ.
Īsi sakot, ak, uzticības valstības šah,
tev par upuri ir mana dzīvība un viss!
Hüseyin Hilmi Işık
(kaddasallahu taala sirrahul-aziz)

AHL AS-SUNNA KASĪDA
Ahl as-Sunna ticība ir tas, kas tev vispirms ir vajadzīgs,
ir septiņdesmit trīs grupas, bet visas pārējās ir Elles ļaudis.
Musulmaņi visi ir sunnīti, un viņu visu vadonis ir Numāns.
Paradīzes priecīgā vēsts ir dota tam, kas ticībā seko viņiem.
Vispirms nostiprini savu ticību, tad pieķeries islāmam!
Izpildi piecus islāma nosacījumus, tūlīt sargies no harāma!
Ja izdari grēku, tūlīt to nožēlo (tauba), nepalaid garām laiku!
Kas neseko islāmam, tas kādu dienu noteikti nožēlos.
Sargies, lai tevi nepieviļ bezdievis, citādi arī tu iesi bojā!
Ja ticēsi saldiem vārdiem, tev pēc tam klāsies slikti!
Divkosīgo kļuvis daudz: ārēji eņģeļi, iekšēji čūskas,
lai ievilinātu slazdā, viņi izliekas par draugiem, turklāt sirsnīgiem.
Katrs sevi uzskata par taisnu, sliktu sauc to, kas viņam nepiekrīt;
islāms ir svari, tieši tas atšķir taisno!
Zini, ka tas, kas neseko islāmam, ir no taisnā ceļa nomaldījies cilvēks;
šim vārdam noteikti tic tas, kas labi saprot vēsturi.
Kāpēc tas, kam kaut kur sāp, skrien pie ārsta?
Tāpēc, ka neviens negrib mirt; dzīvība ir saldāka par visu.
Ilgas dzīvot mūžīgi – vai ir kāds, kas saka, ka viņam to nav?
Mirt nenozīmē izzust; tici dzīvei kapā!
Paradīze ir mūžīga, un Elle arī; to ir vēstījis Korāns,
no mūžīgām mokām jāsargās, pat ja tās būtu tikai minējums.
Taču ir arī tādi, kas tam netic; sikspārnis bēg no gaismas,
vārna atrod baudu izgāztuvē; tikai lakstīgala meklē rozi.
Kas nodevies nafsam un baudām, tas islāmu nespēj mīlēt;
vai šie divi var būt viens? Labais ir nošķirts no ļaunā!
Musulmaņi atzīst tiesības un dara labu katrai radībai,
bet neticīgie kā čūskas gūst baudu, sāpinot citus.
Ak, mans Kungs, žēlastību! Cik grūti ir pēdējie laiki,
reliģijas zināšanas ir aizmirstas, ļoti maz ir to, kas veic namazu.